11. punkts

1Lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir samērīgs ar

2leģitīmo mērķi, kuru valsts, nosakot šo ierobežojumu, vēlējusies

3sasniegt, nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs

4līdzsvars starp personas pamattiesību ierobežojumu un sabiedrības

5interesēm. Proti, ir jāizvērtē, vai likumdevēja pieņemtajās

6tiesību normās ietvertais ierobežojums atbilst samērīguma

7principam:

8pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

9leģitīmā mērķa sasniegšanai;

10otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi

11nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

12intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

13treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai

14labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

15likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

16Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

17neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

18neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.

19Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr.

202006-38-03 16. punktu).

2111.1. Izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

22sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek

23sasniegts.

24Teritorijas plānojuma, tostarp detālplānojuma, izstrādāšana

25nav formāla procedūra. Tā ir reglamentēta, lai varētu identificēt

26un izsvērt dažādas intereses un noteikt, kurām no tām plānojumā

27dodama prioritāte. Šajā procesā ir jāpanāk visu iesaistīto pušu

28interešu līdzsvarošana un pēc iespējas plašākas sabiedrības

29interešu nodrošināšana (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2004.

30gada 9. marta sprieduma lietā Nr.2003-16-05 secinājumu daļas 5.1.

31punktu un 2008. gada 11. novembra lēmuma par tiesvedības

32izbeigšanu lietā Nr. 2008-24-03 8. punktu).

33Satversmes tiesa secina, ka arī izskatāmajā lietā pastāv

34acīmredzama cēloņsakarība starp apstrīdētajām normām un šo normu

35leģitīmo mērķi. No vienas puses, detālplānojuma galvenais

36uzdevums ir pamatot konkrētas teritorijas arhitektoniski

37telpiskās attīstības nosacījumus, kas pakļauti konkrētai

38teritorijas izmantošanas funkcijai, un nodrošināt plānojamās

39teritorijas iekļaušanos esošajā vidē (sk. Telpiskās

40plānošanas sistēmas attīstības koncepcijas 29. lpp.). Līdz ar

41to detālplānojums ir viens no teritorijas ilgtspējīgas attīstības

42nodrošināšanas līdzekļiem.

43No otras puses, detālplānojuma sabiedriskās apspriešanas

44mērķis ir gādāt par to, lai pati ieinteresētā sabiedrība, kurai

45vislabāk zināmi vietējie apstākļi, palīdz vietējai pašvaldībai

46rast tādu risinājumu, kas vislabāk atbilstu teritorijas

47ilgtspējīgas attīstības interesēm un taisnīgi līdzsvarotu

48nekustamā īpašnieka un sabiedrības intereses (sk.

49Satversmes tiesas 2007. gada 28. novembra lēmuma par

50tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-16-03 6. punktu).

51Aizputes dome, pieņemot apstrīdētās normas, ir izvēlējusies

52piemērotu līdzekli, lai līdzsvarotu dažādu personu - Pieteikuma

53iesniedzēja, Zemesgabaliem piegulošo nekustamo īpašumu īpašnieku

54un ieinteresētās sabiedrības - intereses.

55Līdz ar to apstrīdētās normas ir

56piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

5711.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību

58ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv nekādi citi līdzekļi,

59kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības

60tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var

61sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa jau daudzkārt uzsvērusi, ka

62saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

63līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā

64kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13.

65maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19.

66punktu un 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01

6714.2. punktu).

68Pieteikuma iesniedzējs nav norādījis, ka pastāvētu kaut vai

69viens iedarbīgs alternatīvs līdzeklis, ar kuru apstrīdētajās

70normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu

71sasniegt tikpat efektīvi. Lietā nav arī citu materiālu, kas

72norādītu uz alternatīvu risinājumu, ar kuru leģitīmo mērķi varētu

73sasniegt tādā pašā kvalitātē.

