5. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

atbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam, 112.

panta pirmajam teikumam un 114. pantam.

Lai gan Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2018‑12‑01

nevērtēja Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas

atbilstību Satversmei, tajā ietvertos secinājumus un atziņas

varot attiecināt arī uz izskatāmo lietu. Spriedumā lietā Nr.

2018‑12‑01 Satversmes tiesa jau esot izvērtējusi Grozījumu

Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas pieņemšanas procesu un

atzinusi to par atbilstošu labas likumdošanas principam. Minētajā

spriedumā Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Grozījumu Izglītības

likumā 3. panta otrajā daļā noteiktā valsts valodas un

mazākumtautības valodas lietojuma proporcija nodrošina tādu

izglītību, kas atbilst pieejamības, pieņemamības un pielāgošanas

principiem un nodrošina mazākumtautību tiesības saglabāt un

attīstīt savu valodu, kultūru un identitāti, tai skaitā arī

vidējās izglītības pakāpē.

Saeima norāda, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā

daļa ietilpst plašākā regulējumā, ar kuru īstenota izglītības

sistēmas reforma. Tādēļ tās analīzē esot būtiski ņemt vērā

Latvijas vēsturiskos apstākļus, jau iepriekš veiktās mācību

valodu lietojuma proporciju izmaiņas, ģeopolitiskās tendences un

citus aktuālus apstākļus. Esot būtiski tas, ka bērni, kuri šobrīd

apmeklē izglītības iestādes, ir dzimuši Latvijā pēc 2000. gada,

proti, vismaz deviņus gadus pēc Latvijas neatkarības

atjaunošanas, un uzsākuši mācības pēc 1999. gadā īstenotās

pārejas uz bilingvālo izglītības iegūšanas modeli mazākumtautību

izglītības programmās. Tādējādi šie izglītojamie vismaz no 7.

klases esot ieguvuši izglītību saskaņā ar vienu no pieciem

Ministru kabineta 2014. gada 12. augusta noteikumos Nr. 468

"Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu,

pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un pamatizglītības

programmu paraugiem" ietvertajiem mazākumtautību izglītības

programmu paraugiem. Šajās programmās esot ņemta vērā bērna

iepriekšējā sagatavotība, pieredze un valodas zināšanas, kā arī

paredzēta iespēja pielāgot izglītības saturu tā, lai nodrošinātu

padziļinātu etniskās kultūras apguvi. Arī Grozījumu Izglītības

likumā 2. pants piešķirot izglītības iestādei brīvību papildus

ietvert mācību programmā ar mazākumtautības dzimto valodu,

identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītu mācību

saturu.

Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neliedzot pie

mazākumtautībām piederošām personām dibināt un vadīt privātas

izglītības iestādes, bet nosakot vispārēju pamatprincipu, ka

Latvijā mācību valoda visās privātajās izglītības iestādēs ir

valsts valoda. Interpretējot Grozījumu Izglītības likumā 1. panta

pirmo daļu, esot jāņem vērā Izglītības likuma 9. panta otrajā

daļā paredzētie izņēmumi, konkrēti, tās 2. punkts, saskaņā ar

kuru izglītību citā valodā, kas nav valsts valoda, var iegūt

izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības

programmas pirmsskolas un pamatizglītības pakāpē, ievērojot

Izglītības likumā noteiktās valodu lietojuma proporcijas.

Mazākumtautību tiesības saglabāt savu valodu un kopt savu

identitāti un kultūru iepriekš esot pilnībā nodrošinātas valsts

un pašvaldību izglītības iestādēs. Satversmes tiesa spriedumā

lietā Nr. 2018-12-01 atzinusi, ka šīs tiesības tiks nodrošinātas

arī pēc tam, kad Grozījumi Izglītības likumā stāsies spēkā

pilnībā. Par to, ka pie mazākumtautībām piederošo personu

tiesības un intereses ir pienācīgi nodrošinātas valsts izglītības

sistēmas ietvaros, liecinot arī salīdzinoši mazais privāto

mazākumtautību izglītības iestāžu skaits.

Saeima uzsver, ka arī līdz Grozījumu Izglītības likumā 1.

panta pirmās daļas pieņemšanai mācību programmas privātajās

izglītības iestādēs tika īstenotas bilingvāli, proti, arī šīs

izglītības iestādes varēja īstenot tikai licencētas un

akreditētas izglītības programmas, ievērojot Izglītības likuma

pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunktā paredzēto valsts

valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporciju. Arī

turpmāk izglītība privātās izglītības iestādēs varēšot tikt

nodrošināta mazākumtautību izglītības programmas ietvaros,

ievērojot likumā noteikto valsts valodas un mazākumtautības

valodas lietojuma proporciju. Arī privātās izglītības iestādes

esot iekļāvušās kopējā ilgstoši realizētajā valodas politikā un

reformu procesā attiecībā uz mazākumtautību izglītības

programmām. Tādēļ neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēju

viedoklis, ka ar Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu

ir būtiski mainīti valodas lietošanas noteikumi privātajās

izglītības iestādēs un ka viņiem izveidojusies tiesiska paļāvība

uz to, ka privātās izglītības iestādēs ir ievērojams atšķirīgs

valsts valodas lietošanas regulējums. Izglītības reforma

attiecībā uz valsts valodas lietojuma paplašināšanu esot

pakāpeniski un saudzīgi īstenota vairāk nekā 20 gadu garumā. Arī

Grozījumi Izglītības likumā paredzot saudzējošu pāreju uz valsts

valodas īpatsvara palielināšanu pamatizglītības procesā.

5.1. Mazākumtautību tiesības saglabāt savu dzimto

valodu un identitāti un kopt savu kultūru primāri izrietot no

Satversmes 114. panta. Šāds secinājums esot norādīts arī

Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2018-12-01. Mazākumtautību

tiesības esot specifiskas tiesības, kas saistītas ar konkrētas

grupas tiesību jeb kolektīvo tiesību garantēšanu. Minoritāšu

konvencijas normas neesot piemērojamas tieši, bet uztveramas kā

nacionālajā tiesību sistēmā ieviešami principi. Privātās

izglītības iestādes esot papildu instruments, ar ko tiekot

īstenotas mazākumtautību tiesības uz savas identitātes

saglabāšanu. Šā instrumenta nozīme esot vērtējama, ņemot vērā

visu valstī pieejamo mazākumtautību tiesību nodrošināšanas

instrumentu kopumu. Minoritāšu konvencija nosakot principus, kas

valstīm jāievēro, taču atstājot tām plašu rīcības brīvību

konkrētu pasākumu īstenošanā, ņemot vērā valsts vēsturiskos

apstākļus, mazākumtautību valodu izplatību, valsts valodas

zināšanu līmeni mazākumtautību vidū un valsts jau nodrošinātos

pasākumus mazākumtautību vajadzību apmierināšanai. Valstij esot

plaša rīcības brīvība noteikt tās situācijai atbilstošāko

regulējumu saskaņā ar Minoritāšu konvencijas principiem. Tādējādi

konkrētu mazākumtautības tiesību īstenošana esot atkarīga no

katras valsts specifiskajiem apstākļiem. Šajā ziņā nozīme

citstarp esot arī attiecīgās mazākumtautības valodas izplatības

līmenim, valsts oficiālās valodas stāvoklim un konkurētspējai

pasaules mērogā, kā arī ģeopolitiskajai situācijai un tās

ietekmei uz izglītības mērķu sasniegšanu.

Lai gan pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības

izveidot un vadīt privātas izglītības iestādes ir cieši saistītas

ar mazākumtautības tiesībām saglabāt savu identitāti, tai skaitā

valodu, pēc būtības šīs tiesības esot atšķirīgas. Minoritāšu

konvencijas 13. pantā noteiktās tiesības izveidot un vadīt

privātas izglītības iestādes esot vērtējamas kā instruments

mazākumtautību kulturālās identitātes saglabāšanai, īpaši tad, ja

valsts nenodrošina pietiekamas iespējas šo mērķi sasniegt valsts

vai pašvaldību izglītības iestādēs. Tātad pie mazākumtautībām

piederošo personu tiesības dibināt privātas izglītības iestādes

esot noteiktas nevis ar mērķi nodrošināt tām izvēles iespējas,

bet gan tādēļ, lai tiktu nodrošināta mazākumtautības valodas,

kultūras un identitātes saglabāšana situācijā, kad citas valodas

vai kultūras dominances dēļ tā varētu būt apdraudēta. Savukārt

atbilstoši Minoritāšu konvencijas 14. pantam valsts valodas un

mazākumtautības valodas lietošanas regulējumam esot jānodrošina

pie mazākumtautībām piederošajām personām iespēja apgūt savu

dzimto valodu, vai nu to mācoties kā mācību priekšmetu, vai

izmantojot kā mācību valodu.

Minoritāšu konvencijas 13. pantā paredzētās tiesības esot

īstenojamas valstī pastāvošās izglītības sistēmas ietvaros.

Valstij neesot pienākuma nodrošināt personām iespēju iegūt

izglītību tikai mazākumtautības valodā un šim nolūkam pielāgot

vispārējos izglītības uzraudzības mehānismus. Tomēr valstij esot

jānodrošina tas, ka arī privātajās izglītības iestādēs īstenotās

mācību programmas atbilst valsts noteiktiem kvalitātes

standartiem un sasniedz visus izglītības mērķus, tostarp garantē

izglītojamiem spēju efektīvi piedalīties sabiedrības dzīvē un

turpināt izglītību.

Mazākumtautību izglītība iepriekš esot un arī turpmāk tikšot

nodrošināta valsts un pašvaldību izglītības iestādēs. Arī vairums

privāto izglītības iestāžu līdz šim esot īstenojušas

mazākumtautību izglītības programmas atbilstoši Izglītības likumā

paredzētajai valodu lietojuma proporcijai. Savukārt statistikas

dati par skolēnu izvēli attiecībā uz valodu, kādā tie kārto

valsts pārbaudes darbus, apstiprinot arvien pieaugošu tendenci

par mācību valodu izvēlēties valsts valodu. Tātad Grozījumu

Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neparedzot būtiskas

izmaiņas privāto izglītības iestāžu piedāvāto mācību programmu

īstenošanā. Valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojuma

proporciju izmaiņas esot paredzētas citās tiesību normās.

Savukārt Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

neliedzot realizēt mazākumtautību izglītības programmas un to

ietvaros nodrošināt mazākumtautības valodas, kultūras un

identitātes saglabāšanu un attīstīšanu.

Pirms stājās spēkā Grozījumi Izglītības likumā, Izglītības

likuma 9. panta otrās daļas 1. punktā bijis noteikts, ka privātās

izglītības iestādēs izglītību var iegūt citā valodā, kas nav

valsts valoda. Tomēr šī norma nekad neesot interpretēta un

piemērota tādējādi, ka tā ļautu pilnībā īstenot izglītības

programmas tādā valodā, kas nav valsts valoda. Latvijā privātās

izglītības iestādes, tai skaitā privātās izglītības iestādes, kas

īsteno mazākumtautību izglītības programmas, esot iekļautas

valsts kopējā izglītības sistēmā, tādēļ uz tām esot attiecināmi

tādi paši mācību satura un valodu apguves standarti kā uz valsts

un pašvaldību izglītības iestādēm. Arī turpmāk privātās

izglītības iestādes varēšot īstenot mazākumtautību izglītības

programmas, ievērojot normatīvajos aktos noteiktās prasības par

mācību saturu un valodu lietojumu. Šīs prasības neliedzot nedz

apgūt mazākumtautības valodu un kultūru, nedz izmantot

mazākumtautības valodu kā mācību valodu atbilstoši attiecīgajai

proporcijai. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

neliedzot pie mazākumtautībām piederošām personām iespēju iegūt

izglītību mazākumtautības valodā atbilstoši Izglītības likumā

noteiktajai valodu lietojuma proporcijai.

Neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēju apgalvojums, ka ar

Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu tikšot īstenota

pie mazākumtautībām piederošo bērnu piespiedu asimilācija.

Mazākumtautību bērni Latvijā pārsvarā zinot un brīvi lietojot

savu dzimto valodu. Bērna attīstības būtiskākajos posmos tiekot

nodrošināta dzimtās valodas apguve un lietošana, proti, bērna

dzimtā valoda tiekot izmantota, nodrošinot tam pirmsskolas

izglītību, un arī kā galvenā mācību valoda pamatizglītības

sākumposmā. Turklāt esot jāņem vērā tas, ka krievu valoda Latvijā

nav uzskatāma par apdraudētu. Tā tiekot plaši lietota ikdienā un

esot pašpietiekama, un šis apstāklis esot uzskatāms par valsts

valodas lietojumu bremzējošu apstākli.

5.2. Tiesības uz izglītību esot neatsverams instruments

citu cilvēktiesību īstenošanai. Atbilstoši Satversmes 112. pantam

un starptautisko tiesību normām valstij esot pienākums nodrošināt

bērniem pieejamu un kvalitatīvu izglītību. Izglītošanas procesam

vajagot būt vērstam uz izglītojamo un viņa tiesību un interešu

nodrošināšanu. Taču izglītošanas procesa mērķis esot ne tikai

nodrošināt izglītojamam akadēmiskas zināšanas un prasmes, bet arī

ieaudzināt viņā cieņu pret vecākiem, savu kultūras identitāti,

valodu un vērtībām, tās valsts nacionālajām vērtībām, kurā bērns

dzīvo, un viņa izcelsmes valsts nacionālajām vērtībām, kā arī

pret citām kultūrām. Tādējādi izglītošanas process esot vērsts

arī uz paša bērna identitātes un personības attīstību.

Izglītošanas procesa mērķis esot arī bērna sagatavošana apzinīgai

dzīvei sabiedrībā saprašanās, miera un iecietības garā. Savukārt

patstāvīga un apzinīga dzīve Latvijas sabiedrībā neesot iespējama

bez pietiekamas valsts valodas prasmes. Valsts valoda esot

sabiedrības kopējās saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda.

Tādēļ izglītošanas procesam esot jānodrošina tas, ka bērns pēc

obligātās pamatizglītības un, vēl jo vairāk, pēc vidējās

izglītības saņemšanas zinātu latviešu valodu tādā līmenī, lai

varētu pilnvērtīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un

demokrātiskajos procesos. Valstij esot pienākums nodrošināt, ka

šie mērķi tiek sasniegti arī privātajās izglītības iestādēs.

Saskaņā ar Satversmes 112. pantu valstij esot jānodrošina

ikvienam izglītojamam gan pamatizglītības, gan vidējās izglītības

pieejamība. Satversmes tiesa esot atzinusi, ka noteiktos

gadījumos valsts valodas īpatsvara palielināšana izglītības

procesā, ņemot vērā lingvistiskus faktorus, varētu būt uzskatāma

par izglītības pieejamības ierobežojumu. Mazākumtautības valoda

esot izmantojama izglītības procesā, lai nodrošinātu pie

mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem viņu dzimtās valodas un

etniskās kultūras apguvi un izglītības procesa sākumposmā

nodrošinātu apstākļus pakāpeniskai valsts valodas lietojuma

paplašināšanai turpmākajā izglītības procesā tādā veidā, lai pēc

iespējas mazinātu nelabvēlīgu ietekmi uz izglītības kvalitāti.

Taču Satversmes 112. pants nedz atsevišķi, nedz kopsakarā ar

Satversmes 114. pantu neuzliekot valstij pienākumu nodrošināt

mazākumtautību bērniem iespēju iegūt izglītību tikai

mazākumtautības valodā. Turklāt pasākumi, kas vērsti uz valsts

valodas apguvi pietiekamā līmenī, lai piedalītos valsts

demokrātiskajos procesos un turpinātu izglītību, nedrīkstot

ierobežot izglītojamo tiesības.

Grozījumos Izglītības likumā paredzētās valodu lietojuma

proporciju izmaiņas pamatizglītības pakāpē tiekot piemērotas no

2019. gada 1. septembra, bet vidējās izglītības pakāpē - no

2020./2021. mācību gada sākuma. Tādēļ šobrīd neesot iespējams

konstatēt, vai šīs izmaiņas ietekmēs pie mazākumtautībām

piederošo bērnu spēju iegūt kvalitatīvu vidējo izglītību. Tomēr

šajā ziņā esot jāņem vērā tas, ka arī šobrīd nav izzudusi

vajadzība pēc mērķtiecīgas valsts valodas aizsardzības politikas.

Valstij esot jārada tāda izglītības sistēma, kas efektīvu

latviešu valodas, proti, valsts valodas apmācību nodrošinātu

katrai jaunai paaudzei, tostarp arī personām, kurām tā nav dzimtā

valoda. Šis pienākums aptverot arī privātās izglītības

iestādes.

Latvijas pienākums nodrošināt ikvienam bērnam kvalitatīvas

izglītības pieejamību izrietot no Satversmes, kā arī vairākiem

starptautisko tiesību aktiem. Izglītošanas mērķis esot ne tikai

nodrošināt bērnam noteiktas akadēmiskas zināšanas un prasmes, bet

arī ieaudzināt bērnā cieņu pret vecākiem, savu kultūras

identitāti, valodu un vērtībām, tās valsts nacionālajām vērtībām,

kurā bērns dzīvo, un pret viņa izcelsmes valsts nacionālajām

vērtībām, kā arī pret citām kultūrām. Ne mazāk svarīgs

izglītošanas mērķis esot sagatavot bērnu apzinīgai dzīvei brīvā

sabiedrībā saprašanās, miera un iecietības garā. Savukārt

patstāvīga un apzinīga dzīve Latvijas sabiedrībā neesot iespējama

bez pietiekamas latviešu valodas prasmes. Arī Satversmes tiesa

esot atzinusi, ka izglītības sistēmas uzdevums ir nodrošināt, lai

ikviens izglītojamais zinātu valsts valodu tādā līmenī, ka varētu

pēc savas izvēles piedalīties sabiedrības dzīvē un līdzdarboties

valsts demokrātiskajos procesos. Šie mērķi esot sasniedzami arī

attiecībā uz privāto izglītības iestāžu izglītojamiem. Valstij

neesot pienākuma atzīt tiesības dibināt un vadīt tādas privātas

izglītības iestādes, kas garantētu valsts atzīta izglītības

dokumenta iegūšanu, bet nenodrošinātu visu izglītības mērķu

sasniegšanu. Tādēļ nevarot tikt atzīts tas, ka privātajām

vispārējās izglītības iestādēm būtu brīvība izvēlēties jebkuru

mācību valodu.

Izglītības reformas mērķis esot veicināt mazākumtautību

jauniešu iespējas turpināt studijas un atrast darbu Latvijā. Šīs

iespējas nodrošinot pakāpeniska valsts valodas īpatsvara

palielināšana izglītības procesā. Būtisks esot arī tas apstāklis,

ka ir uzsākta pāreja uz kompetenču pieejā balstītu mācību saturu.

Līdz ar to izglītības iestādēm tikšot piešķirta lielāka brīvība

izglītības programmu veidošanā, ļaujot tajās iekļaut papildu

priekšmetus, kas saistīti ar mazākumtautības valodu, identitāti

un integrāciju. Lai nodrošinātu veiksmīgu valsts valodas

lietošanas prasību ieviešanu un pāreju uz jauno mācību saturu,

esot paredzēti atbalsta pasākumi visiem pedagogiem, kā arī

plānoti pasākumi mācību metodisko līdzekļu apjoma palielināšanai

un pedagogu profesionālās sagatavotības pilnveidošanai. Tādējādi

pedagogu akadēmiskā brīvība un izvēles iespējas tikšot nevis

sašaurinātas, bet gan paplašinātas. Līdz ar to neesot pamata

uzskatīt, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

noteikti ierobežos personu tiesības uz kvalitatīvu izglītību.

Latvijā esot pieejams plašs valsts un pašvaldību izglītības

iestāžu tīkls, kura ietvaros tiekot nodrošināta gan

mazākumtautību valodu apgūšana, gan izglītības iegūšana

mazākumtautības valodā un līdz ar to arī mazākumtautību iespējas

saglabāt savu valodu, kultūru un identitāti. Turklāt esot jāņem

vērā tas, ka konkrēti krievu valoda Latvijā tiek plaši lietota

sabiedrībā. Šādos apstākļos valsts savas rīcības brīvības

ietvaros esot atradusi saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības

interesēm un mazākumtautību tiesībām. Valsts esot tiesīga noteikt

tādu valodu lietojuma proporciju, kas visefektīvāk nodrošinātu

valsts valodas apguvi izglītības mērķiem atbilstošā līmenī. No

Satversmes 91. panta neizrietot mazākumtautību tiesības to

privātajās izglītības iestādēs nodrošināt mācības tikai

mazākumtautības valodā vai izglītojamo vecāku izraudzītā valodu

lietojuma proporcijā. Tādējādi izglītojamie, kuru dzimtā valoda

ir nevis valsts valoda, bet kāda cita valoda, neatrodoties

salīdzināmos apstākļos ar izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir

valsts valoda.