105. pants
Šo tiesību izmantošanu komersanta komercdarbībā

garantē arī Satversmes 106. pants.

Tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst personas tiesības veikt

uzņēmējdarbību uz licences pamata, bet tiesības uz īpašumu aptver

rīcību tikai šīs licences ietvaros, proti, rīcību atbilstoši

licencei.

Īpašs lietošanas tiesību elements ir tiesības tās atsavināt.

Šeit ievērojams, ka vispārējā situācijā ierobežota publiska

resursa tiesību atsavināšana nav atļauta, jo pretējā gadījumā

rīcība ar šo publisko resursu izietu ārpus valsts kontroles un

būtu pakļauta nevis vairs valsts izvēles kritērijiem, bet jau

privātpersonas izvēlei. Liegums nodot ierobežotās radiofrekvenču

joslas izmantošanas tiesības citām personām ir loģiska bez maksas

iegūtu tiesību sastāvdaļa. Šādām tiesības ir ne tikai ar licenci

salīdzināma daba, bet gan individuālas privilēģijas raksturs.

Noteiktu iemeslu, kas reizēm var būt arī tikai veiksme un

izrādīta griba, dēļ personai ir piešķirts kāds labums. Tomēr šie

iemesli to nošķir no citām personām, it sevišķi ilgtermiņā.

Protams, valsts licencē var noteikt arī tiesību elementu -

atsavināšanas tiesības. Kā redzams no tiesiskā regulējuma, tas

ticis pieļauts gadījumos, kad komersants tiesības ieguva no

valsts par maksu, tātad, valstij neizrādot konkrētu labvēlību

kādam komersantam, balstoties uz noteiktiem kritērijiem, kas būtu

saistīti ar tā izteikto gribu vai inovāciju spējām, bet gan tikai

finansiāliem argumentiem. Abu licenču veidi un attiecīgi

konstitucionālo tiesību tvērums ir nošķirami, jo personas

tiesības ir tikai tik plašas, cik tās pastāv attiecīgajā

jomā.

Šajā lietā Satversmes tiesa secināja, ka Pieteikuma

iesniedzējai piešķirtās ierobežota radiofrekvenču spektra

lietošanas tiesības ietvēra tiesības arī tās atsavināt (nodot

tālāk). Šāds secinājums neatbilst lietā esošajiem pierādījumiem

un konkrēti Pieteikuma iesniedzējai izsniegtajai ierobežotas

radiofrekvenču joslas lietošanas licencei. Pieteikuma

iesniedzējai nekad nebija izsniegta licence ar skaidri izteiktu

valsts pieļāvumu ierobežotās radiofrekvenču joslas lietošanas

tiesības atsavināt. Tas secināts arī Regulatora 2021. gada 30.

marta lēmumā Nr. 19 "Par radiofrekvenču spektra

lietošanas tiesību tālāknodošanu", argumentējot, ka

vēsturiski Regulators ir izvēlējies radiofrekvenču spektra

piešķiršanu izsoles kārtībā, lai novērstu to, ka konkursa

uzvarētājs pats nepilda saistības, bet pārdod (nodot) ierobežoto

joslu lietošanas tiesības, tādējādi gūstot peļņu un

"iedzīvojoties" no ierobežota valsts resursa

lietošanas.

Publiskajās tiesībās tas nozīmē, ka tiesību subjektam ir

piešķirtas tikai tās publiskās lietas lietošanas tiesības, kas

tam ir noteikti piešķirtas. Tiem, kas to nesaprot pēc jēguma, tas

tika tiešā tekstā ierakstīts: Ministru kabineta 1997. gada

7. oktobra noteikumu Nr. 348 "Atsevišķu

uzņēmējdarbības veidu licencēšanas noteikumi"

31. punktā, ka speciālās atļaujas (licences) saņēmējs nav

tiesīgs licenci nodot to citām personām, 2001. gada likuma

"Par telekomunikācijām" 45. pantā, ka licenci

nevar atsavināt citai personai bez valsts piekrišanas, Ministru

kabineta 2003. gada 21. janvāra noteikumu Nr. 44

"Radiofrekvenču spektra lietošanas atļauju izsniegšanas

kārtība" 26. punktā, ka radiofrekvenču spektra

lietošanas atļaujā noteiktās tiesības nav nododamas citai

personai, 2007. gada 20. jūnija Regulatora noteikumu

par radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām 24. punktā un

2009. gada 1. jūlija noteikumu 21. punktā, ka

komersants nevar tālāknodot radiofrekvenču spektra lietošanas

tiesības bez valsts piekrišanas. Tikai ar 2010. gada

24. marta Regulatora noteikumu par radiofrekvenču spektra

lietošanas tiesībām 21. punktu tika pieļauts, ka komersants

var nodot radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, bet kas

iegūtas izsolē un ja izsoles nolikums paredzējis šādu tiesību

tālāknodošanas iespēju.

Tāpat 2011. gada 8. jūnijā stājās spēkā grozījumi

Elektronisko sakaru likumā, kas bija spēkā līdz 2022. gada

28. jūlijam, un ar šiem grozījumiem citstarp Elektronisko

sakaru likuma 47. pants tika papildināts ar

3.1 daļu šādā redakcijā: "Radiofrekvenču

spektra lietošanas tiesības nevar tālāk nodot elektronisko sakaru

komersants, kurš nav samaksājis par šo lietošanas tiesību

iegūšanu [..]". Līdz 2022. gada 28. jūlijam spēkā

bijušā Elektronisko sakaru likuma 47. panta

3.1 daļa un apstrīdētā norma pēc satura ir

vienādas tiesību normas.

Tātad Pieteikuma iesniedzēja ar konstitucionālo sūdzību

izvirzīja prasību par jaunu subjektīvo tiesību piešķiršanu, nevis

par esošo tiesību ierobežojuma atcelšanu. Man par dziļu nožēlu

Satversmes tiesa būtiski kļūdījās šajā jautājumā. Spriedumā

minētie argumenti un atsauce uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas

nolēmumiem attiecas uz gadījumu, kurā personai ir piešķirtas

tiesības, bet to izmantošana ir tiesiski vai faktiski izslēgta.

Tas neattiecas uz izskatāmo situāciju, kuru raksturo tieši

publiskas lietas piešķiršana īpašā lietošanā.

Apstrīdētā norma neliedza Pieteikuma iesniedzējai pašai

izmantot tai lietošanā nodotās radiofrekvenču spektra joslas

atbilstoši to lietošanas mērķim - elektronisko sakaru pakalpojumu

sniegšanai. Šajā aspektā Pieteikuma iesniedzēja varēja un var gūt

maksimālo saimniecisko labumu. Argumenti par to, ka Pieteikuma

iesniedzēja nevar pilnībā vai sekmīgi izmantot sev piešķirtās

ierobežotās radiofrekvenču joslas tiesības, jo tā neesot mobilo

sakaru operators, nenorāda uz tās aizskārumu. No vienas puses,

katram komersantam ir nepieciešama spēlmaņa un pareģa dotības,

kas izmantojamas, veicot ieguldījumus savas komercdarbības

nodrošināšanai ilgtermiņā. Rūpīga un prasmīga komersanta talantu

trūkums nav pielīdzināms valsts radītam pamattiesību aizskārumam.

