15. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 22.

novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 16. punktu).

Satversmes 116. pants noteic, ka Satversmes 106. pantā ietvertās

tiesības "var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai

aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu,

sabiedrības drošību, labklājību un tikumību".

Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un

pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

konkrētajā gadījumā - Saeimai (sal. sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18.

punktu).

Saeima norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta ar mērķi aizsargāt

citu cilvēku - bērnu - tiesības, proti, novērst pret bērniem

vērstas vardarbības risku. Tam piekrīt arī Pieteikuma iesniedzēja

un lietā pieaicinātās personas. Saeima paskaidrojusi, ka

apstrīdētās normas izstrādē likumdevējs ņēmis vērā Bērna tiesību

konvencijas 19. panta pirmajā daļā noteikto pienākumu veikt

likumdošanas pasākumus, kas vērsti uz ikviena bērna aizsardzību

pret vardarbību.

Satversmes 110. pants paredz bērna tiesību aizsardzību.

Savukārt Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un

aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta

izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto

cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām.

Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to

piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu demokrātiskas tiesiskas

valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2019-25-03 18. punktu).

Bērna tiesību konvencijas 19. panta pirmā daļa paredz, ka

dalībvalstis veic visus attiecīgos likumdošanas, administratīvos,

sociālos un izglītošanas pasākumus, lai ikvienu bērnu aizsargātu

pret fizisku vai psiholoģisku vardarbību, miesas bojājumiem vai

nežēlīgu, nevērīgu vai nolaidīgu izturēšanos, sliktu izturēšanos

vai ekspluatāciju, tostarp pret seksuālu vardarbību, kamēr viņš

ir vecāku, aizbildņu vai jebkuras citas par bērnu atbildīgas

personas aprūpē.

Saskaņā ar Bērna tiesību konvencijas 19. pantu nav pieļaujama

nekāda veida vardarbība pret bērniem neatkarīgi no tās rakstura

un valstij ir pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus nolūkā

pilnībā īstenot ikviena bērna tiesības. Turklāt, izstrādājot un

īstenojot visaptverošu bērnu aizsardzības sistēmu, uzmanības

centrā jābūt preventīvajiem pasākumiem, jo tie ilgtermiņā sniedz

lielāko atdevi (sk. ANO Bērna tiesību komitejas Vispārējo

komentāru Nr. 13 (2011) par bērna tiesībām būt brīvam no visu

veidu vardarbības). Bērna aizsardzībā no vardarbības jāievēro

piesardzības princips (sk. ANO Bērna tiesību komitejas

Vispārējā komentāra Nr. 14 (2013) par bērna tiesībām uz to, lai

primārais apsvērums būtu viņu intereses (3. panta pirmā daļa)

73.-74. punktu).

Valstij ir rīcības brīvība atbilstošāko līdzekļu izvēlē,

veicinot bērna drošību iestādēs, kurās uzturas bērni, un

pasākumos, kuros piedalās bērni. Taču šī rīcības brīvība ir

ierobežota, pirmkārt, ar to, ka bērna aizsardzībai pret

vardarbību jābūt efektīvai, gan preventīvi pasargājot ikvienu

bērnu no vardarbības, gan arī paredzot pienācīgu valsts un

atbildīgo personu reakciju uz vardarbību. Efektivitātes prasība

ietver arī nepieciešamību regulāri pārskatīt un attīstīt ikviena

bērna tiesību aizsardzības prasības. Otrkārt, rīcības brīvības

izmantošanai jābūt saskanīgai arī ar citām Bērna tiesību

konvencijas prasībām. Tas nozīmē arī nepieciešamību īpaši

aizsargāt tos bērnus, kuri ir paaugstināta riska grupās,

piemēram, invaliditātes, sociālā stāvokļa vai etniskās piederības

dēļ (sal. sk.: Tobin J., Cashmore J. Article 19.

The Right to Protection against All Forms of Violence. In:

Tobin J. (ed.) The UN Convention on the Rights of the Child. A

Commentary. Oxford: Oxford University, 2019, pp.

706-707).

Tādējādi valstij ir pienākums nodrošināt iestādēs, kurās

uzturas bērni, tostarp skolās, kas īsteno Satversmes 112. pantā

noteiktās ikviena bērna tiesības uz izglītību, un pasākumos,

kuros piedalās bērni, drošu vidi ikviena bērna attīstībai.

Valstij arī jāraugās, lai bērna tiesības un vislabākās intereses

ievērotu ne tikai valsts pārvaldes iestādes un to darbinieki, bet

arī privāto tiesību subjekti. Vardarbība pret bērnu var atstāt

nozīmīgas sekas attiecībā uz viņa turpmāko attīstību. Tā var

nodarīt būtisku kaitējumu bērna sociālajai, emocionālajai,

kognitīvajai attīstībai un radīt veselības riskus (sk.:

Report of the independent expert for the United Nations study

on violence against children, General Assembly, United Nations,

29 August 2006. Pieejams: www.ohchr.org; sk. arī informāciju par

vardarbības pret bērniem sekām Pasaules Veselības organizācijas

mājaslapā: www.who.int). Tādējādi jebkāda veida vardarbība

pret bērnu ir novēršama visupirms jau tieši ar proaktīviem un

preventīviem pasākumiem.

Ņemot vērā minēto, atzīstams, ka apstrīdētajā normā ietvertais

ierobežojums, kas proaktīvi un preventīvi sargā ikvienu bērnu no

tādām personām, kuras izdarījušas vardarbīgus noziedzīgus

nodarījumus, kalpo Satversmes 116. pantā norādītajam leģitīmajam

mērķim aizsargāt bērnu jeb citu cilvēku tiesības.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis.