2. pants

Uzskatu, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz

mantojuma atstājēja pārdzīvojušo tā paša dzimuma partneri, kuram

ar mantojuma atstājēju bija izveidota ģimene, ir netaisnīga. Taču

personai Satversmes 110. pantā noteikto pamattiesību aizskārumu

rada nevis Ministru kabineta noteikumi, bet gan Civillikuma 391.

pants, kurš nosaka likumisko mantinieku loku. Tradicionāli

priekšroka saņemt mantojumu ir mantojuma atstājējam tuvākajām

personām - ģimenei. Ģimenei piederošas personas ir likumiskie

mantinieki, bet mantojuma atstājējam tuvākās personas vienlaikus

ir arī neatraidāmie mantinieki. Likumisko mantinieku institūts

nemainīgi ir pakārtots ģimenes tiesībām. Tā tas bija romiešu

tiesībās, tā tas bija arī Baltijas guberņas paražu tiesībās.

Civillikuma 391. pants nosaka: "Pēc likuma aicināti

mantot: 1) laulātais, 2) radinieki, 3) adoptētie (173. p.)."

Šī norma nav grozīta kopš Civillikuma pieņemšanas 1937. gadā.

Taču, apzinoties, ka Civillikuma izstrādē par pamatu tika ņemta

Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļa, ir būtiski noskaidrot,

vai likumisko mantinieku loks kopš 19. gadsimta vidus nav

mainījies. Likumisko mantošanu Baltijas vietējo likumu kopojumā

noteica 1705. pants: "Pēc likuma aicināti mantot: 1)

laulātais, 2) asins radinieki, 3) atsevišķas sabiedriskas

iestādes un kārtas, 4) valsts kase" (Свод местных

узаконений губерний Остезийских. Ч. 3: Законы гражданские.

Санктпетербург: Тип. Второго отд-ния Собств. Е. И. В.

Канцелярии, 1845-1864, c. 268). Izstrādājot

Civillikumu, ieviestās izmaiņas likumisko mantinieku lokā pēc

būtības neskāra mantojuma atstājēja tuviniekus, proti, laulāto,

asinsradiniekus un adoptētos, kas arī iepriekš tika juridiski

pielīdzināti asinsradiniekiem, bet pamatā attiecās uz

pārdzīvojušā laulātā mantošanas tiesībām, proti, laulāto

mantošanas tiesības tika vienkāršotas (sk.: Švarcs F. Latvijas

1937. gada 28. janvāra Civillikums un tā rašanās vēsture. Rīga:

TNA, 2011, 204. lpp.).

Apzinoties to, ka likumisko mantinieku loks ir saistīts ar

izpratni par ģimeni un radniecību un pēc būtības ir palicis

nemainīgs jau kopš 19. gadsimta vidus, ir jāņem vērā tas, ka

regulējums, kas noteikts Civillikumā un līdz ar to joprojām ir

spēkā, tika pieņemts vēl Krievijas impērijas laikos, kad valsts

nebija šķirta no baznīcas, laulības slēgšana bija vienīgi

baznīcas kompetencē, laulības šķiršana bija vai nu liegta

(katoļiem), vai ļoti sarežģīta (pie pārējām konfesijām

piederīgajiem), ārlaulības kopdzīve tika uzskatīta par grēcīgu,

ārlaulības bērni tika diskriminēti, viendzimuma seksuālās

attiecības bija grēks baznīcas acīs un sodāms noziegums saskaņā

ar valsts likumiem. Turklāt Krievijas impērijā 19. gadsimtā

pastāvēja kārtu sabiedrība un tika piešķirtas privilēģijas,

proti, valdīja nevienlīdzība.

Tāpat Krievijas impērijā nebija pamattiesību un prasības pēc

tiesiskās vienlīdzības, kas šobrīd ir saistošas Latvijas

Republikai - kā demokrātiskai tiesiskai valstij.

Likumiskā mantošana ir cieši saistīta ar izpratni par ģimeni.

Kopš Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļas pieņemšanas

ģimenes tiesības tika būtiski pārstrādātas divas reizes:

pirmkārt, ar Satversmes sapulces 1921. gada 1. februārī pieņemto

likumu "Par laulību" (sk.: Likumu un valdības

rīkojumu krājums. B. v.: Tieslietu ministrijas kodifikācijas

nodaļas izdevums, 1921), kas tika iestrādāts 1937. gada

Civillikumā, un, otrkārt, atjaunojot Civillikuma spēku 1993. gada

25. maijā, kad tika pieņemts likums "Par atjaunotā Latvijas

Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā

stāšanās laiku un kārtību". Atšķirībā no Civillikuma

mantojuma, lietu un saistību tiesību daļām ģimenes tiesību daļa

profesora Jāņa Vēbera vadībā tika būtiski pārstrādāta,

"ievērojot, ka pēdējā pusgadsimta laikā citu Eiropas valstu

[..] likumdošana ir strauji attīstījusies un ka mūsu Civillikuma

ģimenes tiesību normas, kas trīsdesmito gadu beigās neatšķīrās no

citu Eiropas valstu likumdošanas, šodien salīdzinājumā ar to

izskatītos ļoti arhaiskas" (Vēbers J. Latvijas

Civillikums cauri visam mūžam. Grām.: Latvijas Republikas

Civillikuma komentāri. Ģimenes tiesības. Rīga: Mans Īpašums,

2000, 131. lpp.). Arī turpmāk ģimenes tiesības tikušas

grozītas atbilstoši pamattiesību prasībām. Taču likumiskās

mantošanas regulējums pēc būtības ir palicis nemainīgs jau ilgāk

nekā pusotru gadsimtu. Tas, ka arī apstrīdētās normas izdevējs ir

atbalstījis visupirms mantojuma atstājēja ģimenes locekļus,

nosakot ievērojami mazāku nodevas apmēru ģimenei - laulātajam un

kopā ar mantojuma atstājēju dzīvojušajiem pirmās, otrās un trešās

šķiras mantiniekiem - iepretim citiem mantojuma saņēmējiem,

liecina par to, ka valsts savu pozitīvo pienākumu, kas tai izriet

no Satversmes 110. panta, ir pildījusi. Tomēr likumdevējam,

pildot Satversmes tiesas 2021. gada 8. aprīļa spriedumu lietā Nr.

2020-34-03, ir būtiski apzināties, ka to mantojuma atstājēja

tuvinieku loks, ar kuriem nav liegts veidot kopdzīvi un ģimeni,

kopš 19. gadsimta vidus ir fundamentāli mainījies.

Satversmes tiesas tiesnese S.

Osipova

Rīgā 2021. gada 22. aprīlī