116. pants
noteic, ka 106. pantā paredzētās tiesības "var

ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu

cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības

drošību, labklājību un tikumību". Līdz ar to 106. pantā paredzēto

tiesību ierobežojums vērtējams atbilstoši 116. panta

kritērijiem.

Tas nozīmē, ka Satversmes 106.

pantā nostiprināto tiesību ierobežojumam ir jāatbilst šādām

prasībām:

a) tam jābūt noteiktam ar

likumu;

b) tam jāatbilst leģitīmam mērķim,

kuru valsts vēlas sasniegt, nosakot šo ierobežojumu;

c) tam jāatbilst samērīguma

principam.

3.

3.1.

Tā kā apstrīdētās normas, kurās

ietverti Satversmes 106. pantā paredzēto pamattiesību

ierobežojumi, ir noteikti ar Saeimas pieņemtiem likumiem, kuri

izsludināti atbilstoši likumā noteiktajai kārtībai un ir spēkā,

tiesa uzskata, ka nav šaubu par to, ka šie ierobežojumi ir

noteikti ar likumu.

3.2.

Saeima uzskata, ka apstrīdētajās

Augstskolu likuma normās ietverto ierobežojumu mērķis ir

"nodrošināt akadēmiskā un administratīvā personāla atjaunošanu un

augstskolas darbības un zinātnes nozaru attīstību". Personas,

kuras ieņem apstrīdētajās normās minētos amatus, lielā mērā

nosakot augstskolas darba kvalitāti, kā arī augstskolas un

attiecīgo zinātnes nozaru attīstību. Tādēļ, piemēram, profesoram

būtu jāveic mūsdienu līmenim atbilstošs zinātniskās pētniecības

vai mākslinieciskās jaunrades darbs un jānodrošina augstas

kvalitātes studijas konkrētajā zinātnes vai mākslas

apakšnozarē.

Savukārt apstrīdētajā likuma "Par

zinātnisko darbību" normā ietvertais ierobežojums, pēc Saeimas

domām, ir noteikts ar mērķi veicināt "administratīvā un vadošā

personāla atjaunināšanos un zinātnes nozaru attīstību". Šāds

ierobežojums esot "nepieciešams, lai nodrošinātu jaunākās

paaudzes speciālistiem iespēju pretendēt uz valsts zinātnisko

institūciju vadošajiem administratīvajiem un vēlētajiem amatiem,

jo vēlēto un administratīvo amatu skaits šajās institūcijās ir

ierobežots".

Minētie mērķi, kurus likumdevējs

vēlējies sasniegt, iekļaujot apstrīdētajās normās pamattiesību

ierobežojumus, ir svarīgi augstākās izglītības, zinātnes un

mākslas attīstībai. Tomēr Saeima atbildes rakstos vecuma

ierobežojumus nav saistījusi ar kādu no Satversmes 116. pantā

minētajām vērtību kategorijām.

Nevar piekrist tiesas sēdē

paustajam Saeimas pārstāvja viedoklim, ka šo ierobežojumu

leģitīmais mērķis ir nodrošināt zinātnes attīstību un

modernizāciju nolūkā aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu.

Demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība pret darbībām, kas

vērstas uz šīs iekārtas likvidāciju vai traucēšanu, ir viens no

Satversmes 116. pantā minētajiem leģitīmajiem mērķiem, kuru

sasniegšanai pieļaujams samērīgi ierobežot personu pamattiesības,

arī Satversmes 106. pantā noteiktās. Nenoliedzami, augstākās

izglītības un zinātnes attīstība ir svarīga jebkurai sabiedrībai,

ikvienā valsts iekārtā un formā, arī demokrātiskā republikā. Taču

nepamatots ir viedoklis, ka 65 gadu vecumu sasniegušu personu

atrašanās apstrīdētajās normās minētajos amatos varētu apdraudēt

demokrātisko valsts iekārtu. Tādējādi apstrīdētajās Augstskolu

likuma un likuma "Par zinātnisko darbību" normās ietverto

pamattiesību ierobežojumu leģitīmais mērķis nav un nevar būt

demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.

