12. pants

Tiesas sēdē pieaicinātā persona - Dr. iur.

Edvīns Danovskis - norādīja, ka izskatāmajā lietā Satversmes

92. panta trešā teikuma sakarā ir jānoskaidro, vai konkrētajā

gadījumā konstatējams nepamatots tiesību aizskārums. Jēdzienu

"nepamatots tiesību aizskārums" un "prettiesiska

rīcība" saturs esot atšķirīgs. Proti, pirmais esot plašāks

jēdziens, un likumdevējam vajagot nodrošināt, ka zināmos

gadījumos kompensācija ir paredzēta arī par tādu rīcību, kas

formāli ir tiesiska, piemēram, kad tiek noteikti saimnieciskās

darbības ierobežojumi.

Tomēr tiesiskā valstī tiesvedības process kā tāds nevarot būt

nepamatots tiesību aizskārums un personai vajagot apzināties, ka

to tiesā var iesūdzēt gan pamatoti, gan nepamatoti. Vienlaikus

vajagot ņemt vērā, ka tiesvedības process vienmēr ir kādas

saistības neizpildes vai citāda tiesību aizskāruma sekas,

respektīvi, prettiesiskas rīcības sekas. Tomēr faktu, ka viena

persona vēršas ar prasību tiesā pret citu personu, pat ja šī

prasība tiek atzīta par nepamatotu, nevarot uzskatīt par likumā

paredzēto tiesību vērsties tiesā ļaunprātīgu izmantošanu. Turklāt

nevis prasītāja, bet tiesas rīcība esot tā, kas radot pienākumu

atbildētājam ierasties tiesā. Tāpēc par pašsaprotamiem esot

atzīstami arī tiesāšanās izdevumi, jo tie izriet no tiesībām uz

taisnīgu tiesu. Tas nozīmējot, ka izskatāmajā lietā jautājums par

tiesāšanās izdevumu atlīdzību vērtējams Satversmes 92. panta

pirmā teikuma ietvaros.

Savukārt šajā ziņā esot svarīgi noskaidrot, kādēļ tiesāšanās

izdevumi vispār tiek atlīdzināti. Parasti kā pamatojums šādai

rīcībai tiekot norādīts apsvērums, ka, pirmkārt, šāda rīcība ir

taisnīga un, otrkārt, šāda kārtība mazina nepamatotu sūdzību

iesniegšanu tiesā. Tomēr esot rūpīgi jāapsver, vai ar pieeju

tiesai ir saistīti visi tiesāšanās izdevumi, tostarp arī tie, kas

rodas lietas iztiesāšanas gaitā un pēc tiesvedības beigām.