106. pants
, bet gan vecuma dēļ. Viņi neesot zaudējuši ne savas

darbspējas, ne arī kvalifikāciju. Augstskolas viņus kā

pasniedzējus aicinot turpināt līdzšinējo darbu, taču par zemāku

darba samaksu un uz terminēta darba līguma pamata. Taču

augstskolām esot arī iespēja piedāvāt viņiem darbu profesora

amatā, jo neviena no viņiem "agrāk piedāvātajām amata vietām nav

likvidēta kā nevajadzīga vai finansējuma trūkuma dēļ".

2.2.

2002. gada 3. decembrī Edmunds

Lukevics iesniedza Satversmes tiesā konstitucionālo sūdzību,

lūdzot atzīt likuma "Par zinātnisko darbību" 29. panta piekto

daļu un Augstskolu likuma 27. panta ceturtās daļas pirmo teikumu

un 28. panta otrās daļas vārdus "vai uz laiku līdz 65 gadu vecuma

sasniegšanai" par neatbilstošiem Satversmes 82., 91. un 106.

pantam, 1966. gada Starptautiskā pakta par ekonomiskajām,

sociālajām un kultūras tiesībām 7. un 31. pantam un Eiropas

Sociālās hartas I sadaļas 1. punktam, II sadaļas 1. pantam un III

sadaļas 20. pantam.

Pieteikumā norādīts, ka likuma

"Par zinātnisko darbību" 29. panta piektajā daļā (turpmāk -

apstrīdētā likuma "Par zinātnisko darbību" norma) paredzētie

vecuma ierobežojumi attiecoties uz visatbildīgākajiem amatiem

valsts zinātniskajās iestādēs. Šo amatu pienākumu veikšanai esot

nepieciešama iepriekšēja plašu zināšanu apguve un spēja nodot šīs

zināšanas citiem. Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka viņš ir

Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors un šā institūta

metālorganiskās ķīmijas laboratorijas vadītājs, 1532 zinātnisko

publikāciju autors, pasaules zinātniskajos izdevumos visvairāk

citētais Latvijas zinātnieks, kā arī ir lasījis lekcijas

Francijas, Japānas un Zviedrijas universitātēs.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

daudzi pasaules mēroga zinātnieki arī pēc ievērojama vecuma

sasniegšanas ir devuši lielu ieguldījumu zinātnes attīstībā. Lai

gan visi cilvēki novecojot un pakāpeniski to darbspējas

mazinoties, šis process esot individuāls, un tādēļ nevarot visiem

cilvēkiem piemērot vienādus ierobežojumus amatu ieņemšanai. Tā kā

pieteikuma iesniedzējs ir sasniedzis 65 gadu vecumu, apstrīdētā

likuma "Par zinātnisko darbību" norma liedzot viņam turpināt

ieņemt savus līdzšinējos amatus Organiskās sintēzes institūtā,

savukārt apstrīdētās Augstskolu likuma normas neļaujot viņam

kandidēt uz profesora amatu Latvijas Universitātes Ķīmijas

fakultātē.

3.

3.1.

Institūcija, kas izdevusi

apstrīdētās normas, - Saeima - atbildes rakstā par

apstrīdēto Augstskolu likuma normu atbilstību Satversmei norāda,

ka būtisks augstskolu uzdevums ir rūpēties par jauno zinātnieku

sagatavošanu un nodrošināt viņiem iespēju iekļauties pasaules

akadēmiskajos procesos. Augstskolās nepārtraukti norisot

zinātnisks un radošs darbs gan labi izglītotu, profesionālu

speciālistu sagatavošanā attiecīgajā zinātnes vai mākslas

apakšnozarē, gan jauno zinātnieku sagatavošanā un tādējādi tiekot

nodrošināta augstskolas darbības pēctecība.

Apstrīdēto Augstskolu likuma normu

mērķis neesot atbrīvoties no 65 gadu vecumu sasniegušām personām,

kuras ieņem šajās normās minētos amatus. Šo normu mērķis esot

nodrošināt akadēmiskā un administratīvā personāla atjaunošanu un

augstskolu, zinātnes un mākslas attīstību. Likums liedzot

personām pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas ieņemt minētos amatus,

taču neierobežojot viņu tiesības turpināt zinātniskos pētījumus.

