11. pants

Lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir samērīgs ar

leģitīmo mērķi, kuru valsts, nosakot šo ierobežojumu, vēlējusies

sasniegt, nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs

līdzsvars starp personas pamattiesību ierobežojumu un sabiedrības

interesēm. Proti, ir jāizvērtē, vai likumdevēja pieņemtajās

tiesību normās ietvertais ierobežojums atbilst samērīguma

principam:

pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai;

otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi

nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai

labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2006-38-03 16. punktu).

11.1. Izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek

sasniegts.

Teritorijas plānojuma, tostarp detālplānojuma, izstrādāšana

nav formāla procedūra. Tā ir reglamentēta, lai varētu identificēt

un izsvērt dažādas intereses un noteikt, kurām no tām plānojumā

dodama prioritāte. Šajā procesā ir jāpanāk visu iesaistīto pušu

interešu līdzsvarošana un pēc iespējas plašākas sabiedrības

interešu nodrošināšana (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2004.

gada 9. marta sprieduma lietā Nr.2003-16-05 secinājumu daļas 5.1.

punktu un 2008. gada 11. novembra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2008-24-03 8. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka arī izskatāmajā lietā pastāv

acīmredzama cēloņsakarība starp apstrīdētajām normām un šo normu

leģitīmo mērķi. No vienas puses, detālplānojuma galvenais

uzdevums ir pamatot konkrētas teritorijas arhitektoniski

telpiskās attīstības nosacījumus, kas pakļauti konkrētai

teritorijas izmantošanas funkcijai, un nodrošināt plānojamās

teritorijas iekļaušanos esošajā vidē (sk. Telpiskās

plānošanas sistēmas attīstības koncepcijas 29. lpp.). Līdz ar

to detālplānojums ir viens no teritorijas ilgtspējīgas attīstības

nodrošināšanas līdzekļiem.

No otras puses, detālplānojuma sabiedriskās apspriešanas

mērķis ir gādāt par to, lai pati ieinteresētā sabiedrība, kurai

vislabāk zināmi vietējie apstākļi, palīdz vietējai pašvaldībai

rast tādu risinājumu, kas vislabāk atbilstu teritorijas

ilgtspējīgas attīstības interesēm un taisnīgi līdzsvarotu

nekustamā īpašnieka un sabiedrības intereses (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 28. novembra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-16-03 6. punktu).

Aizputes dome, pieņemot apstrīdētās normas, ir izvēlējusies

piemērotu līdzekli, lai līdzsvarotu dažādu personu - Pieteikuma

iesniedzēja, Zemesgabaliem piegulošo nekustamo īpašumu īpašnieku

un ieinteresētās sabiedrības - intereses.

Līdz ar to apstrīdētās normas ir

piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

11.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību

ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv nekādi citi līdzekļi,

kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības

tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var

sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa jau daudzkārt uzsvērusi, ka

saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā

kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13.

maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19.

punktu un 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01

14.2. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs nav norādījis, ka pastāvētu kaut vai

viens iedarbīgs alternatīvs līdzeklis, ar kuru apstrīdētajās

normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu

sasniegt tikpat efektīvi. Lietā nav arī citu materiālu, kas

norādītu uz alternatīvu risinājumu, ar kuru leģitīmo mērķi varētu

sasniegt tādā pašā kvalitātē.

Apstrīdētās normas gan ieinteresētajai sabiedrībai, gan

vietējai pašvaldībai, gan arī konkrētu nekustamo īpašumu

īpašniekiem nodrošina iespējas lemt par apdzīvotās vietas

ilgtspējīgas attīstības un plānošanas jautājumiem. Arī valsts

institūcijas, kuras atbilstoši Noteikumu Nr. 711 102.4.

apakšpunktam norādītas detālplānojuma izstrādes darba uzdevumā,

ar izvirzīto nosacījumu, sniegto atzinumu vai saskaņojumu

starpniecību tiek iesaistītas minēto jautājumu risināšanā.

Telpiskās plānošanas sistēmas attīstības koncepcijā norādīts,

ka publiskās ārtelpas izveide ir teritorijas plānojuma

īstenošanas svarīga sastāvdaļa un detālplānojums ir tā galvenais

instruments. Detālplānojumā ir jāpamato konkrētas teritorijas

arhitektoniski telpiskās attīstības nosacījumi, kas nodrošina

plānojamās teritorijas iekļaušanos jau esošajā vidē (sk.

Telpiskās plānošanas sistēmas attīstības koncepcijas 27. un

29. lpp.).

Vienlaikus tiesiskais regulējums nodrošina teritorijas

plānošanas procesā iesaistīto personu tiesisko aizsardzību

gadījumos, kad vietējā pašvaldība saistībā ar detālplānojuma

izstrādāšanu ir nepamatoti pieņēmusi personai nelabvēlīgu lēmumu.

Piemēram, gadījumos, kad personai nepamatoti tiek atteikta kāda

lēmuma pieņemšana vai dokumenta izsniegšana, jo pirms būvniecības

ieceres īstenošanas ir jāizstrādā detālplānojums, šai personai ir

tiesības atteikumu apstrīdēt administratīvā procesa kārtībā. Arī

gadījumā, kad detālplānojuma izstrādes darba uzdevumā ietverti

kādi nepamatoti nosacījumi, šo nosacījumu adresāts ir tiesīgs tos

apstrīdēt administratīvā procesa kārtībā (sk. VARAM viedokli

lietas materiālu 164. - 165. lpp.).

Tādējādi pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir

teritorijas ilgtspējīgas attīstības nodrošināšana un citu personu

- detālplānojuma izstrādes teritorijai piegulošo nekustamo

īpašumu īpašnieku un ieinteresētās sabiedrības - interešu

aizsardzība.

Līdz ar to apstrīdētās normas ir

nepieciešamas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

11.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā. Proti, Satversmes tiesai jānoskaidro šajā

lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurām interesēm piešķirama

prioritāte.

Konstitucionālajā sūdzībā nav ietverts juridiskais pamatojums

tam, kādēļ Pieteikuma iesniedzēja īpašuma tiesību ierobežojums

būtu uzskatāms par neatbilstošu leģitīmajam mērķim. Pieteikuma

iesniedzējs norāda vienīgi to, ka viņa tiesības esot ierobežotas

nesamērīgi, jo Aizputes dome, izstrādājot un pieņemot teritorijas

plānojumu, pārkāpusi pēctecības, vienlīdzīgu iespēju un

savstarpējās saskaņotības principus. Turklāt Aizputes dome neesot

ievērojusi arī Spriedumu lietā Nr. 2008-05-03, jo tikai pēc

zinātniski pamatotas izpētes vietējā pašvaldība varot apgalvot,

ka teritorijas plānojumā ietveramās tiesību normas ierobežo

privātpersonas tiesības pēc iespējas mazākā mērā.

Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. pantā ir norādīti

atsevišķi teritorijas plānošanas principi, kas jāievēro,

izstrādājot attīstības plānošanas dokumentus. Šie principi ir

jāņem vērā, lai taisnīgi līdzsvarotu dažādu personu intereses,

gan sekmējot teritorijas ekonomisko attīstību, gan nodrošinot

vides aizsardzības prasību ievērošanu. Tādējādi teritorijas

plānošanas jomā pamattiesību ierobežojuma atbilstība samērīguma

principam izvērtējama, ņemot vērā to, vai ir ievēroti teritorijas

plānošanas principi.

Ievērojot gan konstitucionālajā sūdzībā, gan atbildes rakstā

ietvertos argumentus, konkrētajā lietā ir vērtējama apstrīdēto

normu atbilstība konstitucionālajā sūdzībā minētajiem teritorijas

plānošanas principiem.

11.3.1. Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3.

panta 2. punkts paredz, ka teritorijas attīstības plānošanā ņem

vērā pēctecības principu, kas prasa, lai jauni teritorijas

attīstības plānošanas dokumenti tiktu izstrādāti, izvērtējot

spēkā esošos attīstības plānošanas dokumentus un to īstenošanas

praksi. Ievērojot minēto principu, vietējai pašvaldībai ir

pienākums pēc teritorijas plānojumā akceptētās attīstības vīzijas

īstenošanai noteiktā laika posma beigām izstrādāt jaunu

attīstības vīziju un nostiprināt to jaunajā teritorijas plānojumā

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2007-11-03 23.1. punktu). Tas nozīmē, ka spēkā esošo

teritorijas plānojumu var grozīt tad, ja mainījies tā pamatojums

(sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr.

2003-16-05 secinājumu daļas 7. punktu).

Satversmes tiesa attiecībā uz pēctecības principu teritorijas

plānošanas jomā atzinusi, ka, mainoties spēkā esošajam plānojuma

pamatojumam, teritorijas plānojums grozāms, saglabājot tās

teritorijas plānojuma daļas, kuru pamatojums nav mainījies.

Pēctecības princips ļauj atcelt pašvaldības teritorijas plānojumu

tikai tādā gadījumā, kad to aizstāj jauns teritorijas plānojums.

Nevar pastāvēt tāda situācija, ka nekustamā īpašuma izmantošanu

neregulē nekāds teritorijas plānojums (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 14.1.

punktu).

Līdz ar to pēctecības principa mērķis teritorijas plānošanas

jomā ir sekmēt tiesisko noteiktību un, cik vien tas iespējams,

nepieļaut tādus gadījumus, kad atsevišķai teritorijai nebūtu

noteikts tās izmantošanas veids.

Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētās normas nevis regulē

teritorijas atļautās vai plānotās izmantošanas veida noteikšanu

vai grozīšanu, bet gan paredz attiecīgo darbību veikšanas

priekšnoteikumus. Pieteikuma iesniedzējam piederošo Zemesgabalu

izmantošanas veids teritorijas plānojumā ir noteikts - lauku

teritorija, un šis jautājums Satversmes tiesā nav apstrīdēts.

Turklāt no Aizputes domes sniegtās informācijas izriet, ka

pirms Saistošo noteikumu Nr. 7 pieņemšanas Zemesgabaliem vispār

nebija noteikts izmantošanas veids. Proti, Lažas pagasta padome,

izpildot Spriedumu lietā Nr. 2008-05-03, 2009. gada 21. janvārī

pieņēma saistošos noteikumus Nr. 6 "Grozījumi Lažas pagasta

padomes 2007. gada 26. septembra saistošajos noteikumos Nr. 6

"Liepājas rajona Lažas pagasta teritorijas plānojums 2007. -

2019. gadam"", ar kuriem attiecībā uz Zemesgabaliem

tika atcelta Lažas pagasta teritorijas plānojumā noteiktā

plānotās un atļautās izmantošanas kārtība. Laikā, kad sākās

Aizputes novada teritorijas plānojuma 2012. - 2023. gadam

īstenošana, attiecībā uz Zemesgabaliem vēl nebija spēkā esošu

plānotās un atļautās izmantošanas noteikumu (sk. lietas

materiālu 123. lpp.).

Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka apstrīdētās

normas skartu Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. panta

2. punktā ietverto pēctecības principu.

11.3.2. Vienlīdzīgu iespēju princips, pēc Pieteikuma

iesniedzēja domām, tiekot pārkāpts tādējādi, ka Saistošie

noteikumi Nr. 7 pirms citu lielfermām līdzīgu objektu, piemēram,

biogāzes ražotņu vai koģenerācijas staciju, būvniecības

neparedzot pienākumu izstrādāt detālplānojumu.

Savukārt Aizputes dome norāda, ka Saistošie noteikumi Nr. 7

vispār nepieļaujot tādu objektu kā, piemēram, biogāzes ražotne

būvniecību lauku teritorijā. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja

arguments par vienlīdzīgu iespēju principa pārkāpumu neesot

pamatots.

Vienlīdzīgu iespēju princips ir definēts Teritorijas

attīstības plānošanas likuma 3. panta 3. punktā, kas noteic, ka

nozaru un teritoriālās, kā arī privātpersonu un sabiedrības

intereses tiek vērtētas kopsakarībā ar mērķi veicināt attiecīgās

teritorijas ilgtspējīgu attīstību.

Satversmes tiesa norāda, ka pienākums izstrādāt detālplānojumu

visupirms izriet no likuma un spēkā esošajiem Ministru kabineta

noteikumiem. Tā Noteikumu Nr. 711 35.2. apakšpunkts paredz, ka

lauku teritorijā detālplānojumu izstrādā, ja plānotā zemes

vienību sadalīšana vai apbūve rada nepieciešamību pēc kompleksiem

transporta infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves

risinājumiem.

Ja īstenojas likumā vai Ministru kabineta noteikumos

paredzētais, tad neatkarīgi no tā, vai šis regulējums ir vai nav

pārņemts pašvaldības teritorijas plānojumā, personai rodas

pienākums pirms attiecīgās darbības veikšanas izstrādāt

detālplānojumu. Piemēram, ja tiek plānota Pieteikuma iesniedzēja

minētā biogāzes ražotnes vai koģenerācijas stacijas būvniecība un

līdz ar to rodas nepieciešamība pēc kompleksiem transporta

infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves risinājumiem,

detālplānojuma izstrādāšanas nepieciešamība nepastarpināti izriet

no Noteikumu Nr. 711 35.2. apakšpunkta, pat ja teritorijas

plānojumā tas expressis verbis nav noregulēts.

Arī Noteikumu Nr. 711 35.1. apakšpunkts, ievērojot teritorijas

plānošanas principus, piešķir vietējai pašvaldībai plašu rīcības

brīvību teritorijas plānojumā paredzēt gadījumus, kad

nepieciešama detālplānojuma izstrāde (sk. VARAM viedokli

lietas materiālu 162. - 164. lpp.). Tā Saistošajos noteikumos

Nr. 7 pienākums izstrādāt detālplānojumu ir paredzēts, piemēram,

pirms vēja elektrostaciju ierīkošanas, degvielas vai gāzes

uzpildes staciju būvniecības, auto tirdzniecības vai tehniskās

apkopes objektu izveidošanas, parku ierīkošanas, dažādu būvju un

objektu ierīkošanas teritorijās, kuras atzītas par Eiropas

Savienībā vai Latvijā īpaši aizsargājamiem biotopiem (sk.

Saistošo noteikumu Nr. 7 344., 393.18., 434.37.2., 434.37.3.,

467. un 511. punktu). Turklāt Saistošo noteikumu Nr. 7 572.4.

apakšpunkts paredz, ka detālplānojumu izstrādā objektiem, kas var

nelabvēlīgi ietekmēt vidi.

Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka apstrīdētās

normas pārkāptu Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. panta

3. punktā ietverto vienlīdzīgu iespēju principu.

11.3.3. Savstarpējās saskaņotības principa pārkāpums,

pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, izpaužoties tādējādi, ka

apstrīdētās normas esot pretrunā ar Spriedumā lietā Nr.

2008-05-03 nolemto.

Saskaņā ar Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. panta

8. punktu savstarpējās saskaņotības princips nozīmē to, ka

teritorijas attīstības plānošanas dokumenti tiek izstrādāti, tos

savstarpēji saskaņojot un izvērtējot citos teritorijas attīstības

plānošanas dokumentos noteikto.

Satversmes tiesa Spriedumā lietā Nr. 2008-05-03 par

neatbilstošiem Satversmes 105. pantam atzina divus Lažas pagasta

padomes 2007. gada 26. septembra saistošo noteikumu Nr. 6

"Liepājas rajona Lažas pagasta teritorijas plānojums 2007. -

2019. gadam" teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu

punktus. Šie punkti noteica, pirmkārt, aizliegumu būvēt jaunas

un/vai paplašināt esošās lopkopības fermas (apbūves noteikumu

3.10.6. punkta piektā daļa) un, otrkārt, maksimāli pieļaujamo

cūku dzīvmasu uz vienu apbūves gabala platības hektāru (apbūves

noteikumu 3.2.8. punkta piektās daļas "d"

apakšpunkts).

Spriedumā lietā Nr. 2008-05-03 Satversmes tiesa secināja, ka

Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

likumu un tam ir leģitīms mērķis, tāpat attiecīgie Lažas pagasta

teritorijas plānojuma 2007. - 2019. gadam teritorijas

izmantošanas un apbūves noteikumu punkti ir piemērots līdzeklis

leģitīmā mērķa sasniegšanai, taču Lažas pagasta padome nav

vērtējusi, vai nepastāv tāds līdzeklis, kas Pieteikuma

iesniedzēja tiesības ierobežotu mazāk. Līdz ar to Lažas pagasta

padome nebija izvēlējusies pēc iespējas saudzējošāku līdzekli

leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 secinājumu

daļu).

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka uz izskatāmo lietu var

attiecināt Spriedumā lietā Nr. 2008-05-03 izdarītos secinājumus.

Proti, Aizputes dome tikai pēc zinātniski pamatotas izpētes

varētu apgalvot, ka nav tādu līdzekļu, kas privātpersonas

tiesības ierobežotu pēc iespējas mazāk.

Satversmes tiesa atzīst, ka Pieteikuma iesniedzēja norādītie

argumenti nav attiecināmi uz izskatāmo lietu, jo apstrīdētās

normas ir atšķirīgas un tajās noteiktie pamattiesību ierobežojumi

nav salīdzināmi ar tiem, kas tika vērtēti Spriedumā lietā Nr.

2008-05-03.

Lietā Nr. 2008-05-03 apstrīdētās normas noteica kvantitatīvu

ierobežojumu cūku dzīvmasas izvietojumam uz vienu apbūves gabala

platības hektāru, kā arī imperatīvu aizliegumu būvēt jebkādas

jaunas vai paplašināt esošās fermas. Savukārt izskatāmajā lietā

apstrīdētās normas saskaņā ar likumā, kā arī Ministru kabineta

noteikumos ietverto regulējumu nosaka lielfermu būvniecības vai

rekonstrukcijas ieceres īstenošanas priekšnoteikumu -

detālplānojuma izstrādāšanu. Apstrīdētās normas nedz aizliedz

jaunu lielfermu būvniecību vai esošo lielfermu rekonstrukciju,

nedz arī nosaka jebkādus kvantitatīvus ierobežojumus mājlopu

izvietošanai konkrētā teritorijas vienībā.

Līdz ar to apstrīdētās normas neskar Teritorijas attīstības

plānošanas likuma 3. panta 8. punktā ietverto savstarpējās

saskaņotības principu.