3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Aizputes dome - atbildes rakstā un papildu paskaidrojumos

norāda, ka konstitucionālā sūdzība neesot pamatota un apstrīdētās

normas atbilstot Satversmes 105. pantam.

Saistošajos noteikumos Nr. 7 ietvertā lielfermas definīcija

saturiski saskanot ar likuma "Par piesārņojumu" 1.

pielikuma sestās daļas 6. punktu, kurā norādītas piesārņojošās

darbības, kuru veikšanai nepieciešama A kategorijas atļauja.

Termins "lielferma" esot identisks likumā lietotajam

jēdzienam "ferma intensīvai cūku un mājputnu

audzēšanai".

Zemesgabali atrodoties teritorijā, kuras atļautā izmantošana

ir lauku teritorija, nevis ražošanas un tehniskās apbūves

teritorija. Līdz ar to Saistošo noteikumu Nr. 7 407.16.3.

apakšpunkts nevarot aizskart Pieteikuma iesniedzēja

pamattiesības.

Neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēja arguments, ka

apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežojot tā pamattiesības.

Teritorijas plānošana esot cieši saistīta ar vides jautājumiem,

jo teritorijas plānojuma īstenošana ietekmējot dabas, antropogēno

un sociālo faktoru kopumu. Aizputes dome piekrīt, ka ne katra

būvniecības iecere uzskatāma par vides tiesību jautājumu, tomēr

izšķirošais faktors esot tas, cik būtiska ir būvniecības ietekme,

un to šajā gadījumā apliecinot izsniegtās A un B kategorijas

piesārņojošu darbību veikšanas atļaujas.

Pamatojoties uz Noteikumu Nr. 1148 57.1. apakšpunktu,

detālplānojums izstrādājams vietējās pašvaldības teritorijas

plānojumā norādītajām teritorijām. Pēc Aizputes domes ieskata,

detālplānojums esot būtiski nepieciešams funkcionāls vietējās

pašvaldības teritorijas plānojuma īstenošanas līdzeklis. Turklāt

detālplānojums esot viens no galvenajiem instrumentiem, kuri

nodrošina sabiedrības un valsts interešu saskaņošanu ar

Pieteikuma iesniedzēja interesēm. Tādēļ neesot pamatots

Pieteikuma iesniedzēja arguments, ka Noteikumi Nr. 1148

neparedzot pašvaldībai tiesības savā teritorijas plānojumā

noteikt teritorijas, kurām izstrādājams detālplānojums.

Apstrīdētās normas esot pieņemtas, ievērojot gan pašvaldībai

deleģēto kompetenci, gan arī teritorijas plānošanas jomu

regulējošās normas. Šo normu tiesiskumu esot atzinusi arī Vides

aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (turpmāk arī -

VARAM).

Negatīvu ietekmi uz vidi atstājot nevis pati ferma vai būve,

bet gan tās darbības rezultātā radītie atkritumi un citas vielas.

Pieteikuma iesniedzēja plānotā lielfermu paplašināšana atstāšot

ietekmi uz sabiedrības interesēm kopumā, proti, kūtsmēsli tiekot

izvesti pa pašvaldības autoceļiem, šķērsojot ciemus un apdzīvotas

vietas. Prasība izstrādāt detālplānojumu lielfermu būvniecībai

esot izvirzīta ar mērķi plānošanas un projektēšanas stadijā

vispusīgi izvērtēt iespējamās problēmas un rast tām kompleksus

risinājumus. Tas savukārt uzliekot pašvaldībai par pienākumu ņemt

vērā labākos pieejamos tehniskos paņēmienus līdz ar

visefektīvākajām, progresīvākajām tehnoloģijām un ekspluatācijas

metodēm. Pēc Aizputes domes ieskata, nedz likums "Par

piesārņojumu", nedz arī Būvniecības likums šos jautājumus

pilnībā neatrisinot, tāpēc minētos mērķus visefektīvāk iespējams

sasniegt ar detālplānojuma palīdzību.

Ministru kabineta 2012. gada 16. oktobra noteikumu Nr. 711

"Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas

dokumentiem" (turpmāk - Noteikumi Nr. 711) 38. un 109.

punkts paredzot, ka persona ir tiesīga vienlaicīgi izstrādāt

teritorijas attīstības plānošanas dokumentus - detālplānojumu,

skiču projektu un ietekmes uz vidi novērtējumu. Līdz ar to neesot

pamatots Pieteikuma iesniedzēja arguments par to, ka

detālplānojuma izstrādāšana nesamērīgi ilgi kavēšot

būvniecību.

Aizputes dome uzskata, ka tās rīcība ir samērīga, proti,

labums, ko gūst sabiedrība, esot lielāks par personas tiesībām

radīto ierobežojumu. Apstrīdētās normas neaizliedzot lielfermu

būvniecību vai rekonstrukciju, bet nosakot šo darbību īstenošanas

priekšnoteikumu, lai līdzsvarotu sabiedrības un Pieteikuma

iesniedzēja tiesības.