21. pants
noteic, ka Saeima iekšējās kārtības un darbības

noteikšanai izstrādā sev kārtības rulli. Saeimas kārtības rullis

pēc savas būtības ir iekšēji noteikumi (lai arī pieņemti ārēja

normatīvā akta - likuma formā), kas var radīt tiesiskas sekas

tikai Saeimai un tās locekļiem. Tas izriet no Satversmes

21. panta tieša teksta, ka kārtības rulli izstrādā sev

iekšējās kārtības un darbības noteikšanai. Saeimas kārtības

rullis ir parlamentārās autonomijas izpausme. Tajā noteic ne

tikai Saeimas darba organizāciju un kārtību, bet arī pašpārvaldi

un lietu izskatīšanu Saeimā, tostarp detalizētāk regulē

likumdošanas procesu.

12. Citiem konstitucionālajiem valsts varas orgāniem ir

pienākums respektēt un atturēties no iejaukšanās cita

konstitucionālā valsts varas orgāna darbības autonomijas

izpausmēs, ciktāl tās atbilst Satversmei un vispārējiem tiesību

principiem. Tāpat kā Saeima neiejaucas Satversmes tiesas kā

konstitucionāla valsts varas orgāna iekšējās darbības autonomijas

izpausmē, noteicot sev tiesas reglamenta noteikumus, tā arī

Satversmes tiesa nedrīkst nodarboties ar pārlieki detalizētu

Saeimas iekšējās darbības likumdošanas procesa organizēšanas

pārbaudi. Pretēja rīcība noved pie tā, ko Satversmes tiesas un

Saeimas 2017. gada nogalē organizētajā konferencē minēja

Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs

J. Vucāns, tas ir, ka komisijas sēdēs deputāti tiek aicināti

izteikties plašāk un tiek pieaicinātas dažādas personas,

sabiedrības pārstāvji, lai šie izteikumi vēlāk demonstrētu

Satversmes tiesai, ka likumprojekts Saeimā ir ticis pienācīgi

apspriests. Tātad arvien plašāka Satversmes tiesas iejaukšanās

Saeimas darbības aspektos, kā arī komisiju darbības efektivitātes

un uzklausīšanas plašuma izvērtēšana spriedumos noved pie tā, ka

šādas apspriedes un sabiedrības līdzdalība Saeimas darbā kļūst

par pašmērķi, un tas ved arvien attālāk no tāda likumdošanas

procesa, pār kuru Saeimai ir autonomija Satversmes ietvaros.

13. Parlamenta deputāts nav ierēdnis, likumdošana nav valsts

pārvalde, un tiesību normu kontrole nedrīkst "iejūgt"

likumdevēju tā, ka tas pazaudē savu parlamentārā darba īpašo

nozīmi un raksturu. Zemes īpašnieku un dzīvokļu īpašnieku

pārstāvju iesaistīšana un to interešu pretrunas ir labi zināmas

sabiedrībā, tādēļ pārmetumi par to nepietiekamu uzklausīšanu un

aicinājumi pēc vēl plašākas to iesaistīšanas likumdošanas procesā

patiesībā noniecina šo pašu personu vēlēšanu ceļā leģitimēto

deputātu darbības nozīmi. Saeimas komisijas darbs tiek padarīts

par pieaicināto ekspertu un ieinteresēto personu diskusiju lauku,

bet komisijas sēžu atklātība reducē darbības atklātību līdz

atkarībai no populisma.

14. Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa ir vairākkārt

uzsvērusi, ka parlamenta likumdošanas kārtības noteikumu

neievērošana pati par sevi nepadara likumu par spēkā neesošu;

šādam pārkāpumam jābūt būtiskam un acīmredzamam, tādam, kas

pārkāpj konstitūcijas prasības (sk. Pieroth, Art. 40,

Rn. 9, un Art. 76, Rn. 1a, grām. Jarass/Pieroth.

Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland. 10. Aufl.

München: Beck, 2009, S. 694 un S. 833). To vairākos

nolēmumos atzinusi arī Satversmes tiesa (sk. Satversmes

tiesas 1998. gada 13. jūlija sprieduma lietā

Nr. 03-04 3. punktu, sal. 2012. gada

3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01

17.4. punktu un 2017. gada 6. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2016-24-03 9. punktu). Šajā lietā tādi

pārkāpumi nav konstatējami.

15. Satversmes tiesa var vērtēt likumdošanas procesa atsevišķu

dalībnieku izteikumus, lai noskaidrotu likumdevēja mērķi, tomēr

tie nekad nebūs vienīgie izšķirošie argumenti likuma objektīvā

mērķa noskaidrošanai. Kāda deputāta izteiktai tēzei likumprojekta

apspriešanas laikā nav jāpiešķir izšķiroša nozīme. Jautājums, vai

likums ir samērīgs, nav atkarīgs no likumdevēja subjektīvā

uzskata vai no tā izvirzītajiem tiesību ierobežojuma pamatiem,

bet gan no objektīvas, faktiskas tiesību normas nesamērības

konkrētā faktiskā situācijā, kuru likumam ir jāregulē. Citiem

vārdiem, likuma satversmības pārbaudes priekšmets ir likuma

saturs un tā ietekme, nevis likumdevēja pietiekami un optimāli

centieni likuma tapšanā (sal. Schlaich/Korioth. Das

Bundesverfassungsgericht: Stellung, Verfahren, Entscheidungen.

10. Aufl., München: Beck, 2015, S. 379, Rn. 543 un

tajā minēto Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas

judikatūru). Arī no Satversmes neizriet standarti tam, kādos

gadījumos šādi likumdevēja centieni būtu uzskatāmi par

pietiekamiem.

16. Ja Satversmes tiesa tomēr attīsta likumdošanas procesa

pienācīguma kontroli un sāk vērtēt, kuri likumdevēja centieni

likuma tapšanā ir vai nav pietiekami, tad tiesai jāievēro

konsekvence un jāvērtē arī tāda likuma, kurš pieņemts pirms

ievērojama laika, atbilstība pienācīgai likumdošanai. Piemēram,

ja tiesā tiktu izskatīta Civillikuma vai Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa normu atbilstība Satversmei, arī tad Satversmes

tiesai būtu jāpiemēro tas pats likumdošanas procesa izvērtēšanas

standarts un jāpārbauda, vai likums pienācīgi apspriests un

ierobežojums rūpīgi izdiskutēts ar dažādām sabiedrības grupām.

Saprotams, ka šis piemērs skaidri parāda, pie kādām tiesiskām

sekām tiesību iekārtai šāda likumdošanas procesa pārbaude

novedīs.

17. Lietā nepamatota tiesiska nozīme piešķirta Saeimas

Juridiskā biroja atšķirīgajam viedoklim. Pirmkārt, nedz no

Satversmes, nedz vispārējiem tiesību principiem neizriet tāda

Saeimas juridiskā dienesta loma likumdošanas procesā, ka tam būtu

izšķiroša ietekme. Saeima pati savas autonomijas ietvaros ir

izveidojusi juridisko dienestu (Juridisko biroju), kuram ar

Saeimas kārtības ruļļa 95. panta pirmās daļas 7. punktu

ir noteikusi kompetenci iesniegt priekšlikumus par grozījumiem

likumprojektā, ja tie attiecas uz likumdošanas tehniku vai

kodifikāciju. Tomēr deputātiem nav pienākuma šādiem

priekšlikumiem sekot, un juridiskā dienesta atšķirīgs viedoklis

nenozīmē likuma neatbilstību Satversmei. Otrkārt, Satversmes

tiesai pašai ir pienākums objektīvi pārbaudīt, vai Saeimas

juridiskā dienesta izteiktie argumenti pēc būtības ir pareizi.

Izskatāmajā lietā uzskatām, ka šie argumenti bija jāvērtē,

pārbaudot apstrīdēto normu ierobežojumu atbilstību Satversmei,

nevis aprobežojoties ar to, ka šādu vērtējumu nav veikusi Saeima,

kurai tas nebija jādara.