Bez tam apstrīdētajās normās

ietvertie Satversmes 106. pantā noteikto pamattiesību

ierobežojumi nav vērsti arī uz Satversmes 116. pantā minēto citu

cilvēku tiesību aizsardzību, sabiedrības drošību un tikumību.

Tā kā pienācīgs izglītības un

zinātnes līmenis ir katras valsts sekmīgas attīstības neatņemams

priekšnoteikums, tiesa uzskata, ka apstrīdētajās normās

noteikto ierobežojumu mērķis ir vērsts uz sabiedrības labklājības

nodrošināšanu. Kaut arī sabiedrības labklājības aizsardzība

galvenokārt aptver sabiedrības vispārējo materiālo labklājību, tā

ir attiecināma arī uz nemateriālām vērtībām, kas nepieciešamas

pēc iespējas harmoniskākai sabiedrības funkcionēšanai. Taču,

"ietverot jēdzienā "sabiedriskā labklājība" arī nemateriālos

aspektus, tomēr jāievēro maksimāla piesardzība, jo sabiedrības

konsenss un harmonija demokrātiskā iekārtā ir tikai relatīvas

vērtības" (sk.: Levits E. "Cilvēktiesību piemērošanas

pamatjautājumi Latvijā" // "Cilvēktiesības Latvijā un pasaulē",

I. Ziemeles redakcijā. Rīga, 2000, 286.-287. lpp.).

3.3.

Lai pārbaudītu apstrīdētajās

normās ietverto ierobežojumu samērīgumu ar minēto leģitīmo mērķi,

proti, sabiedrības labklājības aizsardzību, ierobežojums jāvērtē

saistībā ar nepieciešamību pēc tā demokrātiskā sabiedrībā. Šajā

vērtējumā jāņem vērā, vai ar likumdevēja lietotajiem līdzekļiem

var sasniegt leģitīmo mērķi; vai mērķi nevar sasniegt ar citiem,

indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem un vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par

indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst vismaz

vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

principam un ir prettiesiska [sk. Satversmes tiesas spriedumu

lietā nr. 2001-12-01, secinājumu daļas 3.1. punktu // Latvijas

Vēstnesis, 20.03.2002, nr. 44 (2619)].

Satversmes tiesa piekrīt Saeimas

viedoklim, ka augstākās izglītības un zinātnes attīstības nolūkos

nepieciešams nodrošināt jaunākās paaudzes speciālistiem iespēju

pretendēt gan uz valsts zinātnisko institūciju un augstskolu

vadošajiem administratīvajiem un vēlētajiem amatiem, gan arī uz

iepriekš minētajiem akadēmiskajiem amatiem. Taču galvenajam

kritērijam šo amatu ieņemšanā ir jābūt pretendenta kvalifikācijai

un spējām.

Saskaņā ar Augstskolu likuma 28.

panta pirmo daļu profesoram jābūt savā nozarē starptautiski

atzītam speciālistam, kas veic mūsdienu līmenim atbilstošu

zinātniskās pētniecības vai mākslinieciskās jaunrades darbu un

nodrošina augstas kvalitātes studijas attiecīgajā zinātnes vai

mākslas apakšnozarē. Ministru kabineta 2001. gada 9. septembra

noteikumi nr. 391 "Profesora un asociētā profesora amata

pretendenta zinātniskās un pedagoģiskās kvalifikācijas

novērtēšanas kārtība" paredz ļoti augstus nepieciešamās

kvalifikācijas kritērijus. Profesora un asociētā profesora amata

pretendenta darbības atbilstību nosaka, ņemot vērā viņu

zinātniskās publikācijas izdevumos, kuri iekļauti Latvijas

Zinātnes padomes apstiprinātajā vispāratzīto recenzējamo

zinātnisko izdevumu sarakstā, kā arī viņu piedalīšanos

starptautiskajās zinātniskajās konferencēs un starptautiski

finansētu pētījumu projektos un programmās. Kā obligāts

priekšnoteikums tiek izvirzīta pretendentu piedalīšanās jauno

zinātnieku-doktoru sagatavošanā. Pie tam profesora vai asociētā

profesora amata pretendenta zinātnisko un pedagoģisko

kvalifikāciju novērtē attiecīgās nozares profesoru padome.

Atbilstoši likumam "Par zinātnisko

darbību" arī zinātniekam tiek izvirzītas ļoti augstas

kvalifikācijas prasības. Saskaņā ar šā likuma 11. pantu

zinātnisko (doktora un habilitēta doktora) grādu piešķir

personām, kas patstāvīgi veikušas oriģinālu pētījumu, kura

rezultāti atzīstami par nozīmīgu ieguldījumu zinātniskās

problēmas izpētē un kurš satura un metodoloģijas ziņā atbilst

vispārpieņemtiem starptautiskajiem attiecīgās nozares

standartiem. Pētījumu rezultātu atbilstību starptautiskajiem

standartiem vērtē neatkarīgi starptautiskie eksperti.

Par to, ka apstrīdētajās normās

minētie ierobežojumi izrādījušies nepiemēroti Saeimas izvirzītā

mērķa sasniegšanai, liecina Augstākās izglītības padomes

pētījumi. Proti, Latvijas augstskolās kopš 1995. gada, kad tika

noteikti vecuma ierobežojumi, joprojām turpinās augstākā

akadēmiskā personāla novecošanās - 31 procents augstskolās

strādājošo profesoru ir vecāki par 60 gadiem, trīs ceturtdaļas -

vecāki par 50 gadiem, bet tikai 2 procenti - jaunāki par 40

gadiem (sk.: Rivža B., Kondratovičs U. Latvijas universitātes

jaunajai Eiropai // Latvijas Vēsture, 2003, nr. 1 (49),

10.lpp.). Savukārt uz 491 valstij nepieciešamo profesora

amata vietu līdz 2002. gada beigām bija ievēlēti tikai 295

profesori (sk. Saeimas 2003. gada 17. janvāra atbildes raksta

nr. 1-1/7 pielikumu, lietas 1. sējumu, 152. lpp.). Tātad

profesoru skaits nav pietiekams, lai nodrošinātu augstākās

izglītības un zinātnes darbību un atjaunošanos.

Īstenojot kārtību, saskaņā ar kuru

izšķirošais kritērijs noteikta akadēmiskā vai zinātniskā amata

ieņemšanai ir tikai personu vecums, nevis profesionālās spējas,

nav iespējams panākt pilnvērtīgu augstākās izglītības un zinātnes

attīstību. "Pilnīgi izslēgti ir ierobežojumi, kas balstās

uz pieņēmumu par cilvēka garīgo spēju automātisku

samazināšanos novecojot. Pirmkārt, cilvēku garīgā attīstība

vecumā ir ļoti dažāda, un vispārīgs pieņēmums par garīgo spēju

samazināšanos ir pārāk nedrošs un neprecīzs, lai uz šī pamata

varētu akceptēt vispārējus pamattiesību ierobežojumus. Otrkārt,

šāds pieņēmums arī normatīvi būtu uzskatāms par nepieļaujamu, jo

tas būtu pretrunā ar filozofiskajiem priekšstatiem par cilvēka

cieņu (human dignity). Treškārt, normatīvais priekšstats

par cilvēka ideālu (Menschenbild) nepieļauj cilvēka

pamattiesību apjomu padarīt atkarīgu no vispārīgi prezumētām

spējām un inteliģences (kas ir ļoti dažādas visos

vecumos)." [Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības

principu // Latvijas Vēstnesis, 08.05.2003, nr. 68 (2833).]

Tādējādi apstrīdētajās normās noteiktais vecuma ierobežojums pats

par sevi ir nepietiekams, lai kalpotu par konkrētas profesijas,

amata vai nodarbošanās aizlieguma vispārēju kritēriju.

Viens no galvenajiem

priekšnoteikumiem, lai augstākās izglītības un zinātnes jomai

piesaistītu kvalificētus jaunākās paaudzes speciālistus, kas

laika gaitā varētu aizstāt vecākās paaudzes zinātniekus, ir gan

zinātnes attīstībai nepieciešamais materiāltehniskais

nodrošinājums, gan arī pienācīgs jauno speciālistu atalgojums.

Pretējā gadījumā - ņemot vērā to, ka atalgojums nevalstiskajā

sektorā ir daudzkārt lielāks un līdz ar to arī zinātnieku

prestižs sabiedrībā ir zems, - ir grūti izraisīt jaunākās

paaudzes speciālistos vēlmi pievērsties zinātnei.

Saeimas plenārsēdē 1996. gada 6.

jūnijā, kad tika apspriesti grozījumi likumā "Par zinātnisko

darbību", par šādas situācijas iespējamību brīdināja deputāts

Guntars Grīnblats, sakot, ka zemā atalgojuma dēļ "jaunatne šodien

nemaz nav ieinteresēta strādāt" zinātnes jomā. Deputāts

paredzēja: "Latvijā paliks ārkārtīgi maz šo vadītāju, pētnieku,

kuri ir habilitētie doktori un kuri var vadīt jauno zinātnieku,

doktoru darbus. Tātad iznāk, ka arī ar to mēs padzenam, kā saka,

vecos ļaudis, bet viņu vietā jaunus mēs nedabūsim." (Sk.

lietas 1. sējumu, 227. lpp.)

Lai gan Latvijas Zinātnes padomes

1998. gadā izstrādātā Latvijas Republikas Zinātnes attīstības

nacionālā koncepcija paredzēja nepieciešamību līdz 2001. gadam

nodrošināt valsts finansējuma apjomu zinātniskās darbības

nodrošināšanai 0,8 procentu apmērā no valsts iekšzemes

kopprodukta un tālāku pieaugumu 0,1 procenta apmērā no iekšzemes

kopprodukta katru gadu, šāda attīstība valstī nav panākta.

Atbilstoši valsts budžetam programmai "Zinātne" piešķirto finanšu

līdzekļu apmērs 1998. un 1999. gadā bija 0,22 procenti no valsts

iekšzemes kopprodukta, 2000. gadā - 0,20 procenti, bet 2001. gadā

- 0,18 procenti (sk. Izglītības un zinātnes ministrijas

13.02.2003. vēstuli nr. 1-17/253 Satversmes tiesai, lietas 2.

sējumu, 111. lpp.). Pašlaik Latvijā zinātnei piešķirtais

valsts finansējums ir relatīvi vismazākais, salīdzinot ar pārējām

Eiropas Savienības kandidātvalstīm [sk. LZA prezidenta prof.

J. Stradiņa ievadrunu LZA pavasara pilnsapulcē 2003. gada 10.

aprīlī // Latvijas Vēstnesis, 15.04.2003, nr. 58

(2823)].

LU, RTU, LMA un LLU prakse

liecina, ka pēdējos gados attiecībā uz izsludinātajiem

akadēmiskajiem amatiem trūkst konkurences. Pretendentu skaits

parasti nepārsniedz vakanto amata vietu skaitu, bet dažos

gadījumos pat trūkst pretendentu visām izsludinātajām vakantajām

vietām (sk. lietas 2. sējumu, 89. un 93. lpp., 3. sējumu, 33.

lpp.). Šādos apstākļos ir nepieļaujami liegt personām,

neņemot vērā to spējas un kvalifikāciju, pretendēt uz

apstrīdētajās normās minētajiem amatiem tikai tādēļ, ka tās

sasniegušas 65 gadu vecumu. Tāpēc pamatots ir izglītības un

zinātnes ministra Kārļa Šadurska viedoklis, ka pašreizējā kārtība

var novest pie situācijas, kad mācībspēku trūkums atsevišķās

augstskolās varētu radīt draudus to pastāvēšanai (sk. 2003.

gada 22. aprīļa vēstuli nr. 1-17/364, lietas 3. sēj., 33.

lpp.).

Ierobežojot pēc vecuma to personu

loku, kuras var pretendēt uz apstrīdētajās normās minētajiem

amatiem, nav iespējams sekmēt valsts noteiktā mērķa - augstākās

izglītības un zinātnes attīstības - sasniegšanu. Likumdevējs, lai

panāktu izglītības un zinātnes nodrošināšanu ar jauniem

speciālistiem, var izmantot citus, cilvēka pamattiesības un cieņu

mazāk aizskarošus līdzekļus. Iespējams, ka noteiktu vecumu

sasniegušas personas apstrīdētajās normās minētajos amatos varētu

ievēlēt uz īsāku termiņu.

Saskaņā ar likuma "Par zinātnisko

darbību" 28. panta otro daļu valsts zinātnisko iestādi vada

direktors, kuru ievēlē zinātnieku koleģiālā pārvaldes institūcija

(dome, padome, senāts) un apstiprina amatā izglītības un zinātnes

ministrs vai cits attiecīgs ministrs. Savukārt šā panta ceturtā

daļa noteic, ka direktoru no amata atbrīvo valsts zinātniskās

iestādes nolikumā noteiktajā kārtībā.

Tiesai iesniegtā Latvijas

Organiskās sintēzes institūta (direktors E. Lukevics) statūtu

kopija liecina, ka institūta zinātniskā padome ir tiesīga pieņemt

lēmumu "par institūta administratīvās vadības struktūru,

skaitlisko un personālsastāvu", kā arī noteikt institūta

direktora pienākumus un tiesības (sk. lietas 1. sējumu,

108.-109. lpp.). Tomēr institūta statūtos nav paredzētas ne

direktora amata pretendentiem izvirzāmās prasības, ne ievēlēšanas

kārtība, ne termiņš, uz kādu direktoru ievēlē amatā, ne arī

kārtība, kādā direktoru atlaiž no darba. Savukārt citu zinātnisko

institūciju statūtos administratīvo amatu ieņemšanas kritēriji ir

daudz detalizētāki. Piemēram, RTU Neorganiskās ķīmijas institūta

statūti paredz, ka institūta direktoru, aizklāti balsojot, ievēlē

amatā konkursa kārtībā uz pieciem gadiem. Turklāt zinātniskā

padome ir tiesīga lemt par direktora pirmstermiņa vēlēšanām un

grozījumiem administratīvā personāla sastāvā. Tāpēc, lai

nodrošinātu atklātību un vienotu prasību izvirzīšanu valsts

zinātnisko institūciju administratīvo amatu pretendentiem,

Satversmes tiesa uzskata, ka attiecībā uz viņiem, tāpat kā

profesoru un asociēto profesoru amatu pretendentiem, normatīvajos

aktos būtu jānoteic precīzāki kvalifikācijas kritēriji.

Galvenajam kritērijam, lai

personas varētu pretendēt uz apstrīdētajās normās minētajiem

akadēmiskajiem un administratīvajiem amatiem, jābūt nevis šo

personu vecumam, bet gan to spējām un kvalifikācijai, kā to

paredz Satversmes 106. pants. Līdz ar to apstrīdētajās normās

paredzētie aizliegumi, kas ierobežo Satversmes 106. pantā

garantētās pamattiesības vecuma dēļ, neatbilst samērīguma

principam.

4.

Konstatējot apstrīdēto Augstskolu

likuma un likuma "Par zinātnisko darbību" normu neatbilstību kaut

vienam Satversmes pantam, tās atzīstamas par prettiesiskām un

spēkā neesošām. Līdz ar to nav nepieciešams vērtēt šo normu

atbilstību Satversmes 91. pantam.

Nolēmuma

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda:

atzīt

Augstskolu likuma 27. panta ceturtās daļas pirmo teikumu un 28.

panta otrās daļas vārdus "vai uz laiku līdz 65 gadu vecuma

sasniegšanai" un likuma "Par zinātnisko darbību" 29. panta

piektās daļas pirmo teikumu par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 106. pantam un spēkā neesošu no sprieduma

pasludināšanas brīža.

Spriedums stājas spēkā tā

pasludināšanas brīdī. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā 2003.

gada 20. maijā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš