7. pants

Nobeigums

Ceļot tautsaimniecības konkurētspēju un integrējoties Eiropas

Savienībā, Latvijai ir potenciālas iespējas strauji attīstīt

ekonomisku un jau pārskatāmā nākotnē sasniegt Eiropas Savienības

valstu vidējo iekšzemes kopprodukta līmeni uz vienu

iedzīvotāju.

Izšķirošais Latvijas attīstību noteicošais faktors būs tas,

cik lielā mērā ekonomiskā politika būs efektīva, lai nodrošinātu

augstu tautsaimniecības iekšējo izaugsmes kapacitāti. Atkarībā no

ārējās vides apstākļiem, pirmām kārtām situācijas Eiropas

Savienībā un Krievijā, Latvijas konverģences temps var būt ātrāks

vai lēnāks. Izaugsmes tempu būtiski ietekmēs Latvijas

integrācijas process ES. Jo tas notiks ātrāk, jo var sagaidīt

straujāku Latvijas izaugsmi tirdzniecības attīstības un

investīciju akumulācijas efektu dēļ.

Ar aktīvu un koordinētu politiku, izmantojot esošās

salīdzinošās ekonomiskās priekšrocības un veicinot jaunu

priekšrocību radīšanu, ir jāmaina tautsaimniecības struktūra par

labu augstākas pievienotās vērtības nozarēm un jāizveido uz

zināšanām balstīta ekonomika, kas izmanto jaunās, uz zināšanām

balstītās ekonomikas priekšrocības. Tikai šādi mainoties,

tautsaimniecība kļūs konkurētspējīga, un tas būs pamats augstam

iedzīvotāju dzīves līmenim.

Tomēr ar prioritāšu definēšanu ir par maz. Prioritātēm ir

jākļūst par pamatelementiem uz izaugsmi vērstā ekonomiskajā

politikā jebkura laika horizontam. Ir nepieciešama saskaņota un

ieinteresēta valsts sektora, pašvaldību, uzņēmēju un iedzīvotāju

darbība, visu sabiedrības slāņu kopīga rīcība, lai koncepcija

realizētos dzīvē un iecerētie rezultāti tiktu sasniegti, lai

veidotu saskaņotu sociāli ekonomisko politiku, lai sabiedrībā

radītu pārliecību par nākotnes izaugsmes perspektīvām.

1 Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO),

Starptautiskais valūtas fonds (SVF), Pasaules banka (PB) u.c.

2 Governments, Globalization, and International

Business. Oxford University Press, 1999.

3 Īstermiņā lata kursu jūtami ietekmē citu valstu

savstarpējās valūtas apmaiņas kursu svārstības, piemēram, starp

eiro un ASV dolāru.

4 Kapitalizācijas līmenis šī dokumenta izpratnē ir

uzņēmumu un tautsaimniecības kopumā nodrošinājums ar mašīnām,

iekārtām, ēkām (pamatkapitāls), kā arī ar materiālajiem un

finansu līdzekļiem (apgrozāmais kapitāls) atbilstoši mūsdienu

konkurētspējīgas produkcijas ražošanai vai pakalpojumu

sniegšanai. Arī Latvijas korporatīvo vērtspapīru (akciju) tirgus,

neskatoties uz lielā mērā pabeigto privatizācijas procesu,

joprojām ir vāji kapitalizēts.

5 Pašreizējais Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis

ievērojami atpaliek no attīstīto valstu standartiem. Pēc UNDP

izstrādātā tautas attīstības indeksa (TAI), Latvija atrodas 63.

vietā pasaulē un ir kvalificējama kā valsts ar vidēju tautas

attīstības līmeni. Latvijas iekšzemes kopprodukts, rēķināts uz

vienu iedzīvotāju, izsakot pirktspējas paritātes dolāros, ir

tikai 27% no ES valstu vidējā rādītāja.

6 Latvijas reģionu makroekonomiskais raksturojums.

Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde. Rīga,

2000.

7 Iedzīvotāju vidējais blīvums Latvijā ir

38 cilv./kv.km. Salīdzinājumam Vācijā - 234, Beļģijā - 331,

Nīderlandē - 455 cilv./kv.km.

8 Degviela un dabasgāze praktiski 100% apjomā tiek

importēta, elektroenerģija - līdz 50%.

9 IKP līmeņu starpības ikgadējā samazināšanās.

Konverģences temps - samazināšanās skaitliskā izteiksme.

10 Pašreizējās ES 15 dalībvalstis.

11 Vidējie ES IKP ikgadējie pieauguma tempi

scenārijos pieņemti 3% robežās atbilstoši ES attīstības

stratēģijai. Skat. Lisbon European Council 23 and 24 March

2000, Presidency Conclusions. Lisbon, 2000.

12 Zināšanu pārvaldības process (knowledge

management) - koordinēta un virzīta zināšanu radīšana,

uzkrāšana, identificēšana, adaptēšana, attīstība, padziļināšana,

popularizēšana, izplatīšana, lietošana.

13 Pētījumi liecina, ka vairākumā Eiropas

ekonomiski attīstīto valstu ienākumu izlīdzināšanās tendence

aizsākās pēc 1920.gada. Tā sevišķi pastiprinājās pēdējos gados

pirms Otrā pasaules kara. Arī Japānā ienākumu diferenciācija un

sabiedrības noslāņošanās izpaudās industrializācijas sākuma posmā

un turpinājās līdz pat Otrajam pasaules karam. Toties pēckara

perioda statistikas dati skaidri liecināja par pakāpenisku

ienākumu izlīdzināšanos sabiedrībā. Arī ekonomiski veiksmīgāko

Dienvidaustrumāzijas valstu pieredze pēdējos gadu desmitos

pierādījusi, ka sabiedrības noslāņošanās, kas vērojama

industrializācijas periodā, nebūt nav neatgriezeniska.

14 Reindustrializācijas un deindustrializācijas

pieejas apvienošana no ekonomiskās teorijas viedokļa korelējas ar

mūsdienu attīstības teorijām, piemēram, ar akumulācijas un

asimilācijas attīstības teoriju (skat. Richard R. Nelson and

Howard Pack. The Asian Miracle and Modern Growth Theory. World

Bank paper 1881. World Bank, February, 1998). R.R.Nelsons un

H.Paks dažādas Dienvidaustrumāzijas ekonomisko brīnumu

skaidrojošās teorijas apkopojis divās grupās. Pirmā grupa ietver

akumulācijas teorijas, kas minētā reģiona valstu straujo

ekonomikas attīstību skaidro galvenokārt ar investīcijām

kapitālā. Citiem vārdiem, saskaņā ar šīm teorijām svarīgākais

noteicošais faktors šo valstu straujās ekonomiskās attīstības

pamatā ir bijis augsts investīciju līmenis - ja nācija dāsni

investē, vienlaikus veltot nepieciešamo uzmanību visu resursu,

arī investīciju, racionālai izmantošanai, attīstība neizpaliks.

Otrā grupa - asimilācijas teorijas - kā galvenos straujas

ekonomiskās attīstības faktorus uzsver uzņēmības, inovāciju un

zināšanu nozīmi. Šīs teorijas investīcijas intelektuālajā un

fiziskajā kapitālā atzīst par svarīgām un nepieciešamām, taču

paātrinātai ekonomiskajai attīstībai ar tām vien ir par maz.

Vispirms ir nepieciešamas zināšanas, kā arī spēja uzņemties

risku. Tikai tad jaunu tehnoloģiju, produktu un tirgu apgūšana

dos vēlamos rezultātus. Tādēļ asimilācijas teorētiķi daudz vairāk

akcentē izglītības un inovāciju nozīmi nekā fizisko kapitālu un

materiālos resursus. Jāpiebilst, ka šāds teoriju dalījums praksē

ir visai nosacīts. Vismaz Latvijas gadījumā akumulācijas un

asimilācijas pieeja (ja mēs izvēlamies šādu apzīmējumu) būtu

vienlīdz svarīga gan reindustrializācijas, gan arī

deindustrializācijas (inovatīvās ekonomikas veidošanās)

procesā.

