1. pants

Bioekonomika un tās

aktualitāte

Bioekonomika ir tautsaimniecības daļa, kur ražošanas procesā

ilgtspējīgā un pārdomātā veidā tiek izmantoti atjaunojamie dabas

resursi (augi, dzīvnieki, mikroorganismi u.c.), lai ražotu

pārtiku un barību, industriālos produktus un

enerģiju19.

Bioekonomika ir viens no senākajiem civilizācijas

tautsaimniecības sektoriem, kuru dzīvības zinātnes un

biotehnoloģijas var pārvērst par vienu no modernākajām

tautsaimniecības nozarēm.

Bioekonomikas nozares ir lauksaimniecība, zivsaimniecība,

pārtikas rūpniecība, mežsaimniecība, kokrūpniecība, celulozes un

papīra rūpniecība, kā arī atsevišķi ķīmiskās rūpniecības,

biotehnoloģiju un enerģētikas nozaru sektori.

Bioprodukti ir produkti, kas pilnībā vai daļēji iegūti no

bioloģiskas izcelsmes materiāliem, izņemot materiālus, kas

atrodas ģeoloģiskos veidojumos un (vai) ir fosilizējušies.

Bioekonomikas balsts ir dzīvības, agronomijas, ekoloģijas,

pārtikas, inženierzinātnes un sociālās zinātnes, kā arī

horizontālās tehnoloģijas - biotehnoloģijas, nanotehnoloģijas,

informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, ciktāl tās saistītas

ar bioproduktu izpēti, jaunu produktu vai tehnoloģiju radīšanu un

izmantošanu.

1.1. Bioekonomikas aktualitāte

ANO prognozē, ka iedzīvotāju skaits pasaulē palielināsies no

pašreizējiem 7,4 miljardiem līdz 8,5 miljardiem 2030. gadā un 9,7

miljardiem 2050. gadā. Palielināsies arī iedzīvotāju pirktspēja

un to iedzīvotāju īpatsvars, kuru ienākumi būs virs nabadzības

sliekšņa, un tādējādi pieprasījums pēc dažādām precēm pieaugs

straujāk nekā iedzīvotāju skaits20.

Vienlaikus pašreizējā pasaules patēriņa apmierināšana nav

ilgtspējīga, jo cilvēces resursu patēriņš pārsniedz to, ko Zeme

spēj ilgtspējīgi atjaunot. Cilvēka saimnieciskā darbība izraisa

būtiskas klimata pārmaiņas, samazina saldūdens pieejamību,

pasliktina gaisa un ūdens kvalitāti, noplicina ekosistēmas.

Palielinās klimata pārmaiņu radītie riski, un tie ietekmē gan

lauksaimniecību, gan mežsaimniecību.

Viens no svarīgākajiem problēmu iemesliem ir globālā atkarība

no fosilajiem resursiem - tie plaši tiek izmantoti ne tikai

enerģētikā un transportā, bet arī ķīmiskajā rūpniecībā, tostarp

plastmasu ražošanā, farmācijā un kosmētikas ražošanā,

tekstilrūpniecībā un apģērbu ražošanā, elektronikā un būvniecībā.

Atjaunojamo bioresursu21 plašāka izmantošana var

mazināt atkarību no fosilajiem resursiem, īpaši tajās jomās, kur

citu alternatīvu izmantošana ir problemātiska vai

neiespējama.

Tiesa, bioekonomikas iespēju pamatā nav tikai fosilo resursu

aizstāšana. Atjaunojamo bioresursu izmantošana dod iespējas ražot

jaunus produktus. Pirmkārt, produktus, kuru ražošana ir atkarīga

no fosilajiem resursiem, tā ļauj aizvietot ar videi draudzīgākiem

un ilgtspējīgi izmantojamiem, un tie atkarībā no izmantošanas

veida var būt izturīgāki, ar ilgāku lietošanas termiņu, lielāku

stabilitāti, mazāku toksiskumu, īsāku dzīves ciklu un pārstrādes

iespējām utt. Otrkārt, tā sniedz pamatu ražot pilnīgi jaunus un

unikālus produktus, kuriem tirgū vēl nav analogu. Jau šobrīd ir

daudz piemēru, kā bioekonomikas attīstība ļauj labāk apmierināt

cilvēku vajadzības22 (sk. pielikumu).