III Tiesas secinājumu neatbilstība

lietā esošajiem rakstveida pierādījumiem

18. Sprieduma 22.2. punktā Satversmes tiesa ir

norādījusi, ka, lai pieņemtu taisnīgu piespiedu nomas maksas

tiesisko regulējumu, likumdevējam ir jāizvērtē, kā iecerētā nomas

maksa salīdzināma ar citām situācijām un vai tā ir pielāgota

izmaiņām ekonomikā. Tiesa ir konstatējusi, ka likumdevējs,

izstrādājot apstrīdētajās normās ietverto regulējumu kontekstā ar

izmaiņām valsts ekonomikā, citstarp ņēmis vērā aktuālās

refinansēšanas likmes. Spriedumā tiesa ir analizējusi to, vai,

nosakot nomas maksas apmēru, ir pamatoti refinansēšanas likmes

salīdzināt ar ieguldījumu zemes īpašumā. Atsaucoties uz

pieaicināto personu J. Abāšina un Latvijas Bankas pārstāvja

E. Kušnera sacīto tiesas sēdē, tiesa norādījusi, ka

refinansēšanas likme ir ekonomikas regulēšanas instruments un

tādēļ tās izmantošana piespiedu nomas maksas apmēra noteikšanā

neesot pamatota.

19. Tiesas secinājums, ka Saeima nav nodrošinājusi pienācīgu

apspriešanu, analīzi un pamatojumu apstrīdētajās normās ietvertā

pamattiesību ierobežojuma satversmībai, neatbilst lietā esošajiem

pierādījumiem. Lietas materiālos ir rakstveida pierādījumi par

to, ka likumdevējs, izstrādājot apstrīdētajās normās ietverto

regulējumu, nav aprobežojies tikai ar refinansēšanas likmju

izmantošanu, bet vērtējis arī citus faktus un apspriedis

piespiedu nomas maksas jautājuma risināšanu.

20. Lietā esošie rakstveida pierādījumi liecina, ka

likumdevējs ir analizējis plašu informācijas apjomu.

20.1. Lai risinātu jautājumu par zemes nomas maksas

pārskatīšanu, Saeimas deputāts A. Elksniņš 2016. gada

20. aprīlī iesniedza priekšlikumu noteikt nomas maksu trīs

procentus gadā no zemes kadastrālās vērtības. Savukārt deputāts

S. Dolgopolovs 2016. gada 21. aprīlī iesniedza

priekšlikumu noteikt, ka gadījumā, ja puses nevar vienoties,

nomas maksa nosakāma pieci procenti gadā no zemes kadastrālās

vērtības. Pamatojot savu priekšlikumu, deputāts A. Elksniņš

norādīja, ka kopš 2009. gada, kad tika pieņemts Satversmes

tiesas spriedums lietā Nr. 2008-36-01, ekonomiskie apstākļi

valstī ir būtiski mainījušies, kas esot pamats vai nu pašiem

deputātiem vērsties Satversmes tiesā ar pieteikumu par nepamatoti

augstās nomas maksas atcelšanu, vai arī Saeimai pārskatīt zemes

piespiedu nomas maksas apmēru. Deputāta ieskatā, lai noteiktu

taisnīgu nomas maksas apmēru, ir nepieciešams salīdzināt

ieguldījumu zemes īpašumā ar citiem līdzīgiem ieguldījumiem.

Salīdzināšanai tika sniegta informācija par to, kādas ir aktuālās

depozīta procentu likmes kredītiestādēs: Latvijas Pasta bankā -

1,3%; bankā Citadele - 0,35%; Swedbank - 0,12% gadā.

Savukārt aizdevumu procenta likme Valsts kases izsniegtajiem

aizdevumiem ir 1% [sk. Valsts pārvaldes un pašvaldības

komisijas (turpmāk arī - Atbildīgās komisijas)

2016. gada 25. maija sēdes audioierakstu no 30:45

lietas materiālu 2. sēj.].

20.2. Deputāts S. Dolgopolovs, pamatojot savu

priekšlikumu, norādīja, ka pārejas periodā, tas ir, līdz

normatīvā akta izstrādei, kas regulēs dalītā īpašuma izbeigšanas

kārtību, ir nepieciešams noteikt nomas maksas apmēru 5% no zemes

kadastrālās vērtības, jo esošais regulējums ir netaisnīgs.

Atsaucoties uz Valsts zemes dienesta 2015. gada nekustamā

īpašuma tirgus pārskatu "Dalītais īpašums un piespiedu noma

daudzdzīvokļu mājās Latvijā", deputāts informēja, ka pat pie

apstākļiem, kad ir atcelts nomnieka pienākums kompensēt zemes

īpašniekam nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu, darījumu skaits

par zemes pirkšanu zem daudzdzīvokļu mājām ir dubultojies (sk.

Atbildīgās komisijas 2016. gada 25. maija sēdes

audioierakstu no 38:55 lietas materiālu 2. sēj.).

20.3. Pēc minēto priekšlikumu apspriešanas Atbildīgā komisija

nolēma atlikt jautājuma izskatīšanu, jo atzina, ka nomas maksas

apmēra pārskatīšanas jautājums ir padziļināti jāizvērtē gan darba

grupā, gan katrā Saeimas frakcijā, kā arī deputātiem ir

jāuzklausa ieinteresēto personu un ekspertu viedokļi

(sk. Atbildīgās komisijas 2016. gada 25. maija

sēdes audioierakstu no 50:52 lietas materiālu

2. sēj.).

20.4. Deputātu S. Dolgopolova un A. Elksniņa

priekšlikumu apspriešana turpinājās Valsts pārvaldes un

pašvaldības komisijas Mājokļu jautājumu apakškomisijas

(turpmāk arī - Apakškomisija) 2016. gada

14. decembra sēdē, kurā bez Apakškomisijas deputātiem

piedalījās Finanšu ministrijas, Tieslietu ministrijas, Ekonomikas

ministrijas, Latvijas Bankas un Latvijas Pašvaldību savienības

pārstāvji. Apakškomisijas sēdē tās priekšsēdētājs Jānis Tutins

pauda savu viedokli par ekonomiskajiem apstākļiem laikā, kad

Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr. 2008-36-01,

proti, kadastrālā vērtība esot bijusi tālu no tirgus vērtības,

hipotekārā kredīta, kas izsniegts uz laiku līdz divdesmit gadiem,

likme bija 4 līdz 5% gadā, Latvijas Bankas noteiktā

refinansēšanas likme bija 6% apmērā. Minētie ekonomiskie apstākļi

kopš 2009. gada esot būtiski mainījušies, un tie ir radījuši

situāciju, kurā dzīvokļu īpašniekiem ir grūtības samaksāt augstās

zemes nomas maksas, savukārt zemes īpašniekiem ir grūtības

iekasēt zemes nomas maksu, tāpēc esot jārod samērīgs, abām

personu grupām pieņemams risinājums (sk. Apakškomisijas

2016. gada 14. decembra sēdes audioierakstu no 01:10

lietas materiālu 2. sēj.).

20.5. Apakškomisijas sēdē Latvijas Bankas pārstāvis

G. Bērziņš norādīja, ka procentu likmes ir mainījušās ļoti

plašā spektrā, proti, ir samazinājušās refinansēšanas likmes,

naudas tirgus likmes, kredītlikmes, kā arī obligāciju likmes. Lai

noteiktu piespiedu nomas maksas līmeni, ir iespējams izmantot

ieguldījuma zemes īpašumā salīdzinājumu ar citiem alternatīviem

ieguldījumiem. Ja zeme tiek uzskatīta par zema riska ieguldījumu,

tad tuvākais alternatīvais ieguldījums būtu valdības ilgtermiņa

obligācijas. Pirms ekonomiskās krīzes valdības ilgtermiņa

obligāciju likmes bija robežās no 4 līdz 8 %, taču tagad desmit

gadu obligāciju likme ir 1%, savukārt divdesmit gadu obligācijām

1,5% (sk. Apakškomisijas 2016. gada 14. decembra

sēdes audioierakstu no 11:30 lietas materiālu

2. sēj.).

20.6. Raisoties diskusijai par nomas maksas apmēra noteikšanu,

Apakškomisijas priekšsēdētājs aicināja apzināt tās kompetentās

iestādes, kā arī ekspertus, kuri varētu sniegt vērtīgu pienesumu

samērīgas nomas maksas noteikšanai. Diskusijā Latvijas Bankas

pārstāvis norādīja, ka nomas maksas apmēra noteikšanā ir

iespējams vadīties no informācijas par to, kāds ir nomas maksas

apmērs, ja zemi iznomā valsts vai pašvaldība. Apakškomisijas sēdē

tika sniegta informācija, ka gadījumā, ja daudzdzīvokļu māja

atrodas uz valstij vai pašvaldībai piederošās zemes, nomas maksa

ir 1,5% no zemes kadastrālās vērtības (sk. Apakškomisijas

2016. gada 14. decembra sēdes audioierakstu no 37:27

lietas materiālu 2. sēj.).

20.7. Nākamajā Apakškomisijas sēdē 2017. gada

5. aprīlī papildus Apakškomisijas deputātiem piedalījās

Tieslietu ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Latvijas

Pašvaldību savienības, Valsts zemes dienesta, SIA "Rīgas

namu pārvaldnieks", dzīvokļu īpašnieku un īrnieku biedrības

"Tauta pret zemes baroniem" pārstāvji, kā arī akciju

sabiedrības "Pilsētas zemes dienests" pārstāvis

zvērināts advokāts N. Šlitke. Uzklausījuši kompetento

iestāžu pārstāvjus, kā arī ieinteresēto personu viedokļus,

Apakškomisijas deputāti vienojās, ka Atbildīgās komisijas

izskatīšanai virzāms priekšlikums, kas paredz pakāpenisku nomas

maksas samazinājumu līdz 3% no zemes kadastrālās vērtības.

21. Ja Satversmes tiesa koncentrējās uz pienācīga likumdošanas

procesa analīzi aplūkojamā jautājumā, tad tiesai bija jāizvērtē

iepriekšminētie pierādījumi. Tie pierāda, pirmkārt - Saeimas

deputāti ir konstatējuši, ka ekonomiskie apstākļi valstī kopš

2009. gada, kad tika pieņemts Satversmes tiesas spriedums

lietā Nr. 2008-36-01, ir būtiski mainījušies. Otrkārt, lai

noteiktu taisnīgu nomas maksu, kas atbilstu pašreizējiem

ekonomiskajiem apstākļiem, deputāti ir izmantojuši salīdzināšanas

metodi, proti, ir veikuši salīdzinājumu starp to, kāda ir

kapitāla atdeve no ieguldījuma zemes īpašumā un citos

alternatīvos ieguldījumos, tostarp ieguldījuma valdības

ilgtermiņa obligācijās, kā arī depozīta noguldījumos. Tas nozīmē,

ka deputāti ir analizējuši taisnīgas atlīdzības jautājumu un

salīdzinājumam izmantojuši gan vispārējās ekonomiskās tendences,

gan kapitāla atdeves tendences.

IV Objektīvās izmeklēšanas principa

pārkāpums

22. Satversmes tiesa četrās tiesas sēdēs uzklausīja gan lietas

dalībniekus, gan arī desmit pieaicinātās personas, kuras sniedza

viedokļus par apstrīdēto normu atbilstību Satversmei. Piemēram,

tiesas sēdē Latvijas Bankas pārstāvis E. Kušners norādīja,

ka, izmantojot alternatīvo ieguldījumu iespēju metodi un

salīdzinot ieguldījumu zemes īpašumā ar citiem līdzīgiem zema

riska ieguldījumiem, vistuvākais salīdzināmais ieguldījums ir

augsto investīciju reitinga valdību vērtspapīri. Skatoties šo

vērtspapīru kuponu likmi, varot konstatēt, ka, piemēram, Vācijas

valdības vērtspapīru ienesīgums pēc nodokļiem ir no 0,4 līdz

1 procentam, bet Latvijas 30 gadu obligācijām -

1,8 procenti. (sk. 2018. gada 13. marta tiesas

sēdes stenogrammu lietas materiālu

8. sēj. 35-36. lp.).

23. Analizējot Latvijas Bankas pārstāvja viedokli, Satversmes

tiesa spriedumā norādījusi, ka ar izvērtējumu, kura rezultāts ir

līdzīgs apstrīdētajās normās noteiktajam regulējumam, bet kurš

veikts pēc apstrīdēto normu pieņemšanas, nevar pamatot personām

noteikto pamattiesību ierobežojumu. Šāds izvērtējums jāveic pašam

likumdevējam pirms pamattiesību ierobežojuma noteikšanas.

24. Šāds Satversmes tiesas uzskats neatbilst pašas Satversmes

tiesas praksē paustajām atziņām par objektīvās izmeklēšanas

principa nozīmi Satversmes tiesas procesā. Turklāt konkrētajā

gadījumā tas ir pretrunā ar lietā esošajiem rakstveida

pierādījumiem. Kā jau iepriekš norādīts, Apakškomisijas sēdē

piedalījās Latvijas Bankas pārstāvis G. Bērziņš, kurš

paskaidroja, ka tuvākais alternatīvais ieguldījums būtu valdības

ilgtermiņa obligācijas. Tieši par ieguldījumu valdības ilgtermiņa

vērtspapīros (valdības 30 gadu obligācijās) tiesas sēdē norādīja

arī E. Kušners. Satversmes tiesa šādu apstākli atstāja bez

ievērības.

25. Pat ja pieaicinātā persona Satversmes tiesas procesā

norāda tādus faktiskos apstākļus, kuri netika izvērtēti

apstrīdētās normas izstrādes gaitā, bet kuriem ir nozīme lietas

izspriešanā Satversmes tiesā, tiesa tos nedrīkst atstāt bez

juridiska novērtējuma. Tas izriet no Satversmes tiesas

2017. gada 24. novembra spriedumā lietā

Nr. 2017-07-01 paustajām atziņām, proti: "Pēc tam, kad

ir ierosināta lieta, Satversmes tiesa izmanto ne vien lietas

dalībnieku - pieteikuma iesniedzēja un institūcijas, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, - iesniegtos argumentus un pierādījumus, bet

šādus argumentus un pierādījumus meklē arī pati. Papildus tam, ka

lietas dalībnieki sniedz argumentus un pierādījumus, Satversmes

tiesa tos savāc arī pēc savas iniciatīvas, jo Satversmes tiesas

procesa jēga un būtība ir cieši saistīta ar tiesas aktīvo lomu

lietas izspriešanai juridiski nozīmīgo apstākļu noskaidrošanā un

pierādījumu vākšanā." Tādējādi Satversmes tiesai pašai ir

pienākums noskaidrot un konstatēt patiesos lietas faktiskos

apstākļus, jo Satversmes tiesas procesā objektīvi tiek aizsargāta

ar Satversmi nodibinātā tiesību iekārta un izskatāmās lietas

iznākums pārsniedz atsevišķas personas individuālās

intereses.

26. Vairākas pieaicinātās personas tiesas sēdē norādīja, ka

ekonomiskie apstākļi ir mainījušies un taisnīgas nomas maksas

noteikšanā ir izmantojama alternatīvo ieguldījumu iespēju metode,

salīdzinot ieguldījumu zemes īpašumā ar citiem līdzīgiem zema

riska ieguldījumiem. Satversmes tiesa pēc būtības nevērtēja ne

to, vai ekonomiskie apstākļi kopš 2009. gada, kad tika

pieņemts Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2008-36-01,

ir mainījušies, ne arī to, vai pašreizējo ekonomisko apstākļu

kontekstā apstrīdētajā normā noteiktā nomas maksa ir samērīga un

paredz taisnīgu atlīdzību par zemes izmantošanu. Tā vietā

Satversmes tiesa nozīmi piešķīra tikai noteiktai, atlasītai daļai

to faktu par likumprojekta apspriešanas gaitu Saeimā, kas

pamatoja tiesas uzskatu par nepienācīgi veiktu likumdošanas

procesu.

27. Tādējādi Satversmes tiesai, vispusīgi izvērtējot lietas

materiālos esošos pierādījumus, kā arī, sniedzot juridisku

novērtējumu lietas izspriešanai būtiskiem apstākļiem, bija pamats

atzīt, ka apstrīdētajās normās ietvertais piespiedu nomas maksas

apmēra ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu

likumu.

V Apstrīdēto normu atbilstība Satversmes

105. pantam

28. Tiesa nepamatoti atturējās no apstrīdēto normu atbilstības

pārbaudes Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam

teikumam.

29. Satversmes tiesai bija pamats atzīt, ka apstrīdētajās

normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis

- citu cilvēku (dzīvokļu īpašnieku) tiesību un arī sabiedrības

labklājības aizsardzība. Attiecībā uz citu cilvēku tiesību

aizsardzību to jau iepriekš ir atzinusi Satversmes tiesa

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 12.3. punktu).

30. Piespiedu nomas maksas apmēra ierobežojuma noteikšana ar

likumu ir piemērota šā mērķa sasniegšanai. Dzīvokļu īpašnieku un

zemes īpašnieku mantisko interešu pretruna nav atrisināma bez

likumdevēja iejaukšanās, nosakot maksimālo zemes nomas apmēru. To

jau iepriekš ir atzinusi Satversmes tiesa (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-36-01 14. punktu un Satversmes tiesas

2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2010-22-01 12.4.1. punktu).

31. Piespiedu nomas maksas apmēra ierobežojuma noteikšana ar

likumu būtu pieļaujama, ja nepastāvētu citi līdzekļi, kuri būtu

tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt

arī citādi, saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet

tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz

tādā pašā kvalitātē. Mūsuprāt, nav saskatāms cits līdzeklis, ar

kuru varētu panākt citu cilvēku (dzīvokļu īpašnieku) tiesību

aizsardzību. Iepriekšējos Satversmes tiesas spriedumos nav

sniegtas norādes par tādiem līdzekļiem, ar kuru piespiedu nomas

attiecību jautājumā var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā

kvalitātē. Satversmes tiesai tad būtu skaidri jānorāda uz

alternatīviem līdzekļiem un jāsniedz pamatojums, kā tie var

sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē.

Ja par alternatīvu līdzekli uzskatītu Satversmes tiesas

2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2010-22-01 13.3. un 13.4. punktā minēto zemes

kadastrālo vērtību pārskatīšanu, tad būtu jāievēro, ka, pirmkārt,

zemes kadastrālo vērtību tuvina tirgus vērtībai. Ja tirgū zemes

gabali, uz kuriem atrodas daudzdzīvokļu mājas, kurās dzīvokļa

īpašumi pieder citām personām, tiek atsavināti par noteiktu cenu,

tad tā pamatoti arī būtu izmantojama kadastrālās vērtības

noteikšanai, tāpat kā visos citos gadījumos, kad zemei noteicama

kadastrālā vērtība. Otrkārt, piespiedu nomas tiesiskās attiecības

nav uzskatāmas par liettiesisku apgrūtinājumu zemes īpašniekam,

kā dēļ tam būtu samazināta zemes gabala tirgus vērtība. Treškārt,

ja reiz kadastrālā vērtība tiek aprēķināta pēc vienotiem

principiem un arī vienoti izmantota tālāko tiesisko attiecību

noteikšanā (piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa apmēra

noteikšanā), nav pamatoti kādu sabiedrības grupu nostādīt

labvēlīgākā situācijā pret tādu pašu sabiedrības grupu

salīdzināmā situācijā. Un, ceturtkārt, zemes kadastrālo vērtību

samazināšana ne tikai samazina dzīvokļa īpašnieka maksājamo nomas

maksu (ko aprēķina procentuāli no zemes kadastrālās vērtības),

bet arī zemes īpašnieka saņemtās atlīdzības apmēru. Tātad - cik

garš, tik plats. Tāpat tas samazina pašvaldības prasījumus no

nekustamā īpašuma nodokļa saistības un ietekmē pašvaldību

budžetu. Tādēļ zemes kadastrālo vērtību pārskatīšanu nesaskatām

par tādu alternatīvu līdzekli, kas tādā pat mērā sasniegtu

leģitīmo mērķi.

32. Visbeidzot, piespiedu nomas maksas apmēra ierobežojums 3

procentu apmērā no kadastrālās vērtības pirmšķietami ir vērtējams

kā atbilstošs tam labumam, ko iegūst sabiedrība, un tam, ko zemes

īpašnieki sajūt kā ienākuma samazinājumu. Ienākums no nomas

maksas ļauj zemes īpašniekam nokārtot nekustamā īpašuma nodokļa

saistības un atstāj tā rīcībā ienākumu 1,5 procentu apmērā no

zemes kadastrālās vērtības. Šāda ienākuma apmērs vēljoprojām ir

taisnīga atlīdzība par zemes lietošanu. To atzina arī tiesas sēdē

Latvijas Bankas pārstāvis. Netieši, to, ka piespiedu nomas maksas

apmēra ierobežojums ir samērīgs, ir atzinusi arī Satversmes

tiesa, nenoteicot atgriešanos pie iepriekš noteiktā nomas maksas

apmēra ierobežojuma, bet pieļaujot, ka laikā līdz 2019. gada

1. maijam ir spēkā tieši likumdevēja noteiktie nomas maksas

ierobežojumi.

Satversmes tiesas tiesnesis A.

Laviņš

Satversmes tiesas tiesnesis J.

Neimanis

Rīgā 2018. gada 25. aprīlī