Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2021-10-03

1Ministru kabinets 2020. gada 9. jūnijā izdeva

2noteikumus Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi

3Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai" (turpmāk -

4Noteikumi Nr. 360), kas stājās spēkā 2020. gada 10. jūnijā.

5Atbilstoši Noteikumu Nr. 360 1. punktam šie noteikumi nosaka

6epidemioloģiskās drošības pasākumus, kas veicami, lai ierobežotu

7Covid‑19 infekcijas izplatību, tostarp attiecībā uz ceļošanu un

8pasažieru pārvadājumu organizēšanas kārtību.

9Ar Ministru kabineta 2021. gada 7. janvāra noteikumiem Nr. 2

10"Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumos

11Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid‑19

12infekcijas izplatības ierobežošanai"" Noteikumi Nr. 360

13papildināti ar 35.3 punktu, kurā noteiktas prasības,

14kas personai jāievēro, ceļojot uz Latvijas Republiku. Noteikumu

15Nr. 360 35.3 punkts ir vairākkārt grozīts, bet no

162021. gada 12. februāra tas bija spēkā šādā redakcijā:

17"35.3 Persona var ceļot uz Latvijas Republiku,

18ievērojot šādas prasības:

1935.3 1. ja persona 72 stundas pirms iekāpšanas

20pārvadātāja transportlīdzeklī vai ieceļojot ar transportlīdzekli,

21kas neveic komercpārvadājumu, pirms ieceļošanas Latvijas

22Republikā ir veikusi Covid-19 testu (infekcijas molekulāri

23bioloģisko testu ar polimerāzes ķēdes reakciju (PĶR)) un šī testa

24rezultāts ir negatīvs. Testa rezultātus uzrāda pārvadātājam pirms

25iekāpšanas transportlīdzeklī vai pēc pieprasījuma Valsts

26robežsardzei, Valsts policijai vai Valsts ieņēmumu dienesta

27nodokļu un muitas policijai angļu, franču, vācu vai krievu

28valodā. Ja testa rezultātus pārvadātājam uzrāda pirms iekāpšanas

29transportlīdzeklī, tie var būt arī tās valsts valodā, no kuras

30ceļo uz Latvijas Republiku. Ja testa rezultātus Valsts

31robežsardzei, Valsts policijai vai Valsts ieņēmumu dienesta

32nodokļu un muitas policijai uzrāda, iebraucot Latvijas Republikā

33no Igaunijas Republikas un Lietuvas Republikas, testa rezultātus

34var uzrādīt arī lietuviešu vai igauņu valodā;

3535.3 2. ja uzrāda citu medicīnisku dokumentu, kas

36apliecina, ka persona nav infekcioza;

3735.3 3. persona, ieceļojot ar transportlīdzekli,

38kas neveic komercpārvadājumu, apliecina šo noteikumu

3935.3 1. vai 35.3 2. apakšpunktā minētā

40dokumenta esību, aizpildot apliecinājuma anketu informācijas

41sistēmas tīmekļvietnē (covidpass.lv) elektroniski un, ja

42nepieciešams, uzrāda šo noteikumu 35.3 1. vai

4335.3 2. apakšpunktā minēto dokumentu Valsts

44robežsardzei vai Valsts policijai;

4535.3 4. ja persona izmanto pārvadātāja

46transportlīdzekli, tā uzrāda pārvadātājam šo noteikumu

4735.3 1. vai 35.3 2. apakšpunktā minēto

48dokumentu. Starptautiskais pārvadātājs vizuāli pārliecinās, ka

49persona iesniegusi šo noteikumu 35.3 1. vai

5035.3 2. apakšpunktā minēto dokumentu. Ja minēto

51dokumentu nevar uzrādīt, pārvadātājs atsaka personai iekāpšanu

52transportlīdzeklī."

53Ar Ministru kabineta 2021. gada 15. jūnija noteikumiem Nr. 369

54"Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumos

55Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid­-19

56infekcijas izplatības ierobežošanai"" Noteikumu Nr. 360

5735.3 punkts svītrots un ir zaudējis spēku.

1Pieteikuma iesniedzēja - Aleksandra Jolkina

2(turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Noteikumu Nr.

3360 35.3 punkts redakcijā, kas bija spēkā no 2021.

4gada 12. februāra līdz 2021. gada 15. jūnijam, (turpmāk -

5apstrīdētā norma) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

6(turpmāk - Satversme) 98. panta otrajam teikumam.

7Pieteikuma iesniedzēja ir Latvijas pilsone, kas kopš 2015.

8gada pastāvīgi dzīvojot Vācijā un regulāri apmeklējot Latviju.

9Kopš 2020. gada oktobra beigām viņa nepārtraukti atradusies

10Vācijā un plānojusi apmeklēt Latviju 2021. gada janvāra otrajā

11pusē vai februārī. Tomēr ar apstrīdēto normu Pieteikuma

12iesniedzējai liegts iebraukt Latvijā bez ārzemēs veikta Covid‑19

13testa (infekcijas molekulāri bioloģiskais tests ar polimerāzes

14ķēdes reakciju (PĶR); turpmāk arī - Covid‑19 tests), kuru viņa

15nevarot veikt šāda testa lielo izmaksu dēļ. Tādējādi Pieteikuma

16iesniedzējai esot ierobežotas Satversmes 98. panta otrajā teikumā

17ietvertās tiesības atgriezties Latvijā.

18Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot

19noteikts ar tādu tiesību normu, kas būtu uzskatāma par pietiekami

20skaidru. Ar apstrīdēto normu noteiktajam pamattiesību

21ierobežojumam gan esot leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību

22aizsardzība -, taču šis pamattiesību ierobežojums neesot

23samērīgs.

24Prasība pirms ieceļošanas Latvijā veikt Covid‑19 testu neesot

25pamatota, jo galvenais Covid‑19 infekciju izraisošā vīrusa

26izplatības avots esot vietējie iedzīvotāji. Turklāt ar apstrīdēto

27normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varot

28sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem

29līdzekļiem.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

3Satversmes 98. panta otrajam teikumam, bet norāda, ka tā jau ir

4zaudējusi spēku un tādēļ tiesvedība izskatāmajā lietā būtu

5izbeidzama.

