3. pants

Sprieduma 15. punktā secināts: "[..]

abas personu grupas vienojošā pazīme ir politisko organizāciju

(partiju) iegūtās balsis pašvaldību vēlēšanās. [..] politiskajām

partijām piešķirtais valsts finansiālais atbalsts ir atkarīgs

citstarp no tā, cik lielu sabiedrības daļu jeb cik daudz vēlētāju

konkrētais politiskais spēks pārstāv un cik būtisku visai

sabiedrībai nozīmīgu jautājumu risināšanu tas piedāvā. [..]

Politiskās partijas, kuru mērķis ir iegūt pārstāvību Saeimā,

īsteno atšķirīgas funkcijas nekā reģionālās politiskās partijas.

[..] Lēmumi, kas tiek pieņemti nacionālajā līmenī, raugoties no

valsts kopējo interešu viedokļa, ir visaptveroši pretstatā tiem

lēmumiem, kas tiek pieņemti pašvaldībās. Tādēļ arī nacionālā

līmeņa politiskajām partijām, kuras ieguvušas vairāk nekā divus

procentus vēlētāju balsu, ir lielākas iespējas nekā reģionālajām

politiskajām partijām pārstāvēt suverēna gribu sabiedrības kopējā

labuma vārdā. Savukārt reģionālo politisko partiju aktivitātē ir

nozīmīgs vietējās pārvaldes elements un šo partiju funkcijas ir

saistītas ar vietējās pašvaldības ekonomisko un saimniecisko

attīstību. No iepriekš minētā secināms, ka politiskajām partijām,

kuras darbojas nacionālā līmenī un spējušas iegūt vairāk nekā

divu procentu vēlētāju atbalstu, un tām politiskajām partijām,

kuras darbojas reģionālā līmenī, ir atšķirīgas funkcijas

ilgtspējīgas politikas veidošanā un demokrātijas stiprināšanā.

Politisko partiju darbība visas Latvijas sabiedrības kopējo

interešu īstenošanā ir nošķirama no darbības konkrētas

pašvaldības interešu īstenošanā. Nacionālā līmeņa un reģionālā

līmeņa politisko partiju funkcijas ir atšķirīgas un nevar tikt

salīdzinātas."

Nepiekrītam Satversmes tiesas secinājumam, ka minēto iemeslu

dēļ reģionāla un nacionāla līmeņa partijas nav salīdzināmas

tiesiskās vienlīdzības principa aspektā.

3.1. Tiesību normās, kas nosaka politisko partiju

izveides un pastāvēšanas priekšnoteikumus, nav paredzēts šāds

politisko partiju nošķīrums. Politisko partiju likuma

2. panta pirmajā daļā ir definēts, kas ir politiskā partija:

"Partija ir organizācija, kas tiek izveidota, lai veiktu

politisko darbību, piedalītos vēlēšanu kampaņā, izvirzītu

deputātu kandidātus, piedalītos Saeimas vai pašvaldību domju

(padomju), Eiropas Parlamenta darbā, ar deputātu starpniecību

īstenotu partijas programmu, kā arī iesaistītos publiskās

pārvaldes institūciju izveidē." Arī turpmākajās likuma

normās nav norāžu uz to, ka reģionāla un nacionāla līmeņa partiju

darbība būtu regulējama atšķirīgi. Piemēram, gan reģionāla, gan

arī nacionāla līmeņa partijas gada pārskatu pārbauda zvērināts

revidents, ja partijas līdzekļu apgrozījums pārskata gadā ir

bijis lielāks par 10 minimālajām mēnešalgām

(sk. Politisko partiju likuma

37. pantu).

Saskaņā ar Politisko partiju finansēšanas likuma 1. panta

otro daļu šā likuma mērķis ir nodrošināt politisko organizāciju

(partiju) finansiālās darbības atklātumu, likumību un atbilstību

parlamentārās demokrātijas sistēmai. Likumprojekta anotācijā

skaidrots, ka, ieviešot valsts budžeta finansējumu politiskajām

partijām, galvenie mērķi bija: 1) mazināt šo partiju

finansiālu atkarību no privātpersonu ziedojumiem, kas palielina

risku nokļūt atkarībā no šo personu izvirzītajām prasībām;

2) atrisināt Latvijas politisko partiju administratīvo

mazspēju - konstantu vajadzību pēc resursiem, kas neļāva Latvijas

politiskajām partijām segt savas administratīvās izmaksas un kļūt

profesionālākām (sk. likumprojekta "Grozījumi

Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā"

(Nr. 1697/Lp9) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu

(anotāciju)).

Tātad arī Politisko partiju finansēšanas likuma mērķis pats

par sevi nenošķir reģionāla līmeņa partijas no nacionāla līmeņa

partijām.

3.2. Kā norādīts Politisko partiju likuma

2. panta pirmajā daļā, politiskās partijas pastāv, lai

veiktu politisko darbību, citiem vārdiem sakot, jebkura politiskā

partija ir varas īstenošanas mehānisms. Tieši šī pazīme

politiskās partijas atšķir no sabiedriskajām organizācijām

(sk.: Kuleša V. T.,

Vinčoreks P. Demokrātija. 20. gs. Nogale. Rīga:

Zvaigzne ABC, 1996, 82. lpp.). Gadījumā, kad politiskās

partijas izvirzītie kandidāti tiek ievēlēti kādā

lēmējinstitūcijā, var veidoties arī korupcijas risks.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka politiskajām

partijām piešķiramā valsts budžeta finansējuma mērķis ir novērst

korupciju un politisko partiju pārmērīgu atkarību no privātajiem

ziedotājiem. Tādējādi šāds finansējums stiprina politisko

plurālismu un veicina demokrātiskas valsts institūciju pienācīgu

darbību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada

10. maija sprieduma lietā "Ozgurluk ve Dayanisma

Partisi (ODP) v. Turkey", pieteikums Nr. 7819/03,

37. punktu). Arī Eiropas Padomes komisija

"Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas komisija) ir

norādījusi, ka valsts budžeta finansējums kalpo kā līdzeklis

politisko partiju atbalstīšanai to būtiskās lomas izpildē, kā arī

korupcijas un atkarības no privātajiem ziedotājiem novēršanai.

Šādai finansēšanas kārtībai būtu jātiecas nodrošināt, lai visas

partijas, tostarp arī mazās un jaunās partijas, varētu

vienlīdzīgi konkurēt vēlēšanās (sk. Eiropas Padomes komisijas

"Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas komisija)

2020. gada 14. decembra Vadlīniju par politisko partiju

tiesisko regulējumu, CDL-AD(2010)024, 232. punktu,

pieejamas: venice.coe.int).

Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka vietējā līmeņa

lēmējinstitūciju pieņemtie lēmumi vistiešāk ietekmē attiecīgās

pilsētas vai novada iedzīvotājus, jāatzīst, ka nepieciešamība

mazināt korupcijas riskus un nodrošināt politisko partiju

finansēšanas modeļa caurskatāmību ir vienlīdz svarīga kā

nacionāla līmeņa, tā arī reģionāla līmeņa partijām.

3.3. Apstrīdētajā normā paredzētajā situācijā -

pašvaldību vēlēšanās - piedalās un gūst balsis gan reģionāla, gan

arī nacionāla līmeņa partijas. Nevaram piekrist Spriedumā

secinātajam, ka šādas politiskās partijas neesot salīdzināmas, jo

atšķiroties to funkcijas un darbības mērķi (sk. Sprieduma

15.2. punktu).

Šajā aspektā būtiski ir tas, ka apstrīdētā norma paredz

piešķirt finansējumu atkarībā no vēlēšanās iegūto balsu skaita,

nevis mandātu skaita. Proti, finansējumu var saņemt arī tāda

nacionāla līmeņa partija, kura nav saņēmusi balsu skaitu, kas

nepieciešams, lai tās pārstāvji būtu ievēlēti Saeimā vai

pašvaldības domē, bet ir saņēmusi vairāk nekā divus procentus

vēlētāju balsu Saeimas vēlēšanās. Reģionāla līmeņa partija, kuras

pārstāvji ir ievēlēti pašvaldības domē, veido saikni starp

sabiedrību un valsts varu, nodrošinot organizētu sabiedrības

līdzdalību politiskajos procesos (sal. sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 5. februāra sprieduma

lietā Nr. 2014-03-01 20.1. punktu). Turpretim

nacionāla līmeņa partija, kura nav pārstāvēta nevienā

lēmējinstitūcijā, neīsteno šo būtisko lomu sabiedrībā.

Parlamentārā demokrātija plašākā nozīmē aptver visu politisko

sistēmu kopumā - ne vien nacionālā līmeņa, bet arī vietējo

demokrātiju (sk. Dr. Ph. Dauņa Auera

viedokli 2022. gada 16. novembra tiesas sēdes

stenogrammā lietas materiālu

5. sēj. 38.-39. lp.). Pašvaldībām, atrodoties

starp valsti un tās iedzīvotājiem, ir būtiska loma brīvības un

demokrātijas stiprināšanā sabiedrībā (sk. Eiropas Padomes

komisijas "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas

komisija) 2016. gada 15. marta Apkopojuma par

Venēcijas komisijas atzinumiem par konstitucionālajiem un

tiesiskajiem noteikumiem vietējās pašpārvaldes aizsardzībai,

CDL-PI(2016)002, 4. lapu, pieejams: venice.coe.int).

Pilsoņu tiesības piedalīties valsts lietu pārvaldīšanā vistiešāk

var tikt realizētas vietējā līmenī. Vietējā vara ir viens no

katras demokrātiskas iekārtas galvenajiem pamatiem

(sk. Eiropas vietējo pašvaldību hartas preambulu).

Tātad ļoti būtiska ir arī decentralizēta iedzīvotāju iesaiste

politiskajos procesos, kas notiek, personām īstenojot savas

aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības. Jo sevišķi pašvaldību

institūcijās vietējie iedzīvotāji, kas ar vietvaru saskaras

vistiešākajā veidā, vislabāk var apzināties un risināt tiem

aktuālos jautājumus. Veicinot dažādu sabiedrības locekļu aktīvu

iesaisti politiskajos procesos, iespējams panākt kvalitatīvu

viedokļu apmaiņu un plurālismu lēmumu pieņemšanas procesā.

Savukārt, lai lēmējinstitūcijās tiktu demokrātiski ievēlēti tādi

politisko partiju pārstāvji, kas pieņem kvalitatīvus, sabiedrības

interesēm, kā arī ilgtspējības principam atbilstošus lēmumus,

visām politiskajām partijām ir nepieciešama atbilstoša

kapacitāte. Valsts finansējums politiskajām partijām vismaz

daļēji nodrošina šo kapacitāti.

Tātad neatkarīgi no tā, vai kāda politiskā partija ir

piedalījusies Saeimas vēlēšanās un ieguvusi tajās vismaz divu

procentu balsstiesīgo vēlētāju balsis, visas politiskās partijas,

kas piedalās pašvaldību vēlēšanās un tajās gūst vēlētāju balsis,

atrodas salīdzināmā situācijā.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jāatzīst, ka apstrīdētās

normas kontekstā reģionāla un nacionāla līmeņa partijas vieno uz

tām vienlīdz attiecināmais politisko partiju izveidošanas un

darbības tiesiskais regulējums, partiju kā varas īstenošanas

mehānisma izveide un ar to saistītie korupcijas riski, dalība un

balsu iegūšana pašvaldību vēlēšanās, kā arī politisko partiju

loma sabiedrības iesaistē demokrātijas procesos un sabiedrības

interesēm atbilstošu lēmumu pieņemšanā.

Līdz ar to reģionāla un nacionāla

līmeņa partijas ir salīdzināmas tiesiskās vienlīdzības principa

aspektā.