15 Ziemeļamerikas un Eiropas koncerniem par šādiem

industriālajiem satelītiem 60.-70.gados sāka kalpot

Dienvidkoreja, Taivāna un Meksika, bet sākot ar 90.gadu sākumu -

arī bijušās sociālisma valstis, galvenokārt Austrumeiropā un

Baltijā, arī Latvija. Savukārt bāzes valstī saglabājas galvenie

ekonomiskie un tehnoloģiskie pētījumi, jaunu produkcijas veidu un

ražošanas sagatavošana, kas prasa īpaši augstu zinātnisko

potenciālu, eksperimentālo bāzi un darbaspēka kvalifikācijas

līmeni.

16 Sabalansētai industrijas attīstībai nepieciešami

gan lieli, gan mazi un vidēji uzņēmumi. Racionāli sabalansētā

industrijas struktūrā lielie un mazie uzņēmumi papildina cits

citu. Lielie uzņēmumi parasti ražo un eksportē gatavo produkciju

no pusfabrikātiem, detaļām un mezgliem, ko piegādā daudzi mazie

uzņēmumi. Tādējādi ap dažiem lielajiem uzņēmumiem veidojas

desmitiem vai pat simtiem nelielu un vidēju uzņēmumu, vienoti

daudzām iekšējām kooperācijas saitēm, veidojot industriālās

grupas. Šo grupu ietvaros tiek veikti arī zinātniskie pētījumi un

jaunu tehnoloģiju izstrāde. Tas nodrošina arī stabilitāti

atsevišķās nozarēs un tautsaimniecībā kopumā. Atsevišķi lielie

uzņēmumi bieži ir neefektīvi, ja tiem nav pietiekami plašs

kooperācijas saišu tīkls. Savukārt mazie un pat vidējie uzņēmumi

daudzos gadījumos nav spējīgi izdzīvot bez pastāvīga valsts

atbalsta, ja tiem vai vismaz to produkcijas vai pakalpojumu daļai

nav stabila vietējā noņēmēja.

17 Latvijas attīstības kontekstā pie šīm nozarēm

pieskaitāmas informācijas un komunikāciju tehnoloģijas un

farmakoloģija, kā arī to pielietojumi. Tā, piemēram, E-komercija

integrēs visu veidu komerciālās darbības Internet vidē, stimulēs

dažādu tautsaimniecības sektoru attīstību, paaugstinās Latvijas

tautsaimniecības konkurētspēju globālajā tirgū, radīs jaunas

kvalificētas darba vietas, paverot lielas iespējas valsts reģionu

attīstībai un mazo un vidējo uzņēmumu darbībai.

18 Deindustrializācijas process pēdējos gados

vērojams daudzās ekonomiski attīstītajās valstīs. Tomēr šī

procesa sākums un temps dažādās valstīs atšķiras. Pirmās

deindustrializācijas pazīmes bija vērojamas Lielbritānijā no

1955. līdz 1960.gadam, bet 80.-90.gados šis process bija sevišķi

straujš.

19 Prakse liecina, ka TNK satelītvalstis, kas agrāk

pārņēma masveida produkcijas ražošanu, to izmantoja, lai

pakāpeniski izveidotu savas inovatīvās ekonomikas pamatus.

Vairākām valstīm, it īpaši Dienvidkorejai un Taivānai, tas

veiksmīgi ir izdevies, un tagad tās pašas apgūst citas valstis

savas masveida produkcijas ražošanai, veicot liela apjoma

investīcijas, piemēram, Taizemē, Indonēzijā u.c.

