6. pants

Stratēģijas pamatlīnijas

6.1. Stratēģiskie mērķi

No iepriekš veiktās faktoru mijiedarbības analīzes un

scenāriju modelēšanas izriet Latvijas ilgtermiņa ekonomiskās

stratēģijas mērķis: valsts par galveno ekonomiskās politikas

stratēģisko mērķi izvirza - pēc iespējas ātrāk sasniegt tādu

valsts iedzīvotāju labklājības līmeni, kas atbilstu attīstīto

valstu dzīves standartiem.

Konkrētāk, Latvijai nākamo 20-30 gadu laikā būtu nepieciešams

sasniegt Eiropas Savienības valstu27 vidējo iekšzemes

kopprodukta līmeni uz vienu iedzīvotāju. Lai to panāktu, ir jābūt

augstiem konverģences tempiem, kuri perioda sākuma posmā (apmēram

līdz 2010. gadam) būtu vismaz 4-5% gadā. Pašreizējā ikgadējā

Latvijas konverģence uz ES valstu vidējo līmeni ir nedaudz

lielāka par 1%. Ir skaidrs, ka šādi valsts attīstības tempi ir

par lēniem - tiem jādivkāršojas, lai īstenotos vismaz lēnas

konverģences scenārijs.

Ekonomiskā izaugsme ne vienmēr garantē vienlīdzīgu iedzīvotāju

labklājības pieaugumu. Tāpēc vienlaicīgi ir jābūt sociālās

attīstības nodrošināšanas mehānismiem. Ekonomiskā un sociālā

attīstība ir viena procesa divas puses, kuru līdzsvarošana ir

valsts politikas uzdevums, papildus iespējami ātrāku ekonomikas

attīstības tempu veicināšanai. Šādi veidota ekonomiskā politika

nodrošina sabiedrības sociālās attīstības ekonomisko bāzi, bet

sociālā politika novērš tirgus ekonomikas sadales mehānismu

nepilnības, tādējādi veidojot stabilu sociālo pamatu ekonomiskai

attīstībai. Lai ražošanas aktivitāšu pieaugums neveidotu

ekonomiskās un sociālās disproporcijas, kā arī vides degradāciju,

attīstībā jāievēro līdzsvarotas un ilgtspējīgas izaugsmes

princips.

Saskaņā ar šo principu kā galvenās prioritātes valsts

ekonomiskajā politikā ir izdalāmas:

- ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgu nosacījumu

veidošana;

- efektīvas un konkurētspējīgas nozaru struktūras izveidošanas

stimulēšana;

- sociāli ekonomisko disproporciju un risku mazināšana.

Visām trim prioritātēm ir jākļūst par ekonomiskās politikas

pamatelementiem jebkuram izaugsmes laika horizontam.

Uzdevums izveidot konkurētspējīgu ekonomiku nav sasniedzams

bez uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides. Ekonomikas konkurētspēju

noteiks tas, cik konkurētspējīga būs valsts nodokļu politika,

kāda būs kapitāla tirgus, infrastruktūras, izglītības sistēmas un

valsts atbalsta efektivitāte, cik sakārtota un stabila būs

uzņēmējdarbības likumdošana. Tikai šādā vidē var cerēt uz augošām

pašmāju un ārvalstu investīcijām, kas radīs pamatnosacījumu

ekonomikas restrukturizācijai un modernizācijai.

Modernā ekonomikā labvēlīga uzņēmējdarbības vide ir

nepieciešams izaugsmes nosacījums, bet ne pietiekams. Lai

pārvarētu mūsu ekonomikas atkarību no zemas pievienotās vērtības

nozarēm un veidotu uz zināšanām balstītu ekonomiku, ir jārealizē

apzināta sektorpolitika. Efektīvas nozaru struktūras veidošana

prasa lielus ilgtermiņa ieguldījumus cilvēkkapitālā, produktīvās

kapacitātes paaugstināšanu un radikālas pārmaiņas līdzšinējā

pētniecības darbu un jaunu tehnoloģiju ieviešanas atbalsta un

nodrošināšanas praksē, kurā nevar paļauties tikai uz tirgus

mehānismiem, ir nepieciešams valsts atbalsts un līdzdalība.

Sociāli ekonomisko disproporciju un risku mazināšana -

bezdarba samazināšana, sabalansēta reģionālā attīstība, ģimenes

stiprināšana, vides aizsardzība ir nepieciešama ne tikai tāpēc,

lai risinātu sociālās un vides aizsardzības problēmas, bet tas ir

arī nepieciešams nosacījums izaugsmei, sociālā saskaņa ir drīzāk

ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikums nekā sekas. Tāpēc nav

attaisnojama sociālo problēmu risināšanas atlikšana uz vēlāku

laiku, kad it kā būs labvēlīgāki apstākļi. Šīs problēmas jārisina

vienlaicīgi ar pārējām ekonomiskām problēmām. Valsts regulējošā

darbība, koordinēta pieeja arī politiskajiem, sociālajiem,

izglītības un kultūras jautājumiem nodrošinās lielāku

stabilitāti, līdzsvarotu un virzītu attīstību, sabiedrības

ekonomisko un sociālo kohēziju un līdz ar to lielāku panākumu

varbūtību.