6Apstrīdētā norma esot gana skaidra, tātad ar to noteiktais

7pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu. Tam esot

8leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība. Līdz

9apstrīdētās normas pieņemšanai Noteikumi Nr. 360 paredzējuši

10starptautisko pasažieru pārvadājumu aizliegumu situācijās, kad

11pastāv nopietns sabiedrības veselības apdraudējums. Ierobežojumi

12pārvadājumiem uz dažādām valstīm tobrīd bijuši atkarīgi no

13Covid‑19 saslimstības statistikas un varējuši mainīties katru

14nedēļu, liedzot prognozēt un plānot starptautisko pasažieru

15pārvadājumu norisi gan pārvadātājiem, gan pasažieriem. Apstrīdētā

16norma esot pieņemta, lai ierobežotu Covid-19 infekcijas izplatību

17Latvijā un vienlaikus novērstu neprognozējamību starptautisko

18pasažieru pārvadājumu jomā. Turklāt saskaņā ar Noteikumu Nr. 360

1935.5 punktu Latvijas valstspiederīgajiem un Eiropas

20Savienības pastāvīgajiem iedzīvotājiem ar uzturēšanās atļauju

21Latvijā, kuriem Covid‑19 testa rezultāts bija pozitīvs, ceļojot

22ar transportlīdzekli, kas neveic komercpārvadājumu, iebraukšana

23Latvijas teritorijā neesot tikusi ierobežota.

24Covid‑19 pandēmijas apstākļos sabiedrības ieguvums no

25epidemioloģiskās drošības pasākumiem, tostarp no tā, ka

26ieceļotājiem uzlikts pienākums veikt Covid‑19 testu un uzrādīt tā

27rezultātu vai citu medicīnisku dokumentu, kas apliecina, ka

28persona nav infekcioza, esot lielāks nekā šo personu tiesību

29aizskārums. Tādējādi tiekot nodrošināta iespēja kontrolēt

30Covid-19 infekcijas izplatību un aizsargātas citu cilvēku

31tiesības uz veselību un dzīvību.

1Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka

2apstrīdētā norma atbilst Satversmes 98. panta otrajam

3teikumam.

4Ar apstrīdēto normu esot ierobežotas Satversmes 98. panta

5otrajā teikumā ietvertās tiesības. Šis pamattiesību ierobežojums

6esot noteikts ar likumu, jo apstrīdētā norma formulēta pietiekami

7skaidri un izdota, ievērojot likumā noteiktu pilnvarojumu. Šim

8pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - citu cilvēku

9tiesību aizsardzība -, un šis ierobežojums atbilstot samērīguma

10principam. Eiropas Savienībā apstrīdētajā normā paredzētā

11Covid-19 testa veikšana tiekot uzskatīta par "zelta

12standartu".

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda,

2ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 98. panta otrajam

3teikumam.

4Apstrīdētā norma neatņemot Latvijas valstspiederīgajiem

5tiesības ieceļot Latvijā, tikai nosakot papildu prasības, kas

6jāizpilda, lai šāda ieceļošana faktiski būtu iespējama. Tādējādi

7prasību veikt Covid-19 testu varot vērtēt kontekstā ar tiesībām

8atgriezties savā valstī.

9Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

10noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis - sabiedrības

11drošības un citu personu tiesību aizsardzība. Proti, ierobežojums

12esot noteikts, lai novērstu Covid‑19 infekcijas lielāku izplatību

13Latvijā. Ierobežojums esot vērsts uz minēto mērķu sasniegšanu, un

14tos nevarot sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem

15līdzekļiem. Piemēram, testa veikšana lidostā pēc ierašanās

16Latvijā neesot vienlīdz efektīva salīdzinājumā ar savlaicīgu

17nodrošināšanos, testu veicot iepriekš.

18Personai noteikts pienākums veikt testu pirms ieceļošanas

19Latvijā esot īpašs līdzeklis, kas izmantots, lai novērstu visā

20pasaulē aktuālas infekcijas izplatību. Tā neesot pastāvīga

21prasība, bet gan reakcija uz veselības drošības situāciju Latvijā

22un ārvalstīs. Šī prasība personai radot zināmus apgrūtinājumus,

23toties mazinot Covid‑19 infekcijas izplatības risku un radot

24nozīmīgu ieguvumu sabiedrībai veselības aizsardzības ziņā. Ja

25kādā konkrētā situācijā testa veikšana radītu personai nesamērīgu

26slogu, persona varot lūgt attiecībā uz to izdarīt izņēmumu.

27Tādējādi ieguvums, ko no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma

28iegūst sabiedrība, esot lielāks nekā indivīdu tiesībām nodarītais

29kaitējums.

1Pieaicinātā persona - Slimību profilakses un

2kontroles centrs - pauž viedokli, ka apstrīdētajā normā

3paredzētais Covid‑19 testa veikšanas pienākums mazina Covid-19

4izplatības risku.

5Nosakot pienākumu veikt Covid‑19 testu pirms ierašanās

6Latvijā, esot ierobežota inficētu personu ierašanās Latvijā, jo

7gadījumā, kad testa rezultāts ir pozitīvs, personai jāievēro

8karantīnas pasākumi un izbraukšana no attiecīgās ārvalsts ir

9liegta. Šī prasība arī palīdzot novērst inficēšanās risku

10pasažieriem, kas varētu atrasties vienā transportlīdzeklī ar

11inficētu personu.

1Pieaicinātā persona - Valsts robežsardze -

2norāda, ka apstrīdētajā normā noteikto prasību neizpilde varēja

3būt pamats atteikt ieceļošanu Latvijas Republikā.

4Apstrīdētās normas spēkā esības laikā Valsts robežsardze

5veikusi apstrīdētajā normā noteikto dokumentu pārbaudi

6ieceļojošajām personām gan robežšķērsošanas vietās, tostarp arī

7lidostās un ostās esošajās robežšķērsošanas vietās, gan arī

8imigrācijas kontroles ietvaros uz sauszemes iekšējām robežām.

9Valsts robežsardze esot vērtējusi ieceļotāju individuālos

10apstākļus, tādēļ ne visos gadījumos apstrīdētajā normā paredzēto

11dokumentu neesība pati par sevi bijusi iemesls, lai personai

12atteiktu ieceļošanu Latvijā.

1Pieaicinātā persona - Valsts policija - vērš

2uzmanību uz to, ka laikā no 2021. gada 15. janvāra līdz 2021.

3gada 15. jūnijam uzsākti 212 administratīvo pārkāpumu procesi par

4apstrīdētajā normā noteikto prasību neievērošanu. Ar

5epidemioloģisko drošību saistītos valstī pieņemtos lēmumus

6vajagot vērtēt kopsakarā ar daudziem faktoriem, tostarp

7epidemioloģiskās situācijas straujo pasliktināšanos, kā arī

8epidemioloģiskās drošības pasākumu efektivitāti.

1Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

2universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras

3vadītājs profesors Dr. med. Ģirts Briģis - uzskata, ka

4Noteikumos Nr. 360 ietvertās prasības un ierobežojumi bija

5atbilstoši vadošajām pasaules zinātnes atziņām un aktuālajai

6epidemioloģiskās drošības situācijai.

7Viens no svarīgākajiem Covid-19 infekcijas ierobežošanas

8pasākumiem esot savlaicīga inficētās personas noskaidrošana un

9izolēšana, tādējādi nepieļaujot nekontrolētu slimības izplatību.

10Starptautiskā ceļošana esot saistīta ar īpašu Covid‑19 infekcijas

11izplatības palielināšanās risku, jo tās laikā iespējama papildu

12saskarsme ar citiem cilvēkiem. Turklāt saslimstības rādītāji

13dažādās valstīs esot atšķirīgi un dažās valstīs izplatoties arī

14SARS-Cov-2 vīrusa mutāciju varianti, kas, neatpazītiem infekcijas

15pārnēsātājiem ceļojot, rada papildu draudus, ka šie jaunie

16varianti varētu izplatīties globālā mērogā. Negatīvs Covid-19

17testa rezultāts kā priekšnoteikums ieceļošanai Latvijā būtiski

18samazinot infekcijas pārneses un sabiedrības kopējās veselības

19apdraudējuma risku.

20Labāko rezultātu infekcijas riska mazināšanas ziņā nodrošinot

21testa veikšana gan pirms izceļošanas no ārvalstīm, gan uzreiz pēc

22ierašanās Latvijā. Tomēr, mazinoties kopējai slimības izplatībai,

23papildu tests pēc ierašanās Latvijā neesot nepieciešams. Ja tests

24tiek veikts tikai pēc pirmās izdevības principa, nevis uz robežas

25vai arī ārvalstī tieši pirms ceļojuma, tad inficētā persona līdz

26pozitīvā testa rezultāta saņemšanai varot inficēt daudz veselo

27cilvēku.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2Medicīnas fakultātes asociētā profesore Dr. iur.

3Solvita Olsena - neuzskata, ka apstrīdētā norma būtu pretrunā

4ar Satversmes 98. panta otro teikumu.

5Ņemot vērā datus par Covid-19 infekcijas izplatību un slimnīcu

6noslodzi, vajagot atzīt, ka apstrīdētajā normā ietvertā

7pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis - citu cilvēku

8tiesību aizsardzība, mazinot Covid-19 izplatību un aizsargājot

9sabiedrības veselību, - ir leģitīms. Esot būtiski ņemt vērā to,

10ka apstrīdētā norma tika pieņemta otrās ārkārtējās situācijas

11laikā, kad Latvijā Covid-19 izplatības rādītāji bija ļoti augsti

12un sabiedrības veselība bija nopietni apdraudēta.

13Apstrīdētās normas izdošanas laikā ceļotājiem izvirzītā

14prasība uzrādīt negatīvu Covid-19 testa rezultātu bijusi

15zinātniski pamatota un nepieciešama. Šī prasība nodrošinājusi to,

16ka cilvēki, kuriem šā testa rezultāts bija pozitīvs un kuri tādēļ

17bija bīstami vīrusa izplatītāji, nenonāca sabiedriskajā

18transportā. Turklāt esot svarīgi nodrošināt vairāku

19epidemioloģiskās drošības pasākumu vienlaicīgu īstenošanu,

20piemēram, testēšanās pienākums esot efektīvs kopā ar pienākumu

21lietot mutes un deguna aizsegu.

1Pieaicinātā persona - Ķīles

2Altenholcas/Reinfeldas Lietišķo zinātņu universitātes

3profesors Dr. iur. Kristofs Johans Ulrihs Šēve

4(Christoph Johann Ulrich Schewe) - uzskata, ka

5apstrīdētā norma apgrūtina Eiropas Savienības pilsoņu ceļošanu uz

6Latviju un tādējādi var skart Līguma par Eiropas Savienības

7darbību 21. panta 1. punktā garantēto Eiropas Savienības pilsoņu

8pārvietošanās brīvību.

9Ar apstrīdēto normu noteiktais ierobežojums esot pamatots, jo

10tā mērķis esot sabiedrības veselības aizsardzība un tas atbilstot

11Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa direktīvā

122004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu

13tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā,

14ar ko groza regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ direktīvas

1564/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK,

1675/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (turpmāk -

17Direktīva 2004/38/EK) pieļautajiem brīvas pārvietošanās

18ierobežojumu iemesliem. Proti, Covid-19 esot Pasaules Veselības

19organizācijas atzīta slimība ar epidemioloģisku potenciālu un

20tādēļ varot būt par pamatu tam, ka tiek noteikti brīvas

21pārvietošanās ierobežojumi Direktīvas 2004/38/EK izpratnē. Arī

22Eiropas Savienības Padome pienākumu veikt Covid-19 testu pirms

23ceļošanas uz citu valsti esot atzinusi par samērīgu.

24Dalībvalstīm ārkārtas situācijās esot zināma rīcības brīvība.

25Turklāt sabiedrības veselības aizsardzība nepiederot pie tām

26jomām, kuras nodotas Eiropas Savienības kompetencē. Tādējādi

27dalībvalstis varot personai noteikt pienākumu veikt Covid-19

28testu, un tām neesot pienākuma nodrošināt šādu testu veikšanu bez

29maksas.

1Pieaicinātā persona - LL.M. Kristīne

2Gailīte - norāda, ka apstrīdētā norma pēc būtības skar brīvas

3pārvietošanās tiesības Eiropas Savienībā.

4Lai persona varētu brīvi pārvietoties starp dalībvalstīm,

5pietiekot ar to, ka persona uzrāda derīgu pasi vai personas

6apliecību, kurā norādīta dalībvalsts pilsonība. Tāpat Eiropas

7Savienības pilsoņi drīkstot atsaukties uz brīvas pārvietošanās

8tiesībām, vēršoties pret dalībvalsti, kuras pilsoņi viņi ir,

9piemēram, gadījumos, kad viņi atrodas citas dalībvalsts

10teritorijā. Savukārt brīvas pārvietošanās tiesības neesot

11efektīvas tad, ja dalībvalsts regulējums personu attur no brīvas

12pārvietošanās tiesību izmantošanas. Arī tādi priekšnoteikumi

13ieceļošanai Latvijā, kādi paredzēti apstrīdētajā normā - prasība

14uzrādīt negatīvu Covid-19 testa rezultātu, kā arī prasība

15personai pašai par šo testu samaksāt -, esot uzskatāmi par

16personas tiesību ierobežojumu.

17Konkrētajā gadījumā valsts kā ierobežojuma attaisnošanas

18pamatu definējusi mērķi ierobežot Covid-19 infekcijas izplatību

19Latvijā un minimizēt Covid-19 infekcijas ievešanu Latvijā, kā arī

20mazināt ar starptautiskajiem pasažieru pārvadājumiem saistītos

21epidemioloģiskās drošības riskus. Šāds brīvas pārvietošanās

22tiesību ierobežojuma attaisnojums esot pieļaujams.

23Prasība pirms ieceļošanas uzrādīt negatīvu Covid-19 testa

24rezultātu esot bieži un lielā daļā Eiropas Savienības dalībvalstu

25izmantots līdzeklis un pati par sevi pirmšķietami piemērota

26leģitīmā mērķa sasniegšanai. Arī Eiropas Savienības Padome nolūkā

27koordinēt pasākumus dalībvalstu starpā esot norādījusi, ka

28dalībvalstis ar lielu epidemioloģiskās drošības risku saistītā

29situācijā drīkst piemērot šādu prasību ceļotājiem. Tomēr Latvijas

30valsts šādu prasību noteikusi vispārīgi - neatkarīgi no Covid‑19

31izplatības izceļošanas valstī vai apgabalā un personas izmantotā

32transporta veida. Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktā brīvas

33pārvietošanās ierobežojuma tvērums esot pārāk plašs. Turklāt

34valsts, pieņemot apstrīdēto normu, neesot izvērtējusi Covid‑19

35testu pieejamību un dārdzību izceļošanas valstī. Tāpat konkrētajā

36gadījumā pastāvot arī personas tiesības mazāk ierobežojoši

37līdzekļi.

38Satversmes tiesa

39secināja:

1Ministru kabinets, pamatojoties uz Satversmes

2tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, lūdz izbeigt

3tiesvedību lietā, jo apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku.

413.1. Ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt

5pamats tiesvedības izbeigšanai, tie jāizvērtē visupirms (sk.,

6piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā

7Nr. 2015-22-01 12. punktu). Satversmes tiesas likuma 29.

8panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var

9izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību

10norma ir zaudējusi spēku. Minētā Satversmes tiesas likuma norma

11ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa

12ekonomiju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18.

13aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5.

14punktu).

15Tomēr likums paredz iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne

16pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati

17par sevi ne vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk.,

18piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 29. marta lēmuma par

19tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01 8. punktu). Tāpēc

20Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas

21liecina par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā (sk.

22Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr.

232010‑40‑03 6. punktu).

24Tādējādi, lai uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

25daļas 2. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu,

26izskatāmajā lietā ir jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā norma ir

27zaudējusi spēku un 2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību

28turpināt (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 3.

29maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-20-01 5.

30punktu).

3113.2. Izskatāmā lieta ir ierosināta par apstrīdētās

32normas atbilstību Satversmes 98. panta otrajam teikumam. Jēdziens

33"apstrīdētā norma" Satversmes tiesas likuma 29. panta

34pirmās daļas 2. punkta izpratnē nav saprotams formāli, proti,

35vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts teksts. Apstrīdētā norma ir

36noteikts tiesiskais regulējums, kuru pieteikuma iesniedzējs

37uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai

38(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā

39Nr. 2018‑21‑01 9. punktu).

40Ja tiesību normas izdevējs pēc lietas ierosināšanas Satversmes

41tiesā ir grozījis apstrīdētajā normā ietverto regulējumu vai to

42pavisam izslēdzis no normatīvā akta, Satversmes tiesai

43jānoskaidro veikto izmaiņu apjoms, lai secinātu, vai tiesību

44normas saturs ir mainījies pēc būtības (sal. sk. Satversmes

45tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

46lietā Nr. 2014-33-01 7. punktu un 2018. gada 20. jūnija lēmuma

47par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017‑19‑01 6.

48punktu).

49Atbilstoši apstrīdētajai normai persona varēja ieceļot Latvijā

50tad, ja tā 72 stundas pirms ieceļošanas veikusi Covid-19 testu

51vai uzrādījusi citu medicīnisku dokumentu, kas apliecina, ka tā

52nav infekcioza. Turklāt, ieceļojot ar starptautiskā pasažieru

53pārvadātāja transportlīdzekli, 72 stundas pirms iekāpšanas

54minētajā transportlīdzeklī veiktā Covid-19 testa rezultātam jābūt

55negatīvam.

56Tomēr ar Ministru kabineta 2021. gada 15. jūnija noteikumiem

57Nr. 369 "Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija

58noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi

59Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai""

60apstrīdētā norma svītrota un ir zaudējusi spēku. Turklāt ar

61minētajiem grozījumiem Noteikumi Nr. 360 tika papildināti ar

6238.39 punktu, kurā noteikts, ka ieceļošana Latvijā ar

63starptautiskā pasažieru pārvadātāja transportlīdzekli iespējama

64ne vien tad, ja personai ir veikts Covid-19 tests, nosakot

65SARS-CoV-2 vīrusa RNS, vai SARS-CoV-2 antigēna tests un tā

66rezultāts ir negatīvs vai persona ir pārslimojusi Covid-19, bet

67arī tad, ja persona ir vakcinējusies pret Covid-19. Tātad

68likumdevējs ir papildinājis apstrīdētajā normā ietverto tiesisko

69regulējumu ar jaunu, alternatīvu tiesiskā sastāva pazīmi, kas

70attiecas uz situācijām, kad persona ir vakcinējusies pret

71Covid-19, un tādējādi saturiski atšķirīgi noregulējis ieceļošanu

72Latvijā Covid-19 pandēmijas apstākļos.

73Līdz ar to izskatāmajā lietā apstrīdētā norma ir zaudējusi

74spēku.

7513.3. Izskatāmā lieta tika ierosināta, pamatojoties uz

76Pieteikuma iesniedzējas konstitucionālo sūdzību. Satversmes tiesa

77ir atzinusi, ka konstitucionālā sūdzība visupirms ir līdzeklis,

78kas kalpo konkrētās konstitucionālās sūdzības iesniedzēja

79pamattiesību aizsardzībai (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

8016. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.2. punktu).

81Tas, ka apstrīdētā norma lietas izskatīšanas laikā tās spēkā

82neesības dēļ pieteikuma iesniedzējam vairs nerada nelabvēlīgas

83sekas, pats par sevi nav pietiekams pamats atzīt, ka viņa

84pamattiesību aizskārums nav konstatējams. Tādā gadījumā, ja kādā

85brīdī pagātnē pieteikuma iesniedzējs nonācis apstrīdētās normas

86tvērumā un apstrīdētā norma radījusi viņam nelabvēlīgas sekas,

87joprojām var pastāvēt nepieciešamība tiesvedību lietā turpināt.

88Katrā konkrētajā lietā ir individuāli jānoskaidro, vai pastāv

89kādi apsvērumi, kuru dēļ apstrīdētās normas satversmība būtu

90vērtējama, ņemot vērā apstākļus, kādi bijuši pagātnē. Tas var būt

91nepieciešams, ja, piemēram, apstrīdētās normas satversmības

92vērtējums ir būtisks pieteikuma iesniedzēja tiesību aizsardzībai

93pēc konstitucionālās tiesvedības procesa noslēgšanās. Tādā

94gadījumā nebūtu pamata izbeigt tiesvedību un būtu vērtējami

95apstākļi, kādi pastāvēja konkrētajā pagātnes brīdī (sal. sk.

96Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības

97izbeigšanu lietā Nr. 2017‑19‑01 5. punktu un 2021. gada 10.

98decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2021-11-01

9911.2.2. punktu). Līdzīgi par nepieciešamību turpināt

100tiesvedību var liecināt apstrīdētās normas radīts būtisks

101sabiedrības vai atsevišķu personu interešu apdraudējums,

102attiecīgajā lietā izvērtējamā tiesību jautājuma konstitucionālā

103nozīme un tas, vai ar apstrīdētās normas spēka zaudēšanu šis

104jautājums ir atrisināts (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada

1053. februāra sprieduma lietā Nr. 2011‑11‑01 9. punktu, 2012. gada

1068. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011‑18‑01

10716.2. punktu un 2014. gada 3. aprīļa lēmuma par tiesvedības

108izbeigšanu lietā Nr. 2013‑11‑01 10.2. punktu).

109Ņemot vērā izskatāmās lietas materiālus, tiesvedība Satversmes

110tiesā ir vienīgais veids, kā nodrošināt Pieteikuma iesniedzējai

111tiesisku aizsardzību saistībā ar Pieteikuma iesniedzējas

112iespējamo pamattiesību aizskārumu. Turklāt izskatāmā lieta ir

113saistīta ar pilsonību - personas tiesisko saikni ar Latviju.

114Viena no šīs saiknes izpausmēm ir Latvijas pilsoņa tiesības

115atgriezties Latvijā, un tas ir būtisks konstitucionālo tiesību

116jautājums. Vēl jo vairāk - situācijā, kad Covid-19 pandēmija

117turpinājusies arī pēc tam, kad apstrīdētā norma jau zaudējusi

118spēku, jautājums par ierobežojumu noteikšanu pilsoņu ieceļošanai

119Latvijā joprojām turpina būt nozīmīgs.

120Līdz ar to apstrīdētajā normā

121ietvertā tiesiskā regulējuma izmaiņas pašas par sevi nav

122pietiekams pamats, lai izskatāmajā lietā izbeigtu tiesvedību

123saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2.

124punktu.

1Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu atzīt

2apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 98. panta otrajam

3teikumam.

414.1. Satversmes 98. panta otrais teikums nosaka:

5"Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas

6valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties

7Latvijā."

8Satversmes tiesa ir secinājusi, ka personas tiesības brīvi

9atgriezties Latvijā ir saistāmas ar šīs personas tiesisko saikni

10ar Latviju. To personu loks, kurām ir šādas tiesības, aptver arī

11Latvijas pilsoņus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta

12sprieduma lietā Nr. 2004‑15‑0106 18. un 19. punktu un 2011. gada

1315. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010‑64‑01

149.1. punktu).

15Latvijas pilsoņu kopums jeb tauta ir viens no Latvijas valsti

16konstituējošajiem elementiem starptautisko tiesību izpratnē un

17veido Latvijas valststiesisko identitāti (sk. arī:

18Konstitucionālo tiesību komisija. Viedoklis par Latvijas valsts

19konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu.

202012. gada 17. septembris, 79. un 208. sadaļa). Atbilstoši

21Pilsonības likuma 1.1 panta pirmajai daļai Latvijas

22pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas

23valsti. Saskaņā ar minētā panta otro daļu Latvijas pilsonības

24saturu veido pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību un

25pienākumu kopums. Līdzīgi no Starptautiskās tiesas judikatūras un

26tiesību doktrīnas izriet, ka pilsonība ir tāda tiesiska,

27lojalitātē balstīta saikne starp personu un valsti, kas rada

28savstarpējas tiesības un pienākumus (sk. Starptautiskās tiesas

291955. gada 6. aprīļa spriedumu lietā "Nottebohm"

30(Liechtenstein v. Guatemala); sk. arī: Crawford J. Brownlie's

31Principles of Public International Law. 9th edition. Oxford:

32Oxford University, 2019, p. 499; Kučs A. Latvijas pilsoņu kopuma

33atjaunošana. Grām.: Jundzis T. (zin. red.) Nepārtrauktības

34doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: Latvijas Zinātņu

35akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, 2017,

36312.-315. lpp.). Arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas

37judikatūras izriet, ka starp valsti un tās pilsoni pastāv

38lojalitātes un solidaritātes attiecības (sk., piemēram,

39Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma

40lietā "Ghoumid and Others v. France", pieteikumi Nr.

4152273/16 u. c., 45. punktu).

42Latvijas pilsoņu kopums ir politiska un juridiska kopība, kurā

43brīvprātīgi apvienojās latviešu tauta līdz ar tās etnogrāfiskajās

44robežās, kas tagad bija kļuvušas par Latvijas valsts robežām,

45dzīvojošajām mazākumtautībām (sk.: Dišlers K. Tautu

46pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs. Rīga: Latvijas

47Universitāte, 1932, 119.-120. lpp.). Tas ir

48piesaistīts Latvijas teritorijai, jo Latvijas pamatnormā

49atspoguļotās Latvijas pilsoņu jeb tautas pašnoteikšanās un gribas

50- dzīvot demokrātiskā tiesiskā valstī - īstenošana tiesiskos

51apstākļos ir iespējama tikai noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā.

52Tikai šajā - Latvijas - teritorijā Latvijas pilsoņi var dzīvot,

53pilnvērtīgi baudot Satversmē ietvertās tiesības. Tomēr Padomju

54Sociālistisko Republiku Savienības īstenotās okupācijas rezultātā

55Latvijas pilsoņu kopuma iespējas īstenot Latvijas pamatnormā

56atspoguļoto tautas gribu bija prettiesiski ierobežotas, citstarp

57tādēļ, ka vairākkārt daļa Latvijas pilsoņu tika deportēti (sk.

58Latvijas Republikas Saeimas 1996. gada 22. augusta Deklarāciju

59par Latvijas okupāciju; sk. arī Satversmes tiesas 2007. gada 29.

60novembra sprieduma lietā Nr. 2007‑10‑0102 33.2. punktu). Ar

61deportācijām bija paredzēts Latvijas iedzīvotājus izsūtīt uz

62mūžu, liedzot viņiem atgriezties iepriekšējā dzīvesvietā -

63Latvijā (plašāk sk.: Spridzāns B. Par Latvijas melnāko dienu.

64Latvijas Vēstnesis, 21.04.1995., Nr. 62; Bleiere D. 1941.

65gada 14. jūnija deportācija Latvijā. Pieejams:

66www.enciklopedija.lv; Bleiere D. 1949. gada 25. marta deportācija

67Latvijā. Pieejams: www.enciklopedija.lv). Turklāt Latvijas

68okupācijas laikā netika atzītas tiesības atstāt savu valsti un

69izceļošana bija iespējama tikai ar īpašu valsts atļauju. Šīs

70kārtības galvenais mērķis bija nepieļaut personu izceļošanu uz

71Rietumeiropas valstīm (sk.: Nikuļceva I. 98. pants. Grām.:

72Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri.

73VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Latvijas Vēstnesis: Rīga,

742011, 291. lpp.). Iepriekš izklāstīto vēsturisko apstākļu dēļ

75Latvijas pilsoņu piesaiste Latvijas teritorijai ir īpaši svarīga,

76tāpēc tā attiecībā uz tiesībām atgriezties Latvijā

77konstitucionālas nozīmes tiesību aktos tika ietverta jau drīz pēc

78valsts neatkarības atjaunošanas. Proti, 1991. gada 10. decembra

79likuma "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" 10.

80panta otrajā daļā bija noteikts, ka pilsoņiem ir tiesības brīvi

81izbraukt no Latvijas un atgriezties tajā.

82Mūsdienās tiesības brīvi atgriezties Latvijā tiek īstenotas

83citstarp tad, kad persona iepriekš ir izmantojusi tai Satversmes

8498. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības izceļot no Latvijas.

85Gan tiesības brīvi izceļot no Latvijas, gan tiesības atgriezties

86Latvijā ir cieši saistītas ar Satversmes ievada pirmajā teikumā

87ietverto konstitucionālo aksiomu: Latvija kā demokrātiska

88tiesiska valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību. Latvijas

89pilsonis, realizēdams savu pašnoteikšanos, pats var izvēlēties,

90vai uzturēties Latvijā vai izceļot no Latvijas uz ārvalstīm un,

91ja ir izceļojis, - vai un kad atgriezties Latvijā. Savas

92atrašanās vietas un dzīves vietas noteikšana ir personas brīvības

93un pašnoteikšanās izpausme. Tomēr ir jānošķir personas tiesības

94atgriezties Latvijā no personas vēlmes un iespējas šai nolūkā

95izmantot konkrētu transporta veidu un jāpatur prātā, ka nevienam

96nav subjektīvu tiesību uz, piemēram, avioreisu (sk.: Līce K.

97Cilvēktiesības nav egocentrisms, valsts nav Laimes lācis. Jurista

98Vārds, 16.02.2021., Nr. 7, 24.-26. lpp.). Savukārt Latvijas

99valstij ir pienākums savus pilsoņus aizsargāt arī tad, ja viņi ir

100ārpus Latvijas teritorijas. Šī aizsardzība izpaužas citstarp

101tādējādi, ka valsts nedrīkst radīt Latvijas pilsonim nepārvaramus

102šķēršļus, kas atgriešanos Latvijā padara neiespējamu. Proti,

103atgriešanās Latvijā ir brīva, ja to nekavē valsts radīti

104nepārvarami šķēršļi. Turklāt Latvijas pilsonis Latvijā var

105atgriezties dažādos veidos: šķērsojot sauszemes robežu vai

106ieceļojot caur ostu, lidostu, dzelzceļa staciju vai citādi.

10714.2. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un

108aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

109Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta

110izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto

111cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām.

112Konkretizējot Satversmes normas kopsakarā ar starptautiskajos

113cilvēktiesību dokumentos ietvertajām normām, ir jānodrošina šo

114normu harmonija, novēršot to, ka Satversmē ietverto pamattiesību

115apjoms tiek samazināts vai ierobežots (sal. sk., piemēram,

116Satversmes tiesas 2021. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr.

1172018‑18‑01 15.1. punktu).

118Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 13. panta 2. punkts

119noteic, ka katram cilvēkam ir tiesības atstāt jebkuru, arī savu

120valsti un atgriezties savā valstī. Līdzīgi saskaņā ar

121Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 12.

122panta 4. punktu nevienam nedrīkst patvaļīgi atņemt tiesības

123iebraukt savā valstī.

124Savukārt Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

125konvencijas (turpmāk - Cilvēktiesību konvencija) 4. protokola 3.

126panta 2. punktā ir noteikts, ka nevienam nedrīkst liegt tiesības

127ieceļot tās valsts teritorijā, kuras pilsonis viņš ir. Eiropas

128Cilvēktiesību tiesas judikatūrā šī tiesību norma nav

129konkretizēta.

130Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Cilvēktiesību

131konvencijas normas iztulkojamas atbilstoši attiecīgajām

132starptautisko publisko tiesību normām, jo īpaši saskaņā ar Vīnes

133Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes

134konvencija) 31., 32. un 33. pantā ietvertajiem iztulkošanas

135principiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās

136palātas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā "S. M.

137v. Croatia", pieteikums Nr. 60561/14, 287. punktu). Šajā

138ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir īpaši uzsvērusi, ka

139Cilvēktiesību konvencijas normas ir jāiztulko tā, lai tajā

140ietvertās tiesības būtu praktiskas un efektīvas, nevis

141teorētiskas un iluzoras (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

142Lielās palātas 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā

143"Demir and Baykara v. Turkey", pieteikums Nr.

14424503/97, 65. un 66. punktu).

145Vīnes konvencijas 31. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka

146līgums iztulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda

147piešķirama līguma noteikumiem kopumā, un atbilstoši tā objektam

148un mērķim. Turklāt atbilstoši minētā panta otrajai un trešajai

149daļai jāņem vērā līguma pušu sagatavotie un akceptētie dokumenti,

150tostarp vienošanās, par līguma saturu, attiecīgā līguma

151piemērošanas prakse, kuru ieviesusi dalībnieku vienošanās

152attiecībā uz tā iztulkošanu, un jebkuras citas attiecīgā līguma

153dalībnieku starpā piemērojamās starptautisko tiesību normas.

154Savukārt saskaņā ar Vīnes konvencijas 32. pantu ir iespējams

155izmantot papildu iztulkošanas paņēmienus, tostarp atsaukties uz

156līguma sagatavošanas materiāliem un noslēgšanas apstākļiem.

157Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 3. panta 2. punktā

158ietverto tiesību formulējums "nedrīkst liegt" norāda uz

159šo tiesību beznosacījuma raksturu. Arī no pārējā Cilvēktiesību

160konvencijas teksta izriet, ka gadījumos, kad tajā ietvertās

161tiesības ir iespējams ierobežot, šāda ierobežojuma noteikšanas

162kritēriji ietverti pašā Cilvēktiesību konvencijas tekstā. Tomēr

163Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 3. pantā tajā ietverto

164tiesību ierobežošanas kritēriji nav noteikti.

165Satversmes tiesa konstatē arī to, ka Eiropas Savienības Tiesa

166ir atzinusi: starptautisko tiesību princips, kas ir atkārtoti

167apstiprināts Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 3. pantā,

168neļauj dalībvalstīm aizliegt saviem pilsoņiem ieceļot to

169teritorijā un tur uzturēties jebkādā statusā, un tas pats

170princips arī aizliedz dalībvalstīm savu pilsoņu uzturēšanos to

171teritorijā pakļaut nosacījumiem (sk., piemēram, Eiropas

172Savienības Tiesas 2011. gada 5. maija sprieduma lietā C‑434/09

173"McCarthy" 29. punktu). Līdzīgi arī tiesību

174doktrīnā pausts viedoklis, ka minētās tiesības ir absolūtas

175(sk.: Saliba A. T., Do Valle M. F. V. Stranded at the border:

176an analysis of the legality of international travel restrictions

177adopted by states in the Covid‑19 pandemic in light of the right

178to return to one's country. Pieejams: wilj.las.wisc.edu).

179Satversmes tiesai tas jāņem vērā, konkretizējot Satversmes 98.

180panta otrajā teikumā ietvertās pilsoņu tiesības brīvi atgriezties

181Latvijā.

18214.3. Satversmes 116. pants noteic, ka personai

183Satversmes 98. pantā ietvertās tiesības var ierobežot. Tomēr

184Satversmes 116. pants konkretizējams, ievērojot tajā norādīto

185Satversmes normu būtību un vietu Satversmes sistēmā un nodrošinot

186harmoniju ar Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos

187ietvertajām cilvēktiesību normām. Izskatāmajā lietā tas nozīmē

188to, ka Satversmes 116. pantā ietvertā norāde uz iespēju ierobežot

189Satversmes 98. pantā ietvertās tiesības nav attiecināma uz

190Satversmes 98. panta otrajā teikumā ietvertajām pilsoņa tiesībām

191brīvi atgriezties Latvijā, jo tas varētu novest pie tā, ka tiek

192apdraudēta Latvijas pilsoņu kopuma - Latvijas valsti

193konstituējošā elementa - faktiskā piesaiste Latvijas teritorijai

194un Latvijas pamatnormā ietvertās suverēna gribas - dzīvot

195demokrātiskā tiesiskā valstī - īstenošana. Turklāt arī atbilstoši

196Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 3. panta 2. punktam

197minētās tiesības nevar tikt liegtas, proti, tās ir absolūtas.

198Līdz ar to Satversmes 98. panta

199otrais teikums aizsargā citstarp Latvijas pilsoņa absolūtās

200tiesības brīvi atgriezties Latvijā un šīs tiesības nedrīkst

201ierobežot.

1Lai konstatētu, vai apstrīdētā norma personai

2ierobežo Satversmes 98. panta otrajā teikumā ietvertās tiesības,

3Satversmes tiesai jāpārbauda, vai:

41) persona ir Satversmes 98. panta otrajā teikumā ietverto

5tiesību subjekts;

62) apstrīdētā norma liedz personai iespēju brīvi atgriezties

7Latvijā.

1Lietā nav strīda un arī Satversmes tiesai nerodas

2šaubas par to, ka Pieteikuma iesniedzēja ir Latvijas pilsone,

3proti, Pieteikuma iesniedzēja ir Satversmes 98. panta otrajā

4teikumā ietverto tiesību subjekts. Līdz ar to Satversmes tiesai

5jāpārbauda, vai apstrīdētā norma patiesi liedza Pieteikuma

6iesniedzējai iespēju brīvi atgriezties Latvijā.

7Atbilstoši apstrīdētajai normai Pieteikuma iesniedzēja varēja

8ieceļot Latvijā tad, ja tā 72 stundas pirms ieceļošanas veikusi

9Covid-19 testu, vai tad, ja tā varējusi uzrādīt citu medicīnisku

10dokumentu, kas apliecina, ka tā nav infekcioza. Personai

11ieceļojot ar starptautiskā pasažieru pārvadātāja

12transportlīdzekli, Covid-19 testa rezultātam bija jābūt

13negatīvam.

14Pieteikuma iesniedzēja savu Satversmes 98. pantā ietverto

15pamattiesību brīvi atgriezties Latvijā iespējamo aizskārumu

16saista ar to, ka apstrīdētās normas spēkā esības laikā tā

17atradusies Vācijā un vēlējusies ceļot uz Latviju ar starptautiskā

18pasažieru aviopārvadātāja transportlīdzekli, taču apstrīdētā

19norma Pieteikuma iesniedzējai uzlikusi pienākumu uzrādīt

20starptautiskajam pārvadātājam negatīvu Covid-19 testa rezultātu.

21Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētā norma tās spēkā esības

22laikā - no 2021. gada 12. februāra līdz 2021. gada 15. jūnijam -

23bija tikai daļa no tiesiskā regulējuma attiecībā uz pilsoņa

24tiesībām atgriezties Latvijā Covid‑19 pandēmijas laikā.

25Atbilstoši racionāla likumdevēja principam likumdevējs pieņem

26savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas

27visas tiesību sistēmas ietvarā (sk., piemēram, Satversmes

28tiesas 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑37‑0103

2926.4. punktu). Arī apstrīdētā norma aplūkojama sistēmiski un

30kopsakarā ar pārējo Covid‑19 pandēmijas laikā pieņemto tiesisko

31regulējumu.

32Saskaņā ar Noteikumu Nr. 360 35.5 punktu Latvijas

33pilsoņiem, kuri Latvijā ieceļoja ar tādu transportlīdzekli, kas

34neveic komercpārvadājumus, un kuriem veiktā Covid-19 testa

35rezultāts bija pozitīvs, ieceļošana Latvijas teritorijā netika

36ierobežota. Turklāt Noteikumu Nr. 360 35.4 punktā bija

37noteikti izņēmumi no apstrīdētajā normā paredzētā pienākuma,

38tostarp atbilstoši minēto noteikumu 35.4 8.

39apakšpunktam šis pienākums neattiecās uz tādām personu

40kategorijām, attiecībā uz kurām Valsts robežsardze konstatēja, ka

41to ieceļošana Latvijā atbilst starptautiskajām tiesību normām,

42Latvijas valsts interesēm vai ir saistīta ar neatliekamiem

43apstākļiem, nepārvaramu varu vai humāniem apsvērumiem. No lietas

44materiāliem izriet, ka Valsts robežsardze, piemērojot apstrīdēto

45normu, ir vērtējusi katra ieceļotāja individuālo situāciju

46(sk. Valsts robežsardzes viedokli lietas materiālu 2. sēj.

47105. lp.). Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka līdz

48apstrīdētās normas spēkā stāšanās dienai Noteikumos Nr. 360 bija

49paredzēti vēl stingrāki ierobežojumi starptautisko pasažieru

50pārvadājumu veikšanai. Proti, Noteikumu Nr. 360 35. punkts vispār

51liedza starptautiskos pasažieru pārvadājumus caur lidostām,

52ostām, ar autobusiem un dzelzceļa transportu no/uz Slimību

53profilakses un kontroles centra tīmekļvietnē norādītajām valstīm,

54kurās reģistrēta tāda Covid-19 infekcijas izplatība, kas var

55radīt nopietnu sabiedrības veselības apdraudējumu. Ar apstrīdēto

56normu šis vēl stingrākais ieceļošanas režīms tika mīkstināts

57(sk. arī Ministru kabineta noteikumu projekta

58"Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija

59noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības

60pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai""

61sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju) lietas

62materiālu 1. sēj. 87. lp.). Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā

63to, ka atbilstoši Konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu

64likuma 1. pantam, 2. panta pirmās daļas 1. punktam un 6. pantam

65Latvijas pilsoņiem, kas atrodas ārpus Latvijas, ārkārtas

66situācijās var tikt sniegta konsulārā palīdzība. Saskaņā ar

67minētā likuma 12. panta pirmo daļu un Ministru kabineta 2018.

68gada 9. oktobra noteikumu Nr. 630 "Materiālās palīdzības

69piešķiršanas un atmaksāšanas kārtība" 4.1. un 4.2.

70apakšpunktu Latvijas pilsoņiem var tikt piešķirta arī materiālā

71palīdzība, lai segtu citstarp ceļa izdevumus no personas

72atrašanās vietas uz galamērķa valsti, kā arī ar izceļošanas

73formalitātēm saistītos izdevumus.

74Ievērojot minēto, jāatzīst, ka apstrīdētajā normā personai

75paredzētais pienākums starptautiskajam pasažieru aviopārvadātājam

76uzrādīt negatīvu Covid-19 testa rezultātu vai citu dokumentu, kas

77apliecina to, ka persona nav infekcioza, pirms ieceļošanas

78Latvijā varēja radīt personai zināmu apgrūtinājumu, jo kavēja

79ieceļošanu tai vēlamajā veidā. Tomēr tas nav uzskatāms par

80nepārvaramu šķērsli - Latvija savam pilsonim nebija aizliegusi

81ieceļot un nebija slēgusi savas robežas. Tādējādi nav

82konstatējams, ka Pieteikuma iesniedzējai būtu aizskartas

83Satversmes 98. panta otrajā teikumā ietvertās tiesības brīvi

84atgriezties Latvijā.

85Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

86lietā ir izbeidzama.

87Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

8829. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

89nolēma:

90izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2021‑10‑03 "Par Ministru

91kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumu Nr. 360

92"Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas

93izplatības ierobežošanai" 35.3 punkta atbilstību

94Latvijas Republikas Satversmes 98. panta otrajam

95teikumam".

96Lēmums nav pārsūdzams.

97Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

98Laviņš