Par Aizputes novada domes 2012.gada 28.marta saistošo noteikumu Nr.7 "Aizputes novada teritorijas plānojuma 2012.–2023. gadam grafiskā daļa un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" 407.16.3., 434.23. un 572.6.apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Aizputes dome - atbildes rakstā un papildu paskaidrojumos

3norāda, ka konstitucionālā sūdzība neesot pamatota un apstrīdētās

4normas atbilstot Satversmes 105. pantam.

5Saistošajos noteikumos Nr. 7 ietvertā lielfermas definīcija

6saturiski saskanot ar likuma "Par piesārņojumu" 1.

7pielikuma sestās daļas 6. punktu, kurā norādītas piesārņojošās

8darbības, kuru veikšanai nepieciešama A kategorijas atļauja.

9Termins "lielferma" esot identisks likumā lietotajam

10jēdzienam "ferma intensīvai cūku un mājputnu

11audzēšanai".

12Zemesgabali atrodoties teritorijā, kuras atļautā izmantošana

13ir lauku teritorija, nevis ražošanas un tehniskās apbūves

14teritorija. Līdz ar to Saistošo noteikumu Nr. 7 407.16.3.

15apakšpunkts nevarot aizskart Pieteikuma iesniedzēja

16pamattiesības.

17Neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēja arguments, ka

18apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežojot tā pamattiesības.

19Teritorijas plānošana esot cieši saistīta ar vides jautājumiem,

20jo teritorijas plānojuma īstenošana ietekmējot dabas, antropogēno

21un sociālo faktoru kopumu. Aizputes dome piekrīt, ka ne katra

22būvniecības iecere uzskatāma par vides tiesību jautājumu, tomēr

23izšķirošais faktors esot tas, cik būtiska ir būvniecības ietekme,

24un to šajā gadījumā apliecinot izsniegtās A un B kategorijas

25piesārņojošu darbību veikšanas atļaujas.

26Pamatojoties uz Noteikumu Nr. 1148 57.1. apakšpunktu,

27detālplānojums izstrādājams vietējās pašvaldības teritorijas

28plānojumā norādītajām teritorijām. Pēc Aizputes domes ieskata,

29detālplānojums esot būtiski nepieciešams funkcionāls vietējās

30pašvaldības teritorijas plānojuma īstenošanas līdzeklis. Turklāt

31detālplānojums esot viens no galvenajiem instrumentiem, kuri

32nodrošina sabiedrības un valsts interešu saskaņošanu ar

33Pieteikuma iesniedzēja interesēm. Tādēļ neesot pamatots

34Pieteikuma iesniedzēja arguments, ka Noteikumi Nr. 1148

35neparedzot pašvaldībai tiesības savā teritorijas plānojumā

36noteikt teritorijas, kurām izstrādājams detālplānojums.

37Apstrīdētās normas esot pieņemtas, ievērojot gan pašvaldībai

38deleģēto kompetenci, gan arī teritorijas plānošanas jomu

39regulējošās normas. Šo normu tiesiskumu esot atzinusi arī Vides

40aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (turpmāk arī -

41VARAM).

42Negatīvu ietekmi uz vidi atstājot nevis pati ferma vai būve,

43bet gan tās darbības rezultātā radītie atkritumi un citas vielas.

44Pieteikuma iesniedzēja plānotā lielfermu paplašināšana atstāšot

45ietekmi uz sabiedrības interesēm kopumā, proti, kūtsmēsli tiekot

46izvesti pa pašvaldības autoceļiem, šķērsojot ciemus un apdzīvotas

47vietas. Prasība izstrādāt detālplānojumu lielfermu būvniecībai

48esot izvirzīta ar mērķi plānošanas un projektēšanas stadijā

49vispusīgi izvērtēt iespējamās problēmas un rast tām kompleksus

50risinājumus. Tas savukārt uzliekot pašvaldībai par pienākumu ņemt

51vērā labākos pieejamos tehniskos paņēmienus līdz ar

52visefektīvākajām, progresīvākajām tehnoloģijām un ekspluatācijas

53metodēm. Pēc Aizputes domes ieskata, nedz likums "Par

54piesārņojumu", nedz arī Būvniecības likums šos jautājumus

55pilnībā neatrisinot, tāpēc minētos mērķus visefektīvāk iespējams

56sasniegt ar detālplānojuma palīdzību.

57Ministru kabineta 2012. gada 16. oktobra noteikumu Nr. 711

58"Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas

59dokumentiem" (turpmāk - Noteikumi Nr. 711) 38. un 109.

60punkts paredzot, ka persona ir tiesīga vienlaicīgi izstrādāt

61teritorijas attīstības plānošanas dokumentus - detālplānojumu,

62skiču projektu un ietekmes uz vidi novērtējumu. Līdz ar to neesot

63pamatots Pieteikuma iesniedzēja arguments par to, ka

64detālplānojuma izstrādāšana nesamērīgi ilgi kavēšot

65būvniecību.

66Aizputes dome uzskata, ka tās rīcība ir samērīga, proti,

67labums, ko gūst sabiedrība, esot lielāks par personas tiesībām

68radīto ierobežojumu. Apstrīdētās normas neaizliedzot lielfermu

69būvniecību vai rekonstrukciju, bet nosakot šo darbību īstenošanas

70priekšnoteikumu, lai līdzsvarotu sabiedrības un Pieteikuma

71iesniedzēja tiesības.

1Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un

2reģionālās attīstības ministrija - norāda, ka Aizputes dome

3nav pārkāpusi teritorijas plānošanas principus, bet

4konstitucionālā sūdzība ir balstīta uz nepareizu tiesību normu

5interpretāciju.

6Pēc VARAM ieskata, Pieteikuma iesniedzējam uz saņemto A un B

7kategorijas piesārņojošu darbību veikšanas atļauju pamata

8nevarēja rasties tiesiskā paļāvība uz to, ka nākotnē tas drīkstēs

9jau esošās lielfermas paplašināt. Likumos un Ministru kabineta

10noteikumos esot paredzēta kārtība, kādā persona var saņemt

11atļauju piesārņojošu darbību veikšanai. Tomēr fakts, ka šāda

12atļauja ir saņemta, neliedzot pašvaldībai tiesības teritorijas

13plānošanas dokumentos paredzēt atsevišķu darbību veikšanas

14priekšnoteikumus.

15Teritorijas attīstības plānošanas likums stājies spēkā 2011.

16gada 1. decembrī, savukārt Aizputes dome Saistošo noteikumu Nr. 7

17izstrādi esot uzsākusi 2011. gada 26. janvārī. Saistošo noteikumu

18Nr. 7 izstrādei Aizputes dome esot piemērojusi attiecīgajā laikā

19spēkā bijušos normatīvos aktus, proti, Teritorijas attīstības

20plānošanas likumu un Noteikumus Nr. 1148. Tādējādi Saistošie

21noteikumi Nr. 7 esot izstrādāti, pamatojoties uz spēkā esošajām

22tiesību normām.

23Ministru kabineta 1997. gada 1. aprīļa noteikumu Nr. 112

24"Vispārīgie būvnoteikumi" 21. punkts nosakot, ka

25rekonstrukcija ir būves vai tās daļas pārbūve, mainot būves vai

26tās daļas apjomu un mainot vai saglabājot funkciju. VARAM uzsver,

27ka Aizputes domei, pieņemot lēmumu par detālplānojuma izstrādi,

28esot jāvērtē, vai lielfermu rekonstrukcija ietekmēs apkārtējo

29teritoriju.

30Saskaņā ar Noteikumu Nr. 1148 57. punktu detālplānojumu bijis

31nepieciešams izstrādāt pašvaldības teritorijas plānojumā

32paredzētajai teritorijai, un minētā norma pašvaldībai piešķīrusi

33tiesības šādas teritorijas noteikt. Savukārt saskaņā ar Noteikumu

34Nr. 1148 58. punktu pašvaldība teritorijas plānojuma teritorijas

35izmantošanas un apbūves noteikumos varējusi noteikt gadījumus,

36kad nepieciešams izstrādāt detālplānojumu lauksaimniecībā

37izmantojamām teritorijām.

38VARAM arī norāda, ka apstrīdētajās normās noteiktā prasība

39izstrādāt detālplānojumu pirms lielfermu būvniecības vai

40rekonstrukcijas atbilstot normatīvo aktu prasībām un neaizskarot

41Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības.

42Secinājumu

43daļa

1Satversmes tiesā 2013. gada 6. martā tika saņemts

2Pieteikuma iesniedzēja iesniegums, kurā lūgts izbeigt tiesvedību

3lietā. Iesniegumā vispārīgi norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējs

4un Aizputes dome esot konceptuāli vienojušies par turpmāko

5sadarbību.

6Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 1. punkts

7paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

8pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu pēc pieteikuma

9iesniedzēja rakstveida lūguma. Satversmes tiesas likuma 29. panta

10pirmās daļas punkti piešķir Satversmes tiesai tiesības izbeigt

11tiesvedību lietā, bet ne pienākumu to darīt (sk., piemēram,

12Satversmes tiesas 2007. gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības

13izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03 11. punktu). Lemjot par

14iespēju izbeigt tiesvedību, Satversmes tiesa citastarp ņem vērā

15arī pieteikuma iesniedzēja lūgumā ietverto pamatojumu.

16Satversmes tiesas process notiek publiski tiesiskās interesēs.

17Lietas dalībnieku vienošanās, ja nav citu svarīgu apstākļu, pašas

18par sevi nevar kalpot par Satversmes tiesā ierosinātās

19tiesvedības izbeigšanas pamatu. Apsverot jautājumu par

20tiesvedības izbeigšanu lietā, kas ierosināta pēc konstitucionālās

21sūdzības, Satversmes tiesas uzdevums ir atbilstoši tās

22kompetencei nodrošināt tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā

23pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiktu novērsts regulējums,

24kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiskā spēka

25tiesību normām (aktiem), kā arī dot savu vērtējumu

26konstitucionāli nozīmīgos jautājumos. Strīds par zemāka juridiskā

27spēka normas (akta) atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību

28normām tiek atrisināts gan tad, ja apstrīdētā norma tiek atzīta

29par neatbilstošu, gan tad, ja tā tiek atzīta par atbilstošu

30augstāka juridiskā spēka tiesību normai (sk. Satversmes tiesas

312002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu

32daļas 2.2. punktu un 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr.

332008-35-01 11. punktu).

34Izlemjot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā,

35izšķirošais apstāklis ir tas, vai apstrīdētā norma ir zaudējusi

36savu spēku (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 12.

37februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-11-01

388.2. punktu).

39Nedz Pieteikuma iesniedzējs, nedz Aizputes dome nav snieguši

40Satversmes tiesai informāciju par to, ka apstrīdētās normas līdz

41lietas izskatīšanas sākumam būtu grozītas vai zaudējušas savu

42juridisko spēku. Arī Satversmes tiesa nav guvusi šāda apstākļa

43apstiprinājumu.

44Lieta skar būtiskus teritorijas plānošanas jautājumus, un

45konstitucionālajā sūdzībā ir apšaubīta vietējās pašvaldības

46rīcības atbilstība Satversmei. Šādā gadījumā, vadoties no

47tiesiskās noteiktības principa, būtu izvērtējams, vai vietējās

48pašvaldības rīcība atbilst Satversmei, kā arī noskaidrojamas

49Satversmes prasības attiecībā uz vietējās pašvaldības rīcību.

50Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka līdzšinējos tiesas

51nolēmumos nav vērtēts jautājums par iespējamiem personu

52pamattiesību ierobežojumiem, kas saistīti ar vietējās pašvaldības

53tiesībām teritorijas plānojumā paredzēt gadījumus, kad

54izstrādājams detālplānojums.

55Tiesiskās noteiktības principam neatbilstu tāda situācija, ka

56konstitucionālajā sūdzībā tiek apšaubīta publisko tiesību

57juridiskās personas izdotās tiesību normas atbilstība Satversmei,

58šī norma līdz lietas izskatīšanas sākumam nav zaudējusi savu

59juridisko spēku, bet tiesa izbeidz tiesvedību, balstoties vienīgi

60uz pieteikuma iesniedzēja vispārīgi formulētu lūgumu.

61Līdz ar to Satversmes tiesa uzskata,

62ka tiesvedība lietā ir turpināma.

1Konstitucionālajā sūdzībā apstrīdēta triju

2Saistošajos noteikumos Nr. 7 ietverto normu atbilstība Satversmes

3105. pantam.

4No Aizputes domes atbildes raksta izriet, ka Pieteikuma

5iesniedzēja pamattiesības neskar Saistošo noteikumu Nr. 7

6407.16.3. apakšpunkts, jo šī norma attiecoties tikai uz tādu

7teritoriju, kuras izmantošanas veids (funkcionālā zona) ir

8ražošanas un tehniskās apbūves teritorija. Zemesgabali atrodoties

9teritorijā, kuras izmantošanas veids esot lauku teritorija, un

10tos skarot vienīgi Saistošo noteikumu Nr. 7 434.23. un 572.6.

11apakšpunkts.

12Savukārt Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Saistošo noteikumu

13Nr. 7 407.16.3. apakšpunkts varētu nepamatoti ierobežot tā

14pamattiesības nākotnē.

15Teritorijas plānojumā noteiktais teritorijas izmantošanas

16veids ir tiesiskais pamats, uz kura pašvaldība pieņem

17privātpersonai saistošus lēmumus par konkrētās teritorijas

18izmantošanu un tās aprobežojumiem. Saistošo noteikumu Nr. 7

19407.16.3. apakšpunkts ir piemērojams tikai ražošanas un tehniskās

20apbūves teritorijā esošiem nekustamajiem īpašumiem, nevis lauku

21teritorijā esošiem nekustamajiem īpašumiem. Teritorijas plānojumā

22kā Pieteikuma iesniedzējam piederošo nekustamo īpašumu

23izmantošanas veids ir noteikta lauku teritorija, tādējādi

24Saistošo noteikumu Nr. 7 407.16.3. apakšpunkts uz Zemesgabaliem

25nav attiecināms.

26Satversmes tiesa ir atzinusi arī to, ka pamattiesību

27aizskārums var būt sagaidāms nākotnē vai potenciāls. Proti,

28potenciāls vai nākotnē gaidāms aizskārums nozīmē to, ka pastāv

29pamatota un ticama iespējamība, ka apstrīdētās normas piemērošana

30varētu radīt nelabvēlīgas sekas konstitucionālās sūdzības

31iesniedzējam (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra

32sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.4. punktu un

332011. gada 22. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 9.

34punktu).

35Satversmes tiesa uzskata, ka patlaban nav konstatējama

36pietiekami ticama iespējamība, ka jebkāda Zemesgabalu teritorija

37nākotnē varētu tikt teritorijas plānojumā noteikta par ražošanas

38un tehniskās apbūves teritoriju. Aizputes dome norāda, ka

39teritorijas izmantošanas veids - ražošanas un tehniskās apbūves

40teritorija - pamatā noteikts Aizputes pilsētas un novada ciemu

41teritorijām ar mērķi maksimāli efektīvi izmantot esošo un plānot

42nepieciešamo infrastruktūru. Šajās teritorijās pārsvarā

43ietilpstot nelieli zemesgabali, kas radušies zemes reformas laikā

44pēc bijušo saimniecību ražošanas kompleksu sadalīšanas, un tajās

45tiekot atļauta blīva apbūve ar mērķi ekonomiski izmantot esošo

46infrastruktūru (sk. lietas materiālu 119. lpp.). Taču

47Zemesgabali atrodas ārpus apdzīvoto vietu robežām.

48Līdz ar to Saistošo noteikumu Nr. 7

49407.16.3. apakšpunkts Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības neskar

50un tiesvedība šajā daļā ir izbeidzama.

1Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

2tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

3sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

4saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

5vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

6likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

77.1. Lai gan lieta ir ierosināta par apstrīdēto normu

8atbilstību visam Satversmes 105. pantam, tomēr lietā netiek

9apstrīdēta to atbilstība minētā panta ceturtajam teikumam. Līdz

10ar to Satversmes tiesai nav pamata apstrīdētās normas vērtēt šā

11teikuma aspektā.

12Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu

13īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs

14ierobežot šīs tiesības. Tiesības uz īpašumu var ierobežot, ja

15ierobežojumi ir attaisnojami, proti, noteikti saskaņā ar likumu,

16tiem ir leģitīms mērķis un tie ir samērīgi (sk. Satversmes

17tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03

18secinājumu daļu). Minētais pants, no vienas puses, ietver

19valsts pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti,

20pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību,

21taču, no otras puses, dod valstij arī tiesības noteiktā apjomā un

22kārtībā iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā (sk. Satversmes

23tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

2421. punktu).

25Satversmes 105. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz

26īpašumu ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo

27īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu.

28Tāpat minētais Satversmes pants nosaka šo pamattiesību

29izmantošanas robežas, proti, tiesības uz īpašumu nevar tikt

30izmantotas pretēji sabiedrības interesēm.

317.2. Teritorijas plānojumu savā ziņā var uzskatīt par

32īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumu, jo ar teritorijas

33plānojumu tiek ierobežota nekustamā īpašuma brīva un netraucēta

34izmantošana (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa

35sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu).

36Teritorijas attīstības plānošanas likuma 1. panta 8. punkts

37noteic, ka vietējās pašvaldības teritorijas plānojums ir vietējās

38pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokuments, kurā

39noteiktas prasības teritorijas izmantošanai un apbūvei, tajā

40skaitā funkcionālais zonējums, publiskā infrastruktūra,

41teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi, kā arī citi

42teritorijas izmantošanas nosacījumi un kuru izstrādā

43administratīvajai teritorijai vai tās daļai. Savukārt vietējās

44pašvaldības pienākumu likumā noteiktajā kārtībā izstrādāt

45teritorijas plānojumu paredz likuma "Par pašvaldībām"

4614. panta otrās daļas 1. punkts. Likuma "Par

47pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 2. punkts kā vienu no

48pašvaldības funkcijām nosaka atbildību par savas administratīvās

49teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību, tai skaitā ielu,

50ceļu un laukumu būvniecību, rekonstruēšanu un uzturēšanu.

51Atbilstoši Teritorijas attīstības plānošanas likuma 25. panta

52pirmajai daļai vietējā pašvaldība teritorijas plānojumu

53apstiprina kā vietējās pašvaldības saistošos noteikumus. Vietējās

54pašvaldības teritorijas plānojums ir ārējais normatīvais akts,

55kas ir saistošs jebkurai fiziskajai un juridiskajai personai un

56kalpo par tiesisko pamatu konkrētu lēmumu pieņemšanai, piemēram,

57būvniecības procesa uzsākšanai. Piemērojot teritorijas plānošanas

58tiesību normas un principus, vietējā pašvaldība ar teritorijas

59plānojumu nosaka konkrētu teritoriju plānoto (atļauto)

60izmantošanu. Līdz ar to katram zemes īpašniekam piederošā

61nekustamā īpašuma lietošanas tiesību apjoms ir atkarīgs citastarp

62no teritorijas atļautās izmantošanas. Ar vietējās pašvaldības

63teritorijas plānojumu noteiktais īpašuma tiesību ierobežojums ir

64tiešs, jo plānojums sabiedrības interesēs nepastarpināti ierobežo

65privātpersonas tiesības uz īpašumu (sk. Satversmes tiesas

662007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 8.1.

67punktu).

687.3. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Aizputes dome,

69pieņemot apstrīdētās normas, ir nepamatoti ierobežojusi tam

70Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības.

71No lietas materiāliem secināms, ka Pieteikuma iesniedzējs ir

72plānojis paplašināt uz Zemesgabaliem esošās lielfermas. Saistošo

73noteikumu Nr. 7 8.53. punktā jēdziens "lielferma"

74definēts kā ferma intensīvai cūku un mājputnu audzēšanai, kurā

75var audzēt vairāk nekā 40 000 mājputnu vai vairāk nekā 2000 gaļas

76cūku, kuru svars pārsniedz 30 kilogramus, vai arī vairāk nekā 750

77sivēnmāšu. Lielfermas "Apriķi Breeding" kompleksā

78plānots papildus divām jau esošajām vienstāva ražošanas ēkām

79uzbūvēt vēl 15 kūtis, kurās 2,4 ražošanas ciklos gadā tiks

80turētas 2300 sivēnmātes, 600 remontcūkas un 15 700 sivēni svarā

81no septiņiem līdz 30 kilogramiem. Savukārt lielfermas

82"Apriķi Bacon" kompleksā paredzēts papildus esošajām

83trim vienstāva ražošanas ēkām uzbūvēt vēl deviņas kūtis, kurās

84tiks turētas 17 280 nobarojamās cūkas ar plānoto ražību - 82 000

85cūkas gadā (sk. lietas materiālu 110. un 112. lpp.).