6.2. Ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgu nosacījumu

veidošana

Izvēloties ekonomisko politiku un piemērotāko ekonomikas

attīstības modeli, par noteicošo jākļūst principam - visur, kur

tirgus spēki ir pietiekami efektīvi un elastīgi, kur ir aktīva un

veselīga konkurence, kur vairākums uzņēmumu spēj izturēt arī

ārvalstu konkurenci (ar nosacījumu, ka tā ir godīga un

konkurences metodes ir taisnīgas), valstij nav jāiejaucas. Valsts

galvenais uzdevums - radīt tirgus attīstībai sakārtotu, stabilu

un labvēlīgu vidi. Šādas vides veidošanā galvenie uzdevumi

ir:

- uzturēt stabilu makroekonomisko vidi, nepārvēršot to par

pašmērķi noteiktu kritēriju izpildei, bet veidojot to kā

nepieciešamu nosacījumu ilgtermiņa līdzsvarotās izaugsmes

nodrošināšanai; to var panākt, īstenojot saskaņotu fiskālo un

monetāro politiku, arvien lielāku uzmanību pievēršot mehānismu

izveidei, kas ļautu pielāgoties negaidītām, nejaušām vai

paredzamajām nelabvēlīgām ietekmēm, lai mazinātu ekonomisko ciklu

svārstības;

- nodrošināt pievilcīgu uzņēmējdarbības institucionālo vidi,

uzlabojot likumdošanu, novēršot uzņēmējdarbības šķēršļus un

barjeras, veidojot uzņēmējdarbībai labvēlīgu nodokļu sistēmu,

sekmējot finansu sistēmas un kapitāla tirgus stabilitāti un

efektivitāti, lai sekmīgi konkurētu ne tikai starp Baltijas

valstīm ārvalstu kapitāla piesaistīšanā, bet arī ar pārējām

Centrāl- un Austrumeiropas valstīm, kā arī lai stimulētu pašmāju

investorus;

- veicināt nacionālo uzkrājumu līmeņa paaugstināšanos, kā

privātajā, tā valsts sektorā, samazinot neproduktīvos izdevumus,

izņemot izdevumus iepriekš minētajām attīstības prioritātēm; tajā

pašā laikā jāievieš ekonomikas attīstību stimulējoši papildu

faktori, piemēram, pārskatot esošo nodokļu un to atvieglojumu

sistēmu;

- nodrošināt labi funkcionējošu bāzes infrastruktūru, īpašu

uzmanību pievēršot enerģētikas sektora attīstībai,

telekomunikāciju un informācijas sistēmu izveidošanai, autoceļu

kvalitātes uzlabošanai un efektīva tīkla izveidošanai, atkritumu

saimniecības un ūdenssaimniecības kvalitātes paaugstināšanai, lai

stimulētu valsts līdzsvarotu attīstību visos reģionos, lai

nodrošinātu lietotājiem modernus un izmaksu ziņā konkurētspējīgus

infrastruktūras pakalpojumus;

- iekšējiem uzkrājumiem kopā ar ārvalstu investīcijām un

kredītiem jākļūst par noteicošo investīciju avotu28;

investīcijas veicinās pietiekami strauju ekonomikas attīstību

tikai tad, ja tās tiks izmantotas projektos ar augstu ekonomisko

atdevi; tādēļ investīciju projektu izvēlei jābūt ekonomiski ļoti

rūpīgi pamatotai29;

- vienlīdzīgas un godīgas konkurences nodrošināšana, veidojot

stabilus un caurspīdīgus spēles noteikumus visiem

ekonomiskajiem aģentiem, neļaujot dabīgiem monopoliem un

dominējošiem operatoriem diktēt savus noteikumus, izskaužot

korupciju un iespējas darboties ēnu ekonomikā, nepieļaujot varas

un kapitāla koncentrēšanos un saplūšanu;

- e-komercijas attīstībai atvērtas, drošas un mērogiem

atbilstošas vides izveide, ieskaitot tehnoloģisko infrastruktūru,

normatīvo vidi, adekvātu datu un sociālās drošības līmeni ir

būtiska jaunās ekonomikas principu iedibināšanai.

Stabils preču un pakalpojumu eksports, noturīgs Latvijas

produkcijas ārējais pieprasījums ir būtisks priekšnoteikums

Latvijas tautsaimniecības reindustrializācijai un tālākai

izaugsmei. Latvijas iekšzemes tirgus nevar pietiekoši nodrošināt

Latvijas tautsaimniecības nozaru un uzņēmumu attīstību. Tāpēc IKP

pieaugumu un ārējā sektora sabalansētības uzturēšanu galvenokārt

nosaka eksporta pieaugums. Valsts uzdevums ir veicināt preču un

pakalpojumu eksportu, nostiprinot valsts atbalstītas institūcijas

(piemēram, eksporta aģentūru) un veicot citus eksportu

stimulējošus pasākumus:

- veidojot stabilas politiskās un ekonomiskās attiecības ar

valstīm - pašreizējiem un potenciālajiem tirdzniecības

partneriem, apzinot mērķa tirgus, sekmējot aktīvu jaunu ārējo

tirgu apgūšanu, kā arī nostiprināšanos esošajos;

- izmainot eksporta struktūru, nostiprinot pasaules tirgū

nozares, kas pamatā izmanto cilvēku intelektuālās zināšanas un

piedāvā produktu ar augstu pievienoto vērtību, kā arī palielinot

pakalpojumu eksporta apjomus (tranzīts, starptautiskais

transports, komunikāciju, finansu un tūrisma pakalpojumi);

- palielinot eksporta netiešo atbalstu, valstij sedzot daļu no

izmaksām saskaņā ar attiecīgajiem normatīvajiem aktiem (eksporta

operāciju garantēšana, kreditēšana un apdrošināšana, uzņēmumu

dalība starptautiskajās izstādēs, produkcijas standartizācija,

informācijas par starptautiskajiem tirgiem izplatība,

eksportētāju apmācība);

- sekmējot Eiropas Savienības noteikto kvalitātes prasību

izpildi.

Modernas infrastruktūras izveidē enerģētikas sektors uzskatāms

par pamatu. Tas lielā mērā nosaka valsts ekonomisko un politisko

drošību un patstāvību, valstij īstenojot politiku, kas var

nodrošināt ilglaicīgu tautsaimniecības un iedzīvotāju apgādi ar

enerģiju par ekonomiski pamatotām un minimālām cenām (tarifiem)

atbilstoši pieprasītajam daudzumam un kvalitātei. Tas veicinās

visas tautsaimniecības efektivitātes un konkurētspējas

paaugstināšanos, jo uzņēmumiem un iedzīvotājiem ļaus ietaupīt uz

elektroenerģijas izmaksu rēķina, tādējādi palielinot uzkrājumus

un radot plašāku bāzi investīcijām, it sevišķi tautsaimniecības

reindustrializācijas periodā30.

Latvijā par pamatresursiem jāuzskata hidroenerģija (Daugavas

kaskāde), dabasgāze (termoelektrostacijās, tai skaitā

koģenerāciju tipa), naftas produkti (pārsvarā transportam), kūdra

un atjaunojamie energoresursi (vējš; saule; biogāze; koksne;

ģeotermālā enerģija).

Enerģētikas nozares politikas pamatnostādnes būs vērstas uz

valsts energoapgādes drošuma un stabilitātes paaugstināšanu. Tās

paredz:

- lai palielinātu valsts drošību, palielināt vietējo

energoresursu daļu kopējā patēriņā, diversificēt enerģētisko

resursu piegādātājus, integrēties Eiropas enerģētisko resursu

piegādes tirgos (Baltijas loks);

- efektīvi izmantot energoresursus, atbalstīt energosistēmu

rekonstrukciju, energoefektīvu tehnoloģiju ieviešanu un enerģijas

taupīšanu;

- pastāvīgi samazināt kaitējumu videi, stimulēt kvalitatīva

kurināmā izvēli, samazināt kaitīgo izmešu daudzumu;

- nodrošināt tirgus liberalizāciju, privatizācijas gaitā

saglabāt valsts ietekmi enerģētikas nozarē, lai garantētu

energoapgādes drošumu, valsts drošību un sabiedrības interešu

aizstāvību, kā arī realizētu vidi saudzējošu politiku;

- atbalstīt Latvijas lomas nostiprināšanu enerģētisko resursu

transportēšanas pakalpojumu sniegšanā pasaules tirgū, tai skaitā

izmantojot pazemes gāzes krātuves.

Informācijas un telekomunikāciju tīkliem ir īpaša nozīme.

Piedāvātajā valsts attīstības modelī to attīstības līmenis

prioritāri nosaka valsts ekonomiskās un sociālās iespējas. Nozare

tiks pilnībā liberalizēta. Valsts uzdevums ir sektorpolitikas

noteikšana un realizācija, kā arī tirgus regulēšana:

- veicinot modernas infrastruktūras izveidi, ieskaitot

normatīvo, informatīvo, komunikāciju, zinību un lietišķās

komponentes; nodrošinot savietojamību ar Eiropas Savienības

tīkliem un pakalpojumiem;

- nodrošinot moderno informācijas un telekomunikāciju

pakalpojumu pieejamību (tai skaitā Internet vispārēju pieejamību)

par sociāli pieņemamām cenām ikvienam uzņēmumam un iedzīvotājam

visā valsts teritorijā;

- nodrošinot brīvu konkurenci informācijas un telekomunikāciju

pakalpojumu tirgū, radīt stabilu vidi privātā sektora

investīcijām;

- modernizēt sabiedriskā radio un televīzijas apraides tīklus

un sistēmas, lai nodrošinātu stabilu un kvalitatīvu programmu

uztveršanu visā valsts teritorijā.

Transporta attīstības politikas ilgtermiņa mērķis ir izveidot

efektīvu, drošu, konkurētspējīgu, videi draudzīgu, sabalansētu un

multimodālu transporta sistēmu, kas ir integrēta Eiropas

transporta sistēmā, nodrošina valsts ekonomiskās un sociālās

vajadzības pēc pasažieru un kravu pārvadājumiem iekšzemē un

starptautiskajā satiksmē, kā arī veicina reģionālo attīstību,

Latvijas biznesam paver iespēju konkurēt Eiropas un pasaules

tirgū un ir viens no galvenajiem Latvijas reindustrializācijas un

inovatīvās ekonomikas attīstības priekšnosacījumiem.

