6. pants, pieļauj tikai tādu likumdevēja iejaukšanos tiesas

, pieļauj tikai tādu likumdevēja iejaukšanos tiesas

1spriešanas procesā, kurai pamatā ir acīmredzama un fundamentāla

2sabiedrības vajadzība. ECT ir prasījusi, lai minētā sabiedrības

3vajadzība tiktu pamatota, un to kā reāli pastāvošu atzinusi tikai

4dažās lietās (sk. National & Provincial Building

5Society, Leeds Permanent Building Society and Yorkshire Building

6Society v. the United Kingdom, 23 October 1997, Reports 1997-VII;

7Zielinski and Pradal and Gonzalez and Others v. France [GC], nos.

824846/94 and 34165/96 to 34173/96, § 57, ECHR 1999-VI).

9Līdz ar to no Satversmes

101. panta un 92. panta pirmā teikuma izriet likumdevēja

11pienākums arī procesuālo tiesību normu pieņemšanas gadījumā

12izvērtēt to ietekmi uz jau iesāktajām tiesiskajām attiecībām un

13veidot atbilstošu risinājumu, kas ir pamatots ar būtiskām

14sabiedrības vajadzībām.

155. Sprieduma 18. punktā, vērtējot personas tiesību

16ierobežojumu un sabiedrības ieguvumu jeb apsverot samērīgumu

17Satversmes 1. panta kontekstā, nav ņemts vērā Satversmes

18tiesas judikatūrā nostiprinātais kritērijs, ka tikai sabiedrībai

19nozīmīgu interešu aizskāruma tūlītējai novēršanai būtu dodama

20prioritāte salīdzinājumā ar tiesiskās paļāvības principu

21(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta

22sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 19. punktu).

23Šis kritērijs ir izmantots pat "krīzes laika"

24spriedumos, vērtējot personas tiesību ierobežojuma samērīgumu ar

25sabiedrībai nozīmīgām interesēm straujas ekonomiskās lejupslīdes

26apstākļos. Līdz ar to Satversmes tiesa ir skaidri noteikusi, kas

27uzskatāms par sabiedrībai nozīmīgu interešu aizskārumu, un kā tas

28būtu samērojams ar personas paļāvību uz tiesisko stabilitāti. Šo

29samērīguma svēršanas kritēriju raksturo arī cita atziņa:

30"Sabiedrībai nozīmīgu interešu pārkāpuma novēršanai būtu

31dodama prioritāte salīdzinājumā ar tiesiskās stabilitātes

32principu" (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

339. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05

342. punktu). Ne no lietas materiāliem, ne

35Sprieduma teksta neizriet, ka apstrīdētās normas tūlītējais spēks

36bez pārejas noteikumiem būtu pamatots ar sabiedrībai nozīmīgu

37interešu aizskārumu vai pārkāpuma tūlītēju novēršanu.

38Mēs nepiekrītam, ka konkrētajā

39gadījumā tik krasa iejaukšanās tiesiskajās attiecībās ir

40attaisnojama.

416. No Sprieduma saprotams, ka likumdevējs par pārejas

42mehānismu uzskata Civilprocesa likuma 44. panta 4. un

435. daļu. Pēc mūsu ieskata, šīs normas adresāts un

44piemērotājs Civilprocesa likuma 44. panta ceturto un piekto

45daļu to redakcijas un novietojuma dēļ nevar uztvert kā pārejas

46noteikumus.

47Likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību pārejas noteikumu

48formulēšanā, taču atbilstoši ilgstoši lietotajai juridiskajai

49tehnikai noteikumi, kas piemērojami periodā līdz pilnīgai pārejai

50uz jauno regulējumu, tiek nošķirti no tiesību normām, kurām ir

51cits nolūks, un koncentrēti šim mērķim īpaši paredzētajā

52normatīvā akta iedalījuma vienībā - pārejas noteikumos. Arī

532012. gada 29. novembra likums "Grozījumi

54Civilprocesa likumā" paredzēja Civilprocesa likuma

55papildināšanu ar jauniem pārejas noteikumiem, taču neviens no

56tiem neattiecās uz apstrīdēto normu.

57Likumdevējs ir tiesīgs izvēlēties arī citādu, nevis parasto

58juridisko tehniku, taču tad nepieciešams, lai normas adresātam un

59piemērotājam būtu saprotams, ka šāda risinājuma mērķis ir

60saudzējoša pāreja. Šajā gadījumā Civilprocesa likuma

6144. panta ceturtā un piektā daļa nedod skaidru un

62nepārprotamu norādi uz to, ka tā ir iecerēta kā pārejas noteikumi

63vai citāda saudzējoša pāreja.

64Norādīto argumentu dēļ mēs uzskatām,

65ka apstrīdētā norma, kas pieņemta bez šajā situācijā

66nepieciešamās saudzējošās pārejas, neatbilst Satversmes

671. pantam un līdz ar to arī 92. pantam, jo nepamatoti

68aizskar personas paļāvību uz tiesisko stabilitāti.

69Gunārs

70Kusiņš

71Sanita

72Osipova

73Ineta

74Ziemele

75Rīgā 2015.gada 13.maijā