112. pants
ietver ikviena, tostarp pie mazākumtautības

piederoša izglītojamā tiesības pilnvērtīgi izmantot visas

iespējas, ko sniedz izglītības sistēma. Tādējādi valstij no

Satversmes 112. panta pirmā teikuma, interpretējot to

kopsakarā ar Satversmes 114. pantu, izriet pienākums

izveidot tādu izglītības sistēmu, kas citstarp arī attiecībā uz

mazākumtautību izglītojamiem atbilst izglītības pieejamības,

pieņemamības un pielāgošanās principiem un nodrošina

mazākumtautību tiesības apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu,

etnisko un kultūras savdabību. Turklāt valstij šā pienākuma

izpildē ir jāņem vērā arī izglītojamo individuālās spējas un

vajadzības, tostarp speciālās vajadzības.

14.5. Izskatāmās lietas pamatjautājums ir par to, kā

apstrīdētās normas ietekmē pie mazākumtautībām piederošu personu

tiesības izglītības procesā apgūt, saglabāt un attīstīt savu

valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Reizē Pieteikumu

iesniedzēji ir norādījuši, ka prasība valsts un pašvaldību

izglītības iestādēs vispārējās izglītības programmas pirmsskolas

izglītības un pamatizglītības pakāpē īstenot tikai valsts valodā

var apgrūtināt izglītības mērķu sasniegšanu un mazināt izglītības

kvalitāti. Šādam riskam it īpaši esot pakļauti pie

mazākumtautībām piederoši izglītojamie ar speciālām vajadzībām,

kuriem izglītības procesā būtu nepieciešams izmantot dzimto

valodu.

Līdz ar to Satversmes tiesai visupirms jāvērtē apstrīdēto nomu

atbilstība Satversmes 114. pantam kopsakarā ar

112. panta pirmo teikumu, proti, jānoskaidro, vai valsts ir

izpildījusi savu pozitīvo pienākumu valsts un pašvaldību

izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības

pakāpē nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu interesēm

atbilstošu izglītības procesu, kas ietver pienācīgas pie

mazākumtautībām piederošu personu iespējas apgūt, saglabāt un

attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī

atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās

principiem.

Pēc tam Satversmes tiesai ir jāvērtē apstrīdēto normu

atbilstība Satversmes 1. pantā nostiprinātajam tiesiskās

paļāvības aizsardzības principam.

15. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesības uz

izglītību pieļauj zināmu valsts rīcības brīvību attiecībā uz to,

kādu izglītības sistēmu valsts izveido, ievērojot gan valstij

pieejamos resursus, gan sabiedrības vajadzības tās konkrētajā

attīstības stadijā (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03

12. punktu). Tas izriet arī no valstij saistošajiem

starptautiskajiem tiesību aktiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa

secinājusi, ka Konvencijas Pirmā protokola 2. pantā

noteiktās tiesības uz izglītību pēc savas būtības prasa valsts

regulējumu un šis regulējums var būt atšķirīgs laika un vietas

ziņā atkarībā no sabiedrības vajadzībām un resursiem

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā "Relating

to certain aspects of the laws on the use of languages in

education in Belgium" v. Belgium"",

pieteikums Nr. 1474/62 u. c., I B daļas 5. punktu

un 1982. gada 25. februāra sprieduma lietā

"Campbell and Cosans v. the United Kingdom",

pieteikums Nr. 7511/76 u. c., 41. punktu). Arī

Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, skaidrojot

Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām 13. pantu, kas ietver ikviena tiesības uz

izglītību, ir atzinusi, ka šo tiesību īstenošana ir atkarīga no

katrā konkrētajā dalībvalstī dominējošiem apstākļiem

(sk.: UN Committee on Economic, Social and Cultural

Rights (CESCR), General Comment No. 13: The Right to

Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social and

Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10,

para. 6).

Tāpat, arī nosakot atbilstošāko veidu Satversmes

114. pantā kopsakarā ar Minoritāšu konvencijas

14. pantu ietverto tiesību izmantošanai, jāņem vērā

sabiedrību un mazākumtautību raksturojošie apstākļi un

vēsturiskais konteksts (sal. sk. Satversmes tiesas

2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018-12-01 23.2. un 24. 2. punktu).

Uz to norādījusi arī Konsultatīvā komiteja, atzīstot, ka

dalībvalstis konkrētas šo tiesību īstenošanas metodes un

instrumentus var pielāgot konkrētās valsts, reģiona vai

mazākumtautības īpašajām vajadzībām (sk.: Advisory Committee

on the Framework Convention for the Protection of National

Minorities, Commentary on Education under the Framework

Convention for the Protection of National Minorities, 2 March

2006, para. 2.3.2).

Tādējādi valstij ir tās īpašajiem apstākļiem atbilstoša

rīcības brīvība attiecībā uz to, kā tā nodrošina pie

mazākumtautībām piederošu personu tiesību ievērošanu izglītības

procesā.

15.1. Īpašie apstākļi, kas izveidojušies Latvijas

ilgstošās okupācijas un rusifikācijas rezultātā, jau ir analizēti

Satversmes tiesas judikatūrā (sk. Satversmes tiesas

2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2022-45-01 30. punktu un 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01

24.2. punktu). Pirms okupācijas Latvijā dzīvoja dažādas

mazākumtautības, kurām citstarp bija arī savas izglītības

iestādes. PSRS īstenotās okupācijas laikā Latvijas iedzīvotāju

etniskā sastāva proporcijas mainīja galvenokārt straujais

iedzīvotāju pieplūdums no citām PSRS teritorijām, ko veicināja

gan okupācijas varas mērķtiecīgā politika, gan sociālistiskā

industrializācija, gan PSRS bruņoto spēku vai iekšējā karaspēka

militārpersonu izvēle pēc demobilizēšanās apmesties uz dzīvi

Latvijas Republikā un citi faktori (sk. Satversmes tiesas

2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2022-45-01 30.1. punktu). Latviešu īpatsvars

samazinājās no nepilniem 80 procentiem pirms Otrā pasaules

kara līdz 52 procentiem 1989. gadā (sk.:

Bleiere D. u. c. Latvijas vēsture. 20. gadsimts.

Rīga: Jumava, 2005, 363. lpp.).

Saziņas jautājums šajā periodā tika risināts, īstenojot

vispārēju rusifikāciju. Izglītības procesā rusifikācija izpaudās

divplūsmu izglītības iestāžu sistēmas izveidē, kas pēc būtības

nozīmēja segregāciju: līdzās izglītības iestādēm, kas nodrošināja

izglītību latviešu valodā, tika izveidotas izglītības iestādes,

kurās mācības notika tikai krievu valodā. Mazākumtautību skolas

tika likvidētas (sk. Satversmes tiesas 2024. gada

10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01

30.2. punktu).

Vēl 10 gadus pēc okupācijas beigām 50,2 procenti

cittautiešu jeb 21 procents visu iedzīvotāju, pēc pašu

vērtējuma, neprata valsts valodu (sk.: Eglīte P. Padomju

okupācijas režīms Baltijā 1944.-1959. gadā: politika un tās

sekas. Latvijas Vēstnesis, 20.06.2002., Nr. 93, ar atsauci

uz: Latvijas 2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti. Rīga:

Centrālā statistikas pārvalde, 2002,

145.-147. lpp.).

15.2. Latvija jau kopš 1991. gada īsteno

mērķtiecīgu padomju okupācijas varas uzspiestās rusifikācijas

politikas rezultātā izveidojušās divplūsmu izglītības iestāžu

sistēmas reformu.

1991. gada 19. jūnijā pieņemtais Latvijas Republikas

Izglītības likums aizsāka izglītības sistēmas demokratizāciju,

decentralizāciju un depolitizāciju, kā arī bija vērsts uz

izglītības iespēju daudzveidības nodrošināšanu (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

2. punktu). Šā likuma 5. pants garantēja

tiesības iegūt izglītību valsts valodā un paredzēja valsts

valodas nozīmes un lietojuma stiprināšanu izglītības sistēmā.

Tāpat šajā laikā savu darbību Latvijā faktiski atsāka

mazākumtautību, piemēram, poļu, ebreju un ukraiņu,

vispārizglītojošās skolas (sk., piemēram: Papule E.

Mazākumtautību skola un nacionālo kultūru aktualizēšanas

iespējas. Latvijas Vēstnesis, 06.10.1999.,

Nr. 328/329.).

Šai izglītības sistēmas reformai sekoja vēl vairākas citas

reformas. Tomēr Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības

un integrācijas pamatnostādnēs 2012.-2018. gadam tika

secināts, ka Latvijā tās okupācijas periodā radītās lielās krievu

valodā runājošās iebraucēju kopienas dēļ joprojām ir vērojamas

divkopienu sabiedrības pazīmes: nošķirtas informācijas telpas,

politiskajā vidē vērojamā sašķeltība pēc nacionālajām pazīmēm,

atšķirīgas sociālās atmiņas, valodas nošķirtība darba kolektīvos,

skolās, bērnudārzos (sk.: Nacionālās identitātes,

pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes

2012.-2018. gadam. Rīga, 2012, 8. lpp. Pieejamas:

km.gov.lv; sk. arī Satversmes tiesas 2024. gada

10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01

30.3. punktu).

Balstoties pētījumos par izglītojamo nepietiekamajām valsts

valodas zināšanām, tika īstenoti turpmākie izglītības sistēmas

reformas posmi. 2018. gada Grozījumi Izglītības likumā

noteica, ka valsts un pašvaldību izglītības iestādēs vispārējo

izglītību un profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās

izglītības pakāpē iegūst valsts valodā. Atbilstoši šim

tiesiskajam regulējumam mazākumtautību izglītības programmās no

1. klases līdz 6. klasei mācību satura apguve valsts

valodā bija jānodrošina vismaz 50 procentu apjomā, savukārt

no 7. klases līdz 9. klasei - vismaz 80 procentu

apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot

svešvalodas (sk. 2018. gada 22. marta likuma

"Grozījumi Izglītības likumā" 1. un

3. pantu).

15.3. Latviešu valoda ir neatņemama Latvijas valsts

konstitucionālās identitātes sastāvdaļa (sk. Satversmes tiesas

2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2022-45-01 30.2. punktu). Lai persona vēlētos

un varētu piedalīties sabiedrības dzīvē, tai ir nepieciešamas

atbilstošas valsts valodas zināšanas (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018-12-01 24.3. punktu).

Personai, kas prot valsts valodu, ir iespēja salīdzināt un

kritiski izvērtēt iegūto informāciju un kvalitatīvi piedalīties

publiskajā diskursā, kas ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības

sastāvdaļa (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01

24.3. punktu). Valsts valoda līdz ar citām savām

sociālajām funkcijām veic arī specifiskus valstiski svarīgus

uzdevumus, tas ir, nodrošina valsts funkcionēšanu un saziņu starp

personu un valsti (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01

24.2. punktu un 2024. gada 10. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 32. punktu). Tāpat

valsts valodas prasme ļauj personai gūt maksimālu labumu no

valstī pastāvošās izglītības sistēmas, spējot turpināt izglītību

valsts valodā, kā arī veiksmīgi iesaistoties darba tirgū pēc

izglītības iegūšanas (sal. sk. Satversmes tiesas

2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 18. punktu). Līdz

ar to valsts valodas prasme ir būtiska saliedētas sabiedrības

veidošanā un personas tiesību nodrošināšanā. Visbeidzot, pie

mazākumtautībām piederošo personu valsts valodas prasme aizsargā

arī citu personu tiesības brīvi lietot valsts valodu jebkurā

dzīves jomā visā valsts teritorijā (sk. Satversmes tiesas

2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2022-45-01 32. punktu).

Tādēļ, lai nodrošinātu citstarp pie mazākumtautībām piederošu

personu, kā arī citu cilvēku tiesības un demokrātiskas valsts

aizsardzību, valstij ir bijis un joprojām ir jāveicina un

jāstiprina latviešu valodas lietojums Latvijā. Šis pienākums

ietver arī valsts valodas lietojuma veicināšanu ikvienā

izglītības pakāpē.

15.4. Valsts valodas pamatnostādnēs

2021.-2027. gadam, kas pieņemtas 2021. gadā,

konstatēts, ka Latvijā valsts valodas situāciju joprojām ietekmē

padomju okupācijas sekas (sk. Ministru kabineta

2021. gada 25. augusta rīkojumu Nr. 602

"Par Valsts valodas politikas pamatnostādnēm

2021.-2027. gadam"). Paralēli valsts valodai

publiskajā telpā plaši tiek lietota krievu valoda, un tas

nelabvēlīgi ietekmē arī krievu valodu nezinošu personu tiesības

un iespējas. Atsevišķi fakti norāda uz to, ka krievu valodu

nezinoši un pie attiecīgās mazākumtautības nepiederoši jaunieši

tiek diskriminēti sabiedrībā, it īpaši darba tirgū. Piemēram,

Aģentūras 2020. gada pētījumā konstatēts, ka

55 procenti aptaujāto latviešu jauniešu vecumā no 19 līdz 34

gadiem ir saskārušies ar to, ka krievu valodas nezināšana

negatīvi ietekmē iespēju iegūt darbu (sk. Latviešu

valodas aģentūras sociolingvistisko pētījumu "Valodas

situācija Latvijā: 2016-2020", 116. lpp.). Tāpat

joprojām novērojamas arī valsts valodas zināšanu nepietiekamības

izraisītās sekas, kas skar pašas pie mazākumtautībām piederošās

personas gan attiecībā uz to nodarbinātību, gan sabiedriskās

līdzdalības iespējām (sk. Satversmes tiesas 2024. gada

10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01

30.4. punktu). Tajā pašā laikā secināts, ka

Latvijā pārējo tradicionāli runāto mazākumtautību valodu −

baltkrievu, poļu, lietuviešu, igauņu, romu u. c.

valodu − pratēju skaits joprojām samazinās

(sk. Latviešu valodas aģentūras sociolingvistisko

pētījumu "Valodas situācija Latvijā: 2016-2020",

66. lpp.).

2019. gadā 20 procenti Aģentūras aptaujāto pie

mazākumtautībām piederošo personu vecumposmā no 18 līdz 34 gadiem

atzinušas, ka latviešu valodu ir apguvušas tikai pamatprasmes

līmenī vai zina to vāji (sk. Latviešu valodas aģentūras

sociolingvistisko pētījumu "Valodas situācija Latvijā:

2016-2020", 23. lpp.). Tāpat pētījumā

"Pirmsskolēnu latviešu valodas apguves rezultāti Latvijā,

Kurzemē, Rīgā un Latgalē. Latviešu valodas apguve"

konstatēts, ka pirmsskolas vecuma bērnu latviešu valodas

zināšanas nav pietiekamas izglītības ieguves uzsākšanai

pamatizglītības pakāpē, turklāt tieši tajos gadījumos, kad

apmeklētas pirmsskolas izglītības grupas ar ikdienā dominējošo

krievu valodu (sk. pētījumu "Pirmsskolēnu latviešu

valodas apguves rezultāti Latvijā: Kurzemē, Rīgā un Latgalē.

Latviešu valodas apguve", Liepājas Universitāte, 2021; sk.

arī likumprojekta Nr. 1519/Lp13 "Grozījumi Izglītības

likumā" anotācijas 6.-7. un 10.-11. lpp.).

Satversmes tiesas procesā lietā Nr. 2022-45-01 arī

izglītības iestāžu pedagogi un Latvijas Izglītības un zinātnes

darbinieku arodbiedrība norādīja uz izglītojamo valsts valodas

zināšanu trūkumu pirmsskolas izglītības pakāpē un pamatizglītības

pakāpē, tostarp valsts un pašvaldību izglītības iestādēs (sk.

Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2022-45-01 34.1. punktu). Ņemot vērā, ka

2022. gadā 24 procenti no visiem izglītojamiem apguva

vispārējo izglītību mazākumtautību pirmsskolas izglītības

programmu un mazākumtautību pamatizglītības programmu ietvaros,

šādi secinājumi varētu tikt attiecināti aptuveni uz vienu ceturto

daļu izglītojamo (sk. likumprojekta Nr. 1519/Lp13

"Grozījumi Izglītības likumā" anotācijas

1. lpp.).

Visbeidzot Satversmes tiesa ņem vērā Saeimas paustos

argumentus par Krievijas īstenoto karu Ukrainā un dezinformācijas

aktivitāšu izvērsumu informācijas telpā krievu valodā. Personas,

kurām valsts valodas prasmju trūkuma dēļ informācijas telpa ir

pieejama tikai krievu valodā, ir pakļautas šīs dezinformācijas

ietekmei un no tās izrietošai pašsegregācijai.

Līdz ar to, vērtējot, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo

pienākumu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs pirmsskolas

izglītības un pamatizglītības pakāpē nodrošināt pie

mazākumtautībām piederošu personu interesēm atbilstošu izglītības

procesu, ir jāņem vērā šie Latvijas īpašie apstākļi, kas

izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas

rezultātā, un to saistība ar pašreizējo situāciju valsts valodas

lietošanas jomā, kam ir jo īpaši liela nozīme pašreizējā

ģeopolitiskajā situācijā.

16. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās

normas nav pieņemtas pienācīgā kārtībā, jo likumdevējs neesot

ievērojis labas likumdošanas principu. Satversmes tiesa ir

atzinusi, ka tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir

tiesību normas spēkā esības priekšnoteikums (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2008. gada 24. septembra sprieduma

lietā Nr. 2008-03-03 7.3. punktu), tādēļ tai

visupirms jāpārbauda, vai apstrīdētās normas ir pieņemtas

pienācīgā kārtībā, tostarp atbilstoši labas likumdošanas

principam.

16.1. Apstrīdētās normas bija iekļautas Likumprojektā

"Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" un

Likumprojektā "Grozījumi Izglītības likumā".

Abus likumprojektus 2022. gada 8. jūnijā Saeimai

iesniedza Ministru kabinets. Abi likumprojekti tika apspriesti

trijos lasījumos un pieņemti Saeimas 2022. gada

29. septembra sēdē. 2022. gada Grozījumi Izglītības

likumā un 2022. gada Grozījumi Vispārējās izglītības likumā

izsludināti 2022. gada 11. oktobrī oficiālajā izdevumā

"Latvijas Vēstnesis" Nr. 197 un stājās spēkā

2022. gada 25. oktobrī.

Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētās normas

ir pieņemtas un izsludinātas Satversmē un Saeimas kārtības rullī

noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejamas atbilstoši normatīvo aktu

prasībām. Tāpat Satversmes tiesai nav šaubu par to, ka

apstrīdētās normas ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona

varētu izprast to saturu un paredzēt to piemērošanas sekas.

16.2. No abu likumprojektu izstrādes materiāliem

izriet, ka Ministru kabinets Saeimas Prezidiju lūdzis

Likumprojektu "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā"

izskatīt vienlaikus ar Likumprojektu "Grozījumi Izglītības

likumā" (sk. Ministru prezidenta pienākumu izpildītāja

2022. gada 8. jūnija vēstuli Nr. 22-TA-1457

"Par likumprojekta nosūtīšanu"). Arī Likumprojekta

"Grozījumi Vispārējās izglītības likumā"

1. lasījumā tika norādīts, ka šī likumprojekta mērķis ir

nodrošināt vienotu pieeju pārejai uz mācībām valsts valodā,

salāgojot to ar Likumprojektu "Grozījumi Izglītības

likumā" (sk. likumprojekta Nr. 1520/Lp13

"Grozījumi Vispārējās izglītības likumā"

2022. gada 16. jūnija 1. lasījuma sēdes

stenogrammu). Gan Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes

komisijā, gan arī Saeimā abos likumprojektos iekļautās normas

tika skatītas kā vienota tiesiska iecere nodrošināt vispārējās

izglītības norisi tikai valsts valodā.

Satversmes tiesa lietā Nr. 2022-45-01 ir vērtējusi

Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātā Likumprojekta

"Grozījumi Izglītības likumā" pieņemšanas gaitu un

atzinusi, ka šajā likumprojektā iekļautās Satversmes tiesas lietā

Nr. 2022-45-01 apstrīdētās normas, kas lielākoties sakrīt ar

izskatāmajā lietā apstrīdētajām Izglītības likuma normām, ir

pieņemtas pienācīgā kārtībā. Satversmes tiesa atzina, ka

likumdevējs atbilstoši labas likumdošanas principam ir

nodrošinājis Likumprojektā "Grozījumi Izglītības

likumā" ietverto normu pienācīgu apspriešanu likumdošanas

procesā, pēc iespējas apzinājis visu ieinteresēto personu

viedokļus, saskaņojis minētajā likumprojektā paredzētās tiesību

normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas, kā arī

izvērtējis tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka

normām (sk. Satversmes tiesas 2024. gada

10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01

31.-31.4. punktu).

16.3. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, apstrīdētās

normas neesot pieņemtas atbilstoši labas likumdošanas principam,

jo likumdevējs to izstrādes procesā neesot pienācīgi izvērtējis

2018. gada izglītības valodas reformu un attiecināmos

starptautisko organizāciju atzinumus. Tāpat Saeima neesot

saskaņojusi apstrīdētās normas ar izglītojamo vecākiem.

Visbeidzot pieteikuma iesniedzējas personas M likumiskā pārstāve

Olga Loginova tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētās normas

esot pretrunā ar Valsts valodas politikas pamatnostādnēm

2021.-2027. gadam un Izglītības attīstības pamatnostādnēm

2021.-2027. gadam. Šajos dokumentos neesot atrodami

uzdevumi, kas saistīti ar atteikšanos no izglītības

mazākumtautību valodā un pilnīgu pāreju uz izglītību valsts

valodā pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē. Turklāt

pirms apstrīdēto normu pieņemšanas likumdevēja rīcībā neesot

bijuši ekspertu atzinumi par to, ka vispārējās mazākumtautību

izglītības programmas aizstāšana ar mazākumtautību interešu

izglītības programmām nesamazinās izglītojamo iespējas apgūt,

saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī etnisko un kultūras

savdabību. Savukārt Saeima norādījusi, ka apstrīdēto normu

pieņemšanas procesā labas likumdošanas princips ir ievērots.

Satversmes tiesa secina, ka Pieteikumu iesniedzēju argumenti,

kas attiecas uz labas likumdošanas principa ievērošanu,

lielākoties ir tādi paši, kādi jau tika vērtēti Satversmes tiesas

lietā Nr. 2022-45-01. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka

Likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā" normu

pieņemšanas procesā tika pienācīgi iesaistīti mazākumtautību

pārstāvji un izvērtēti starptautisko organizāciju lēmumi, kā arī

debatēts par tiesiskā regulējuma ietekmi uz izglītojamiem (sk.

Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2022-45-01

31.-31.4. punktu).

Papildus tam Satversmes tiesa ņem vērā, ka politikas

pamatnostādnes ietver attiecīgajā nozarē esošās situācijas

raksturojumu, identificē problēmas, kā arī esošos un no jauna

izvirzītos mērķus. Izglītības attīstības pamatnostādnes

2021.-2027. gadam ar Ministru kabineta rīkojumu Nr. 436

tika apstiprinātas 2021. gada 22. jūnijā, bet Valsts

valodas politikas pamatnostādnes 2021.-2027. gadam ar

Ministru kabineta rīkojumu Nr. 601 tika apstiprinātas

2021. gada 25. augustā. Savukārt apstrīdēto normu

pieņemšanu 2022. gadā likumdevējs ir saistījis ar aktuālo

ģeopolitisko situāciju un no tās izrietošo nepieciešamību pēc

iespējas ātrāk noslēgt izglītības valodas reformu. Atšķirības

starp apstrīdētajam normām un iepriekš pieņemtajām pamatnostādnēm

var tikt izskaidrotas ar nepieciešamību reaģēt uz šiem

faktiskajiem apstākļiem.

Savukārt Pieteikumu iesniedzēju norādītā padziļinātu pētījumu

neesība attiecībā uz iepriekšējo reformu pati par sevi nenozīmē

to, ka nākamajai izglītības reformai būs negatīva ietekme uz

izglītības kvalitāti (sk. Satversmes tiesas 2024. gada

10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01

36.1.1. punktu). To, kā apstrīdētās normas un pārējais

ar tām saistītais tiesiskais regulējums ietekmēs pie

mazākumtautībām piederošu izglītojamo iespējas iegūt tādu

izglītību, kas atbilst pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās

principiem, Satversmes tiesa pārbaudīs, vērtējot likumdevēja

rīcību pēc būtības.

Līdz ar to apstrīdētās normas ir

pieņemtas pienācīgā kārtībā.

17. Satversmes tiesai jānoskaidro, vai valsts ir

izpildījusi savu pozitīvo pienākumu valsts un pašvaldību

izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības

pakāpē nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu interesēm

atbilstošu izglītības procesu, kas ietver pienācīgas pie

mazākumtautībām piederošo personu iespējas apgūt, saglabāt un

attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī

atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās

principiem.

Visupirms pārbaudāms pirmais no šiem pie mazākumtautībām

piederošo personu tiesību elementiem.

17.1. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdēto

normu dēļ viņiem, tostarp bērniem ar speciālām vajadzībām,

izglītības procesā vairs netikšot nodrošinātas iespējas apgūt,

saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.

Savukārt Saeima norāda, ka likumdevējs ir uzlicis pašvaldībām

pienākumu nodrošināt mazākumtautību izglītojamiem, kuri

attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā esošajās

vispārējās izglītības iestādēs apgūst pirmsskolas izglītības

programmu vai pamatizglītības programmu, iespēju bez maksas apgūt

arī mazākumtautību izglītības saturu mazākumtautību valodas un

kultūrvēstures interešu izglītības programmas ietvaros.

Izglītības process ir aplūkojams kompleksi. Tas aptver gan

mācību, gan audzināšanas darbu un tiek īstenots dažādu izglītības

programmu veidā. Viena no tām ir vispārējās izglītības

programma.

Mūsdienās izglītības iestāžu mērķis ir attīstīt izglītojamo

spēju mācīties mūža garumā, domāt un darboties dažādās

situācijās, dzīvot daudzveidīgā pasaulē kā aktīvam, atbildīgam

pilsonim, un šis mērķis var tikt sasniegts daudzpusējā veidā,

integrējot un sasaistot dažādas izglītības programmas, kas ir

daļa no iestādēs īstenotā izglītības procesa, un neformālo

komunikācijas procesu. Citstarp arī valsts un pašvaldību

izglītības iestādes, kurās tiek īstenotas vispārējās izglītības

programmas, ir tiesīgas īstenot interešu izglītības programmas

bez licences saņemšanas (sk. Izglītības likuma 47. panta

otro daļu).

17.2. Apstrīdētās normas primāri regulē vispārējās

izglītības, kā arī profesionālās izglītības un augstākās

izglītības ieguvi. Tātad citas izglītības programmas, tostarp

interešu izglītības programmas, var tikt īstenotas citās valodās.

No tā izriet, ka mazākumtautības valodas apguve, kā arī kultūras

un etniskās savdabības saglabāšana un attīstīšana var tikt

nodrošināta arī interešu izglītības programmas veidā. Šādu pieeju

attiecībā uz noteiktām mazākumtautībām izvēlējušās arī citas

Minoritāšu konvencijas dalībvalstis (sk. Konsultatīvās

komitejas 5. ziņojuma par Kipru 179. punktu un

5. ziņojuma par Vāciju 213. un 218. punktu). Tomēr

interešu izglītības programmas nodarbībām jābūt faktiski

piemērotām mazākumtautības valodas, etniskās un kultūras

savdabības apguvei, saglabāšanai un attīstīšanai.

Pieteikumu iesniedzēji ir uzskaitījuši argumentus, kas norādot

uz to, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu

izglītības programma pēc būtības nav pienācīga un nevarot aizstāt

mazākumtautības valodas, kā arī etniskās un kultūras savdabības

apguvi, saglabāšanu un attīstīšanu vispārējās izglītības obligātā

satura ietvaros. Arī Konsultatīvā komiteja tās Ceturtajā ziņojumā

par Latviju, kas pieņemts 2024. gada 22. februārī

(turpmāk - Konsultatīvās komitejas Ziņojums), ir vērtējusi šīs

interešu izglītības programmas atbilstību Minoritāšu konvencijas

14. panta otrajā daļā minētajam standartam (sk.

Konsultatīvās komitejas Ziņojuma 165. punktu).

Līdz ar to, lai pārbaudītu, vai valsts savu pozitīvo pienākumu

šajā aspektā pilda pienācīgi, Satversmes tiesa secīgi vērtēs

izteiktos argumentus.

17.3. Pieteikumu iesniedzēji norādījuši, ka

mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības

programma neesot uzskatāma par pienācīgu tās neobligātā rakstura

dēļ. Līdzīgs viedoklis pausts arī Konsultatīvās komitejas

Ziņojumā, citstarp norādot, ka neesot skaidri noregulēts šādu

programmu īstenošanas veids.

17.3.1. Satversmes tiesa spriedumā lietā

Nr. 2022-45-01 secinājusi, ka interešu izglītība ir

piemērots līdzeklis mazākumtautības valodas, kā arī ar

mazākumtautību kultūru un etnisko savdabību saistīta satura

apguvei gan pirmsskolas izglītības pakāpē bērniem jau no pusotra

gada vecuma, gan arī pamatizglītības pakāpē, ja interešu

izglītības nodarbību saturs tiek veidots atbilstoši bērnu spējām

un vajadzībām. Šajā lietā Dr. paed. Ieva

Margeviča-Grinberga, atsaucoties uz pētījumu rezultātiem,

uzsvēra, ka interešu izglītība var nodrošināt valodas apguvi, kā

arī kultūras un identitātes saglabāšanu, jo izglītojamo sociālā

mijiedarbība ar vienaudžiem mazākumtautību valodas un kultūras

interešu izglītības programmu ietvaros esot tikpat svarīga kā

pašas valodas apguve. Arī Dr. psych. Anika Miltuze

atzina, ka, savienojot pirmsskolas izglītības programmas

īstenošanu ar interešu izglītību, tiek bagātināta izglītojamā

apkārtējā vide, kas veicina smadzeņu attīstību (sk. Satversmes

tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2022-45-01 36.3. punktu).

Arī bērniem ar speciālām vajadzībām interešu izglītība vispār

ir piemērots līdzeklis mazākumtautības valodas, kā arī ar

mazākumtautību kultūru un etnisko savdabību saistīta satura

apguvei. Šādu bērnu iesaisti interešu izglītības nodarbībās

apstiprina arī izglītības iestāžu, tostarp Rēzeknes valsts poļu

ģimnāzijas, Rīgas 224. pirmsskolas izglītības iestādes, kā

arī pirmsskolas izglītības iestādes "Dzirnaviņas"

pieredze (sk. lietas materiālu 6. sēj. 25., 36. un

55. lp.).

Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi, ka izglītojamam

atbalsts šajās nodarbībās tiekot sniegts dzimtajā valodā (sk.

lietas materiālu 5. sēj. 122. lp.). Turklāt

valsts un pašvaldību izglītības iestādes un interešu izglītības

pedagogi varot programmas saturu pielāgot bērna individuālajām

spējām un interesēm, tostarp bērna speciālajām vajadzībām (sk.

lietas materiālu 5. sēj. 112. un 142. lp.). Arī

Valsts izglītības satura centrs ir norādījis, ka šādās interešu

izglītības nodarbībās var tikt piesaistīti pedagogi un pedagogu

palīgi, kuri apguvuši īpašas, izglītojamiem ar speciālām

vajadzībām piemērotas mācīšanas metodes (sk. lietas materiālu

5. sēj. 127. lp.).

Lai gan interešu izglītības nodarbību apmeklēšana ir

brīvprātīga, proti, balstīta izglītojamo interesēs, vajadzībās un

viņu vecāku izteiktajā gribā, iepretim vispārējai izglītībai,

kuras satura apguve ir obligāta, tas pats par sevi nav tāds

apstāklis, kas liktu apšaubīt valsts pozitīvā pienākuma izpildes

pienācību. Valsts pozitīvais pienākums ir izpildīts, nodrošinot

šādu programmu pieejamību, un tas, vai šis pienākums tiek pildīts

pienācīgi, nav atkarīgs no programmas obligātās vai neobligātās

dabas. Efektīva interešu izglītības programmas norise, kas ietver

arī izglītojamo iesaisti attiecīgajās nodarbībās, ir balstīta uz

valsts un pašvaldību izglītības iestāžu, izglītojamo un viņu

vecāku sadarbību. Citstarp jāņem vērā, ka arī iepriekš

pastāvējušais regulējums bija balstīts uz brīvprātības principu,

jo ļāva personai izvēlēties, vai tā apgūs mazākumtautību

izglītības programmu vai vispārējās izglītības programmu.

17.3.2. Ar Izglītības likuma 47.3 pantu

pašvaldībām ir uzlikts pienākums organizēt mazākumtautību valodas

un kultūrvēstures interešu izglītības programmu.

Šis pienākums jāpilda atbilstoši bērna labākajām interesēm, un

pieeja minētajai programmai ir nodrošināma ikvienam izglītojamam,

kura vecāki vai likumiskie pārstāvji ir iesnieguši attiecīgu

iesniegumu. Nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka mazākumtautību

valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas apguvē

ieinteresētam izglītojamam tiktu liegta iespēja šādu programmu

apgūt. Uz šādas situācijas nepieļaujamību Likumprojekta

"Grozījumi Izglītības likumā" izstrādes gaitā uzmanību

vērsis tiesībsargs, vienlaikus norādot uz to, ka arī izglītojamo

vecākiem jābūt aktīviem un, ievērojot bērna labākās interese un

vajadzības, jāvēršas izglītības iestādē ar lūgumu nodrošināt viņu

bērna izglītošanu interešu izglītības programmā (sk.

tiesībsarga vēstuli Nr. 1-8/21 "Par viedokļa

sniegšanu par likumprojektu "Grozījumi Izglītības

likumā" (Nr. 1519/Lp13). Pieejama:

titania.saeima.lv).