Galvenās stratēģiskās darbības minēto mērķu sasniegšanai:

- uzturēt un attīstīt transporta infrastruktūru - autoceļus,

dzelzceļu, jūras ostas, lidostas, maģistrālos cauruļvadus - un

saglabāt valsts dominējošo lomu transporta infrastruktūrā;

- nodrošināt augstu satiksmes drošības līmeni un videi

draudzīgas transporta sistēmas veidošanu;

- dažādot un veicināt pakalpojumu un rūpnieciskās ražošanas

(rūpnīcas, kombinētā transporta termināli, kravu sadales un

loģistikas centri) attīstību ostās un citos transporta

mezglos;

- nodrošināt Latvijas transporta sistēmas integrāciju un

konkurētspējīgu darbību Eiropas transporta sistēmā, veicināt

multimodālu transporta koridora Austrumi-Rietumi darbību

starptautisko kravas un pasažieru pārvadājumu jomā;

- visā valsts teritorijā izveidot modernu sabiedriskā

transporta infrastruktūru.

Ūdenssaimniecības attīstības pamatuzdevumi ir dzeramā ūdens

kvalitāte un notekūdeņu attīrīšana:

- nodrošināt valsts iedzīvotājus ar kvalitatīvu, veselības

normām atbilstošu dzeramo ūdeni, paaugstināt padeves sistēmu

drošību, taupīgi izmantot ūdens resursus;

- nodrošināt notekūdeņu attīrīšanu atbilstoši vides

aizsardzības prasībām, paaugstināt kanalizācijas sistēmu

kvalitāti un drošību, samazināt ūdenstilpju eitrofikāciju un

aizsargāt gruntsūdeņus no piesārņošanas.

Atkritumu apsaimniekošanas sistēmai kompleksi jārisina

atkritumu apsaimniekošana, t.i., atbilstoši ekonomiskajai

situācijai un finansiālajām iespējām valstī jāveido jaunās

apsaimniekošanas sistēmas sastāvdaļas, vienlaicīgi risinot veco

izgāztuvju radītās vides piesārņojuma problēmas. Realizējot

stratēģiju, jānodrošina:

- centralizētās sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas

pakalpojumu pieejamība viesiem iedzīvotājiem;

- reģionālo sadzīves atkritumu poligonu izveide;

- atkritumu šķirota savākšana;

- atkritumu pārstrādes iespējas;

- apglabājamo organisko atkritumu daudzuma samazināšana.

6.3. Efektīvas un konkurētspējīgas nozaru struktūras

izveidošana

Lai panāktu paātrinātu Latvijas ekonomisko un sociālo

attīstību, kā arī izvairītos no inerces scenārijā apskatītajām

negatīvajām tendencēm, nepieciešama tautsaimniecības nozaru

pārstrukturizācija un reindustrializācija saskaņā ar aktīvajā

scenārijā noteiktajām nostādnēm. Kā jau tika minēts, šis process

varētu turpināties apmēram līdz 2010.-2015.gadam, kad Latvijā

pakāpeniski attīstītos informācijas sabiedrība un inovatīvās

ekonomikas modelis.

Lai panāktu ekonomikas attīstības tempu pieaugumu, tuvākais

ekonomiskās politikas uzdevums Latvijā ir pēc iespējas ātrāk rast

izeju no zemu ienākumu līdzsvara lamatām. Tas būs

iespējams tikai tad, ja vidējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju

palielināsies pietiekami strauji, vismaz ievērojami straujāk,

nekā varētu pieaugt dzimstība. Lai gan būtiska dzimstības

palielināšanās jaunā gadsimta pirmajos gados ir maz ticama,

minēto ekonomisko proporciju attiecību var nodrošināt tikai,

veicot Latvijas tautsaimniecības reindustrializāciju uz jauna

tehnoloģiskā viļņa bāzes31.

Tautsaimniecības reindustrializācijas un pārstrukturizācijas

gaitā jāturpina aktīvi attīstīt, īpaši vidējā termiņā, tās

Latvijas tautsaimniecības nozares (mainot akcentus šajās

nozarēs), kuras ir saistītas ar dabisko ekonomisko priekšrocību

izmantošanu (dabas resursi un izdevīgais valsts ģeogrāfiskais

stāvoklis) un kurās tiek intensīvi izmantots vidējas un arī zemas

kvalifikācijas darbaspēks. Pārejas periodā šīs nozares nodrošinās

darba vietas, kā arī kapitāla uzkrāšanu valstī, lai attīstītos uz

zināšanām balstītās nozares. Tajā pašā laikā pārstrukturizācijas

procesā pakāpeniski samazināsies nodarbināto (bezdarbnieku)

skaits lauksaimniecībā, galvenokārt palielinoties būvniecībā

nodarbināto skaitam. Sektorpolitikas īstenošanas rezultātā tiktu

risināti arī sociālie jautājumi, mazinot sociālo

spriedzi32.

Lai tradicionālās rūpniecības nozares nostiprinātu

konkurētspēju starptautiskajā tirgū, veicināma šaurāka to

specializācija, orientācija uz specifiskām pasaules tirgus nišām.

