15. pants

1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

2apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

4labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 22.

5novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 16. punktu).

6Satversmes 116. pants noteic, ka Satversmes 106. pantā ietvertās

7tiesības "var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai

8aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu,

9sabiedrības drošību, labklājību un tikumību".

10Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un

11pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

12procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

13konkrētajā gadījumā - Saeimai (sal. sk., piemēram, Satversmes

14tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18.

15punktu).

16Saeima norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta ar mērķi aizsargāt

17citu cilvēku - bērnu - tiesības, proti, novērst pret bērniem

18vērstas vardarbības risku. Tam piekrīt arī Pieteikuma iesniedzēja

19un lietā pieaicinātās personas. Saeima paskaidrojusi, ka

20apstrīdētās normas izstrādē likumdevējs ņēmis vērā Bērna tiesību

21konvencijas 19. panta pirmajā daļā noteikto pienākumu veikt

22likumdošanas pasākumus, kas vērsti uz ikviena bērna aizsardzību

23pret vardarbību.

24Satversmes 110. pants paredz bērna tiesību aizsardzību.

25Savukārt Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un

26aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

27Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta

28izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto

29cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām.

30Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to

31piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

32konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu demokrātiskas tiesiskas

33valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

34Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas

35(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija

36sprieduma lietā Nr. 2019-25-03 18. punktu).

37Bērna tiesību konvencijas 19. panta pirmā daļa paredz, ka

38dalībvalstis veic visus attiecīgos likumdošanas, administratīvos,

39sociālos un izglītošanas pasākumus, lai ikvienu bērnu aizsargātu

40pret fizisku vai psiholoģisku vardarbību, miesas bojājumiem vai

41nežēlīgu, nevērīgu vai nolaidīgu izturēšanos, sliktu izturēšanos

42vai ekspluatāciju, tostarp pret seksuālu vardarbību, kamēr viņš

43ir vecāku, aizbildņu vai jebkuras citas par bērnu atbildīgas

44personas aprūpē.

45Saskaņā ar Bērna tiesību konvencijas 19. pantu nav pieļaujama

46nekāda veida vardarbība pret bērniem neatkarīgi no tās rakstura

47un valstij ir pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus nolūkā

48pilnībā īstenot ikviena bērna tiesības. Turklāt, izstrādājot un

49īstenojot visaptverošu bērnu aizsardzības sistēmu, uzmanības

50centrā jābūt preventīvajiem pasākumiem, jo tie ilgtermiņā sniedz

51lielāko atdevi (sk. ANO Bērna tiesību komitejas Vispārējo

52komentāru Nr. 13 (2011) par bērna tiesībām būt brīvam no visu

53veidu vardarbības). Bērna aizsardzībā no vardarbības jāievēro

54piesardzības princips (sk. ANO Bērna tiesību komitejas

55Vispārējā komentāra Nr. 14 (2013) par bērna tiesībām uz to, lai

56primārais apsvērums būtu viņu intereses (3. panta pirmā daļa)

5773.-74. punktu).

58Valstij ir rīcības brīvība atbilstošāko līdzekļu izvēlē,

59veicinot bērna drošību iestādēs, kurās uzturas bērni, un

60pasākumos, kuros piedalās bērni. Taču šī rīcības brīvība ir

61ierobežota, pirmkārt, ar to, ka bērna aizsardzībai pret

62vardarbību jābūt efektīvai, gan preventīvi pasargājot ikvienu

63bērnu no vardarbības, gan arī paredzot pienācīgu valsts un

64atbildīgo personu reakciju uz vardarbību. Efektivitātes prasība

65ietver arī nepieciešamību regulāri pārskatīt un attīstīt ikviena

66bērna tiesību aizsardzības prasības. Otrkārt, rīcības brīvības

67izmantošanai jābūt saskanīgai arī ar citām Bērna tiesību

68konvencijas prasībām. Tas nozīmē arī nepieciešamību īpaši

69aizsargāt tos bērnus, kuri ir paaugstināta riska grupās,

70piemēram, invaliditātes, sociālā stāvokļa vai etniskās piederības

71dēļ (sal. sk.: Tobin J., Cashmore J. Article 19.

72The Right to Protection against All Forms of Violence. In:

73Tobin J. (ed.) The UN Convention on the Rights of the Child. A

74Commentary. Oxford: Oxford University, 2019, pp.

75706-707).

76Tādējādi valstij ir pienākums nodrošināt iestādēs, kurās

77uzturas bērni, tostarp skolās, kas īsteno Satversmes 112. pantā

78noteiktās ikviena bērna tiesības uz izglītību, un pasākumos,

79kuros piedalās bērni, drošu vidi ikviena bērna attīstībai.

80Valstij arī jāraugās, lai bērna tiesības un vislabākās intereses

81ievērotu ne tikai valsts pārvaldes iestādes un to darbinieki, bet

82arī privāto tiesību subjekti. Vardarbība pret bērnu var atstāt

83nozīmīgas sekas attiecībā uz viņa turpmāko attīstību. Tā var

84nodarīt būtisku kaitējumu bērna sociālajai, emocionālajai,

85kognitīvajai attīstībai un radīt veselības riskus (sk.:

86Report of the independent expert for the United Nations study

87on violence against children, General Assembly, United Nations,

8829 August 2006. Pieejams: www.ohchr.org; sk. arī informāciju par

89vardarbības pret bērniem sekām Pasaules Veselības organizācijas

90mājaslapā: www.who.int). Tādējādi jebkāda veida vardarbība

91pret bērnu ir novēršama visupirms jau tieši ar proaktīviem un

92preventīviem pasākumiem.

93Ņemot vērā minēto, atzīstams, ka apstrīdētajā normā ietvertais

94ierobežojums, kas proaktīvi un preventīvi sargā ikvienu bērnu no

95tādām personām, kuras izdarījušas vardarbīgus noziedzīgus

96nodarījumus, kalpo Satversmes 116. pantā norādītajam leģitīmajam

97mērķim aizsargāt bērnu jeb citu cilvēku tiesības.

98Līdz ar to apstrīdētajā normā

99ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis.