326. pants
);

13) tirgošanās ar ietekmi (Krimināllikuma 326.1

pants).

13. Tā kā jēdziens "valsts sagrābšana" nav juridisks

jēdziens un agrāk nav bijis ietverts un skaidrots nevienā likumā,

kriminālprocesos nav pamata izmeklēt politiskos procesus, jo tie

likumā nav definējami kā noziedzīgi nodarījumi. Jāizmeklē un

jāpierāda konkrētas noziedzīgas darbības. Taču, Komisijas

ieskatā, "valsts sagrābšanas" izpratne un tās pazīmju

konstatēšana turpmāk kriminālprocesu ietvaros var

tiesībaizsardzības iestādēm palīdzēt noteikt konkrētu noziedzīgu

nodarījumu patieso raksturu, sabiedrisko bīstamību un kaitīgās

sekas (analoģiski kā ar "organizētās noziedzības"

izpratni, kur atsevišķu noziegumu kaitējums iegūst citu

vērtējumu, ja tiek konstatētas organizētās noziedzības

pazīmes).

14. Valsts sagrābšana un tās centieni ir ne tikai morāli un

politiski nosodāmi, bet arī var tikt sodīti saskaņā ar

Krimināllikuma un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

normām, konstatējot minētajos normatīvajos aktos paredzēto

nodarījumu sastāvu.

15. Komisijas ieskatā, tāda valsts amatpersonu rīcība, kas

atzīstama par "valsts sagrābšanu", var būt pretrunā

Satversmei, jo ar "valsts sagrābšanu" var tikt pārkāpts

Satversmes 2. pants, kas noteic, ka "Latvijas valsts

suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Savukārt ja

"valsts sagrābšanā" ir iesaistīti Saeimas deputāti,

viņi pārkāpj arī Satversmes 18. pantu, jo ir devuši deputāta

svinīgo solījumu, ka būs uzticīgi Latvijai un stiprinās tās

suverenitāti. Par Satversmes pārkāpumu būtu ierosināma procedūra

Saeimas deputāta atstādināšanai. Likumos ir jāiestrādā deputāta

atstādināšanas procedūra.

16. Rīdzenes sarunās var saskatīt "valsts

sagrābšanas" pazīmes, jo atsevišķos jautājumos ir

apspriestas darbības, kas var liecināt par valsts varas kā

instrumenta izmantošanu personiskā ekonomiskā labuma gūšanai.

Piemēram, Komisija secināja, ka Rīdzenes sarunas norāda uz

valsts amatpersonu iecelšanas un atcelšanas ietekmēšanu, kas ne

vien apdraud sabiedrības intereses atsevišķu lēmumu pieņemšanā,

bet arī var radīt būtiskus draudus Latvijas Republikas Satversmē

nostiprinātajam varas dalījumam, amatpersonu

ievēlēšanas/iecelšanas kārtībai un Satversmes 2. pantā

garantētajai varas piederībai Latvijas tautai.

17. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka ar attiecīgiem lēmumiem

Kriminālprocess ir izbeigts, jo pirmstiesas izmeklēšanas stadijā

netika konstatēti vai pierādīti konkrēti noziedzīgi nodarījumi,

līdz ar to visas personas, kurām Kriminālprocesā bija tiesības uz

aizstāvību, no krimināltiesiskā viedokļa uzskatāmas par

nevainīgām. Tā kā Kriminālprocesa un Operatīvās lietas materiāli

ir klasificēta informācija, Komisija atturas no to satura

publiskas apspriešanas un konkrētu personu teiktā iztirzāšanas.

Pretējā gadījumā Komisijas secinājumi var tikt uztverti kā

nevainīguma prezumpcijas pārkāpumi.

18. Komisijas ieskatā, Latvijā ir beidzot jāpieņem likums par

lobēšanu. Tas palīdzēs noteikt robežšķirtni starp atļautām,

leģitīmām un neatļautām, prettiesiskām politikas ietekmēšanas

metodēm.

19. Komisija papildus norāda, ka Ģenerālprokuratūra ir veikusi

pārbaudi saistībā ar A. Šlesera iesniegumu par to, ka, iespējams,

V. Zatlers ir sniedzis apzināti nepatiesas ziņas. Taču šīs

pārbaudes gaitā tas nav apstiprinājies un 2018. gada 3. janvārī

pieņemts lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu.

4. daļa. Faktori, kas noveda pie krimināllietas Nr.

16870000911 izbeigšanas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā

4.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie

fakti

1. Lai izvērtētu Kriminālprocesa pirmstiesas stadiju, Komisija

iepazinās ar Operatīvās lietas materiāliem un Kriminālprocesa

materiāliem.

2. Komisijas izvērtējamie notikumi un fakti risinājušies šādos

posmos:

1) ir notikušas sarunas starp personām, kuras Operatīvās

lietas ietvaros ir fiksētas ar tehniskiem līdzekļiem;

2) uz Operatīvās lietas materiālu pamata ir uzsākts

Kriminālprocess un tā ietvaros notikusi pirmstiesas izmeklēšana

(veiktas kriminālprocesuālas darbības);

3) ir pieņemti kriminālprocesuāli lēmumi par Kriminālprocesa

izbeigšanu.

3. Operatīvās darbības ir ilgušas apmēram trīs gadus.

Kriminālprocess norisinājies no 2011. gada 20. maija līdz 2016.

gada 12. decembrim, tas ir, gandrīz piecus gadus un sešus

mēnešus.

4. Komisijas 2017. gada 8. augusta sēdē KNAB priekšnieks

Jēkabs Straume un KNAB Izmeklēšanas nodaļas vadītāja Ilze

Kivleniece paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]:

1) ir izveidota darba grupa un uzsākta pārbaude - izmeklētāji

pārskata operatīvās darbības lietu (kuras daļējs saturs izmantots

Kriminālprocesa izmeklēšanā), lai atkārtoti pārliecinātos, vai ir

atrodama tāda informācija, kura varētu liecināt, ka nepieciešams

uzsākt kriminālprocesu vai resorisko pārbaudi;

2) KNAB bija ierosināta resoriskā pārbaude par žurnālā

"Ir" un plašsaziņas līdzekļos izskanējušo informāciju

par kādas amatpersonas iespējami nedeklarētām īpašuma tiesībām

RTO teritorijā, un tā ir beigusies ar lēmumu par atteikšanos

uzsākt kriminālprocesu;

3) darba grupas ietvaros uzsākta un notiek jauna resoriskā

pārbaude par iespējamu prettiesiska labuma pieņemšanu no

amatpersonu puses;

4) turpinās dienesta izmeklēšanas komisijas darbs attiecībā uz

iespējamu valsts noslēpuma objektu nozaudēšanu vai izpaušanu, un

pastāv iespējamība, ka tiks arī uzsākts kriminālprocess par

valsts noslēpuma izpaušanu un nozaudēšanu;

5) valsts noslēpuma objektu uzturēšanā, pārvaldīšanā un

kontrolē KNAB tiek darīts viss, lai situāciju uzlabotu. Agrāk

darbs bija balstījies uz paļaušanos, uzticēšanos cits citam.

Tomēr ir vairāki gadījumi, kad noplūdusi informācija, un personas

ir notiesātas par šādas informācijas izpaušanu;

6) šobrīd nav nepieciešami grozījumi Kriminālprocesa likumā,

jo esošais ļauj pietiekami kvalitatīvi izmeklēt lietas, bet

attiecīgi priekšlikumi, iespējams, būs.

5. Komisija ir iepazinusies ar Ģenerālprokuratūras

Krimināltiesiskā departamenta 2017. gada 14. augusta ziņojumu

"Par izmeklēšanas uzraudzību kriminālprocesā

Nr.16870000911"11, kuru ir parakstījis prokurors

M. Leja un kurā ir norādīts:

"Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 37. panta pirmo daļu

kopš kriminālprocesa Nr. 16870000911 uzsākšanas visā tā

izmeklēšanas laikā biju izmeklēšanu uzraugošais prokurors.

Uzraugošā prokurora pienākumi noteikti Kriminālprocesa likuma

37. panta otrajā daļā. Svarīgākie uzraugošā prokurora pienākumi

ir šādi:

• dot norādījumus par izmeklēšanas virzienu un izmeklēšanas

darbību veikšanu, ja procesa virzītājs nenodrošina mērķtiecīgu

izmeklēšanu un pieļauj neattaisnotu iejaukšanos personas dzīvē

vai vilcināšanos;

• izskatīt sūdzības savas kompetences ietvaros.

Vispirms nepieciešams paskaidrot, kādi noziedzīgie nodarījumi

izmeklēti šajā kriminālprocesā un kādi bija svarīgākie pierādāmie

fakti, jo, tikai sniedzot šo informāciju, iespējams vispusīgi

atspoguļot jautājumu par prokurora veiktajām darbībām un

norādījumiem.

Kriminālprocesā galvenā uzmanība veltīta šādiem izmeklēšanas

virzieniem:

• A. Šlesera slēptās īpašuma tiesības RTO (Krimināllikuma 219.

p. 2. d., 325. p., 326. p., 318. p. 2. d.);

• A. Šlesera iespējamās pretlikumīgās darbības, lai par Rīgas

brīvostas valdes priekšsēdētāju ieceltu A. Ameriku

(Krimināllikuma 320. p. 4. d., 323. p. 2. d.).

Par pirmo izmeklēšanas virzienu vispirms norādāms, ka īpašuma

tiesību noformēšana uz citas personas vārda kā tāda neveido

nevienu no Krimināllikumā paredzētajiem noziedzīgajiem

nodarījumiem. Civiltiesiskajā literatūrā norādīts, ka šāda rīcība

var būt tiesiska, ja tai nav prettiesiska mērķa, piemēram, lai

atvieglotu īpašuma pārvaldīšanu vai apsaimniekošanu, ja īstais

īpašnieks nav spējīgs vai nevēlas to darīt pats. Iemesls šādu

rīcību vērtēt no krimināltiesiskā viedokļa rodas tad, ja persona,

kura savas īpašuma tiesības noformējusi uz citas personas vārda,

nepilda pienākumu, par kura neizpildīšanu var iestāties

kriminālatbildība, piemēram, nenorāda šo īpašumu deklarācijā, vai

veic citas darbības, kas var veidot noziedzīga nodarījuma

sastāvu.

Persona, kura savas īpašuma tiesības noformējusi uz citas

personas vārda, tiek dēvēta par saimniecisko (faktisko jeb

slēpto) īpašnieku.

Atkarībā no tā, vai būtu pierādīts, ka A. Šleseram

saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla daļas RTO

(vai kādā citā uzņēmumā), viņa rīcībā varēja būt konstatēti

vairāki noziedzīgi nodarījumi:

• apzināti nepatiesu ziņu norādīšana valsts amatpersonas

deklarācijā, kas izpaudusies kā attiecīgo kapitāla daļu

nenorādīšana (Krimināllikuma 219. p. 2. d.);

• valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšana un

neatļauta piedalīšanās mantiskos darījumos, ja būtu konstatēts,

ka A. Šlesers pieņēmis lēmumus par labu uzņēmumam, kurā viņam

saimnieciski (faktiski vai slēpti) piederēja kapitāla daļas

(Krimināllikuma 325. un 326. p.);

• dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, ja būtu

konstatēts, ka A. Šlesers pieņēmis lēmumus par labu uzņēmumam,

kurā viņam saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla

daļas, un šādi lēmumi radījuši būtisku kaitējumu (Krimināllikuma

318. p.).

Turpretim nepierādot, ka A. Šleseram saimnieciski (faktiski

jeb slēpti) piederēja kapitāla daļas, nebija pamata uzskatīt, ka

viņš izdarījis kādu no iepriekš minētajiem noziedzīgajiem

nodarījumiem. Tātad jautājumam, vai tiktu pierādīts, ka A.

Šleseram saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla

daļas RTO (vai kādā citā uzņēmumā), bija izšķirošā [nozīme]

kriminālprocesā.

Lai kriminālprocesā atzītu par pierādītu, ka persona ir

saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) kapitāla daļu īpašnieks,

jākonstatē pietiekams apstākļu kopums, kas liecina, ka tā,

nebūdama juridiskais īpašnieks, izmanto juridiskā īpašnieka

tiesības un/vai pilda tā pienākumus, savukārt šīs tiesības

neizmanto un/vai pienākumus nepilda juridiskais īpašnieks. Tādā

veidā kapitāla daļu juridiskais īpašnieks "tiek nobīdīts pie

malas" un pats neizmanto šo tiesību un pienākumu kopumu.

Iepriekš minētais nozīmē arī to, ka jākonstatē, kura juridiskā

īpašnieka vietā stājies saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais)

īpašnieks.

To, kādas tiesības un pienākumi ir kapitāla daļu juridiskajam

īpašniekam, nosaka Komerclikums.

Saskaņā ar Komerclikumu kapitāla daļas īpašnieku raksturo

vairākas pazīmes, tajā skaitā:

• pamatkapitāla apmaksa, nodibinot kapitālsabiedrību

(Komerclikuma 147. p.) vai kapitāla daļas iegāde no iepriekšējā

īpašnieka, ja kapitāla daļas īpašnieks nav bijis dibinātājs;

• daļa dod tiesības dalībniekam piedalīties sabiedrības

pārvaldē, peļņas sadalē u. c. likumā un statūtos paredzētās

tiesības (Komerclikuma 186. p. 3. d.).

Lai gan tas nenozīmē, ka obligāti jākonstatē, ka A. Šlesers

bija izmantojis visas kapitāla daļu īpašnieka tiesības un

pildījis visus iespējamos pienākumus, tomēr šo izmantoto tiesību

un pildīto pienākumu kopumam jābūt pietiekami nozīmīgam, lai

neradītu saprātīgas šaubas par viņa statusu RTO. Piemēram, būtu

pietiekami konstatēt, ka A. Šlesers saņēmis dividendes no šā

uzņēmuma vai veicis kapitāla daļu apmaksu, jo šādas tiesības ir

tikai kapitāla daļu īpašniekam. Turpretim ne tik viennozīmīgi

vērtējama interesēšanās par uzņēmuma darbību, padomu došana,

darbinieku ieteikšana u. tml., jo šādas darbības var veikt

jebkura persona neatkarīgi no tā, kāda ir tās saistība ar

uzņēmumu. Tātad tikai atkarībā no tiesību izmantošanas un

pienākumu pildīšanas apjoma, rakstura un ilguma konkrētajā

situācijā vērtējams, vai persona bija saimnieciskais (faktiskais

jeb slēptais) kapitāla daļu īpašnieks.

Turklāt izmeklēšanā bija papildus jāidentificē laika periods,

kurā A. Šleseram saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja

kapitāla daļas.

Operatīvās darbības pasākumos iegūtās nepubliskās sarunas, kas

pievienotas kriminālprocesam, radīja vienīgi aizdomas, ka A.

Šlesers varētu būt saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais)

kapitāla daļu īpašnieks (un līdz ar to izdarījis iepriekš minētos

noziedzīgos nodarījumus, izmantojot savu amata stāvokli). Tātad

bija pamats gan operatīvās darbības pasākumu veikšanai, gan

kriminālprocesa uzsākšanai. Taču sarunas nebija pietiekamas, lai

celtu apsūdzību, bet vēl jo mazāk - lai kriminālprocesu nodotu

tiesai. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 59. panta otrās daļas

5. punktu, pieņemot lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai,

prokuroram jābūt pārliecinātam, ka ar esošajiem pierādījumiem

viņš spēs pārliecināt tiesu, ka nepastāv saprātīgas šaubas, ka

tieši šī persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu. Šāda

pārliecība nebija iegūstama no krimināllietā iegūtajiem

pierādījumiem.

Ar nepubliskajām sarunām nevarēja atzīt par pierādītu, ka A.

Šlesers bijis saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) īpašnieks

kādā no uzņēmumiem, jo nevienā no tām nebija ziņu, ka A. Šlesers

apmaksājis kapitāla daļu iegādi, saņēmis dividendes vai

sistemātiski diktējis un noteicis valdē vai padomē pieņemamo

lēmumu saturu vai citādi ietekmējis uzņēmuma darbu, vai veicis

citas darbības, kas pieder tikai un vienīgi kapitāla daļu

juridiskajam īpašniekam. Līdz ar to, lai varētu celt apsūdzību un

pieņemt lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai, bez

nepubliskajām sarunām bija nepieciešami papildu pierādījumi.

Tomēr kriminālprocesa turpmākajā izmeklēšanas gaitā papildus

iegūtie pierādījumi nebija pietiekami, lai apstiprinātu

sākotnējās aizdomas. To lielā mērā ietekmēja tas, ka nepietiekami

bija nepubliskajās sarunās fiksētie fakti par to, ka A. Šlesers

izmantojis juridiskā kapitāla daļu īpašnieka tiesības un pildījis

tā pienākumus. Turklāt tie bija pretrunīgi, jo saturēja arī tādas

ziņas, kas radīja šaubas, vai A. Šlesers patiešām bija

saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) kapitāla daļu īpašnieks.

Piemēram, no sarunām izrietēja, ka A. Šlesers nav zinājis, ka

iecelts jauns valdes loceklis un kādi ir viņa pienākumi, viņš nav

zinājis uzņēmuma padomes pilnu sastāvu. Tāpat A. Šlesers

iztaujājis citas personas par to, kas bijuši iepriekšējie RTO

īpašnieki. Šādai informācijai normālā situācijā ir jābūt uzņēmuma

īpašnieka rīcībā. Līdz ar to šīs informācijas neesamība bija

viena no pazīmēm, kas radīja šaubas par sākotnējo aizdomu

pareizību.

Kriminālprocesā jāvērtē gan pierādījumi, kas apstiprina

aizdomas, gan pierādījumi, kas rada šaubas par aizdomu pareizību.

Tikai pretnostatot pierādījumus, kas apstiprina aizdomas, ar

tiem, kas rada šaubas par aizdomu pareizību, kriminālprocesā

iespējams izlemt, vai atzīstams par pierādītu "ārpus

saprātīgām šaubām" konkrētais fakts.

Kā izmeklēšanu uzraugošais prokurors jau izmeklēšanas sākuma

stadijā vērsu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja

priekšnieka vietnieces J. Strīķes un izmeklētāju uzmanību uz to,

ka nepubliskās sarunas var izrādīties nepietiekams pierādījums un

tās vērtējamas ar lielu piesardzību.

Par otro izmeklēšanas virzienu, proti, par A. Šlesera un citu

personu iespējamām pretlikumīgām darbībām, lai par Rīgas

brīvostas valdes priekšsēdētāju ieceltu Andri Ameriku, norādāms,

ka sākotnēji šīs darbības kvalificētas kā kukuļošana, proti, pēc

Krimināllikuma 320. panta ceturtās daļas (kukuļņemšana) un 323.

panta otrās daļas (kukuļdošana).

Izmeklēšanas sākuma stadijā, pildot izmeklēšanu uzraugošā

prokurora pienākumus, sastādīju rakstisku uzziņu, kurā,

izvērtējot pierādījumus, secināju, ka tie nesatur pietiekamas

ziņas nedz par kukuļņemšanu, nedz par kukuļdošanu. Ar šo izziņu

iepazīstināta izmeklētāja.

Vēlāk izmeklētāja šīs darbības pārkvalificēja uz tirgošanos ar

ietekmi (Krimināllikuma 326.1 p.). Tomēr arī šo

juridisko kvalifikāciju atzinu par nepareizu.

2015. gada 10. septembrī, konstatējot, ka šajā daļā lietas

apstākļi noskaidroti pietiekami vispusīgi un nav konstatējama

nedz kukuļdošana, nedz kukuļņemšana, nedz tirgošanās ar ietekmi,

pēc krimināllietas saņemšanas kriminālvajāšanas uzsākšanai

pieņēmu lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu daļā.

Par izmeklēšanas uzraudzību šajā daļā papildus atzīmējams, ka

pierādījumus bez manis vērtējuši vēl trīs citi prokurori,

atzīstot, ka nav pamata apsūdzības celšanai.

Turpinājumā plašāk par prokurora veiktajām darbībām un

dotajiem norādījumiem, kas attiecas uz izmeklēšanu kopumā.

Norādījumi par izmeklēšanas virzieniem un konkrētu

izmeklēšanas darbību veikšanu doti gan mutiski, gan rakstiski

vairākkārt visa kriminālprocesa laikā. Izmeklēšanas virzība

sistemātiski apspriesta ne vien ar izmeklētājiem, bet arī ar

izmeklētāja tiešo priekšnieku, Korupcijas novēršanas un

apkarošanas biroja un Ģenerālprokuratūras vadību kopīgās

sanāksmēs, sniedzot vērtējumu par svarīgākajām problēmām. Īpaši

bieži šīs apspriedes rīkotas pirmajā gadā pēc kriminālprocesa

uzsākšanas.

Tas, kādi ir galvenie pierādāmie apstākļi kriminālprocesā, un

tas, ka kriminālprocesā pievienotajās nepubliskajās sarunās

izskanējušiem faktiem par slēptajām īpašumtiesiskajām attiecībām

nepieciešami papildu pierādījumi, vairākkārt norādīts ne tikai

kopīgajās sanāksmēs, bet arī prokurora norādījumos.

Tāpat prokurora norādījumos vērsta uzmanība uz tiem sarunās

izskanējušiem faktiem, kas pārbaudāmi izmeklēšanas gaitā, kā arī

uz to, kuras sarunās minētās personas pratināmas.

Vairākkārt personīgi veikta kriminālprocesā iegūto pierādījumu

analīze, sastādot attiecīgas uzziņas, kā arī izmeklētājiem uzdots

iesniegt svarīgāko pierādījumu apkopojumu par to, ar kādiem

pierādījumiem, viņuprāt, apstiprinās, ka A. Šleseram slēpti

pieder kapitāla daļas RTO un vairākos citos uzņēmumos.

Izmeklēšanas uzraudzības procesā sniegta palīdzība dažādu

procesuālo dokumentu projektu sagatavošanā. Piemēram, sniegta

palīdzība, sagatavojot tiesiskās palīdzības lūgumus, lēmumus par

personu atzīšanu par aizdomās turētiem, blakus sūdzības par

tiesas lēmumiem, ar kuriem atteikta kratīšanas izdarīšana pie A.

Šlesera. Tāpat sniegta palīdzība jautājumu noformulēšanai

atsevišķu personu pratināšanai.

Izskatot kriminālprocesā iesaistīto personu sūdzības par

kriminālprocesa neatļautu novilcināšanu, vairākkārt pārbaudīta

procesuālo darbību veikšanas intensitāte. Gan es kā uzraugošais

prokurors, gan amatā augstāki prokurori atzinuši, ka nav

konstatēta kriminālprocesa neatļauta novilcināšana.

Kā uzraugošais prokurors varu apliecināt, ka izmeklētāji

atbilstoši viņiem piešķirtajiem resursiem un iespējām prokurora

norādījumus ir pildījuši."

6. Komisijas 2017. gada 15. augusta sēdē Ģenerālprokuratūras

Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas