28. pants
neietver aizliegumu nodarbināt valsts svētku dienās

amatpersonas, kurām noteikts summētais dienesta pienākumu

izpildes laiks. Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 29. panta pirmo

daļu, ņemot vērā dienesta nepieciešamību, ar iestādes vadītāja

vai viņa pilnvarotas amatpersonas rīkojumu (pavēli) amatpersonu

var iesaistīt dienesta pienākumu izpildē virs noteiktā dienesta

pienākumu izpildes laika, nedēļas atpūtas dienās un likumā

noteiktajās svētku dienās, kā arī nedēļas atpūtas laikā,

nepārsniedzot 144 stundas četru mēnešu periodā. Šāda dienesta

amatpersonu darba organizācija valsts svētku dienās ir pamatojama

ar nepieciešamību nodrošināt valsts drošību un īstenot valsts

politiku iekšlietu, kā arī apcietinājuma un brīvības atņemšanas

izpildes jomās nepārtraukti, tostarp valsts svētku dienās (sk.

Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 27. lp.,

Iekšlietu ministrijas viedokli lietas materiālu 5. sēj. 56. lp.,

tiesībsarga viedokli lietas materiālu 5. sēj. 79. lp., Tieslietu

ministrijas viedokli lietas materiālu 5. sēj. 68. lp., sal. sk.

Dr. iur. Annijas Kārkliņas viedokli lietas materiālu 6. sēj. 15.

lp.). Dienesta amatpersonu darba organizācija citstarp

pamatojama ar likumdevējam Satversmes 101. pantā piešķirto

rīcības brīvību lemt par valsts dienesta darba organizāciju.

Atlīdzības noteikšanai publiskajā sektorā nodarbinātajiem,

tostarp dienesta amatpersonām, likumdevējs ir pieņēmis Atlīdzības

likumu. Par darbu valsts svētku dienās dienesta amatpersona saņem

algu. Tā Atlīdzības likuma 7.2 panta piektās daļas 3.

punktā un 8. panta pirmajā daļā paredzēts, ka dienesta

amatpersonu algu nosaka saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem

par dienesta amatpersonu saimēm atbilstošām mēnešalgu grupām.

Ministru kabineta 2016. gada 13. decembra noteikumi Nr. 806

"Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un

Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta

pakāpēm mēnešalgu un speciālo piemaksu noteikšanas kārtību un to

apmēru" citstarp noteic dienesta amatpersonām minimālos un

maksimālos mēneša ietvaros izmaksājamās algas apmērus.

Tādējādi secināms, ka likumdevējs ir

veicis pasākumus un izveidojis tādu darba samaksas sistēmu, kas

paredz dienesta amatpersonām samaksu par darbu valsts svētku

dienās.

19. Lai secinātu, vai likumdevējs pasākumus ir veicis

pienācīgi, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai likumdevēja

noteiktā samaksa par darbu valsts svētku dienās dienesta

amatpersonām ir atbilstoša jeb tāda, kas citstarp pilda

kompensējošu funkciju tieši par darbu valsts svētku dienās.

Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas ir norādījušas,

ka ar apstrīdēto normu ieviesto tiesisko regulējumu attiecībā uz

dienesta amatpersonām pamato tā ilgstoša pastāvēšana, citas

dienesta amatpersonām piešķirtās sociālās garantijas un

piemaksas, kā arī nepieciešamība nodrošināt dienesta amatpersonām

uzticēto nozīmīgo valsts funkciju īstenošanas nepārtrauktību.

Satversmes tiesa secīgi izvērtēs katru no šiem apsvērumiem.

20. Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka apstrīdētajā

normā ietvertais princips ir vairākkārt pārskatīts un atzīts par

pietiekami būtisku, lai tiktu nostiprināts normatīvajos aktos -

sākotnēji Ministru kabineta noteikumos, bet šobrīd Atlīdzības

likumā (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj.

23. lp.).

