14. pants

Lai izvērtētu, vai Satversmes 106. panta pirmajā

teikumā ietverto pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, Satversmes tiesai

jānoskaidro:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑18‑01 16.

punktu).

Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas

procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr.

2019-10-0103 25. punktu).

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta trešās daļas 3.

punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz 2005. gada 14. aprīlim,

paredzēja, ka par bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes,

sociālās palīdzības un citu tādu iestāžu, kurās uzturas bērni,

vadītājiem un darbiniekiem nevar strādāt personas, kuras sodītas

par noziegumiem, kuri saistīti ar vardarbību pret personu. Līdz

ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma pieņemšanu Latvijā tika

izveidota visaptveroša bērnu tiesību aizsardzības sistēma, pēc

iespējas ievērojot Bērna tiesību konvencijas prasības. Tostarp

tika noteiktas bērna tiesības uz aizsardzību pret vardarbību.

Ar 2005. gada 17. marta likuma "Grozījumi Bērnu tiesību

aizsardzības likumā" 40. pantu, kas stājās spēkā 2005. gada

15. aprīlī, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta trešās

daļas 3. punkts tika izteikts jaunā, precizētā redakcijā un

noteica, ka par bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes un

citu tādu iestāžu, kurās uzturas bērni, vadītājiem un

darbiniekiem nedrīkst strādāt personas, kuras sodītas par

noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai tās

piedraudējumu.

Ar 2011. gada 1. jūlija likuma "Grozījumi Bērnu tiesību

aizsardzības likumā" 8. pantu, kas stājās spēkā 2011. gada

3. augustā, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta trešās

daļas 3. punkts tika grozīts, aizstājot tajā vārdu

"piedraudējumu" ar vārdiem "piedraudējumu, -

neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas".

Priekšlikumu par šādu grozījumu gan likumprojekta otrajam, gan

trešajam lasījumam izteikusi labklājības ministre, norādot, ka

tādējādi tiek precizēta normas redakcija, lai veicinātu

vienveidīgu praksi un novērstu iespējamus pārpratumus, kā arī

saskaņotu redakciju ar Krimināllikuma 63. pantu, kas paredz, ka

sodāmība var tikt dzēsta vai noņemta (sk. lietas materiālu 4.

sēj. 100. un 102. lp.). Priekšlikums tika atbalstīts un

pieņemts Saeimas atbildīgās komisijas - Cilvēktiesību un

sabiedrisko lietu komisijas - precizētā redakcijā.

Ar 2014. gada 6. marta likuma "Grozījumi Bērnu tiesību

aizsardzības likumā" 6. pantu Bērnu tiesību aizsardzības

likuma 72. pants tika izteikts jaunā redakcijā. Likumprojekts

tika izskatīts trijos lasījumos. Ar šiem grozījumiem tika

iestrādātas prasības, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes

2011. gada 13. decembra direktīvas 2011/93/ES par seksuālas

vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu

pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes pamatlēmumu

2004/68/TI. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas

novēršanas komisija iesniedza priekšlikumu par grozījumiem Bērnu

tiesību aizsardzības likuma 72. pantā, aicinot paplašināt normas

adresātu loku. Šis priekšlikums tika apspriests un precizēts

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdēs.

Saeimas 2014. gada 6. marta sēdē, izskatot grozījumu projektu

trešajā lasījumā, atbildīgās komisijas pārstāvis paskaidroja, ka

Bērnu tiesību aizsardzības likumā ietvertais tiesiskais

regulējums nosaka pamata prasības, kas jāievēro ikvienai

personai, kura pilda pienākumus iestādē, kurā uzturas bērni, vai

pasākumā, kurš domāts bērniem vai kurā piedalās bērni. Likums

pieļaujot, ka normatīvajos aktos attiecībā uz konkrētu personu

kategoriju tiek izvirzītas papildu prasības, ņemot vērā konkrētās

personas pildāmo pienākumu specifiku un potenciālo ietekmi uz

bērnu. Ievērojot minēto, Bērnu tiesību aizsardzības likumā esot

paredzēti stingrāki ierobežojumi, kas jāievēro, lai persona

varētu strādāt par pedagogu tieši izglītības iestādē, kurā mācās

bērni. Piemēram, par pedagogu, kas strādā ar bērniem, nekādā

gadījumā nevarot būt persona, kas izdarījusi dzimumnoziegumu vai

vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas (sk. 11. Saeimas 2014. gada 6. marta

sēdes stenogrammu. Pieejama: www.saeima.lv). Pēc šā

skaidrojuma atbildīgās komisijas priekšlikums tika atbalstīts bez

diskusijām. Saeima pieņēma 2014. gada 6. marta likumu

"Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā", kurš

stājās spēkā 2014. gada 8. aprīlī un ar kuru apstrīdētā norma

tika izteikta šobrīd spēkā esošajā redakcijā. Šis likums 2014.

gada 25. martā tika izsludināts oficiālajā izdevumā

"Latvijas Vēstnesis" Nr. 60.

Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus pret apstrīdētās

normas pieņemšanas un izsludināšanas kārtību, un arī Satversmes

tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un

izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

kārtībā, ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām un

pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās

izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās

piemērošanas sekas.

Vairākas lietā pieaicinātās personas norādījušas, ka

apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums ir absolūts. Attiecīgos

argumentus un to, vai likumdevējs, nosakot absolūto aizliegumu,

ir atbilstoši labas likumdošanas principam pienācīgi izvērtējis

tā nepieciešamību, Satversmes tiesa izvērtēs, pārbaudot to, vai

apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst

samērīguma principam.