Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija

1Kopsavilkums

2Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija kā galveno valsts

3ekonomiskās politikas mērķi izvirza attīstīto valstu dzīves

4standartiem atbilstoša valsts iedzīvotāju labklājības līmeņa

5sasniegšanu pārskatāmā nākotnē. Tam nolūkam Latvijai nākamo 20-30

6gadu laikā nepieciešams sasniegt Eiropas Savienības valstu vidējo

7iekšzemes kopprodukta līmeni uz vienu iedzīvotāju.

8Dokumentā veikta globālo ekonomisko procesu un Latvijas

9attīstības faktoru mijiedarbības analīze un iespējamo

10tautsaimniecības attīstības scenāriju modelēšana. Atkarībā no

11ārējiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, no Latvijas

12spējas adaptēties šajos procesos un izmantot esošās priekšrocības

13un iespējas savas attīstības veicināšanai, kā arī no iekšējo

14politisko, ekonomisko un sociālo faktoru attīstības un

15mijiedarbības, ir iespējami dažādi vairāk vai mazāk sekmīgas

16Latvijas ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības scenāriji.

17Aktīvais, vēlamais un sekmējamais konverģences scenārijs

18nodrošina izvirzīto mērķu sasniegšanu, tas īstenojas pie

19labvēlīgas ārējo un iekšējo faktoru kombinācijas, kā arī sekmīgas

20priekšrocību un iespēju izmantošanas.

21Šī scenārija īstenošanai jāmaina Latvijas ekonomikā pašlaik

22dominējošais modelis, kas raksturojas ar lēta darba spēka un

23pieejamo dabas resursu priekšrocību izmantošanu, produkcijas ar

24mazu pievienoto vērtību ražošanu. Šis modelis nespēj nodrošināt

25augstus ekonomikas attīstības tempus un veicināt nākotnē

26augstākas labklājības sasniegšanu. Ņemot vērā ierobežotos dabas

27resursus, mazās tautsaimniecības jaudas un mazo tirgus apjomu, kā

28arī nelabvēlīgos demogrāfiskos apstākļus, reālākais

29tautsaimniecības attīstības ceļš, kas var nodrošināt nepieciešamo

30IKP pieaugumu, ir zināšanu un augsto tehnoloģiju intensīva

31izmantošana, akcentu nobīde no darbietilpīgas ekonomikas uz

32zināšanu ietilpīgu ekonomiku. Tam nolūkam jāizveido jaunās

33ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgi nosacījumi, jāveic

34Latvijas tautsaimniecības pārstrukturizācija, vienlaikus veicot

35reindustrializāciju tradicionālajās tautsaimniecības nozarēs

36(t.i., to attīstību uz jaunas tehniskās un tehnoloģiskās bāzes),

37kā arī attīstot jaunas postindustriālas nozares un veicinot

38informācijas sabiedrības veidošanos.

39Jāsamazina reģionu sociāli ekonomiskā disproporcija un

40jāpaaugstina reģionu attīstības potenciāls. Ekonomiskās politikas

41kontekstā pieaug sociālpolitikas nozīme, investīciju nozīmīgums

42sociālajā kapitālā - izglītībā, zinātnes attīstībā, veselības

43aprūpē.

44Inertais, nevēlamais un novēršamais, taču principā iespējamais

45stagnācijas scenārijs atspoguļo situāciju, kad galvenie

46stratēģiskie uzdevumi īstenojas neapmierinoši sakarā ar vājo

47priekšrocību un iespēju faktoru izmantošanu, kā arī trūkumu

48saglabāšanos un risku realizēšanos. Rezultātā saglabāsies vai pat

49palielināsies esošā atpalicība no attīstītajām Eiropas

50valstīm.

1Ievads

2Pēc neatkarības atgūšanas aptuveni desmit gadu laikā Latvijas

3ekonomikā un sabiedrībā ir notikuši neatgriezeniski pārveides

4procesi. Sociālisma plānveida saimniekošanas modelis ir aizstāts

5ar tirgus ekonomikas modeli.

6Pārejot uz jauno saimniecisko sistēmu, Latvijas ekonomiskajā

7politikā dominēja īstermiņa un vidēja perioda uzdevumi tirgus

8ekonomikas pamatu veidošanai un makroekonomiskās stabilitātes

9nodrošināšanai. To skaitā cenu un tirdzniecības liberalizācija,

10privātīpašumu atjaunošana, savas valūtas ieviešana, tirgus

11ekonomikas funkcionēšanai nepieciešamo institūciju veidošana

12u.tml. Šobrīd, kad ir radīti tirgus ekonomikas pamati un

13nodrošināta pietiekama makroekonomiskā stabilitāte, arvien

14aktuālāki kļūst ilgtermiņa ekonomiskās izaugsmes jautājumi. Kādai

15jābūt ekonomiskajai politikai, lai pārskatāmā nākotnē (20-30

16gados) Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis tuvotos attīstīto

17valstu līmenim? Kā panākt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, kas ir

18nepieciešama šī mērķa sasniegšanai?

19Lai apzinātu ekonomikas attīstības ilgtermiņa perspektīvas,

20precizētu valsts ekonomiskās politikas mērķus un prioritātes,

21Ekonomikas ministrija sadarbībā ar citu valsts institūciju un

22zinātnisko iestāžu pārstāvjiem ir izstrādājusi Latvijas

23ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju.

24Ilgtermiņa stratēģija nepieciešama:

25- Lai Latvija sekmīgi integrētos pasaules ekonomiskajā un

26drošības sistēmā;

27- Lai pieņemtie politiskie un ekonomiskie lēmumi būtu saskaņā

28ar valsts ilgtermiņa mērķiem;

29- Lai sabiedrībā radītu pārliecību un ticību nākotnes

30izaugsmes iespējām un dzīves uzlabojumam, kas dotu valsts

31politikas veidotājiem atbalstu visos sabiedrības slāņos, tādējādi

32veidojot pilsonisko saskaņu un sadarbību.

33Ministru kabinetam 1999. gada aprīlī tika iesniegts un valdība

34izskatīja dokumentu Ekonomiskās attīstības iespēju

35izvērtējums. Šajā dokumentā, kuru Ekonomikas ministrijas

36speciālisti izstrādāja sadarbībā ar Latvijas Universitātes un

37Rīgas Tehniskās universitātes zinātniekiem, no ilgtermiņa

38attīstības viedokļa tika analizēti faktori, kas nosaka izaugsmi,

39un ārējā ekonomiskā vide, modelēti iespējamie attīstības

40scenāriji. Dokumentā tika raksturotas būtiskākās Latvijas

41ekonomiskās attīstības problēmas un norādīti galvenie virzieni,

42kā tās pārvarēt. Ministru kabinets uzdeva Ekonomikas ministrijai

43turpināt darbu, papildinot un pilnveidojot minēto dokumentu, lai

44tas kļūtu par valsts ilgtermiņa ekonomiskās attīstības

45stratēģijas pamatdokumentu.

46Ar ekonomikas ministra rīkojumu 1999. gada jūnijā tika

47izveidota darba grupa ilgtermiņa ekonomiskās stratēģijas

48izstrādei, kurā aicināti piedalīties pārstāvji no dažādām

49ministrijām, Latvijas Bankas, zinātniskām iestādēm, atsevišķi

50eksperti u.c. Šī darba rezultāts ir sagatavotā Latvijas

51ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija (tālāk tekstā - stratēģija).

52Tika noteikti šādi stratēģijas izstrādes pamatprincipi:

53- formulējot stratēģijas mērķi, to izteikt gan kvalitatīvi,

54gan kvantitatīvi;

55- necensties aptvert visas ekonomiskās politikas sfēras

56(stratēģija nav visaptverošs plāns), bet koncentrēties uz

57prioritātēm, kuras izriet no mērķa, esošā ārējā un iekšējā

58stāvokļa, priekšrocību un trūkumu, kā arī attīstības iespēju un

59risku analīzes;

60- orientēties uz ilgtermiņa, nevis īstermiņa vai vidēja

61termiņa uzdevumiem;

62- izvairīties no likumu un programmu uzskaitījuma, jo tie ir

63tikai konkrētu uzdevumu realizācijas līdzekļi, kuri var tikt

64mainīti, pilnveidoti vai atcelti ilgtermiņa mērķu īstenošanas

65gaitā;

66- formulējot prioritātes un uzdevumus, panākt, lai tie

67nepārklātos, bet gan papildinātu cits citu (mērķa koka

68princips).

69Stratēģijā ir definēts ilgtermiņa ekonomiskās politikas

70mērķis, raksturotas Latvijas ekonomiskās attīstības tendences,

71priekšrocības un trūkumi, analizētas attīstības iespējas un

72riski, formulētas politikas prioritātes un uzdevumi. Dokumentā ir

73aprakstīti Latvijas attīstības ilgtermiņa iespējamie scenāriji

74atkarībā no ārējās vides apstākļiem un stratēģijas īstenošanas

75pakāpes.

76Tomēr ilgtermiņa stratēģija nav uzskatāma par dokumentu, kurā

77visi jautājumi ir atrisināti pilnībā. Stratēģija ir uztverama kā

78process. Tās vērtība ir diskusiju rosināšana, lai sabiedrība

79saskatītu būtiskākās problēmas un tiktu meklēti optimālākie ceļi

80to novēršanai.

1Latvija pasaules ekonomiskajā

2sistēmā

33.1. Ārējie faktori

4Ekonomikas attīstības procesiem pasaulē raksturīga to norise

5trīs galvenajos līmeņos: lokālajā, nacionālajā un globālajā

6(starptautiskajā). Pastāv daudzi faktori, kas vienlaikus

7pastiprina gan globalizācijas, gan lokalizācijas tendences.

8Piemēram, informācijas tehnoloģijas un mūsdienu telekomunikācijas

9veicina daudzu valsts un sabiedrības dzīves jomu globalizāciju,

10palielina dažādu valstu, uzņēmumu, organizāciju vai atsevišķu

11indivīdu iespēju dibināt kontaktus, nodarboties ar

12uzņēmējdarbību, veikt citas aktivitātes bez centrālās varas

13starpniecības.

14Globalizācijas procesā katra valsts daudz ātrāk iegūst

15informāciju par jaunām tehnoloģijām, izgudrojumiem, atklājumiem

16vai praktisku pieredzi jebkurā jomā. Tas veicina ātrāku šīs

17valsts attīstību. Pateicoties starpnacionālajām

18institūcijām1, tiek atvieglota ekonomiskā sadarbība.

19No tā iegūst katra atsevišķa valsts neatkarīgi no tās attīstības

20līmeņa. Globalizācijas un lokalizācijas padziļināšanās ietekmē

21arvien vairāk mainās daudzi ekonomiskie mehānismi, kā arī valsts

22pārvaldes un sabiedrības funkcionēšanas pamatprincipi. Līdz ar

23kapitāla un preču plūsmu pasaulē arvien mobilāks kļūst arī

24darbaspēks.

25Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstības līmenis

26dod iespēju ekonomiskajiem subjektiem būt savstarpēji saistītiem

27jebkurā darbības sfērā globālā mērogā. Rodas principiāli jauni

28darbības un attīstības noteikumi, kas balstās uz visu ekonomisko

29subjektu iespējām piekļūt informācijai un adaptēt to. Tiek

30nodrošināta visu dalībnieku identitāte un sadarbība, visu procesu

31decentralizācija, vairs nav centra un nomaļu. Tajā pašā laikā

32nelielām un pat vidēja lieluma valstīm vairs nav noteicoša

33ietekmes uz kopējiem ekonomiskajiem procesiem. Šajā situācijā

34īpaša nozīme ir Baltijas valstu vienotības nostiprināšanai un

35savstarpējai sadarbībai.

36Veidojas jauni integrēti globālie tirgi, kas strādā 24 stundas

37diennaktī reālā laikā. Parādās jauni spēles noteikumi -

38daudzvalstu līgumi dažādās jomās (tirdzniecība, intelektuālais

39īpašums, datu aizsardzība, vides aizsardzība), kas arvien vairāk

40ietekmē dažādas saimnieciskās darbības iespējas. Pasaules

41tirdzniecības pieaugums dod arvien lielākas iespējas preču

42izvēlē, padara tās lētākas. Tai pat laikā pieaug arī konkurence,

43palielinās starptautisko organizāciju un transnacionālu kompāniju

44ekonomiskā un politiskā ietekme. Šādos apstākļos lielākas

45priekšrocības izrādās tiem uzņēmumiem, kas ir konkurētspējīgāki

46un spēj ātrāk reaģēt uz pārmaiņām.

47Straujās tehnoloģiju izmaiņas, informācijas tehnoloģiju

48attīstība saistītas gan ar izmaiņām pašos produktos, gan to

49ražošanā. Arvien lielāka nozīme preču un pakalpojumu

50konkurētspējā ir to kvalitātei un atbilstībai vides aizsardzības

51prasībām.

52Informācijas tehnoloģiju izmantošana saimnieciskajā darbībā

53ļauj daudz efektīvāk izmantot ražošanas faktorus, veicinot

54augstāku produktivitāti. Pieaug pieprasījums pēc augsti

55kvalificēta darba spēka, kas ir spējīgs ātri uztvert jauninājumus

56un tos apgūt. Darba tirgū izredzes palielinās jauniem cilvēkiem

57ar labu izglītību.

58Brīva kapitāla kustība rada papildu iespējas ekonomikai

59piesaistīt finansu līdzekļus, kas palielina valstu izaugsmes

60iespējas. Tomēr jāatzīmē, ka tādā pašā mērā, kā palielinās

61iespējas piesaistīt kapitālu, pašmāju kapitāls var izvēlēties

62ārvalstis, ja investēšanas apstākļi tur izrādīsies labvēlīgāki.

63Palielinoties kapitāla mobilitātei, pastāv arī lielāks risks būt

64iesaistītiem pasaules finansu krīzēs.

65Brīva darbaspēka kustība paplašina iespējas indivīdam strādāt

66un gūt ienākumus atbilstoši viņa zināšanām, kvalifikācijai un

67vēlmēm neatkarīgi no nacionālās piederības un pilsonības. Iespēja

68brīvi izvēlēties darba un dzīves vietu liek pārvērtēt uzskatus

69par ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanas prioritātēm.

70Mūsdienu ekonomikā sociālā labklājība un saskaņa ir ne tikai

71ekonomiskās izaugsmes sekas, bet arī viens no svarīgākajiem tās

72priekšnoteikumiem.

73Dzīves kvalitāte ir ne tikai producētie materiālie labumi,

74kurus var patērēt, bet arī tīrs gaiss un ūdens, bioloģiskā

75daudzveidība utt. Tāpēc ar laiku var mainīties izpratne par

76investīcijām vides aizsardzībā un investīcijām ražošanā, kur

77pirmās pašlaik uztver tikai kā izmaksas, kas nedod ienākumus, bet

78otrās - kā ienākumu nesošas. Iespējams, ka ieguldījumi vides

79aizsardzībā nākotnē būs rentablāki par ieguldījumiem

80ražošanā.

81Par izšķirošu ekonomiskās izaugsmes faktoru pasaulē kļūst

82zināšanas. Uz zināšanām balstītā jaunā ekonomika dod

83lielākus ienākumus, garantē augstākus dzīves standartus, bet tā

84prasa arī ilgtermiņa ieguldījumus kā cilvēkkapitālā, tā izglītībā

85un zinātniskajā pētniecībā. Tā rezultātā mainās ražošanas izmaksu

86struktūra, kur to lielākā daļa ir saistīta ar nemateriāliem

87ilgtermiņa ieguldījumiem. Savukārt šo ieguldījumu pieaugušais

88īpatsvars un straujās tehnoloģiju izmaiņas palielina uzņēmēju

89risku. Virzība uz informācijas sabiedrību kā jaunu, augstāk

90organizētu, uz zināšanām bāzētu sabiedrības tipu, ir tiešs minēto

91procesu rezultāts. Process vienlaikus norisinās visās galvenajās

92pasaules ekonomiskajās zonās - Rietumeiropā, Ziemeļamerikā

93un Dienvidaustrumāzijā.

94Tomēr, saistībā ar brīvas cilvēku migrācijas iespējām var

95rasties arī problēmas. Tā ir smadzeņu aizplūšana. Valstis,

96kuras par galveno attīstības faktoru izvēlējušās izglītību un

97zinātni, zināmā situācijā riskē ar to, ka patiesībā daļēji

98subsidēs ekonomiski augsti attīstītās valstis. Tādējādi liela

99attiecīgo investīciju daļa var izrādīties nepietiekami efektīva,

100un šādas valstis paātrinātas attīstības vietā turpinās ilgstoši

101stagnēt.

102Globalizācijas procesa ietekmē mainās daudzi starptautisko

103attiecību aspekti. Nacionālai valstij jāņem vērā globālie procesi

104(atvērtas robežas, saskaņota likumdošana, kopēja valūta u.c.),

105kas samazina valsts, tās fizisko un juridisko personu patstāvību

106ekonomisku lēmumu pieņemšanā. Turpretim pieaugošās komunikāciju

107iespējas ievērojami palielina atsevišķu valsts reģionu iespējas,

108lomu un nozīmīgumu, tiem vairs nebūt nav nepieciešama centrālā

109vara kā starpnieks sadarbībai ar attāliem partneriem. Arī

110Latvijai kopumā un tās reģioniem aktīvi jādarbojas tieši šādos

111apstākļos - ir iespējas ieņemt vietu pasaules un Eiropas preču,

112pakalpojumu un kapitāla tirgū, taču ievērojot spēles

113noteikumus (kvotas, antidempinga pasākumi, kvalitātes

114prasības) un rēķinoties ar pieaugošu un aizvien nesaudzīgāku

115konkurenci vietējā tirgū.

116Tīklveida darbības modelis kļūst par 21. gadsimta valstu,

117uzņēmumu, cilvēku sadarbības principu. Tas paplašina un pārveido

118tradicionālās horizontālās un vertikālās lineārās saites. Līdz ar

119to notiek būtiskas pārmaiņas kā tekošajā ekonomiskajā darbībā, tā

120arī attīstībā. Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju

121attīstības līmenis veicina kontaktu un transakciju īstenošanu

122reālā laikā. Aktīvi izmantojot šādas iespējas, valstis, uzņēmumi,

123cilvēki (arī Latvija un tās subjekti kā valsts iekšienē, tā

124starptautiskajā līmenī) kļūst savstarpēji saistīti jebkurā

125uzņēmējdarbības jomā, rodas principiāli jaunas iespējas.

126Lokalizācija (reģionalizācija) radās un turpina attīstīties kā

127pretstats, bet patiesībā kā papildinājums globalizācijas

128procesiem. Proti, viens no globalizācijas galvenajiem mehānismiem

129ir starptautiskā darba dalīšana. Tas nozīmē, ka atsevišķas

130valstis vai pasaules reģioni pakāpeniski specializējas atsevišķās

131tautsaimniecības nozarēs, kurās tām ir salīdzinošās

132priekšrocības. Savukārt specializācija rada nepieciešamību pēc

133intensīvākas preču un pakalpojumu apmaiņas starptautiskā mērogā,

134kas, tieši pretēji, izpaužas kā globalizācija. Bez lokalizācijas

135(specializācijas) nebūtu globalizācijas un otrādi. Abi šie

136procesi organiski papildina viens otru.

137Lokalizācijas procesiem mēdz būt arī citi aspekti.

138Pilnveidojoties sakaru un informācijas sistēmām,

139standartizējoties normatīvajiem aktiem un finansu mehānismiem,

140pieaugot vispārējam izglītības līmenim, arvien vairāk

141saimniecisko un pārvaldes funkciju efektīvāk veikt lokālā līmenī.

142Pabeidzot teritoriāli administratīvo reformu, Latvijā iespējams

143būtiski palielināt pašvaldību patstāvību, nodrošināt lielāku to

144dzīvotspēju bez centrālās valsts varas iejaukšanās.