86Aizputes dome norāda, ka šāda jau esošas lielfermas

87paplašināšana atzīstama par rekonstrukciju, uz to attiecoties

88apstrīdētās normas un tās paredzot Pieteikuma iesniedzējam

89pienākumu izstrādāt detālplānojumu (sk. lietas materiālu 120.

90lpp.).

91Tā kā apstrīdētās normas paredz

92imperatīvu priekšnoteikumu Pieteikuma iesniedzēja īpašuma tiesību

93īstenošanai, tās uzskatāmas par Satversmes 105. pantā ietverto

94pamattiesību ierobežojumu.

1Lai noskaidrotu, vai īpašuma tiesību ierobežojums,

2kas radies līdz ar plānotās (atļautās) izmantošanas noteikšanu

3teritorijas plānojumā, ir attaisnojams, Satversmes tiesai

4jāizvērtē:

51) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;

62) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

73) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk.,

8piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 19. novembra sprieduma

9lietā Nr. 2009-09-03 12. punktu).

1Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka tā pamattiesību

2ierobežojums neesot noteikts ar likumu, jo nevienā likumā, nedz

3arī Ministru kabineta noteikumos neesot paredzēts personas

4pienākums izstrādāt detālplānojumu pirms jaunas lielfermas

5būvniecības vai esošas lielfermas rekonstrukcijas. Tādējādi

6Aizputes dome neesot bijusi tiesīga ar saistošajiem noteikumiem

7ierobežot Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības.

8Savukārt Aizputes dome norāda, ka tās tiesības teritorijas

9plānojumā noteikt gadījumus, kad pirms jaunas lielfermas

10būvniecības vai esošas lielfermas rekonstrukcijas izstrādājams

11detālplānojums, paredzējis Noteikumu Nr. 1148 57.1. apakšpunkts.

12Pamatojoties uz šo normu, vietējā pašvaldība varot teritorijas

13plānojumā paredzēt gadījumus, kad izstrādājams

14detālplānojums.

15Satversmes tiesa jau vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 105.

16pantā paredzētās tiesības var ierobežot ne vien ar Saeimas vai

17tautas pieņemtu likumu, bet arī ar citu vispārsaistošu (ārējo)

18normatīvo aktu. Šādam normatīvajam aktam jābūt izdotam,

19pamatojoties uz likumu, publicētam vai citādā veidā pieejamam un

20pietiekami skaidri formulētam, lai adresāts varētu izprast savas

21tiesības un pienākumus, turklāt šim normatīvajam aktam jāatbilst

22tiesiskas valsts principiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas

232002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu

24daļu un 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03

2513. punktu).

26Vienlaikus vietējai pašvaldībai ir pienākums ievērot un

27nepārkāpt imperatīvās likuma normas. Tomēr pašvaldības rīcība,

28izstrādājot teritorijas plānojumu, neaprobežojas tikai un vienīgi

29ar mehānisku likuma normu vai privātpersonu iesniegumos pausto

30vēlmju pārņemšanu teritorijas plānojumā. Pašvaldība teritorijas

31izmantošanas noteikumu pieņemšanai kā argumentu var izmantot arī

32citu pamatojumu, ciktāl tas atbilst teritorijas plānošanas

33pamatprincipiem un ir pienācīgi izvērtēts un pierādīts

34teritorijas plānojuma izstrādāšanas procesā (sk. Satversmes

35tiesas 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 15.

36punktu).

37Līdz ar to Satversmes 105. panta trešajā teikumā lietotais

38vārds "likums" nav interpretējams gramatiski un tā

39nozīme neaprobežojas ar Saeimas izdotajiem likumiem to formālajā

40izpratnē. Tas vien, ka Saeima un Ministru kabinets ir noteikuši

41kārtību, kādā persona var saņemt atļauju piesārņojošu darbību

42veikšanai, nebūt nenozīmē, ka pašvaldība, pieņemot teritorijas

43plānojumu, nevarētu liegt savā teritorijā noteiktu piesārņojošu

44darbību veikšanu. Vietējai pašvaldībai ir tiesības noteikt

45teritorijas plānojumā dažādus īpašuma tiesību aprobežojumus

46saskaņā ar teritorijas plānojumā paredzētajiem teritorijas

47attīstības virzieniem un sabiedrības vairākuma vēlmēm attiecībā

48uz teritorijas turpmāko attīstību. Teritorijas plānošanas jomā ir

49pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana arī uz pašvaldības

50saistošo noteikumu pamata (sk., piemēram, Satversmes

51tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 13.

52punktu, 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03

539.1. punktu un 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr.

542009-09-03 13. punktu).

55Minēto apstiprina arī Teritorijas attīstības plānošanas likuma

561. panta 8. punkts un 25. panta pirmā daļa.

57Līdz ar to Aizputes dome bija

58tiesīga teritorijas plānojumā ietvert apstrīdētās normas un

59Pieteikuma iesniedzēja īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts

60saskaņā ar likumu.

1Lai pamattiesību ierobežojums būtu attaisnojams,

2tam jākalpo noteiktam leģitīmam mērķim. Pamatojums Satversmes

3105. pantā noteikto pamattiesību ierobežošanai ir nosakāms likumā

4atbilstoši šā panta trešajam teikumam. Proti, šo tiesību

5ierobežojumi var tikt paredzēti likumā noteiktos gadījumos un

6kārtībā, turklāt tiem ir jākalpo noteiktam leģitīmam mērķim -

7citu konstitucionāli aizsargājamu interešu nodrošināšanai (sk.

8Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr.

92011-01-01 13.2. punktu).

10Pieteikuma iesniedzēja sniegtais pamatojums attiecībā uz

11pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi ir pretrunīgs. No vienas

12puses, konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka pamattiesību

13ierobežojumam neesot leģitīma mērķa un apstrīdētās normas

14teritorijas plānojumā ietvertas vienīgi nolūkā panākt, lai pēc

15iespējas ilgāk netiktu pieņemts lēmums par būvatļaujas

16izsniegšanu lielfermas būvniecībai, bet, no otras puses, tiek

17norādīts, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot

18vides aizsardzības prasību izpildes nodrošināšana.

19Aizputes dome norāda, ka apstrīdētajās normās prasība

20izstrādāt detālplānojumu esot noteikta teritorijas ilgtspējīgas

21attīstības interesēs. Lielferma esot atzīstama par objektu, kam

22piemīt gan kompleksas apbūves raksturs, gan arī nelabvēlīga

23ietekme uz vidi, tādēļ pirms lielfermas būvniecības vai

24rekonstrukcijas esot nepieciešams izstrādāt detālplānojumu.