Bioekonomikas attīstīšana ļauj izvairīties no fosilo resursu

izmantošanas dēļ radītām nevēlamām ietekmēm un panākt bīstamo

atkritumu daudzuma samazināšanu un ķīmisko vielu aizstāšanu ar

drošām alternatīvām. Tomēr, izmantojot fosilos resursus

enerģētikas sektorā, nepieciešams veicināt tīru tehnoloģiju

izmantošanu, lai nodrošinātu atbilstošu gaisa kvalitāti.

Nākotnē globālais pieprasījums pēc bioresursiem

palielināsies23 - to ietekmēs pasaules iedzīvotāju

skaita un to pirktspējas pieaugums, fosilo resursu aizstāšana ar

atjaunojamajiem resursiem enerģētikā, materiālu ražošanā un

ķīmiskajā rūpniecībā, kā arī siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju

ietilpīgo izejvielu24 aizstāšana ar bioresursiem (1.

attēls).

1. attēls

Bioresursu piedāvājumu un pieprasījumu ietekmējošie faktori

nākotnē

Tajā pašā laikā cīņa pret klimata pārmaiņām un citas globālas

vides iniciatīvas veicinās atmežošanas25 un

lauksaimniecības platības palielinājuma ierobežošanu. Klimata

pārmaiņu rezultātā vairākos reģionos samazināsies saldūdens

pieejamība un notiks augšņu degradācijas procesi, kas samazinās

lauksaimniecības zemes platību.

Apzinoties bioekonomikas attīstības svarīgumu, vairāk nekā 50

pasaules valstis lielākā vai mazākā mērā atbalsta un veicina

bioekonomikas attīstību ar dažādām programmām, stratēģijām,

rīcības plāniem un citiem politikas dokumentiem. Lielākā daļa šo

valstu ir ES dalībvalstis. Jāpiebilst, ka ES 2012. gadā tika

izstrādāta bioekonomikas stratēģija "Inovācijas ilgtspējīgai

izaugsmei: Eiropas bioekonomika"26 un aktīvi tiek

veicināta šī sektora attīstība.

2015. gadā tika apstiprināta ANO Ilgtspējīgas attīstītības

dienaskārtība 2030. gadam. Vairākums no kopumā 17 ilgtspējīgas

attīstības mērķiem27 ir cieši saistīti ar

bioekonomikas attīstību. Bioekonomika ir sevišķi nozīmīga septiņu

ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanā, un tie ir:

2. mērķis: izskaust badu, panākt pārtikas nodrošinājumu un

uzlabotu uzturu, veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecību;

7. mērķis: nodrošināt visiem piekļuvi uzticamai, ilgtspējīgai

un mūsdienīgai enerģijai par pieejamu cenu;

8. mērķis: veicināt noturīgu, iekļaujošu un ilgtspējīgu

ekonomikas izaugsmi, pilnīgu un produktīvu nodarbinātību, kā arī

cilvēka cienīgu darbu visiem;

12. mērķis: nodrošināt ilgtspējīgus patēriņa paradumus un

ražošanas modeļus;

13. mērķis: veikt steidzamus pasākumus, lai cīnītos pret

klimata pārmaiņām un to ietekmi;

14. mērķis: saglabāt un ilgtspējīgi izmantot okeānus, jūras un

to resursus, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību;

15. mērķis: aizsargāt, atjaunot un veicināt sauszemes

ekosistēmu ilgtspējīgu izmantošanu, ilgtspējīgi apsaimniekot

mežus, apkarot pārtuksnešošanos un novērst zemes degradāciju,

veicināt tās atjaunošanu un apstādināt bioloģiskās daudzveidības

izzušanu.

1.2. Bioekonomika Latvijā

Bioekonomika Latvijā ietver daudzas tautsaimniecības nozares,

un to nosacīti var iedalīt vairākās grupās (2. attēls):

• bioresursu primārā ražošana (pamatā veido lauksaimniecības,

mežsaimniecības, zivsaimniecības nozares);

• bioresursu pārstrādes nozares, kurās darbība pilnībā vai

galvenokārt ir atkarīga no bioresursiem (pamatā pārtikas un

barības ražošana, kokrūpniecība, ādas izstrādājumu ražošana);

• bioresursu pārstrādes nozares, kurās bioresursi konkurē ar

citām izejvielām vai ir alternatīva tām (pamatā ķīmiskā

rūpniecība, tekstilrūpniecība, enerģētika, farmācijas

nozare);

• bioresursus izmantojošas pakalpojumu nozares (pamatā

būvniecība, kā arī ēdināšanas un izmitināšanas nozares).

Pirmās divas no minētajām grupām ir uzskatāmas par

tradicionālām bioekonomikas nozarēm.

2. attēls.

Bioekonomikas sektoru grupas un NACE nozares

Tradicionālo bioekonomikas nozaru - lauksaimniecības,

mežsaimniecības, zivsaimniecības, pārtikas rūpniecības, kā arī

kokrūpniecības - ieguldījums ražošanas sektorā28

Latvijā 2015. gadā veidoja 54 % no visu ražojošo nozaru

pievienotās vērtības, un tas ir gandrīz sešas reizes vairāk nekā

nākamajā lielākajā sektorā - metālu un metālizstrādājumu

ražošanā. Absolūtos skaitļos bioekonomikas tradicionālo nozaru

pievienotā vērtība 2015. gadā bija 1,99 miljardi EUR (sk. 3.

attēlu).

3. attēls.

Pievienotā vērtība ražošanas nozarēs Latvijā 2015. gadā, milj.

EUR (zaļā krāsā - nozares pilnībā atkarīgas no bioresursiem, zaļi

svītrotās - daļēji atkarīgas)29

Papildus tradicionālajām bioekonomikas nozarēm arī daļu no

ķīmiskajā rūpniecībā, tekstilrūpniecībā, farmācijas nozarē un

būvniecībā saražotās pievienotās vērtības var attiecināt uz

bioekonomiku. Piemēram, 2012. gadā apmēram 40 % no ķīmiskās

rūpniecības Latvijā starppatēriņa veidoja

bioresursi30.

Bioekonomikas nozares veido ap 55-60 % no kopējā valsts preču

eksporta31, un sektors ir kritiski svarīgs valsts

sabalansētas attīstības nodrošināšanai. Absolūtos skaitļos 2016.

gadā bioekonomikas sektora eksports veidoja 4,26 miljardus EUR,

un sektora kopējā pozitīvā eksporta un importa bilance bija +1,28

miljardi EUR. Lielāku pienesumu dod koka produkti, kā arī

graudaugu, eļļas augu un piena produkti. Liela daļa no šiem

pārtikas produktiem tiek eksportēti izejvielu veidā.

Tikpat nozīmīga ir tradicionālo bioekonomikas nozaru loma

sociālajā aspektā - 2015. gadā šajās nozarēs bija nodarbināti 128

tūkst. cilvēki jeb 2/3 no ražošanas sektorā nodarbināto skaita un

14 % no kopējā valstī nodarbināto skaita. Tam jāpieskaita arī

apmēram 108 tūkstoši privāto meža īpašnieku32, kas no

meža gūst neregulārus ienākumus, kā arī vairāk nekā 30 tūkstoši

lauksaimnieku, kas produkciju audzē tikai pašpatēriņam.