Dienesta amatpersonām jau vēsturiski tiesību normās nav

paredzēta piemaksa vai atpūtas laiks papildus darba algai par

darbu valsts svētku dienās (sk., piemēram, Ministru kabineta

2001. gada 3. jūlija noteikumu Nr. 283 "Noteikumi par darba

samaksu Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar

speciālajām dienesta pakāpēm" 4. punktu). Tiesiskais

regulējums, kas paredz vismaz daļai no dienesta amatpersonām

nemaksāt papildus par darbu valsts svētku dienās, tika ieviests

ar Ministru kabineta 2003. gada 29. aprīļa noteikumu Nr. 218

"Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu

darbinieku ar speciālajām dienesta pakāpēm darba samaksu" 6.

punktu, kas noteica: ja darbiniekam ir noteikts maiņu darbs, viņš

darba samaksu saņem saskaņā ar noteikto mēneša amatalgu vai

stundas amatalgas likmi arī par darbu nedēļas atpūtas laikā vai

svētku dienās.

Līdzīgs tiesiskais regulējums tika iekļauts nākamo Ministru

kabineta 2003. gada 14. oktobra noteikumu Nr. 567 "Noteikumi

par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu darbinieku ar

speciālajām dienesta pakāpēm darba samaksu" (turpmāk -

Noteikumi Nr. 567) 6. punktā, paredzot, ka gadījumā, ja

darbiniekam ir noteikts maiņu darbs vai summētais darba laiks,

viņš darba samaksu saņem saskaņā ar noteikto mēneša amatalgu vai

stundas amatalgas likmi arī par darbu nedēļas atpūtas laikā vai

svētku dienās.

Arī 2006. gada 31. oktobrī izdotajos Ministru kabineta

noteikumos Nr. 904 "Noteikumi par Iekšlietu ministrijas

sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar

speciālajām dienesta pakāpēm darba samaksas sistēmu un amatiem

atbilstošajām augstākajām speciālajām dienesta pakāpēm"

(turpmāk - Noteikumi Nr. 904), kā arī 2009. gada 27. janvārī

izdotajos Ministru kabineta noteikumos Nr. 86 "Noteikumi par

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu

pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta

atalgojuma sistēmu un amatiem atbilstošajām augstākajām

speciālajām dienesta pakāpēm" (turpmāk - Noteikumi Nr. 86)

būtībā pārņemts iepriekšējais tiesiskais regulējums. Noteikumu

Nr. 86 4. punkts noteica: ja amatpersonai ir noteikts summētais

dienesta pienākumu izpildes laiks, tā dienesta atalgojumu saņem

saskaņā ar noteikto mēneša amatalgu vai stundas amatalgas likmi

arī par dienesta pienākumu izpildi nedēļas atpūtas laikā vai

svētku dienās. Ministru kabineta iesniegtajos Noteikumu Nr. 567,

Noteikumu Nr. 904 un Noteikumu Nr. 86 izstrādes materiālos nav

minēti šāda tiesiskā regulējuma pieņemšanas iemesli (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 59.-150. lp., 2. sēj. un 3. sēj. 1.-14.

lp.).

Atlīdzības likuma 1. pants noteic: likuma mērķis ir panākt, ka

valsts un pašvaldību institūcijās amatpersonu (darbinieku)

atlīdzības noteikšanā tiek ievēroti līdzvērtīgi nosacījumi. Tomēr

no Atlīdzības likuma izstrādes materiāliem (sk. Saeimas

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2009. gada 19. novembra

sēdes audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.) un pieaicinātās

personas Mg. iur. Edgara Pastara viedokļa izriet, ka

citstarp attiecībā uz dienesta amatpersonām tika pārņemts jau

iepriekš pastāvējušais tiesiskais regulējums, kas tikai

kodificēts Atlīdzības likumā (sk. lietas materiālu 5. sēj. 82.

lp.). Secināms, ka, ietverot Atlīdzības likumā apstrīdēto

normu, ir saglabāts jau ilgstoši pastāvējušais tiesiskais

regulējums, tikai precizējot, ka papildu samaksu par darbu valsts

svētku dienās citstarp nesaņem dienesta amatpersonas neatkarīgi

no tā, kāda darba organizācijas forma tām noteikta - summētais

vai normālais darba laiks.

No Atlīdzības likuma izstrādes materiāliem konstatējams, ka

Saeimas deputāts Juris Dalbiņš iesniedza Saeimas Budžeta un

finanšu (nodokļu) komisijai priekšlikumu pirms likumprojekta

izskatīšanas otrajā lasījumā, lūdzot izslēgt no apstrīdētās

normas vārdus "izņemot karavīru un Iekšlietu ministrijas

sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar

speciālo dienesta pakāpi" (sk. lietas materiālu 4. sēj.

41.-43. lp.). Savukārt politisko partiju apvienības

"Saskaņas Centrs" frakcija iesniedza priekšlikumu,

lūdzot izslēgt no apstrīdētās normas vārdus "un Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes

amatpersonu ar speciālo dienesta pakāpi" (sk. lietas

materiālu 4. sēj. 49.-50. lp.). Abi priekšlikumi komisijas

2009. gada 20. novembra sēdē tika noraidīti (sk. audioierakstu

lietas materiālu 5. sēj.). Saeimas sēdē deputāts Juris

Dalbiņš savu priekšlikumu atsauca, bet politisko partiju

apvienības "Saskaņas Centrs" frakcijas priekšlikumu

Saeima, izskatot Atlīdzības likuma projektu otrajā lasījumā,

2009. gada 1. decembra sēdē noraidīja (sk. 9. Saeimas 2009.

gada 20. novembra sēdes stenogrammu. Pieejama:

https://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/1758). Kaut arī

Atlīdzības likuma izstrādes laikā kopumā tika pausti apsvērumi

par valsts budžeta līdzekļu taupīšanu, tomēr apstrīdētās normas

kontekstā par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu netika

diskutēts. Apstrīdētajā normā ir veikti arī citi grozījumi, tomēr

tie nav bijuši vērsti uz izmaiņu ieviešanu samaksā par darbu

valsts svētku dienās dienesta amatpersonām.

Apstrīdētās normas pieņemšanas laikā Latvijā jau bija spēkā

1961. gada 18. oktobra Eiropas Padomes Sociālā harta (turpmāk -

Sociālā harta), kas Latvijā tika ratificēta ar 2006. gada 1.

decembra likumu "Par Eiropas Sociālo hartu". Sociālās

hartas 2. panta 2. punkts ir identisks Pārskatītās Sociālās

hartas attiecīgajam pantam un nosaka: lai nodrošinātu efektīvu

tiesību uz taisnīgiem darba apstākļiem izmantošanu,

līgumslēdzējas puses apņemas noteikt oficiālo svinamo dienu

apmaksāšanu. Tomēr, ievērojot Sociālās hartas trešās sadaļas 20.

panta 1. punktā noteiktās tiesības izvēlēties dalībvalstij

saistošos pantus, Latvija minēto normu nebija atzinusi par sev

saistošu.

Ratificējot Pārskatīto Sociālo hartu 2013. gada 14. februārī

un atzīstot tās otrās sadaļas 2. panta 2. punktu par Latvijai

saistošu, likumdevējs apņēmās ievērot tajā noteiktās prasības. Ar

Ministru kabineta 2013. gada 27. decembra rīkojumu Nr. 675

"Par Koncepciju par jaunu darba samaksas sistēmu Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes

amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm" tika

apstiprināta koncepcija, kas kā politikas plānošanas dokuments

bija paredzēta jaunas darba samaksas sistēmas noteikšanai

dienesta amatpersonām (pieejams:

http://polsis.mk.gov.lv/documents/4601). Tas, ka dienesta

amatpersonām darbs valsts svētku dienās papildus netiek

apmaksāts, koncepcijā ir norādīts nodaļā par darba samaksas

regulējumā identificētajām problēmām, proti, Ministru kabinets

jau 2013. gadā ir apzinājis pastāvošo situāciju, bet koncepcijā

nav minēti nekādi iespējamie situācijas uzlabošanas

risinājumi.

No minētā secināms, ka jau ilgstoši par darbu valsts svētku

dienās dienesta amatpersonām nav paredzēta piemaksa vai arī

papildu atpūtas laiks.

21. Vairākas lietā pieaicinātās personas ir

norādījušas, ka apstrīdētās normas satversmība attiecībā uz

dienesta amatpersonām vērtējama kopsakarā ar citām šīm

amatpersonām noteiktām sociālajām garantijām un piemaksām, kas

nav pieejamas citiem nodarbinātajiem, piemēram, izdienas pensiju,

valsts sniegto veselības apdrošināšanu, garāku atvaļinājumu, kā

arī ievainojuma, sakropļojuma vai citāda veselības bojājuma

gadījumā vai nāves gadījumā izmaksājamo pabalstu (sk.

Valsts kancelejas viedokli lietas materiālu 5. sēj. 51.-52.

lp., Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 5. sēj. 70.

lp., Dr. iur. Annijas Kārkliņas viedokli lietas materiālu 6. sēj.

18. lp. un Ieslodzījuma vietu pārvaldes viedokli lietas

materiālu 5. sēj. 49. lp.).

Kā Satversmes tiesa jau secināja, atbilstoši Atlīdzības likuma

3. panta pirmajai daļai dienesta amatpersonu atlīdzību veido

darba samaksa, sociālās garantijas un atvaļinājumi. Sociālās

garantijas Atlīdzības likuma izpratnē ir pabalsti, kompensācijas,

apdrošināšana un citu Atlīdzības likumā noteiktu izdevumu

segšana. Lai noskaidrotu, vai Atlīdzības likumā paredzēto sociālo

garantiju, piemaksu un citu labumu piešķiršana dienesta

amatpersonām pilda arī kompensējošu funkciju par darbu valsts

svētku dienās, ir citstarp jāatklāj šo citu instrumentu mērķis un

saistība ar darbu valsts svētku dienās.

Atlīdzības likums paredz dienesta amatpersonām tiesības saņemt

dažādus pabalstus. Paredzēts, piemēram, pabalsts sakarā ar

ģimenes locekļa vai apgādājamā nāvi (sk. Atlīdzības likuma 20.

pantu), pārcelšanās pabalsts (sk. Atlīdzības likuma 24.

panta otro daļu), izdienas pabalsts (sk. Atlīdzības likuma

25. panta ceturto daļu), ievainojuma, sakropļojuma vai citāda

veselības bojājuma gadījumā vai nāves gadījumā izmaksājamais

pabalsts (sk. Atlīdzības likuma 19. panta pirmo,

2.1, 2.2, 2.3, 2.4,

ceturto un 4.1 daļu). Tomēr katram šajā likumā

paredzētajam pabalstam ir noteikts gan tā mērķis, gan arī

saņemšanas nosacījumi. Tā, piemēram, pabalsts veselības bojājuma

gadījumā savā būtībā ir valsts sniegta garantija, ka gadījumā, ja

amatpersona dienesta pienākumu pildīšanas laikā gūs noteikta

smaguma veselības bojājumus, tai pienāksies atlīdzinājums (sk.

Atlīdzības likuma 19. panta 2.3 daļu). Šāda

pabalsta izmaksas priekšnosacījums ir veselības bojājuma gūšana.

Tātad pabalsta mērķis ir atlīdzināt personai nodarīto veselības

bojājumu un citstarp uz noteiktu laiku zaudētās darbspējas. Līdz

ar to pabalsts nav saistīts ar darbu valsts svētku dienās un tas

nepilda kompensējošu funkciju.

Saskaņā ar Atlīdzības likuma 39. panta pirmo daļu dienesta

amatpersonām noteikta apmaksāta veselības aprūpe. Atbilstoši

Ministru kabineta 2010. gada 21. jūnija noteikumu Nr. 569

"Kārtība, kādā Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un

Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta

pakāpi saņem apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus" 2.

punktam dienesta amatpersonām tiek apmaksāti valsts nodrošinātie

veselības pakalpojumi pacienta līdzmaksājuma apmērā, kā arī

atsevišķi citi Latvijas Republikā sniegti medicīnas pakalpojumi

noteikumu 4. punktā noteiktajā apmērā. Lai saņemtu apmaksātu

veselības aprūpi, likumsakarīgi ir jāiestājas kādām veselības

problēmām, kuru risināšanai dienesta amatpersonai ir nepieciešams

saņemt medicīnisko aprūpi. Tādējādi arī veselības aprūpes

nodrošināšana nav saistāma ar darbu valsts svētku dienās un

nepilda kompensējošu funkciju.

Tāpat dienesta amatpersonām nav paredzēts ilgāks ikgadējais

atvaļinājums kā citām valsts amatpersonām un darbiniekiem. Proti,

saskaņā ar Atlīdzības likuma 41. panta pirmo daļu un Darba likuma

149. panta pirmo daļu, piemēram, valsts civildienesta ierēdņiem

un darbiniekiem piešķirams četras nedēļas ilgs ikgadējais

atvaļinājums, neieskaitot valsts svētku dienas. Savukārt dienesta

amatpersonām saskaņā ar Atlīdzības likuma 41. panta piekto daļu

piešķir 30 kalendāra dienas ilgu ikgadējo atvaļinājumu,

neieskaitot valsts svētku dienas. Tādējādi ikgadējais

atvaļinājums dienesta amatpersonām, valsts civildienesta

ierēdņiem un darbiniekiem ir vidēji mēnesi ilgs. Līdz ar to nav

saskatāms, ka dienesta amatpersonām piešķirtais ikgadējais

atvaļinājums varētu būt saistīts ar darbu valsts svētku dienās un

pildītu kompensējošu funkciju.

Atlīdzības likumā ir paredzētas arī dažādas piemaksas, kas

pienākas dienesta amatpersonām, piemēram, piemaksa par papildu

pedagoģisko darbu izglītības iestādē (sk. Atlīdzības

likuma 14. panta pirmo daļu), piemaksa par nakts darbu

(sk. Atlīdzības likuma 14. panta ceturto daļu), piemaksa

par speciālo dienesta pakāpi (sk. Atlīdzības likuma 15. panta

pirmo daļu). Tomēr katras šīs piemaksas saņemšanai likumā

paredzēti atsevišķi nosacījumi un tās kalpo citiem Atlīdzības

likumā norādītajiem mērķiem, kā arī tieši nepilda kompensējošu

funkciju tieši par darbu valsts svētku dienās.

Savukārt izdienas pensija ir noteiktu profesiju pārstāvjiem

paredzēta papildu sociālā garantija, kas tiek piešķirta, lai

viņiem atlīdzinātu veicamo pienākumu un darba apstākļu radīto

nelabvēlīgo ietekmi uz veselību, kā arī ar attiecīgo amatu

saistītos ierobežojumus, nevis lai atlīdzinātu veikto darbu

(sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 2. maija sprieduma

lietā Nr. 2018-14-01 15. punktu un 2007. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7.2. punktu). Turklāt

izdienas pensiju saņem, sasniedzot likumā noteikto darba stāžu un

vecumu (sk., piemēram, likuma "Par izdienas pensijām

Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām

dienesta pakāpēm" 2. panta pirmo daļu). Tādējādi

izdienas pensija ir nošķirama no samaksas par darbu valsts svētku

dienās.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka katrai

sociālajai garantijai, piemaksai un citiem labumiem, kas

konkrētos apstākļos pienākas dienesta amatpersonām, ir noteikti

savi saņemšanas priekšnoteikumi un mērķi. Kā jau Satversmes tiesa

šajā spriedumā norādījusi, valsts svētku dienas ir paredzētas

valstiski nozīmīgu notikumu godāšanai, kā arī atpūtai. Satversmes

tiesa nekonstatē, ka dienesta amatpersonām piešķirtās sociālās

garantijas, piemaksas un citi labumi varētu būt saistāmi ar

Satversmes 107. pantā paredzēto samaksu tieši par darbu valsts

svētku dienās. Tādējādi tie pēc būtības arī nepilda kompensējošu

funkciju tieši par darbu valsts svētku dienās.

22. Saeima atbildes rakstā ir uzsvērusi, ka dienesta

amatpersonas pilda tādu valsts dienestu, ar kuru īstenotās valsts

funkcijas ir nepieciešams veikt nepārtraukti, un tās ir saistītas

ar valsts drošības aizsardzību, sabiedriskās drošības un

labklājības nodrošināšanu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas

materiālu 1. sēj. 27. lp.).

Satversmes tiesa savā judikatūrā jau ir atzinusi, ka dienesta

pienākumu raksturs, no tā izrietošais speciālais darba laika

organizācijas regulējums un ar amatu saistītie ierobežojumi izceļ

dienesta amatpersonas salīdzinājumā ar citām amatpersonām un

valsts institūciju vai privātā sektora darbiniekiem (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 2. maija sprieduma lietā Nr.

2018-14-01 15. punktu). Dienesta amatpersonas, pildot valsts

dienestu arī valsts svētku dienās, nodrošina nozīmīgo valsts

funkciju nepārtrauktību. No dienesta amatpersonu darba ir tieši

atkarīga valsts drošība un sabiedrības labklājība. Tās, pildot

dienestu, rūpējas par konstitucionālo principu, uz kuriem

balstīta demokrātiskā tiesiskā valsts iekārta, aizsardzību

(sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 11. jūnija sprieduma

lietā Nr. 20-50-01 19.2. punktu). Dienesta amatpersonu darba

pienākumu veikšana valsts svētku dienās citstarp ļauj citiem

nodarbinātajiem baudīt apmaksātu atpūtu. Tādēļ valstij būtu

jāveic visas iespējamās darbības, lai maksimāli veicinātu stabilu

un profesionālu valsts dienestu, kas, ņemot vērā dienesta

amatpersonu īpašo statusu, attiecīgi nodrošinātu Ieslodzījuma

vietu pārvaldes un Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu

kvalitatīvu darbu un līdz ar to arī valsts drošību un sabiedrības

labklājību.

Tas, ka dienesta amatpersonām netiek kompensēts darbs valsts

svētku dienās, nekādi nevar veicināt valsts drošību vai

sabiedrības labklājību vai arī veicināt nepārtrauktu dienesta

pienākumu pildīšanu. Pats par sevi tas apstāklis, ka dienesta

amatpersonas nodrošina būtisko valsts funkciju nepārtrauktību, ir

saistīts vienīgi ar darba organizāciju un Satversmes 101. pantā

ietverto likumdevēja rīcības brīvību noteikt priekšnoteikumus

dienesta amatpersonu nodarbināšanai valsts svētku dienās, bet ne

ar darba samaksas jautājumiem.

Tāpat jāņem vērā, ka ne visas dienesta amatpersonas patiešām

tiek nodarbinātas valsts svētku dienās. Tomēr visām dienesta

amatpersonām, kuras nestrādā tostarp tajās valsts svētku dienās,

kuras citādi ir nedēļas darba dienas, tiek izmaksāta tām

attiecīgi noteiktā alga. Proti, tām tiek nodrošināta apmaksāta

brīvdiena valsts svētku dienās. Taisnīguma princips demokrātiskā

tiesiskā valstī paredz, ka tiesību normām un to piemērošanas

rezultātam jābūt taisnīgam. Attiecībā uz dienesta amatpersonu

darba samaksu tas nozīmē, ka amatpersonām ir jāsaņem ne vien

atbilstoša, bet arī savstarpēji salīdzināma samaksa par noteiktos

apstākļos paveiktu darbu. Tādēļ taisnīguma principam neatbilstoša

ir situācija, kad, nostrādājot vienādu stundu skaitu noteiktā

periodā, dienesta amatpersonas, kurām ir jāstrādā valsts svētku

dienās, saņem tādu pašu atalgojumu kā dienesta amatpersonas,

kurām nav jāstrādā valsts svētku dienās.

Nepieciešamība nodrošināt ar dienestu saistīto valsts funkciju

nepārtrauktību pati par sevi nevar pamatot tādas darba samaksas

sistēmas izveidošanu, kura neparedz dienesta amatpersonām

kompensēt darbu valsts svētku dienās.

Tādējādi likumdevējs nav pienācīgi veicis pasākumus Satversmes

107. pantā ietvertā pozitīvā pienākuma izpildei noteikt dienesta

amatpersonām atbilstošu samaksu par darbu valsts svētku dienās,

kura pilda ne vien paveikto darbu atlīdzinošu, bet arī

kompensējošu funkciju.

Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl

tā neparedz dienesta amatpersonai tiesības saņemt atbilstošu

samaksu par darbu valsts svētku dienās, neatbilst Satversmes 107.

pantam.

23. Konstatējot apstrīdētās normas neatbilstību kaut

vienam Satversmes pantam, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā

neesošu. Tā kā apstrīdētā norma atzīta par neatbilstošu

Satversmes 107. pantam, nav nepieciešams vērtēt tās atbilstību

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

24. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav

noteikusi citādi. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 31. panta

11. punktam Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru

zaudē spēku apstrīdētā tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu

augstāka juridiska spēka tiesību normai.

Satversmes tiesa ir atzinusi: lemjot par brīdi, ar kuru

apstrīdētā norma zaudē spēku, lietās, kas ierosinātas pēc tiesas

pieteikuma, Satversmes tiesai citstarp jāizvērtē, kāda ietekme uz

attiecīgo lietu būs tās spriedumam (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019‑01‑01 25.

punktu). Vienlaikus Satversmes tiesai jāgādā par to, lai

situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma

zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību

aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai

sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2.

novembra sprieduma lietā Nr. 2020-14-01 14. punktu).

24.1. Apstrīdētā norma attiecas uz plašu dienesta

amatpersonu loku. Turklāt valsts amatpersonu atalgojums tiek

izmaksāts no valsts budžeta līdzekļiem, tādēļ izmaiņas atalgojuma

sistēmā ir cieši saistītas ar valsts budžetā paredzētajiem

izdevumiem un to plānošanu. Satversmes tiesa nevar stāties

likumdevēja vietā un norādīt uz piemērotākiem lēmumiem vai arī

noteikt, kā sadalāmi valsts budžeta līdzekļi (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011‑03-01 22.

punktu).

Apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2023. gada 1.

janvāra, jo likumdevējam ir nepieciešams laiks jauna tiesiskā

regulējuma pieņemšanai, kas citstarp var prasīt dienesta

amatpersonām noteiktās darba samaksas sistēmas pārskatīšanu

kopumā.

24.2. Vērtējot šā sprieduma ietekmi uz Administratīvās

rajona tiesas tiesvedībā esošo lietu Nr. A420133120, jāsecina:

lai šā sprieduma rezultāts ietekmētu tiesisko situāciju, kādā ir

persona, kuras tiesību aizsardzībai iesniegts pieteikums

administratīvajā lietā, apstrīdēto normu nepieciešams atzīt par

spēkā neesošu no brīža, kad radās personas pamattiesību

aizskārums, proti, no apstrīdētās normas piemērošanas brīža.

Satversmes tiesa ir informēta arī par vēl divām

administratīvās tiesas lietām, kurās tiesvedība ir apturēta,

gaidot izskatāmās lietas rezultātu. Turklāt nevar izslēgt

iespējamību, ka vēl kāda persona ir uzsākusi savu ar apstrīdēto

normu aizskarto pamattiesību aizsardzību.

Lai aizsargātu to personu pamattiesības, kuras ir uzsākušas

savu tiesību aizsardzību, nepieciešams noteikt, ka apstrīdētā

norma attiecībā uz šīm personām zaudē spēku no pamattiesību

aizskāruma rašanās brīža.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Valsts un pašvaldību

institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta

sesto daļu, ciktāl tā neparedz Iekšlietu ministrijas sistēmas

iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar

speciālajām dienesta pakāpēm tiesības saņemt atbilstošu samaksu

par darbu valsts svētku dienās, par neatbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 107. pantam un spēkā neesošu no 2023. gada

1. janvāra.

2. Attiecībā uz personām, kuras

uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem, atzīt Valsts un pašvaldību institūciju

amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta sesto daļu,

ciktāl tā neparedz Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un

Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta

pakāpēm tiesības saņemt atbilstošu samaksu par darbu valsts

svētku dienās, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

107. pantam un spēkā neesošu no personu pamattiesību aizskāruma

rašanās brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.

Osipova