12. pants

Satversmes 105. pants piešķir vietējai pašvaldībai

plašu rīcības brīvību teritorijas plānojumā noteikt darbību

prioritātes, attīstības virzienus un sasniedzamos mērķus, kuru

labad nepieciešams paredzēt īpašuma tiesību izmantošanas

priekšnoteikumus. Izskatot konstitucionālo sūdzību, Satversmes

tiesas pienākums ir pārbaudīt, vai vietējā pašvaldība, izmantojot

savu rīcības brīvību, nav nesamērīgi ierobežojusi Satversmē

nostiprinātās personu pamattiesības netraucēti baudīt tiesības uz

īpašumu.

Izskatāmajā lietā secināms, ka nav iespējams sabiedrības

intereses aizsargāt ar citiem, personas tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem. Apstrīdētajās normās noteiktie

gadījumi, kad izstrādājams detālplānojums, kopsakarā ar likumos

un Ministru kabineta noteikumos paredzēto regulējumu saskaņo

dažādu teritorijas plānošanas procesā iesaistīto personu

atšķirīgās intereses. Apstrīdētajās normās noteiktie ierobežojumi

neliedz nekustamo īpašumu īpašniekiem baudīt tiesības uz īpašumu,

bet tikai paredz priekšnoteikumu šo tiesību līdzsvarošanai ar

citu personu tiesībām. Apstrīdētās normas ir nepieciešamas, lai

iespēju robežās nodrošinātu līdzsvaru starp vietējās pašvaldības,

valsts, ieinteresētās sabiedrības un atsevišķu nekustamo īpašumu

īpašnieku interesēm. Sabiedrības labums no apstrīdētajām normām

ir lielāks par atsevišķa nekustamā īpašuma īpašnieka tiesībām

nodarīto kaitējumu.

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 105. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda: