7. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu

padome (turpmāk arī - LZAP) - uzskata, ka ar apstrīdētajā

normā ietverto jēdzienu "advokāts" saprotamas Latvijas

Republikas Advokatūras likuma (turpmāk - Advokatūras likums) 4.

pantā minētās personas. Proti, par advokātu esot uzskatāms nevis

jebkurš jurists vai tikai zvērināts advokāts, bet gan zvērināts

advokāts, zvērināta advokāta palīgs vai citas valsts advokāts,

kas ieguvis tiesības praktizēt Latvijā. Juristi, kas piedalās

civilprocesā, nebūdami advokāti, pēc sava statusa esot tikai

pilnvaroti pārstāvji. Tādējādi izdevumi par juridisko palīdzību,

ko sniedz šādas personas, esot kvalificējami kā atlīdzība par

pilnvarotā pārstāvja sniegto palīdzību. Taču saskaņā ar

Civillikuma 2304. pantu šāda atlīdzība nevarot būt peļņas avots,

un tas nozīmējot, ka šādi izdevumi nav atlīdzināmi.

Šādas interpretācijas pamats esot apstrīdētās normas

leģitīmais mērķis - panākt, ka civilprocesā personām tiek

nodrošināta savlaicīga, efektīva un kvalitatīva juridiskā

palīdzība. Tādējādi apstrīdētā norma nodrošinot līdzsvaru starp

pušu tiesiskajām interesēm. No vienas puses, apstrīdētā norma

ierobežojot to izdevumu apmaksas veidus un apmēru, kuri pusei

radušies pret to celtās prasības dēļ, un tādējādi nepakļaujot

zaudējušo pusi nesamērīgu izdevumu atlīdzināšanas pienākumam. No

otras puses, apstrīdētā norma likumdevēja noteiktajā veidā un

apmērā piešķirot uzvarējušajai pusei tiesības prasīt tai saistībā

ar konkrētajā lietā advokāta sniegto juridisko palīdzību radušos

izdevumu atlīdzināšanu.

Advokātu sniegtās juridiskās palīdzības efektivitāti un

kvalitāti garantējot vairāki apstākļi, proti: advokāta piederība

tiesu sistēmai, kas viņam piešķir plašākas pilnvaras un iespējas

aizstāvēt klienta intereses; advokāta profesionālā, materiālā un

disciplinārā atbildība par savu rīcību; advokāta pienākums

ievērot advokātu ētikas normas; advokāta tālākizglītošanās

pienākums; skaidra klientu interesēs veikto izdevumu uzskaite;

advokāta iespēja apdrošināt savu profesionālo darbību un citi

apstākļi. LZAP arī uzskata, ka civilprocess nav tik vienkāršs

process, lai persona bez juridiskās izglītības tajā varētu pati

sevi pārstāvēt, pienācīgi aizstāvēt savas intereses un atspēkot

pretējās puses argumentus.

Tiesas sēdē LZAP pārstāvis - zvērināts advokāts Lauris

Liepa - papildus norādīja, ka Latvijā šobrīd ir 1236

zvērināti advokāti un 92 zvērinātu advokātu palīgi, kā arī 14

Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, kas advokāta statusu

ieguvuši citās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Jēdziena "advokāts" saturs esot pietiekami skaidrs,

un tas nekādā gadījumā nevarot nozīmēt to pašu, ko jēdziens

"jurists". Nevienā Latvijas normatīvajā aktā neesot

definēts, kas ir kvalificēts jurists. Turklāt šādas personas

sniegtās juridiskās palīdzības kvalitāti atšķirībā no advokāta

sniegtās juridiskās palīdzības kvalitātes nevarot prezumēt. Ja

apstrīdētā norma tiktu atzīta par antikonstitucionālu, tad

vispārējās jurisdikcijas tiesām civilprocesā nāktos gan vērtēt

personu sniegtās juridiskās palīdzības kvalitāti, gan risināt

šādu personu atlīdzības jautājumus. Turklāt Pieteikuma

iesniedzēja savā konstitucionālajā sūdzībā nenošķirot pārstāvību

no juridiskās palīdzības. Tas nozīmējot, ka, pēc Pieteikuma

iesniedzējas domām, juridisko palīdzību var sniegt jebkura

persona, kas ir tiesīga būt par pārstāvi tiesā. Taču šāds uzskats

vispār neietverot prasību pēc juridiskās kvalifikācijas.

Satversmes tiesas 2003. gadā pieņemtajos spriedumos

advokatūras darbība esot kritizēta pamatoti, jo tolaik tajā

bijuši konstatējami nopietni trūkumi. Tomēr pagājušo desmit gadu

laikā advokatūrā esot notikušas būtiskas pārmaiņas, kuru

rezultātā advokatūra izveidojusies par ļoti stipru un pārskatāmu

organizāciju.