Latvijas Pašvaldību savienība norādījusi, ka arī tādā

gadījumā, ja mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu

izglītības programmu vēlas apgūt tikai viens vai divi

izglītojamie, pašvaldības meklējot iespēju apmierināt šo

izglītojamo pausto vēlmi (sk. Satversmes tiesas

2024. gada 12. aprīļa tiesas sēdes lietā

Nr. 2022-45-01 stenogrammu, 47. lp.).

Tāpat valsts, pildot savu pozitīvo pienākumu, ir noregulējusi

mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības

programmas norisi. Ministru kabinets, izpildot tam likumdevēja

piešķirto pilnvarojumu, ir pieņēmis Mazākumtautību interešu

izglītības noteikumus. Atbilstoši šajos noteikumos ietvertajai

paraugprogrammai plānots, ka mazākumtautību valodas un

kultūrvēstures interešu izglītības programmas ietvaros

izglītojamie apgūs mazākumtautību mutvārdu tradīcijas un

izpausmes, spēles, rotaļu tradīcijas, gadskārtu svētkus, etniskos

simbolus, pēc iespējām tradicionālās dziedāšanas, muzicēšanas,

dejošanas īpatnības un amatniecības prasmes, kā arī kultūras

savdabību raksturojošos artefaktus, zināšanas par attiecīgās

tautas kultūrai nozīmīgām personībām un to svarīgākajiem darbiem,

kultūras vērtību saglabāšanas un tālāknodošanas iespējas. Tātad

mazākumtautības valoda ir izmantojama ne tikai pašas šīs valodas

kā konkrēta mācību priekšmeta apguvē, bet gan kā pamats

mazākumtautības kultūras un etniskās savdabības apguvei,

saglabāšanai un attīstīšanai.

Reizē valsts un pašvaldību izglītības iestādes var un tām ir

pienākums individualizēt mazākumtautību valodas un kultūrvēstures

interešu izglītības programmu norisi atbilstoši izglītojamo

vajadzībām. Tā, piemēram, Rīgas Purvciema vidusskolas pārstāve

norādīja, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu

izglītības nodarbībās 1. klases izglītojamie mācoties lasīt,

rakstīt krieviski un iepazīstot krievu folkloru, savukārt

4. klasē mazākumtautību interešu programmas ietvaros

attīstot galvenokārt krievu valodas gramatikas zināšanas un

izpratni par krievu literatūru (sk. lietas materiālu

5. sēj. 128. un 134. lp.).

Izglītības iestādes dibinātājs un vadītājs ir atbildīgi par

visu izglītības iestādē īstenoto programmu, tostarp

mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības

programmas, norises tiesiskumu, un pie šīm personām izglītojamo

vecāki var vērsties arī jautājumos par izglītības saturu (sk.

Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 34.4.3. punktu).

Valsts un pašvaldību izglītības iestāžu vadītāji apmeklē interešu

izglītības nodarbības un par tām tiek sniegtas arī atskaites

(sk. lietas materiālu

5. sēj. 133. lp.).

Līdz ar to mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu

izglītības programmas organizēšana un norise ir vispārīgi

noregulēta Ministru kabineta noteikumos un citos normatīvajos

aktos, bet valsts un pašvaldību izglītības iestādēm, ja tās

atbilstoši pieprasījumam īsteno šādu programmu, ir pienākums

individualizēt un kontrolēt tās norisi.

17.4. Pieteikumu iesniedzēji norādījuši, ka interešu

izglītība esot sadrumstalota un neietverot obligātu pedagoģisko

atbalstu subjektīvu šķēršļu gadījumā. Arī Konsultatīvās komitejas

Ziņojumā uzsvērts, ka interešu izglītības programmu ietvaros

sasniegtie rezultāti netiekot vērtēti un neesot redzami skolas

pārskatos.

Pedagogam, kurš vēlas īstenot mazākumtautību valodas un

kultūrvēstures interešu izglītības programmu, atbilstoši

paraugprogrammai ir jāizstrādā un jāīsteno sava programma, kurā

norādāmi tās mērķi, uzdevumi, mērķauditorija, īstenošanas laiks

un vieta, plānoto mācību nodarbību skaits nedēļā un gadā, satura

tematiskais sadalījums, plānojamie sasniedzamie rezultāti, darba

organizācijas formas, mācību metodes, atgriezeniskās saites

nodrošināšana, mācību vides raksturojums, nepieciešamie mācību

līdzekļi un materiāli, programmas izstrādē izmantotās literatūras

saraksts un informācijas avoti (sk. Ministru

kabineta 2023. gada 29. augusta noteikumu Nr. 494

"Noteikumi par mazākumtautību valodas un

kultūrvēstures interešu izglītības programmas paraugu un tās

īstenošanas vadlīnijām" 5. punktu). Tādējādi

mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības

programma ir īstenojama atbilstoši konkrētam un mērķtiecīgam

plānam.

Nedz Satversmes normas, nedz Minoritāšu konvencijas