Satversmes tiesas tiesneses Sanitas Osipovas atsevišķās domas lietā Nr. 2020-34-03 "Par Ministru kabineta 2009. gada 27. oktobra noteikumu Nr. 1250 "Noteikumi par valsts nodevu par īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā" 13. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 105. un 110. pantam"

1Izskatītajā lietā ir būtiski ņemt vērā to, ka

2apstrīdētās normas izdevējs ir Ministru kabinets, kas darbojies,

3pildot tam likumdevēja noteiktu uzdevumu, tāpēc jāvērtē, vai ir

4ievērots pilnvarojums. Ministru kabinets kā Noteikumu Nr. 1250

5pieņemšanas tiesisko pamatu norādījis Zemesgrāmatu likuma 106.

6panta otro daļu, kas paredz Ministru kabineta tiesības noteikt

7par īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā

8maksājamās valsts nodevas apmēru un samaksas kārtību, kā arī

9atbrīvojumus no valsts nodevas samaksas. Apstrīdētā norma sastāv

10no diviem apakšpunktiem: Noteikumu Nr. 1205 13.1. apakšpunkts

11nosaka valsts nodevas apmērus gadījumā, ja nekustamais īpašums

12mantots uz likuma pamata, bet 13.2. apakšpunkts - gadījumā, ja

13nekustamais īpašums mantots uz testamenta vai mantojuma līguma

14pamata.

15Ministru kabinetam, īstenojot Saeimas doto pilnvarojumu, ir

16jāievēro ne tikai norma, kas to tieši pilnvaro izstrādāt konkrēto

17normatīvo regulējumu, bet tam ir saistoša arī visa likumdevēja

18izveidotā normatīvo aktu sistēma. Izskatītajā lietā Ministru

19kabinetam, nosakot nekustamā īpašuma mantošanas gadījumos

20maksājamās valsts nodevas apmērus, visupirms bija jāievēro

21mantošanas tiesību tiesiskais regulējums, kas noteikts

22Civillikumā.

23Saskaņā ar Civillikuma 403. pantu dažādās mantinieku šķirās

24tiek sagrupēti mantojuma atstājēja tuvinieki, pārdzīvojušais

25laulātais, radinieki un adoptētie. Ir izšķiramas četras

26mantinieku šķiras, kas noteiktas pēc radniecības veida un tās

27pakāpju tuvuma. Mantojuma atstājēja pārdzīvojušā laulātā,

28radinieku un adoptēto iedalījums mantinieku šķirās nosaka viņu

29likumiskās mantošanas secību. Proti, saskaņā ar Civillikuma otrās

30daļas "Mantojuma tiesības" otrās nodaļas

31"Likumiskā mantošana" regulējumu tiesības mantot uz

32likuma pamata visupirms ir mantojuma atstājēja pārdzīvojušajam

33laulātajam. Vienlaikus ar pārdzīvojušo laulāto manto pirmās

34šķiras mantinieki - mantojuma atstājēja bērni un adoptētie.

35Savukārt zemākas šķiras mantinieki manto tikai tad, ja savu gribu

36mantot nav izteicis neviens augstākas šķiras mantinieks.

37Gan Noteikumu Nr. 1250 13.1. apakšpunkts, kas regulē valsts

38nodevas apmēru likumiskās mantošanas gadījumā, gan šo noteikumu

3913.2. apakšpunkts, kas regulē valsts nodevas apmēru testamentārās

40vai līgumiskās mantošanas gadījumā, paredz atšķirīgus valsts

41nodevas apmērus atkarībā no mantinieka šķiras vai veida. Saskaņā

42ar Noteikumu Nr. 1250 13.1. apakšpunktu likumiskās mantošanas

43gadījumā laulātajam un kopā ar mantojuma atstājēju dzīvojušajiem

44pirmās, otrās un trešās šķiras mantiniekiem valsts nodeva

45paredzēta 0,25 procentu apmērā, pārējiem pirmās un otrās šķiras

46mantiniekiem - 0,5 procentu apmērā, pārējiem trešās šķiras

47mantiniekiem - 1,5 procentu apmērā, bet ceturtās šķiras

48mantiniekiem - 5 procentu apmērā. Savukārt saskaņā ar Noteikumu

49Nr. 1250 13.2. apakšpunktu testamentārās un līgumiskās mantošanas

50gadījumā laulātajam un pirmās, otrās un trešās šķiras

51mantiniekiem paredzēta valsts nodeva 0,125 procentu apmērā,

52ceturtās šķiras mantiniekiem - 4 procentu apmērā, pārējiem

53testamentārajiem vai līgumiskajiem mantiniekiem - 7,5 procentu

54apmērā, bet testamentārajiem vai līgumiskajiem mantiniekiem, ja

55tie ir sabiedriskā labuma organizācijas, - 1,5 procentu apmērā.

56Tātad gan likumiskās, gan testamentārās mantošanas gadījumā

57apstrīdētā norma paredz mantojuma atstājēja pārdzīvojušajam

58laulātajam un dažādu šķiru mantiniekiem mazākus valsts nodevas

59apmērus nekā citām personām, kuras no mantojuma atstājēja var

60mantot uz testamenta vai mantojuma līguma pamata (izņemot

61sabiedriskā labuma organizācijas).

62Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais tiesiskais regulējums

63ir izstrādāts, par pamatu ņemot Civillikuma otrās daļas

64"Mantojuma tiesības" otrajā nodaļā "Likumiskā

65mantošana" ietverto likumiskās mantošanas kārtību, tostarp

66mantojuma atstājēja pārdzīvojušo ģimenes locekļu grupējumu

67mantinieku šķirās. Apstrīdētajā normā valsts nodeva mantojuma

68atstājēja pārdzīvojušajiem ģimenes locekļiem noteikta atšķirīgā

69apmērā atkarībā no ģimenes saišu tuvuma, bet likumiskās

70mantošanas gadījumā - arī no tā, vai konkrētais mantinieks

71dzīvojis kopā ar mantojuma atstājēju.

72Tātad Ministru kabinets, pamatojoties uz Zemesgrāmatu likuma

73106. panta otrajā daļā tam noteikto pilnvarojumu, pieņemot

74apstrīdēto normu, ir ievērojis likumdevēja noteiktās mantošanas

75tiesības.

76Ministru kabineta tiesības izdot ārējus normatīvus aktus

77sniedzas vien tiktāl, ciktāl tam šīs tiesības ir nodotas ar

78likumu. Ministru kabinetam var uzdot likuma ieviešanai dzīvē

79nepieciešamā regulējuma izstrādāšanu, lai tiktu detalizēta likumā

80ietvertā politiskā griba vai noteikta likuma īstenošanas kārtība.

81Šādos normatīvajos aktos nedrīkst ietvert tiesību normas, kas nav

82uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai (sk.

83Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr.

842010‑40‑03 10. punktu). Ministru kabineta rīcības brīvības

85robežas, īstenojot tam likumā paredzētās tiesības izdot ārējus

86normatīvos aktus, nosaka ne tikai konkrētā likuma normā paredzēts

87pilnvarojums regulēt atsevišķu jautājumu, bet arī citi likumi un

88tiesību sistēma kopumā. Gadījumā, ja likumdevējs nav likumā

89noregulējis tādu jautājumu, kura noregulēšanai nepieciešama

90politiska izšķiršanās un kurš atbilstoši Satversmes 64. pantam

91ietilpst likumdevēja kompetencē, Ministru kabinets nav tiesīgs

92pēc savas iniciatīvas un ieskata to noregulēt likumdevēja vietā

93(sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma

94lietā Nr. 2015‑05‑03 10. punktu).

95Jautājums par ģimenes juridiskās aizsardzības formu un saturu,

96proti, ģimenes attiecību tiesisko regulējumu, ir visai

97sabiedrībai būtisks jautājums, kura izlemšanai nepieciešama

98likumdevēja politiska izšķiršanās, un tādēļ šis jautājums

99ietilpst likumdevēja ekskluzīvajā kompetencē. Tādējādi no

100Satversmes 64. panta un 110. panta pirmā teikuma izriet

101likumdevēja tiesības un pienākums ar likumu noteikt viendzimuma

102partneru ģimenes attiecību tiesisko regulējumu. Ja Ministru

103kabinets, neievērojot mantošanas tiesību regulējumā noteiktās

104likumisko mantinieku šķiras, pieņemtu tādu ģimenes sociālās vai

105ekonomiskās aizsardzības vai atbalsta tiesisko regulējumu, kurā

106būtu definēta viendzimuma partneru ģimene, tad Ministru kabinets

107būtu ietiecies likumdevēja kompetencē esošajā jautājumā par

108ģimenes juridisko aizsardzību un pārkāpis Satversmes 64. pantu.

109Atbilstoši Satversmes 64. pantam Ministru kabinets, izdodot

110ārējus normatīvos aktus, ir tiesīgs noteikt aizsardzības un

111atbalsta pasākumus tikai tādām ģimenēm, kurām likumdevējs ir

112paredzējis ģimenes attiecību tiesisko regulējumu.

113Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6.

114punktu Satversmes tiesa tiesvedību lietā var izbeigt līdz

115sprieduma pasludināšanai citos, šā panta pirmās daļas 1.-5.

116punktā neminētos gadījumos, kad tiesvedības turpināšana lietā nav

117iespējama. Pēc manām domām, izskatītajā lietā pastāvēja tādi

118apstākļi, kuru dēļ nebija iespējams turpināt tiesvedību un

119izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmei.

120Līdz ar to tiesvedība izskatītajā

121lietā bija izbeidzama.

1Uzskatu, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz

2mantojuma atstājēja pārdzīvojušo tā paša dzimuma partneri, kuram

3ar mantojuma atstājēju bija izveidota ģimene, ir netaisnīga. Taču

4personai Satversmes 110. pantā noteikto pamattiesību aizskārumu

5rada nevis Ministru kabineta noteikumi, bet gan Civillikuma 391.

6pants, kurš nosaka likumisko mantinieku loku. Tradicionāli

7priekšroka saņemt mantojumu ir mantojuma atstājējam tuvākajām

8personām - ģimenei. Ģimenei piederošas personas ir likumiskie

9mantinieki, bet mantojuma atstājējam tuvākās personas vienlaikus

10ir arī neatraidāmie mantinieki. Likumisko mantinieku institūts

11nemainīgi ir pakārtots ģimenes tiesībām. Tā tas bija romiešu

12tiesībās, tā tas bija arī Baltijas guberņas paražu tiesībās.

13Civillikuma 391. pants nosaka: "Pēc likuma aicināti

14mantot: 1) laulātais, 2) radinieki, 3) adoptētie (173. p.)."

15Šī norma nav grozīta kopš Civillikuma pieņemšanas 1937. gadā.

16Taču, apzinoties, ka Civillikuma izstrādē par pamatu tika ņemta

17Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļa, ir būtiski noskaidrot,

18vai likumisko mantinieku loks kopš 19. gadsimta vidus nav

19mainījies. Likumisko mantošanu Baltijas vietējo likumu kopojumā

20noteica 1705. pants: "Pēc likuma aicināti mantot: 1)

21laulātais, 2) asins radinieki, 3) atsevišķas sabiedriskas

22iestādes un kārtas, 4) valsts kase" (Свод местных

23узаконений губерний Остезийских. Ч. 3: Законы гражданские.

24Санктпетербург: Тип. Второго отд-ния Собств. Е. И. В.

25Канцелярии, 1845-1864, c. 268). Izstrādājot

26Civillikumu, ieviestās izmaiņas likumisko mantinieku lokā pēc

27būtības neskāra mantojuma atstājēja tuviniekus, proti, laulāto,

28asinsradiniekus un adoptētos, kas arī iepriekš tika juridiski

29pielīdzināti asinsradiniekiem, bet pamatā attiecās uz

30pārdzīvojušā laulātā mantošanas tiesībām, proti, laulāto

31mantošanas tiesības tika vienkāršotas (sk.: Švarcs F. Latvijas

321937. gada 28. janvāra Civillikums un tā rašanās vēsture. Rīga:

33TNA, 2011, 204. lpp.).