145Globālās ekonomikas lokalizācijas izpausme ir arī

146saimnieciskās darbības koncentrēšanās arvien ierobežotākā skaitā

147globālo ekonomisko centru. Tā, apmēram četras piektdaļas no visas

148pasaules ražošanas apjoma 21. gadsimta sākumā izrādās izvietotas

149trīs galvenajos ekonomiskajos centros - Ziemeļamerikā,

150Rietumeiropā, kā arī Japānā un citās ekonomiski attīstītās

151Dienvidaustrumāzijas valstīs. Vēl astoņdesmitajos gados viens no

152pasaules ekonomiskajiem centriem (ceturtais) bija PSRS un citas

153Austrumu bloka valstis. Tomēr deviņdesmito gadu otrajā pusē šī

154bloka pārpalikuma - NVS valstu - ražošanas kopapjoms vairs bija

155tikai ap 1,5% no pasaules kopapjoma. Tas nozīmē, ka NVS vairs

156nevar uzskatīt par globāli nozīmīgu ekonomisko centru, lai gan uz

157atsevišķām, nelielām kaimiņvalstīm, t.sk. Latviju, tās joprojām

158saglabā zināmu ekonomisko ietekmi.

159Šādu pasaules ekonomiskās sistēmas pārstrukturizāciju veicina

160arī tehnoloģiskie procesi. Minimālais tirgus apjoms, lai uzturētu

161tehnisko progresu, piemēram, tādās nozarēs kā aviācija,

162pusvadītāji, farmācija, vairs nav pietiekams nevienā atsevišķā

163valstī2.

16421. gadsimta sākuma pasaules ekonomiskās sistēmas struktūra

165uzskatāmi atspoguļojas arī tirdzniecības saitēs. Šajā jomā dominē

166tie paši ekonomiskie centri - Rietumeiropa, Ziemeļamerika,

167Dienvidaustrumāzija. Tādēļ arī no tirdzniecības viedokļa tos var

168uzskatīt par globāliem centriem.

169Kā globālo centru ietvaros, tā arī ārpus tiem pastāv arī

170mazāka mēroga reģionālie (subreģionālie) centri. Viens no tiem -

171Centrālā Eiropa, Austrumeiropa un Baltijas valstis. Tomēr tas

172pagaidām ir visai nosacīts centrs, jo tajā ietilpstošo valstu

173aktīvākie tirdznieciskie sakari ne vienmēr ir saistīti viens ar

174otru. Piemēram, Latvijas lielākais tirdzniecības partneris ir

175Vācija, bet Igaunijai tā ir Somija un citas Skandināvijas

176valstis. Savukārt Lietuva atjauno savas vēsturiskās saites ar

177Poliju.

178Latvija, tāpat kā citas Baltijas valstis, no ražošanas

179viedokļa veido Eiropas industriālā klastera ziemeļaustrumu malu,

180kas no Rietumeiropas turpinās ziemeļu virzienā, savienojoties ar

181Somiju (Skandināviju). Tas ir ļoti būtiski, jo ne ražošana, ne

182tirdzniecība pasaulē neattīstās vienmērīgi. Tieši ekonomiskie

183centri līdz šim, galvenokārt, veidojuši bagātāko valstu daļu, šie

184centri arī attīstās straujāk nekā perifērijas. Lielākā valstu

185daļa, kas neietilpst šajos centros, ar retiem izņēmumiem, nespēj

186attīstīt pietiekamu industriālo bāzi un aktīvu tirdzniecību.

187Pētījumi rāda, ka valstīs, kur sasniegti augsti ekonomikas

188attīstības tempi, parasti ir pastāvējusi vairāku noteicošo

189faktoru kombinācija. Parasti bija pietiekami lielas investīcijas,

190bet galvenais, investīcijas tika pareizi sadalītas starp

191izglītību, zinātni un kapitāla veidošanu uz modernu tehnoloģiju

192(inovāciju) pamata. Papildus tam šīs valstis izcēlušās arī ar

193racionālu to rīcībā esošo resursu (darbaspēka, producēto aktīvu

194un finansu aktīvu) izmantošanu, kā arī ar ekonomiskajai

195situācijai atbilstošu sabalansētību starp valsts un brīvā tirgus

196funkcijām.

1973.2. Iekšējie faktori

198Pēc politiskās neatkarības atjaunošanas ir pagājuši 10 gadi,

199kuriem raksturīga nepietiekoši konsekventa un vāji koordinēta

200valsts ilgtermiņa attīstības politika. Lai gan makroekonomiskie

201rādītāji Latvijā pēdējos gados kopumā ir sabalansēti, valūtas

202kurss ilgtermiņā ir stabils3 un valsts budžeta

203deficīts ir pieņemamās robežās, ekonomikas attīstības

204paātrināšanas iespējas ierobežo tās zemais kapitalizācijas

205līmenis kā tautsaimniecības infrastruktūrā, tā arī

206uzņēmējdarbībā4. Tas kontrastē ar nesamērīgi lielo

207nacionālo ienākumu veidojošo fiziskā kapitāla daļu salīdzinājumā

208ar darbaspēka daļu. Šī pretruna pastāv tādēļ, ka liela

209pamatlīdzekļu daļa ir fiziski un morāli novecojusi, tās

210uzturēšanas izmaksas ir nesamērīgi augstas. Arī ražojamās

211produkcijas kvalitāti šis kapitāls nespēj pietiekami

212nodrošināt.

213Pasaules Bankas klasifikācija Latviju pašlaik iekļauj vidēji

214pārtikušo valstu nabadzīgākajā apakšgrupā līdz ar Albāniju,

215Baltkrieviju, Bulgāriju, Krieviju, Ukrainu, lai gan pēc UNDP

216klasifikācijas Latvija ir iekļauta vidēji attīstīto valstu

217augstākajā grupā5.

218Aprēķini liecina, ka, saglabājoties līdzšinējiem ekonomikas

219attīstības tempiem, Latvijai ir maz cerību būtiski tuvināties

220ekonomiski augsti attīstīto valstu grupai. Lai Latvijas

221iedzīvotāju dzīves līmenis varētu tuvoties attīstītajās valstīs

222esošajam, ekonomiskai izaugsmei Latvijā ir jābūt straujākai nekā

223šajās valstīs. Vienkārši aprēķini rāda, ka mērķi var sasniegt

22420-30 gadu laikā, ja IKP ikgadējie pieauguma tempi sasniedz

2257-8%.

226Līdz šim veiktie ekonomisko reformu pasākumi ļāvuši stabilizēt

227ekonomisko situāciju, bet nav nodrošinājuši pietiekami strauju

228tautsaimniecības attīstību kopumā. Tādēļ ekonomikas attīstības

229nepietiekamais temps ir viena no galvenajām Latvijas problēmām,

230kuras risināšanai nepieciešama atbilstoša stratēģiska pieeja.

231Lai nodrošinātu izaugsmes straujus tempus, nepieciešams

232attiecīgs investīciju pieaugums. Tā kā iekšzemes investīcijas var

233veidoties tikai no iedzīvotāju uzkrājumiem, bet Latvijā to ir

234nepietiekami, jo zemi ir iedzīvotāju ienākumi, tad pastāv

235apburtais loks: zemi iedzīvotāju ienākumi - zemi uzkrājumi -

236zemas investīcijas - atpalikusi tehnika un tehnoloģija - zema

237darba produktivitāte - zemi ienākumi.

238Zemie nacionālie uzkrājumi investīciju līmeņa nodrošināšanai

239liek izmantot ārvalstu uzkrājumus. Tāpēc, lai pēc iespējas

240efektīvāk izmantotu ārvalstu investīcijas, izšķirošs ir

241investīciju izvietojuma efektivitātes jautājums.

242Esošās reģionālās disproporcijas negatīvi ietekmē attīstības

243tempus. Latvijā nav teritoriju, kurās vispār nav attīstības

244iespēju, taču ir liela dažādība šodienas situācijā. Eksistē

245reģionu sociālekonomiskās atšķirības - dabas un kultūrvides

246nianses, atšķirības tradīcijās un ekonomiskajā aktivitātē,

247ienākumu dažādība. Reģionu attīstība ir nelīdzsvarota, netiek

248izmantotas vietējās priekšrocības. Latvija jau ir kļuvusi par

249izteikti monocentrisku valsti.

250Sadrumstalotā Latvijas administratīvi teritoriālā sistēma kavē

251reģionu attīstības koncepciju un programmu izstrādi. Tiek

252traucēta valsts un pašvaldību resursu racionāla izmantošana

253reģionu vajadzībām, vietējās fiziskās (ceļi, elektroapgāde, gāzes

254vadi, telekomunikācijas, ūdensapgāde, kanalizācija, sadzīves

255atkritumu apsaimniekošana) un sociālās (izglītības, kultūras un

256medicīnas iestādes) infrastruktūras pilnveidošanai.

257Nepietiekami attīstīta valsts un reģionālā infrastruktūra

258bremzē vienmērīgu saimniecības attīstību Latvijas teritorijā.

259Valstī izveidotā infrastruktūra nodrošina satiksmi starp Latvijas

260reģioniem un Rīgu, kā arī starp citām lielākajām pilsētām. Tajā

261pašā laikā infrastruktūra, it īpaši vietējas nozīmes, arī

262starpreģionālie ceļi, ir vāji attīstīti. Tas kavē vietējo preču

263un pakalpojumu tirgus attīstību, reģionālas nozīmes

264uzņēmējdarbības aktivizēšanos lauku rajonos. Turklāt Latvijas

265teritorijas konfigurācija, ceļu un apdzīvoto vietu tīkls nosaka,

266ka ievērojamā teritorijas daļā veidojas nomales efekts. Zemās

267ekonomiskās aktivitātes vairākos reģionos, iedzīvotāju mazais

268blīvums liedz pašvaldībām patstāvīgi risināt šo problēmu.

269Lēnie zemes reformas tempi bremzē zemes un nekustamā īpašuma

270tirgus attīstību virknē reģionu. Tādēļ ir ierobežotas iespējas

271izmantot zemi un nereti arī citu ar to saistīto nekustamo īpašumu

272kā nodrošinājumu investīciju un ilgtermiņa kredītu piesaistīšanai

273uzņēmējdarbības attīstībai, it sevišķi lauku reģionos, tai skaitā

274lielāku, ekonomiski efektīvāku zemnieku saimniecību

275veidošanai.

276Kvalificētu speciālistu trūkums reģionos gandrīz visās

277tautsaimniecības nozarēs un visos kvalifikāciju līmeņos bremzē

278darba ražīguma un uzņēmējdarbības efektivitātes palielināšanos,

279jaunu tehnoloģiju ieviešanu, uzņēmumu vadības un tirgus iemaņu

280apgūšanu. Pat uzņēmumos, kur ieviestas mūsdienu tehnoloģijas, ne

281vienmēr tiek nodrošināta pienācīga to atdeve.

1Ekonomiskās attīstības

2faktori

3Lai izstrādātu iespējamo Latvijas nākotnes vīziju, attīstības

4scenāriju un stratēģijas variantus, norādīto ārējo un iekšējo

5faktoru sistematizēšanai tiek lietota priekšrocību, trūkumu,

6iespēju un risku (SWOT) analīzes metodika.

74.1. Priekšrocības

8- Reāli funkcionējoša liberāla un atvērta tirgus ekonomika

9valstī.

10- Valsts atrašanās politiski un ekonomiski aktīvā reģionā, ko

11veido viens no lielākajiem globālajiem rūpniecības un

12tirdzniecības centriem - Rietumeiropa, līdz ar tai blakus

13esošajiem Skandināvijas, Austrumeiropas un Baltijas reģioniem;

14daudzi valsts iedzīvotāji uztur aktīvas saites ar cilvēkiem citās

15valstīs; Rīga ir spējīga pildīt Baltijas jūras reģiona ekonomikas

16un kultūras metropoles lomu.

17- Attīstīta, stabila banku sistēma, kas integrēta Eiropas

18banku sistēmā un ir spējīga nodrošināt Latvijas mērogiem

19praktiski neierobežotu finansu resursu piesaisti.

20- Virzība uz kopīgu triju Baltijas valstu ekonomisku un

21politisku integrāciju ES.

22- Relatīvi kvalitatīva, ekoloģiski tīra, nepārblīvēta dzīves

23telpa7 ar mērenu klimatu; galvenie dabiskie resursi -

24meži, slēgtās ģeoloģiskās struktūras, kas ir piemērotas gāzes

25krātuvju ierīkošanai, hidroresursi, neaizsalstošas ostas.

26- Sabiedrībai kopumā un īpaši jaunatnei ir noturīga interese

27iegūt augstāko izglītību.

28- Augsti kvalificēti speciālisti - zinātnieki, inženieri,

29tehniķi, strādnieki, menedžeri atsevišķās zināšanu ietilpīgās un

30augsto tehnoloģiju nozarēs - programminženierijā,

31aparātbūvniecībā, farmakoloģijā, biotehnoloģijā; labas potences

32informācijas sabiedrības attīstībai.

33- Bagāti kultūras un kultūrvēsturiskā mantojuma resursi

34(arhitektūras un mākslas mantojums, mūzikas un deju festivāli,

35gadatirgi, tradīcijas).

364.2. Trūkumi

37- Neliels ekonomiskais potenciāls - nacionālā kopprodukta masa

38(apm. 0,1% no ES); ierobežots iekšējā preču un pakalpojumu tirgus

39apjoms, kas pamatā nevar nodrošināt rentablu ekonomisko darbību

40saražotās produkcijas eksporta.

41- Ekonomika atkarīga no lētu preču noietu tirgiem (ar dabas

42resursu pārstrādi un lēta, zemas kvalifikācijas darba spēka

43izmantošanu saistīto nozaru augstais īpatsvars

44tautsaimniecībā).

45- Nepietiekami ekonomikas attīstības tempi; iedzīvotāju

46uzkrājumu un ar to saistīto investīciju trūkums visās

47tautsaimniecības nozarēs sakarā ar izveidojušos zemu ienākumu

48līdzsvaru; mazs iekšējais riska kapitāls, kas ierobežo arī

49lielāku ārvalstu investīciju ieplūdi; vāji attīstīts vērtspapīru

50tirgus; valsts fiskālā politika, tai skaitā nodokļu sistēma un

51valsts budžets, un pat liela valsts ārējā parāda daļa vairāk

52orientēti uz patēriņa apmierināšanu, nevis uz attīstības

53veicināšanu.

54- Nepietiekami konkurētspējīga uzņēmējdarbības institucionālā

55vide, vāja valsts un privātā sektora sadarbība, vāja pašvaldību

56finansiālā bāze, nepietiekošs valsts atbalsts uzņēmējdarbībai,

57nepilnības uzņēmējdarbības likumdošanā un regulēšanā, augsts

58kopējais nodokļu slogs uzņēmējiem, nepilnības nodokļu

59administrēšanā.

60- Sadrumstalota administratīvi teritoriālā struktūra, vāja

61pašvaldību kapacitāte, izteikti nevienmērīgs iekšējo valsts

62reģionu attīstības līmenis, zema ražošanas aktivitāte laukos.

63- Īslaicīga demokrātijas pieredze, nepietiekama valsts varas

64kvalitāte, nevajadzīgi birokrātiskie šķēršļi, relatīvi augsts

65korumpētības un ēnu ekonomikas līmenis; nozīmīga sabiedrības daļa

66nespēj pielāgoties postsociālisma apstākļiem, tā ir sociāli,

67ekonomiski un politiski neviendabīga.

68- Sabiedrības novecošanās, demogrāfiskās problēmas pēc 2010.g.

69saistībā ar 20.gs. 90. gadu zemo dzimstības līmeni.

70- Derīgo izrakteņu un pietiekamu enerģijas resursu trūkums

71valstī - enerģētiskie resursi ir tikai koksne, kūdra un

72hidroresursi8.

73- Tehniskie un tehnoloģiskie resursi galvenokārt ir nolietoti,

74novecojuši un nepiemēroti augsto tehnoloģiju nozaru attīstībai;

75aizkavēta infrastruktūras attīstība (zems uzkrātā kapitāla

76līmenis infrastruktūrā, Latvijas ceļu sliktais stāvoklis, augsti

77elektro-, siltumenerģijas un telekomunikāciju tarifi) rada

78papildu slogu investīcijām.

79- Izglītības sistēma kopumā nav racionāla, mērķtiecīga,

80tehnoloģiski nodrošināta un virzīta uz indivīdu; nelīdzsvarota,

81ar demogrāfiskās attīstības tendencēm un prognozēm nesaistīta

82izglītības iestāžu tīkla attīstība un izglītības finansēšanas

83politika; nepietiekama augstākās izglītības kapacitāte; ilgs

84vidējais studiju laiks un zems īsa laika studiju programmās

85studējošo skaits; augstākās izglītības kvalitāte kopumā neatbilst

86valsts vajadzībām un Eiropas kopējā darbaspēka tirgus prasībām;

87ir pārāk maz (ES un pasaules mērogos) augsti kvalificētu,

88šodienas prasībām atbilstošu speciālistu.

89- Latvijas zinātnes nepietiekama spēja radīt inovatīvus

90produktus globālam tirgum ekonomiski nozīmīgā kvalitātē un

91kvantitātē, pārrāvums augstākās kvalifikācijas akadēmiskā

92personāla (īpaši profesūras) sagatavošanā, zems pedagoga statuss

93sabiedrībā, vāja zinātnes saistība ar augstāko izglītību.

944.3. Iespējas

95- Integrācija Rietumu pasaulē un sabiedrībā, līdzdalība ES kā

96garants valsts drošībai, ekonomiskajai stabilitātei un

97attīstībai, turpinot pildīt tilta funkcijas starp ES no vienas

98puses un Krieviju un NVS no otras puses; pieaugot ekonomiskajai

99aktivitātei Baltijas jūras reģionā, Latvija var ieņemt

100stratēģiski daudz nozīmīgāku pozīciju.

101- Tautsaimniecības attīstības orientācija uz zināšanām bāzētas

102produkcijas ražošanu (informācijas un komunikāciju tehnoloģijas,

103biotehnoloģija, farmakoloģija, ekoloģiski tīra pārtika, dziļā

104koksnes pārstrāde) un pakalpojumiem ar lielu pievienoto vērtību

105(tranzīts, tūrisms, finansu pakalpojumi, biznesa vadība, preču un

106pakalpojumu distribūcija).

107- Nodrošinot visos reģionos kvalitatīvu infrastruktūru

108(telekomunikācijas un datu pārraide, enerģija, ceļi,

109ūdenssaimniecība, atkritumu apsaimniekošana) un pakalpojumus,

110radīsies iespēja vienmērīgākai visu valsts reģionu

111attīstībai.

112- Izglītības sistēmas harmonizācija ar Baltijas un Eiropas

113izglītības sistēmu; nodrošinot nepieciešamos resursus ikviena

114indivīda kvalitatīvai izglītībai visa mūža garumā, ir iespējams

115radīt valstī pietiekamu intelektuālo bāzi nākotnes inovatīvai

116ekonomikai.

117- Uzņēmējdarbības attīstība veidos sabiedrības vidusslāni, kas

118savukārt sekmēs politisko un ekonomisko stabilitāti valstī.

1194.4. Riski

120- Var neizdoties sasniegt pietiekami straujus attīstības

121tempus, tādēļ Latvija var izrādīties lielā mērā ārpus globālajiem

122ekonomiskajiem procesiem un atpalicība no attīstītajām

123Rietumvalstīm nesamazināsies; šādā gadījumā, pastāvot spēcīgai

124konkurencei no attīstīto valstu puses, Latvija var izrādīties par

125mazjaudīgu un mazskaitlīgu nozīmīgas vietas iekarošanai globālā

126ekonomiskajā sistēmā.

127- Nespēja pietiekami sekmīgi apkarot korupciju; ekonomiskās un

128politiskās varas saplūšana, oligarhisko attiecību veidošanās.

129- Sabiedrībā neveidojas pietiekami liels vidusslānis,

130saglabājas liels nabadzīgo iedzīvotāju slānis, īpaši reģionos, un

131tas rada papildu iekšpolitisko un ekonomisko nestabilitāti.

132- Pasliktinoties politiskajām attiecībām starp Rietumvalstīm

133un Krieviju, kā arī starp Latviju un Krieviju, Latvija var

134izrādīties vājas ekonomiskās aktivitātes zonā.

135- Nespējot atrisināt savas iekšējās ekonomiskās un sociālās

136problēmas, ES valstis var izrādīties nespējīgas turpināt

137paplašināšanās procesu un iekļaut Latviju ES; tas nozīmēs

138neizbēgamu Latvijas nokļūšanu tiešā Krievijas politiskajā un

139ekonomiskajā ietekmē ar visām no tā izrietošajām sekām.