Šo nozaru ražojumiem, pat ja tā ir starpprodukcija, jākļūst par

pasaules tirgus integrētās ražošanas ķēdes posmu. To var

panākt, attīstot augsti kvalificētu speciālistu sagatavošanu un

radot elastīgu izglītības sistēmu, kas spēj operatīvi reaģēt uz

tehniskā progresa un tirgus konjunktūras izmaiņām. Savukārt šādām

prasībām atbilstoša izglītības sistēma ir iespējama, ja tā pati

ir nodrošināta ar modernām informācijas un telekomunikāciju

tehnoloģijām, kā arī ar kvalificētiem pasniedzējiem.

Reindustrializācijas uzdevums ir arī mazināt smadzeņu

aizplūšanu kā arī stimulēt to atgriešanos. Tādēļ investīcijas

izglītībā pašas par sevi vēl negarantē paātrinātu ekonomikas

attīstību valstī. Uzdevums ir plašāks - ne tikai sagatavot, bet

arī noturēt un iesaistīt tautsaimniecībā augstas un vidējas

kvalifikācijas darbaspēku. Veiksmīgas reindustrializācijas

politikas un tālākās inovatīvās ekonomikas attīstības

priekšnoteikums ir radīt valstī labvēlīgu zinātniski tehnoloģisko

vidi.

Lai veicinātu ātrāku reindustrializāciju, bet it īpaši lai

sekmētu inovatīvās ekonomikas nodrošināšanu ar finansu resursiem,

nepieciešama Latvijas vērtspapīru tirgus integrācija Eiropas

mērogā. Valsts izglītības sistēmai jānodrošina augsti

kvalificētu, starptautiskajām prasībām atbilstošu finansu tirgus

un banku speciālistu sagatavošana augstākajās mācību iestādēs.

Nodrošinot ilgstošu ekonomisko stabilitāti valstī, jāveicina

starptautisko institucionālo investoru resursu piesaistīšana

Latvijai33, kā arī plašāk jāpraktizē ilgtermiņa

ieguldījumu atbrīvošana no nodokļiem.

Ņemot vērā minēto, nākotnē jāsaglabā šādi galvenie ekonomiskās

un finansu politikas pamatprincipi attiecībā uz

sektorpolitiku:

- saskaņota fiskālā un monetārā politika, vienlaikus to

realizējot pietiekami elastīgi, lai minimizētu ekonomisko ciklu

svārstību negatīvo iespaidu un veicinātu ekonomisko stabilitāti;

arī turpmāk stingri jākontrolē inflācija, lai tā nepārsniegtu

2-3% robežu;

- stimulējošas finansu politikas izveide - finansu resursu

(tai skaitā starta kapitāla) pieejamība, investīciju stimuli,

mērķdotācijas uzņēmējdarbības attīstībai atsevišķos reģionos un

tautsaimniecības sektoros, speciāls finansu instrumentu kopums

iesācējiem uzņēmējdarbībā, atbalsta sistēma riska sadalīšanai

uzņēmējdarbības projektu īstenošanā, biznesa inkubatoru un

inovāciju centru attīstība infrastruktūras nodrošināšanai biznesa

iesācējiem un inovatīvām firmām, speciāla stimulu pakete ārvalstu

investīciju piesaistei uzņēmumiem un projektiem zināšanu

ietilpīgās nozarēs; koncentrējot valsts atbalstu investīciju

piesaistē perspektīvajās augsto tehnoloģiju jomās un nozarēs,

kurās Latvijai ir salīdzinošās priekšrocības, veicinot eksportu,

sekmējot jaunu tirgu apgūšanu, kā arī nostiprināšanos jau

esošajos, ieviešot kvalitātes nodrošināšanas sistēmu un Eiropas

standartus, sekmējot E-komercijas attīstību;

- sabalansēts budžets; valsts investīciju programmas

galvenajai prioritātei ir jābūt optimālas infrastruktūras

izveidei; valsts investīciju īpatsvaram budžetā jāatbilst

tautsaimniecības reindustrializācijas un jauno nozaru attīstības

vajadzībām, palielinot ikgadējās investīcijas fiziskajā

infrastruktūrā un uzņēmējdarbības infrastruktūrā līdz 4-5% no

IKP, politikas korekcija, attiecībā uz starptautisko finansu

institūciju (SVF, PB) un ES fondu piešķirtajiem līdzekļiem, to

lielāko daļu novirzot plašākām strukturālām reformām un

investīcijām, tādējādi stimulējot arī iekšējā tirgus pieprasījuma

palielināšanos;

- kapitāla tirgus attīstība - Latvijas vērtspapīru tirgus

integrēšanās Eiropas finansu tirgū, starptautisko investīciju

kompāniju piesaiste, nebanku finansu institūciju (apdrošināšanas

sabiedrību, pensiju fondu) darbība, uzņēmumu atvieglināta pieeja

finansu resursiem;

- pastiprināts valsts atbalsts izglītībai prioritārajās

nozarēs: augstākajai akadēmiskajai un profesionālajai izglītībai,

darbaspēka pārkvalificēšanai un kvalifikācijas celšanai,

augstākās kvalifikācijas speciālistu sagatavošanai; stabilas

uzņēmēju apmācības un konsultāciju sistēmas izveide un

uzturēšana; valsts budžeta zinātnes finansējuma prioritāte

fundamentālajiem un īpaši lietišķajiem pētījumiem,

tehnoloģiskajai attīstībai un inovatīvajai darbībai, privātā

kapitāla piesaiste pētniecības darbam.

Zinātniskās pētniecības un inovāciju attīstība, zināšanu un

augsto tehnoloģiju intensīva izmantošana, uz zināšanām bāzēta

valsts un sabiedrība ir galvenais un reālais Latvijas

tautsaimniecības attīstības ceļš, kas var nodrošināt stabilu

labklājības pieaugumu. Jānodrošina tādi zinātnes potenciāla

pieauguma tempi, lai tuvāko 10 gadu laikā zinātnisko pētījumu

īpatsvars iekšzemes kopproduktā sasniegtu Eiropas Savienības

valstu līmeni. Valstī jāuztur ilgtermiņa inovatīvai darbībai

labvēlīga vide, ietverot vairākas nozīmīgas komponentes:

- ar Eiropas Savienības un OECD nostādnēm savietojamas

likumdošanas vide, finansēšanas un nodokļu politika;

- zinātnisko pētījumu virzība uz lietišķajiem pētījumiem un

inovatīvu darbību, nodrošinot nekavējošu jauno produktu un

pakalpojumu ieiešanu tirgū;

- valsts atbalsts inovatīviem uzņēmumiem un infrastruktūrai -

pētniecības un zināšanu centru, tehnoloģisko centru, biznesa

inkubatoru, augsto tehnoloģiju uzņēmumu attīstībai;

- inovatīvās darbības finansiālā atbalsta sistēma, palielinot

uz inovatīvo darbību orientēto valsts budžetu daļu, to sadalot

lietišķajai pētniecībai, attīstībai un inovatīvajai darbībai,

piesaistot privāto kapitālu un veicinot riska kapitāla

pieejamību;

- speciāla investīcijas stimulējoša pakete inovatīvajam

procesam.

Svarīgi ir valdībai palīdzēt nostiprināties pasaules tirgū

nozarēm, kas pamatā izmanto cilvēku intelektuālās zināšanas un

piedāvā produktu ar augstu pievienoto vērtību, kā arī palielinot

pakalpojumu eksporta apjomus (tranzīts, starptautiskais

transports, komunikāciju, finansu un tūrisma pakalpojumi).

Lielo starptautisko uzņēmumu (brand name) klātbūtne

Latvijā jāuzskata par efektīvu, jo tiek koncentrēti lieli

kapitālieguldījumi (tai skaitā ārvalstu investīcijas) un izvērsta

lielas jaudas ražošana:

- nodrošinot modernu tehnoloģiju ienākšanu tautsaimniecībā,

mūsdienīgu ražošanas menedžmentu un pieeju globālajiem

tirgiem;

- stimulējot pētniecības darbu (laboratorijas, pētniecības

centri) izvēršanu, tehniskā progresa

paātrinājumu34;

- veicinot industriālo grupu (klasteru) veidošanos, mazo un

vidējo uzņēmumu attīstību.

6.4. Sociāli ekonomisko disproporciju mazināšana

Lai samazinātos reģionu sociāli ekonomiskā disproporcija un

paaugstinātos reģionu attīstības potenciāls, jāpanāk reģiona

resursu, pašvaldību un valsts investīciju, privātā kapitāla un

fondu, kā arī strukturālo fondu sinerģija. Šajā nolūkā jāizmanto

cilvēkresursi, infrastruktūra, administratīvā un investīciju

piesaistes kapacitāte.

Reģionu attīstības politikai ir jānodrošina visu Latvijas

reģionu (Kurzeme, Latgale, Vidzeme, Zemgale, Rīga) konkurētspējas

pieaugums Eiropas un globālā mērogā, kā arī līdzvērtīgu dzīves un

darba iespēju radīšana visiem valsts iedzīvotājiem, nodrošinot

ilgtspējīgu cilvēkresursu, infrastruktūras un uzņēmējdarbības

attīstību. Jāīsteno un pastāvīgi jāpilnveido optimāls attīstības

modelis ikvienam reģionam, veicinot sabalansētu:

- ekonomisko attīstību - piesaistot investīcijas, izveidojot

modernu infrastruktūru, atbalstot uzņēmējdarbību, iekļaujoties

jaunās ekonomikas modelī;

- sociālo attīstību - samazinot sociālo noslāņošanos, veicinot

nodarbinātību un uzlabojot darba standartus, attīstot reģionālo

izglītības un zināšanu pārvaldības infrastruktūru, realizējot

atbalstu ģimenēm un veicinot dzimstību;

- pārvaldes attīstību - nostiprinot pašvaldības, sekmējot

reģionu/novadu iekļaušanos starptautiskajā apritē (tai skaitā

projektu izstrādi), starpreģionu informatīvās un saimnieciskās

saites.

Vides aizsardzība un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir

būtisks priekšnoteikums valsts līdzsvarotai attīstībai. Attīstot

Latvijas tautsaimniecību, investējot valsts teritoriju kā resursu

starptautiskās saimnieciskās darbības attīstībai, nepieciešams

izvietot vides aizsardzības prasībām atbilstošas ražotnes,

integrējot vides aizsardzības prasības sektoru stratēģijās.

Ražošanas apjomu palielināšanai izmantot biomasu un citus

atjaunojamos dabas resursus.

Visos reģionos jāattīsta augstskolas un jauno tehnoloģiju

attīstībai nepieciešamās profesionālās mācību iestādes.

Tautsaimniecības sektorpolitikai ir izšķiroša ietekme kā uz

reģiona ekonomiku, tā arī uz veiksmīgu un līdzsvarotu Latvijas

attīstību kopumā. Tāpēc sektoru stratēģijas jārealizē, saskaņojot

tās gan ar reģionu attīstības programmām, gan arī starpreģionu

līmenī. Lielākajās pilsētās jāstimulē augsto tehnoloģiju uzņēmumu

izvietošana. Taču visās apdzīvotajās vietās jāatbalsta arī

uzņēmējdarbība (īpaši sākuma posmā) tradicionālajās nozarēs,

īpaši tajās, kuras spēj pārveidoties un modernizēties.

Atsevišķu reģionu attīstības programmām jābalstās uz katra

reģiona salīdzinošajām priekšrocībām.

Kurzemes ostu potenciāls nodrošina konkurētspējīgu tranzīta un

loģistikas biznesu, tajā attīstās arī ar tranzītu saistītās

nozares. Izveidojas specializēta un tehnoloģiski moderna agrārā

industrija un zvejniecība. Reģions ir pievilcīgs dažādu tūrisma

veidu attīstībai (kūrorta zona, iekšzemes tūrisma objekti,

ekotūrisms, jahtu tūrisms mazajās ostās).

Latgalē attīstās augstās tehnoloģijas un tradicionālo virzienu

ražotnes uz vietējo resursu bāzes, līdz ar to laukos prevalē

izejvielu audzēšana (kartupeļi, lini, eļļas kultūras u.c.).

Izmantojot galveno tranzīta virzienu

(Sanktpēterburga-Centrāleiropa un Krievija-Rietumeiropa)

krustpunktus, Rēzekne un Daugavpils attīstās par starptautiskas

nozīmes tranzīta mezglu un loģistikas centru. Krievu valodas

zināšanas veicina klientu apkalpošanas centru veidošanos. Dabas

resursu potenciāls jāizmanto ekotūrisma attīstībai.

Vidzemes attīstība balstās uz augstas tehnoloģijas uzņēmumu un

ar tiem saistītu izglītības iestāžu izvietojumu lielākajās

pilsētās. Lauku teritorijas kalpo par ērtu un pievilcīgu vidi

intelektuālu attālinātu darba vietu izvietošanai. Industriāla

lopkopība kļūst par lauksaimniecības pamatnozari. Pierobežas

teritorijas kļūst par sadarbības teritoriju starpvalstu

attīstībai un izejai uz Igauniju un Krievijas Ziemeļrietumu

reģioniem.

Zemgale, izmantojot lielā loka ap Rīgu

(Aizkraukle-Tukums) attīstību, veidojas par aglomerācijas

apkalpes zonu, ieskaitot pakalpojumus, izglītību un

administratīvās funkcijas. Reģionā veiksmīgi turpina attīstīties

zemkopība. Pierobežas teritorijas kopā ar Via Baltica ir

starpvalstu sadarbības teritorija un izeja uz Lietuvu,

Centrāleiropu un Rietumeiropu.

Rīga izmanto starptautiski izdevīgo novietojumu un

cilvēkresursu pieejamību, lai attīstītos par Baltijas jūras

nozīmīgāko aglomerāciju un kļūtu par Baltijas reģiona zināšanu

pārvaldības, biznesa, finansu, zinātnes, augsto tehnoloģiju un

komunikāciju centru. Rīgas pievārtē attīstās starptautiskas

nozīmes augsto tehnoloģiju biznesa parki. Izmantojot attīstītos

transporta pieslēgumus (lidosta, osta, Via Baltica),

reģions ir viegli un ērti starptautiski pieejams, lai kļūtu par

jaunās ekonomikas smadzeņu centru.

Lauku attīstība kā daudzfunkcionāls, daudzveidīgs, līdzsvarots

un noturīgs process ietver nodarbinātības dažādošanu un

tehnoloģisku modernizāciju, ievērojot tradīcijas, mentalitāti un

reģionālās atšķirības. Ilgtspējīgas lauku attīstības stratēģiskie

mērķi ir laukos nodarbināto ienākumu līmeņa pieaugums līdz

tautsaimniecībā nodarbināto vidējiem ienākumiem, iedzīvotāju

sociālā drošība, personas attīstības iespējas (izglītība,

informācijas apgāde, kultūra), lauku sabiedrības orientācija un

motivācija uz zināšanām, līdzsvars starp laukiem un pilsētu,

lauku apdzīvotības un demogrāfiskā balansa saglabāšana.

Lauku attīstības stratēģijai kā īpaši sensitīvai tēmai jābūt

saprotamai visai sabiedrībai. Tieši sabiedrība kā patērētājs

nākotnē arvien vairāk noteiks lauku virzību, samazinoties

zemnieku noteicošajai lomai. Lauku teritorijās ekonomika kļūs

diversificēta, samazinoties lauksaimniecības sektoram un

izplatoties citiem nodarbes veidiem.

Īpaši atbalstāmās teritorijas tiek definētas un atbalstītas

papildus atbilstoši valsts noteiktajiem kritērijiem palīdzības

saņemšanai. Šādas teritorijas var būt ilglaicīgi atpaliekošie

reģioni, kā arī mazapdzīvotās lauku teritorijas. Atbalsta mērķis

ir nodrošināt sākotnējo valsts palīdzību. Vēlāk atbalsta politika

jānodod attiecīgā reģiona pārziņā. Līdz ar to atbalsts tiek

realizēts vietējā līmenī papildus attiecīgā reģiona kopējās

attīstības programmas realizācijai, bet ciešā saskaņā ar to.

Sākotnējā valsts palīdzība īpaši atbalstāmajām teritorijām tiek

koncentrēta vietējās uzņēmējdarbības atbalsta infrastruktūras

izveidei un cilvēku izglītošanai.

Pierobežas teritoriju funkcionēšana un attīstība tiek

veicināta mazinot nomales efektu un intensificējot

infrastruktūras attīstību, novēršot/minimizējot vides

piesārņojuma draudus no ārvalstīm, kā arī sekmējot veiksmīgu

pārrobežu sadarbību.

Ekonomiskās politikas kontekstā pieaugs sociālpolitikas

nozīme. Līdz ar to aktuāls kļūs jautājums par investīciju

efektivitāti sociālajā kapitālā35. Investīcijas

izglītībā un zinātnes attīstībā būs vienas no galvenajām, kas

veidos sociālā kapitāla kvalitāti Latvijā. Tāpat svarīga būs

veselības aprūpe, apkārtējās vides aizsardzība, komunālo

pakalpojumu kvalitāte.

Ir nepieciešams radīt cilvēkos ticību tam, ka esošo dzīves

līmeni var mainīt. 15-20% no augstskolu beidzēju kopskaita jābūt

gataviem kļūt par darba devējiem, kas ir tikpat nozīmīgi kā

zināšanu un profesionālo darba iemaņu apgūšana. Virknē

specialitāšu ir vērojams hronisks augstu kvalificētu speciālistu

trūkums. Jāveic apmācība un pārkvalifikācija specialitātēs, kurās

prognozējams darbaspēka trūkums. Jāvienkāršo selektīvas

imigrācijas procedūras un darba atļauju saņemšana augsti

kvalificētiem speciālistiem un investoriem.

Teledarba principu plaša izplatība, visu veidu attālinātās

darba vietas nodrošinās Latvijas apstākļiem būtisku

nodarbinātības problēmu risināšanu, ņemot vērā tautas mentalitāti

un tradīcijas:

- radot iespējas koordinēt darba vietu attīstību starp Rīgu,

citām pilsētām un lauku rajoniem, jaunas darba vietas valsts

reģionos, jaunas iespējas atpalikušajiem reģioniem, minimizējot

kvalificēta darbaspēka aizplūšanu uz galvaspilsētu;

- stimulējot tādu jaunu uzņēmējdarbības veidu attīstību, kuru

produkcijai ir liela pievienotā vērtība; kvalificētam darbaspēkam

strādājot starptautiskās firmās un paliekot dzīvot Latvijā;

- saskaņojot darba likumdošanas aktus ar teledarba

īpatnībām;

- nodrošinot teledarbā iesaistītajiem sociālās garantijas un

aizsardzību, darba drošību un veselības aizsardzību (tai skaitā,

strādājot ārvalstu uzņēmumos);

- radot invalīdiem ar kustību traucējumiem iespējas

pilnvērtīgi strādāt un integrēties sabiedrībā.

Jāattīsta sociālās drošības un palīdzības sistēma sociāli

nelabvēlīgajām iedzīvotāju grupām. Jāiedibina taisnīgums

sabiedrības veselības jomā, jāizveido tāda veselības aprūpes

sistēma, kas, no vienas puses, radītu vienādas iespējas ikvienam

indivīdam saņemt kvalificētu veselības aprūpi, bet, no otras

puses, uzsvērtu katra individuālo atbildību. Vienādas izglītības

un veselības aizsardzības tiesības ir pamatvērtības, lai indivīda

psiholoģija kļūtu labvēlīga Latvijas politiskajai sistēmai. Lai

likvidētu ekonomiskās disproporcijas, izmantojami vairāki

instrumenti:

- radīt iespēju zināšanu iegūšanai un izmantošanai darbā;

aizkavēšanās šajā jomā draud ar neatgriezenisku indivīda

atpalicību;

- valsts regulējošā loma demogrāfisko procesu un tirgus radīto

svārstību un nevienlīdzību izlīdzināšanā;

- optimāla darba likumdošana, nodrošinot balansu starp

uzņēmuma spēju piemēroties mainīgajām tirgus prasībām un

darbinieku drošību;

- teleprocesi36 kā kohēzijas veicināšanas

instruments, nolīdzinot attālumus un vienādojot indivīda iespējas

atrast labi apmaksātu darbu, iegūt izglītību un saņemt

medicīnisko aprūpi.