6. pants
, pieļauj tikai tādu likumdevēja iejaukšanos tiesas

spriešanas procesā, kurai pamatā ir acīmredzama un fundamentāla

sabiedrības vajadzība. ECT ir prasījusi, lai minētā sabiedrības

vajadzība tiktu pamatota, un to kā reāli pastāvošu atzinusi tikai

dažās lietās (sk. National & Provincial Building

Society, Leeds Permanent Building Society and Yorkshire Building

Society v. the United Kingdom, 23 October 1997, Reports 1997-VII;

Zielinski and Pradal and Gonzalez and Others v. France [GC], nos.

24846/94 and 34165/96 to 34173/96, § 57, ECHR 1999-VI).

Līdz ar to no Satversmes

1. panta un 92. panta pirmā teikuma izriet likumdevēja

pienākums arī procesuālo tiesību normu pieņemšanas gadījumā

izvērtēt to ietekmi uz jau iesāktajām tiesiskajām attiecībām un

veidot atbilstošu risinājumu, kas ir pamatots ar būtiskām

sabiedrības vajadzībām.

5. Sprieduma 18. punktā, vērtējot personas tiesību

ierobežojumu un sabiedrības ieguvumu jeb apsverot samērīgumu

Satversmes 1. panta kontekstā, nav ņemts vērā Satversmes

tiesas judikatūrā nostiprinātais kritērijs, ka tikai sabiedrībai

nozīmīgu interešu aizskāruma tūlītējai novēršanai būtu dodama

prioritāte salīdzinājumā ar tiesiskās paļāvības principu

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta

sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 19. punktu).

Šis kritērijs ir izmantots pat "krīzes laika"

spriedumos, vērtējot personas tiesību ierobežojuma samērīgumu ar

sabiedrībai nozīmīgām interesēm straujas ekonomiskās lejupslīdes

apstākļos. Līdz ar to Satversmes tiesa ir skaidri noteikusi, kas

uzskatāms par sabiedrībai nozīmīgu interešu aizskārumu, un kā tas

būtu samērojams ar personas paļāvību uz tiesisko stabilitāti. Šo

samērīguma svēršanas kritēriju raksturo arī cita atziņa:

"Sabiedrībai nozīmīgu interešu pārkāpuma novēršanai būtu

dodama prioritāte salīdzinājumā ar tiesiskās stabilitātes

principu" (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05

2. punktu). Ne no lietas materiāliem, ne

Sprieduma teksta neizriet, ka apstrīdētās normas tūlītējais spēks

bez pārejas noteikumiem būtu pamatots ar sabiedrībai nozīmīgu

interešu aizskārumu vai pārkāpuma tūlītēju novēršanu.

Mēs nepiekrītam, ka konkrētajā

gadījumā tik krasa iejaukšanās tiesiskajās attiecībās ir

attaisnojama.

6. No Sprieduma saprotams, ka likumdevējs par pārejas

mehānismu uzskata Civilprocesa likuma 44. panta 4. un

5. daļu. Pēc mūsu ieskata, šīs normas adresāts un

piemērotājs Civilprocesa likuma 44. panta ceturto un piekto

daļu to redakcijas un novietojuma dēļ nevar uztvert kā pārejas

noteikumus.

Likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību pārejas noteikumu

formulēšanā, taču atbilstoši ilgstoši lietotajai juridiskajai

tehnikai noteikumi, kas piemērojami periodā līdz pilnīgai pārejai

uz jauno regulējumu, tiek nošķirti no tiesību normām, kurām ir

cits nolūks, un koncentrēti šim mērķim īpaši paredzētajā

normatīvā akta iedalījuma vienībā - pārejas noteikumos. Arī

2012. gada 29. novembra likums "Grozījumi

Civilprocesa likumā" paredzēja Civilprocesa likuma

papildināšanu ar jauniem pārejas noteikumiem, taču neviens no

tiem neattiecās uz apstrīdēto normu.

Likumdevējs ir tiesīgs izvēlēties arī citādu, nevis parasto

juridisko tehniku, taču tad nepieciešams, lai normas adresātam un

piemērotājam būtu saprotams, ka šāda risinājuma mērķis ir

saudzējoša pāreja. Šajā gadījumā Civilprocesa likuma

44. panta ceturtā un piektā daļa nedod skaidru un

nepārprotamu norādi uz to, ka tā ir iecerēta kā pārejas noteikumi

vai citāda saudzējoša pāreja.

Norādīto argumentu dēļ mēs uzskatām,

ka apstrīdētā norma, kas pieņemta bez šajā situācijā

nepieciešamās saudzējošās pārejas, neatbilst Satversmes

1. pantam un līdz ar to arī 92. pantam, jo nepamatoti

aizskar personas paļāvību uz tiesisko stabilitāti.

Gunārs

Kusiņš

Sanita

Osipova

Ineta

Ziemele

Rīgā 2015.gada 13.maijā