Turklāt saskaņā ar Augstskolu likuma 27. panta ceturto daļu

augstskolas rektors varot slēgt individuālus līgumus ar

pensionēto akadēmisko personālu, arī par zinātnisko pētījumu

veikšanu, paredzot konkrētu samaksu par noteiktu darba apjomu

atbilstoši darbinieka kvalifikācijai.

Saeima norāda, ka 1997. gadā

"Latvijas augstskolām tika noteikta 491 profesora amata vieta, un

līdz 2002. gada beigām bija ievēlēti 295 profesori". Pēc Saeimas

domām, "pakāpeniski atjaunojas augstākā akadēmiskā līmeņa

mācībspēki", savukārt apstrīdēto Augstskolu likuma normu

atcelšana šo procesu bremzēšot. Labums, ko sabiedrība un citas

personas minētajā gadījumā gūstot, esot lielāks nekā atsevišķu

personu tiesību ierobežojums. Bez tam esot jāņem vērā, ka,

piemēram, Satversmes 84. pants paredzot, ka "ar likumu var

noteikt vecumu, ar kura sasniegšanu tiesneši atstāj savu

amatu".

3.2.

Atbildes rakstā par apstrīdētās

likuma "Par zinātnisko darbību" normas atbilstību Satversmei

Saeima norāda, ka būtisks ikviena zinātniskās darbības

subjekta uzdevums esot veikt zinātnisko un ar zinātniskās

kvalifikācijas iegūšanu un celšanu saistītu darbību. Zinātnisko

institūciju darbs, kura mērķis ir nodrošināt speciālistu

pēctecību zinātniskajā darbībā, esot vērsts gan uz zinātniskajiem

pētījumiem, gan arī uz jauno zinātnieku sagatavošanu. Saeima

uzsver, ka apstrīdētajā likuma "Par zinātnisko darbību" normā

noteiktie ierobežojumi "attiecas tikai uz personām, kas nosaka

valsts zinātniskās institūcijas zinātniskās darbības galvenos

virzienus, kā arī veic institūciju administratīvo pārvaldīšanu,

taču neierobežo personu tiesības veikt zinātnisko darbību".

Pēc Saeimas domām, apstrīdētajā

likuma "Par zinātnisko darbību" normā noteiktā vecuma

ierobežojuma mērķis nav atbrīvoties no 65 gadu vecumu sasniegušām

personām zinātniskajā darbībā, bet gan nodrošināt valsts

zinātnisko institūciju administratīvā un vadošā personāla

atjaunināšanos un zinātnes attīstību.

Saeima uzsver, ka apstrīdēto normu

kopējais mērķis ir "veiksmīga zinātnes nozaru attīstība un

straujās mācību spēku novecošanās novēršana". Tā kā ar apstrīdēto

normu palīdzību tiekot ierobežotas nelielas indivīdu grupas

tiesības par labu sabiedrībai, šāds ierobežojums atbilstot

samērīguma principam. Turklāt, apzinot Eiropas Padomes

dalībvalstu praksi attiecībā uz vecuma ierobežojumu noteikšanu

augstskolu profesoriem, esot redzams, ka šajās valstīs tiekot

noteikts obligātais pensionēšanās vecums, lielākoties no 61 līdz

70 gadu vecumam.

4.

Lietas sagatavošanas ietvaros tika

lūgts četru augstskolu viedoklis par apstrīdēto Augstskolu likuma

normu atbilstību Satversmes 91. un 106. pantam. Rīgas

Tehniskās universitātes (turpmāk - RTU) Senāts uzskata, ka

šīs normas nepieciešams atcelt. Kļūstot arvien grūtāk nodrošināt

ar darbiniekiem amata vietas, uz kurām attiecas vecuma

ierobežojumi. Tas savukārt apgrūtinot kvalitatīva studiju procesa

organizēšanu. RTU paredzētas 144 profesoru amata vietas, taču

augstskolā strādājot tikai 61 profesors, bet 31 profesora amata

vietā darbu veicot asociētie profesori. Zemo stipendiju un darba

algu dēļ esot sevišķi grūti piesaistīt jaunus datorzinātņu,

inženierzinātņu un dabaszinātņu maģistrus doktorantūras studijām.

RTU uzsver, ka "pagaidām ir jāatsakās no prakses padzīt no

augstskolām spējīgus, bet 65 gadu vecumu sasniegušus augsti

kvalificētus profesionāļus". Pašlaik RTU ar profesoriem, kuri

sasnieguši 65 gadu vecumu un vēlas turpināt strādāt šajā amatā,

slēdzot individuālus līgumus uz vienu gadu un maksājot viņiem

algu, kas esot divas reizes mazāka par ievēlētā profesora algu.

RTU Senāts atbalsta viedokli, ka tiesības motivēti atļaut 65 gadu

vecumu sasniegušām personām piedalīties konkursos uz amatiem,

kuriem noteikts šāds vecuma ierobežojums, būtu jāpiešķir

augstskolu senātiem. Tomēr attiecīgās personas varētu ievēlēt

šajos amatos uz triju gadu periodu ne vairāk kā divas reizes.

Latvijas Universitātes

(turpmāk - LU) Senāts atbalsta viedokli, ka gan apstrīdētās

Augstskolu likuma normas, gan apstrīdētā likuma "Par zinātnisko

darbību" norma "atbilst augstskolu attīstības interesēm un to

piemērošanu pamato Latvijas Republikas Satversmes 116.

pants".

Latvijas Mākslas akadēmija

(turpmāk - LMA) norādījusi, ka Augstskolu likuma 27. panta

ceturtā daļa būtu jākoriģē, lai nodrošinātu iespēju strādāt

augstskolā līdz 70 gadu vecumam un palielinātu augstskolu

iespējas slēgt elastīgākus darba līgumus.

Latvijas Lauksaimniecības

universitātes (turpmāk - LLU) Senāts uzskata, ka nepieciešams

atstāt nemainīgus Augstskolu likumā ietvertos "vecuma

ierobežojuma nosacījumus, jo to izmaiņa neatrisina augstskolu

mācībspēku atjaunotnes problēmu, bet tikai nedaudz to attālina un

padara vēl grūtāk risināmu".

Tā kā Latvijas Zinātņu

akadēmijas (turpmāk - LZA) Senātam nav bijis vienota viedokļa

par apstrīdētajās normās ietverto vecuma ierobežojumu

lietderīgumu un atbilstību Satversmei, LZA prezidents Jānis

Stradiņš izteica Satversmes tiesai savus apsvērumus par šo

jautājumu. No vienas puses, esot nepieciešams veicināt paaudžu

nomaiņu augstskolās un zinātniski pētnieciskajās institūcijās.

Taču tas lielā mērā esot saistāms ar finansējuma palielināšanu

zinātnei un augstākajai izglītībai. No otras puses, LZA Senāta

sēdes laikā esot pausta atziņa, ka šīs normas jāskata kontekstā

ar vispārējo zinātnes situāciju Latvijā. J. Stradiņš uzskata, ka

apstrīdētajās normās noteiktie vecuma ierobežojumi savu mērķi -

veicināt jaunās paaudzes iesaistīšanu mācībspēku sastāvā un

zinātniski administratīvajos amatos valsts zinātniskajās

institūcijās - esot sasnieguši tikai daļēji. Tāpēc to jācenšas

sasniegt ar citām, efektīvākām metodēm. Pēc J. Stradiņa domām,

daudzi no tiem zinātniekiem, kas sasnieguši 65 gadu vecumu,

varētu sekmīgi turpināt savu darbu valsts zinātniskajās iestādēs

un augstskolās.

Latvijas Zinātnieku

savienības (turpmāk - LZS) Valde uzskata, ka pašreizējos

apstākļos apstrīdēto Augstskolu likuma normu un apstrīdētās

likuma "Par zinātnisko darbību" normas lietderīgums ir apšaubāms,

jo to turpmāka piemērošana varot novest Latvijas zinātni tādā

situācijā, ka pieredzējuši zinātnieki formālu iemeslu dēļ no

zinātnes vadības aprites tiek izslēgti, bet gados jauno

zinātnieku pieplūdums zinātnē ir minimāls un nepietiekošs. Pēc

LZS Valdes domām, apstrīdētās normas varētu būt lietderīgas

apstākļos, kad valsts maksimāli atbalstītu zinātnes attīstību

Latvijā, piešķirot nepieciešamos līdzekļus un tādējādi sekmējot

jauno zinātnieku interesi darboties zinātniskajās institūcijās.

Pašreizējā situācijā apstrīdētās normas nenodrošinot zinātnē

dabisko paaudžu nomaiņu.

Latvijas Zinātnes padome

(turpmāk - LZP) uzskata, ka paaudžu nomaiņu zinātniskajās

institūcijās un augstskolās nevarot veikt ar administratīvām

metodēm. Vairumā Eiropas un pasaules valstu, kurās pastāvot šādi

vecuma ierobežojumi, tie darbojoties būtiski atšķirīgos

zinātnieku sociālā nodrošinājuma un zinātnes finansējuma

apstākļos. Tajos gadījumos, kad personas vecums traucējot

zinātnes administrēšanas darbu, attiecīgo darbinieku nomaiņu

varot panākt ar citiem juridiskiem līdzekļiem. Ja tikšot atstāta

spēkā apstrīdētā likuma "Par zinātnisko darbību" norma, tad esot

būtiski jāpalielina zinātnes finansiālais nodrošinājums

Latvijā.

5.

Sagatavojot lietu izskatīšanai,

tika konstatēts, ka Augstskolu likuma 27. panta ceturtās daļas

otrais un trešais teikums neietver tiesību ierobežojumus, kurus

savā konstitucionālajā sūdzībā apstrīd A. Baums, Z. Markovičs un

J. Rozenbergs. Turklāt viņu konstitucionālā sūdzība neietver

juridisko pamatojumu tam, lai tiktu atzīta šo Augstskolu likuma

normu neatbilstība Satversmei.

Savukārt no konstitucionālās

sūdzības iesniedzēja E. Lukevica pārstāvja I. Bišera tika saņemta

vēstule, kurā viņš paskaidroja, ka E. Lukevics neapstrīd likuma

"Par zinātnisko darbību" 29. panta piektās daļas otrā teikuma

atbilstību Satversmei.

Ņemot vērā šos apstākļus,

Satversmes tiesa rīcības sēdē izbeidza tiesvedību par Augstskolu

likuma 27. panta ceturtās daļas otrā un trešā teikuma un likuma

"Par zinātnisko darbību" 29. panta piektās daļas otrā teikuma

atbilstību Satversmes 91. un 106. pantam.

6.

Tiesas sēdē konstitucionālās

sūdzības iesniedzēju pārstāvis J. Rozenbergs pauda

viedokli, ka apstrīdētās Augstskolu likuma normas liedz 65 gadu

vecumu sasniegušām personām piedalīties atklātos konkursos uz

profesora, asociētā profesora un docenta akadēmiskajiem amatiem

augstskolās. Šīs normas faktiski atturot 59 gadus vecas un

vecākas personas no nopietna darba zinātnes jomā. Viņš uzsvēra,

ka profesoriem, kuri amatā nav ievēlēti, saskaņā ar Augstskolu

likuma 28. panta trešo daļu ir liegtas iespējas vadīt zinātniskos

pētījumus un veikt izglītojošo darbu. Neesot iemeslu, kādēļ,

izvēloties atbilstošāko kandidātu amatam, būtu jāizmanto

administratīvas metodes, nevis atklāti konkursi. Apstrīdētajās

Augstskolu likuma normās ietvertie ierobežojumi neesot

lietderīgi, jo, tos piemērojot, augstskolās neesot iespējams

nodrošināt ar darbiniekiem visas akadēmisko amatu vietas.

Konstitucionālās sūdzības

iesniedzēja pārstāvis I. Bišers uzsvēra - nav pamata

uzskatam, ka 65 gadu vecumu sasniegušas personas vairs nevar būt

par zinātniskās darbības organizatoriem. Satversmes 116. pants

pieļaujot pamattiesību ierobežojumus, lai sasniegtu šajā normā

noteiktos leģitīmos mērķus. Taču I. Bišers noliedza, "ka

profesori un zinātnisko iestāžu vadītāji, kas būs vecāki par 65

gadiem, apdraudēs Latvijas drošību vai Latvijas iedzīvotāju

tikumību". Viņš norādīja, ka Latvijai jāpilda starptautiskie

līgumi, kuri aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ, arī

Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām. Bez tam I. Bišers pievērsa uzmanību Darba likuma 7.

pantam, kas paredzot visām personām bez vecuma ierobežojuma

vienlīdzīgas tiesības uz darbu.

Kā J. Rozenbergs, tā arī I. Bišers

pauda vienotu nostāju, ka visu personu spējas un kvalifikācija

esot jāvērtē objektīvi un to varot darīt augstskolu profesoru

padomes un zinātniskās padomes. Tādēļ neesot pamata 65 gadu

vecumu sasniegušām personām liegt tiesības piedalīties konkursos

uz vakantajām amata vietām augstskolās un valsts zinātniskajās

institūcijās.

Saeimas pārstāvis Lauris

Liepa pauda viedokli, ka apstrīdētajās Augstskolu likuma un

likuma "Par zinātnisko darbību" normās ietvertie ierobežojumi ir

zinātnes reformas sastāvdaļa un ir pamatoti. Ierobežojumiem esot

jābūt noteiktiem ar likumu, vērstiem uz leģitīma mērķa

sasniegšanu un nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā. Pēdējais

no šiem kritērijiem atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas

praksei ietverot divus elementus: pirmkārt, ierobežojumiem esot

jābūt sociāli nepieciešamiem, un, otrkārt, tiem esot jābūt

samērīgiem. Visās apstrīdētajās normās ietverto ierobežojumu

leģitīmais mērķis esot "nodrošināt demokrātiskā sabiedrībā

būtiski nepieciešamas jomas - zinātnes attīstību, modernizāciju".

To varot panākt tikai iesaistot šajā nozarē jaunus zinātniekus.

Tādējādi tiekot aizsargāta demokrātiskā valsts iekārta.

Bez tam, pēc Saeimas pārstāvja

domām, apstrīdētās Augstskolu likuma normas pamudina gados

vecākus augstskolu mācībspēkus, īpaši profesorus, rūpēties par

to, lai viņiem būtu aizvietotāji un darba turpinātāji. Augstskolu

likuma 27. panta ceturtā daļa nodrošinot to, lai, pirmkārt,

vecākās paaudzes mācībspēki varētu turpināt darbu augstskolās un,

otrkārt, lai jaunākās paaudzes speciālisti varētu ieņemt vēlētos

akadēmiskos amatus. Turklāt, ja visas akadēmisko amatu vietas

neesot iespējams nodrošināt ar jauniem darbiniekiem, Augstskolu

likuma normas neliedzot ar vecākiem mācībspēkiem slēgt

individuālus līgumus.

Apstrīdētajās normās minētie

vecuma ierobežojumi esot jāskata kopsakarā ar citos likumos

minētiem vecuma ierobežojumiem, kas attiecināmi uz vienlīdz

atbildīgiem amatiem, piemēram, tiesnešiem, prokuroriem un

civildienesta ierēdņiem. Atceļot apstrīdētās normas, netikšot

atrisināta galvenā problēma - jaunu speciālistu trūkums

augstākajā izglītībā un zinātnē.

Pieaicinātā persona - LZA

prezidents J. Stradiņš - norādīja, ka 2003. gadā Latvijā

paredzētais finansiālā atbalsta apjoms zinātnei, salīdzinot ar

pārējām Eiropas Savienības kandidātvalstīm, ir viszemākais. Bez

apstrīdētajās normās ietvertajiem vecuma ierobežojumiem neesot

nekādu citu apstākļu, kas veicinātu jaunās paaudzes speciālistu

ienākšanu zinātnē un augstākajā izglītībā. Līdz ar to šīs normas

neveicinot zinātnes attīstību Latvijā. Par kritērijiem

visatbilstošāko pretendentu izvēlei attiecībā uz konkrētiem

amatiem augstskolās un valsts zinātniskajās institūcijās esot

jāuzskata personu darba kvalitāte un talants. LZA Senātā vairāki

akadēmiķi atbalstījuši nepieciešamību apstrīdētās normas atstāt

spēkā, taču citi akadēmiķi pauduši uzskatu, ka šo normu darbību

nepieciešams apturēt vai pat tās atcelt.

Pieaicinātā persona - LU

rektors Ivars Lācis - paskaidroja, ka rektors ar pensionēto

akadēmisko personālu individuālos līgumus par noteikta darba

izpildi slēdz pēc attiecīgās fakultātes priekšlikuma un uz

dažādiem termiņiem. Arī atalgojuma noteikšana šiem darbiniekiem

esot decentralizēta, un tā apmērs salīdzinājumā ar atalgojumu,

kāds personai bijis tās ievēlēšanas termiņa laikā, varot gan

samazināties, gan palielināties.

Pieaicinātā persona - RTU

rektors Ivars Knēts - uzsvēra, ka RTU līdzekļu trūkuma dēļ ar

pensionētajiem profesoriem slēdzot individuālus līgumus, kas

viņiem paredz zemāku atalgojumu par to, kāds bijis noteikts,

atrodoties vēlētos akadēmiskajos amatos. Bez tam nepietiekamā

līdzekļu apjoma dēļ RTU neesot iespēju piesaistīt darbam

augstskolā jaunus doktorantus. Tādēļ apstrīdētajās Augstskolu

likuma normās ietvertie ierobežojumi savu mērķi - radīt jauno

mācībspēku potenciālu - neesot sasnieguši. Pašlaik RTU apmēram 40

profesoru amata vietas neesot nodrošinātas ar darbiniekiem,

turklāt 2003. gadā no darba RTU būšot jāaiziet vēl astoņiem 65

gadu vecumu sasniegušiem mācībspēkiem, bet 2004. gadā - sešiem

šādiem mācībspēkiem.

Pieaicinātā persona -

Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un

zinātnes departamenta direktors Jānis Čakste - norādīja, ka

Izglītības un zinātnes ministrija iespēju robežās cenšoties

stimulēt akadēmiskā personāla atjaunotni. Viņš uzsvēra, ka

konkurence uz profesoru vietām augstskolās esot atšķirīga.

Piemēram, nevarot salīdzināt situāciju Rīgas Tehniskajā

universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē. Pirmajā apstrīdētās

normas neesot veicinājušas akadēmiskā personāla atjaunošanos,

taču Rīgas Stradiņa universitātē "stāv rindā viens profesors aiz

otra".

Secinājumu

daļa

1.

Satversmes 106. pantā noteiktas

ikvienas personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

darbavietu. Kā tiesa jau iepriekš atzinusi, Satversmes 106. pants

aizsargā personas pret diskrimināciju darba tirgū un garantē

indivīdam tiesības pretendēt uz jebkādu nodarbošanos, taču šo

tiesību realizācija ir cieši saistīta ar katras personas spējām

un kvalifikāciju [sk. Satversmes tiesas spriedumu lietā nr.

2001-16-01, secinājumu daļas 2. punktu // Latvijas Vēstnesis,

05.06.2002, nr. 84 (2659)]. Tātad Satversmes 106. panta

izpratnē tiesības brīvi izvēlēties darbavietu un nodarbošanos

nozīmē, pirmkārt, visām personām vienlīdzīgu pieeju darba tirgum

un, otrkārt, to, ka valsts nedrīkst noteikt personām citus

ierobežojošus kritērijus kā vien noteiktas to spēju un

kvalifikācijas prasības, bez kurām persona nevarētu pildīt

attiecīgā amata pienākumus.

Apstrīdētajās Augstskolu likuma

normās paredzētie ierobežojumi attiecas uz vēlētiem

akadēmiskajiem (profesors, asociētais profesors un docents) un

administratīvajiem (rektors, prorektors un dekāns) amatiem. Šos

amatus saskaņā ar Augstskolu likuma 27. panta ceturto daļu

nedrīkst ieņemt personas, kuras sasniegušas 65 gadu vecumu. Šā

likuma 28. panta otrā daļa turklāt paredz, ka rektors ar

profesoru slēdz darba līgumu uz visu ievēlēšanas laiku vai uz

laiku līdz 65 gadu vecuma sasniegšanai.

Likuma "Par zinātnisko darbību"

29. panta piektās daļas pirmais teikums noteic līdzīgu

ierobežojumu attiecībā uz valsts zinātnisko institūciju

administratīvajiem amatiem (direktors, direktora vietnieks,

zinātniskās struktūrvienības vadītājs) un amatiem vēlētajās

koleģiālajās zinātniskajās institūcijās. Tā kā saskaņā ar šo

likuma "Par zinātnisko darbību" normu personas, kuras sasniegušas

65 gadu vecumu, nevar ieņemt minētos amatus, ar tām darba

tiesiskās attiecības tiek izbeigtas, darba devējam uzteicot darba

līgumu.

Tādējādi gan apstrīdētās

Augstskolu likuma normas, gan apstrīdētā likuma "Par zinātnisko

darbību" norma liedz 65 gadu vecumu sasniegušām personām

vienlīdzīgu iespēju kandidēt uz minētajiem amatiem un līdz ar to

šīm personām nav nodrošināta Satversmes 106. pantā garantētā

vienlīdzīgā pieeja darba tirgum.

Sabiedriskā un juridiskā doma par

diskrimināciju vecuma dēļ laika gaitā ir bijusi dažāda. Pagājušā

gadsimta vidū attieksme pret vecākās paaudzes cilvēkiem,

atšķirībā no gadsimta sākumā dominējošā viedokļa, kļuva

diskriminējošāka. Daudzās Eiropas valstīs personām līdz ar

noteikta vecuma iestāšanos tika noteikts aizliegums ieņemt

attiecīgus amatus. Kā pareizi norāda Saeima, Eiropas Padomes

veiktais apkopojums (sk. University Teachers in Europe. Career

structures and status. Ed. by Suzanne Baudemont. Strasbourg:

Council of Europe, 1995) liecina, ka lielā daļā Eiropas

valstu tika noteikts vecums, līdz ar kura sasniegšanu atsevišķām

augstskolu amatpersonām un docētājiem savs amats bija jāatstāj.

Piemēram, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pastāvēja

viedoklis, ka ir nepareizi noteikt pārāk augstu vecuma cenzu. Tas

apgrūtinātu augstākās izglītības sektora darbu, jo būtu daudz

gados vecu mācībspēku, lielākajai daļai no kuriem vairs nav

radošas pieejas darbam. Bez tam augstais vecuma cenzs palēninātu

jaunu mācībspēku iesaistīšanu akadēmiskajā darbā (sk. Reform

and Development of Tertiary (Post-Secondary) Education in

Southern Europe. Strasbourg: Council of Europe, 1980, p.

414).

Taču līdz ar iedzīvotāju

novecošanos un cilvēktiesību attīstību iepriekš minētais

viedoklis ir mainījies. Proti, cilvēktiesībās tiek paredzēts

vispārējs diskriminācijas aizliegums personas vecuma dēļ, bet

nodarbošanās aizliegums, pamatojoties uz vecumu, ir pieļaujams

tikai retos izņēmuma gadījumos, ja tam ir īpaši svarīgi

iemesli.

Starptautiskā pakta par

ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 6. pants noteic,

ka pakta dalībvalstis atzīst ikvienas personas tiesības pelnīt

iztiku ar darbu, ko tā brīvi izvēlas vai pilda. Savukārt pakta 2.

pantā tā dalībvalstis apņemas nodrošināt šīs tiesības bez

jebkādas diskriminācijas. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas 12. protokolā, kuru ir parakstījusi arī

Latvijas Republika, paredzēta jebkuras ar likumu noteiktas

tiesības nodrošināšana bez diskriminācijas. Saskaņā ar Eiropas

Savienības Pamattiesību hartas 21. pantu jebkura diskriminācija

atkarībā no personu vecuma ir aizliegta. Bez tam Eiropas Padomes

2000. gada 27. novembra direktīvā 2000/78/EC, kuras prasību

izpildei nepieciešamie akti Eiropas Savienības dalībvalstīm

jāpieņem līdz 2003. gada 2. decembrim, konkrēti, tās 2. pantā,

noteikts gan tiešas, gan netiešas diskriminācijas aizliegums.

Atbilstoši direktīvas 6. panta pirmajai daļai dažāda attieksme

vecuma dēļ nav uzskatāma par diskrimināciju, ja attiecīgās valsts

tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar

leģitīmu mērķi, ieskaitot leģitīmu nodarbinātības politiku un

mērķus saistībā ar darba tirgu un profesionālo izglītību, un ja

šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un nepieciešami.

Līdzīga rakstura normas atrodamas arī citos starptautiskajos

dokumentos [sk. Satversmes tiesas spriedumu lietā nr.

2001-12-01, secinājumu daļas 3.1.2. punktu // Latvijas Vēstnesis,

20.03.2002, nr. 44 (2169)].

Bez tam Eiropas valstīs pēdējos

gados pieņemtās konstitūcijas nepieļauj cilvēku diskrimināciju

vecuma dēļ. Piemēram, Somijas Republikas konstitūcijas 6. panta

otrajā daļā noteikts, ka ne pret vienu nedrīkst bez pieņemama

iemesla īstenot atšķirīgu attieksmi uz vecuma pamata. Arī Šveices

Konfederācijas konstitūcijas 8. panta otrā daļa aizliedz personas

diskriminēt to vecuma dēļ.

Savukārt Latvijā kopš 2002. gada

1. jūnija atbilstoši Darba likuma 7. pantam visu personu

vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai

nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu

nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas

neatkarīgi no personas vecuma. Turklāt Darba likuma 29. pants

noteic, ka, dibinot darba tiesiskās attiecības un darba tiesisko

attiecību pastāvēšanas laikā, it īpaši paaugstinot darbinieku

amatā, nosakot darba apstākļus, darba samaksu vai profesionālo

apmācību, kā arī uzteicot darba līgumu, aizliegta atšķirīga

attieksme, arī atkarībā no darbinieka vecuma.

Nav pamatots Saeimas viedoklis, ka

apstrīdētajās Augstskolu likuma un likuma "Par zinātnisko

darbību" normās noteiktos ierobežojumus var salīdzināt ar citās

tiesību normās esošajiem ierobežojumiem, piemēram, attiecībā uz

tiesnešiem, prokuroriem, valsts civildienesta ierēdņiem,

policijas un robežsardzes amatpersonām. Šīs personas atrodas

valsts dienesta attiecībās vai ir tiesu varu pārstāvošas

amatpersonas, un to nodarbinātības tiesiskās attiecības nedibinās

uz darba līguma pamata. Turpretim apstrīdētajās normās minētie

augstskolu un valsts zinātnisko iestāžu darbinieki atrodas darba

tiesiskajās attiecībās. Ja valsts dienesta un tiesu varu

pārstāvošo amatpersonu atrašanās amatā pēc likumā noteiktā vecuma

sasniegšanas tiek pagarināta, nodarbinātības noteikumi tām netiek

grozīti. Taču ar 65 gadu vecumu sasniegušajiem mācībspēkiem, ja

rektors vēlas arī turpmāk viņus nodarbināt, jāslēdz jauni līgumi,

kuru noteikumi (darba samaksa, veicamais darbs, darba laiks

u.c.), kā liecina prakse (sk. lietas 1. sējumu, 41. - 44.

lpp.) var būtiski atšķirties, pat pasliktināties, salīdzinot

ar iepriekšējos darba līgumos paredzēto.

Bez tam Augstskolu likuma 27.

panta ceturtajā daļā noteiktais, proti, ka "rektors ... var slēgt

individuālus līgumus", nozīmē arī to, ka, pirmkārt, rektors

vienpersoniski izlemj, vai ir nepieciešams un iespējams turpmāk

nodarbināt 65 gadu vecumu sasniegušo personu. Otrkārt, var

mainīties profesora, asociētā profesora vai docenta, t.i.,

nodarbinātās personas, statuss, jo par darbu izpildi var noslēgt

ne tikai darba līgumu, bet arī uzņēmuma līgumu, un tad docents,

asociētais profesors vai profesors nav uzskatāms par darbinieku

darba tiesību izpratnē un viņu vairs neaizsargā darba tiesību

normas.

2.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir

lēmusi, ka Satversmes 106. pantā minētās tiesības var ierobežot

tikai likumā noteiktajā kārtībā tajos gadījumos, kad to prasa

ļoti svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība, un ja tiek

ievērots samērīguma princips [sk. Satversmes tiesas

spriedumu lietā nr. 2002-20-0103, secinājumu daļas 3. punktu //

Latvijas Vēstnesis, 24.02.2003, nr. 62 (2827)]. Satversmes