22. pants

Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai

rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par

labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi

Satversmes tiesai jānoskaidro līdzsvarojamās intereses un

jānoteic, kurām no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte.

Izskatāmajā lietā ir līdzsvarojamas komersantu, kuri

nodarbojas ar dzīvnieku audzēšanu un turēšanu, ja tās vienīgais

vai galvenais nolūks ir kažokādu ieguve, tiesības turpināt jau

uzsākto komercdarbību un gūt no tās labumu, no vienas puses, un

apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķu aptvertās sabiedrības tikumības un labklājības, kā arī citu

cilvēku tiesību dzīvot labvēlīgā vidē un veselības aizsardzības

intereses, no otras puses. Līdz ar to Satversmes tiesai

jāpārbauda, vai ar apstrīdētajām normām ir panākts taisnīgs

līdzsvars starp šīm dažādajām tiesībām un likumiskajām

interesēm.

22.1. Pieteikumu iesniedzēji argumentē, ka apstrīdēto

normu rezultātā tiem būšot jāizbeidz sava komercdarbība un tikšot

nodarīti ievērojami zaudējumi. Asociācija atbildīgās komisijas

2022. gada 9. marta un 26. aprīļa sēdēs norādīja, ka apstrīdēto

normu rezultātā tikšot nodarīts kaitējums Latvijas ekonomikai, jo

samazināšoties darba vietu skaits un nodokļu ieņēmumi no

Pieteikumu iesniedzēju veiktās komercdarbības, kā arī kritīšoties

eksporta apmēri.

Tomēr izskatāmajā lietā ir jāņem vērā ar apstrīdētajās normās

noteikto ierobežojumu aizsargāto tiesību un likumisko interešu

nozīme.

Pirmkārt, dzīvnieki mūsdienu sabiedrībā tiek uztverti ne tikai

kā īpašuma objekti vai lauksaimniecības produkts, bet gan kā

jutīgas būtnes. Proti, dzīvnieki vairākās valstīs vairs netiek

uzskatīti tikai par īpašumu. Tiek atzīts, ka dzīvnieki jau paši

par sevi ir vērtība neatkarīgi no tā, vai tie kādam ir vai nav

noderīgi (sk.: Fasel R. N., Butler S. C. Animal Rights Law.

Oxford: Hart, 2023, p. 12).

Latvijā un Eiropas Savienībā dzīvnieku tiesību aizsardzība

laika gaitā ir ieguvusi arvien lielāku nozīmi un atbalstu

sabiedrībā. Piemēram, no SKDS 2022. gada decembra aptaujas

izriet, ka 68 procenti Latvijas iedzīvotāju neatbalsta ūdeļu

audzēšanu un nogalināšanu kažokādu ieguvei. Eiropas Savienībā

tiek apspriesta ideja, ka kažokzvēru audzēšana un turēšana ir

jāaizliedz, un to apstiprina Eiropas pilsoņu iniciatīva

"Eiropa bez kažokādām". Turklāt lielākajā daļā Eiropas

valstu dzīvnieku audzēšana un turēšana kažokādu ieguvei jau ir

aizliegta vai būtiski ierobežota. Kā tika norādīts Saeimas 2022.

gada 20. janvāra sēdē, kurā likumprojekts tika izskatīts pirmajā

lasījumā, dzīvnieku audzēšana un nogalināšana kažokādu ieguves

dēļ ir neētisks, cietsirdīgs un izzūdošs komercdarbības veids,

kam mūsdienās vairs nav attaisnojuma.

Tādējādi apstrīdētās normas ļaus izbeigt tādu izturēšanos pret

kažokzvēriem, kādu likumdevējs uzskata par neētisku un

neatbilstošu sabiedrības vērtībām. Apstrīdētajās normās

noteiktais aizliegums atspoguļo to, kā ir mainījusies sabiedrības

attieksme pret dzīvniekiem. Sabiedrības interese par morālu un

ētiski pareizu izturēšanos pret dzīvniekiem ir būtiskāka nekā

atsevišķu komersantu tiesības un intereses.

Otrkārt, tiesības uz veselības aizsardzību tieši attiecas uz

ikvienu personu un ir būtisks priekšnoteikums jebkuru citu

personas pamattiesību īstenošanai. Izskatāmajā lietā labumu no

pamattiesību ierobežojuma - kažokzvēru audzēšanas un turēšanas

aizlieguma - gūs visa sabiedrība. Turklāt šis labums tiks gūts

daudzējādos aspektos, jo attiecīgais aizliegums pasargās gan

cilvēkus no saslimšanas ar Covid-19 vai citām zoonozēm, gan arī

patērētājus un kažokzvēru audzētavu darbiniekus no slimībām, ko

var izraisīt ķimikālijas, ar kurām tiek apstrādātas kažokādas.

Atsevišķu komersantu likumiskās intereses nevar tikt nostādītas

augstāk par šīm visas sabiedrības interesēm.

Treškārt, likumdevējs, nosakot aizliegumu no 2028. gada 1.

janvāra nodarboties ar dzīvnieku audzēšanu un turēšanu, ja tās

vienīgais vai galvenais nolūks ir kažokādu ieguve, ir iecerējis

mazināt kaitējumu videi, ko nodara šādas ražotnes, proti, novērst

risku, ka kūtsmēsli un ražošanas notekūdeņi nonāks gruntī,

gruntsūdeņos vai virszemes ūdeņos, mazināt siltumnīcefekta gāzu

emisiju intensitāti, kā arī veicināt Latvijai raksturīgās

bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Šāds visas sabiedrības

ieguvums izskatāmajā lietā ir būtiskāks par atsevišķu komersantu

tiesībām un likumiskajām interesēm.

22.2. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajās

normās ietvertais ierobežojums nav samērīgs, jo esot pārkāpts

tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Saeima šādam uzskatam

nepiekrīt.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 1. panta tvērumā

ietilpst tiesiskās paļāvības aizsardzības princips (sal. sk.

Satversmes tiesas 2021. gada 27. maija sprieduma lietā Nr.

2020-49-01 29.2. punktu). Tādēļ, vērtējot pamattiesību

ierobežojuma samērīgumu, būtisks faktors ir arī tas, vai

likumdevējs, grozot tiesisko regulējumu, ir ņēmis vērā tiesības,

uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies

paļāvība (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 11. punktu).

Arī no Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka tad,

kad dalībvalstu veiktie pasākumi ir saistīti ar Eiropas

Savienības tiesību īstenošanu, tām jāievēro vispārējie šo tiesību

principi, tostarp tiesiskās paļāvības aizsardzības princips

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2006. gada 14. septembra

sprieduma apvienotajās lietās C-181/04 līdz C-183/04

"Elmeka" 31. punktu). Tiesības atsaukties uz šo

principu ir ikvienam tiesību subjektam, kuram kāda valsts iestāde

radījusi pamatotas, uz konkrētiem solījumiem balstītas cerības.

Tātad jāpārbauda, vai attiecīgās iestādes rīcība ir radījusi

tiesību subjektam pamatotu paļāvību un vai šī paļāvība ir

atzīstama par tiesisku (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2015.

gada 9. jūlija sprieduma lietā C-183/14 "Salomie and

Oltean" 44. un 45. punktu).

Tiesību normu izdevējam ir tiesības šīs normas grozīt, tomēr

tam jāpārliecinās par normu ietekmi uz pastāvošajām tiesiskajām

attiecībām un jānodrošina, ka šī ietekme nav nesamērīga ar

sasniedzamo mērķi. Proti, lai izvērtētu apstrīdēto normu

atbilstību tiesiskās paļāvības aizsardzības principam,

izskatāmajā lietā ir jānoskaidro: 1) vai Pieteikumu iesniedzējiem

bija radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka tie arī turpmāk varēs

nodarboties ar dzīvnieku audzēšanu un turēšanu, ja tās vienīgais

vai galvenais nolūks ir kažokādu ieguve; 2) vai, izdodot

apstrīdētās normas, ir nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp

Pieteikumu iesniedzēju tiesisko paļāvību un sabiedrības

interesēm, kuru labad attiecīgais regulējums tika mainīts

(sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 3. decembra

sprieduma lietā Nr. 2021-12-03 7.2. punktu).

22.2.1. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka tiesiskais

regulējums kažokzvēru audzēšanas un turēšanas nozarē esot bijis

pietiekami skaidrs un stabils, pastāvējis pietiekami ilgu laiku

un tāpēc tie pamatoti esot paļāvušies uz tā nemainību. Savukārt

Saeima uzskata, ka Pieteikumu iesniedzēji nevarēja pamatoti un

saprātīgi paļauties uz to, ka tiesiskais regulējums

zvēraudzēšanas jomā Latvijā netiks mainīts.

Lai noskaidrotu, vai Pieteikumu iesniedzējiem bija radusies

tiesiskā paļāvība, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai to paļaušanās

uz tiesību normām bija likumīga, pamatota un saprātīga un vai

tiesiskais regulējums pēc savas būtības bija pietiekami noteikts

un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties (sk. Satversmes tiesas

2021. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2020-30-01 13.

punktu).

Kā jau iepriekš šajā spriedumā tika norādīts, Pieteikumu

iesniedzēji ar ūdeļu un lapsu audzēšanu un turēšanu kažokādu

ieguves nolūkā nodarbojas jau vairākus gadus. Pēdējos gados

nozīmīgākās šo nozari regulējošu normatīvo aktu izmaiņas bija

saistītas ar nepieciešamību kontrolēt Covid-19 izplatību.

Normatīvais regulējums, kas attiecās uz Pieteikumu iesniedzēju

tiesībām vispār nodarboties ar iepriekš minēto komercdarbību, ir

bijis nemainīgs un palicis spēkā ilgu laiku. Tātad Pieteikumu

iesniedzēji varēja tam uzticēties. Pieteikumu iesniedzējiem

varēja rasties tiesiskā paļāvība, ka tie būs tiesīgi turpināt

savu jau ilgstoši veikto komercdarbību. Šāda paļaušanās bija gan

likumīga, gan pamatota, gan saprātīga.

22.2.2. Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips

neizslēdz to, ka indivīda reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas

tiesiskā veidā. Proti, šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz

noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies, bet gan pieļauj un

noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma

grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz

mainīgajiem dzīves apstākļiem (sk. Satversmes tiesas 2020.

gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 22.2.1.

punktu). Secinot, ka Pieteikumu iesniedzējiem tiesiskā

paļāvība bija radusies, Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai

Saeima ir nodrošinājusi saprātīgu līdzsvaru starp Pieteikumu

iesniedzēju tiesisko paļāvību un sabiedrības interesēm, kuru

labad apstrīdētās normas tika pieņemtas (sal. sk.

Satversmes tiesas 2021. gada 3. decembra sprieduma lietā Nr.

2021-12-03 9. punktu).

Izvērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp

nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un nodrošināt

sabiedrības intereses, jāņem vērā tas, vai ir paredzēta

saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu. Šāda saudzējoša

pāreja var izpausties kā saprātīga pārejas termiņa noteikšana vai

pienācīgas kompensācijas paredzēšana (sal. sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 18.

punktu un 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr.

2016-07-01 16.2. punktu).

Pienākums paredzēt saprātīgu pārejas periodu ir nepieciešams

galvenokārt tādēļ, ka persona, paļaujoties uz konkrētu normatīvo

regulējumu un tajā ietvertajām tiesībām, ir uzņēmusies saistības,

veidojusi nākotnes plānus u. tml. Pārejas periods ir

nepieciešams, lai persona varētu pārorientēties uz kārtību, kas

paredzēta jaunajā tiesiskajā regulējumā (sal. sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25.

punktu).

22.3. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, likumdevējam,

lemjot par saudzīgu pāreju, bija jāparedz garāks pārejas periods.

Kažokzvēru audzēšanas un turēšanas nozares slēgšanas rezultātā

Pieteikumu iesniedzējiem nebūšot iespējama komercdarbības

pārorientācija, bet tikai komercdarbības izbeigšana. Pieteikumu

iesniedzēji norāda, ka to pamatlīdzekļu vērtība komercdarbības

izbeigšanas brīdī sniegšoties no vairākiem desmitiem tūkstošu

euro līdz vairākiem miljoniem euro. Pieteikumu

iesniedzēji, ņemot vērā ūdeļu dzīves ciklu (trīs gadi), esot

plānojuši gūt šāda apmēra ieņēmumus. Turklāt Pieteikumu

iesniedzēji esot veikuši lielas investīcijas savas komercdarbības

uzlabošanai un tās noteiktajā pārejas periodā nevarēšot atgūt.

Piecu gadu termiņš esot pārāk īss, lai varētu novērst

zaudējumus.

Savukārt Saeima norāda, ka attiecībā uz ūdelēm pilns kažokādu

ieguves cikls ir 1,5 gadi - no piedzimšanas līdz izaudzēto mazuļu

nokaušanai to nobriešanas perioda beigās, novembra mēneša pirmajā

dekādē. Apzinoties to, ka no 2028. gada 1. janvāra kažokzvēru

audzēšana un turēšana kažokādu ieguvei būs aizliegta, komersanti

varot jau laikus tam sagatavoties, pakāpeniski samazinot

dzīvnieku pavairošanu un iepirkšanu, un piecu gadu laikā realizēt

visus kažokzvēru audzētavās turētos dzīvniekus kažokādu ieguvei.

Pārejas periods esot pietiekams, lai komersanti varētu līdz

aizlieguma spēkā stāšanās brīdim realizēt kažokzvēru audzētavās

turētos dzīvniekus kažokādu ieguvei, atgūt uzņēmumā ieguldītās

investīcijas, samazināt potenciālos zaudējumus un sagatavoties

uzņēmējdarbības pārorientācijai vai likvidācijai.

Likuma 3. pants paredz, ka aizliegums audzēt un turēt

lauksaimniecības dzīvniekus, ja to audzēšanas un turēšanas

vienīgais vai galvenais nolūks ir kažokādu ieguve, stāsies spēkā

2028. gada 1. janvārī.

Tiesiskā regulējuma izmaiņu rezultātā nav iespējams pilnībā

izslēgt risku, ka personas, uz kurām attieksies konkrētās

izmaiņas, izjutīs zināmas neērtības vai cietīs zināmus

zaudējumus. Satversmes tiesai izskatāmajā lietā ir jāizvērtē, vai

likumdevējs, lemjot par saudzīgu pāreju uz jauno tiesisko

regulējumu, nav rīkojies patvaļīgi, proti, vai ir veikti

racionāli un saprātīgi apsvērumi un pēc iespējas mazinātas

attiecīgajiem komersantiem gaidāmās negatīvās sekas.

Kā izriet no atbildīgās komisijas 2022. gada 11. janvāra sēdes

materiāliem, likumprojekta sākotnējā redakcija paredzēja, ka

aizliegums audzēt un turēt kažokzvērus stāsies spēkā 2026. gada

1. janvārī. Tajā pašā sēdē izskanēja arī Zemkopības ministrijas

viedoklis, ka, ņemot vērā situāciju ar Covid-19 izplatību ūdeļu

novietnēs, aizliegums varētu stāties spēkā 2024. gada 1. janvārī,

tad uzņēmējiem būtu pietiekams laiks pārorientēties un veikt

pilnu ciklu, tādā veidā gūstot maksimālu labumu no

komercdarbības.

Atbildīgās komisijas 2022. gada 9. marta un 26. aprīļa sēdēs

tika diskutēts par garāka pārejas perioda noteikšanu - līdz 2027.

gada 31. decembrim vai 2032. gada 1. janvārim. Tika pausts

viedoklis, ka piecus gadus garš pārejas periods ir pietiekams,

lai citstarp valstij nebūtu jāmaksā kompensācijas tiem

komersantiem, kuru komercdarbība ir kažokzvēru audzēšana un

turēšana. Komisijā, ņemot vērā arī citu Eiropas Savienības

dalībvalstu pieredzi, tika atbalstīts priekšlikums par konkrētā

aizlieguma stāšanos spēkā 2028. gada 1. janvārī un pausti

argumenti, ka šāda termiņa noteikšana saistīta ar dzīvnieku

audzēšanas ciklu un komersantu iespējām pārorientēt vai izbeigt

savu komercdarbību.

Atbildīgās komisijas 2022. gada 11. janvāra un 9. marta sēdēs

nozares pārstāvji pauda viedokli, ka neatbalsta nozares slēgšanu,

un par pārejas periodu vispār neizteicās, tomēr uzsvēra, ka

likumdevējam ir jālemj par kompensāciju izmaksu tiem

komersantiem, kurus konkrētais aizliegums skars.

Tātad likumdevējs ir vērtējis pārejas perioda ilgumu

aizliegumam nodarboties ar kažokzvēru audzēšanu un turēšanu, un

izšķīries par tā noteikšanu līdz 2028. gada 1. janvārim.

Likumdevējs ir ņēmis vērā gan pašu kažokzvēru audzētāju iespējas

pārorientēt vai izbeigt attiecīgo komercdarbību, gan arī ar

kažokzvēru audzēšanas nozari saistīto nozaru iespējas

pārorientēties un lemt par to, kur turpmāk tiks realizēta

kažokzvēru audzētavām tirgotā produkcija. Tāpat ir ņemtas vērā

kažokzvēru audzētāju iespējas gūt peļņu, realizējot kažokzvērus

līdz 2028. gada 1. janvārim, kā arī atgūt veiktās investīcijas un

samazināt potenciālos zaudējumus, tostarp ņemot vērā citu valstu

praksi. Līdz ar to likumdevēja lēmums nav bijis patvaļīgs un tam

par pamatu bijuši racionāli un saprātīgi apsvērumi.

22.4. Pieteikumu iesniedzēji uzsver, ka likumdevējam,

nosakot tādu pārejas periodu, kāds paredzēts Likuma 3. pantā,

vajadzējis lemt par kompensāciju piešķiršanu.

Satversmes tiesa atzīst, ka liegums Pieteikumu iesniedzējiem

no 2028. gada 1. janvāra nodarboties ar kažokzvēru audzēšanu un

turēšanu ir vērtējams kā tiesību uz īpašumu ierobežojums, nevis

kā īpašuma atsavināšana. No Satversmes 105. panta neizriet, ka

šādu ierobežojumu noteikšanas gadījumā likumdevējam būtu

pienākums noteikt kompensāciju (sal. sk. Satversmes tiesas

2020. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 22.2.3.

punktu). Kompensācijas esība ir saistīta ar pārejas perioda

ilgumu. Ja pārejas periods ir pietiekami garš, tad nav papildus

jānosaka vēl arī kompensācija, savukārt tad, ja pārejas periods

nav pietiekami garš, lai nodrošinātu saudzīgu pāreju uz jauno

tiesisko regulējumu, likumdevējam būtu jālemj arī par

kompensācijas piešķiršanu.

Šāda nostāja pausta arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā,

proti, kaut arī attiecīgos gadījumos varētu būt lietderīgi

izmaksāt daļēju vai pilnīgu kompensāciju, tomēr nevar secināt, ka

Eiropas Savienības tiesībās būtu ietverts pienākums tādu piešķirt

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 10. jūlija sprieduma

lietā C‑20/00 un C‑64/00 "Booker Aquaculture un Hydro

Seafood" 85. punktu un 2022. gada 27. janvāra sprieduma

lietā C-238-20 "Sātiņi-S" 36. punktu).

Likumdevējs ir vērtējis iespēju saudzējošas pārejas

nodrošināšanai piešķirt kompensāciju kažokzvēru audzētājiem.

Atbildīgās komisijas 2022. gada 9. marta un 26. aprīļa sēdēs tika

apspriesti attiecīgie priekšlikumi un uzklausīti dažādi viedokļi.

Tomēr likumdevējs izšķīrās par to, ka saudzējošas pārejas

nodrošināšanai tiks noteiktas nevis kompensācijas, bet piecus

gadus garš pārejas periods. Tādējādi Saeima ir paredzējusi

mehānismu tiesību ierobežojuma seku mazināšanai.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, atzīstams, ka sabiedrības

ieguvums no apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma ir lielāks

nekā Pieteikumu iesniedzējiem radītās nelabvēlīgās sekas. Turklāt

likumdevējs ir līdzsvarojis sabiedrības intereses un kažokzvēru

audzētāju tiesisko paļāvību, Likuma pārejas noteikumos atliekot

jaunā regulējuma spēkā stāšanos līdz 2028. gada 1. janvārim.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertais Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību ierobežojums ir

samērīgs un apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantam un

105. panta pirmajam un trešajam teikumam, kā arī LESD 49.

pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt 2022. gada 22. septembra likuma

"Grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā" 2. un 3.

pantu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam,

105. panta pirmajam un trešajam teikumam un Līguma par Eiropas

Savienības darbību 49. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Laviņš