1. pants

Kopsavilkums

Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija kā galveno valsts

ekonomiskās politikas mērķi izvirza attīstīto valstu dzīves

standartiem atbilstoša valsts iedzīvotāju labklājības līmeņa

sasniegšanu pārskatāmā nākotnē. Tam nolūkam Latvijai nākamo 20-30

gadu laikā nepieciešams sasniegt Eiropas Savienības valstu vidējo

iekšzemes kopprodukta līmeni uz vienu iedzīvotāju.

Dokumentā veikta globālo ekonomisko procesu un Latvijas

attīstības faktoru mijiedarbības analīze un iespējamo

tautsaimniecības attīstības scenāriju modelēšana. Atkarībā no

ārējiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, no Latvijas

spējas adaptēties šajos procesos un izmantot esošās priekšrocības

un iespējas savas attīstības veicināšanai, kā arī no iekšējo

politisko, ekonomisko un sociālo faktoru attīstības un

mijiedarbības, ir iespējami dažādi vairāk vai mazāk sekmīgas

Latvijas ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības scenāriji.

Aktīvais, vēlamais un sekmējamais konverģences scenārijs

nodrošina izvirzīto mērķu sasniegšanu, tas īstenojas pie

labvēlīgas ārējo un iekšējo faktoru kombinācijas, kā arī sekmīgas

priekšrocību un iespēju izmantošanas.

Šī scenārija īstenošanai jāmaina Latvijas ekonomikā pašlaik

dominējošais modelis, kas raksturojas ar lēta darba spēka un

pieejamo dabas resursu priekšrocību izmantošanu, produkcijas ar

mazu pievienoto vērtību ražošanu. Šis modelis nespēj nodrošināt

augstus ekonomikas attīstības tempus un veicināt nākotnē

augstākas labklājības sasniegšanu. Ņemot vērā ierobežotos dabas

resursus, mazās tautsaimniecības jaudas un mazo tirgus apjomu, kā

arī nelabvēlīgos demogrāfiskos apstākļus, reālākais

tautsaimniecības attīstības ceļš, kas var nodrošināt nepieciešamo

IKP pieaugumu, ir zināšanu un augsto tehnoloģiju intensīva

izmantošana, akcentu nobīde no darbietilpīgas ekonomikas uz

zināšanu ietilpīgu ekonomiku. Tam nolūkam jāizveido jaunās

ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgi nosacījumi, jāveic

Latvijas tautsaimniecības pārstrukturizācija, vienlaikus veicot

reindustrializāciju tradicionālajās tautsaimniecības nozarēs

(t.i., to attīstību uz jaunas tehniskās un tehnoloģiskās bāzes),

kā arī attīstot jaunas postindustriālas nozares un veicinot

informācijas sabiedrības veidošanos.

Jāsamazina reģionu sociāli ekonomiskā disproporcija un

jāpaaugstina reģionu attīstības potenciāls. Ekonomiskās politikas

kontekstā pieaug sociālpolitikas nozīme, investīciju nozīmīgums

sociālajā kapitālā - izglītībā, zinātnes attīstībā, veselības

aprūpē.

Inertais, nevēlamais un novēršamais, taču principā iespējamais

stagnācijas scenārijs atspoguļo situāciju, kad galvenie

stratēģiskie uzdevumi īstenojas neapmierinoši sakarā ar vājo

priekšrocību un iespēju faktoru izmantošanu, kā arī trūkumu

saglabāšanos un risku realizēšanos. Rezultātā saglabāsies vai pat

palielināsies esošā atpalicība no attīstītajām Eiropas

valstīm.