20 Viena no galvenajām inovatīvās ekonomikas

iezīmēm - ne mazāk kā 90 % no IKP pieauguma tempa tiek sasniegts,

pateicoties nevis galveno ražošanas faktoru - kapitāla un

darbaspēka - apjoma pieaugumam, bet gan pateicoties šo faktoru

produktivitātes (atdeves) pieaugumam. Jo augstāku attīstības

pakāpi sasniegs Latvijas ekonomika, jo izteiktāka kļūs inovācijas

un tās radītās produktivitātes pieauguma nozīme. Inovatīvā

ekonomikā tirgus liberalizācijas un informācijas tehnoloģiju

straujās attīstības dēļ mainās galvenās makroekonomiskās

sakarības starp izlaides apjomu pieaugumu un produktivitāti,

inflāciju un bezdarbu. Gandrīz neierobežotā informācijas

pieejamība un spēja vadīt informācijas plūsmas rada

priekšnosacījumus daudz efektīvākai resursu izlietošanai,

palielina konkurenci, dažkārt pat tuvinot to pilnīgas konkurences

līmenim; ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību ir iespējams realizēt

efektīvu krājumu vadību, stabilizējot to līmeni, kas, savukārt,

lielā mērā izlīdzina biznesa ciklu svārstības. Tas pozitīvi

ietekmē uzņēmēju peļņu un sekmē ekonomisko izaugsmi.

Palielinoties produktivitātei asas konkurences apstākļos,

saglabājas arī zems inflācijas līmenis. Inovatīvai ekonomikai

raksturīgas arī citas tendences. Tā, ir pieaudzis un turpina

pieaugt pievienotās vērtības īpatsvars kopējā izlaidē. Notiek

pārorientācija no ražojošās sfēras uz apkalpojošo sfēru, līdz ar

to turpina pieaugt nodarbināto skaits, kā arī pakalpojumu apjomi.

Pēdējais ir īpaši svarīgi, jo pretēji dažreiz sastopamiem

uzskatiem, jauno tehnoloģiju ieviešana nesamazinās darbavietu

skaitu, bet gan mainīs tā struktūru.

21 Tajā pašā laikā mainīsies proporcija starp

fiziskajā un intelektuālajā darbā nodarbinātajiem. Piemēram, ASV

no 1990. līdz 1996.gadam strādājošo skaits ražojošā jomā

samazinājās par 1%, bet pakalpojumu jomā pieauga par 15% (Kevin

Kelly. New Rules for the New Economy. London, 1998).

22 Analogi piemēri - Japāna, Īrija, Singapūra,

Koreja.

23 1998.gadā uzkrājumu daļa no IKP Lietuvā bija

aptuveni 14%, Igaunijā - 17%. Tajā pašā laikā Īrijā - 33%,

Dienvidkorejā - 34%, Singapūrā - 51%. (Entering the 21 st

Century. World Development Report 1999/2000. The World Bank,

2000.).

24 Īrijas gadījumā finansējuma apmērs no Eiropas

Savienības strukturālajiem fondiem atsevišķos gados sasniedza 7%

no šīs valsts IKP. Apmēram trešdaļu šo līdzekļu Īrija izmantoja

izglītības attīstībai un cilvēkresursu pilnveidošanai (Business

Central Europe, September, 2000).

25 Derivatīvie instrumenti - finansu instrumenti,

kuru vērtība ir saistīta ar citu vērtspapīru vērtību. Piemēram,

opcija ir derivatīvais instruments, jo tās vērtība ir atkarīga no

akciju vērtības vai akciju indeksa (kursa), ar kuriem opcija ir

saistīta.

26 Robežriska (hedge) fondi jeb hedžings ir finansu

riska samazināšanas stratēģija. Piemēram, viena no izplatītākajām

robežriska (hedžinga) stratēģijām ir vērtspapīru atgriezeniskā

pārdošana (selling short).

27 Pašreizējās ES 15 dalībvalstis.

28 Viens no svarīgākajiem veiksmīgas

reindustrializācijas un inovatīvās ekonomikas attīstības

priekšnosacījumiem ir panākt, lai iekšējo un ārējo investīciju

kopējais apmērs sasniegtu apmēram 20-25% no IKP.

29 Latvijā nereti tiek īstenoti dārgi, ekonomiski

nepamatoti projekti, piemēram, Nacionālās bibliotēkas

celtniecības projekts, lai gan tādas atsevišķas projekta

funkcionālās sadaļas, kā vienotais valsts bibliotēku informācijas

tīkls un moderna grāmatu krātuve ir nepieciešami. Nav veikts

konkurss par šo objektu racionālāko risinājumu variantiem.

30 Šādu pieeju īstenoja vairākas ekonomiskās

attīstības ziņā veiksmīgas valstis, piemēram, Taivāna. Taivānas

valdība vienmēr ir bijusi samērā liberāla attiecībā pret mazo un

vidējo uzņēmumu darbību. Tajā pašā laikā valsts stingri

kontrolēja starpproduktu un pusfabrikātu ražošanu tai

piederošajos valsts lieluzņēmumos, kurus finansēja valsts bankas.

Tas deva iespēju par stabilām un zemām cenām nodrošināt ar

nepieciešamajiem pamatmateriāliem un enerģiju nozares un

uzņēmumus, kas ražoja un eksportēja gala produkciju. Tie lielā

mērā bija jau minētie mazie un vidējie uzņēmumi. Tādējādi tika

atrasts racionāls kompromiss starp valsti un brīvo tirgu, līdz

visa tautsaimniecība bija pietiekami nostiprinājusies, lai bez

tālākas valsts iejaukšanās būtu konkurētspējīga pasaules

tirgū.

31 Eiropa pēc Otrā pasaules kara bija nonākusi zemu

ienākumu līdzsvara lamatās. Reindustrializācija, kas valsti

izveda no šīm lamatām, tika veikta, balstoties uz jaunām

tehnoloģijām, kuru pamatā bija pusvadītāji, programmējami

automātiskie procesi, naftas ķīmija, organiskā sintēze u.c.

32 Reindustrializējot tradicionālās nozares tiktu

veicināta sociālā saskaņa un politiskā stabilitāte valstī. Tas

ļautu nodrošināt ar darba vietām plašu to iedzīvotāju loku, kurus

nebūs iespējams pārorientēt uz zinātņietilpīgas un tehnoloģiski

sarežģītas produkcijas apgūšanu un ražošanu. Savukārt valsts un

pašvaldību budžeti iegūtu iespēju lielāku izdevumu daļu novirzīt

izglītības un zinātnes attīstībai, jaunu tehnoloģiju apgūšanai un

eksporta veicināšanai.

33 Galvenais pieaugušo starptautisko finansu plūsmu

avots ir ekonomiski attīstīto valstu pensiju, apdrošināšanas,

kopieguldījumu un citi fondi, kas meklē savu aktīvu izvietošanas

iespējas. Piemēram, tikai pensiju fondu aktīvi pasaulē no 6

triljoniem ASV dolāru 1992.gadā pieauga līdz 9,7 triljoniem ASV

dolāru 1997.gadā. (Entering the 21st Century. World

Development Report 1999/2000. The World Bank, 2000)

34 Lielākā daļa vietējo uzņēmēju var sekmīgi

darboties līgumattiecībās ar transnacionālajām kompānijām,

piegādājot tām izejvielas un materiālus, realizējot gatavo

produkciju, atbrīvojot tās no nespecifiskām funkcijām.

35 Sociālais kapitāls - iedzīvotāju dzīves

kvalitāte (izglītība, veselība, sadzīves apstākļu kvalitāte

u.c.), kā arī attiecības, kas veidojas starp dažādām iedzīvotāju

sociālajām grupām, tai skaitā starp sabiedrību un valsts

institūcijām. Piemēram, iedzīvotāju uzticēšanās valdībai,

politiskajām partijām, presei, policijai. Tas tiek uzskatīts par

sociālo kapitālu, tādēļ ka līdztekus fiziskajam, humānajam

(intelektuālajam) un citiem kapitāla veidiem, sociālais kapitāls

ir nozīmīgs ekonomiskās attīstības faktors.

36 Teleprocesi - attālinātas darbības, procesi vai

procedūras, kas notiek bez tieša procesa dalībnieku kontakta

(teledarbs, teleizglītība, telemedicīna).