1. pants

Izskatītajā lietā ir būtiski ņemt vērā to, ka

apstrīdētās normas izdevējs ir Ministru kabinets, kas darbojies,

pildot tam likumdevēja noteiktu uzdevumu, tāpēc jāvērtē, vai ir

ievērots pilnvarojums. Ministru kabinets kā Noteikumu Nr. 1250

pieņemšanas tiesisko pamatu norādījis Zemesgrāmatu likuma 106.

panta otro daļu, kas paredz Ministru kabineta tiesības noteikt

par īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā

maksājamās valsts nodevas apmēru un samaksas kārtību, kā arī

atbrīvojumus no valsts nodevas samaksas. Apstrīdētā norma sastāv

no diviem apakšpunktiem: Noteikumu Nr. 1205 13.1. apakšpunkts

nosaka valsts nodevas apmērus gadījumā, ja nekustamais īpašums

mantots uz likuma pamata, bet 13.2. apakšpunkts - gadījumā, ja

nekustamais īpašums mantots uz testamenta vai mantojuma līguma

pamata.

Ministru kabinetam, īstenojot Saeimas doto pilnvarojumu, ir

jāievēro ne tikai norma, kas to tieši pilnvaro izstrādāt konkrēto

normatīvo regulējumu, bet tam ir saistoša arī visa likumdevēja

izveidotā normatīvo aktu sistēma. Izskatītajā lietā Ministru

kabinetam, nosakot nekustamā īpašuma mantošanas gadījumos

maksājamās valsts nodevas apmērus, visupirms bija jāievēro

mantošanas tiesību tiesiskais regulējums, kas noteikts

Civillikumā.

Saskaņā ar Civillikuma 403. pantu dažādās mantinieku šķirās

tiek sagrupēti mantojuma atstājēja tuvinieki, pārdzīvojušais

laulātais, radinieki un adoptētie. Ir izšķiramas četras

mantinieku šķiras, kas noteiktas pēc radniecības veida un tās

pakāpju tuvuma. Mantojuma atstājēja pārdzīvojušā laulātā,

radinieku un adoptēto iedalījums mantinieku šķirās nosaka viņu

likumiskās mantošanas secību. Proti, saskaņā ar Civillikuma otrās

daļas "Mantojuma tiesības" otrās nodaļas

"Likumiskā mantošana" regulējumu tiesības mantot uz

likuma pamata visupirms ir mantojuma atstājēja pārdzīvojušajam

laulātajam. Vienlaikus ar pārdzīvojušo laulāto manto pirmās

šķiras mantinieki - mantojuma atstājēja bērni un adoptētie.

Savukārt zemākas šķiras mantinieki manto tikai tad, ja savu gribu

mantot nav izteicis neviens augstākas šķiras mantinieks.

Gan Noteikumu Nr. 1250 13.1. apakšpunkts, kas regulē valsts

nodevas apmēru likumiskās mantošanas gadījumā, gan šo noteikumu

13.2. apakšpunkts, kas regulē valsts nodevas apmēru testamentārās

vai līgumiskās mantošanas gadījumā, paredz atšķirīgus valsts

nodevas apmērus atkarībā no mantinieka šķiras vai veida. Saskaņā

ar Noteikumu Nr. 1250 13.1. apakšpunktu likumiskās mantošanas

gadījumā laulātajam un kopā ar mantojuma atstājēju dzīvojušajiem

pirmās, otrās un trešās šķiras mantiniekiem valsts nodeva

paredzēta 0,25 procentu apmērā, pārējiem pirmās un otrās šķiras

mantiniekiem - 0,5 procentu apmērā, pārējiem trešās šķiras

mantiniekiem - 1,5 procentu apmērā, bet ceturtās šķiras

mantiniekiem - 5 procentu apmērā. Savukārt saskaņā ar Noteikumu

Nr. 1250 13.2. apakšpunktu testamentārās un līgumiskās mantošanas

gadījumā laulātajam un pirmās, otrās un trešās šķiras

mantiniekiem paredzēta valsts nodeva 0,125 procentu apmērā,

ceturtās šķiras mantiniekiem - 4 procentu apmērā, pārējiem

testamentārajiem vai līgumiskajiem mantiniekiem - 7,5 procentu

apmērā, bet testamentārajiem vai līgumiskajiem mantiniekiem, ja

tie ir sabiedriskā labuma organizācijas, - 1,5 procentu apmērā.

Tātad gan likumiskās, gan testamentārās mantošanas gadījumā

apstrīdētā norma paredz mantojuma atstājēja pārdzīvojušajam

laulātajam un dažādu šķiru mantiniekiem mazākus valsts nodevas

apmērus nekā citām personām, kuras no mantojuma atstājēja var

mantot uz testamenta vai mantojuma līguma pamata (izņemot

sabiedriskā labuma organizācijas).

Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais tiesiskais regulējums

ir izstrādāts, par pamatu ņemot Civillikuma otrās daļas

"Mantojuma tiesības" otrajā nodaļā "Likumiskā

mantošana" ietverto likumiskās mantošanas kārtību, tostarp

mantojuma atstājēja pārdzīvojušo ģimenes locekļu grupējumu

mantinieku šķirās. Apstrīdētajā normā valsts nodeva mantojuma

atstājēja pārdzīvojušajiem ģimenes locekļiem noteikta atšķirīgā

apmērā atkarībā no ģimenes saišu tuvuma, bet likumiskās

mantošanas gadījumā - arī no tā, vai konkrētais mantinieks

dzīvojis kopā ar mantojuma atstājēju.

Tātad Ministru kabinets, pamatojoties uz Zemesgrāmatu likuma

106. panta otrajā daļā tam noteikto pilnvarojumu, pieņemot

apstrīdēto normu, ir ievērojis likumdevēja noteiktās mantošanas

tiesības.

Ministru kabineta tiesības izdot ārējus normatīvus aktus

sniedzas vien tiktāl, ciktāl tam šīs tiesības ir nodotas ar

likumu. Ministru kabinetam var uzdot likuma ieviešanai dzīvē

nepieciešamā regulējuma izstrādāšanu, lai tiktu detalizēta likumā

ietvertā politiskā griba vai noteikta likuma īstenošanas kārtība.

Šādos normatīvajos aktos nedrīkst ietvert tiesību normas, kas nav

uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr.

2010‑40‑03 10. punktu). Ministru kabineta rīcības brīvības

robežas, īstenojot tam likumā paredzētās tiesības izdot ārējus

normatīvos aktus, nosaka ne tikai konkrētā likuma normā paredzēts

pilnvarojums regulēt atsevišķu jautājumu, bet arī citi likumi un

tiesību sistēma kopumā. Gadījumā, ja likumdevējs nav likumā

noregulējis tādu jautājumu, kura noregulēšanai nepieciešama

politiska izšķiršanās un kurš atbilstoši Satversmes 64. pantam

ietilpst likumdevēja kompetencē, Ministru kabinets nav tiesīgs

pēc savas iniciatīvas un ieskata to noregulēt likumdevēja vietā

(sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2015‑05‑03 10. punktu).

Jautājums par ģimenes juridiskās aizsardzības formu un saturu,

proti, ģimenes attiecību tiesisko regulējumu, ir visai

sabiedrībai būtisks jautājums, kura izlemšanai nepieciešama

likumdevēja politiska izšķiršanās, un tādēļ šis jautājums

ietilpst likumdevēja ekskluzīvajā kompetencē. Tādējādi no

Satversmes 64. panta un 110. panta pirmā teikuma izriet

likumdevēja tiesības un pienākums ar likumu noteikt viendzimuma

partneru ģimenes attiecību tiesisko regulējumu. Ja Ministru

kabinets, neievērojot mantošanas tiesību regulējumā noteiktās

likumisko mantinieku šķiras, pieņemtu tādu ģimenes sociālās vai

ekonomiskās aizsardzības vai atbalsta tiesisko regulējumu, kurā

būtu definēta viendzimuma partneru ģimene, tad Ministru kabinets

būtu ietiecies likumdevēja kompetencē esošajā jautājumā par

ģimenes juridisko aizsardzību un pārkāpis Satversmes 64. pantu.

Atbilstoši Satversmes 64. pantam Ministru kabinets, izdodot

ārējus normatīvos aktus, ir tiesīgs noteikt aizsardzības un

atbalsta pasākumus tikai tādām ģimenēm, kurām likumdevējs ir

paredzējis ģimenes attiecību tiesisko regulējumu.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6.

punktu Satversmes tiesa tiesvedību lietā var izbeigt līdz

sprieduma pasludināšanai citos, šā panta pirmās daļas 1.-5.

punktā neminētos gadījumos, kad tiesvedības turpināšana lietā nav

iespējama. Pēc manām domām, izskatītajā lietā pastāvēja tādi

apstākļi, kuru dēļ nebija iespējams turpināt tiesvedību un

izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmei.

Līdz ar to tiesvedība izskatītajā

lietā bija izbeidzama.