Proti, argumenti par šiem ierobežojumiem izriet tieši un tikai no

pašas Pieteikuma iesniedzējas rīcības. Saimnieciskā darbība ir

saistīta ar iniciatīvu un drosmi, darbojoties pastāvīga riska un

ekonomiskās nenoteiktības apstākļos, proti, ir saistīta ar

daudzām grūtībām un neparedzētām situācijām, kuras var rasties

gan paša komersanta pieņemto lēmumu rezultātā, gan no komersanta

neatkarīgu apstākļu dēļ (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01

17.3. punktu). Satversmes 105. pantā nostiprinātās

pamattiesības uz īpašumu negarantē tiesības būt pasargātam no

komerciāla riska. No otras puses, tas, ka Pieteikuma iesniedzēja

nevar īstenot šādu maksimāli efektīvu komercdarbību, vēl jo

vairāk nozīmē, ka tai būtu jāatdod radiofrekvenču joslu

izmantošanas tiesības atpakaļ valstij. Visbeidzot, tēze, ka

"Pieteikuma iesniedzēja būtu ieinteresēta tai piešķirtās

Spektra joslu lietošanas tiesības nodot vai iznomāt kādam no

mobilo sakaru operatoriem, lai tādējādi gūtu iespējami lielāko

labumu no savām īpašuma tiesībām uz Spektra joslu lietošanas

tiesībām, taču apstrīdētā norma to liedzot" atklāj, ka

Pieteikuma iesniedzēja nemaz nav ieinteresēta licenču izmantošanā

pēc būtības, bet gan tirdzniecībā ar tām, kā īpašuma tiesību

subjektu uztverot pašu licenci, nevis tajā ietvertās

tiesības.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta

pirmo daļu konstitucionālās sūdzības (pieteikuma) iesniegšanas

priekšnoteikums ir personas Satversmē minēto pamattiesību

aizskārums. Pamattiesību aizskārums ir tiesiskas sekas, kas kavē,

ierobežo vai pat pilnībā iznīcina pamattiesību normā minēto

tiesisko labumu. Tā kā Pieteikuma iesniedzējai nebija tiesību

atsavināt ierobežotas radiofrekvenču joslas lietošanas tiesības,

apstrīdētā norma neierobežoja Pieteikuma iesniedzējas Satversmes

105. pantā minētās tiesības uz īpašumu.

II

Otrkārt, nepiekrītu Satversmes tiesas secinājumiem par

pieteikuma iesniegšanas termiņa skaitījumu. Tiesa secināja, ka

Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskāruma rašanās brīdis ir

2022. gada 29. jūlijs, kad spēkā stājās apstrīdētā

norma, jo, lūk, 5G tīkla un tehnoloģiju attīstības iepriekšējā

gaita esot radījusi ietekmi uz Pieteikuma iesniedzējas

pamattiesībām.

Šāds tiesas secinājums ir vismaz savstarpēji pretrunīgs, jo

nevar vienlaikus pastāvēt tāda situācija, ka Pieteikuma

iesniedzēja aizskārumu "izjuta" vēl pirms apstrīdētās

normas pieņemšanas, bet tomēr līdz ar apstrīdētās normas spēkā

stāšanos.

Tāpat es nespēju pieņemt nekritiski pastāstu par to, ka

radiofrekvenču spektra atsavināšana kļuvusi aktuāla Pieteikuma

iesniedzējai - kāda sakritība! - tieši pēdējo sešu mēnešu laikā

no pieteikuma iesniegšanas brīža.

Pirmkārt, jau tādēļ, ka procesuālā termiņa skaitījumu noteic

nevis komerciālā izdevīguma sajūta, bet gan konkrēts, Satversmes

tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļā noteikts

priekšnoteikums - pamattiesību aizskārums. Pamattiesību

aizskārums nav emocionāla sajūta, bet gan konkrētas tiesiskās

sekas, kas ietiecas personas pamattiesībās, ierobežojot, kavējot,

iznīcinot pamattiesības izmantošanu. Tiesisko seku iedarbībai ir

konkrēts brīdis laika nogrieznī. Ja pamattiesību aizskārumu rada

tieši tiesību norma, tad tas ir šīs normas spēkā esības sākuma

brīdis, vai, ja persona nonāk vēlāk tiesību normas iedarbībā, tad

no pirmā brīža, kad uz viņu šī tiesību norma iedarbojas (rada

tiesiskās sekas). Ēteriskums procesuālo termiņu skaitījuma

noteikšanā nav pieļaujams. Tas rada arī nevienlīdzību un patvaļas

risku.

Otrkārt, lai arī tam, manuprāt, pat nav juridiskas nozīmes,

publiski pieejamos avotos norādītā informācija liecina, ka 5G

vide un operatoru interese par to radās krietni agrāk,

2021. gadā. Visbeidzot, paši īstie komerciāli ieinteresētie

šīs lietas iznākumā - SIA "Bite Latvija" - jau

2017. gada 20. aprīlī publicētajā preses relīzē norāda,

ka līdz ar Pieteikuma iesniedzējas iegādi tā ieguvusi piekļuvi 5G

frekvencei un iespējai attīstīt jaunus, inovatīvus produktus un

pakalpojumus (Bite iegādājas "Unistars" un iegūst

piekļuvi 5G frekvencei - Tirgus vēstis - Latvijas reitingi,

20.04.2017., pieejams:

https://www.reitingi.lv/lv/news/komerczinas/114231-bite-iegadajas-unistars-un-iegust-piekluvi-5g-frekvencei.html).

Šī ziņa arī apgāž spriedumā ietverto tēzi, ka "tomēr 5G

tīkla un tehnoloģiju attīstības gaitā [proti, pēdējo sešu mēnešu

pirms pieteikuma iesniegšanas laikā] tika secināts, ka tieši

Pieteikuma iesniedzējai piešķirtās spektra joslas ir vislabāk

piemērotas 5G tehnoloģiju pakalpojumu sniegšanai".

Visbeidzot, Satversmes tiesas vairākums pilnībā atstāja bez

ievērības vēl 2022. gada oktobrī pašas tiesas izteikto tēzi,

ka "tas vien, ka tiesiskais regulējums, kas pēc būtības jau

bijis ietverts Ministru kabineta noteikumos, pirmoreiz tiek

ietverts likumā, nenozīmē, ka tieši likuma prasības būtu jāievēro

kādā atšķirīgā veidā. […] Līdz ar to termiņš konstitucionālās

sūdzības iesniegšanai attiecībā uz likumā ietverto prasību

izmantot siltumenerģiju lietderīgi ir skaitāms no [brīža], kad šī

prasība uz pieteikuma iesniedzējām tika attiecināta pirmo reizi

(sk. Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2021-31-0103 22. punktu). Kā

jau norādīju iepriekš, izskatāmās lietas tiesiskajos apstākļos

tiesību normas, kas ietvēra apstrīdētajā normā noteikto, bija

spēkā ilgstoši un laikā, kad Pieteikuma iesniedzējai bija

radiofrekvenču spektra lietošanas licence vai tā tika pagarināta.

Tādēļ Satversmes tiesai nebija tiesiska pamata noteikt Pieteikuma

iesniedzējas pamattiesību aizskārumu no apstrīdētās normas spēkā

stāšanās brīža.

III

Tā kā Satversmes tiesas vairākums izteicies arī par

apstrīdētās normas satversmību pēc būtības, norādīšu arī savu

viedokli par šo. Nepiekrītu Satversmes tiesas vairākuma

secinājumam, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar Satversmes

105. pantu. Apstrīdētā norma bija piemērota, nepieciešama un

pareizi nolīdzsvarota (samērīga), kā arī ievēroja tiesiskās

vienlīdzības prasības.

No šobrīd spēkā esošā Elektronisko sakaru likuma

46. panta izriet, ka valsts var piešķirt ierobežota

radiofrekvenču joslas lietošanas tiesības konkursa vai izsoles

ceļā. Agrāk šādas tiesības tika piešķirtas arī pēc principa, kurš

pirmais pieteicies.

Apstrīdētā norma noteic, ka komersanti, kuri saņem šādas

tiesības bez maksas, nevar iegūtās tiesības nodot tālāk. Šāds

ierobežojums ir vērsts uz brīvas un efektīvas konkurences

nodrošināšanu, tās kropļošanas novēršanu, jo šādu tiesību tālāka

nodošanas iespēja nostādītu šo tiesību ieguvēju, kurš tiesības ir

saņēmis noteiktu, ar ekonomiskiem iemesliem nesaistītu apsvērumu

dēļ bez maksas, konkurences ziņā labākā situācijā nekā to

komersantu, kurš atradies komerciālās nenoteiktības apstākļos un

nosolījis augstāko cenu. Šāda norma aizsargā sabiedrības

labklājību, jo, pirmkārt, brīva konkurence ir visas sabiedrības

publiskajās interesēs, un, otrkārt, ierobežota piešķirta publiskā

labuma tālāka atsavināšana ir pretēja šā publiskā labuma

piešķīruma būtībai, t.i., ka tas tiek primāri izmantots

sabiedrības interesēs, nevis komersanta individuāli komerciālajās

interesēs. Tātad apstrīdētā norma kalpoja sabiedrības labklājības

nodrošināšanai.

Apstrīdētā norma arī šim mērķim bija piemērota, liedzot

ierobežota rakstura publisku lietu, kas iegūta bez maksas, nodot

komerciālā apritē.

Satversmes tiesas vairākums atzina, ka šāds ierobežojums

nebija nepieciešams, jo pastāv alternatīva, ka valsts iestāde -

Regulators - varētu veikt individuālu apstākļu novērtējumu katrā

individuālā gadījumā un, iespējams, atļaut ierobežotas

radiofrekvenču joslas lietošanas tiesību, kas iegūtas bez maksas,

nodošanu. Tomēr iespēja atļaut ierobežotas radiofrekvenču joslas

lietošanas tiesību, kas iegūtas bez maksas, nodošanu pat ar

Regulatora lēmumu būtu pretēja ierobežota publiskā labuma

lietošanas tiesību nodošanas būtībai un apstrīdētās normas

mērķim. Šeit jāievēro, ka pat Eiropas Savienības tiesību akti

pieļāva dalībvalstīm saglabāt sen iepriekš noteikto ierobežojumu

bez maksas iegūto lietošanas tiesību atsavināšanai un tieši

tādēļ, lai nenostādītu nelabvēlīgākā tiesiskā situācijā tos

komersantus, kas šādas tiesības nu jau ir ieguvuši par maksu,

maksājot tobrīd tirgū augstāko cenu par šo tiesību iegūšanu.

Novērtējuma brīvības piešķiršana valsts pārvaldes iestādei, un

tātad atsevišķos gadījumos šķiet pieļaujot bez maksas iegūto

ierobežotas radiofrekvenču joslas lietošanas tiesību atsavināšanu

tālāk, netiek sasniegts leģitīmais mērķis tādā pat kvalitātē.

Pat palūkojoties uz izskatāmās lietas faktiskajiem apstākļiem

redzams, ka ar Satversmes tiesas spriedumu tiek leģitimēta

situācija, kurā personai, kas ierobežotas radiofrekvenču joslas

lietošanas tiesības ieguvusi bez maksas konkursa ceļā vai citos

vēsturiskos veidos, rodas tiesības šīs bez maksas iegūtās

privilēģijas nodot tālāk, pašai gūstot būtisku finansiālu labumu,

kas citos gadījumos nonāktu Valsts kasē. Kontekstam: pēdējo

desmit gadu laikā Latvijā ir notikušas astoņas izsoles, kurās

izsoles uzvarētāji par ierobežotas radiofrekvenču joslas

lietošanas tiesību iegūšanu ir samaksājuši valsts budžetā

desmitiem miljonu eiro. Tāpat ar Satversmes tiesas spriedumu tiek

sniegta iespēja apiet valsts izvēli par to, kuram komersantam

tiesības būtu piešķiramas. Protams, tiesas norādītā alternatīva

joprojām ļautu saglabāt zināmu Regulatora kontroli, tomēr no tās

izriet arī papildu administratīvs slogs. Manuprāt, taisnīgu

konkurenci nodrošina jau iepriekš pastāvošais mehānisms

komersantam atteikties no vēsturiski iegūtajām ierobežotas

radiofrekvenču joslas lietošanas tiesībām, ja reiz tas nespēj vai

nevēlas šīs tiesības faktiski izmantot, un ļaut par to lietošanu

organizēt izsoli, valstij iegūstot finansiālus līdzekļus.

Pieteikuma iesniedzējas veiktās investīcijas tīklā pašas par

sevi nepamato Pieteikuma iesniedzējas tiesības uz ierobežotās

radiofrekvenču joslas lietošanas tiesību tālāknodošanu.

Iepriekšējais regulējums neapdraudēja Pieteikuma iesniedzējas

veiktās investīcijas, jo neliedza turpināt savu pakalpojumu

sniegšanu saviem klientiem savā tīklā. Turklāt Regulators

vairākkārt iepriekš konstatēja, ka Pieteikuma iesniedzējai

piešķirtais 3.5 GHz spektrs "tiek lietots neefektīvi un

neracionāli" (sk., piemēram, Regulatora 2015. gada

24. septembra konsultāciju dokumentu par radiofrekvenču

spektra joslas 3410MHz - 3800MHz lietošanas

tiesībām).

Pieteikuma iesniedzējas neprasmīga komercdarbība, tai

iepriekšējo divu dekāžu laikā nekļūstot par mobilo sakaru

operatoru, nav valsts kļūda, kuras dēļ tai būtu jāzaudē no

frekvences joslu lietošanas tiesību izsoles iegūstamie

līdzekļi.

Turklāt jau iepriekš faktiski pastāvošā alternatīva, manuprāt,

mazināja "Pieteikuma iesniedzējas aizskārumu".

Pieteikuma iesniedzējai jau iepriekš bija atļauts izmantot tai

piešķirtās spektra joslas kopīgi ar citiem komersantiem. Lai gan

Pieteikuma iesniedzēja ir norādījusi uz dažādiem apstākļiem, kas

tai neļaujot gūt maksimālo labumu no spektra joslu lietošanas,

šie argumenti nav ņemami vērā. Pirmkārt, tie ir balstīti

izpratnē, ka spektra joslu izmantošanas galvenais mērķis ir

komersantu peļņa, kamēr patiesībā tām ir jānodrošina valsts un

sabiedrības intereses. Otrkārt, šādi argumenti pēc būtības

pieprasa, lai valsts pilnībā atvieglo komercdarbību, novēršot

Pieteikuma iesniedzējas nepieciešamību ieguldīt savā izaugsmē

papildu finanšu līdzekļus. Šāda prasība ir pretēja komercdarbības

būtībai. Galu galā arī pati Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

komersanti nevar savu komercdarbību balstīt vienīgi uz valsts

atbalstu, jo komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru

savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants, savukārt

"peļņa" ir atlīdzība uzņēmējam par iniciatīvu un

drosmi, darbojoties pastāvīga riska un ekonomiskās nenoteiktības

apstākļos (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 18.3. punktu).

IV

Satversmes tiesas sprieduma tiesiskajām sekām jābūt skaidrām

un noteiktām. Satversmes tiesas spriedums šajā daļā ir

pretrunīgs. No vienas puses, Satversmes tiesas vairākums atzina,

ka Regulatora veikta individuāla katra gadījuma izskatīšana ļautu

pamatoti, proporcionāli, pēc rūpīgas tirgus un konkurences

apstākļu izvērtēšanas panākt gan sabiedrības, gan konkrētā

komersanta un arī citu elektronisko sakaru komersantu interešu

līdzsvaru, no otras puses, sprieduma tiesisko seku daļā vairākums

secina, ka Satversmes tiesa nevar aizstāt tiesību normu izdevēja

rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko risinājumu un ka

vēl esot nepieciešama konceptuāla diskusija, tādēļ apstrīdētā

norma paliek spēkā līdz šā gada beigām.

Tā kā spriedumā atzīts, ka Pieteikuma iesniedzējas lietošanas

tiesību tālākas nodošanas tiesības ir tās īpašuma tiesību saturā,

jaunas normas par šo tiesību nodošanas kārtību, maksu utt. būs

jauns Pieteikuma iesniedzējas īpašuma tiesību ierobežojums.

Visbeidzot, spriedumā nav minēts, kā likumdevējs varētu panākt

interešu līdzsvaru starp divām atšķirīgos apstākļos esošu

komersantu grupām un kādēļ būtu šāds līdzsvars jāpanāk pretēji

tiesiskās vienlīdzības principam. Domājot jau par tiesas

sprieduma izpildi, manuprāt, ja valsts ir piešķīrusi ierobežotas

radiofrekvenču joslas lietošanas tiesības konkrētam komersantam

bez maksas un ir komersanti, kuri šīs tiesības ir iegādājušies,

viņi visi atrodas vienā tirgū un konkurē savā starpā. Dodot

iespēju nodot bez atlīdzības iegūtās tiesības tālāk, ieguvējs

nonāk konkurences ziņā labākā stāvoklī. Ja šāda nodošana notiek

bez lietošanas maksas samaksas valstij, valsts neiegūst līdzekļus

par šā publiskā labuma lietošanas tiesībām, kurus tā vispārējā

gadījumā būtu ieguvusi, pārdodot neizlietotās tiesības brīvā

tirgū par tirgus noteikto cenu. Savukārt Regulatoram,

administratīvi noteicot maksu, nav skaidrs, pēc kādiem principiem

tā tiktu noteikta, kas to maksātu un kam, ja, piemēram,

izskatāmajā gadījumā lietošanas tiesības "pieder"

Pieteikuma iesniedzējai, bet Pieteikuma iesniedzējas visas daļas

pieder SIA "Bite Latvija".

Nobeigumā es uzskatu, ka šis Satversmes tiesas spriedums ir ne

tikai kļūdains, bet arī ārkārtīgi netaisnīgs gan pret pārējiem

ierobežotas radiofrekvenču joslas lietošanas tiesību ieguvējiem,

kuri tās ieguvuši par maksu, gan arī pret sabiedrības kopējām

interesēm iegūt maksimālu finansiālu un ekonomisku labumu

tautsaimniecībā.

Tiesnesis J. Neimanis

Rīgā 2024. gada 13. jūlijā