3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - lūdz izbeigt tiesvedību lietā, jo Pieteikuma

iesniedzēju pamattiesību aizskārumu radījusi nevis apstrīdētā

norma, bet gan tās nepareiza piemērošana konkrētajā gadījumā.

Valsts nodeva esot obligāts valsts budžetā ieskaitāms

maksājums par valsts institūcijas veicamo darbību, kas izriet no

šīs institūcijas funkcijām. Pēc vispārējiem civilprocesa

noteikumiem valsts nodevas netiekot atmaksātas. Savukārt

Civilprocesa likuma 37. panta pirmajā daļā esot paredzēti

izņēmumi no šā vispārējā principa, proti, gadījumi, kad samaksāto

nodevu valsts tomēr atmaksā no budžeta līdzekļiem pilnīgi vai

daļēji. Šajā tiesību normā ietvertais valsts nodevas atmaksāšanas

gadījumu uzskaitījums esot izsmeļošs. Piemēram, atbilstoši

Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas 3. punktam samaksātā

valsts nodeva esot atmaksājama pilnīgi tad, ja tiesvedība

civillietā izbeigta, secinot, ka prasības pamatā nav

civiltiesiska strīda un lieta nav pakļauta izskatīšanai

vispārējās jurisdikcijas tiesā, kā tas bijis Pieteikuma

iesniedzēju gadījumā.

Savukārt apstrīdētā norma nosakot pamatu atteikumam atmaksāt

samaksāto valsts nodevu tad, ja pieteikums par tās atmaksu

iesniegts vēlāk nekā triju gadu laikā no valsts nodevas summas

iemaksas valsts budžetā. Triju gadu termiņu apstrīdētajā normā

likumdevējs esot noteicis ar Grozījumiem. No likumprojekta

"Grozījumi Civilprocesa likumā" (Nr. 1078/Lp 11)

sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) esot

secināms, ka apstrīdētā norma grozīta, pagarinot tajā noteikto

viena gada termiņu līdz trim gadiem, tāpēc, ka tiesvedības bieži

vien bijušas ilgākas par vienu gadu un līdz ar to šāda nodevas

atmaksas institūta izmantošana neesot bijusi iespējama. Tāpat

Civilprocesa likumā noteiktais samaksātās valsts nodevas atmaksas

termiņš tobrīd atšķīries no likuma "Par nodokļiem un

nodevām" 16. panta 10. punktā un Zemesgrāmatu likuma

106.1 pantā noteiktā par valsts nodevas atmaksu tad,

ja pieteikums iesniegts triju gadu laikā no tās iemaksas valsts

budžetā.

Saeima norāda, ka tiesiskā situācija, kurā nonākuši Pieteikuma

iesniedzēji, nešaubīgi uzskatāma par netipisku, jo īpaši tādēļ,

ka tiesvedība viņu prasības lietā izbeigta kasācijas instancē,

konstatējot, ka prasības pamatā nav civiltiesiska strīda un lieta

nav pakļauta izskatīšanai vispārējās jurisdikcijas tiesā

Civilprocesa likumā noteiktajā prasības kārtībā. Tas, ka tikai

trešajā tiesu instancē tiek izlemts jautājums par to, vai lietas

izskatīšana ir pakļauta tiesai, jau pats par sevi liecinot, ka

šis jautājums bijis tiesiski komplicēts un tiesvedība bijusi

ilgstoša.

Tiesiskā stabilitāte esot būtiska tiesiskās drošības principa

sastāvdaļa, kas citstarp prasot noregulētu tiesvedības procesu un

tiesiski noturīgas sekas attiecībā uz dažādiem tā aspektiem. Ar

apstrīdēto normu likumdevējs esot garantējis tiesisko drošību un

paredzamību gadījumā, kad pieteikums par valsts nodevas atmaksu

iesniegts tiesā triju gadu laikā no summas iemaksas valsts

budžetā.

Tomēr netipiskos gadījumos tiesai esot tiesības atkāpties no

paredzēto tiesisko seku īstenošanas, tiecoties uz to, lai panāktu

taisnīgumu - demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas

galīgo mērķi. Viens no iespējamiem risinājumiem varētu būt

samērīguma pārbaude tad, ja ar tiesas nolēmumu tiek ierobežotas

personas pamattiesības, konkrētajā gadījumā - tiesības uz

īpašumu. Kā redzams no pieteikumam pievienotajiem tiesu

nolēmumiem, Pieteikuma iesniedzēju gadījumā tiesas šādu pārbaudi

neesot veikušas.

Lai tiktu sasniegts taisnīgs rezultāts, tiesību normas

piemērotājam esot pienākums normu iztulkot atbilstoši augstāka

juridiska spēka tiesību normām. Tiesiskā valstī vispārējās

jurisdikcijas tiesas esot efektīvs mehānisms - tās, izvērtējot

katru individuālo gadījumu, varot konstatēt, vai ir ievērots

saprātīgs līdzsvars starp konkrētās personas tiesībām un

sabiedrības interesēm.

Piemērojot apstrīdēto normu atbilstoši Satversmei, nevajadzētu

būt tā, ka šī norma liegtu atmaksāt valsts nodevu Pieteikuma

iesniedzējiem, ja no viņu lietas faktiskajiem apstākļiem

izrietētu šāda nepieciešamība.

Pēc Saeimas ieskata, Satversmes tiesa izskata lietas par

apstrīdēto normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību

normām, bet nav tiesīga izvērtēt vispārējās jurisdikcijas tiesas

veikto normas interpretāciju. Pat tiesību normas kļūdaina

piemērošana neesot pamats tās izvērtēšanai Satversmes tiesā.