4. pants

Bioekonomikas attīstības riska

faktori Latvijā

Bioekonomikas attīstībai ir nepieciešama gan starptautiska,

gan nacionāla virzība un politika.

Pāreja no neilgtspējīgas, galvenokārt fosilos resursos

balstītas, ekonomikas uz ilgtspējīgu atjaunojamajos bioresursos

balstītu attīstību nav iespējama, ievērojot tikai tirgus

principus, ja preču cenā nav iekļautas nākamo paaudžu izmaksas to

problēmu risināšanai, kas veidojas neilgtspējīgas saimnieciskās

darbības dēļ.

Pašlaik daudzu produktu ieguve, ražošanas un citi procesi,

iekārtas un infrastruktūra ir vērsti uz fosilo resursu

izmantošanu. Pāreja uz bioresursiem nav iespējama tikai ar

izejvielu aizstāšanu - tā prasa gan lielus finansiālus, gan

intelektuālus resursus jaunu produktu, iekārtu un tehnoloģiju

izstrādei un iegādei, pārmaiņu ieviešanai ražošanas procesos un

infrastruktūrā.

Pārejai no fosilās ekonomikas uz atjaunojamo bioresursu

ekonomiku ir vajadzīga kompleksa pieeja. Ja pieprasījums pēc

bioresursiem palielināsies straujāk nekā pēc fosiliem resursiem,

tas var ietekmēt cenas, padarot bioresursos balstītus produktus

cenu ziņā mazāk pievilcīgus un tā kavējot bioekonomikas

attīstību. Ir nepieciešami ar tirgu nesaistīti instrumenti, kas

mērķēti uz fosilo resursu patēriņa samazinājumu, tostarp

aizstāšanu ar atjaunojamiem resursiem.

Starptautiski bioekonomikas attīstības risku mazina tas, ka

daudzas ES un pasaules valstis ir izstrādājušas savas nacionālās

bioekonomikas stratēģijas, paredzot ievērojamu valsts atbalstu un

investīcijas zināšanās, jaunu produktu un inovatīvu tehnoloģiju

attīstībā.

Latvijā galvenie bioekonomikas attīstības riska faktori ir

šādi:

1) bioekonomikas sektorā Latvijā darbojas daudzi spēcīgi

uzņēmumi, kas ir atraduši veiksmīgu biznesa modeli. Šis biznesa

modelis gan ne vienmēr ir saistīts ar lielākas pievienotās

vērtības radīšanu Latvijā un maksimāli efektīvu zemes resursu

izmantošanu no sociālekonomiskā viedokļa. Tomēr spēcīgie tirgus

dalībnieki varētu būt ieinteresēti pašreizējās situācijas

saglabāšanā. Arī lielāka konkurence par bioresursiem ne vienmēr

ir izdevīga pašreizējiem tirgus dalībniekiem, lai gan tā ir

svarīga no valsts ekonomikas attīstības viedokļa;

2) nepietiekamais finansējums pētniecībā un attīstībā, tai

skaitā privātā sektora ieguldījumi, neļauj risināt Latvijas

tautsaimniecības un sabiedrības attīstības vajadzības, t.sk.

bioekonomikas nozarēs;

3) tehnoloģiju pārneses un inovāciju sistēmas lēnā un

fragmentārā attīstība kavē produktivitātes pieaugumu un produktu

ar augstu pievienoto vērtību ražošanu un eksportu bioekonomikas

nozarēs;

4) nepietiekama starpsektoru sadarbība kavē bioekonomikas

attīstību;

5) klimata politikai nevajadzētu kļūt par bioekonomikas

attīstību ierobežojošo faktoru Latvijā, neļaujot reaģēt uz

pieprasījuma pieaugumu pasaulē un tādējādi veicinot fosilo

resursu patēriņu. SEG emisiju ierobežošana bioekonomikas nozarēs

var negatīvi ietekmēt kopējās tautsaimniecības SEG emisijas;

6) dabas resursu noplicināšana un neilgtspējīga izmantošana,

orientējoties uz īstermiņa ienākumiem, nevis pārdomātu un

saprātīgu saimniekošanu ilgtermiņā;

7) klimata pārmaiņu negatīvā ietekme un riski (vairāk dažādu

klimatisko ekstrēmu, kas var radīt būtiskus sociālekonomiskos

zaudējumus, īpaši lauksaimniecībā un mežsaimniecībā);

8) LIBRA atziņu neievērošana politikas plānošanas dokumentu

(oglekļa mazietilpīgas attīstības, enerģētikas un klimata

politikas, aprites ekonomikas, zemes politikas u.c.) izstrādē

turpmāk var neļaut sasniegt izvirzītos mērķus.