140- Uz zināšanām balstīta ekonomikas veidošana prasa ilgtermiņa

141ieguldījumus cilvēkkapitālā un radikālas pārmaiņas līdzšinējā

142pētniecības darbu un jaunu tehnoloģiju ieviešanas atbalsta un

143nodrošināšanas praksē; ir nepieciešams būtisks valsts tiešais

144ieguldījums izglītībā, zinātnē un pētniecībā; šāda politika, lai

145gan sola strauju ienākumu pieaugumu nākotnē, rada būtisku budžeta

146izdevumu pieaugumu, kas var izraisīt budžeta deficīta

147palielināšanos; zemās investīcijas izglītībā un zinātnē nopietni

148apdraud Latvijas ekonomisko un politisko nākotni; savukārt,

149smadzeņu aizplūšana uz ekonomiski attīstītajām valstīm ar

150augstāku kvalificēta darba samaksu var vēl vairāk samazināt

151Latvijas ekonomiskās attīstības perspektīvas.

152- Neuzlabojoties pašreizējai izglītības sistēmai, pirmkārt,

153pasliktināsies vietējo darba resursu kvalitāte, un pat

154tradicionālās nozarēs labākie speciālisti būs jāmeklē ārpus

155valsts; otrkārt, tas neveidos priekšnoteikumus Latvijas

156tautsaimniecības nozaru struktūras maiņai par labu augstāku

157tehnoloģiju nozarēm.

158- Nepietiekama izglītības attīstība vājinās sabiedrības

159integrācijas iespējas; tā rezultātā Latvija var kļūt par sašķeltu

160kopienu valsti, kurā pastiprinās iekšpolitiskā spriedze, kas

161padara to par investīcijām nedrošu valsti.

162- Valsts ekonomisko un sociālo attīstību, kā arī sabiedrības

163radošo potenciālu apdraud bezdarba draudi, kaitīgo ieradumu un

164noziedzības izplatīšanās, iedzīvotāju daļas atstumtība no lēmumu

165pieņemšanas, arhaisks domāšanas veids un slīgšana apātijā,

166sabiedrības novecošanās - katram strādājošam atbilst arvien

167lielāks pensionāru skaits, kas rada spiedienu uz pensiju sistēmu

168un ekonomikā var samazināties uzkrājumi, strādājošo skaitā

169palielinās vecāku cilvēku īpatsvars, kas samazina sabiedrības

170kopīgās spējas apgūt jaunas profesijas, pielāgoties jaunām

171tehnoloģijām, tādējādi tiek kavēts produktivitātes pieaugums, kā

172arī samazinās darbaspēka mobilitāte.

173- Sakarā ar globālām progresīvām izmaiņām tehnoloģijās var

174pazust dabiskās un laikā gaitā izveidojušās salīdzinošās

175ekonomiskās priekšrocības, kas būtiski var ietekmēt Latvijas

176turpmāko ekonomisko attīstību; tas attiecas gan uz salīdzinoši

177lētā darbaspēka priekšrocībām, gan arī uz priekšrocībām, kuras

178nodrošina dabas resursu un izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa

179izmantošana; pieaugošā konkurence tranzītpakalpojumu jomā no

180tuvāko kaimiņu puses - Lietuvas un Igaunijas, kā arī

181Skandināvijas valstu un Krievijas puses var apdraudēt vienu no

182svarīgākajiem Latvijas eksporta ienākumu posteņiem.

183- Nepilnības uzņēmējdarbības institucionālā vidē samazina

184Latvijas konkurētspēju; īpaši tas attiecas uz konkurenci starp

185Baltijas valstīm, ņemot vērā to līdzīgo tautsaimniecības

186specializāciju, tas ir konkurenci vienveidīgo preču tirgos;

187institucionālās vides nepilnības samazina konkurences iespējas kā

188preču un pakalpojumu tirgos, tā arī kapitāla un darba spēka

189tirgos.

190- Nepietiekoši attīstītā infrastruktūra ir viens no šķēršļiem

191ražošanas aktivitāšu veicināšanai vāji attīstītos reģionos, kas

192var pastiprināt reģionālās disproporcijas un kavēt izaugsmi;

193izveidojušās sociālās un reģionālās disproporcijas var negatīvi

194ietekmēt Latvijas konkurētspēju kapitāla un darba spēka tirgū, un

195tas mazina izaugsmes iespējas; tās var izraisīt sociālo

196neapmierinātību, kas var apdraudēt parlamentāro demokrātiju un

197tirgus ekonomikas principus.

198Galvenais secinājums: Latvijai ir reāla iespēja sasniegt

199augstus ekonomiskā pieauguma tempus tikai balstoties uz pieredzi

200un esošajiem augsti kvalificētiem speciālistiem tradicionālajās

201un zināšanu ietilpīgās nozarēs, uz sabiedrības noturīgu

202ieinteresētību kvalitatīvas izglītības iegūšanā. Lielākais

203šķērslis un iespējamais riska faktors - Latvija var izrādīties

204par mazjaudīgu un mazskaitlīgu nozīmīgas vietas iekarošanai

205globālā mērogā.

1Attīstības scenāriji

2Atkarībā no ārējiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem,

3no Latvijas spējas adaptēties šajos procesos un izmantot augstāk

4minētās priekšrocības un iespējas savas attīstības veicināšanai,

5kā arī no iekšējo politisko, ekonomisko un sociālo faktoru

6attīstības un mijiedarbības, ir iespējami dažādi vairāk vai mazāk

7sekmīgas Latvijas ilgtspējīgas attīstības scenāriji. Šajā

8stratēģijas dokumentā tiek apskatīti divi scenāriji (1. zīm.),

9kuri veidojas atkarībā no augstāk analizēto faktoru

10kombinācijas.

11Viens ir aktīvais, vēlamais un sekmējamais

12(Konverģences9 scenārijs), kurš nodrošina

13izvirzīto mērķu sasniegšanu, kurš īstenojas pie labvēlīgākās

14ārējo un iekšējo faktoru kombinācijas, kā arī sekmīgas

15priekšrocību un iespēju izmantošanas. Ja faktoru kombinācija

16kopumā ir mazāk labvēlīga, tie ir mazāk aktīvi un to iedarbības

17temps ir lēnāks, ja stratēģiju neizdodas pilnībā realizēt,

18attīstības temps samazinās (Lēnā konverģence). Atsevišķos

19laika posmos šis scenārijs var pat pārtapt stagnācijas

20scenārijā.

21Otrs scenārijs ir inerts, nevēlams un novēršams, taču principā

22iespējams (Stagnācijas scenārijs), tas atspoguļo

23situāciju, kad galvenie stratēģiskie uzdevumi īstenojas

24neapmierinoši sakarā ar vājo priekšrocību un iespēju faktoru

25izmantošanu, kā arī trūkumu saglabāšanos un risku realizēšanos.

26Rezultātā saglabājas esošā atpalicība no attīstītajām Eiropas

27valstīm. Ja priekšrocību un iespēju faktorus vispār neizdodas

28realizēt, toties pilnā apmērā īstenojas draudi, kuru ietekmi

29pastiprina tas, ka neizdodas novērst arī trūkumus, Latvijas

30attīstības tempi var kļūt pat mazāki par ES attīstības tempiem,

31rezultātā atpalicība var pat palielināties

32(Diverģence).

33Detalizēti tiks apskatīti tikai abi pamatscenāriji -

34konverģence un stagnācija, jo lēnajai konverģencei un diverģencei

35raksturīgi tie paši galvenie faktori, tikai ar lielāku vai mazāku

36to ietekmi. Turpmākās attīstības scenāriju sākuma nosacījumi ir

37vienādi. Proti, priekšrocības, iespējas, trūkumi un riski ir

38tādi, kādus mēs tos vērojam pašreiz. Tālākā perspektīvā, atkarībā

39no konkrētā scenārija, tās vai citas faktoru grupas ietekme uz

40ekonomisko attīstību pastiprinās vai pavājinās.

415.1. Konverģences scenārijs

42Latviju kā nelielu valsti īpaši ietekmē globālie attīstības

43procesi. Konverģences scenārija kontekstā nākotnē var prognozēt

44šādu galveno faktoru ietekmi uz Latvijas ekonomisko

45attīstību:

46- pasaulē pastiprināsies tirdzniecības liberalizācija; tas

47vairos Latvijas preču tirgus iespējas, tajā pašā laikā

48pastiprināsies konkurence Latvijas iekšējā tirgū, kuru tikai

49nosacīti varēs saukt par iekšējo;

50- turpinās konsolidēties pasaules un reģionālie ekonomiskie

51centri, to nozīme un ietekme uz visiem attīstības procesiem

52pieaugs, pastiprināsies šo centru savstarpējā ekonomiskā

53integrētība; Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, kas nodrošinās

54Latvijas valsts drošību plašā nozīmē;

55- Eiropas ekonomiskajā centrā būs vērojama pārstrukturizācija;

56no vienas puses tā būs saistīta ar ES paplašināšanās procesu, no

57otras - jo plašāka kāda sistēma, jo lielāka nepieciešamība tās

58iekšējai strukturizācijai, tādēļ ES ietvaros iespējamas

59pastiprinātas reģionalizācijas tendences; to rezultātā izdalīsies

603-4 Eiropas ekonomiskie subreģioni: Rietumeiropa (pirmā Eiropas

61Kopienas sešinieka kontūrās), Austrumeiropa (Polija,

62Čehija, Ungārija, Slovākija), Dienvideiropa (Spānija, Portugāle,

63Itālija, Grieķija), Ziemeļeiropa (Skandināvija, Baltija); šāds

64subreģionu dalījums, protams, ir nosacīts, to pamatā būs relatīvi

65aktīvākas ekonomiskās attiecības; Latvijai nozīmīga būs tālākā

66Ziemeļeiropas subreģiona integrācija, kura risināsies straujā

67tempā;

68- strauji palielināsies ārvalstu, pirmkārt Ziemeļeiropas,

69investoru interese par Latviju, taču Latvijā investēt būs

70ieinteresēti arī citu ES un pasaules valstu uzņēmēji;

71- Latvijai ir iespējas izmantot ES Strukturālo fondu

72līdzekļus, kas būtiski paātrina atpalikušo reģionu

73infrastruktūras attīstību, uzlabo iedzīvotāju izglītošanu un

74pārkvalificēšanu u.c.;

75- ikvienam būs iespējas iegūt zināšanas un izmantot tās

76labklājības nodrošināšanai; izglītība un tās kvalitāte būs

77izšķirošie faktori globālā konkurencē, pieaugs pieprasījums pēc

78augsti kvalificēta darbaspēka;

79- pieaugs pieprasījums pēc kvalitatīvas vides (ekoloģiskas

80pārtikas, tīra gaisa un ūdens);

81- arvien vairāk vājināsies robežas cilvēku, preču, pakalpojumu

82un informācijas plūsmai; cilvēki vairāk mācīsies un strādās ārpus

83sava reģiona vai valsts robežām.

84Atsevišķi skatāms jautājums par Latvijas un Krievijas

85ekonomiskajām attiecībām. Konverģences scenārija kontekstā var

86gaidīt, ka tuvākajā nākotnē Krievijā būs formāla demokrātija ar

87relatīvu tirgus ekonomiku, kas atsevišķās nozarēs atvērta

88ārvalstu investīcijām. Krievijā saglabāsies nepieciešamība pēc

89rietumvalstu investīcijām, lai gan nemazināsies arī interese par

90politisko dominanti Baltijas jūras reģionā un Austrumeiropā.

91Rietumvalstis iespēju robežās turpinās atbalstīt Krievijas

92ekonomiku un prognozējamu politisko attīstību. Kompromisu robeža

93starp iespējamo rietumu palīdzību un Krievijas prasībām,

94iespējams, kļūs skaidrāka turpmāko 5 gadu laikā atkarībā no NATO

95un ES reformu un paplašināšanās tempiem. Faktiski Krievijas

96attīstības jautājums ir atkarīgs no tā, vai politiski Krievija

97turpinās demokratizāciju un ekonomiski veicinās atvērtas tirgus

98sabiedrības attīstību. Pēdējo gadu desmitu laikā pasaulē

99notiekošie demokratizācijas procesi pieļauj iespēju, ka arī

100Krievijā ilgtermiņā varētu tikt pārvarēta ekonomiskā stagnācija,

101valstī nostiprināsies demokrātija un tirgus ekonomika. Šādā

102gadījumā iespējama Krievijas atjaunošanās par drošu Latvijas

103tirdzniecības un investīciju partneri. Krievijai

104demokratizējoties, var izveidoties tādas ilgtermiņa attiecības ar

105Baltijas valstīm, kas balstītos uz saimnieciskā izdevīguma

106principiem un līdztiesīgām politiskām partnerattiecībām.

1072. zīm. Latvijas IKP līmeņa uz

108vienu iedzīvotāju salīdzinājums ar ES10 vidējo

109līmeni11

110(ES 2000. gadā = 100%)

111Ņemot vērā minētos priekšnosacījumus, var iezīmēt šādas

112galvenās Latvijas ekonomiskās attīstības tendences:

113- Latvija kļūst pilntiesīga ES dalībvalsts;

114- notiek intensīva sadarbība starp Austrumiem un Rietumiem,

115Latvija atrodas aktīvajā ES reģionā; Latvija cieši sadarbojas ar

116citām Eiropas (Baltijas reģiona) valstīm, īpaši Skandināvijas

117valstīm, relatīvi līdzīga ģeopolitiskā stāvokļa, interešu un

118mentalitātes dēļ; notiek arī politiski un ekonomiski aktīva

119sadarbība ar Austrumiem;

120- Latvija aktīvi iekļaujas reģionālajā un globālajā

121saimnieciskajā darbībā, attīstās konkurētspējīgu preču ražošana;

122adekvātu paliekošu ārvalstu investīciju piesaisti veicina

123labvēlīga biznesa vide, valsts garantijas, nodokļu atvieglojumi;

124paaugstinās valsts drošība mainīgajos ekonomiskajos un

125politiskajos apstākļos, ilgtermiņā līdzsvarojas ārējās

126tirdzniecības bilance;

127- Rīga kļūst par Baltijas jūras reģiona biznesa, finansu,

128zinātnes, augsto tehnoloģiju un komunikāciju centru;

129- efektīva, demokrātiska, caurspīdīga un atvērta valsts

130pārvalde, uzņēmējiem pieejami kvalitatīvi valsts iestāžu

131pakalpojumi; E-valdības modeļa attīstība;

132- zināšanu pārvaldības process12 realizēts valsts

133mērogā kā sabiedrības prioritāte un valsts ekonomikas un sociālās

134dzīves pamats; izglītota un zinoša sabiedrība kļūst par valsts

135iekšējās un ārējās drošības garantu;

136- jaunās (inovatīvās) ekonomikas un E-komercijas vides

137attīstība; stingra orientācija uz zemu energoietilpīgu un

138materiālietilpīgu ražošanu, balstītu uz zināšanām, augstām

139tehnoloģijām un inovāciju rūpniecībā, lauksaimniecībā un

140pakalpojumos;

141- zinātniskās pētniecības darba iespējas nodrošina pasaules

142līmenim atbilstošus rezultātus konkurētspējīgās nozarēs,

143inovāciju process tautsaimniecībā kļūst arvien straujāks,

144veidojas ar augstskolām saistīti, aktīvi funkcionējoši

145tehnoloģiskie centri, kas sadarbojas ar attiecīgajiem Eiropas

146tehnoloģiskajiem megacentriem;

147- izglītība kļūst par procesu visa mūža garumā, valsts garantē

148ikvienam vispārējās izglītības iespējas un nodrošina visiem

149kvalitatīvas augstākās un profesionālās izglītības iespējas;

150mācību process orientēts uz spēju patstāvīgi apgūt zināšanas un

151tās lietot;

152- attīstīta moderna infrastruktūra (informācijas un

153telekomunikāciju tīkli, ceļi, elektrības padeve,

154ūdenssaimniecība, atkritumu apsaimniekošana); visas Latvijas

155ekonomiskās telpas pilnīga datorizācija un pieeja Internet;

156izveidota nepieciešamā biznesa vide visā valstī;

157- ES infrastruktūrā integrēta konkurētspējīga transporta

158(sauszemes, ūdens un gaisa) sistēma, ērta vietējā un

159starptautiskā satiksme, efektīva un integrēta kravu un pasažieru

160loģistika; veidojas aktīvs vietējais un starptautiskais

161tūrisms;

162- tranzīta pakalpojumu īpatsvars tautsaimniecībā sabalansēts

163ar ražošanu un pakalpojumiem; Latvija kooperācijā ar citu valstu

164struktūrām efektīvi pelna, izmantojot tranzītteritorijas statusu;

165attīstītas kuģniecība, efektīvāka kļuvusi ostu darbība,

166paplašinās un veidojas arvien jauni papildu un sekundārie

167pakalpojumi (loģistika, distribūcija, banku un apdrošināšanas

168serviss, konsultēšana);

169- lauku rajonos ekonomika diversificējas (piemēram, lauku

170tūrisms un amatniecība), lauksaimniecībā sāk dominēt specializēta

171augstražīga ražošana, bez tam attīstās bioloģiskā

172lauksaimniecība, netradicionālās lauksaimniecības nozares un

173nepārtikas produktu ražošana;

174- veiksmīgi padziļinās sabiedrības ekonomiskā un sociālā

175kohēzija; pieaugot darbaspēka mobilitātei, izlīdzinās atšķirības

176starp valsts reģioniem, veidojas sabiedrības vidusšķira;

177atrisinātas ar demogrāfisko procesu saistītās darbaspēka

178problēmas.

179Kā jau tika minēts, šādu tendenču iespējamība balstās uz

180Latvijas priekšrocību un iespēju nostiprināšanos nākotnē.

181Pastāvot labvēlīgai demogrāfiskai situācijai, dzimstība

182nākošajos 10 gados var būt lielāka nekā deviņdesmitajos

183(1999.-2000. gadā pēc ilgāka pārtraukuma jau ir neliels

184dzimstības pieaugums). Pateicoties samērā augstajam dzimstības

185līmenim astoņdesmitajos gados, sākot ar apmēram 2005.-2007. gadu

186darba tirgū nonāks papildu kvalificēts darbaspēks. Turpmākajos

187gados, savukārt, demogrāfiskā situācija pasliktināsies, arvien

188jūtamāk izpaudīsies sabiedrības novecošanās tendences.

189Vairāku faktoru labvēlīga kombinācija (stabila makroekonomiskā

190vide, labvēlīga ārējo tirgu konjunktūra u.c.), ekonomikas

191(iekšzemes kopprodukta) attīstības tempi pakāpeniski pieaugs, pēc

1922005.gada vidēji sasniedzot 6-8 % gadā, bezdarba samazināšanās

193līdz dabiskajam līmenim notiks 10 gadu laikā. Ekonomikas

194attīstības līmenim pietuvojoties ES vidējam līmenim ap 2020.

195gadu, ikgadējais IKP pieauguma temps sāks atkal nedaudz

196samazināties.

197Nākamajos 5 gados vai pat ilgāk jārēķinās ar samērā ievērojamu

198budžeta izdevumu slogu, kas var radīt budžeta deficītu. Šis

199apstāklis ir viens no galvenajiem dotā scenārija riska momentiem,

200kas var ietekmēt tā konsekventu realizāciju. Pārvarot šo posmu,

201valsts finanses pakāpeniski stabilizēsies.

202Sagaidāms straujš eksporta pieaugums, bet tai pašā laikā

203nepieciešamās investīcijas un budžeta deficīts veicina importa

204pieaugumu. Tāpēc perioda sākumā tekošā konta deficīta

205samazinājums nebūs straujš. Tomēr tam nevajadzētu izraisīt

206maksājuma bilances nestabilitāti, jo realizētie uzņēmējdarbības

207vides uzlabošanas pasākumi, labvēlīgā ekonomiskā attīstība radīs

208Latvijai papildu iespējas piesaistīt ārvalstu kapitālu. Jau pēc

2097-8 gadiem tekošā konta deficīts var sākt jūtami samazināties,

210pateicoties iekšējo uzkrājumu pieaugumam.

211Iedzīvotāju vidējie ienākumi acīmredzot pieaugs lēnākā tempā -

212vidēji 4-6 % gadā. Kaut arī saglabāsies sabiedrības

213diferenciācija pēc materiālā stāvokļa, var cerēt, ka tuvākajos

214gados izveidosies stabils sabiedrības vidusslānis un mazināsies

215krasi izteikta sabiedrības noslāņošanās. Tālākā laika gaitā,

216līdzīgi kā tas dažādos laika posmos bijis ekonomiski attīstītajās

217valstīs, aizsāksies ienākumu izlīdzināšanās

218tendence13. Pieaugot ienākumiem un palielinoties

219uzkrājumu līmenim, darba ņēmējiem sāks piederēt arvien lielāki

220nacionālo aktīvu apjomi.

221Ir jāmaina Latvijas ekonomikā dominējošais modelis, ko

222raksturo zemu kvalificēta darbaspēka izmantošana un produkcijas

223ar mazu pievienoto vērtību ražošana. Šis modelis nespēj

224nodrošināt augstus ekonomikas attīstības tempus un veicināt

225nākotnē augsta labklājības līmeņa sasniegšanu. Ņemot vērā

226ierobežotos dabas resursus, mazās tautsaimniecības jaudas un mazo

227tirgus apjomu, reālākais tautsaimniecības attīstības ceļš, kas

228var nodrošināt nepieciešamo IKP pieaugumu, ir zināšanu un augsto

229tehnoloģiju intensīva izmantošana, akcentu nobīde no

230darbietilpīgas ekonomikas uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku. Tādēļ

231turpmāko 5-10 gadu laikā turpināsies Latvijas tautsaimniecības

232pārstrukturizācija. Tā notiks vairākos posmos, vienlaikus:

233- veicot reindustrializāciju tradicionālajās tautsaimniecības

234nozarēs;

235- attīstot jaunas postindustriālas nozares un veicinot

236informācijas sabiedrības veidošanos14.

237Tradicionālo nozaru attīstības galvenais priekšnosacījums būs

238to reindustrializācija, t.i., to attīstība uz jaunas tehniskās un

239tehnoloģiskās bāzes. Pirms plašāka mēroga reindustrializācijas

240nepieciešams daudz plašākā apjomā kā līdz šim veikt darbietilpīgo

241infrastruktūras atjaunošanu un sakārtošanu.

242Tas nav iespējams bez papildu darbaspēka iesaistīšanas. Ņemot

243vērā prognozējamo demogrāfisko situāciju, tas nav īstenojams, ja

244ir tehniski atpalikusi lauksaimniecība - nozare, kur ir zināmas

245potenciālas darbaspēka rezerves. Tādēļ tā ir nozare, kurā

246vispirms jāstimulē mūsdienu tehnoloģiskā līmeņa sasniegšana. Tas

247neveicinās lauksaimniecības produktu ražošanas apjoma

248palielināšanos valstī, bet ļaus izbrīvēt darbaspēku citām

249nozarēm. Tādēļ lauksaimniecības modernizācijas veicināšana ir

250viena no aktuālākajām Latvijas prioritātēm.

251Atjaunojot un modernizējot infrastruktūru, arī turpmāk

252saglabāsies paaugstināti attīstības tempi būvniecībā. Tomēr

253jārēķinās, ka laukos samazināsies iedzīvotāju skaits, jo tie

254pārcelsies uz pilsētām.

255Reindustrializāciju būtiski ietekmēs ārvalstu investīcijas un

256ekonomiski attīstīto valstu transnacionālo korporāciju (TNK)

257prakse - agrāk apgūtu masveida ražošanas procesu pārvietošana uz

258kādu ekonomiskās attīstības valsti ar nobriedušu industriālā tipa

259ekonomiku, kurā ir arī inovatīvās ekonomikas aizmetņi, ar

260izglītotu darbaspēku pietiekamā līmenī, lai nodrošinātu

261standartizētas masveida produkcijas ražošanu15.

262Latvijas uzņēmumi arvien vairāk tiks iesaistīti lielo TNK

263iekšējā apgrozījumā, kļūstot par daļu no kooperācijas saitēm

264starp to specializētajiem meitas uzņēmumiem, kas atrodas dažādās

265valstīs un pat dažādos kontinentos. Tas būs viens no globālā,

266integrētā ražošanas-tirdzniecības tīklveida modeļa izveidošanās

267rezultātiem, ko veicinās mūsdienu informācijas un sakaru

268sistēmas, kas ļaus šādas komplicētas tīklveida sistēmas vadīt un

269kontrolēt arvien efektīvāk.

270Tomēr pastiprināsies arī faktori, kas šo procesu bremzēs.

271Attīstoties informācijas un telekomunikāciju sistēmām, it īpaši

272Internet, arvien vairāk samazināsies nepieciešamība TNK

273veidot plašu meitas uzņēmumu un filiāļu tīklu. Arvien biežāk

274pasūtījumus izejvielu, materiālu, detaļu, kā arī pakalpojumu

275piegādei uzņēmumi ievietos Internet mājas lapās. Tas

276nozīmē, ka daudzi Latvijas uzņēmumi tomēr ne vienmēr varēs cerēt

277uz dāsnām ārvalstu kompāniju investīcijām ražošanā - tie būs

278spiesti meklēt citus līdzekļus savu ražošanas jaudu

279attīstībai.

280Reindustrializācija un uzņēmumi Latvijā veidosies ne tikai

281atkarībā no ārvalstu investīcijām un TNK. To noteiks arī iekšējo

282faktoru loģika, tai skaitā uzņēmējdarbības strukturālās

283sabalansētības (lielo, vidējo un mazo uzņēmumu attiecība,

284industriālās grupas un klasteri) nepieciešamība16.

285Tādēļ nākamajos gados svarīgas būs nevis atsevišķas investīcijas

286vispār, lai cik lielas tās būtu, bet tādas investīcijas, kas

287stimulē plašu, sazarotu industriālo grupu veidošanos.

288Īstenojoties šādai politikai, reindustrializācijas rezultātā

289Latvijā veidosies mūsdienīga rūpniecība, izmantojot ekonomiski

290attīstīto valstu jau sasniegto tehnoloģisko līmeni, to

291investīcijas un industriālo pieredzi. Tādēļ šādas rūpniecības

292attīstībai un tai adekvāta darbaspēka sagatavošanai jābūt par

293vienu no galvenajām Latvijas prioritātēm vidējā (10-15 gadu)

294termiņā.

295Tradicionālo nozaru vidū labas attīstības iespējas

296paredzamas:

297- nozarēm, kas saistītas ar meža izmantošanu; pagaidām

298Latvijas mežu resursu izmantošana vēl nav specializējusies tādā

299mērā, lai tas varētu kļūt par tās efektivitātes palielināšanās

300faktoru, tādēļ paredzams, ka galvenais šīs nozares attīstības

301virziens būs saistīts ar dziļāku koksnes pārstrādi; attīstīsies

302koksnes pārstrādes cikls - kokmateriāli, mēbeles, celuloze,

303papīrs, poligrāfija, koksnes ķīmija; nozarei strukturējoties šādā

304veidā, veidosies viena no nozīmīgākajām Latvijas industriālajām

305grupām (klasteriem);

306- darbaspēka intensīvas izmantošanas nozarēm, tādām kā

307tekstilrūpniecība, vairākas aparātu un iekārtu komplektējošās

308nozares, kuģu būve un remonts; pakāpeniski zūdot lētā darba spēka

309pieejamībai, nozīmīgāki kļūs citi konkurences aspekti, piemēram,

310ES kvalitātes standartu prasību apmierināšana un darbinieku

311apmācība, jaunas produkcijas un jaunu tirgu apgūšana, mārketings,

312morāli un fiziski novecojušās infrastruktūras atjaunošana,

313u.c.;

314- ekoloģiski tīras pārtikas ražošanai, kā arī netradicionālo

315lauksaimniecības nozaru (arī nepārtikas) attīstībai; maz

316piesārņotā augsne ir vietējās lauksaimniecības priekšrocība, laba

317bāze Latvijas pārtikas rūpniecībai un atjaunojamo izejvielu bāze

318pārstrādei;

319- pakalpojumu nozaru attīstībai, kura noritēs gan pieaugot

320ekonomiskajām aktivitātēm, tai skaitā vāji attīstītos reģionos,

321uzlabojoties infrastruktūrai, pastāvot efektīvākam mazo uzņēmumu

322atbalstam, gan arī veidojoties pieprasījumam pēc jauniem

323pakalpojumu veidiem, kas saistīti ar tehnisko progresu un

324iedzīvotāju dzīves standartu pieaugumu; pakalpojumu struktūrā

325notiks izmaiņas, pieaugs informatīvo, finansu un citu

326virtuālo pakalpojumu daļa;

327- tranzītpakalpojumiem, kuru apjoms absolūtā izteiksmē

328turpinās palielināties (lai gan samazināsies tranzītpakalpojumu

329īpatsvars), līdz ar to arī nākotnē tie būs nozīmīga Latvijas

330tautsaimniecības nozare; lielā mērā tās attīstība ir saistīta ar

331Krievijas un citu NVS valstu ekonomisko izaugsmi un Latvijas

332politiskām un ekonomiskām attiecībām ar tām; īpaši jāņem vērā, ka

333nepārtraukti pieaug konkurence no tuvāko kaimiņu - Lietuvas un

334Igaunijas, kā arī Skandināvijas valstu un pašas Krievijas puses,

335tāpēc pastāvīgi uzlabojama tranzītpakalpojumu kvalitāte;

336sagaidāms, ka paplašināsies jau aizsākusies tendence gūt

337ienākumus no tranzītpakalpojumiem, attīstot jaunus, ar

338tranzītpakalpojumiem saistītus pakalpojumu veidus, piemēram,

339loģistikas un distribūcijas pakalpojumus;

340- tūrismam, kura attīstībai labus priekšnoteikumus rada

341izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums, ekonomiskā aktivitāte,

342ainaviski bagāta, daudzveidīga un nepiesārņotā vide, kultūras

343resursi un savdabīgais kultūrvēsturiskais mantojums; veidosies

344Baltijas un Eiropas mērogā konkurētspējīgs Latvijas tūrisma

345produkts, attīstīsies tūrisma infrastruktūra.

346Sekmīgi attīstoties zinātnei, pieaugot investīcijām jaunajās

347tehnoloģijās, ekonomikas attīstību arvien vairāk noteiks jaunas

348augsto tehnoloģiju nozares17 un strukturālās

349izmaiņas tautsaimniecībā pavērsīsies pretējā -

350deindustrializācijas virzienā18. Tas nozīmēs, ka

351atsāksies rūpniecības daļas samazināšanās IKP struktūrā, dodot

352vietu lielākai pakalpojumu daļai. Tomēr tas nebūs atkārtots

353industrijas noriets pēc deviņdesmito gadu sākuma

354scenārija. Industrijā, pateicoties jauno tehnoloģiju ieviešanai,

355pieaugs darba ražīgums, palielināsies arī ražojamās produkcijas

356apjoms. Starp industrijā nodarbinātajiem pieaugs augsti

357kvalificētu darbinieku īpatsvars. Industrija kļūs par vienu no

358inovatīvās ekonomikas pamatiem19.

359Inovatīvā ekonomika ir principiāli jauns ekonomikas modelis,

360kas sāks veidoties apmēram pēc 2010.-2015. gada, pateicoties

361kvalitatīvām pārmaiņām industrijā, tehnoloģisko un informatīvo

362pakalpojumu nozarēs. Vienlaicīgi arī sabiedrība pārveidosies par

363informācijas sabiedrību20. Iekšzemes kopprodukta

364pieaugumā uz vienu Latvijas iedzīvotāju arvien svarīgāka loma būs

365tehniskajam progresam un inovācijām, nevis kopējās kapitāla masas

366uzkrāšanai vai strādājošo skaita pieaugumam21. Tādēļ

367arī no investīciju viedokļa būtiski būs ieguldījumi izglītībā,

368zinātnē un modernajās tehnoloģijās, nevis tikai fiziskā kapitāla

369apjoma vienkāršā palielināšanā (runa ir par industriālo fizisko

370kapitālu; infrastruktūrā tā palielināšana joprojām būs

371nepieciešama).

372Realizējot mērķtiecīgu sektorpolitiku (produktīvās kapacitātes

373paaugstināšana, cilvēkresursu attīstība, inovācijām atvērtas

374ekonomikas izveidošana), Latvijas tautsaimniecības nozaru

375struktūra jau reindustrializācijas periodā ir pakāpeniski jāmaina

376par labu uz augsto tehnoloģiju un zināšanām balstītām nozarēm.

377Šis process ir cieši saistīts ar zinātniskās pētniecības darbību,

378augsti kvalificētu kadru sagatavošanu, aktīvu inovāciju procesu,

379kas prasa kā valsts, tā ražotāju būtiskus ieguldījumus, ar

380zināšanu pārvaldību kā kompleksu procesu valsts mērogā, kurā

381valstij ir mērķtiecīgi jāpiedalās22.

382Ir principiāli svarīgi īpaši akcentēt un koncentrēt zināšanu

383pārvaldības procesus dažos atsevišķos ierobežota skaita

384virzienos, lai nodrošinātu koordinētu un virzītu valsts

385attīstību, jo, lai veiktu plašus zinātniskās pētniecības un

386tehnoloģiskos darbus visos virzienos, kā arī iekarotu noieta

387tirgu daudzās nozarēs, Latvijai nav pietiekama cilvēkresursu

388potenciāla un ir ierobežotas iespējas. Jāīsteno saskaņotas

389prioritātes, akcentējot tādus tautsaimniecībai, izglītībai,

390zinātniskajiem pētījumiem un citām nozarēm vienotus attīstības

391virzienus, kuri ir starptautiski nozīmīgi un kvalitatīvi

392konkurētspējīgi, kuros Latvijai ir salīdzinošās priekšrocības un

393kuru attīstība stimulēs valsts kopējo ekonomisko izaugsmi.

394Valstij prioritāro konkurētspējīgo zināšanu un darbības

395virzienu atlases kritēriji ir definējami, ņemot vērā Latvijas

396status quo faktoru mijiedarbības analīzi un pasaules

397attīstības objektīvās tendences:

398- Nozarē ir augsta speciālistu zināšanu bāze (kompetence,

399kvalifikācija, pieredze) visos līmeņos, pietiekams speciālistu

400daudzums un stabilas tradīcijas;

401- pasaules līmenim atbilstošs akadēmiskās un profesionālās

402izglītības līmenis un jauda nozares attīstībai;

403- starptautiski konkurētspējīgs nozares tehnoloģiskās

404attīstības līmenis, institucionālā un cilvēkresursu bāze

405inovācijām attiecīgajā nozarē;

406- eksistējoša, reāli apgūstama niša un pieprasījums pēc

407produktiem un pakalpojumiem iekšējā un īpaši ārējā tirgū,

408labvēlīgas prognozes iespējai darboties ārējā tirgū, stabilam

409pieprasījumam un tirgum nākotnē;

410- augsta attiecīgās nozares produktu un pakalpojumu pievienotā

411vērtība;

412- mazs enerģijas resursu un izejvielu (īpaši neatjaunojamo)

413patēriņš;

414- nozares attīstība nedegradē apkārtējo vidi.

415Minēto kritēriju kopējā analīze liecina, ka tiem pilnīgi vai

416daļēji atbilst zināšanu ietilpīgās augsto tehnoloģiju nozares.

417Pašlaik Latvijā konkurētspējīgā līmenī ir attīstījušās vairākas

418no tām:

419- informātika, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju,

420pakalpojumu un pielietojumu attīstības līmenis valstī kļūst par

421būtisku sabiedrības attīstības un ekonomisko procesu pamatu;

422visiem šīs nozares aspektiem jāpievērš īpaša, prioritāra

423uzmanība. Informātika kā ietilpīga zināšanu nozare ietver

424dažādus, bet arvien ciešāk un nesaraujamāk saistītus darbības

425veidus - preču ražošanu, pakalpojumu sniegšanu un satura

426industriju; uz tās bāzes aktīvi attīstās jauni starpnozaru

427pakalpojumu veidi; taču informātikas attīstības līmenis atstās

428daudz plašāku un dziļāku iespaidu uz valsts attīstību kopumā; tas

429ir pamats gan bāzes informāciju un telekomunikāciju

430infrastruktūras izveidei valstī, gan visu sabiedrības darbības

431veidu sekmīgai attīstībai, pamatojoties uz zināšanu pārvaldības

432principiem;

433- specifiski biotehnoloģijas, biomedicīnas, farmakoloģijas,

434koksnes ķīmiskās pārstrādes virzieni - gan modernas, zināšanu

435ietilpīgas, videi draudzīgas un resursus taupošas inovāciju un

436rūpniecības nozares, gan arī bāze pakalpojumu sniegšanai

437(veselības un dabas aizsardzība); Latvijā ir potenciāls un

438perspektīvas iestrādes, kas lielā mērā pamatojas uz vietējo

439atjaunojamo resursu (lauksaimniecības produktu) izmantošanu;

440- atsevišķas materiālu tehnoloģijas un ražošanas nozares ir

441perspektīvas, lai, pamatojoties uz Latvijā uzkrāto zinātnisko

442potenciālu, pieredzi un rūpnieciskajiem resursiem, tiktu radītas

443vismodernākās tehnoloģijas, projektēti un ražoti augstas

444kvalitātes videi un lietotājam draudzīgi pasaules tirgū

445konkurētspējīgi izstrādājumi.

446Tajā pašā laikā šis prioritāro zināšanu ietilpīgo nozaru

447uzskaitījums nav uzskatāms par nemainīgu. Tas jākoriģē, ja

448attīstības gaitā ir izveidojušās jaunas iespējas vai

449prioritātes.

450Ar pāreju no industriālās ekonomikas uz inovatīvo ekonomiku

451mainīsies arī uzkrājumu līmenis. Industrializācijas sākuma fāzē

452šis līmenis ir ap 17% no IKP (1999. gadā)23.

453Inovatīvajā ekonomikā tas palielināsies līdz 25-30% no IKP vai

454pat vairāk, saglabājoties šādā līmenī arī turpmāk. Tas veicinās

455lielāku investīciju ieplūdi ekonomikā un līdz ar to arī straujāku

456tautsaimniecības attīstību. Papildu faktors, kas veicinās

457straujāku ekonomisko izaugsmi, būs ES strukturālie fondi, ja tie

458sasniegs vismaz 4% no IKP24.

459Pakāpeniski pieaugot uzkrājumu līmenim, palielināsies un kļūs

460jūtamāka arī finansu institūciju loma gan reindustrializācijā,

461gan pārejā uz inovatīvo ekonomiku. Bankas jau šodien ir viens no

462svarīgākajiem mehānismiem plašas sabiedrības uzkrājumu

463transformēšanā investīcijās un kapitāla akumulēšanā.

464Reindustrializācijas procesā ar saviem noguldījumiem bankās

465pastarpināti arvien vairāk piedalīsies plaša sabiedrība, saņemot

466par to attiecīgus procentus. Bankas ir arī viens no galvenajiem

467inovatīvo ideju filtriem, jo, piedaloties jaunu projektu

468finansēšanā, tās rūpīgi analizē ieguvumus un risku, kas saistīts

469ar šo projektu īstenošanu. Tieši ar banku palīdzību praksē

470turpmāk arvien vairāk tiks īstenotas konkrētajā brīdī un

471konkrētajā situācijā efektīvākās inovācijas, atsijājot tās, kuras

472vēl nav pietiekami nobriedušas. Tādēļ tieši banku sistēma būs

473viens no galvenajiem inovatīvās ekonomikas dzinējspēkiem un

474veicinātājiem.

475Tomēr finansu plūsmas neierobežojas tikai ar banku sistēmu.

476Informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju straujā attīstība

477jau radījusi iespēju ātri pārvietot finansu kapitālus no viena

478pasaules finansu tirgus segmenta (tai skaitā vērtspapīru tirgus

479segmenta) uz citu. Šīs pašas tehnoloģijas ļauj daudz ātrāk iegūt

480informāciju par tās vai citas valsts, tautsaimniecības nozares

481vai atsevišķa uzņēmuma finansu stāvokli tiešsaistes režīmā.

482Rezultātā investoru reakcija uz to uztverē labvēlīgiem vai

483nelabvēlīgiem notikumiem, bet nereti - vienkārši baumām, kļūst

484arvien straujāka un neprognozējamāka. Tādēļ nākotnē Latvijas

485iespējas piesaistīt šīs finansu plūsmas būs lielā mērā atkarīgas

486no valsts ekonomiskās stabilitātes, kā arī finansu tirgus

487institucionālās struktūras un tās uzticamības. Turpinoties

488Latvijas vērtspapīru tirgus integrācijai vienotā Baltijas

489(Baltijas-Skandināvijas) vērtspapīru tirgū, arvien lielākā apjomā

490gan Latvijas investoriem, gan vērtspapīru emitentiem kļūs

491pieejams plašāks finansu instrumentu klāsts, piemēram,

492atvasinātie instrumenti (derivatīvi)25 un robežriska

493(hedža) fondi26. Šie instrumenti ļaus ievērojami

494samazināt un regulēt investoru risku, un tas veicinās inovatīvās

495ekonomikas attīstību, daļēji kompensējot riska kapitālu hronisko

496trūkumu Latvijā. Tai pat laikā jāatzīmē, ka atvasināto

497instrumentu plašāka pielietošana finansu tirgu kopumā padara

498fragmentārāku, daudz sarežģītāku un, līdz ar to iekšēji

499nestabilāku. Lai to kompensētu, nepieciešama kvalificētāka un

500precīzāka finansu tirgus uzraudzība un regulēšana, izmantojot

501arvien modernākas finansu un ekonomisko procesu analīzes un

502prognozēšanas metodes.

503Nacionālā līmenī svarīgs būs teritoriālais aspekts un

504reģionāli sektorālā struktūrpolitika. Sektorālā (nozaru) aspektā

505teritoriālā plānošana tiks sabalansēta ar sociālās labklājības

506pieaugumu un veselīgas vides saglabāšanu. Uzlabojoties

507ekonomiskajai situācijai, izveidosies arī nepieciešamie

508priekšnoteikumi labvēlīgu un līdzvērtīgu vides, dzīves un darba

509apstākļu nodrošināšanai visos Latvijas reģionos, samazināsies

510nevēlamās reģionālās atšķirības.

511Novadi, kuri turpinās veidoties, apvienojoties pagastiem,

512pilsētām, vai pagastiem un pilsētām, kļūs par vienotu teritoriju

513ar kompleksu ekonomisko un sociālo kapacitāti. Uzlabojoties

514ekonomiskai aktivitātei valstī, palielināsies arī novadu

515apdzīvotība. Paātrināsies arī pilsētu attīstība, nodrošinot lauku

516teritoriju infrastruktūras attīstību, reģionālās un sektorālās

517struktūrpolitikas vienotību, ekonomiskās un sociālās

518infrastruktūras ērtu pieejamību visiem iedzīvotājiem. Tas viss

519veicinās sabalansētas kultūrvides veidošanos visos reģionos.

520Pilsētas Latvijā kļūs par jaunās ekonomikas mezglu

521punktiem. Viens no būtiskiem to attīstības faktoriem būs

522tehnoloģisko un biznesa parku veidošanās. Tajā pašā laikā

523virtuālie uzņēmumi un teledarbs kļūs par ikdienu lauku

524teritorijās.

525Pilsētas atgūs savas dabiskās funkcijas - būt arī par

526apkārtējo lauku teritoriju attīstības centriem, nodrošinot

527savstarpēju papildinātību, diversificētu ražošanu un pakalpojumu

528pieejamību. Pilsētām būs svarīga loma lauku infrastruktūras

529izveidē, uzņēmējdarbības atbalstīšanā. Tās būs arī lauku

530intelektuālais centrs, nodrošinot apkārtējiem iedzīvotājiem

531pienācīgas izglītības iespējas, zināšanu ieguvi, sniedzot tiem

532informācijas pakalpojumus. Būtiski palielināsies pilsētu iespējas

533nodrošināt reģionos pamata sociālos pakalpojumus - veselības

534aprūpi un sociālo palīdzību, kultūras un atpūtas pasākumus.

535Pateicoties informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju

536attīstībai, ievērojami palielināsies reģionu administratīvā

537kapacitāte.

538Lauksaimniecībā dominēs koncentrēta, specializēta, augstražīga

539un tehnoloģiski moderna agrārā industrija, kas nodrošinās valsts

540iedzīvotājus ar kvalitatīvu pārtiku pietiekamā daudzumā (arī

541raugoties no valsts un sabiedrības drošības viedokļa), kā arī

542rūpniecību - ar izejvielām. ES kvalitātes prasībām atbilstošas

543pārtikas produktu pārstrādes jaudas pakāpeniski sabalansēsies ar

544pieejamajiem resursiem un tirgus iespējām. Tikai videi draudzīga

545darbība, racionāla un saudzējoša dabas resursu izmantošana,

546efektīva lauku vides apsaimniekošana nodrošinās resursu, vides un

547ainavas aizsardzību un saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Meža un

548meža zemju ilgtspējīga apsaimniekošana īstenos meža ekoloģiskās,

549ekonomiskās un sociālās funkcijas.

550Dažādu ražošanas un pakalpojumu sektoru attīstība, tūrisms,

551virtuālie uzņēmumi un teledarbs nodrošinās iedzīvotāju skaita

552saglabāšanos un palielināšanos lauku teritorijās. Uzlabojoties

553infrastruktūrai un tās pieejamībai, migrācija uz Rīgu un citām

554lielākajām pilsētām samazināsies, neraugoties uz mobilitātes

555pieaugumu.

556Ņemot vērā šajā scenārijā izvērtētos attīstības mehānismus,

557var prognozēt, ka 21. gadsimta pirmās trešdaļas beigās

558attīstīsies ekonomiskās aktivitātes visā valstī, pakāpeniski

559izlīdzinot reģionu attīstību. Augsto tehnoloģiju nozaru īpatsvara

560pieaugums ekonomikā mazinās risku intensificēt resursus

561noplicinošās nozares. Rezultātā Latvijai iespējams ievērojami

562pietuvoties ekonomiski attīstīto valstu dzīves līmenim.

563Palēninātā konverģences scenārijā, attīstību veicinošo faktoru

564ietekme ir mazāk aktīva. Toties vairāk izpaužas attīstību

565bremzējošo (trūkumu un risku) ietekme. Galvenās makroekonomiskās

566proporcijas šajā gadījumā ir šādas:

567- par 1-2% zemāki IKP pieauguma tempi, salīdzinot ar

568konverģences scenāriju, vidējie ikgadējie perioda pirmās puses

569pieauguma tempi būs 5-5,5% robežās; perioda pēdējos gados

570pieauguma tempi var pat tālāk samazināties un tuvināties

571stagnācijas scenārijam (3-4%);

572- bezdarba samazināšanās līdz dabiskajam līmenim notiek 15

573gadu laikā;

574- perioda pirmajos 5 gados jārēķinās ar diezgan ievērojamu

575budžeta izdevumu palielinājumu, kas var radīt budžeta deficītu,

576kurš nelabvēlīgo ārējo apstākļu dēļ var vēl pieaugt; tas var

577radīt risku atteikties no vairākiem infrastruktūras attīstības

578pasākumiem, kā arī mazināt investīcijas cilvēkkapitālā un

579zinātnē;

580- nelabvēlīgu ārējo apstākļu dēļ nav iespējams panākt strauju

581eksporta pieaugumu, it sevišķi perioda sākuma posmā; savukārt

582konsekventā tehnoloģisko aktivitāšu veicināšana par spīti

583nelabvēlīgiem ārējiem apstākļiem ar laiku ļaus paplašināt noietu

584tirgus un ļaus gūt lielākus un stabilākus ienākumus no

585eksportētās produkcijas; tāpēc tekošā konta negatīvais saldo,

586kaut arī perioda sākuma posmā jūtami nesamazināsies, ar laiku

587uzlabosies.

5885.2. Stagnācijas scenārijs

589Stagnācijas scenārijs, pretēji konverģences scenārijam, paredz

590iespējamo Latvijas ekonomiskās attīstības gaitu, balstoties uz

591nelabvēlīgu iekšējo un ārējo faktoru ietekmi saskaņā ar

592analizētajiem trūkumiem un riskiem. Tas veidosies, ja netiks

593konsekventi realizēti kā uzņēmējdarbības vides uzlabošanas, tā

594reindustrializācijas un augstākas pievienotās vērtības nozaru

595stimulēšanas pasākumi, kā arī netiks pievērsta pienācīga uzmanība

596sociālo un ekonomisko disproporciju novēršanai.

597Šis scenārijs var kļūt par realitāti pat tad, ja tikai kādām

598atsevišķām no tautsaimniecības un sociālās politikas sfērām tiks

599pievērsta uzmanība, atstājot novārtā citas. Neattīstīto sektoru

600ietekme uz ekonomiku var būt tik lielā mērā kavējoša, ka cerētās

601izaugsmes var nebūt. Konkrētos apstākļos jebkurš neīstenotais

602tautsaimniecības kapacitātes palielināšanas pasākums var būt

603izšķirošs. Pat labvēlīgā ārējā vide nespēs veicināt konverģences

604procesu.

605Arvien jūtamāk saimniecisko aktivitāti ietekmē arī

606demogrāfiskā situācija. Demogrāfijas prognozes liecina, ka,

607saglabājoties šodienas tendencēm, 2025. gadā iedzīvotāju skaits

608Latvijā tikai nedaudz pārsniegs 80% no pašreizējā skaita.

609Saglabājoties iepriekšējo gadu iedzīvotāju kustības intensitātei

610(emigrācijai), tas var samazināties vēl vairāk (līdz 75% no

611šodienas iedzīvotāju skaita). Salīdzinoši straujāk iedzīvotāju

612skaits samazināsies Rīgā un Latgalē. Līdz ar to iedzīvotāju

613vecuma struktūras pasliktināšanos raksturo:

614- bērnu skaita absolūtais un relatīvais samazinājums līdz

61513-14% no iedzīvotāju kopskaita, bez tendences pieaugt;

616- pensijas vecuma iedzīvotāju daļas noturīga pieauguma

617tendence (līdz 27% 2025. gadā), līdz ar to pieaugošs pensijas

618vecuma iedzīvotāju ekonomiskais slogs uz darbspējīgā vecuma

619iedzīvotājiem;

620- darbspējas vecuma (15-59 g.) iedzīvotāju relatīvās daļas

621stabilizācija (60-63%), taču notiks šī kontingenta

622novecošanās.

623Ņemot vērā, ka arī iedzīvotāju ienākumi turpina saglabāties

624zemā līmenī, uzkrājumi neveidojas, investīciju avoti ir

625ierobežoti, Latvija nespēj izkļūt no zemu ienākumu līdzsvara

626lamatām un ekonomikas stagnācijas. Vairums tautsaimniecības

627nozaru investīciju trūkuma dēļ nespēj pārvarēt tehnisko un

628tehnoloģisko atpalicību. Valdību pūliņi, īstenojot dažādas

629programmas, izrādās nepietiekami, jo šīs programmas netiek

630pienācīgi koordinētas un vadītas, kā to liecina deviņdesmito gadu

631prakse. Tā kā ekonomikas attīstības tempi ir zemi, vidējais

632ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju nepalielinās, vai

633palielinās tikai nedaudz.

634Ierobežotās investīciju plūsmas dēļ nelauksaimnieciskajā

635sektorā tās palielinās straujāk nekā lauksaimniecībā. Arī darba

636produktivitāte un līdz ar to ienākumi investīciju un jaunu

637tehnoloģiju lietošanas dēļ pieaug ātrāk nelauksaimnieciskās

638nozarēs. Arvien jūtamāka kļūs dzīves līmeņa diferenciācija starp

639nodarbinātajiem lauksaimniecībā un nelauksaimnieciskajā sektorā.

640Daļēji tas izpaudīsies arī kā diferenciācija starp pilsētām, it

641īpaši Rīgu, un laukiem.

642Vājās ekonomikas dēļ valsts pārvaldes reforma notiek atrauti

643no reģionu reformas, atsevišķas centrālās varas funkcijas

644nepāriet reģioniem, kuriem savukārt nepietiek līdzekļu

645nepieciešamo funkciju realizēšanai. Praktiski nenotiek Latvijas

646mazpilsētu attīstība. Saglabājas ļoti lielas teritoriālās

647atšķirības sociāli ekonomiskās attīstības ziņā, valstī ir

648atpalikušie reģioni un tiem ir vājas pašattīstības iespējas, tiem

649nepieciešams arvien pieaugošs valsts atbalsts, to atkarības

650pakāpe no centra pieaug, vāji attīstītos reģionos degradējas

651kultūrvide.

652Šī scenārija realizācijas gadījumā veidojas zema

653tautsaimniecības iekšējā izaugsmes kapacitāte, tās rezultātā:

654- Latvijas ekonomika joprojām balstās uz tranzīta tirdzniecību

655un pakalpojumiem, zemas pievienotās vērtības ražošanas nozarēm

656(vieglā, pārtikas, kokapstrādes rūpniecība) un izejvielu

657eksportu; ekonomikā saglabāsies un pat palielināsies reģionālās

658disproporcijas, kas var radīt pārmērīgu iedzīvotāju koncentrāciju

659galvenajos rūpniecības centros; dabas resursu izmantošanas nozaru

660lielais īpatsvars ekonomikā izraisīs resursu noplicināšanu;

661Latvija galvenokārt ir lētu ES preču un novecojošu tehnoloģiju

662noieta tirgus;

663- būs zemi IKP pieauguma tempi (3-4%), kas praktiski nemazinās

664atpalicību no ES vidējā līmeņa;

665- kaut arī budžeta deficīts perioda sākumā var būt mazāks nekā

666iepriekš aprakstītajā konverģences scenārijā, tomēr tā

667sabalansēšana jebkurā periodā būs problemātiska, kas pirmām

668kārtām var skart sociālās programmas, sašaurinot tās;

669- eksports balstīsies uz tradicionālo nozaru produkciju, līdz

670ar šo produkciju tirgus nišu apgūšanu nebūs iespējams tālāk

671paplašināt eksportu; perioda sākuma posmā tekošā konta deficīts

672var būt pat mazāks nekā konverģences scenārijā, bet pat labāka

673tekošā konta stāvokļa gadījumā maksājumu bilances sabalansētība

674var būt problemātiska, jo finansu kontā var pieaugt parādu

675veidojošo un īstermiņa saistību īpatsvars;

676- salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm uzņēmējdarbībai mazāk

677pievilcīga vide (atpalicība infrastruktūras sakārtošanā un

678modernizācijā, relatīvi augsts nodokļu slogs, smagnēja nodokļu

679administrēšana, relatīvi augsta ēnu ekonomika);

680- Latvijas integrācijas process ES ievērojami aizkavējas vai

681Latvija vispār paliek ārpus ES; ir vāja sadarbība starp

682Austrumiem un Rietumiem, Latvijas austrumu robeža praktiski ir

683slēgta politisku iemeslu dēļ, valsts ir Eiropas ekonomiski un

684sociāli neaktīva nomale.

685Minēto procesu dēļ pastiprināsies arī citas

686disproporcijas:

687- palielinoties atšķirībām starp nabagajiem un bagātajiem,

688radīsies arī principiālas atšķirības starp zinošiem un nezinošiem

689sabiedrības locekļiem; būs lēni bezdarba samazināšanās tempi;

690bezdarbs kļūs strukturāls - zemu izglītotā darbaspēka

691kvalifikācija neatbildīs darba tirgus pieprasījumam;

692- izglītība, īpaši augstākā izglītība, nenodrošinās

693kvalificēta darbaspēka veidošanos atbilstoši darba tirgus

694prasībām un tautsaimniecības attīstības vajadzībām;

695komercializācija radīs traucējumus izglītības pieejamībā sociāli

696un ekonomiski trūcīgiem reģioniem un sabiedrības slāņiem;

697nevienlīdzība izglītības pieejamībā radīs sabiedrības un reģionu

698krasu noslāņošanos un polarizācijas tendenču pastiprināšanos

699valstī;

700- tuvākajā laika posmā zinātnieku un profesoru skaits valstī

701turpinās samazināties, it īpaši inženierzinātnēs; zinātniskie

702pētījumi, vājais inovāciju process nenodrošinās Latvijas zināšanu

703ietilpīgajiem produktiem nozīmīgu vietu pasaules tirgū; šo

704procesu vēl vairāk sarežģīs smadzeņu aizplūšana uz ekonomiski

705augstāk attīstītajām valstīm vai nu tādēļ, ka tur par tādu pašu

706kvalifikācijas līmeni piedāvā labāku atalgojumu, vai arī tādēļ,

707ka Latvijā tās nespēs atrast savām spējām adekvātu pielietojumu

708sakarā ar disproporcijām tautsaimniecības nozaru attīstībā un

709vājo reindustrializācijas tempu.

710Īstenojoties šim scenārijam, Latvijas ekonomika joprojām būs

711uz lēta darbaspēka un dabiskām priekšrocībām balstīta

712ekonomika.

713Ārējos riska faktorus var pastiprināt ES valstu nespēja

714pārvarēt iekšējās pretrunas. Rezultātā Latvijas integrācijas

715process ES palēninās, ES valstu valdības arvien biežāk īsteno

716slēptus vai atklātus protekcionisma pasākumus. Līdz ar to arvien

717vairāk samazinās Latvijas eksporta iespējas uz ES valstīm.

718Latvijas uzņēmējdarbības sfēra stagnē. Valdība, mēģinot veicināt

719ekonomikas aktivitāti, arvien vairāk palielina budžeta izdevumus.

720Lai finansētu šos izdevumus valdība palielina iekšējos un ārējos

721aizņēmumus, sāk pieaugt banku kredītu procentu likmes. Rezultātā

722uzņēmumi nonāk vēl grūtākā situācijā, palielinās bankrotu skaits,

723pieaug bezdarbs.

724Savukārt Krievijā var pastiprināties autoritārisma tendences,

725Krievijas ekonomika kļūst arvien nestabilāka, arvien vairāk

726atkarīga no primāro izejvielu cenām pasaules tirgū. Rezultātā

727iespējama tālāka Krievijas un Latvijas ekonomisko attiecību

728pasliktināšanās.

729Nelabvēlīgā ārējā vide kombinācijā ar pasīvu (inerciozu)

730ekonomisko politiku vēl vairāk palēnina attīstības tempus, tie

731kļūst mazāki par ES vidējo līmeni, palielinās Latvijas

732atpalicība.

733Mazinās ekonomikas konkurētspēja tradicionālajos noietu

734tirgos, tā būs nestabila, inerta un viegli ievainojama ekonomika

735bez izaugsmes potencēm. Netiks izmantotas pat dabiskās

736ekonomiskās priekšrocības. Zemie pieauguma tempi pastiprina

737sociālo spriedzi. Sabiedrībā var zust uzticība tirgus ekonomikas

738principiem.

739Diverģences gadījumā ekonomiskā situācija tālāk

740pasliktinās:

741- nelieli IKP pieauguma tempi ar tendenci pazemināties pat

742līdz 2-3%, Latvija neieņem nozīmīgu vietu Eiropas ekonomiskajā

743telpā; ekonomiskās infrastruktūras un tehnoloģiskā potenciāla

744vājums ir šķērslis nozīmīgām ārvalstu ilgtermiņa investīcijām

745Latvijā;

746- bezdarba līmenis praktiski nesamazinās vai pat pieaug;

747- ekonomikā dominē stabilitātes saglabāšanas problēmas -

748nesabalansēts budžets, pārmērīgs tekošā konta deficīts, pastāv

749kapitāla aizplūšanas un valūtas devalvācijas risks;

750- vājinās parlamentārās demokrātijas un tirgus ekonomikas

751principi, populāras kļūst autoritārisma idejas, demokrātisku

752lēmumu pieņemšanu aizvieto korporatīvas, oligarhiskas attiecības;

753iespējamā politiskā nestabilitāte, sociālā neapmierinātība aug,

754sabiedrības šķelšanās padziļinās, Latvija kļūst par reālu

755daudzkopienu valsti.

756Visu minēto faktoru mijiedarbībā Latvija arvien vairāk nonāks

757ekonomiskā atkarībā no ārvalstīm, kam sekos arī tieša vai netieša

758politiskā atkarība.

1Stratēģijas pamatlīnijas

26.1. Stratēģiskie mērķi

3No iepriekš veiktās faktoru mijiedarbības analīzes un

4scenāriju modelēšanas izriet Latvijas ilgtermiņa ekonomiskās

5stratēģijas mērķis: valsts par galveno ekonomiskās politikas

6stratēģisko mērķi izvirza - pēc iespējas ātrāk sasniegt tādu

7valsts iedzīvotāju labklājības līmeni, kas atbilstu attīstīto

8valstu dzīves standartiem.

9Konkrētāk, Latvijai nākamo 20-30 gadu laikā būtu nepieciešams

10sasniegt Eiropas Savienības valstu27 vidējo iekšzemes

11kopprodukta līmeni uz vienu iedzīvotāju. Lai to panāktu, ir jābūt

12augstiem konverģences tempiem, kuri perioda sākuma posmā (apmēram

13līdz 2010. gadam) būtu vismaz 4-5% gadā. Pašreizējā ikgadējā

14Latvijas konverģence uz ES valstu vidējo līmeni ir nedaudz

15lielāka par 1%. Ir skaidrs, ka šādi valsts attīstības tempi ir

16par lēniem - tiem jādivkāršojas, lai īstenotos vismaz lēnas

17konverģences scenārijs.

18Ekonomiskā izaugsme ne vienmēr garantē vienlīdzīgu iedzīvotāju

19labklājības pieaugumu. Tāpēc vienlaicīgi ir jābūt sociālās

20attīstības nodrošināšanas mehānismiem. Ekonomiskā un sociālā

21attīstība ir viena procesa divas puses, kuru līdzsvarošana ir

22valsts politikas uzdevums, papildus iespējami ātrāku ekonomikas

23attīstības tempu veicināšanai. Šādi veidota ekonomiskā politika

24nodrošina sabiedrības sociālās attīstības ekonomisko bāzi, bet

25sociālā politika novērš tirgus ekonomikas sadales mehānismu

26nepilnības, tādējādi veidojot stabilu sociālo pamatu ekonomiskai

27attīstībai. Lai ražošanas aktivitāšu pieaugums neveidotu

28ekonomiskās un sociālās disproporcijas, kā arī vides degradāciju,

29attīstībā jāievēro līdzsvarotas un ilgtspējīgas izaugsmes

30princips.

31Saskaņā ar šo principu kā galvenās prioritātes valsts

32ekonomiskajā politikā ir izdalāmas:

33- ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgu nosacījumu

34veidošana;

35- efektīvas un konkurētspējīgas nozaru struktūras izveidošanas

36stimulēšana;

37- sociāli ekonomisko disproporciju un risku mazināšana.

38Visām trim prioritātēm ir jākļūst par ekonomiskās politikas

39pamatelementiem jebkuram izaugsmes laika horizontam.

40Uzdevums izveidot konkurētspējīgu ekonomiku nav sasniedzams

41bez uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides. Ekonomikas konkurētspēju

42noteiks tas, cik konkurētspējīga būs valsts nodokļu politika,

43kāda būs kapitāla tirgus, infrastruktūras, izglītības sistēmas un

44valsts atbalsta efektivitāte, cik sakārtota un stabila būs

45uzņēmējdarbības likumdošana. Tikai šādā vidē var cerēt uz augošām

46pašmāju un ārvalstu investīcijām, kas radīs pamatnosacījumu

47ekonomikas restrukturizācijai un modernizācijai.

48Modernā ekonomikā labvēlīga uzņēmējdarbības vide ir

49nepieciešams izaugsmes nosacījums, bet ne pietiekams. Lai

50pārvarētu mūsu ekonomikas atkarību no zemas pievienotās vērtības

51nozarēm un veidotu uz zināšanām balstītu ekonomiku, ir jārealizē

52apzināta sektorpolitika. Efektīvas nozaru struktūras veidošana

53prasa lielus ilgtermiņa ieguldījumus cilvēkkapitālā, produktīvās

54kapacitātes paaugstināšanu un radikālas pārmaiņas līdzšinējā

55pētniecības darbu un jaunu tehnoloģiju ieviešanas atbalsta un

56nodrošināšanas praksē, kurā nevar paļauties tikai uz tirgus

57mehānismiem, ir nepieciešams valsts atbalsts un līdzdalība.

58Sociāli ekonomisko disproporciju un risku mazināšana -

59bezdarba samazināšana, sabalansēta reģionālā attīstība, ģimenes

60stiprināšana, vides aizsardzība ir nepieciešama ne tikai tāpēc,

61lai risinātu sociālās un vides aizsardzības problēmas, bet tas ir

62arī nepieciešams nosacījums izaugsmei, sociālā saskaņa ir drīzāk

63ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikums nekā sekas. Tāpēc nav

64attaisnojama sociālo problēmu risināšanas atlikšana uz vēlāku

65laiku, kad it kā būs labvēlīgāki apstākļi. Šīs problēmas jārisina

66vienlaicīgi ar pārējām ekonomiskām problēmām. Valsts regulējošā

67darbība, koordinēta pieeja arī politiskajiem, sociālajiem,

68izglītības un kultūras jautājumiem nodrošinās lielāku

69stabilitāti, līdzsvarotu un virzītu attīstību, sabiedrības

70ekonomisko un sociālo kohēziju un līdz ar to lielāku panākumu

71varbūtību.

726.2. Ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgu nosacījumu

73veidošana

74Izvēloties ekonomisko politiku un piemērotāko ekonomikas

75attīstības modeli, par noteicošo jākļūst principam - visur, kur

76tirgus spēki ir pietiekami efektīvi un elastīgi, kur ir aktīva un

77veselīga konkurence, kur vairākums uzņēmumu spēj izturēt arī

78ārvalstu konkurenci (ar nosacījumu, ka tā ir godīga un

79konkurences metodes ir taisnīgas), valstij nav jāiejaucas. Valsts

80galvenais uzdevums - radīt tirgus attīstībai sakārtotu, stabilu

81un labvēlīgu vidi. Šādas vides veidošanā galvenie uzdevumi

82ir:

83- uzturēt stabilu makroekonomisko vidi, nepārvēršot to par

84pašmērķi noteiktu kritēriju izpildei, bet veidojot to kā

85nepieciešamu nosacījumu ilgtermiņa līdzsvarotās izaugsmes

86nodrošināšanai; to var panākt, īstenojot saskaņotu fiskālo un

87monetāro politiku, arvien lielāku uzmanību pievēršot mehānismu

88izveidei, kas ļautu pielāgoties negaidītām, nejaušām vai

89paredzamajām nelabvēlīgām ietekmēm, lai mazinātu ekonomisko ciklu

90svārstības;

91- nodrošināt pievilcīgu uzņēmējdarbības institucionālo vidi,

92uzlabojot likumdošanu, novēršot uzņēmējdarbības šķēršļus un

93barjeras, veidojot uzņēmējdarbībai labvēlīgu nodokļu sistēmu,

94sekmējot finansu sistēmas un kapitāla tirgus stabilitāti un

95efektivitāti, lai sekmīgi konkurētu ne tikai starp Baltijas

96valstīm ārvalstu kapitāla piesaistīšanā, bet arī ar pārējām

97Centrāl- un Austrumeiropas valstīm, kā arī lai stimulētu pašmāju

98investorus;

99- veicināt nacionālo uzkrājumu līmeņa paaugstināšanos, kā

100privātajā, tā valsts sektorā, samazinot neproduktīvos izdevumus,

101izņemot izdevumus iepriekš minētajām attīstības prioritātēm; tajā

102pašā laikā jāievieš ekonomikas attīstību stimulējoši papildu

103faktori, piemēram, pārskatot esošo nodokļu un to atvieglojumu

104sistēmu;

105- nodrošināt labi funkcionējošu bāzes infrastruktūru, īpašu

106uzmanību pievēršot enerģētikas sektora attīstībai,

107telekomunikāciju un informācijas sistēmu izveidošanai, autoceļu

108kvalitātes uzlabošanai un efektīva tīkla izveidošanai, atkritumu

109saimniecības un ūdenssaimniecības kvalitātes paaugstināšanai, lai

110stimulētu valsts līdzsvarotu attīstību visos reģionos, lai

111nodrošinātu lietotājiem modernus un izmaksu ziņā konkurētspējīgus

112infrastruktūras pakalpojumus;

113- iekšējiem uzkrājumiem kopā ar ārvalstu investīcijām un

114kredītiem jākļūst par noteicošo investīciju avotu28;

115investīcijas veicinās pietiekami strauju ekonomikas attīstību

116tikai tad, ja tās tiks izmantotas projektos ar augstu ekonomisko

117atdevi; tādēļ investīciju projektu izvēlei jābūt ekonomiski ļoti

118rūpīgi pamatotai29;

119- vienlīdzīgas un godīgas konkurences nodrošināšana, veidojot

120stabilus un caurspīdīgus spēles noteikumus visiem

121ekonomiskajiem aģentiem, neļaujot dabīgiem monopoliem un

122dominējošiem operatoriem diktēt savus noteikumus, izskaužot

123korupciju un iespējas darboties ēnu ekonomikā, nepieļaujot varas

124un kapitāla koncentrēšanos un saplūšanu;

125- e-komercijas attīstībai atvērtas, drošas un mērogiem

126atbilstošas vides izveide, ieskaitot tehnoloģisko infrastruktūru,

127normatīvo vidi, adekvātu datu un sociālās drošības līmeni ir

128būtiska jaunās ekonomikas principu iedibināšanai.

129Stabils preču un pakalpojumu eksports, noturīgs Latvijas

130produkcijas ārējais pieprasījums ir būtisks priekšnoteikums

131Latvijas tautsaimniecības reindustrializācijai un tālākai

132izaugsmei. Latvijas iekšzemes tirgus nevar pietiekoši nodrošināt

133Latvijas tautsaimniecības nozaru un uzņēmumu attīstību. Tāpēc IKP

134pieaugumu un ārējā sektora sabalansētības uzturēšanu galvenokārt

135nosaka eksporta pieaugums. Valsts uzdevums ir veicināt preču un

136pakalpojumu eksportu, nostiprinot valsts atbalstītas institūcijas

137(piemēram, eksporta aģentūru) un veicot citus eksportu

138stimulējošus pasākumus:

139- veidojot stabilas politiskās un ekonomiskās attiecības ar

140valstīm - pašreizējiem un potenciālajiem tirdzniecības

141partneriem, apzinot mērķa tirgus, sekmējot aktīvu jaunu ārējo

142tirgu apgūšanu, kā arī nostiprināšanos esošajos;

143- izmainot eksporta struktūru, nostiprinot pasaules tirgū

144nozares, kas pamatā izmanto cilvēku intelektuālās zināšanas un

145piedāvā produktu ar augstu pievienoto vērtību, kā arī palielinot

146pakalpojumu eksporta apjomus (tranzīts, starptautiskais

147transports, komunikāciju, finansu un tūrisma pakalpojumi);

148- palielinot eksporta netiešo atbalstu, valstij sedzot daļu no

149izmaksām saskaņā ar attiecīgajiem normatīvajiem aktiem (eksporta

150operāciju garantēšana, kreditēšana un apdrošināšana, uzņēmumu

151dalība starptautiskajās izstādēs, produkcijas standartizācija,

152informācijas par starptautiskajiem tirgiem izplatība,

153eksportētāju apmācība);

154- sekmējot Eiropas Savienības noteikto kvalitātes prasību

155izpildi.

156Modernas infrastruktūras izveidē enerģētikas sektors uzskatāms

157par pamatu. Tas lielā mērā nosaka valsts ekonomisko un politisko

158drošību un patstāvību, valstij īstenojot politiku, kas var

159nodrošināt ilglaicīgu tautsaimniecības un iedzīvotāju apgādi ar

160enerģiju par ekonomiski pamatotām un minimālām cenām (tarifiem)

161atbilstoši pieprasītajam daudzumam un kvalitātei. Tas veicinās

162visas tautsaimniecības efektivitātes un konkurētspējas

163paaugstināšanos, jo uzņēmumiem un iedzīvotājiem ļaus ietaupīt uz

164elektroenerģijas izmaksu rēķina, tādējādi palielinot uzkrājumus

165un radot plašāku bāzi investīcijām, it sevišķi tautsaimniecības

166reindustrializācijas periodā30.

167Latvijā par pamatresursiem jāuzskata hidroenerģija (Daugavas

168kaskāde), dabasgāze (termoelektrostacijās, tai skaitā

169koģenerāciju tipa), naftas produkti (pārsvarā transportam), kūdra

170un atjaunojamie energoresursi (vējš; saule; biogāze; koksne;

171ģeotermālā enerģija).

172Enerģētikas nozares politikas pamatnostādnes būs vērstas uz

173valsts energoapgādes drošuma un stabilitātes paaugstināšanu. Tās

174paredz:

175- lai palielinātu valsts drošību, palielināt vietējo

176energoresursu daļu kopējā patēriņā, diversificēt enerģētisko

177resursu piegādātājus, integrēties Eiropas enerģētisko resursu

178piegādes tirgos (Baltijas loks);

179- efektīvi izmantot energoresursus, atbalstīt energosistēmu

180rekonstrukciju, energoefektīvu tehnoloģiju ieviešanu un enerģijas

181taupīšanu;

182- pastāvīgi samazināt kaitējumu videi, stimulēt kvalitatīva

183kurināmā izvēli, samazināt kaitīgo izmešu daudzumu;

184- nodrošināt tirgus liberalizāciju, privatizācijas gaitā

185saglabāt valsts ietekmi enerģētikas nozarē, lai garantētu

186energoapgādes drošumu, valsts drošību un sabiedrības interešu

187aizstāvību, kā arī realizētu vidi saudzējošu politiku;

188- atbalstīt Latvijas lomas nostiprināšanu enerģētisko resursu

189transportēšanas pakalpojumu sniegšanā pasaules tirgū, tai skaitā

190izmantojot pazemes gāzes krātuves.

191Informācijas un telekomunikāciju tīkliem ir īpaša nozīme.

192Piedāvātajā valsts attīstības modelī to attīstības līmenis

193prioritāri nosaka valsts ekonomiskās un sociālās iespējas. Nozare

194tiks pilnībā liberalizēta. Valsts uzdevums ir sektorpolitikas

195noteikšana un realizācija, kā arī tirgus regulēšana:

196- veicinot modernas infrastruktūras izveidi, ieskaitot

197normatīvo, informatīvo, komunikāciju, zinību un lietišķās

198komponentes; nodrošinot savietojamību ar Eiropas Savienības

199tīkliem un pakalpojumiem;

200- nodrošinot moderno informācijas un telekomunikāciju

201pakalpojumu pieejamību (tai skaitā Internet vispārēju pieejamību)

202par sociāli pieņemamām cenām ikvienam uzņēmumam un iedzīvotājam

203visā valsts teritorijā;

204- nodrošinot brīvu konkurenci informācijas un telekomunikāciju

205pakalpojumu tirgū, radīt stabilu vidi privātā sektora

206investīcijām;

207- modernizēt sabiedriskā radio un televīzijas apraides tīklus

208un sistēmas, lai nodrošinātu stabilu un kvalitatīvu programmu

209uztveršanu visā valsts teritorijā.

210Transporta attīstības politikas ilgtermiņa mērķis ir izveidot

211efektīvu, drošu, konkurētspējīgu, videi draudzīgu, sabalansētu un

212multimodālu transporta sistēmu, kas ir integrēta Eiropas

213transporta sistēmā, nodrošina valsts ekonomiskās un sociālās

214vajadzības pēc pasažieru un kravu pārvadājumiem iekšzemē un

215starptautiskajā satiksmē, kā arī veicina reģionālo attīstību,

216Latvijas biznesam paver iespēju konkurēt Eiropas un pasaules

217tirgū un ir viens no galvenajiem Latvijas reindustrializācijas un

218inovatīvās ekonomikas attīstības priekšnosacījumiem.

219Galvenās stratēģiskās darbības minēto mērķu sasniegšanai:

220- uzturēt un attīstīt transporta infrastruktūru - autoceļus,

221dzelzceļu, jūras ostas, lidostas, maģistrālos cauruļvadus - un

222saglabāt valsts dominējošo lomu transporta infrastruktūrā;

223- nodrošināt augstu satiksmes drošības līmeni un videi

224draudzīgas transporta sistēmas veidošanu;

225- dažādot un veicināt pakalpojumu un rūpnieciskās ražošanas

226(rūpnīcas, kombinētā transporta termināli, kravu sadales un

227loģistikas centri) attīstību ostās un citos transporta

228mezglos;

229- nodrošināt Latvijas transporta sistēmas integrāciju un

230konkurētspējīgu darbību Eiropas transporta sistēmā, veicināt

231multimodālu transporta koridora Austrumi-Rietumi darbību

232starptautisko kravas un pasažieru pārvadājumu jomā;

233- visā valsts teritorijā izveidot modernu sabiedriskā

234transporta infrastruktūru.

235Ūdenssaimniecības attīstības pamatuzdevumi ir dzeramā ūdens

236kvalitāte un notekūdeņu attīrīšana:

237- nodrošināt valsts iedzīvotājus ar kvalitatīvu, veselības

238normām atbilstošu dzeramo ūdeni, paaugstināt padeves sistēmu

239drošību, taupīgi izmantot ūdens resursus;

240- nodrošināt notekūdeņu attīrīšanu atbilstoši vides

241aizsardzības prasībām, paaugstināt kanalizācijas sistēmu

242kvalitāti un drošību, samazināt ūdenstilpju eitrofikāciju un

243aizsargāt gruntsūdeņus no piesārņošanas.

244Atkritumu apsaimniekošanas sistēmai kompleksi jārisina

245atkritumu apsaimniekošana, t.i., atbilstoši ekonomiskajai

246situācijai un finansiālajām iespējām valstī jāveido jaunās

247apsaimniekošanas sistēmas sastāvdaļas, vienlaicīgi risinot veco

248izgāztuvju radītās vides piesārņojuma problēmas. Realizējot

249stratēģiju, jānodrošina:

250- centralizētās sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas

251pakalpojumu pieejamība viesiem iedzīvotājiem;

252- reģionālo sadzīves atkritumu poligonu izveide;

253- atkritumu šķirota savākšana;

254- atkritumu pārstrādes iespējas;

255- apglabājamo organisko atkritumu daudzuma samazināšana.

2566.3. Efektīvas un konkurētspējīgas nozaru struktūras

257izveidošana

258Lai panāktu paātrinātu Latvijas ekonomisko un sociālo

259attīstību, kā arī izvairītos no inerces scenārijā apskatītajām

260negatīvajām tendencēm, nepieciešama tautsaimniecības nozaru

261pārstrukturizācija un reindustrializācija saskaņā ar aktīvajā

262scenārijā noteiktajām nostādnēm. Kā jau tika minēts, šis process

263varētu turpināties apmēram līdz 2010.-2015.gadam, kad Latvijā

264pakāpeniski attīstītos informācijas sabiedrība un inovatīvās

265ekonomikas modelis.

266Lai panāktu ekonomikas attīstības tempu pieaugumu, tuvākais

267ekonomiskās politikas uzdevums Latvijā ir pēc iespējas ātrāk rast

268izeju no zemu ienākumu līdzsvara lamatām. Tas būs

269iespējams tikai tad, ja vidējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju

270palielināsies pietiekami strauji, vismaz ievērojami straujāk,

271nekā varētu pieaugt dzimstība. Lai gan būtiska dzimstības

272palielināšanās jaunā gadsimta pirmajos gados ir maz ticama,

273minēto ekonomisko proporciju attiecību var nodrošināt tikai,

274veicot Latvijas tautsaimniecības reindustrializāciju uz jauna

275tehnoloģiskā viļņa bāzes31.

276Tautsaimniecības reindustrializācijas un pārstrukturizācijas

277gaitā jāturpina aktīvi attīstīt, īpaši vidējā termiņā, tās

278Latvijas tautsaimniecības nozares (mainot akcentus šajās

279nozarēs), kuras ir saistītas ar dabisko ekonomisko priekšrocību

280izmantošanu (dabas resursi un izdevīgais valsts ģeogrāfiskais

281stāvoklis) un kurās tiek intensīvi izmantots vidējas un arī zemas

282kvalifikācijas darbaspēks. Pārejas periodā šīs nozares nodrošinās

283darba vietas, kā arī kapitāla uzkrāšanu valstī, lai attīstītos uz

284zināšanām balstītās nozares. Tajā pašā laikā pārstrukturizācijas

285procesā pakāpeniski samazināsies nodarbināto (bezdarbnieku)

286skaits lauksaimniecībā, galvenokārt palielinoties būvniecībā

287nodarbināto skaitam. Sektorpolitikas īstenošanas rezultātā tiktu

288risināti arī sociālie jautājumi, mazinot sociālo

289spriedzi32.

290Lai tradicionālās rūpniecības nozares nostiprinātu

291konkurētspēju starptautiskajā tirgū, veicināma šaurāka to

292specializācija, orientācija uz specifiskām pasaules tirgus nišām.

293Šo nozaru ražojumiem, pat ja tā ir starpprodukcija, jākļūst par

294pasaules tirgus integrētās ražošanas ķēdes posmu. To var

295panākt, attīstot augsti kvalificētu speciālistu sagatavošanu un

296radot elastīgu izglītības sistēmu, kas spēj operatīvi reaģēt uz

297tehniskā progresa un tirgus konjunktūras izmaiņām. Savukārt šādām

298prasībām atbilstoša izglītības sistēma ir iespējama, ja tā pati

299ir nodrošināta ar modernām informācijas un telekomunikāciju

300tehnoloģijām, kā arī ar kvalificētiem pasniedzējiem.

301Reindustrializācijas uzdevums ir arī mazināt smadzeņu

302aizplūšanu kā arī stimulēt to atgriešanos. Tādēļ investīcijas

303izglītībā pašas par sevi vēl negarantē paātrinātu ekonomikas

304attīstību valstī. Uzdevums ir plašāks - ne tikai sagatavot, bet

305arī noturēt un iesaistīt tautsaimniecībā augstas un vidējas

306kvalifikācijas darbaspēku. Veiksmīgas reindustrializācijas

307politikas un tālākās inovatīvās ekonomikas attīstības

308priekšnoteikums ir radīt valstī labvēlīgu zinātniski tehnoloģisko

309vidi.

310Lai veicinātu ātrāku reindustrializāciju, bet it īpaši lai

311sekmētu inovatīvās ekonomikas nodrošināšanu ar finansu resursiem,

312nepieciešama Latvijas vērtspapīru tirgus integrācija Eiropas

313mērogā. Valsts izglītības sistēmai jānodrošina augsti

314kvalificētu, starptautiskajām prasībām atbilstošu finansu tirgus

315un banku speciālistu sagatavošana augstākajās mācību iestādēs.

316Nodrošinot ilgstošu ekonomisko stabilitāti valstī, jāveicina

317starptautisko institucionālo investoru resursu piesaistīšana

318Latvijai33, kā arī plašāk jāpraktizē ilgtermiņa

319ieguldījumu atbrīvošana no nodokļiem.

320Ņemot vērā minēto, nākotnē jāsaglabā šādi galvenie ekonomiskās

321un finansu politikas pamatprincipi attiecībā uz

322sektorpolitiku:

323- saskaņota fiskālā un monetārā politika, vienlaikus to

324realizējot pietiekami elastīgi, lai minimizētu ekonomisko ciklu

325svārstību negatīvo iespaidu un veicinātu ekonomisko stabilitāti;

326arī turpmāk stingri jākontrolē inflācija, lai tā nepārsniegtu

3272-3% robežu;

328- stimulējošas finansu politikas izveide - finansu resursu

329(tai skaitā starta kapitāla) pieejamība, investīciju stimuli,

330mērķdotācijas uzņēmējdarbības attīstībai atsevišķos reģionos un

331tautsaimniecības sektoros, speciāls finansu instrumentu kopums

332iesācējiem uzņēmējdarbībā, atbalsta sistēma riska sadalīšanai

333uzņēmējdarbības projektu īstenošanā, biznesa inkubatoru un

334inovāciju centru attīstība infrastruktūras nodrošināšanai biznesa

335iesācējiem un inovatīvām firmām, speciāla stimulu pakete ārvalstu

336investīciju piesaistei uzņēmumiem un projektiem zināšanu

337ietilpīgās nozarēs; koncentrējot valsts atbalstu investīciju

338piesaistē perspektīvajās augsto tehnoloģiju jomās un nozarēs,

339kurās Latvijai ir salīdzinošās priekšrocības, veicinot eksportu,

340sekmējot jaunu tirgu apgūšanu, kā arī nostiprināšanos jau

341esošajos, ieviešot kvalitātes nodrošināšanas sistēmu un Eiropas

342standartus, sekmējot E-komercijas attīstību;

343- sabalansēts budžets; valsts investīciju programmas

344galvenajai prioritātei ir jābūt optimālas infrastruktūras

345izveidei; valsts investīciju īpatsvaram budžetā jāatbilst

346tautsaimniecības reindustrializācijas un jauno nozaru attīstības

347vajadzībām, palielinot ikgadējās investīcijas fiziskajā

348infrastruktūrā un uzņēmējdarbības infrastruktūrā līdz 4-5% no

349IKP, politikas korekcija, attiecībā uz starptautisko finansu

350institūciju (SVF, PB) un ES fondu piešķirtajiem līdzekļiem, to

351lielāko daļu novirzot plašākām strukturālām reformām un

352investīcijām, tādējādi stimulējot arī iekšējā tirgus pieprasījuma

353palielināšanos;

354- kapitāla tirgus attīstība - Latvijas vērtspapīru tirgus

355integrēšanās Eiropas finansu tirgū, starptautisko investīciju

356kompāniju piesaiste, nebanku finansu institūciju (apdrošināšanas

357sabiedrību, pensiju fondu) darbība, uzņēmumu atvieglināta pieeja

358finansu resursiem;

359- pastiprināts valsts atbalsts izglītībai prioritārajās

360nozarēs: augstākajai akadēmiskajai un profesionālajai izglītībai,

361darbaspēka pārkvalificēšanai un kvalifikācijas celšanai,

362augstākās kvalifikācijas speciālistu sagatavošanai; stabilas

363uzņēmēju apmācības un konsultāciju sistēmas izveide un

364uzturēšana; valsts budžeta zinātnes finansējuma prioritāte

365fundamentālajiem un īpaši lietišķajiem pētījumiem,

366tehnoloģiskajai attīstībai un inovatīvajai darbībai, privātā

367kapitāla piesaiste pētniecības darbam.

368Zinātniskās pētniecības un inovāciju attīstība, zināšanu un

369augsto tehnoloģiju intensīva izmantošana, uz zināšanām bāzēta

370valsts un sabiedrība ir galvenais un reālais Latvijas

371tautsaimniecības attīstības ceļš, kas var nodrošināt stabilu

372labklājības pieaugumu. Jānodrošina tādi zinātnes potenciāla

373pieauguma tempi, lai tuvāko 10 gadu laikā zinātnisko pētījumu

374īpatsvars iekšzemes kopproduktā sasniegtu Eiropas Savienības

375valstu līmeni. Valstī jāuztur ilgtermiņa inovatīvai darbībai

376labvēlīga vide, ietverot vairākas nozīmīgas komponentes:

377- ar Eiropas Savienības un OECD nostādnēm savietojamas

378likumdošanas vide, finansēšanas un nodokļu politika;

379- zinātnisko pētījumu virzība uz lietišķajiem pētījumiem un

380inovatīvu darbību, nodrošinot nekavējošu jauno produktu un

381pakalpojumu ieiešanu tirgū;

382- valsts atbalsts inovatīviem uzņēmumiem un infrastruktūrai -

383pētniecības un zināšanu centru, tehnoloģisko centru, biznesa

384inkubatoru, augsto tehnoloģiju uzņēmumu attīstībai;

385- inovatīvās darbības finansiālā atbalsta sistēma, palielinot

386uz inovatīvo darbību orientēto valsts budžetu daļu, to sadalot

387lietišķajai pētniecībai, attīstībai un inovatīvajai darbībai,

388piesaistot privāto kapitālu un veicinot riska kapitāla

389pieejamību;

390- speciāla investīcijas stimulējoša pakete inovatīvajam

391procesam.

392Svarīgi ir valdībai palīdzēt nostiprināties pasaules tirgū

393nozarēm, kas pamatā izmanto cilvēku intelektuālās zināšanas un

394piedāvā produktu ar augstu pievienoto vērtību, kā arī palielinot

395pakalpojumu eksporta apjomus (tranzīts, starptautiskais

396transports, komunikāciju, finansu un tūrisma pakalpojumi).

397Lielo starptautisko uzņēmumu (brand name) klātbūtne

398Latvijā jāuzskata par efektīvu, jo tiek koncentrēti lieli

399kapitālieguldījumi (tai skaitā ārvalstu investīcijas) un izvērsta

400lielas jaudas ražošana:

401- nodrošinot modernu tehnoloģiju ienākšanu tautsaimniecībā,

402mūsdienīgu ražošanas menedžmentu un pieeju globālajiem

403tirgiem;

404- stimulējot pētniecības darbu (laboratorijas, pētniecības

405centri) izvēršanu, tehniskā progresa

406paātrinājumu34;

407- veicinot industriālo grupu (klasteru) veidošanos, mazo un

408vidējo uzņēmumu attīstību.

4096.4. Sociāli ekonomisko disproporciju mazināšana

410Lai samazinātos reģionu sociāli ekonomiskā disproporcija un

411paaugstinātos reģionu attīstības potenciāls, jāpanāk reģiona

412resursu, pašvaldību un valsts investīciju, privātā kapitāla un

413fondu, kā arī strukturālo fondu sinerģija. Šajā nolūkā jāizmanto

414cilvēkresursi, infrastruktūra, administratīvā un investīciju

415piesaistes kapacitāte.

416Reģionu attīstības politikai ir jānodrošina visu Latvijas

417reģionu (Kurzeme, Latgale, Vidzeme, Zemgale, Rīga) konkurētspējas

418pieaugums Eiropas un globālā mērogā, kā arī līdzvērtīgu dzīves un

419darba iespēju radīšana visiem valsts iedzīvotājiem, nodrošinot

420ilgtspējīgu cilvēkresursu, infrastruktūras un uzņēmējdarbības

421attīstību. Jāīsteno un pastāvīgi jāpilnveido optimāls attīstības

422modelis ikvienam reģionam, veicinot sabalansētu:

423- ekonomisko attīstību - piesaistot investīcijas, izveidojot

424modernu infrastruktūru, atbalstot uzņēmējdarbību, iekļaujoties

425jaunās ekonomikas modelī;

426- sociālo attīstību - samazinot sociālo noslāņošanos, veicinot

427nodarbinātību un uzlabojot darba standartus, attīstot reģionālo

428izglītības un zināšanu pārvaldības infrastruktūru, realizējot

429atbalstu ģimenēm un veicinot dzimstību;

430- pārvaldes attīstību - nostiprinot pašvaldības, sekmējot

431reģionu/novadu iekļaušanos starptautiskajā apritē (tai skaitā

432projektu izstrādi), starpreģionu informatīvās un saimnieciskās

433saites.

434Vides aizsardzība un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir

435būtisks priekšnoteikums valsts līdzsvarotai attīstībai. Attīstot

436Latvijas tautsaimniecību, investējot valsts teritoriju kā resursu

437starptautiskās saimnieciskās darbības attīstībai, nepieciešams

438izvietot vides aizsardzības prasībām atbilstošas ražotnes,

439integrējot vides aizsardzības prasības sektoru stratēģijās.

440Ražošanas apjomu palielināšanai izmantot biomasu un citus

441atjaunojamos dabas resursus.

442Visos reģionos jāattīsta augstskolas un jauno tehnoloģiju

443attīstībai nepieciešamās profesionālās mācību iestādes.

444Tautsaimniecības sektorpolitikai ir izšķiroša ietekme kā uz

445reģiona ekonomiku, tā arī uz veiksmīgu un līdzsvarotu Latvijas

446attīstību kopumā. Tāpēc sektoru stratēģijas jārealizē, saskaņojot

447tās gan ar reģionu attīstības programmām, gan arī starpreģionu

448līmenī. Lielākajās pilsētās jāstimulē augsto tehnoloģiju uzņēmumu

449izvietošana. Taču visās apdzīvotajās vietās jāatbalsta arī

450uzņēmējdarbība (īpaši sākuma posmā) tradicionālajās nozarēs,

451īpaši tajās, kuras spēj pārveidoties un modernizēties.

452Atsevišķu reģionu attīstības programmām jābalstās uz katra

453reģiona salīdzinošajām priekšrocībām.

454Kurzemes ostu potenciāls nodrošina konkurētspējīgu tranzīta un

455loģistikas biznesu, tajā attīstās arī ar tranzītu saistītās

456nozares. Izveidojas specializēta un tehnoloģiski moderna agrārā

457industrija un zvejniecība. Reģions ir pievilcīgs dažādu tūrisma

458veidu attīstībai (kūrorta zona, iekšzemes tūrisma objekti,

459ekotūrisms, jahtu tūrisms mazajās ostās).

460Latgalē attīstās augstās tehnoloģijas un tradicionālo virzienu

461ražotnes uz vietējo resursu bāzes, līdz ar to laukos prevalē

462izejvielu audzēšana (kartupeļi, lini, eļļas kultūras u.c.).

463Izmantojot galveno tranzīta virzienu

464(Sanktpēterburga-Centrāleiropa un Krievija-Rietumeiropa)

465krustpunktus, Rēzekne un Daugavpils attīstās par starptautiskas

466nozīmes tranzīta mezglu un loģistikas centru. Krievu valodas

467zināšanas veicina klientu apkalpošanas centru veidošanos. Dabas

468resursu potenciāls jāizmanto ekotūrisma attīstībai.

469Vidzemes attīstība balstās uz augstas tehnoloģijas uzņēmumu un

470ar tiem saistītu izglītības iestāžu izvietojumu lielākajās

471pilsētās. Lauku teritorijas kalpo par ērtu un pievilcīgu vidi

472intelektuālu attālinātu darba vietu izvietošanai. Industriāla

473lopkopība kļūst par lauksaimniecības pamatnozari. Pierobežas

474teritorijas kļūst par sadarbības teritoriju starpvalstu

475attīstībai un izejai uz Igauniju un Krievijas Ziemeļrietumu

476reģioniem.

477Zemgale, izmantojot lielā loka ap Rīgu

478(Aizkraukle-Tukums) attīstību, veidojas par aglomerācijas

479apkalpes zonu, ieskaitot pakalpojumus, izglītību un

480administratīvās funkcijas. Reģionā veiksmīgi turpina attīstīties

481zemkopība. Pierobežas teritorijas kopā ar Via Baltica ir

482starpvalstu sadarbības teritorija un izeja uz Lietuvu,

483Centrāleiropu un Rietumeiropu.

484Rīga izmanto starptautiski izdevīgo novietojumu un

485cilvēkresursu pieejamību, lai attīstītos par Baltijas jūras

486nozīmīgāko aglomerāciju un kļūtu par Baltijas reģiona zināšanu

487pārvaldības, biznesa, finansu, zinātnes, augsto tehnoloģiju un

488komunikāciju centru. Rīgas pievārtē attīstās starptautiskas

489nozīmes augsto tehnoloģiju biznesa parki. Izmantojot attīstītos

490transporta pieslēgumus (lidosta, osta, Via Baltica),

491reģions ir viegli un ērti starptautiski pieejams, lai kļūtu par

492jaunās ekonomikas smadzeņu centru.

493Lauku attīstība kā daudzfunkcionāls, daudzveidīgs, līdzsvarots

494un noturīgs process ietver nodarbinātības dažādošanu un

495tehnoloģisku modernizāciju, ievērojot tradīcijas, mentalitāti un

496reģionālās atšķirības. Ilgtspējīgas lauku attīstības stratēģiskie

497mērķi ir laukos nodarbināto ienākumu līmeņa pieaugums līdz

498tautsaimniecībā nodarbināto vidējiem ienākumiem, iedzīvotāju

499sociālā drošība, personas attīstības iespējas (izglītība,

500informācijas apgāde, kultūra), lauku sabiedrības orientācija un

501motivācija uz zināšanām, līdzsvars starp laukiem un pilsētu,

502lauku apdzīvotības un demogrāfiskā balansa saglabāšana.

503Lauku attīstības stratēģijai kā īpaši sensitīvai tēmai jābūt

504saprotamai visai sabiedrībai. Tieši sabiedrība kā patērētājs

505nākotnē arvien vairāk noteiks lauku virzību, samazinoties

506zemnieku noteicošajai lomai. Lauku teritorijās ekonomika kļūs

507diversificēta, samazinoties lauksaimniecības sektoram un

508izplatoties citiem nodarbes veidiem.

509Īpaši atbalstāmās teritorijas tiek definētas un atbalstītas

510papildus atbilstoši valsts noteiktajiem kritērijiem palīdzības

511saņemšanai. Šādas teritorijas var būt ilglaicīgi atpaliekošie

512reģioni, kā arī mazapdzīvotās lauku teritorijas. Atbalsta mērķis

513ir nodrošināt sākotnējo valsts palīdzību. Vēlāk atbalsta politika

514jānodod attiecīgā reģiona pārziņā. Līdz ar to atbalsts tiek

515realizēts vietējā līmenī papildus attiecīgā reģiona kopējās

516attīstības programmas realizācijai, bet ciešā saskaņā ar to.

517Sākotnējā valsts palīdzība īpaši atbalstāmajām teritorijām tiek

518koncentrēta vietējās uzņēmējdarbības atbalsta infrastruktūras

519izveidei un cilvēku izglītošanai.

520Pierobežas teritoriju funkcionēšana un attīstība tiek

521veicināta mazinot nomales efektu un intensificējot

522infrastruktūras attīstību, novēršot/minimizējot vides

523piesārņojuma draudus no ārvalstīm, kā arī sekmējot veiksmīgu

524pārrobežu sadarbību.

525Ekonomiskās politikas kontekstā pieaugs sociālpolitikas

526nozīme. Līdz ar to aktuāls kļūs jautājums par investīciju

527efektivitāti sociālajā kapitālā35. Investīcijas

528izglītībā un zinātnes attīstībā būs vienas no galvenajām, kas

529veidos sociālā kapitāla kvalitāti Latvijā. Tāpat svarīga būs

530veselības aprūpe, apkārtējās vides aizsardzība, komunālo

531pakalpojumu kvalitāte.

532Ir nepieciešams radīt cilvēkos ticību tam, ka esošo dzīves

533līmeni var mainīt. 15-20% no augstskolu beidzēju kopskaita jābūt

534gataviem kļūt par darba devējiem, kas ir tikpat nozīmīgi kā

535zināšanu un profesionālo darba iemaņu apgūšana. Virknē

536specialitāšu ir vērojams hronisks augstu kvalificētu speciālistu

537trūkums. Jāveic apmācība un pārkvalifikācija specialitātēs, kurās

538prognozējams darbaspēka trūkums. Jāvienkāršo selektīvas

539imigrācijas procedūras un darba atļauju saņemšana augsti

540kvalificētiem speciālistiem un investoriem.

541Teledarba principu plaša izplatība, visu veidu attālinātās

542darba vietas nodrošinās Latvijas apstākļiem būtisku

543nodarbinātības problēmu risināšanu, ņemot vērā tautas mentalitāti

544un tradīcijas:

545- radot iespējas koordinēt darba vietu attīstību starp Rīgu,

546citām pilsētām un lauku rajoniem, jaunas darba vietas valsts

547reģionos, jaunas iespējas atpalikušajiem reģioniem, minimizējot

548kvalificēta darbaspēka aizplūšanu uz galvaspilsētu;

549- stimulējot tādu jaunu uzņēmējdarbības veidu attīstību, kuru

550produkcijai ir liela pievienotā vērtība; kvalificētam darbaspēkam

551strādājot starptautiskās firmās un paliekot dzīvot Latvijā;

552- saskaņojot darba likumdošanas aktus ar teledarba

553īpatnībām;

554- nodrošinot teledarbā iesaistītajiem sociālās garantijas un

555aizsardzību, darba drošību un veselības aizsardzību (tai skaitā,

556strādājot ārvalstu uzņēmumos);

557- radot invalīdiem ar kustību traucējumiem iespējas

558pilnvērtīgi strādāt un integrēties sabiedrībā.

559Jāattīsta sociālās drošības un palīdzības sistēma sociāli

560nelabvēlīgajām iedzīvotāju grupām. Jāiedibina taisnīgums

561sabiedrības veselības jomā, jāizveido tāda veselības aprūpes

562sistēma, kas, no vienas puses, radītu vienādas iespējas ikvienam

563indivīdam saņemt kvalificētu veselības aprūpi, bet, no otras

564puses, uzsvērtu katra individuālo atbildību. Vienādas izglītības

565un veselības aizsardzības tiesības ir pamatvērtības, lai indivīda

566psiholoģija kļūtu labvēlīga Latvijas politiskajai sistēmai. Lai

567likvidētu ekonomiskās disproporcijas, izmantojami vairāki

568instrumenti:

569- radīt iespēju zināšanu iegūšanai un izmantošanai darbā;

570aizkavēšanās šajā jomā draud ar neatgriezenisku indivīda

571atpalicību;

572- valsts regulējošā loma demogrāfisko procesu un tirgus radīto

573svārstību un nevienlīdzību izlīdzināšanā;

574- optimāla darba likumdošana, nodrošinot balansu starp

575uzņēmuma spēju piemēroties mainīgajām tirgus prasībām un

576darbinieku drošību;

577- teleprocesi36 kā kohēzijas veicināšanas

578instruments, nolīdzinot attālumus un vienādojot indivīda iespējas

579atrast labi apmaksātu darbu, iegūt izglītību un saņemt

580medicīnisko aprūpi.

1Nobeigums

2Ceļot tautsaimniecības konkurētspēju un integrējoties Eiropas

3Savienībā, Latvijai ir potenciālas iespējas strauji attīstīt

4ekonomisku un jau pārskatāmā nākotnē sasniegt Eiropas Savienības

5valstu vidējo iekšzemes kopprodukta līmeni uz vienu

6iedzīvotāju.

7Izšķirošais Latvijas attīstību noteicošais faktors būs tas,

8cik lielā mērā ekonomiskā politika būs efektīva, lai nodrošinātu

9augstu tautsaimniecības iekšējo izaugsmes kapacitāti. Atkarībā no

10ārējās vides apstākļiem, pirmām kārtām situācijas Eiropas

11Savienībā un Krievijā, Latvijas konverģences temps var būt ātrāks

12vai lēnāks. Izaugsmes tempu būtiski ietekmēs Latvijas

13integrācijas process ES. Jo tas notiks ātrāk, jo var sagaidīt

14straujāku Latvijas izaugsmi tirdzniecības attīstības un

15investīciju akumulācijas efektu dēļ.

16Ar aktīvu un koordinētu politiku, izmantojot esošās

17salīdzinošās ekonomiskās priekšrocības un veicinot jaunu

18priekšrocību radīšanu, ir jāmaina tautsaimniecības struktūra par

19labu augstākas pievienotās vērtības nozarēm un jāizveido uz

20zināšanām balstīta ekonomika, kas izmanto jaunās, uz zināšanām

21balstītās ekonomikas priekšrocības. Tikai šādi mainoties,

22tautsaimniecība kļūs konkurētspējīga, un tas būs pamats augstam

23iedzīvotāju dzīves līmenim.

24Tomēr ar prioritāšu definēšanu ir par maz. Prioritātēm ir

25jākļūst par pamatelementiem uz izaugsmi vērstā ekonomiskajā

26politikā jebkura laika horizontam. Ir nepieciešama saskaņota un

27ieinteresēta valsts sektora, pašvaldību, uzņēmēju un iedzīvotāju

28darbība, visu sabiedrības slāņu kopīga rīcība, lai koncepcija

29realizētos dzīvē un iecerētie rezultāti tiktu sasniegti, lai

30veidotu saskaņotu sociāli ekonomisko politiku, lai sabiedrībā

31radītu pārliecību par nākotnes izaugsmes perspektīvām.

321 Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO),

33Starptautiskais valūtas fonds (SVF), Pasaules banka (PB) u.c.

342 Governments, Globalization, and International

35Business. Oxford University Press, 1999.

363 Īstermiņā lata kursu jūtami ietekmē citu valstu

37savstarpējās valūtas apmaiņas kursu svārstības, piemēram, starp

38eiro un ASV dolāru.

394 Kapitalizācijas līmenis šī dokumenta izpratnē ir

40uzņēmumu un tautsaimniecības kopumā nodrošinājums ar mašīnām,

41iekārtām, ēkām (pamatkapitāls), kā arī ar materiālajiem un

42finansu līdzekļiem (apgrozāmais kapitāls) atbilstoši mūsdienu

43konkurētspējīgas produkcijas ražošanai vai pakalpojumu

44sniegšanai. Arī Latvijas korporatīvo vērtspapīru (akciju) tirgus,

45neskatoties uz lielā mērā pabeigto privatizācijas procesu,

46joprojām ir vāji kapitalizēts.

475 Pašreizējais Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis

48ievērojami atpaliek no attīstīto valstu standartiem. Pēc UNDP

49izstrādātā tautas attīstības indeksa (TAI), Latvija atrodas 63.

50vietā pasaulē un ir kvalificējama kā valsts ar vidēju tautas

51attīstības līmeni. Latvijas iekšzemes kopprodukts, rēķināts uz

52vienu iedzīvotāju, izsakot pirktspējas paritātes dolāros, ir

53tikai 27% no ES valstu vidējā rādītāja.

546 Latvijas reģionu makroekonomiskais raksturojums.

55Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde. Rīga,

562000.

577 Iedzīvotāju vidējais blīvums Latvijā ir

5838 cilv./kv.km. Salīdzinājumam Vācijā - 234, Beļģijā - 331,

59Nīderlandē - 455 cilv./kv.km.

608 Degviela un dabasgāze praktiski 100% apjomā tiek

61importēta, elektroenerģija - līdz 50%.

629 IKP līmeņu starpības ikgadējā samazināšanās.

63Konverģences temps - samazināšanās skaitliskā izteiksme.

6410 Pašreizējās ES 15 dalībvalstis.

6511 Vidējie ES IKP ikgadējie pieauguma tempi

66scenārijos pieņemti 3% robežās atbilstoši ES attīstības

67stratēģijai. Skat. Lisbon European Council 23 and 24 March

682000, Presidency Conclusions. Lisbon, 2000.

6912 Zināšanu pārvaldības process (knowledge

70management) - koordinēta un virzīta zināšanu radīšana,

71uzkrāšana, identificēšana, adaptēšana, attīstība, padziļināšana,

72popularizēšana, izplatīšana, lietošana.

7313 Pētījumi liecina, ka vairākumā Eiropas

74ekonomiski attīstīto valstu ienākumu izlīdzināšanās tendence

75aizsākās pēc 1920.gada. Tā sevišķi pastiprinājās pēdējos gados

76pirms Otrā pasaules kara. Arī Japānā ienākumu diferenciācija un

77sabiedrības noslāņošanās izpaudās industrializācijas sākuma posmā

78un turpinājās līdz pat Otrajam pasaules karam. Toties pēckara

79perioda statistikas dati skaidri liecināja par pakāpenisku

80ienākumu izlīdzināšanos sabiedrībā. Arī ekonomiski veiksmīgāko

81Dienvidaustrumāzijas valstu pieredze pēdējos gadu desmitos

82pierādījusi, ka sabiedrības noslāņošanās, kas vērojama

83industrializācijas periodā, nebūt nav neatgriezeniska.

8414 Reindustrializācijas un deindustrializācijas

85pieejas apvienošana no ekonomiskās teorijas viedokļa korelējas ar

86mūsdienu attīstības teorijām, piemēram, ar akumulācijas un

87asimilācijas attīstības teoriju (skat. Richard R. Nelson and

88Howard Pack. The Asian Miracle and Modern Growth Theory. World

89Bank paper 1881. World Bank, February, 1998). R.R.Nelsons un

90H.Paks dažādas Dienvidaustrumāzijas ekonomisko brīnumu

91skaidrojošās teorijas apkopojis divās grupās. Pirmā grupa ietver

92akumulācijas teorijas, kas minētā reģiona valstu straujo

93ekonomikas attīstību skaidro galvenokārt ar investīcijām

94kapitālā. Citiem vārdiem, saskaņā ar šīm teorijām svarīgākais

95noteicošais faktors šo valstu straujās ekonomiskās attīstības

96pamatā ir bijis augsts investīciju līmenis - ja nācija dāsni

97investē, vienlaikus veltot nepieciešamo uzmanību visu resursu,

98arī investīciju, racionālai izmantošanai, attīstība neizpaliks.

99Otrā grupa - asimilācijas teorijas - kā galvenos straujas

100ekonomiskās attīstības faktorus uzsver uzņēmības, inovāciju un

101zināšanu nozīmi. Šīs teorijas investīcijas intelektuālajā un

102fiziskajā kapitālā atzīst par svarīgām un nepieciešamām, taču

103paātrinātai ekonomiskajai attīstībai ar tām vien ir par maz.

104Vispirms ir nepieciešamas zināšanas, kā arī spēja uzņemties

105risku. Tikai tad jaunu tehnoloģiju, produktu un tirgu apgūšana

106dos vēlamos rezultātus. Tādēļ asimilācijas teorētiķi daudz vairāk

107akcentē izglītības un inovāciju nozīmi nekā fizisko kapitālu un

108materiālos resursus. Jāpiebilst, ka šāds teoriju dalījums praksē

109ir visai nosacīts. Vismaz Latvijas gadījumā akumulācijas un

110asimilācijas pieeja (ja mēs izvēlamies šādu apzīmējumu) būtu

111vienlīdz svarīga gan reindustrializācijas, gan arī

112deindustrializācijas (inovatīvās ekonomikas veidošanās)

113procesā.

11415 Ziemeļamerikas un Eiropas koncerniem par šādiem

115industriālajiem satelītiem 60.-70.gados sāka kalpot

116Dienvidkoreja, Taivāna un Meksika, bet sākot ar 90.gadu sākumu -

117arī bijušās sociālisma valstis, galvenokārt Austrumeiropā un

118Baltijā, arī Latvija. Savukārt bāzes valstī saglabājas galvenie

119ekonomiskie un tehnoloģiskie pētījumi, jaunu produkcijas veidu un

120ražošanas sagatavošana, kas prasa īpaši augstu zinātnisko

121potenciālu, eksperimentālo bāzi un darbaspēka kvalifikācijas

122līmeni.

12316 Sabalansētai industrijas attīstībai nepieciešami

124gan lieli, gan mazi un vidēji uzņēmumi. Racionāli sabalansētā

125industrijas struktūrā lielie un mazie uzņēmumi papildina cits

126citu. Lielie uzņēmumi parasti ražo un eksportē gatavo produkciju

127no pusfabrikātiem, detaļām un mezgliem, ko piegādā daudzi mazie

128uzņēmumi. Tādējādi ap dažiem lielajiem uzņēmumiem veidojas

129desmitiem vai pat simtiem nelielu un vidēju uzņēmumu, vienoti

130daudzām iekšējām kooperācijas saitēm, veidojot industriālās

131grupas. Šo grupu ietvaros tiek veikti arī zinātniskie pētījumi un

132jaunu tehnoloģiju izstrāde. Tas nodrošina arī stabilitāti

133atsevišķās nozarēs un tautsaimniecībā kopumā. Atsevišķi lielie

134uzņēmumi bieži ir neefektīvi, ja tiem nav pietiekami plašs

135kooperācijas saišu tīkls. Savukārt mazie un pat vidējie uzņēmumi

136daudzos gadījumos nav spējīgi izdzīvot bez pastāvīga valsts

137atbalsta, ja tiem vai vismaz to produkcijas vai pakalpojumu daļai

138nav stabila vietējā noņēmēja.

13917 Latvijas attīstības kontekstā pie šīm nozarēm

140pieskaitāmas informācijas un komunikāciju tehnoloģijas un

141farmakoloģija, kā arī to pielietojumi. Tā, piemēram, E-komercija

142integrēs visu veidu komerciālās darbības Internet vidē, stimulēs

143dažādu tautsaimniecības sektoru attīstību, paaugstinās Latvijas

144tautsaimniecības konkurētspēju globālajā tirgū, radīs jaunas

145kvalificētas darba vietas, paverot lielas iespējas valsts reģionu

146attīstībai un mazo un vidējo uzņēmumu darbībai.

14718 Deindustrializācijas process pēdējos gados

148vērojams daudzās ekonomiski attīstītajās valstīs. Tomēr šī

149procesa sākums un temps dažādās valstīs atšķiras. Pirmās

150deindustrializācijas pazīmes bija vērojamas Lielbritānijā no

1511955. līdz 1960.gadam, bet 80.-90.gados šis process bija sevišķi

152straujš.

15319 Prakse liecina, ka TNK satelītvalstis, kas agrāk

154pārņēma masveida produkcijas ražošanu, to izmantoja, lai

155pakāpeniski izveidotu savas inovatīvās ekonomikas pamatus.

156Vairākām valstīm, it īpaši Dienvidkorejai un Taivānai, tas

157veiksmīgi ir izdevies, un tagad tās pašas apgūst citas valstis

158savas masveida produkcijas ražošanai, veicot liela apjoma

159investīcijas, piemēram, Taizemē, Indonēzijā u.c.

16020 Viena no galvenajām inovatīvās ekonomikas

161iezīmēm - ne mazāk kā 90 % no IKP pieauguma tempa tiek sasniegts,

162pateicoties nevis galveno ražošanas faktoru - kapitāla un

163darbaspēka - apjoma pieaugumam, bet gan pateicoties šo faktoru

164produktivitātes (atdeves) pieaugumam. Jo augstāku attīstības

165pakāpi sasniegs Latvijas ekonomika, jo izteiktāka kļūs inovācijas

166un tās radītās produktivitātes pieauguma nozīme. Inovatīvā

167ekonomikā tirgus liberalizācijas un informācijas tehnoloģiju

168straujās attīstības dēļ mainās galvenās makroekonomiskās

169sakarības starp izlaides apjomu pieaugumu un produktivitāti,

170inflāciju un bezdarbu. Gandrīz neierobežotā informācijas

171pieejamība un spēja vadīt informācijas plūsmas rada

172priekšnosacījumus daudz efektīvākai resursu izlietošanai,

173palielina konkurenci, dažkārt pat tuvinot to pilnīgas konkurences

174līmenim; ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību ir iespējams realizēt

175efektīvu krājumu vadību, stabilizējot to līmeni, kas, savukārt,

176lielā mērā izlīdzina biznesa ciklu svārstības. Tas pozitīvi

177ietekmē uzņēmēju peļņu un sekmē ekonomisko izaugsmi.

178Palielinoties produktivitātei asas konkurences apstākļos,

179saglabājas arī zems inflācijas līmenis. Inovatīvai ekonomikai

180raksturīgas arī citas tendences. Tā, ir pieaudzis un turpina

181pieaugt pievienotās vērtības īpatsvars kopējā izlaidē. Notiek

182pārorientācija no ražojošās sfēras uz apkalpojošo sfēru, līdz ar

183to turpina pieaugt nodarbināto skaits, kā arī pakalpojumu apjomi.

184Pēdējais ir īpaši svarīgi, jo pretēji dažreiz sastopamiem

185uzskatiem, jauno tehnoloģiju ieviešana nesamazinās darbavietu

186skaitu, bet gan mainīs tā struktūru.

18721 Tajā pašā laikā mainīsies proporcija starp

188fiziskajā un intelektuālajā darbā nodarbinātajiem. Piemēram, ASV

189no 1990. līdz 1996.gadam strādājošo skaits ražojošā jomā

190samazinājās par 1%, bet pakalpojumu jomā pieauga par 15% (Kevin

191Kelly. New Rules for the New Economy. London, 1998).

19222 Analogi piemēri - Japāna, Īrija, Singapūra,

193Koreja.

19423 1998.gadā uzkrājumu daļa no IKP Lietuvā bija

195aptuveni 14%, Igaunijā - 17%. Tajā pašā laikā Īrijā - 33%,

196Dienvidkorejā - 34%, Singapūrā - 51%. (Entering the 21 st

197Century. World Development Report 1999/2000. The World Bank,

1982000.).

19924 Īrijas gadījumā finansējuma apmērs no Eiropas

200Savienības strukturālajiem fondiem atsevišķos gados sasniedza 7%

201no šīs valsts IKP. Apmēram trešdaļu šo līdzekļu Īrija izmantoja

202izglītības attīstībai un cilvēkresursu pilnveidošanai (Business

203Central Europe, September, 2000).

20425 Derivatīvie instrumenti - finansu instrumenti,

205kuru vērtība ir saistīta ar citu vērtspapīru vērtību. Piemēram,

206opcija ir derivatīvais instruments, jo tās vērtība ir atkarīga no

207akciju vērtības vai akciju indeksa (kursa), ar kuriem opcija ir

208saistīta.

20926 Robežriska (hedge) fondi jeb hedžings ir finansu

210riska samazināšanas stratēģija. Piemēram, viena no izplatītākajām

211robežriska (hedžinga) stratēģijām ir vērtspapīru atgriezeniskā

212pārdošana (selling short).

21327 Pašreizējās ES 15 dalībvalstis.

21428 Viens no svarīgākajiem veiksmīgas

215reindustrializācijas un inovatīvās ekonomikas attīstības

216priekšnosacījumiem ir panākt, lai iekšējo un ārējo investīciju

217kopējais apmērs sasniegtu apmēram 20-25% no IKP.

21829 Latvijā nereti tiek īstenoti dārgi, ekonomiski

219nepamatoti projekti, piemēram, Nacionālās bibliotēkas

220celtniecības projekts, lai gan tādas atsevišķas projekta

221funkcionālās sadaļas, kā vienotais valsts bibliotēku informācijas

222tīkls un moderna grāmatu krātuve ir nepieciešami. Nav veikts

223konkurss par šo objektu racionālāko risinājumu variantiem.

22430 Šādu pieeju īstenoja vairākas ekonomiskās

225attīstības ziņā veiksmīgas valstis, piemēram, Taivāna. Taivānas

226valdība vienmēr ir bijusi samērā liberāla attiecībā pret mazo un

227vidējo uzņēmumu darbību. Tajā pašā laikā valsts stingri

228kontrolēja starpproduktu un pusfabrikātu ražošanu tai

229piederošajos valsts lieluzņēmumos, kurus finansēja valsts bankas.

230Tas deva iespēju par stabilām un zemām cenām nodrošināt ar

231nepieciešamajiem pamatmateriāliem un enerģiju nozares un

232uzņēmumus, kas ražoja un eksportēja gala produkciju. Tie lielā

233mērā bija jau minētie mazie un vidējie uzņēmumi. Tādējādi tika

234atrasts racionāls kompromiss starp valsti un brīvo tirgu, līdz

235visa tautsaimniecība bija pietiekami nostiprinājusies, lai bez

236tālākas valsts iejaukšanās būtu konkurētspējīga pasaules

237tirgū.

23831 Eiropa pēc Otrā pasaules kara bija nonākusi zemu

239ienākumu līdzsvara lamatās. Reindustrializācija, kas valsti

240izveda no šīm lamatām, tika veikta, balstoties uz jaunām

241tehnoloģijām, kuru pamatā bija pusvadītāji, programmējami

242automātiskie procesi, naftas ķīmija, organiskā sintēze u.c.

24332 Reindustrializējot tradicionālās nozares tiktu

244veicināta sociālā saskaņa un politiskā stabilitāte valstī. Tas

245ļautu nodrošināt ar darba vietām plašu to iedzīvotāju loku, kurus

246nebūs iespējams pārorientēt uz zinātņietilpīgas un tehnoloģiski

247sarežģītas produkcijas apgūšanu un ražošanu. Savukārt valsts un

248pašvaldību budžeti iegūtu iespēju lielāku izdevumu daļu novirzīt

249izglītības un zinātnes attīstībai, jaunu tehnoloģiju apgūšanai un

250eksporta veicināšanai.

25133 Galvenais pieaugušo starptautisko finansu plūsmu

252avots ir ekonomiski attīstīto valstu pensiju, apdrošināšanas,

253kopieguldījumu un citi fondi, kas meklē savu aktīvu izvietošanas

254iespējas. Piemēram, tikai pensiju fondu aktīvi pasaulē no 6

255triljoniem ASV dolāru 1992.gadā pieauga līdz 9,7 triljoniem ASV

256dolāru 1997.gadā. (Entering the 21st Century. World

257Development Report 1999/2000. The World Bank, 2000)

25834 Lielākā daļa vietējo uzņēmēju var sekmīgi

259darboties līgumattiecībās ar transnacionālajām kompānijām,

260piegādājot tām izejvielas un materiālus, realizējot gatavo

261produkciju, atbrīvojot tās no nespecifiskām funkcijām.

26235 Sociālais kapitāls - iedzīvotāju dzīves

263kvalitāte (izglītība, veselība, sadzīves apstākļu kvalitāte

264u.c.), kā arī attiecības, kas veidojas starp dažādām iedzīvotāju

265sociālajām grupām, tai skaitā starp sabiedrību un valsts

266institūcijām. Piemēram, iedzīvotāju uzticēšanās valdībai,

267politiskajām partijām, presei, policijai. Tas tiek uzskatīts par

268sociālo kapitālu, tādēļ ka līdztekus fiziskajam, humānajam

269(intelektuālajam) un citiem kapitāla veidiem, sociālais kapitāls

270ir nozīmīgs ekonomiskās attīstības faktors.

27136 Teleprocesi - attālinātas darbības, procesi vai

272procedūras, kas notiek bez tieša procesa dalībnieku kontakta

273(teledarbs, teleizglītība, telemedicīna).