34Apzinoties to, ka likumisko mantinieku loks ir saistīts ar

35izpratni par ģimeni un radniecību un pēc būtības ir palicis

36nemainīgs jau kopš 19. gadsimta vidus, ir jāņem vērā tas, ka

37regulējums, kas noteikts Civillikumā un līdz ar to joprojām ir

38spēkā, tika pieņemts vēl Krievijas impērijas laikos, kad valsts

39nebija šķirta no baznīcas, laulības slēgšana bija vienīgi

40baznīcas kompetencē, laulības šķiršana bija vai nu liegta

41(katoļiem), vai ļoti sarežģīta (pie pārējām konfesijām

42piederīgajiem), ārlaulības kopdzīve tika uzskatīta par grēcīgu,

43ārlaulības bērni tika diskriminēti, viendzimuma seksuālās

44attiecības bija grēks baznīcas acīs un sodāms noziegums saskaņā

45ar valsts likumiem. Turklāt Krievijas impērijā 19. gadsimtā

46pastāvēja kārtu sabiedrība un tika piešķirtas privilēģijas,

47proti, valdīja nevienlīdzība.

48Tāpat Krievijas impērijā nebija pamattiesību un prasības pēc

49tiesiskās vienlīdzības, kas šobrīd ir saistošas Latvijas

50Republikai - kā demokrātiskai tiesiskai valstij.

51Likumiskā mantošana ir cieši saistīta ar izpratni par ģimeni.

52Kopš Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļas pieņemšanas

53ģimenes tiesības tika būtiski pārstrādātas divas reizes:

54pirmkārt, ar Satversmes sapulces 1921. gada 1. februārī pieņemto

55likumu "Par laulību" (sk.: Likumu un valdības

56rīkojumu krājums. B. v.: Tieslietu ministrijas kodifikācijas

57nodaļas izdevums, 1921), kas tika iestrādāts 1937. gada

58Civillikumā, un, otrkārt, atjaunojot Civillikuma spēku 1993. gada

5925. maijā, kad tika pieņemts likums "Par atjaunotā Latvijas

60Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā

61stāšanās laiku un kārtību". Atšķirībā no Civillikuma

62mantojuma, lietu un saistību tiesību daļām ģimenes tiesību daļa

63profesora Jāņa Vēbera vadībā tika būtiski pārstrādāta,

64"ievērojot, ka pēdējā pusgadsimta laikā citu Eiropas valstu

65[..] likumdošana ir strauji attīstījusies un ka mūsu Civillikuma

66ģimenes tiesību normas, kas trīsdesmito gadu beigās neatšķīrās no

67citu Eiropas valstu likumdošanas, šodien salīdzinājumā ar to

68izskatītos ļoti arhaiskas" (Vēbers J. Latvijas

69Civillikums cauri visam mūžam. Grām.: Latvijas Republikas

70Civillikuma komentāri. Ģimenes tiesības. Rīga: Mans Īpašums,

712000, 131. lpp.). Arī turpmāk ģimenes tiesības tikušas

72grozītas atbilstoši pamattiesību prasībām. Taču likumiskās

73mantošanas regulējums pēc būtības ir palicis nemainīgs jau ilgāk

74nekā pusotru gadsimtu. Tas, ka arī apstrīdētās normas izdevējs ir

75atbalstījis visupirms mantojuma atstājēja ģimenes locekļus,

76nosakot ievērojami mazāku nodevas apmēru ģimenei - laulātajam un

77kopā ar mantojuma atstājēju dzīvojušajiem pirmās, otrās un trešās

78šķiras mantiniekiem - iepretim citiem mantojuma saņēmējiem,

79liecina par to, ka valsts savu pozitīvo pienākumu, kas tai izriet

80no Satversmes 110. panta, ir pildījusi. Tomēr likumdevējam,

81pildot Satversmes tiesas 2021. gada 8. aprīļa spriedumu lietā Nr.

822020-34-03, ir būtiski apzināties, ka to mantojuma atstājēja

83tuvinieku loks, ar kuriem nav liegts veidot kopdzīvi un ģimeni,

84kopš 19. gadsimta vidus ir fundamentāli mainījies.

85Satversmes tiesas tiesnese S.

86Osipova

87Rīgā 2021. gada 22. aprīlī