14. pants
neparedz, ka valsts pozitīvajam pienākumam

nodrošināt pienācīgas pie mazākumtautībām piederošu personu

iespējas apgūt, saglabāt un attīstīt mazākumtautības valodu, kā

arī etnisko un kultūras savdabību vajadzētu tikt pildītam tikai

formālās izglītības ietvaros. No Satversmes normām un Latvijai

saistošajiem starptautiskajiem līgumiem neizriet arī prasība

nodrošināt šādai ar mazākumtautības valodu un etnisko savdabību

saistītai interešu izglītībai tādu pašu izglītojamā zināšanu

vērtēšanu, kāda ir obligāta formālajai izglītībai.

Mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības

programmas īstenotāja pienākums nodrošināt atgriezenisko saiti

kopsakarā ar citiem pedagoga pienākumiem nozīmē to, ka

izglītojamam ir iespēja saņemt individualizētu pedagoģisku

atbalstu, ja tas nepieciešams, un izglītojamam, kā arī viņa

vecākiem ir iespēja saprast, kādi sasniegumi gūti attiecīgās

programmas ietvaros. Atgriezeniskā saite par mazākumtautību

valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas norisi

var tikt sniegta, piemēram, arī vecāku sapulču laikā vai arī pēc

katra būtiskā mācību temata apguves organizētos kopējos svētkos,

vai iesniedzot atskaites e-žurnālā (sk. lietas materiālu

5. sēj. 31. lp., 131.-132. lp. un

6. sēj. 49. lp.). Tātad izglītības

iestādes sadarbība ar izglītojamo vecākiem vai likumiskajiem

pārstāvjiem var nodrošināt mērķtiecīgu izglītojamā attīstību.

Līdz ar to secināms, ka pedagogam mazākumtautību valodas un

kultūrvēstures interešu izglītības programma ir jāīsteno

atbilstoši konkrētam un mērķtiecīgam plānam un jānodrošina tas,

lai izglītojamie un viņu vecāki vai likumiskie pārstāvji būtu

informēti par attiecīgās programmas ietvaros gūto sasniegumu

līmeni.

17.5. Pieteikumu iesniedzēji norādījuši, ka interešu

izglītībai atvēlētais laiks nebūšot pietiekams pienācīgai dzimtās

valodas apguvei un radīšot tiem nesamērīgu slodzi, jo attiecīgās

nodarbības notiekot vakaros. Izglītojamo interesi par

mazākumtautības valodas un kultūras apguvi interešu izglītības

programmas ietvaros mazināšot ar vispārējās izglītības programmas

apgūšanu saistītā spriedze un nogurums.

17.5.1. No izskatāmajā lietā Ministru kabineta sniegtās

informācijas izriet, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures

interešu izglītības programmas apguvei pamatizglītības līmenī

noteiktais stundu skaits - trīs akadēmiskās stundas nedēļā - ir

izraudzīts, ņemot vērā iepriekš valsts pamatizglītības standartā

mazākumtautību izglītības programmā noteikto mazākumtautības

valodas un literatūras apguvei veltīto mācību stundu skaitu.

Proti, iepriekš 1.-3. klasei trīs gados valodas un

literatūras apguvei bija paredzētas 312 stundas,

4.-6. klasei - 315 stundas, bet 7.-9. klasei -

315 stundas, tas ir, trīs mācību stundas nedēļā

(sk. lietas materiālu

4. sēj. 126. lp.). Savukārt pirmsskolas

līmenī interešu izglītības nodarbību skaits ir noteikts,

balstoties uz Izglītības un zinātnes ministrijas darba grupas

secinājumiem (sk. lietas materiālu

6. sēj. 63. lp.).

Nodrošinot finansējumu nodarbībām šādā apjomā, valsts apzinās,

ka mazākumtautības valoda tiek izmantota ģimenē. Šādā kontekstā

Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt arī to, ka finansēto stundu

skaits ir pietiekams pienācīgai mazākumtautības valodas, kā arī

etniskās un kultūras savdabības apguvei. Tāpat jāņem vērā arī

tas, ka valsts pozitīvā pienākuma izpilde ir tieši saistīta ar

valsts finansiālajām iespējām.

Pašvaldībām ir pienākums nodrošināt tieši minēto un ne mazāku

mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības

programmas nodarbību apjomu - trīs akadēmiskās stundas nedēļā -

ikvienam interesentam, ja valsts un pašvaldību izglītības

iestādes pēc izglītojamo pieprasījuma ir izteikušas šādu

vajadzību.

Vienlaikus valsts un pašvaldību izglītības iestādes var arī

palielināt mazākumtautību izglītības saturam interešu izglītības

ietvaros veltāmo stundu skaitu, īstenojot citas interešu

izglītības programmas, piemēram, organizējot kora, deju,

folkloras, mākslas, teātra un citas nodarbības. Ne Izglītības

likums, ne Pirmsskolas izglītības vadlīnijas, ne valsts

pamatizglītības standarts vai citi normatīvie akti neierobežo

valsts un pašvaldību izglītības iestādes vairāku interešu

izglītības programmu īstenošanā dažādos dienas laikos, kamēr vien

šīs interešu izglītības programmas nerada nesamērīgu ietekmi uz

obligātā satura apguvi. Piemēram, Rīgas Purvciema vidusskolas

īstenoto interešu izglītības programmu piedāvājums papildus

mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības

programmai aptver arī citas ar mazākumtautību kultūru saistītas

nodarbības (sk. lietas materiālu 5. sēj. 128.

un 129. lp.). Turklāt interešu izglītības

nodarbībās, kurās tiek apvienotas vairākas nozares, izglītojamie

var vienlaikus attīstīt dažādas prasmes, tostarp mazākumtautības

valodas prasmi, kā arī dziļāk izprast mazākumtautības etnisko un

kultūras savdabību. Piemēram, Satversmes tiesas sēdē lietā

Nr. 2022-45-01 minēta iespēja apvienot krievu kultūras

nodarbības ar keramikas elementiem (sk. Satversmes

tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2022-45-01 36.4. punktu). Tādējādi arī interešu

izglītības ietvaros ir iespējams mazināt izglītojamo slodzi,

izmantojot caurviju prasmju pieeju.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka mazākumtautību valodas

un kultūrvēstures interešu izglītības programmas īstenošanai

noteiktais stundu skaits - trīs akadēmiskās stundas nedēļā - gan

pirmsskolas izglītības, gan pamatizglītības, pakāpē ir uzskatāms

par pietiekamu mazākumtautības valodas, kā arī etniskās un

kultūras savdabības pienācīgai apguvei, turklāt valsts un

pašvaldību izglītības iestādes nav ierobežotas ar mazākumtautību

saturu saistīta interešu izglītības piedāvājuma

paplašināšanā.

17.5.2. Mazākumtautību interešu izglītības noteikumos

nav noteikts, ka šīm interešu izglītības nodarbībām būtu jānotiek

kādā konkrētā veidā un laikā, piemēram, katru nedēļu pēc

vispārējās izglītības obligātā satura apguves. Tāpat valsts nav

noteikusi vienotu laiku, kurā valsts un pašvaldību izglītības

iestādēm jāuzsāk mācību process. Līdz ar to pedagogiem ir plašas

iespējas pielāgot mazākumtautību valodas un kultūrvēstures

interešu izglītības programmas īstenošanas veidu izglītojamo

spējām un vajadzībām. Piemēram, Rīgas Purvciema vidusskolā tiek

piedāvāta iespēja 1. klasē apmeklēt mazākumtautību valodas

un kultūrvēstures interešu izglītības programmas nodarbības arī

pirmās stundas laikā (sk. lietas materiālu

5. sēj. 130. un 131. lp.).

Mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības

programmas nodarbības var notikt arī no rīta, pirms vispārējās

izglītības obligātā satura apguves.

Izglītojamo interesēm atbilstošākais interešu izglītības veids

tiek izraudzīts izglītojamo, viņu vecāku vai likumisko pārstāvju

un pedagoga sadarbības rezultātā (sk. Ministru kabineta

2023. gada 29. augusta noteikumu Nr. 494

"Noteikumi par mazākumtautību valodas un

kultūrvēstures interešu izglītības programmas paraugu un tās

īstenošanas vadlīnijām" 3. punktu).

Līdz ar to valsts ir nodrošinājusi pienācīgu laiku un

izglītības iestāžu elastību mazākumtautību valodas un

kultūrvēstures interešu izglītības programmas īstenošanai.

17.6. Pieteikumu iesniedzēji īpaši norādījuši uz to, ka

šādas interešu izglītības programmas neesot piemērotas

pirmsskolas vecuma bērniem.

Valsts finansētā mazākumtautību valodas un kultūrvēstures

interešu izglītības programma ir pieejama ikvienam bērnam, kurš

to vēlas apgūt, sākot no brīža, kad tiek uzsākta izglītības

ieguve, proti, jau no pusotra gada vecuma (sk.

Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma

lietā Nr. 2022-45-01 36.3.3. punktu). Līdz ar to

visā pirmsskolas izglītības posmā bērnam tiek nodrošinātas

iespējas rotaļnodarbības veidā apgūt savu dzimto valodu, kā arī

etnisko un kultūras identitāti.

Organizējot mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu

izglītības programmu īstenošanu, jāņem vērā bērna vislabāko

interešu prioritātes princips. Attiecīgajās nodarbībās izglītības

iestādēm ir jānodrošina izglītojamo vecumam atbilstoša satura

apguve. Kā izriet no pirmsskolas izglītības iestāžu prakses,

šādas programmas balstās uz folkloru, pasakām un dziesmām

(sk. lietas materiālu 5. sēj. 128. lp. un

6. sēj. 26. lp.).

Turklāt no Vispārējās izglītības likuma un Izglītības likuma

izriet, ka pirmsskolas izglītība atšķirībā no pārējām vispārējās

izglītības pakāpēm nav daļa no formālās izglītības un tajā

sasniedzamie mērķi ir noteikti tikai vispārīgi. Valsts nav

regulējusi to, cik stundu dienā izglītojamiem katrā vecumposmā ir

jāapgūst pirmsskolas izglītības programma. Tāpat nav regulēts arī

konkrētajā vecumā obligāti apgūstamais pirmsskolas izglītības

saturs. Ir noteikts vienīgi tas, kādām jābūt izglītojamā

zināšanām tad, kad viņš absolvē pirmsskolas izglītības iestādi.

Šā mērķa sasniegšanas veidu jeb katrā vecumposmā apgūstamo

izglītības saturu un sasniedzamos rezultātus katrā no mācību

jomām nosaka pati pirmsskolas izglītības iestāde, izstrādājot

pirmsskolas izglītības programmu, kā arī pielāgojot tās

īstenošanu izglītojamo spējām un vajadzībām. Tas nozīmē, ka šajā

izglītības pakāpē pieļauta iespēja interešu izglītības nodarbības

organizēt pat vairāku stundu garumā katru dienu, tās sadalot

vairākos blokos un nodrošinot to mijiedarbību ar pamata

programmas īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2024. gada

10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01

32.4. punktu). Šāda pieeja pirmsskolas izglītības

obligātā satura īstenošanai un interešu izglītības programmu

īstenošanai vēl jo vairāk pieļauj dažāda veida uz mazākumtautību

identitāti vērstu interešu izglītības programmu īstenošanu.

Vienīgais ierobežojums ir šādu interešu izglītības programmu

sekundārais raksturs iepretim obligātajam saturam, kura

īstenošana joprojām ir izglītības iestādes prioritāte (sk.

Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2022-45-01 32.4. punktu).

Līdz ar to valsts un pašvaldību izglītības iestādes var

nodrošināt pirmsskolas izglītības programmas mijiedarbību ar

mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības

programmu, to īstenojot bērna vislabākajām interesēm atbilstošā

veidā un laikā, kā arī papildinot izglītības procesu ar dažādām

citām mazākumtautību interesēm atbilstošām interešu izglītības

programmām.

17.7. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka finanšu

līdzekļi mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu

izglītības programmas īstenošanai būšot nodrošināti tikai uz

pāris gadiem un tās turpināšana ilgtermiņā esot apdraudēta. Uz to

norādījusi arī Konsultatīvā komiteja. Pieteikumu iesniedzēji

norādījuši arī uz citiem organizatoriskiem izaicinājumiem

programmas turpinātības kontekstā - ja valsts nesagatavos krievu

valodas un literatūras pedagogus, tad ilgtermiņā nebūšot

iespējams nodrošināt mazākumtautību interešu izglītības programmu

īstenošanu izglītojamo dzimtajā valodā.

Izglītības likuma 47.3 pantā ir noteikts

pašvaldības pienākums finansēt mazākumtautību valodas un

kultūrvēstures interešu izglītības programmas, tās nošķirot no

citām, tikai daļēji valsts finansētām interešu izglītības

programmām. Tātad izglītojamā dalībai mazākumtautību valodas un

kultūrvēstures interešu izglītības programmā nav nepieciešams

viņa vecāku vai likumisko pārstāvju līdzfinansējums. Turklāt šis

pašvaldības pienākums nav ierobežots laikā. Līdz ar to valsts ir

nodrošinājusi, ka īpaši izveidotā mazākumtautību valodas un

kultūrvēstures interešu izglītības programma ir pieejama bez

maksas jeb identiski pirmsskolas izglītības un vispārējās

izglītības programmām valsts un pašvaldību izglītības

iestādēs.

Turklāt Interešu izglītības programmu finansēšanas kārtības

noteikumi paredz papildu finansējumu 10 procentu apmērā no

viena izglītojamā izmaksām, to pedagogu darba samaksai, kuri

īsteno mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu

izglītības programmas izglītojamiem, kuri iepriekšējā mācību gadā

apguvuši mazākumtautību izglītības programmas. Likumprojekta

"Grozījumi Izglītības likumā" anotācijā norādīts, ka

turpmāk Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar

pašvaldībām izvērtēs faktisko pieprasījumu pēc šādām programmām.

Augsta pieprasījuma gadījumā jautājums par papildu finansējuma

piešķiršanu šādu programmu nodrošināšanai tikšot virzīts

izskatīšanai Ministru kabinetā kārtējā gada un vidējā termiņa

valsts budžeta likumprojektu sagatavošanas un izskatīšanas

procesā kopā ar visu ministriju un centrālo valsts iestāžu

iesniegtajiem prioritāro pasākumu

pieteikumiem(sk. likumprojekta Nr. 1519/Lp13

"Grozījumi Izglītības likumā" anotācijas

39. lpp.). Arī tiesas sēdē Izglītības un zinātnes

ministrija norādīja, ka pietiekama pieprasījuma gadījumā šāds

finansējums mazākumtautību interešu izglītībai tiks nodrošināts

arī turpmāk (sk. lietas materiālu

6. sēj. 71. lp.).

Tātad iebildumi par to, ka finansējums mazākumtautību valodas

un kultūrvēstures interešu izglītības programmai netikšot

nodrošināts ilgtermiņā, nav pamatoti.

Attiecībā uz to, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures

interešu izglītības programmu īstenošanai trūkšot pedagogu,

Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi, ka šo interešu

izglītības nodarbību īstenošanai var tikt piesaistīti tie

pedagogi, kuri līdz šim pasnieguši krievu valodu un literatūru

vispārējās izglītības ietvaros (sk. lietas materiālu

5. sēj. 122. lp.). Ņemot vērā tiesas

sēdē izskanējušās norādes, ka šādu pedagogu skaits mērāms simtos,

kā arī to mazākumtautību izglītības iestāžu pieredzi, kuras

piesaistījušas vieslektorus no attiecīgās valsts

(sk. lietas materiālu

6. sēj. 17. lp.), Satversmes tiesa neuzskata,

ka iebildums par pedagogu trūkumu būtu pamatots.

17.8. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa

secina, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu

izglītības programma mazākumtautību izglītojamiem sniedz iespēju

bez maksas izglītības procesā apgūt, saglabāt un attīstīt savu

valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Šīs programmas

īstenošanas kvalitāti nodrošina Ministru kabineta izstrādātā

paraugprogramma un tās īstenošanas vadlīnijas. Mazākumtautību

valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu

īstenošanai atvēlētā elastība dod iespēju izraudzīties pie

mazākumtautībām piederošo izglītojamo interesēm visatbilstošāko

programmas satura apguves veidu.

Tātad mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu

izglītības programmu īstenošana valsts un pašvaldību izglītības

iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē

pienācīgi nodrošina izglītojamo tiesības uz mazākumtautības

valodas apguvi, kā arī etniskās un kultūras savdabības

saglabāšanu un attīstīšanu.

17.9. Pieteikumu iesniedzēji norādījuši, ka

mazākumtautības valodas apguve vispārējās izglītības procesā

tikšot izbeigta tikai tādā gadījumā, ja mazākumtautības valoda ir

krievu valoda, turpretī to valstu valodās, ar kurām noslēgti

starpvalstu līgumi, kā arī Eiropas Savienības oficiālajās valodās

vispārējās izglītības programmas joprojām varot tikt

īstenotas.

Satversmes tiesa norāda, ka Satversmes 114. pantā

kopsakarā ar 112. panta pirmo teikumu ietvertā valsts

pozitīvā pienākuma nodrošināt mazākumtautībām pienācīgu iespēju

apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī etnisko un

kultūras savdabību saturs attiecībā uz dažādām mazākumtautībām ar

tām saistīto īpašo apstākļu dēļ var būt atšķirīgs. Jau iepriekš

atzīts, ka izglītojamie, kas iegūst vispārējo izglītību valsts un

pašvaldību izglītības iestādēs, citstarp padziļināti apgūstot

kādu no Eiropas Savienības valstu valodām, nav salīdzināmi ar

izglītojamajiem, kas vēlētos iegūt izglītību mazākumtautības

valodā (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01

21.2. punktu un 2024. gada 10. jūlija sprieduma

lietā Nr. 2022-45-01 34.2. punktu). Savukārt,

salīdzinot Latvijā dzīvojošās mazākumtautības, secināms, ka tās

visas, izņemot krievu mazākumtautību, padomju okupācijas laikā

tika nostādītas faktiski nelabvēlīgā situācijā. Citstarp Rēzeknes

valsts poļu ģimnāzijas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka padomju

okupācijas laikā neesot bijis iespējams apgūt poļu valodu, jo

neesot bijis poļu izglītības iestāžu (sk. lietas

materiālu 6. sēj. 19. un 20. lp.).

Ar mērķi novērst faktisko nevienlīdzību un aizsargāt tās

Latvijā dzīvojošās mazākumtautības, kuru valoda, kultūra un

etniskā savdabība ir apdraudēta, valsts var veikt noteiktus

pozitīvus pasākumus, kas izpaužas kā tiesības licencēšanas

procesā apstiprinātās vispārējās izglītības programmās iekļaut

noteiktus citās valodās pasniedzamus mācību priekšmetus (sk.

Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 34.2. punktu).

Valstij nav pienākuma attiecināt šādu pozitīvā pienākuma izpildi

arī uz tām mazākumtautībām, kuras ilgstoši atradušās faktiski

privileģētos apstākļos.

18. Secīgi Satversmes tiesai jānoskaidro, vai valsts un

pašvaldību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un

pamatizglītības pakāpē pie mazākumtautībām piederošām personām ir

nodrošināts tāds izglītības process, kas atbilst izglītības

pieejamības, pieņemamības un pielāgošanas principiem.

Atbilstoši iepriekš spēkā bijušajam regulējumam valsts un

pašvaldību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un

pamatizglītības pakāpē vispārējo izglītību mazākumtautību

izglītības programmu ietvaros bija iespējams iegūt bilingvāli,

tas ir, valsts valodā un mazākumtautības valodā. Apstrīdētās

normas atbilstoši likumu pārejas noteikumos noteiktajai

pakāpeniskajai to spēkā stāšanās kārtībai līdz 2025. gada

1. septembrim izbeidz šo sistēmu. Tādējādi vispārējās

izglītības obligātais saturs pirmsskolas izglītības pakāpē un

pamatizglītības pakāpē noteiktās klašu grupās jau šobrīd ir

apgūstams tikai valsts valodā. Tāpat mazākumtautības valoda un

kultūra kā mācību priekšmets noteiktās klašu grupās vairs netiek,

bet citās - atbilstoši likumu pārejas noteikumiem drīzumā vairs

netiks apgūts. Līdz 2025. gada 1. septembrim vispārējās

izglītības obligātā satura ietvaros atbilstoši valsts

pamatizglītības standartam kā mācību priekšmetu no 4. klases

iespējams izvēlēties krievu valodu.

Vairāki Pieteikumu iesniedzēji jau veselu mācību gadu ir

izglītojušies atbilstoši apstrīdētajām normām, bet attiecībā uz

pārējiem apstrīdētās normas stāsies spēkā tikai pēc noteikta

laika.

Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdēto normu dēļ

kritīšoties pie mazākumtautībām piederošo izglītojamo saņemtās

izglītības kvalitāte. Uz to norādot pēdējo 10 gadu centralizēto

eksāmenu rezultāti, kuros atspoguļojoties iepriekšējās izglītības

valodas reformas ietekme, un kuri liecinot par to, ka mācību

priekšmetu pasniegšana valsts valodā ir pasliktinājusi šo

priekšmetu apguves kvalitāti. Tāpat pedagogu trūkuma dēļ nebūšot

iespējams kvalitatīvi īstenot atbalsta pasākumus pārejai uz

izglītību valsts valodā. Pieteikumu iesniedzēji argumentējuši

nepieciešamību bērniem ar speciālām vajadzībām nodrošināt

individualizētu atbalstu viņu dzimtajā valodā un norādījuši, ka

apstrīdēto normu dēļ arī logopēda pakalpojumi bērniem turpmāk

tikšot sniegti tikai valsts valodā un tādējādi netikšot novērsti

bērnu valodas traucējumi mazākumtautības valodā. Logopēda

pakalpojuma saņemšana dzimtajā valodā esot īpaši nozīmīga

izglītojamiem ar speciālām vajadzībām.

Savukārt Saeima norādījusi, ka ar apstrīdētajām normām

izglītības kvalitāte netikšot pasliktināta. Izglītības politika

ilgstoši esot veidota tā, lai mazākumtautību izglītības

programmas satura apguvē pakāpeniski tiktu paplašināts valsts

valodas lietojums. Tāpat esot jāņem vērā, ka izglītojamiem ir

tiesības saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts

valodas apguvei.

Tāpēc Satversmes tiesa pārbaudīs, vai ir izveidota izglītības

kvalitātes nodrošināšanas un kontroles sistēma.

18.1. Satversmes tiesa spriedumā lietā

Nr. 2022-45-01, kā arī šajā spriedumā jau ir secinājusi, ka

ar 2018. gada Grozījumiem Izglītības likumā noteiktā valsts

valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporcija

vispārējās izglītības procesā pie mazākumtautībām piederošām

personām nenodrošināja pienācīgu valsts valodas prasmi. Ir

konstatēts, ka 2019. gadā 20 procenti aptaujāto pie

mazākumtautībām piederošo personu vecumā no 18 līdz 34 gadiem

atzinušas, ka latviešu valodu ir apguvušas tikai pamatprasmes

līmenī vai zina to vāji. Tāpat konstatēts, ka pirmsskolas vecuma

bērnu latviešu valodas prasmes nav pietiekamas, turklāt tieši

tajos gadījumos, kad apmeklētas pirmsskolas izglītības grupas ar

ikdienā dominējošu krievu valodu (sk. Satversmes tiesas

2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2022-45-01 34.1. punktu un 36.3.1. punktu un

pētījumu "Pirmsskolēnu latviešu valodas apguves rezultāti

Latvijā: Kurzemē, Rīgā un Latgalē. Latviešu valodas apguve",

Liepājas Universitāte, 2021; sk. arī likumprojekta

Nr. 1519/Lp13 "Grozījumi Izglītības likumā"

anotācijas 6.-7. un 10.-11. lpp.).

Satversmes tiesas lietā Nr. 2022-45-01 pieaicinātās

personas atzinušas, ka valodas apguvi vislabāk nodrošina tās

vienota un mērķtiecīga lietošana izglītības procesā. Piemēram,

Dr. paed. Ieva Margeviča-Grinberga vērsa uzmanību uz

pētījumiem par to, ka pie mazākumtautībām piederoši izglītojamie

valodu labāk apgūst tad, ja tajā konsekventi runā ik dienu skolas

vidē. Arī Dr. psych. Anika Miltuze norādīja, ka

bērniem vispiemērotākā ir izglītība vienā - valsts - valodā un

tieši šādā veidā bērni var izvairīties no divu valodu kodu

jaukšanas un grūtībām ar mācību satura apguvi (sk. Satversmes

tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2022-45-01 33.2. punktu).

Dr. psych. Anikas Miltuzes viedoklim izskatāmajā

lietā piekritis arī Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un

narkoloģijas katedras docētājs, Bērnu psihiatrijas klīnikas

vadītājs, Pusaudžu resursu centra attīstības vadītājs

Dr.med. Ņikita Bezborodovs (sk. lietas

materiālu 6. sēj. 76. un 77. lp.).

Tādējādi pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās pastāvošās

mazākumtautību izglītības programmas, atbilstoši kurām vispārējās

izglītības saturu katrā izglītības pakāpē noteiktās proporcijās

bija iespējams apgūt bilingvāli, nevarēja pienācīgi nodrošināt

valsts valodas apguvi.

Šo secinājumu apstiprinājusi Izglītības un zinātnes

ministrija, norādot, ka šobrīd daudzi no mazākajiem bērniem

vecumā no pusotra gada līdz trim gadiem veiksmīgi runā divās

valodās, savstarpēji nošķirot mājās un izglītības iestādē

izmantojamās valodas (sk. Satversmes tiesas

2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2022-45-0133.2. punktu). Arī Rīgas Purvciema

vidusskolas pārstāve tiesas sēdē uzsvēra, ka šajā mācību gadā

izglītojamie esot labāk sagatavoti mācību uzsākšanai

1. klasē (sk. lietas materiālu

5. sēj. 128. lp.).

Ņemot vērā pieaicināto personu viedokļus par valsts valodas

prasmes attīstību veicinošiem apstākļiem, secināms, ka

apstrīdētās normas nodrošina bērna attīstībai un valodas apguvei

visatbilstošāko izglītību.

18.2. Pieteikumu iesniedzēji norādījuši uz pēdējo 10

gadu centralizēto eksāmenu rezultātiem, kuri atspoguļojot to, ka

mācību priekšmetu pasniegšana valsts valodā ir pasliktinājusi šo

priekšmetu apguves kvalitāti. Tomēr Satversmes tiesa nav

konstatējusi šā Pieteikumu iesniedzēju argumenta pamatojumu.

Eksāmenu rezultātu atšķirības var izrietēt no dažādiem iemesliem,

tostarp eksāmenu satura un vērtēšanas kritēriju izmaiņām, kā arī

citiem aspektiem, un iespējamā korelācija starp izglītības

valodas reformas īstenošanas laikposmu un šādām rezultātu

svārstībām neliecina par reformas negatīvu ietekmi uz izglītojamo

saņemtās izglītības kvalitāti.

Izglītības kvalitāti pilnvērtīgi novērtēt ir iespējams tikai

tad, kad faktori, kas varētu šo kvalitāti ietekmēt, ir

pastāvējuši noteiktu laiku (sal. sk. Satversmes tiesas

2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-20-03 14.4. punktu). Arī Valsts

izglītības satura centrs tiesas sēdē norādīja, ka sākotnēji uz

kādu laiku esot iespējama konkrētu mācību priekšmetu apguves

rezultātu pasliktināšanās. Tomēr vajagot ņemt vērā to, ka

izglītības reforma tiek ieviesta pakāpeniski. Pāreju uz izglītību

valsts valodā 2023. gada 1. septembrī uzsākuši 1., 4.

un 7. klašu izglītojamie. Šo izglītojamo sasniegtie

rezultāti būšot redzami laikā, kad viņi mācīsies 3., 6. un

9. klasē (sk. lietas materiālu

5. sēj. 126. un127. lp.).

Satversmes tiesa lietā Nr. 2022-45-01 norādījusi uz

Izglītības un zinātnes ministrijas veiktajiem un plānotajiem

pasākumiem pārejas uz vispārējās izglītības ieguvi valsts valodā

kontrolei un secinājusi, ka valsts ir izveidojusi sistēmu

ikgadējai un pastāvīgai kvalitātes kontrolei un uzraudzībai, kā

arī iepriekšējās izglītības ieguves valodas reformas rezultātu

izvērtēšanai. Proti, ar 2021. gada 8. aprīļa likumu

"Grozījumi Izglītības likumā" Izglītības un zinātnes

ministrijai tika uzlikts pienākums sagatavot ikgadēju izglītības

kvalitātes novērtējuma ziņojumu un iesniegt to apstiprināšanai

Ministru kabinetam. Savukārt Izglītības kvalitātes valsts

dienestam noteikts pienākums izstrādāt vadlīnijas izglītības

kvalitātes nodrošināšanai, sniegt ieteikumus izglītības

kvalitātes pilnveidei, kā arī organizēt izglītības kvalitātes

datu ieguvi un analīzi (sk. Satversmes tiesas 2024. gada

10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01

36.1.1. punktu).

Likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā"

anotācijā norādīts, ka tiesiskā regulējuma praktiskā īstenošana

tiks vērtēta pētījuma "Valsts valodas situācija Latvijā:

2021-2027" ietvaros. Tāpat plānots veikt 9. klases

centralizētā eksāmena latviešu valodā rezultātu izvērtējumu,

analizējot izglītojamo iepriekšējo izglītības pieredzi.

Paredzēts, ka, sākot ar 2025./2026. mācību gadu, vienu reizi

divos mācību gados tiks veikta izglītojamo snieguma

diagnosticējoša vērtēšana, izmantojot Valsts izglītības satura

centra izstrādātus tekstpratības monitoringa darbus 3. un

6. klasē, lai novērtētu izglītojamo valsts valodas prasmi un

monitorētu pamatizglītības pirmā posma izglītojamo valsts valodas

prasmes izaugsmes dinamiku ilgtermiņā.

Līdz ar to secināms, ka Izglītības un zinātnes ministrija

sekos līdzi tam, kā izglītojamie apgūst valsts valodu, un veiks

šā procesa uzraudzību, lai novērtētu izglītojamo valsts valodas

prasmes ilgtermiņā. Tomēr izglītības procesa kvalitātes

sekmēšanas labad būtu nepieciešams, lai Izglītības un zinātnes

ministrija ne tikai uzraudzītu to, kā izglītojamie apgūst valsts

valodu, bet arī pārraudzītu izglītojamo sekmes citos mācību

priekšmetos, vērtējot to, kā pāreja uz izglītību valsts valodā

ilgtermiņā ietekmējusi citu mācību priekšmetu apguvi.

Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā to, ka vienlaikus ar

apstrīdēto normu pieņemšanu Izglītības likuma 48. pants tika

papildināts ar 5.1 daļu šādā redakcijā:

"Strādāt par pedagogu ir tiesības personai, kura prot un

lieto valsts valodu normatīvajos aktos noteiktajā profesionālo un

amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā. [..]", bet

šā panta septītā un astotā daļa nosaka rīcību gadījumā, ja Valsts

valodas centrs konstatē, ka pedagoga valsts valodas zināšanas nav

pietiekamas. Kaut arī jau kopš 1999. gada pedagogiem un kopš

2013. gada pirmsskolas izglītības iestāžu darbiniekiem

(pedagoga palīgiem) valsts valoda bija jāprot augstākajā līmenī

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 14.5. punktu),

minētie grozījumi paredz šo prasību mērķtiecīgāku piemērošanu,

veicinot kvalitatīvas izglītības nodrošināšanu valsts valodā

ikkatram izglītojamam.

Papildus tam līdztekus ar apstrīdēto normu pieņemšanu

likumdevējs Izglītības likuma 55. pantu papildināja ar

2.1 punktu, kas paredz izglītojamā tiesības

saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas

prasmes apguvei, bet Vispārējās izglītības likuma 20. pantu

ar trešo daļu un 30. pantu ar astoto daļu, kas paredz

izglītības iestāžu, kuras īsteno pirmsskolas izglītības

programmas, un izglītības iestāžu, kuras īsteno pamatizglītības

programmas, pienākumu sniegt šādu atbalstu (sk.

2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi

Izglītības likumā" 10. pantu un 2022. gada

29. septembra likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības

likumā" 2. un 4. pantu). Atbilstoši bērna vislabāko

interešu prioritātes principam minētās tiesību normas kopsakarā

ar apstrīdētajām normām interpretējamas tādējādi, ka ikvienam

bērnam atkarībā no viņa vajadzībām jābūt nodrošinātam jēgpilnam

un reālam atbalstam valsts valodas prasmes apguvei. Šajā ziņā

liela nozīme ir pedagoga prasmei izglītības procesā izmantot

atbilstošas pedagoģiskās metodes (sk. Satversmes tiesas

2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2022-45-01 36.1.3. punktu).

Kā norādījusi Izglītības un zinātnes ministrija, šāds atbalsts

var tikt sniegts dažādās formās, piemēram, kā individuālais

mācību plāns, piemēroti mācību materiāli, dažādi tehnoloģiskie

risinājumi, individuāls darba temps, atbalstoša mācību vide,

atbalsta personāla pastiprināta iesaiste, vecāku līdzdalība un

citi (sk. lietas materiālu

5. sēj. 143. lp.). Tāpat pedagogi

palīgmateriālu izveidei var izmantot Izglītības un zinātnes

ministrijas sagatavotos un tiešsaistē pieejamos resursus

(sk. lietas materiālu

5. sēj. 147. lp.).

Tādējādi ir paredzēts, ka valsts un pašvaldību izglītības

iestādes pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē sniedz

nepieciešamo papildu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei tiem

izglītojamiem, kuriem tas nepieciešams.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka valsts ir izveidojusi

mehānismus pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo, tostarp arī

to izglītojamo, kurus apstrīdētās normas skars vēlāk, saņemtās

izglītības kvalitātes nodrošināšanai un kontrolei.

18.3. Pieteikumu iesniedzēji norādījuši, ka pedagogu

trūkuma dēļ nebūšot iespējams kvalitatīvi īstenot atbalsta

pasākumus pārejai uz izglītību valsts valodā. Tomēr tiesas sēdē

Pieteikumu iesniedzēji nesniedza papildu informāciju par to, ka

šobrīd valsts un pašvaldību izglītības iestādēs nebūtu pietiekami

daudz tādu pedagogu, kuri varētu izglītojamiem sniegt atbalstu

valsts valodas apguvē. Uz šādu izaicinājumu nenorādīja neviena no

pieaicinātajām izglītības iestādēm.

Satversmes tiesa ņem vērā Izglītības un zinātnes ministrijas

norādi, ka valsts piešķirtais papildu finansējums tostarp valsts

un pašvaldību izglītības iestādēs ir ļāvis nodrošināt pedagogu

palīgu piesaisti. Šīs personas palīdzot bērniem pārvarēt

sociālemocionālas grūtības, veidojot savstarpējas uzticības

attiecības un veicinot valsts valodas apguvi pozitīvā vidē, bet

pagarinātās dienas grupās nodrošinot individuālu pieeju skolēniem

ārpus mācību stundām, sniedzot atbalstu mācību satura apguvē un

īpaši palīdzot gadījumos, kad vecākiem valsts valodas prasmju

nepietiekamības dēļ ir ierobežotas iespējas sniegt saviem bērniem

atbalstu mācībās (sal. sk. Satversmes tiesas

2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2022-45-01 33.2. punktu).

Tāpat Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi uz citiem

atbalsta pasākumiem pārejai uz mācībām valsts valodā, tostarp

mācību līdzekļu nomaiņu un vadlīnijām pedagogu atbalstam darbā

lingvistiski neviendabīgā mācību vidē. Izveidotie materiāli esot

paredzēti izmantošanai gan speciālās izglītības iestādēs, gan arī

vispārējās izglītības iestādēs, kurās iekļauti izglītojamie ar

speciālo izglītības programmu (sk. lietas materiālu

5. sēj. 143. un 144. lp.). Lai gan

dažas izglītības iestādes un pedagogi publiski ir izteikuši

kritiku par šo mācību materiālu un metodikas pieejamību un

lietošanas ērtumu, tiesas sēdē pieaicinātās izglītības iestādes

apstiprināja, ka izmanto ministrijas piedāvātos resursus. Proti,

Rīgas Purvciema vidusskolas pārstāve norādīja, ka pedagogi esot

apmeklējuši kursus un citus pasākumus, lai sagatavotos pārejai uz

izglītības nodrošināšanu valsts valodā, savukārt Rīgas

224. pirmsskolas izglītības iestādes pārstāve uzsvēra, ka

izglītības iestāde esot saņēmusi metodiskos materiālus, grāmatas,

kā arī papildu finansējumu digitālo mācību līdzekļu iegādei

pārejai uz izglītību valsts valodā (sk. lietas materiālu

5. sēj. 138. lp. un 6. sēj.

17. lp.).

Papildus tam Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi, ka

pedagogiem ir pieejams Konsultatīvās padomes mentoru atbalsts,

kas citstarp nodrošināts tiešsaistes semināru veidā. Šajos

semināros piedalījušies vairāk nekā 2000 pirmsskolas pedagogu,

izglītības iestāžu vadības pārstāvju un metodiķu. Semināru

ietvaros sniegtas arī individuālas konsultācijas

(sk. lietas materiālu

5. sēj. 147. lp.).

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka valsts šajā aspektā ir

nodrošinājusi pie mazākumtautībām piederošajiem izglītojamiem

pieejamu un pieņemamu izglītību. Ar individualizētu un

personalizētu atbalstu valsts valodas apguvei tiek nodrošināta

pielāgošanās izglītojamā vajadzībām.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, kā arī to, ka no apstrīdēto

normu spēkā stāšanās brīža attiecībā tikai uz vienu no

izglītojamo grupām ir pagājis viens mācību gads, bet attiecībā uz

citām izglītojamo grupām apstrīdētās normas vēl tikai stāsies

spēkā, Satversmes tiesai šobrīd nav pamata secināt, ka

apstrīdētās normas izraisītu izglītības kvalitātes kritumu. Tomēr

Satversmes tiesa uzsver, ka valsts pienākums ikvienam nodrošināt

kvalitatīvu izglītību ietver pienākumu pastāvīgi kontrolēt

izglītības kvalitāti, efektīvi izmantojot valstī izveidoto

izglītības procesa kvalitātes kontroles mehānismu, lai konstatētu

iespējamās izglītības kvalitātes izmaiņas, un pienākumu reaģēt uz

negatīvām izmaiņām (sal. sk. Satversmes tiesas

2019. gada 13. novembra sprieduma lietā

Nr. 2018-22-01 22.1. punktu). No šā pienākuma

izriet prasība ņemt vērā citu valsts iestāžu sniegtos ieteikumus,

tostarp attiecībā uz pedagogu ataudzi un noturību profesijā.

Nepārtrauktas izmaiņas izglītības sistēmā, neapmierinātība ar

atalgojumu, neziņa par nākotni var apdraudēt pedagogu noturību

profesijā (sk. Latvijas Republikas Valsts kontroles

2024. gada 13. jūnija ziņojumu "Vai sagatavojam

nepieciešamos pedagogus un rūpējamies par to noturību

profesijā?". Pieejams: lrvk.gov.lv).

Valsts pienākums ir nodrošināt izglītības kvalitāti ilgtermiņā

atbilstoši valsts ilgtspējas principam. Tiesību uz kvalitatīvu

izglītību aizsardzībai personas var vērsties tiesībaizsardzības

institūcijās.

18.4. Pieteikuma iesniedzējas personas M pārstāve

Olga Loginova ir norādījusi uz to, ka pāreja uz vispārējās

izglītības ieguvi tikai valsts valodā radot īpašus riskus bērniem

ar speciālām vajadzībām. Šādiem bērniem atbalstu esot

nepieciešams nodrošināt viņu dzimtajā valodā. Citstarp būtiska

esot logopēdu pieejamība.

Atbilstoši pieteikumā norādītajai informācijai apstrīdētās

normas personu M sāks skart 2025. gada 1. septembrī.

Tomēr Satversmes tiesai jāpārbauda, vai pie mazākumtautībām

piederošiem bērniem ar speciālām vajadzībām jau šobrīd tiek

nodrošinātas tiesības uz Satversmei atbilstošu izglītību.

18.4.1. Atbilstoši Izglītības likuma 3. panta

pirmajai daļai ikvienam ir tiesības uz kvalitatīvu un iekļaujošu

izglītību. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 11. panta pirmā

daļa noteic, ka valsts nodrošina visiem bērniem vienādas tiesības

un iespējas iegūt izglītību atbilstoši katra spējām.

Izglītības likuma 38. panta otrās daļas 2. punkts kā

vienu no izglītības programmu īpašajiem veidiem nosaka speciālās

izglītības programmu. Saskaņā ar šā likuma 42. panta pirmo

daļu persona ar speciālām vajadzībām izglītības iestādē var iegūt

speciālo izglītību, ja tai šajā iestādē ir nodrošinātas iespējas

iegūt savam veselības stāvoklim un attīstības traucējuma

raksturam atbilstošu izglītību. Speciālās izglītības programmas

tiek īstenotas, ņemot vērā valsts izglītības standartā noteiktos

vispārējās izglītības mērķus, uzdevumus un obligāto saturu,

atbilstoši izglītojamo attīstības traucējumu veidam, spējām un

veselības stāvoklim. Atbilstoši Ministru kabineta 2017. gada

13. jūnija noteikumiem Nr. 332 "Noteikumi par

Latvijas izglītības klasifikāciju" tiek īstenoti deviņi

speciālās izglītības programmas veidi.