74Apstrīdētās normas gan ieinteresētajai sabiedrībai, gan

75vietējai pašvaldībai, gan arī konkrētu nekustamo īpašumu

76īpašniekiem nodrošina iespējas lemt par apdzīvotās vietas

77ilgtspējīgas attīstības un plānošanas jautājumiem. Arī valsts

78institūcijas, kuras atbilstoši Noteikumu Nr. 711 102.4.

79apakšpunktam norādītas detālplānojuma izstrādes darba uzdevumā,

80ar izvirzīto nosacījumu, sniegto atzinumu vai saskaņojumu

81starpniecību tiek iesaistītas minēto jautājumu risināšanā.

82Telpiskās plānošanas sistēmas attīstības koncepcijā norādīts,

83ka publiskās ārtelpas izveide ir teritorijas plānojuma

84īstenošanas svarīga sastāvdaļa un detālplānojums ir tā galvenais

85instruments. Detālplānojumā ir jāpamato konkrētas teritorijas

86arhitektoniski telpiskās attīstības nosacījumi, kas nodrošina

87plānojamās teritorijas iekļaušanos jau esošajā vidē (sk.

88Telpiskās plānošanas sistēmas attīstības koncepcijas 27. un

8929. lpp.).

90Vienlaikus tiesiskais regulējums nodrošina teritorijas

91plānošanas procesā iesaistīto personu tiesisko aizsardzību

92gadījumos, kad vietējā pašvaldība saistībā ar detālplānojuma

93izstrādāšanu ir nepamatoti pieņēmusi personai nelabvēlīgu lēmumu.

94Piemēram, gadījumos, kad personai nepamatoti tiek atteikta kāda

95lēmuma pieņemšana vai dokumenta izsniegšana, jo pirms būvniecības

96ieceres īstenošanas ir jāizstrādā detālplānojums, šai personai ir

97tiesības atteikumu apstrīdēt administratīvā procesa kārtībā. Arī

98gadījumā, kad detālplānojuma izstrādes darba uzdevumā ietverti

99kādi nepamatoti nosacījumi, šo nosacījumu adresāts ir tiesīgs tos

100apstrīdēt administratīvā procesa kārtībā (sk. VARAM viedokli

101lietas materiālu 164. - 165. lpp.).

102Tādējādi pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir

103teritorijas ilgtspējīgas attīstības nodrošināšana un citu personu

104- detālplānojuma izstrādes teritorijai piegulošo nekustamo

105īpašumu īpašnieku un ieinteresētās sabiedrības - interešu

106aizsardzība.

107Līdz ar to apstrīdētās normas ir

108nepieciešamas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

10911.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

110leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

111sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

112rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

113sabiedrība kopumā. Proti, Satversmes tiesai jānoskaidro šajā

114lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurām interesēm piešķirama

115prioritāte.

116Konstitucionālajā sūdzībā nav ietverts juridiskais pamatojums

117tam, kādēļ Pieteikuma iesniedzēja īpašuma tiesību ierobežojums

118būtu uzskatāms par neatbilstošu leģitīmajam mērķim. Pieteikuma

119iesniedzējs norāda vienīgi to, ka viņa tiesības esot ierobežotas

120nesamērīgi, jo Aizputes dome, izstrādājot un pieņemot teritorijas

121plānojumu, pārkāpusi pēctecības, vienlīdzīgu iespēju un

122savstarpējās saskaņotības principus. Turklāt Aizputes dome neesot

123ievērojusi arī Spriedumu lietā Nr. 2008-05-03, jo tikai pēc

124zinātniski pamatotas izpētes vietējā pašvaldība varot apgalvot,

125ka teritorijas plānojumā ietveramās tiesību normas ierobežo

126privātpersonas tiesības pēc iespējas mazākā mērā.

127Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. pantā ir norādīti

128atsevišķi teritorijas plānošanas principi, kas jāievēro,

129izstrādājot attīstības plānošanas dokumentus. Šie principi ir

130jāņem vērā, lai taisnīgi līdzsvarotu dažādu personu intereses,

131gan sekmējot teritorijas ekonomisko attīstību, gan nodrošinot

132vides aizsardzības prasību ievērošanu. Tādējādi teritorijas

133plānošanas jomā pamattiesību ierobežojuma atbilstība samērīguma

134principam izvērtējama, ņemot vērā to, vai ir ievēroti teritorijas

135plānošanas principi.

136Ievērojot gan konstitucionālajā sūdzībā, gan atbildes rakstā

137ietvertos argumentus, konkrētajā lietā ir vērtējama apstrīdēto

138normu atbilstība konstitucionālajā sūdzībā minētajiem teritorijas

139plānošanas principiem.

14011.3.1. Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3.

141panta 2. punkts paredz, ka teritorijas attīstības plānošanā ņem

142vērā pēctecības principu, kas prasa, lai jauni teritorijas

143attīstības plānošanas dokumenti tiktu izstrādāti, izvērtējot

144spēkā esošos attīstības plānošanas dokumentus un to īstenošanas

145praksi. Ievērojot minēto principu, vietējai pašvaldībai ir

146pienākums pēc teritorijas plānojumā akceptētās attīstības vīzijas

147īstenošanai noteiktā laika posma beigām izstrādāt jaunu

148attīstības vīziju un nostiprināt to jaunajā teritorijas plānojumā

149(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā

150Nr. 2007-11-03 23.1. punktu). Tas nozīmē, ka spēkā esošo

151teritorijas plānojumu var grozīt tad, ja mainījies tā pamatojums

152(sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr.

1532003-16-05 secinājumu daļas 7. punktu).

154Satversmes tiesa attiecībā uz pēctecības principu teritorijas

155plānošanas jomā atzinusi, ka, mainoties spēkā esošajam plānojuma

156pamatojumam, teritorijas plānojums grozāms, saglabājot tās

157teritorijas plānojuma daļas, kuru pamatojums nav mainījies.

158Pēctecības princips ļauj atcelt pašvaldības teritorijas plānojumu

159tikai tādā gadījumā, kad to aizstāj jauns teritorijas plānojums.

160Nevar pastāvēt tāda situācija, ka nekustamā īpašuma izmantošanu

161neregulē nekāds teritorijas plānojums (sk. Satversmes

162tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 14.1.

163punktu).

164Līdz ar to pēctecības principa mērķis teritorijas plānošanas

165jomā ir sekmēt tiesisko noteiktību un, cik vien tas iespējams,

166nepieļaut tādus gadījumus, kad atsevišķai teritorijai nebūtu

167noteikts tās izmantošanas veids.

168Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētās normas nevis regulē

169teritorijas atļautās vai plānotās izmantošanas veida noteikšanu

170vai grozīšanu, bet gan paredz attiecīgo darbību veikšanas

171priekšnoteikumus. Pieteikuma iesniedzējam piederošo Zemesgabalu

172izmantošanas veids teritorijas plānojumā ir noteikts - lauku

173teritorija, un šis jautājums Satversmes tiesā nav apstrīdēts.

174Turklāt no Aizputes domes sniegtās informācijas izriet, ka

175pirms Saistošo noteikumu Nr. 7 pieņemšanas Zemesgabaliem vispār

176nebija noteikts izmantošanas veids. Proti, Lažas pagasta padome,

177izpildot Spriedumu lietā Nr. 2008-05-03, 2009. gada 21. janvārī

178pieņēma saistošos noteikumus Nr. 6 "Grozījumi Lažas pagasta

179padomes 2007. gada 26. septembra saistošajos noteikumos Nr. 6

180"Liepājas rajona Lažas pagasta teritorijas plānojums 2007. -

1812019. gadam"", ar kuriem attiecībā uz Zemesgabaliem

182tika atcelta Lažas pagasta teritorijas plānojumā noteiktā

183plānotās un atļautās izmantošanas kārtība. Laikā, kad sākās

184Aizputes novada teritorijas plānojuma 2012. - 2023. gadam

185īstenošana, attiecībā uz Zemesgabaliem vēl nebija spēkā esošu

186plānotās un atļautās izmantošanas noteikumu (sk. lietas

187materiālu 123. lpp.).

188Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka apstrīdētās

189normas skartu Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. panta

1902. punktā ietverto pēctecības principu.

19111.3.2. Vienlīdzīgu iespēju princips, pēc Pieteikuma

192iesniedzēja domām, tiekot pārkāpts tādējādi, ka Saistošie

193noteikumi Nr. 7 pirms citu lielfermām līdzīgu objektu, piemēram,

194biogāzes ražotņu vai koģenerācijas staciju, būvniecības

195neparedzot pienākumu izstrādāt detālplānojumu.

196Savukārt Aizputes dome norāda, ka Saistošie noteikumi Nr. 7

197vispār nepieļaujot tādu objektu kā, piemēram, biogāzes ražotne

198būvniecību lauku teritorijā. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja

199arguments par vienlīdzīgu iespēju principa pārkāpumu neesot

200pamatots.

201Vienlīdzīgu iespēju princips ir definēts Teritorijas

202attīstības plānošanas likuma 3. panta 3. punktā, kas noteic, ka

203nozaru un teritoriālās, kā arī privātpersonu un sabiedrības

204intereses tiek vērtētas kopsakarībā ar mērķi veicināt attiecīgās

205teritorijas ilgtspējīgu attīstību.

206Satversmes tiesa norāda, ka pienākums izstrādāt detālplānojumu

207visupirms izriet no likuma un spēkā esošajiem Ministru kabineta

208noteikumiem. Tā Noteikumu Nr. 711 35.2. apakšpunkts paredz, ka

209lauku teritorijā detālplānojumu izstrādā, ja plānotā zemes

210vienību sadalīšana vai apbūve rada nepieciešamību pēc kompleksiem

211transporta infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves

212risinājumiem.

213Ja īstenojas likumā vai Ministru kabineta noteikumos

214paredzētais, tad neatkarīgi no tā, vai šis regulējums ir vai nav

215pārņemts pašvaldības teritorijas plānojumā, personai rodas

216pienākums pirms attiecīgās darbības veikšanas izstrādāt

217detālplānojumu. Piemēram, ja tiek plānota Pieteikuma iesniedzēja

218minētā biogāzes ražotnes vai koģenerācijas stacijas būvniecība un

219līdz ar to rodas nepieciešamība pēc kompleksiem transporta

220infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves risinājumiem,

221detālplānojuma izstrādāšanas nepieciešamība nepastarpināti izriet

222no Noteikumu Nr. 711 35.2. apakšpunkta, pat ja teritorijas

223plānojumā tas expressis verbis nav noregulēts.

224Arī Noteikumu Nr. 711 35.1. apakšpunkts, ievērojot teritorijas

225plānošanas principus, piešķir vietējai pašvaldībai plašu rīcības

226brīvību teritorijas plānojumā paredzēt gadījumus, kad

227nepieciešama detālplānojuma izstrāde (sk. VARAM viedokli

228lietas materiālu 162. - 164. lpp.). Tā Saistošajos noteikumos

229Nr. 7 pienākums izstrādāt detālplānojumu ir paredzēts, piemēram,

230pirms vēja elektrostaciju ierīkošanas, degvielas vai gāzes

231uzpildes staciju būvniecības, auto tirdzniecības vai tehniskās

232apkopes objektu izveidošanas, parku ierīkošanas, dažādu būvju un

233objektu ierīkošanas teritorijās, kuras atzītas par Eiropas

234Savienībā vai Latvijā īpaši aizsargājamiem biotopiem (sk.

235Saistošo noteikumu Nr. 7 344., 393.18., 434.37.2., 434.37.3.,

236467. un 511. punktu). Turklāt Saistošo noteikumu Nr. 7 572.4.

237apakšpunkts paredz, ka detālplānojumu izstrādā objektiem, kas var

238nelabvēlīgi ietekmēt vidi.

239Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka apstrīdētās

240normas pārkāptu Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. panta

2413. punktā ietverto vienlīdzīgu iespēju principu.

24211.3.3. Savstarpējās saskaņotības principa pārkāpums,

243pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, izpaužoties tādējādi, ka

244apstrīdētās normas esot pretrunā ar Spriedumā lietā Nr.

2452008-05-03 nolemto.

246Saskaņā ar Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. panta

2478. punktu savstarpējās saskaņotības princips nozīmē to, ka

248teritorijas attīstības plānošanas dokumenti tiek izstrādāti, tos

249savstarpēji saskaņojot un izvērtējot citos teritorijas attīstības

250plānošanas dokumentos noteikto.

251Satversmes tiesa Spriedumā lietā Nr. 2008-05-03 par

252neatbilstošiem Satversmes 105. pantam atzina divus Lažas pagasta

253padomes 2007. gada 26. septembra saistošo noteikumu Nr. 6

254"Liepājas rajona Lažas pagasta teritorijas plānojums 2007. -

2552019. gadam" teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu

256punktus. Šie punkti noteica, pirmkārt, aizliegumu būvēt jaunas

257un/vai paplašināt esošās lopkopības fermas (apbūves noteikumu

2583.10.6. punkta piektā daļa) un, otrkārt, maksimāli pieļaujamo

259cūku dzīvmasu uz vienu apbūves gabala platības hektāru (apbūves

260noteikumu 3.2.8. punkta piektās daļas "d"

261apakšpunkts).

262Spriedumā lietā Nr. 2008-05-03 Satversmes tiesa secināja, ka

263Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

264likumu un tam ir leģitīms mērķis, tāpat attiecīgie Lažas pagasta

265teritorijas plānojuma 2007. - 2019. gadam teritorijas

266izmantošanas un apbūves noteikumu punkti ir piemērots līdzeklis

267leģitīmā mērķa sasniegšanai, taču Lažas pagasta padome nav

268vērtējusi, vai nepastāv tāds līdzeklis, kas Pieteikuma

269iesniedzēja tiesības ierobežotu mazāk. Līdz ar to Lažas pagasta

270padome nebija izvēlējusies pēc iespējas saudzējošāku līdzekli

271leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

27212. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 secinājumu

273daļu).

274Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka uz izskatāmo lietu var

275attiecināt Spriedumā lietā Nr. 2008-05-03 izdarītos secinājumus.

276Proti, Aizputes dome tikai pēc zinātniski pamatotas izpētes

277varētu apgalvot, ka nav tādu līdzekļu, kas privātpersonas

278tiesības ierobežotu pēc iespējas mazāk.

279Satversmes tiesa atzīst, ka Pieteikuma iesniedzēja norādītie

280argumenti nav attiecināmi uz izskatāmo lietu, jo apstrīdētās

281normas ir atšķirīgas un tajās noteiktie pamattiesību ierobežojumi

282nav salīdzināmi ar tiem, kas tika vērtēti Spriedumā lietā Nr.

2832008-05-03.

284Lietā Nr. 2008-05-03 apstrīdētās normas noteica kvantitatīvu

285ierobežojumu cūku dzīvmasas izvietojumam uz vienu apbūves gabala

286platības hektāru, kā arī imperatīvu aizliegumu būvēt jebkādas

287jaunas vai paplašināt esošās fermas. Savukārt izskatāmajā lietā

288apstrīdētās normas saskaņā ar likumā, kā arī Ministru kabineta

289noteikumos ietverto regulējumu nosaka lielfermu būvniecības vai

290rekonstrukcijas ieceres īstenošanas priekšnoteikumu -

291detālplānojuma izstrādāšanu. Apstrīdētās normas nedz aizliedz

292jaunu lielfermu būvniecību vai esošo lielfermu rekonstrukciju,

293nedz arī nosaka jebkādus kvantitatīvus ierobežojumus mājlopu

294izvietošanai konkrētā teritorijas vienībā.

295Līdz ar to apstrīdētās normas neskar Teritorijas attīstības

296plānošanas likuma 3. panta 8. punktā ietverto savstarpējās

297saskaņotības principu.