2. punkts

1Uzskatu, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz

2mantojuma atstājēja pārdzīvojušo tā paša dzimuma partneri, kuram

3ar mantojuma atstājēju bija izveidota ģimene, ir netaisnīga. Taču

4personai Satversmes 110. pantā noteikto pamattiesību aizskārumu

5rada nevis Ministru kabineta noteikumi, bet gan Civillikuma 391.

6pants, kurš nosaka likumisko mantinieku loku. Tradicionāli

7priekšroka saņemt mantojumu ir mantojuma atstājējam tuvākajām

8personām - ģimenei. Ģimenei piederošas personas ir likumiskie

9mantinieki, bet mantojuma atstājējam tuvākās personas vienlaikus

10ir arī neatraidāmie mantinieki. Likumisko mantinieku institūts

11nemainīgi ir pakārtots ģimenes tiesībām. Tā tas bija romiešu

12tiesībās, tā tas bija arī Baltijas guberņas paražu tiesībās.

13Civillikuma 391. pants nosaka: "Pēc likuma aicināti

14mantot: 1) laulātais, 2) radinieki, 3) adoptētie (173. p.)."

15Šī norma nav grozīta kopš Civillikuma pieņemšanas 1937. gadā.

16Taču, apzinoties, ka Civillikuma izstrādē par pamatu tika ņemta

17Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļa, ir būtiski noskaidrot,

18vai likumisko mantinieku loks kopš 19. gadsimta vidus nav

19mainījies. Likumisko mantošanu Baltijas vietējo likumu kopojumā

20noteica 1705. pants: "Pēc likuma aicināti mantot: 1)

21laulātais, 2) asins radinieki, 3) atsevišķas sabiedriskas

22iestādes un kārtas, 4) valsts kase" (Свод местных

23узаконений губерний Остезийских. Ч. 3: Законы гражданские.

24Санктпетербург: Тип. Второго отд-ния Собств. Е. И. В.

25Канцелярии, 1845-1864, c. 268). Izstrādājot

26Civillikumu, ieviestās izmaiņas likumisko mantinieku lokā pēc

27būtības neskāra mantojuma atstājēja tuviniekus, proti, laulāto,

28asinsradiniekus un adoptētos, kas arī iepriekš tika juridiski

29pielīdzināti asinsradiniekiem, bet pamatā attiecās uz

30pārdzīvojušā laulātā mantošanas tiesībām, proti, laulāto

31mantošanas tiesības tika vienkāršotas (sk.: Švarcs F. Latvijas

321937. gada 28. janvāra Civillikums un tā rašanās vēsture. Rīga:

33TNA, 2011, 204. lpp.).

34Apzinoties to, ka likumisko mantinieku loks ir saistīts ar

35izpratni par ģimeni un radniecību un pēc būtības ir palicis

36nemainīgs jau kopš 19. gadsimta vidus, ir jāņem vērā tas, ka

37regulējums, kas noteikts Civillikumā un līdz ar to joprojām ir

38spēkā, tika pieņemts vēl Krievijas impērijas laikos, kad valsts

39nebija šķirta no baznīcas, laulības slēgšana bija vienīgi

40baznīcas kompetencē, laulības šķiršana bija vai nu liegta

41(katoļiem), vai ļoti sarežģīta (pie pārējām konfesijām

42piederīgajiem), ārlaulības kopdzīve tika uzskatīta par grēcīgu,

43ārlaulības bērni tika diskriminēti, viendzimuma seksuālās

44attiecības bija grēks baznīcas acīs un sodāms noziegums saskaņā

45ar valsts likumiem. Turklāt Krievijas impērijā 19. gadsimtā

46pastāvēja kārtu sabiedrība un tika piešķirtas privilēģijas,

47proti, valdīja nevienlīdzība.

48Tāpat Krievijas impērijā nebija pamattiesību un prasības pēc

49tiesiskās vienlīdzības, kas šobrīd ir saistošas Latvijas

50Republikai - kā demokrātiskai tiesiskai valstij.

51Likumiskā mantošana ir cieši saistīta ar izpratni par ģimeni.

52Kopš Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļas pieņemšanas

53ģimenes tiesības tika būtiski pārstrādātas divas reizes:

54pirmkārt, ar Satversmes sapulces 1921. gada 1. februārī pieņemto

55likumu "Par laulību" (sk.: Likumu un valdības

56rīkojumu krājums. B. v.: Tieslietu ministrijas kodifikācijas

57nodaļas izdevums, 1921), kas tika iestrādāts 1937. gada

58Civillikumā, un, otrkārt, atjaunojot Civillikuma spēku 1993. gada

5925. maijā, kad tika pieņemts likums "Par atjaunotā Latvijas

60Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā

61stāšanās laiku un kārtību". Atšķirībā no Civillikuma

62mantojuma, lietu un saistību tiesību daļām ģimenes tiesību daļa

63profesora Jāņa Vēbera vadībā tika būtiski pārstrādāta,

64"ievērojot, ka pēdējā pusgadsimta laikā citu Eiropas valstu

65[..] likumdošana ir strauji attīstījusies un ka mūsu Civillikuma

66ģimenes tiesību normas, kas trīsdesmito gadu beigās neatšķīrās no

67citu Eiropas valstu likumdošanas, šodien salīdzinājumā ar to

68izskatītos ļoti arhaiskas" (Vēbers J. Latvijas

69Civillikums cauri visam mūžam. Grām.: Latvijas Republikas

70Civillikuma komentāri. Ģimenes tiesības. Rīga: Mans Īpašums,

712000, 131. lpp.). Arī turpmāk ģimenes tiesības tikušas

72grozītas atbilstoši pamattiesību prasībām. Taču likumiskās

73mantošanas regulējums pēc būtības ir palicis nemainīgs jau ilgāk

74nekā pusotru gadsimtu. Tas, ka arī apstrīdētās normas izdevējs ir

75atbalstījis visupirms mantojuma atstājēja ģimenes locekļus,

76nosakot ievērojami mazāku nodevas apmēru ģimenei - laulātajam un

77kopā ar mantojuma atstājēju dzīvojušajiem pirmās, otrās un trešās

78šķiras mantiniekiem - iepretim citiem mantojuma saņēmējiem,

79liecina par to, ka valsts savu pozitīvo pienākumu, kas tai izriet

80no Satversmes 110. panta, ir pildījusi. Tomēr likumdevējam,

81pildot Satversmes tiesas 2021. gada 8. aprīļa spriedumu lietā Nr.

822020-34-03, ir būtiski apzināties, ka to mantojuma atstājēja

83tuvinieku loks, ar kuriem nav liegts veidot kopdzīvi un ģimeni,

84kopš 19. gadsimta vidus ir fundamentāli mainījies.

85Satversmes tiesas tiesnese S.

86Osipova

87Rīgā 2021. gada 22. aprīlī