Vispārējās izglītības likuma 53. pants regulē izglītojamo

ar speciālām vajadzībām uzņemšanu vispārējās izglītības

programmās. Citstarp šā panta otrā daļa noteic, ka atbilstošu

atbalsta pasākumu pieejamību izglītojamiem ar speciālām

vajadzībām, kuri uzņemti vispārējās izglītības programmā,

nodrošina izglītības iestāde. Izglītības iestāde katram tajā

uzņemtajam izglītojamam ar speciālām vajadzībām izstrādā

individuālu vispārējās izglītības obligātā satura apguves plānu.

Ministru kabineta 2019. gada 19. novembra noteikumi

Nr. 556 "Prasības vispārējās izglītības iestādēm, lai

to īstenotajās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar

speciālām vajadzībām" nosaka prasības, kādas izvirzāmas

vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās pirmsskolas

izglītības un vispārējās pamatizglītības programmās uzņemtu

izglītojamos ar speciālām vajadzībām. Atbilstoši šo noteikumu

4. punktam izglītojamiem, kuriem nav pedagoģiski

medicīniskās komisijas atzinuma, bet ir konstatētas attīstības

vai mācīšanās grūtības, izglītības iestādes atbalsta speciālisti

veic attiecīgi pedagoģisko vai psiholoģisko novērtējumu un sniedz

atzinumu, kurā norāda ieteicamos atbalsta pasākumus. Iespējamie

atbalsta pasākumi norādīti minēto noteikumu

1. pielikumā.

Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi, ka speciālās

izglītības programmas īstenošanas pamatā ir pedagogu un

speciālistu mērķtiecīgs un padziļināts bērna spēju izvērtēšanas,

izpētes un korekcijas darbs, lai izglītības programmu īstenotu

atbilstoši bērna spējām, attīstības līmenim, veselības stāvoklim,

interesēm, individuālajai pieredzei un vajadzībām, sekmējot katra

bērna individuālos sasniegumus (sk. lietas materiālu

5. sēj. 144. un 145. lp.). Tāpat

atbilstoši Izglītības un zinātnes ministrijas norādēm

izglītojamie ar speciālām vajadzībām var saņemt atbalstu, tostarp

valsts valodas apguvei, speciālās izglītības attīstības centros.

Latvijā šobrīd darbojas 10 speciālās izglītības iestādes -

attīstības centri, kas ir pieejami visos Latvijas plānošanas

reģionos (sk. lietas materiālu

5. sēj. 151. lp.).

18.4.2. Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka

valsts valodas apguve un lietošana ir viens no Latvijas

izglītības sistēmas pamatprincipiem. Prasība pēc valsts valodas

zināšanām caurvij visu izglītības sistēmu. Valsts valodas

zināšanas ir nepieciešamas, lai indivīdam būtu iespēja nākotnē

veiksmīgi iekļauties demokrātiskas sabiedrības dzīvē.

Arī pie mazākumtautības piederošam bērnam ar speciālām

vajadzībām jābūt nodrošinātai iespējai apgūt valsts valodu.

Pretējā gadījumā šāds bērns, kurš, beidzot izglītības iestādi,

slikti zinātu vai nemaz nezinātu latviešu valodu, būtu pakļauts

izstumtībai un izolācijai no sabiedrības (sal. sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-20-03 26.2. punktu).

Pieaicinātā persona Dr. med. Ņikita

Bezborodovs, atsaucoties uz pētījumiem, norādījis, ka pieeja,

atbilstoši kurai personas izglītības iestādē runā valsts valodā,

nevis tajā pašā valodā, kurā runā ģimenē, bērniem ar speciālām

vajadzībām sākumposmā var aizkavēt valodu attīstību, bet

ilgtermiņā neatstāj negatīvas sekas. Lai arī atšķirīgu valodu

apgūšanai izglītojamiem ar speciālām vajadzībām nepieciešams

ilgāks laiks, jo viņi mācoties lēnāk, tomēr arī viņi laika gaitā

apgūstot abas valodas (sk. lietas materiālu

6. sēj. 74. lp.). Citstarp

Dr. med. Ņikita Bezborodovs uzsvēris, ka viens no

izglītības mērķiem ir tādu prasmju trenēšana, kuras veicina spēju

kļūt par patstāvīgu sabiedrības locekli un funkcionēt sabiedrībā.

Valsts valodas pārzināšana esot svarīga arī bērniem ar

neiropsihiskās attīstības traucējumiem, jo palīdzot nodrošināt

viņu patstāvīgu funkcionēšanu (sk. lietas materiālu

6. sēj. 76. lp.).

No tā izriet, ka vispārējās izglītības nodrošināšana tikai

valsts valodā ne tikai nekaitē izglītojamam ar speciālām

vajadzībām, bet - tieši pretēji - ir tam īpaši nozīmīga. Valsts

valodas apguve mazina pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo

ar speciālām vajadzībām risku tikt izolētiem no sabiedrības un

veicina viņu patstāvību.

18.4.3. Bērnam ar speciālām vajadzībām mācību satura

apguvē var nākties pārvarēt dažāda veida izaicinājumus. Tāpēc

izglītības procesā šādam bērnam ir jāpievērš īpaša uzmanība,

citstarp ar individualizētiem atbalsta pasākumiem sekmējot

zināšanu nostiprināšanos. Tas attiecas arī uz valsts valodas

apguvi.

Tiesas sēdē Izglītības un zinātnes ministrija norādīja, ka arī

logopēdiskais un psiholoģiskais atbalsts bērniem ar speciālām

vajadzībām tiekot nodrošināts valsts valodā, tādējādi veicinot

viņu iekļaušanos sabiedrībā un vienkāršojot tālākās izglītības

iespējas (sk. lietas materiālu

5. sēj. 102. lp.). Šādam viedoklim

pievienojusies arī Latvijas Logopēdu asociācijas valdes locekle

Dr. paed. Sarmīte Tūbele, uzsverot, ka tad, ja

bērnam - un vēl jo vairāk izglītojamam ar speciālām vajadzībām -

ir mazs vārdu krājums vai izrunas problēmas, tad izglītības

iestādei ar šo bērnu vajagot strādāt valsts valodā, lai

stiprinātu šīs valodas apguvi un novērstu traucējumus

(sk. lietas materiālu 6. sēj. 99. un

100. lp.). Proti, arī citi izglītības procesā

iesaistītie speciālisti veicina izglītojamā iekļaušanos valsts

valodas vidē. Logopēda pakalpojumu sniegšana citā valodā

nenodrošinātu šādu izglītojamo progresu valsts valodas apguvē.

Turklāt izglītojamie joprojām var saņemt logopēda pakalpojumus

citās valodās ārpus vispārējās izglītības iestādēm.

Izglītības un zinātnes ministrija ir sniegusi informāciju arī

par mācību materiālu pieejamību bērnu ar speciālām vajadzībām

izglītošanai. Pedagogiem mapē "Skola 2030" esot

publiski pieejami metodiskie materiāli integrētai mācību satura

apguvei un vieglās valodas materiāli darbam ar izglītojamiem,

kuriem ir smagi garīgās attīstības traucējumi (sk. lietas

materiālu 5. sēj. 146. lp.). Izglītības

iestāžu, kuras īsteno pirmsskolas izglītības programmu, tostarp

speciālo pirmsskolas izglītības programmu, vadītājiem, vadītāju

vietniekiem, pedagogiem, izglītības pārvalžu speciālistiem

pirmsskolas izglītības jautājumos esot organizēti vairāki mentoru

vadīti tiešsaistes semināri metodiska atbalsta sniegšanai pārejā

uz vienotu skolu. Tāpat izglītojamiem tiekot nodrošināts atbalsts

latviešu valodas apguvei, ja iepriekšējā mācību gadā tie apguvuši

kādu no speciālajām mazākumtautību pirmsskolas izglītības

programmām (sk. lietas materiālu

5. sēj. 147. lp ).

18.4.4. Satversmes tiesa atzīst, ka izglītības process,

kas tiek pilnībā īstenots valsts valodā un ietver arī atbalsta

pasākumus, bērniem ar speciālām vajadzībām nodrošina iekļaujošu

un viņu interesēm atbilstošu izglītību. Tajā pašā laikā ar

individuālo mācību plānu tiek nodrošināta izglītības procesa

pielāgošana šāda bērna individuālajām vajadzībām. Turklāt

pienākums nodrošināt bērniem ar speciālām vajadzībām

individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas apguvei

valsts un pašvaldību izglītības iestādēs ir interpretējams

kopsakarā ar Satversmes 110. pantā noteikto valsts pienākumu

un šādu bērnu vislabākajām interesēm, kas noteiktos gadījumos,

kad tas nepieciešams efektīvai valsts valodas apguvei, var

ietvert arī dzimtās valodas lietojumu (sk. Satversmes tiesas

2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2022-45-01 36.1.3. punktu).

Līdz ar to izglītības process atbilst izglītības pieejamības,

pieņemamības un pielāgošanas principiem arī attiecībā uz

mazākumtautību izglītojamiem ar speciālām vajadzībām.

19. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa

secina, ka valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu valsts

un pašvaldību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un

pamatizglītības pakāpē nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu

personu interesēm atbilstošu izglītības procesu, kas ietver

pienācīgas pie mazākumtautībām piederošu personu iespējas apgūt,

saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību,

kā arī atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un

pielāgošanās principiem.

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 114. pantam kopsakarā ar 112. panta

pirmo teikumu.

20. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka viņiem bija

radusies aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka izglītības

process tiks īstenots atbilstoši 2018. gada izglītības

reformai un ka tā būs pēdējā izglītības iestādēs īstenojamā

valsts valodas lietojuma reforma. Šāda paļāvība viņiem esot

radusies, balstoties arī uz Satversmes tiesas procesos lietās

Nr. 2018-12-01 un Nr. 2018-22-01 izteiktajiem Saeimas,

tiesībsarga, Izglītības un zinātnes ministrijas un citu personu

viedokļiem.

Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst tiesiskās paļāvības

aizsardzības princips, kas aizsargā tādas tiesības, uz kuru

īstenošanu personai varēja rasties likumīga, pamatota un

saprātīga paļāvība. Tomēr tiesiskās paļāvības aizsardzības

princips ietver arī to, ka personas reiz iegūtās tiesības var

tikt grozītas likumīgā un tiesiskā veidā. Šis princips nedod

pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad

nemainīsies. Būtiski ir tas, ka šādā gadījumā likumdevējs nosaka

saprātīgu pārejas periodu vai pienācīgu kompensāciju (sal. sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā

Nr. 2016-07-01 16.2. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka izglītojamie vai

viņu vecāki, izdarot izvēli par labu konkrētai izglītības

iestādei, var ņemt vērā arī termiņu, uz kādu ir akreditēta

konkrētā izglītības programma. Tātad izglītojamiem, uzsākot

mācības konkrētās izglītības programmas ietvaros, var rasties

aizsargājama tiesiskā paļāvība uz iespēju pabeigt mācības

attiecīgajā izglītības pakāpē atbilstoši tam tiesiskajam

regulējumam un izglītības programmai, kas bija spēkā attiecīgā

līguma noslēgšanas brīdī, vai vismaz turpināt mācības atbilstoši

šai izglītības programmai līdz tās akreditācijas termiņa beigām

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra

sprieduma lietā Nr. 2018-22-01

24.1. punktu).

Taču tas pats par sevi nenozīmē, ka likumdevējs nebūtu tiesīgs

ieviest izmaiņas tiesiskajā regulējumā, kas skar šīs izglītības

programmas, ciktāl attiecīgās izmaiņas nerada būtisku ietekmi uz

izglītības procesu, vai - ja izmaiņas atzīstamas par būtiskām -

ir paredzēts saudzējošs pārejas regulējums.

Satversmes tiesa lietā Nr. 2022-45-01 pārbaudīja to, vai

likumdevējs ir paredzējis saudzējošu pārejas periodu ar

2022. gada Grozījumiem Izglītības likumā pieņemtajai un

apstrīdētajai likuma pārejas noteikumu 102. punkta pirmajai

daļai, kas paredzēja, ka grozījumi attiecībā uz pirmsskolas

izglītības vadlīniju un pamatizglītības programmas īstenošanu 1.,

4. un 7. klasē stājas spēkā 2023. gada

1. septembrī. Minētajā lietā Satversmes tiesa secināja, ka

pārejas periodā bija iespējams pienācīgi sagatavoties apstrīdēto

nomu ietekmei un līdz ar to apstrīdētajā pārejas noteikumu

102. punkta pirmajā daļā paredzētā pāreja ir uzskatāma par

atbilstošu tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, tātad arī

Satversmes 1. pantam (sk. Satversmes tiesas

2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2022-45-01 38. punktu).

Pārējās ar 2022. gada Grozījumiem Izglītības likumā un

2022. gada Grozījumiem Vispārējās izglītības likumā

ieviestās attiecīgo likumu pārejas noteikumu normas pāreju uz

izglītības procesu valsts valodā attiecībā uz 2., 5. un

8. klasi paredz no 2024. gada 1. septembra, bet

attiecībā uz 3., 6. un 9. klasi - no 2025. gada

1. septembra, tas ir, gadu un divus gadus vēlāk nekā lietā

Nr. 2022-45-01 apstrīdētās normas. Tādējādi vēl jo vairāk ir

nodrošināta iespēja sagatavoties apstrīdēto normu ietekmei.

Turklāt Pieteikumu iesniedzēji nav norādījuši, kādus papildu

pasākumus viņi būtu vēlējušies veikt tad, ja apstrīdētās normas

stātos spēkā vēlāk.

Tādējādi apstrīdētās normas atbilst

tiesiskās paļāvības aizsardzības principam un līdz ar to arī

Satversmes 1. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt 2022. gada

29. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā"

1., 5., 6. un 12. pantu, ciktāl ar to likuma pārejas

noteikumi papildināti ar 102. punktu, un 2022. gada

29. septembra likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības

likumā" 4. panta pirmo daļu un 6. pantu par

atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam,

112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā 2024. gada

12. jūlijā.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Laviņš