6. pants

Pieaicinātā persona - Ārlietu ministrija -

sniedza viedokli galvenokārt attiecībā uz pamatizglītību, jo

saskaņā ar Satversmes 112. panta trešo teikumu tā ir obligāta.

Savukārt vidējā izglītība Latvijā neesot obligāta, tādēļ

iespējams, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa,

ciktāl tā attiecas uz izglītības iegūšanu vidējās izglītības

pakāpē, Pieteikuma iesniedzējiem nemaz netiks piemērota. Turklāt

pat tad, ja Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

Pieteikuma iesniedzējiem tiktu piemērota, tā viņiem nevarētu

radīt īpaši negatīvas sekas.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra norādot uz salīdzinoši

plašu valsts rīcības brīvību, nosakot mērķus tiesību uz izglītību

ierobežošanai, ciktāl attiecīgais mērķis ir leģitīms un Cilvēka

tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk -

Konvencija) atbilstošs. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūrai nedz Konvencijas 8. pants, nedz Konvencijas Pirmā

protokola 2. pants negarantējot personai tiesības uz tādu skolu

izveidošanu vai subsidēšanu, kurās izglītība būtu organizēta

konkrētā valodā. Uz Latvijas situāciju nevarot tikt attiecināti

Eiropas Cilvēktiesību tiesas secinājumi lietās, kurās vērtēta

okupācijas varas īstenota strauja mācību valodas maiņa, oficiālo

valsts valodu aizstājot ar citu valodu un nenodrošinot pienācīgu

pārejas posmu vai iespēju turpināt dzimtās valodas apguvi.

Latvijai saistošo starptautisko līgumu normas nevarot interpretēt

tā, it kā no tām izrietētu personas subjektīvas tiesības uz

izglītību valodā, kas nav oficiālā vai valsts valoda. Valstij,

nosakot, ka izglītība ir obligāta, esot pienākums izstrādāt

mācību programmas un uzraudzīt to kvalitatīvu īstenošanu, lai

izglītojamais pēc mācību pabeigšanas varētu saņemt izglītību

apliecinošu dokumentu. Arī privātajām izglītības iestādēm, kas

īsteno valsts atzītas izglītības programmas obligātās izglītības

posmā, esot jāievēro valsts noteiktie izglītības standarti.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot atturējusies vērtēt valsts

izstrādātos izglītības modeļus, bet pozitīvi novērtējusi

alternatīvas izglītības iespējas tādā gadījumā, ja vecāki nav

apmierināti ar izglītības programmu saturu, un pastāvīgi uzsverot

izglītības sistēmas nozīmi vienotas demokrātiskas sabiedrības

veidošanā.

No Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO)

Cilvēktiesību komitejas prakses izrietot, ka atbilstoši

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām

27. pantam, kas garantē minoritāšu tiesības, valsts rīcības

brīvības robežas mācību valodas izvēlē varētu būt šaurākas

vienīgi tad, ja kādas valodas lietojums samazinātos tiktāl, ka

būtu apdraudēta tās pastāvēšana. Tātad personai neesot subjektīvu

tiesību uz izglītību mazākumtautības valodā. Izglītība

mazākumtautības valodā esot vienīgi instruments mazākumtautības

savdabības un valodas saglabāšanai. Arī tiesības izveidot

privātas izglītības iestādes, kas sniedz izglītību

mazākumtautības valodā, esot uzskatāmas tikai par mazākumtautības

valodas un kultūras saglabāšanas līdzekli, kuram būtu īpaša

nozīme tad, ja valsts nenodrošinātu šo mērķu sasniegšanu tās

izveidotās izglītības sistēmas ietvaros vai attiecīgā

mazākumtautības valoda būtu apdraudēta. Attiecībā uz

mazākumtautību savdabības saglabāšanu Latvijā, pirmkārt, esot

jāņem vērā tas, ka šeit padomju varas piekoptās rusifikācijas

politikas rezultātā tika mākslīgi veidoti tā sauktie

krievvalodīgie iedzīvotāji, par kādiem bija spiesti kļūt arī citu

tautību pārstāvji. Otrkārt, ņemot vērā krievu valodas izplatību

Latvijā un iespēju to apgūt kā svešvalodu daudzās vispārējās

izglītības iestādēs, nekādi draudi krievu valodas saglabāšanai

neesot saskatāmi. Turklāt esot svarīgi tas, ka arī pēc Grozījumu

Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas stāšanās spēkā Latvijā

tiks nodrošināta mazākumtautību izglītības programmu apguve

atbilstoši likumā noteiktajām valodu lietojuma proporcijām.

Minoritāšu konvencijas normas esot apzināti formulētas elastīgi,

un valstij sava izglītības sistēma esot jāveido, citstarp ņemot

vērā tās vēsturiskos apstākļus, kultūras un politisko kontekstu,

pieejamos resursus, pie mazākumtautībām piederošo bērnu dzimtās

valodas un valsts valodas prasmi, kā arī citus faktorus.