25Teritorijas attīstības plānošanas likuma 28. panta pirmā daļa

26paredz, ka detālplānojumā atbilstoši mēroga noteiktībai

27konkretizē teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā noteiktajā

28funkcionālajā zonējumā paredzētos teritorijas izmantošanas veidus

29un aprobežojumus, nosakot prasības katras zemes vienības

30teritorijas izmantošanai un apbūvei. Savukārt šā panta trešā daļa

31noteic, ka detālplānojumu izstrādā pirms jaunas būvniecības

32uzsākšanas vai zemes vienību sadalīšanas, ja tas rada

33nepieciešamību pēc kompleksiem risinājumiem un ja normatīvajos

34aktos nav noteikts citādi.

35Satversmes tiesa jau vairākkārt atzinusi: noteiktos gadījumos

36ar to, ka ir izstrādāts un pieņemts teritorijas plānojums, vien

37nepietiek, lai persona tai piederošā nekustamajā īpašumā varētu

38īstenot konkrētu saimniecisku darbību, piemēram, uzsākt jaunu

39būvniecību, kā arī sadalīt vai apvienot nekustamos īpašumus. Šādā

40gadījumā atbilstoši likumam un spēkā esošajiem Ministru kabineta

41noteikumiem vietējai pašvaldībai ir pienākums noteikt konkrētu

42teritoriju, kurai izstrādājams detālplānojums.

43Ja kādai teritorijai saskaņā ar normatīvo aktu prasībām ir

44nepieciešams izstrādāt detālplānojumu, tad tās plānošanas process

45līdz ar teritorijas plānojuma pieņemšanu vēl nav noslēdzies.

46Šādos gadījumos saimniecisko darbību, tostarp arī būvniecības

47ieceres īstenošanas, obligāts priekšnoteikums ir spēkā esošs

48detālplānojums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada

4928. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

502007-16-03 5. punktu un 2008. gada 11. novembra lēmuma par

51tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-24-03 8.2. punktu).

52Leģitīmais pamattiesību ierobežošanas mērķis šajā gadījumā

53izriet no likumā "Par pašvaldībām" ietvertajām

54pašvaldības autonomajām funkcijām un Teritorijas attīstības

55plānošanas likuma. Par šādu leģitīmo mērķi ir atzīstams vietējās

56pašvaldības pienākums savai administratīvajai teritorijai

57izstrādāt tādu teritorijas plānojumu, kas teritorijas

58ilgtspējības interesēs citastarp paredz arī konkrēta nekustamā

59īpašuma atļautās izmantošanas priekšnoteikumus.

60No lietas materiāliem redzams, ka Pieteikuma iesniedzējs

61iecerējis īstenot kompleksu teritorijas apbūvi līdz šim

62neapbūvētā teritorijā. Proti, lielfermā "Apriķi

63Breeding" papildus jau esošajām ražošanas ēkām plānots

64uzbūvēt vēl 15 kūtis, savukārt lielfermā "Apriķi Bacon"

65- vēl deviņas kūtis. Katru lielfermu plānots paplašināt par

66aptuveni 10 hektāriem. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka minētais

67atbilstot Aizputes novada teritorijas plānojumā lietotajam

68terminam "lielferma" (sk. lietas materiālu 110. un

69112. lpp.).

70Satversmes tiesa ir atzinusi: ja iecerētajai būvniecībai

71piemīt tādas apbūves raksturs, kas prasa kompleksu transporta

72infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves risinājumu, tad

73pirms šādas būvniecības īstenošanas ir izstrādājams

74detālplānojums (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 11.

75novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-24-03

7610. punktu). Arī ar Ministru kabineta 2009. gada 15. jūlija

77rīkojumu Nr. 474 apstiprinātajā Telpiskās plānošanas sistēmas

78attīstības koncepcijā (turpmāk - Telpiskās plānošanas sistēmas

79attīstības koncepcija) norādīts, ka lauku teritorijās

80detālplānojums būtu izstrādājams kompleksai teritorijas apbūvei,

81respektīvi, apbūvei ar vairākiem izmantošanas mērķiem, kompleksu

82inženierapgādes un transporta infrastruktūras risinājumu. Tāpat

83detālplānojums izstrādājams pirms tādu objektu būvniecības,

84kuriem, veicot sākotnējo ietekmes uz vidi novērtējumu, paredzamā

85ietekme ir konstatēta un nepieciešams ietekmes uz vidi

86novērtējums (sk. Telpiskās plānošanas sistēmas

87attīstības koncepcijas 55. un 56. lpp.).

88Arī VARAM norāda, ka uz šādu kompleksu teritorijas apbūvi

89attiecināms teritorijas plānojuma izstrādāšanas brīdī spēkā

90bijušo Noteikumu Nr. 1148 57.2. apakšpunkts: detālplānojumu

91nepieciešams izstrādāt, ja plānotā zemes vienību sadalīšana vai

92apbūve rada nepieciešamību pēc kompleksiem transporta

93infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves risinājumiem.

94Arī spēkā esošo Noteikumu Nr. 711 35.2. apakšpunktā noteikts, ka

95lauku teritorijā detālplānojumu izstrādā gan teritorijas

96plānojumā paredzētajos gadījumos, gan tad, ja plānotā zemes

97vienību sadalīšana vai apbūve rada nepieciešamību pēc kompleksiem

98transporta infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves

99risinājumiem (sk. lietas materiālu 162. lpp.).

100Tādējādi prasība izstrādāt detālplānojumu nodrošina to, ka

101konkrētas teritorijas izmantošanas noteikšanā publiskās intereses

102tiek saskaņotas ar atsevišķu nekustamo īpašumu īpašnieku

103privāttiesiskajām interesēm. Detālplānojuma izstrādes teritorijā

104esošo un tai piegulošo nekustamo īpašumu īpašnieku, kā arī

105ieinteresētās sabiedrības līdzdarbība detālplānojuma izstrādāšanā

106un alternatīvu teritorijas attīstības risinājumu izvērtēšanā

107veido plānojuma īstenošanas procesa leģitimitātes pamatu.

108Līdz ar to apstrīdētās normas

109atbilst leģitīmajam mērķim - citu personu tiesību

110aizsardzībai.

1Lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir samērīgs ar

2leģitīmo mērķi, kuru valsts, nosakot šo ierobežojumu, vēlējusies

3sasniegt, nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs

4līdzsvars starp personas pamattiesību ierobežojumu un sabiedrības

5interesēm. Proti, ir jāizvērtē, vai likumdevēja pieņemtajās

6tiesību normās ietvertais ierobežojums atbilst samērīguma

7principam:

8pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

9leģitīmā mērķa sasniegšanai;

10otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi

11nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

12intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

13treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai

14labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

15likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

16Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

17neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

18neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.

19Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr.

202006-38-03 16. punktu).

2111.1. Izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

22sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek

23sasniegts.

24Teritorijas plānojuma, tostarp detālplānojuma, izstrādāšana

25nav formāla procedūra. Tā ir reglamentēta, lai varētu identificēt

26un izsvērt dažādas intereses un noteikt, kurām no tām plānojumā

27dodama prioritāte. Šajā procesā ir jāpanāk visu iesaistīto pušu

28interešu līdzsvarošana un pēc iespējas plašākas sabiedrības

29interešu nodrošināšana (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2004.

30gada 9. marta sprieduma lietā Nr.2003-16-05 secinājumu daļas 5.1.

31punktu un 2008. gada 11. novembra lēmuma par tiesvedības

32izbeigšanu lietā Nr. 2008-24-03 8. punktu).

33Satversmes tiesa secina, ka arī izskatāmajā lietā pastāv

34acīmredzama cēloņsakarība starp apstrīdētajām normām un šo normu

35leģitīmo mērķi. No vienas puses, detālplānojuma galvenais

36uzdevums ir pamatot konkrētas teritorijas arhitektoniski

37telpiskās attīstības nosacījumus, kas pakļauti konkrētai

38teritorijas izmantošanas funkcijai, un nodrošināt plānojamās

39teritorijas iekļaušanos esošajā vidē (sk. Telpiskās

40plānošanas sistēmas attīstības koncepcijas 29. lpp.). Līdz ar

41to detālplānojums ir viens no teritorijas ilgtspējīgas attīstības

42nodrošināšanas līdzekļiem.

43No otras puses, detālplānojuma sabiedriskās apspriešanas

44mērķis ir gādāt par to, lai pati ieinteresētā sabiedrība, kurai

45vislabāk zināmi vietējie apstākļi, palīdz vietējai pašvaldībai

46rast tādu risinājumu, kas vislabāk atbilstu teritorijas

47ilgtspējīgas attīstības interesēm un taisnīgi līdzsvarotu

48nekustamā īpašnieka un sabiedrības intereses (sk.

49Satversmes tiesas 2007. gada 28. novembra lēmuma par

50tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-16-03 6. punktu).

51Aizputes dome, pieņemot apstrīdētās normas, ir izvēlējusies

52piemērotu līdzekli, lai līdzsvarotu dažādu personu - Pieteikuma

53iesniedzēja, Zemesgabaliem piegulošo nekustamo īpašumu īpašnieku

54un ieinteresētās sabiedrības - intereses.

55Līdz ar to apstrīdētās normas ir

56piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

5711.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību

58ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv nekādi citi līdzekļi,

59kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības

60tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var

61sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa jau daudzkārt uzsvērusi, ka

62saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

63līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā

64kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13.

65maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19.

66punktu un 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01

6714.2. punktu).

68Pieteikuma iesniedzējs nav norādījis, ka pastāvētu kaut vai

69viens iedarbīgs alternatīvs līdzeklis, ar kuru apstrīdētajās

70normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu

71sasniegt tikpat efektīvi. Lietā nav arī citu materiālu, kas

72norādītu uz alternatīvu risinājumu, ar kuru leģitīmo mērķi varētu

73sasniegt tādā pašā kvalitātē.

74Apstrīdētās normas gan ieinteresētajai sabiedrībai, gan

75vietējai pašvaldībai, gan arī konkrētu nekustamo īpašumu

76īpašniekiem nodrošina iespējas lemt par apdzīvotās vietas

77ilgtspējīgas attīstības un plānošanas jautājumiem. Arī valsts

78institūcijas, kuras atbilstoši Noteikumu Nr. 711 102.4.

79apakšpunktam norādītas detālplānojuma izstrādes darba uzdevumā,

80ar izvirzīto nosacījumu, sniegto atzinumu vai saskaņojumu

81starpniecību tiek iesaistītas minēto jautājumu risināšanā.

82Telpiskās plānošanas sistēmas attīstības koncepcijā norādīts,

83ka publiskās ārtelpas izveide ir teritorijas plānojuma

84īstenošanas svarīga sastāvdaļa un detālplānojums ir tā galvenais

85instruments. Detālplānojumā ir jāpamato konkrētas teritorijas

86arhitektoniski telpiskās attīstības nosacījumi, kas nodrošina

87plānojamās teritorijas iekļaušanos jau esošajā vidē (sk.

88Telpiskās plānošanas sistēmas attīstības koncepcijas 27. un

8929. lpp.).

90Vienlaikus tiesiskais regulējums nodrošina teritorijas

91plānošanas procesā iesaistīto personu tiesisko aizsardzību

92gadījumos, kad vietējā pašvaldība saistībā ar detālplānojuma

93izstrādāšanu ir nepamatoti pieņēmusi personai nelabvēlīgu lēmumu.

94Piemēram, gadījumos, kad personai nepamatoti tiek atteikta kāda

95lēmuma pieņemšana vai dokumenta izsniegšana, jo pirms būvniecības

96ieceres īstenošanas ir jāizstrādā detālplānojums, šai personai ir

97tiesības atteikumu apstrīdēt administratīvā procesa kārtībā. Arī

98gadījumā, kad detālplānojuma izstrādes darba uzdevumā ietverti

99kādi nepamatoti nosacījumi, šo nosacījumu adresāts ir tiesīgs tos

100apstrīdēt administratīvā procesa kārtībā (sk. VARAM viedokli

101lietas materiālu 164. - 165. lpp.).

102Tādējādi pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir

103teritorijas ilgtspējīgas attīstības nodrošināšana un citu personu

104- detālplānojuma izstrādes teritorijai piegulošo nekustamo

105īpašumu īpašnieku un ieinteresētās sabiedrības - interešu

106aizsardzība.

107Līdz ar to apstrīdētās normas ir

108nepieciešamas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

10911.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

110leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

111sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

112rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

113sabiedrība kopumā. Proti, Satversmes tiesai jānoskaidro šajā

114lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurām interesēm piešķirama

115prioritāte.

116Konstitucionālajā sūdzībā nav ietverts juridiskais pamatojums

117tam, kādēļ Pieteikuma iesniedzēja īpašuma tiesību ierobežojums

118būtu uzskatāms par neatbilstošu leģitīmajam mērķim. Pieteikuma

119iesniedzējs norāda vienīgi to, ka viņa tiesības esot ierobežotas

120nesamērīgi, jo Aizputes dome, izstrādājot un pieņemot teritorijas

121plānojumu, pārkāpusi pēctecības, vienlīdzīgu iespēju un

122savstarpējās saskaņotības principus. Turklāt Aizputes dome neesot

123ievērojusi arī Spriedumu lietā Nr. 2008-05-03, jo tikai pēc

124zinātniski pamatotas izpētes vietējā pašvaldība varot apgalvot,

125ka teritorijas plānojumā ietveramās tiesību normas ierobežo

126privātpersonas tiesības pēc iespējas mazākā mērā.

127Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. pantā ir norādīti

128atsevišķi teritorijas plānošanas principi, kas jāievēro,

129izstrādājot attīstības plānošanas dokumentus. Šie principi ir

130jāņem vērā, lai taisnīgi līdzsvarotu dažādu personu intereses,

131gan sekmējot teritorijas ekonomisko attīstību, gan nodrošinot

132vides aizsardzības prasību ievērošanu. Tādējādi teritorijas

133plānošanas jomā pamattiesību ierobežojuma atbilstība samērīguma

134principam izvērtējama, ņemot vērā to, vai ir ievēroti teritorijas

135plānošanas principi.

136Ievērojot gan konstitucionālajā sūdzībā, gan atbildes rakstā

137ietvertos argumentus, konkrētajā lietā ir vērtējama apstrīdēto

138normu atbilstība konstitucionālajā sūdzībā minētajiem teritorijas

139plānošanas principiem.

14011.3.1. Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3.

141panta 2. punkts paredz, ka teritorijas attīstības plānošanā ņem

142vērā pēctecības principu, kas prasa, lai jauni teritorijas

143attīstības plānošanas dokumenti tiktu izstrādāti, izvērtējot

144spēkā esošos attīstības plānošanas dokumentus un to īstenošanas

145praksi. Ievērojot minēto principu, vietējai pašvaldībai ir

146pienākums pēc teritorijas plānojumā akceptētās attīstības vīzijas

147īstenošanai noteiktā laika posma beigām izstrādāt jaunu

148attīstības vīziju un nostiprināt to jaunajā teritorijas plānojumā

149(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā

150Nr. 2007-11-03 23.1. punktu). Tas nozīmē, ka spēkā esošo

151teritorijas plānojumu var grozīt tad, ja mainījies tā pamatojums

152(sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr.

1532003-16-05 secinājumu daļas 7. punktu).

154Satversmes tiesa attiecībā uz pēctecības principu teritorijas

155plānošanas jomā atzinusi, ka, mainoties spēkā esošajam plānojuma

156pamatojumam, teritorijas plānojums grozāms, saglabājot tās

157teritorijas plānojuma daļas, kuru pamatojums nav mainījies.

158Pēctecības princips ļauj atcelt pašvaldības teritorijas plānojumu

159tikai tādā gadījumā, kad to aizstāj jauns teritorijas plānojums.

160Nevar pastāvēt tāda situācija, ka nekustamā īpašuma izmantošanu

161neregulē nekāds teritorijas plānojums (sk. Satversmes

162tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 14.1.

163punktu).

164Līdz ar to pēctecības principa mērķis teritorijas plānošanas

165jomā ir sekmēt tiesisko noteiktību un, cik vien tas iespējams,

166nepieļaut tādus gadījumus, kad atsevišķai teritorijai nebūtu

167noteikts tās izmantošanas veids.

168Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētās normas nevis regulē

169teritorijas atļautās vai plānotās izmantošanas veida noteikšanu

170vai grozīšanu, bet gan paredz attiecīgo darbību veikšanas

171priekšnoteikumus. Pieteikuma iesniedzējam piederošo Zemesgabalu

172izmantošanas veids teritorijas plānojumā ir noteikts - lauku

173teritorija, un šis jautājums Satversmes tiesā nav apstrīdēts.

174Turklāt no Aizputes domes sniegtās informācijas izriet, ka

175pirms Saistošo noteikumu Nr. 7 pieņemšanas Zemesgabaliem vispār

176nebija noteikts izmantošanas veids. Proti, Lažas pagasta padome,

177izpildot Spriedumu lietā Nr. 2008-05-03, 2009. gada 21. janvārī

178pieņēma saistošos noteikumus Nr. 6 "Grozījumi Lažas pagasta

179padomes 2007. gada 26. septembra saistošajos noteikumos Nr. 6

180"Liepājas rajona Lažas pagasta teritorijas plānojums 2007. -

1812019. gadam"", ar kuriem attiecībā uz Zemesgabaliem

182tika atcelta Lažas pagasta teritorijas plānojumā noteiktā

183plānotās un atļautās izmantošanas kārtība. Laikā, kad sākās

184Aizputes novada teritorijas plānojuma 2012. - 2023. gadam

185īstenošana, attiecībā uz Zemesgabaliem vēl nebija spēkā esošu

186plānotās un atļautās izmantošanas noteikumu (sk. lietas

187materiālu 123. lpp.).

188Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka apstrīdētās

189normas skartu Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. panta

1902. punktā ietverto pēctecības principu.

19111.3.2. Vienlīdzīgu iespēju princips, pēc Pieteikuma

192iesniedzēja domām, tiekot pārkāpts tādējādi, ka Saistošie

193noteikumi Nr. 7 pirms citu lielfermām līdzīgu objektu, piemēram,

194biogāzes ražotņu vai koģenerācijas staciju, būvniecības

195neparedzot pienākumu izstrādāt detālplānojumu.

196Savukārt Aizputes dome norāda, ka Saistošie noteikumi Nr. 7

197vispār nepieļaujot tādu objektu kā, piemēram, biogāzes ražotne

198būvniecību lauku teritorijā. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja

199arguments par vienlīdzīgu iespēju principa pārkāpumu neesot

200pamatots.

201Vienlīdzīgu iespēju princips ir definēts Teritorijas

202attīstības plānošanas likuma 3. panta 3. punktā, kas noteic, ka

203nozaru un teritoriālās, kā arī privātpersonu un sabiedrības

204intereses tiek vērtētas kopsakarībā ar mērķi veicināt attiecīgās

205teritorijas ilgtspējīgu attīstību.

206Satversmes tiesa norāda, ka pienākums izstrādāt detālplānojumu

207visupirms izriet no likuma un spēkā esošajiem Ministru kabineta

208noteikumiem. Tā Noteikumu Nr. 711 35.2. apakšpunkts paredz, ka

209lauku teritorijā detālplānojumu izstrādā, ja plānotā zemes

210vienību sadalīšana vai apbūve rada nepieciešamību pēc kompleksiem

211transporta infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves

212risinājumiem.

213Ja īstenojas likumā vai Ministru kabineta noteikumos

214paredzētais, tad neatkarīgi no tā, vai šis regulējums ir vai nav

215pārņemts pašvaldības teritorijas plānojumā, personai rodas

216pienākums pirms attiecīgās darbības veikšanas izstrādāt

217detālplānojumu. Piemēram, ja tiek plānota Pieteikuma iesniedzēja

218minētā biogāzes ražotnes vai koģenerācijas stacijas būvniecība un

219līdz ar to rodas nepieciešamība pēc kompleksiem transporta

220infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves risinājumiem,

221detālplānojuma izstrādāšanas nepieciešamība nepastarpināti izriet

222no Noteikumu Nr. 711 35.2. apakšpunkta, pat ja teritorijas

223plānojumā tas expressis verbis nav noregulēts.

224Arī Noteikumu Nr. 711 35.1. apakšpunkts, ievērojot teritorijas

225plānošanas principus, piešķir vietējai pašvaldībai plašu rīcības

226brīvību teritorijas plānojumā paredzēt gadījumus, kad

227nepieciešama detālplānojuma izstrāde (sk. VARAM viedokli

228lietas materiālu 162. - 164. lpp.). Tā Saistošajos noteikumos

229Nr. 7 pienākums izstrādāt detālplānojumu ir paredzēts, piemēram,

230pirms vēja elektrostaciju ierīkošanas, degvielas vai gāzes

231uzpildes staciju būvniecības, auto tirdzniecības vai tehniskās

232apkopes objektu izveidošanas, parku ierīkošanas, dažādu būvju un

233objektu ierīkošanas teritorijās, kuras atzītas par Eiropas

234Savienībā vai Latvijā īpaši aizsargājamiem biotopiem (sk.

235Saistošo noteikumu Nr. 7 344., 393.18., 434.37.2., 434.37.3.,

236467. un 511. punktu). Turklāt Saistošo noteikumu Nr. 7 572.4.

237apakšpunkts paredz, ka detālplānojumu izstrādā objektiem, kas var

238nelabvēlīgi ietekmēt vidi.

239Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka apstrīdētās

240normas pārkāptu Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. panta

2413. punktā ietverto vienlīdzīgu iespēju principu.

24211.3.3. Savstarpējās saskaņotības principa pārkāpums,

243pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, izpaužoties tādējādi, ka

244apstrīdētās normas esot pretrunā ar Spriedumā lietā Nr.

2452008-05-03 nolemto.

246Saskaņā ar Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. panta

2478. punktu savstarpējās saskaņotības princips nozīmē to, ka

248teritorijas attīstības plānošanas dokumenti tiek izstrādāti, tos

249savstarpēji saskaņojot un izvērtējot citos teritorijas attīstības

250plānošanas dokumentos noteikto.

251Satversmes tiesa Spriedumā lietā Nr. 2008-05-03 par

252neatbilstošiem Satversmes 105. pantam atzina divus Lažas pagasta

253padomes 2007. gada 26. septembra saistošo noteikumu Nr. 6

254"Liepājas rajona Lažas pagasta teritorijas plānojums 2007. -

2552019. gadam" teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu

256punktus. Šie punkti noteica, pirmkārt, aizliegumu būvēt jaunas

257un/vai paplašināt esošās lopkopības fermas (apbūves noteikumu

2583.10.6. punkta piektā daļa) un, otrkārt, maksimāli pieļaujamo

259cūku dzīvmasu uz vienu apbūves gabala platības hektāru (apbūves

260noteikumu 3.2.8. punkta piektās daļas "d"

261apakšpunkts).

262Spriedumā lietā Nr. 2008-05-03 Satversmes tiesa secināja, ka

263Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

264likumu un tam ir leģitīms mērķis, tāpat attiecīgie Lažas pagasta

265teritorijas plānojuma 2007. - 2019. gadam teritorijas

266izmantošanas un apbūves noteikumu punkti ir piemērots līdzeklis

267leģitīmā mērķa sasniegšanai, taču Lažas pagasta padome nav

268vērtējusi, vai nepastāv tāds līdzeklis, kas Pieteikuma

269iesniedzēja tiesības ierobežotu mazāk. Līdz ar to Lažas pagasta

270padome nebija izvēlējusies pēc iespējas saudzējošāku līdzekli

271leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

27212. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 secinājumu

273daļu).

274Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka uz izskatāmo lietu var

275attiecināt Spriedumā lietā Nr. 2008-05-03 izdarītos secinājumus.

276Proti, Aizputes dome tikai pēc zinātniski pamatotas izpētes

277varētu apgalvot, ka nav tādu līdzekļu, kas privātpersonas

278tiesības ierobežotu pēc iespējas mazāk.

279Satversmes tiesa atzīst, ka Pieteikuma iesniedzēja norādītie

280argumenti nav attiecināmi uz izskatāmo lietu, jo apstrīdētās

281normas ir atšķirīgas un tajās noteiktie pamattiesību ierobežojumi

282nav salīdzināmi ar tiem, kas tika vērtēti Spriedumā lietā Nr.

2832008-05-03.

284Lietā Nr. 2008-05-03 apstrīdētās normas noteica kvantitatīvu

285ierobežojumu cūku dzīvmasas izvietojumam uz vienu apbūves gabala

286platības hektāru, kā arī imperatīvu aizliegumu būvēt jebkādas

287jaunas vai paplašināt esošās fermas. Savukārt izskatāmajā lietā

288apstrīdētās normas saskaņā ar likumā, kā arī Ministru kabineta

289noteikumos ietverto regulējumu nosaka lielfermu būvniecības vai

290rekonstrukcijas ieceres īstenošanas priekšnoteikumu -

291detālplānojuma izstrādāšanu. Apstrīdētās normas nedz aizliedz

292jaunu lielfermu būvniecību vai esošo lielfermu rekonstrukciju,

293nedz arī nosaka jebkādus kvantitatīvus ierobežojumus mājlopu

294izvietošanai konkrētā teritorijas vienībā.

295Līdz ar to apstrīdētās normas neskar Teritorijas attīstības

296plānošanas likuma 3. panta 8. punktā ietverto savstarpējās

297saskaņotības principu.

1Satversmes 105. pants piešķir vietējai pašvaldībai

2plašu rīcības brīvību teritorijas plānojumā noteikt darbību

3prioritātes, attīstības virzienus un sasniedzamos mērķus, kuru

4labad nepieciešams paredzēt īpašuma tiesību izmantošanas

5priekšnoteikumus. Izskatot konstitucionālo sūdzību, Satversmes

6tiesas pienākums ir pārbaudīt, vai vietējā pašvaldība, izmantojot

7savu rīcības brīvību, nav nesamērīgi ierobežojusi Satversmē

8nostiprinātās personu pamattiesības netraucēti baudīt tiesības uz

9īpašumu.

10Izskatāmajā lietā secināms, ka nav iespējams sabiedrības

11intereses aizsargāt ar citiem, personas tiesības mazāk

12ierobežojošiem līdzekļiem. Apstrīdētajās normās noteiktie

13gadījumi, kad izstrādājams detālplānojums, kopsakarā ar likumos

14un Ministru kabineta noteikumos paredzēto regulējumu saskaņo

15dažādu teritorijas plānošanas procesā iesaistīto personu

16atšķirīgās intereses. Apstrīdētajās normās noteiktie ierobežojumi

17neliedz nekustamo īpašumu īpašniekiem baudīt tiesības uz īpašumu,

18bet tikai paredz priekšnoteikumu šo tiesību līdzsvarošanai ar

19citu personu tiesībām. Apstrīdētās normas ir nepieciešamas, lai

20iespēju robežās nodrošinātu līdzsvaru starp vietējās pašvaldības,

21valsts, ieinteresētās sabiedrības un atsevišķu nekustamo īpašumu

22īpašnieku interesēm. Sabiedrības labums no apstrīdētajām normām

23ir lielāks par atsevišķa nekustamā īpašuma īpašnieka tiesībām

24nodarīto kaitējumu.

25Līdz ar to apstrīdētās normas

26atbilst Satversmes 105. pantam.

27Nolēmumu

28daļa

29Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

30Satversmes tiesa

31nosprieda: