Par Civilprocesa likuma 37. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - lūdz izbeigt tiesvedību lietā, jo Pieteikuma

3iesniedzēju pamattiesību aizskārumu radījusi nevis apstrīdētā

4norma, bet gan tās nepareiza piemērošana konkrētajā gadījumā.

5Valsts nodeva esot obligāts valsts budžetā ieskaitāms

6maksājums par valsts institūcijas veicamo darbību, kas izriet no

7šīs institūcijas funkcijām. Pēc vispārējiem civilprocesa

8noteikumiem valsts nodevas netiekot atmaksātas. Savukārt

9Civilprocesa likuma 37. panta pirmajā daļā esot paredzēti

10izņēmumi no šā vispārējā principa, proti, gadījumi, kad samaksāto

11nodevu valsts tomēr atmaksā no budžeta līdzekļiem pilnīgi vai

12daļēji. Šajā tiesību normā ietvertais valsts nodevas atmaksāšanas

13gadījumu uzskaitījums esot izsmeļošs. Piemēram, atbilstoši

14Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas 3. punktam samaksātā

15valsts nodeva esot atmaksājama pilnīgi tad, ja tiesvedība

16civillietā izbeigta, secinot, ka prasības pamatā nav

17civiltiesiska strīda un lieta nav pakļauta izskatīšanai

18vispārējās jurisdikcijas tiesā, kā tas bijis Pieteikuma

19iesniedzēju gadījumā.

20Savukārt apstrīdētā norma nosakot pamatu atteikumam atmaksāt

21samaksāto valsts nodevu tad, ja pieteikums par tās atmaksu

22iesniegts vēlāk nekā triju gadu laikā no valsts nodevas summas

23iemaksas valsts budžetā. Triju gadu termiņu apstrīdētajā normā

24likumdevējs esot noteicis ar Grozījumiem. No likumprojekta

25"Grozījumi Civilprocesa likumā" (Nr. 1078/Lp 11)

26sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) esot

27secināms, ka apstrīdētā norma grozīta, pagarinot tajā noteikto

28viena gada termiņu līdz trim gadiem, tāpēc, ka tiesvedības bieži

29vien bijušas ilgākas par vienu gadu un līdz ar to šāda nodevas

30atmaksas institūta izmantošana neesot bijusi iespējama. Tāpat

31Civilprocesa likumā noteiktais samaksātās valsts nodevas atmaksas

32termiņš tobrīd atšķīries no likuma "Par nodokļiem un

33nodevām" 16. panta 10. punktā un Zemesgrāmatu likuma

34106.1 pantā noteiktā par valsts nodevas atmaksu tad,

35ja pieteikums iesniegts triju gadu laikā no tās iemaksas valsts

36budžetā.

37Saeima norāda, ka tiesiskā situācija, kurā nonākuši Pieteikuma

38iesniedzēji, nešaubīgi uzskatāma par netipisku, jo īpaši tādēļ,

39ka tiesvedība viņu prasības lietā izbeigta kasācijas instancē,

40konstatējot, ka prasības pamatā nav civiltiesiska strīda un lieta

41nav pakļauta izskatīšanai vispārējās jurisdikcijas tiesā

42Civilprocesa likumā noteiktajā prasības kārtībā. Tas, ka tikai

43trešajā tiesu instancē tiek izlemts jautājums par to, vai lietas

44izskatīšana ir pakļauta tiesai, jau pats par sevi liecinot, ka

45šis jautājums bijis tiesiski komplicēts un tiesvedība bijusi

46ilgstoša.

47Tiesiskā stabilitāte esot būtiska tiesiskās drošības principa

48sastāvdaļa, kas citstarp prasot noregulētu tiesvedības procesu un

49tiesiski noturīgas sekas attiecībā uz dažādiem tā aspektiem. Ar

50apstrīdēto normu likumdevējs esot garantējis tiesisko drošību un

51paredzamību gadījumā, kad pieteikums par valsts nodevas atmaksu

52iesniegts tiesā triju gadu laikā no summas iemaksas valsts

53budžetā.

54Tomēr netipiskos gadījumos tiesai esot tiesības atkāpties no

55paredzēto tiesisko seku īstenošanas, tiecoties uz to, lai panāktu

56taisnīgumu - demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas

57galīgo mērķi. Viens no iespējamiem risinājumiem varētu būt

58samērīguma pārbaude tad, ja ar tiesas nolēmumu tiek ierobežotas

59personas pamattiesības, konkrētajā gadījumā - tiesības uz

60īpašumu. Kā redzams no pieteikumam pievienotajiem tiesu

61nolēmumiem, Pieteikuma iesniedzēju gadījumā tiesas šādu pārbaudi

62neesot veikušas.

63Lai tiktu sasniegts taisnīgs rezultāts, tiesību normas

64piemērotājam esot pienākums normu iztulkot atbilstoši augstāka

65juridiska spēka tiesību normām. Tiesiskā valstī vispārējās

66jurisdikcijas tiesas esot efektīvs mehānisms - tās, izvērtējot

67katru individuālo gadījumu, varot konstatēt, vai ir ievērots

68saprātīgs līdzsvars starp konkrētās personas tiesībām un

69sabiedrības interesēm.

70Piemērojot apstrīdēto normu atbilstoši Satversmei, nevajadzētu

71būt tā, ka šī norma liegtu atmaksāt valsts nodevu Pieteikuma

72iesniedzējiem, ja no viņu lietas faktiskajiem apstākļiem

73izrietētu šāda nepieciešamība.

74Pēc Saeimas ieskata, Satversmes tiesa izskata lietas par

75apstrīdēto normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību

76normām, bet nav tiesīga izvērtēt vispārējās jurisdikcijas tiesas

77veikto normas interpretāciju. Pat tiesību normas kļūdaina

78piemērošana neesot pamats tās izvērtēšanai Satversmes tiesā.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

3teikumam un 105. pantam.

4Attiecībā uz Civilprocesa likuma kopējo sistēmu Tieslietu

5ministrija norāda, ka vispār valsts nodevas neesot atmaksājamas.

6Tomēr Civilprocesa likuma 37. pantā esot paredzēti izņēmuma

7gadījumi, kad valsts nodeva atmaksājama, un šo gadījumu

8uzskaitījums esot izsmeļošs. Apstrīdētās normas mērķis esot ļaut

9personām atsevišķos izņēmuma gadījumos atgūt samaksāto valsts

10nodevu un noteikt saprātīgu termiņu, kurā persona var iesniegt

11pieteikumu par valsts nodevas atmaksu. Šis termiņš esot

12ierobežots, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību. Taču tas esot

13samērīgs un samērots ar vidējo tiesvedības ilgumu tiesās.

14Apstrīdētās normas mērķis esot nodrošināt personai iespēju

15atgūt samaksāto valsts nodevu gadījumā, kad tiesa strīdu nav

16atrisinājusi, sastādot spriedumu. Persona vēršoties tiesā, lai

17atrisinātu strīdu un rezultātā saņemtu spriedumu, kas var tikt

18izpildīts. Gadījumā, kad strīds nav pakļauts tiesai, tā nevarot

19šādu spriedumu taisīt un tiesvedība lietā esot jāizbeidz. Šādā

20gadījumā nerodoties pamats, uz kura valsts varētu paturēt

21samaksāto valsts nodevu. Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību

22aizskārums esot radies netipiskos apstākļos, jo parasti tiesas

23jautājumu par pakļautību atrisinot ātrāk.

24Valsts varot neatmaksāt un paturēt personas samaksāto valsts

25nodevu, ja tam ir leģitīms mērķis. Apstrīdētajā normā noteiktais

26valsts nodevas atmaksas termiņš ticis pagarināts no viena gada

27līdz trim gadiem ar mērķi nodrošināt to, lai personām izņēmuma

28gadījumos, kad tiesvedība pārsniedz vienu gadu, būtu iespēja

29saprātīgā termiņā atgūt samaksāto valsts nodevu. Šobrīd praksē

30gandrīz neesot tādu gadījumu, kad apstrīdētajā normā noteiktais

31termiņš būtu nokavēts. Kad šis termiņš bija vienu gadu ilgs, tad

32gan tas bieži ticis nokavēts. Ja tomēr radusies tāda izņēmuma

33situācija kā Pieteikuma iesniedzēju gadījumā, tad Civilprocesa

34likuma 51. panta pirmā daļa pieļaujot nokavētā procesuālā termiņa

35atjaunošanu.

36Tieslietu ministrija nepiekrīt Saeimas viedoklim, ka

37apstrīdētā norma neliedz atmaksāt valsts nodevu tādā gadījumā,

38kāds ir Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskāruma gadījums,

39un norāda, ka apstrīdētā norma skaidri nosaka brīdi, no kura

40skaitāms pieteikuma par valsts nodevas atmaksu iesniegšanas

41termiņš. Tas esot skaitāms no brīža, kad nodeva iemaksāta valsts

42budžetā. Neesot skaidrs, kā, pēc Saeimas ieskata, tiesību

43piemērotājam būtu jāaprēķina valsts nodevas atmaksas termiņš.

1Pieaicinātā persona - Augstākā tiesa -

2norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktais termiņš, kurā jāiesniedz

3pieteikums par valsts nodevas atmaksu, ir prekluzīvs. Tas

4tiesības uz valsts nodevas atmaksu ierobežojot laikā un,

5izbeidzoties pats, izbeidzot arī šīs tiesības.

6Prekluzīvam termiņam seku ziņā esot absolūts raksturs, un tas

7nodrošinot tiesiskās noteiktības un citu leģitīmu mērķu

8sasniegšanu. Taču Senāts savos nolēmumos līdz šim neesot

9vērtējis, vai būtu pieļaujama apstrīdētajā normā noteiktā

10prekluzīvā termiņa skaitīšana no brīža, kad radies tāds valsts

11nodevas atmaksas pamats, kura rašanās nav atkarīga no lietas

12dalībnieku gribas. Tātad Senātā šādā aspektā stabila judikatūra

13neesot izveidojusies.

14Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskāruma gadījums neesot

15atzīstams par netipisku. Tādas situācijas, kad apelācijas vai

16kasācijas instances tiesa izbeidz tiesvedību lietā, jo tās

17izskatīšana nav pakļauta tiesai, esot regulāras. Ņemot vērā

18vidējo tiesvedības ilgumu civillietās, nevarot uzskatīt par

19netipisku tādu situāciju, kad nolēmums par tiesvedības izbeigšanu

20tiek pieņemts vēlāk nekā pēc trim gadiem no dienas, kad valsts

21nodeva iemaksāta valsts budžetā.

22Turklāt tiesnesim neesot tiesību lemt par apstrīdētās normas

23piemērošanu pretēji tajā noteiktajām tiesiskajām sekām.

24Apstrīdētās normas saturs esot skaidrs un neradot šaubas par

25likumdevēja mērķi saistīt šajā normā noteiktā prekluzīvā termiņa

26sākumu ar brīdi, kad nodeva iemaksāta valsts budžetā, nevis ar

27brīdi, kad radies tiesiskais pamats to atmaksāt. To apliecinot

28arī Grozījumi, ar kuriem apstrīdētajā normā noteiktais termiņš

29tika pagarināts no viena gada līdz trim gadiem. Lai gan

30likumdevējs vēlējies ar Grozījumiem novērst gadījumus, kad lietas

31dalībniekam nav iespējams atgūt samaksāto nodevu, jo tiesvedības

32bieži vien turpinoties ilgāk par vienu gadu, tomēr likumdevējs

33esot apzināti pieļāvis to, ka nodeva nebūs atgūstama gadījumos,

34kad tiesvedība ilgs vairāk nekā trīs gadus.

35Secinājumu

36daļa

1Saeima lūgusi izbeigt tiesvedību šajā lietā,

2pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

36. punktu.

4Ja lietā ir sniegti argumenti par tiesvedības izbeigšanu,

5Satversmes tiesa tos izvērtē pirms apstrīdētās normas

6satversmības vērtējuma (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

716. jūlija sprieduma lietā Nr. 2020-05-01 7. punktu).

8Tādējādi Satversmes tiesa visupirms izvērtēs, vai ir pamats

9tiesvedības izbeigšanai lietā.

106.1. Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēju

11pamattiesību aizskārumu radījusi nevis apstrīdētā norma, bet gan

12tās nepareiza piemērošana.

13Satversmes tiesa jau atzinusi, ka tiesību normas kļūdaina

14piemērošana nav pamats tiesību normas satversmības izvērtēšanai

15Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 17.

16novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01

1711. punktu). Tiesību normu piemērošanas jautājumi ir

18vispārējās jurisdikcijas tiesu un administratīvo tiesu

19kompetencē. Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana

20ietver piemērojamās tiesību normas atrašanu un atbilstošu

21iztulkošanas jeb interpretācijas metožu izmantošanu,

22intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu,

23judikatūras un tiesību doktrīnas izmantošanu, kā arī tiesību

24tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 2. marta

25lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-16-01 13.

26punktu).

27Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai ar apstrīdēto

28normu radītais Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārums

29izriet no pašas apstrīdētās normas vai no tās piemērošanas.

306.2. Atbilstoši Civilprocesa likuma 34. panta pirmajai

31daļai par katru prasības pieteikumu - sākotnējo prasību vai

32pretprasību, trešās personas pieteikumu ar patstāvīgu prasījumu

33par strīda priekšmetu, kas iesniegts jau iesāktā procesā,

34pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtības lietās, kā arī citiem

35šajā pantā paredzētajiem pieteikumiem, kurus iesniedz tiesā, -

36maksājama valsts nodeva šīs panta daļas apakšpunktos un šā panta

37septītajā daļā noteiktajā apmērā atkarībā no iesniedzamā

38procesuālā dokumenta veida. Arī par apelācijas sūdzību maksājama

39valsts nodeva atbilstoši likmei, kāda jāmaksā, iesniedzot

40prasības pieteikumu (pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtības

41lietā), bet mantiska rakstura strīdos - likmei, kuru aprēķina

42atbilstoši strīda summai pirmās instances tiesā (sk.

43Civilprocesa likuma 34. panta ceturto daļu). Tādējādi valsts

44nodevas samaksa ir paredzēta gan gadījumā, kad tiek iesniegts

45prasības pieteikums civilprocesā, gan gadījumā, kad tiek

46iesniegta apelācijas sūdzība civilprocesā.

47Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas 3. punkts paredz,

48ka valsts nodeva atmaksājama citstarp tādā gadījumā, ja lietā

49tiek izbeigta tiesvedība uz tā pamata, ka lietas izskatīšana nav

50pakļauta tiesai. Apstrīdētā norma tiesības uz valsts nodevas

51atmaksu ierobežo ar noteikumu, ka pieteikumam par valsts nodevas

52atmaksu jābūt iesniegtam tiesā triju gadu laikā no summas

53iemaksas valsts budžetā.

546.3. Tieslietu ministrija norāda: ja radusies tāda

55izņēmuma situācija kā Pieteikuma iesniedzēju gadījumā,

56Civilprocesa likuma 51. panta pirmā daļa pieļauj nokavētā

57procesuālā termiņa atjaunošanu. Minētā norma paredz vispārīgo

58regulējumu attiecībā uz procesuālajiem termiņiem, tostarp paredz,

59ka nokavētos procesuālos termiņus pēc lietas dalībnieka

60pieteikuma atjauno tiesa, ja tā atzīst nokavēšanas iemeslus par

61attaisnojošiem.

62Tiesību normu nevar izprast ārpus tiesību sistēmas, kurā tā

63funkcionē. Par prasības pieteikumu un apelācijas sūdzību

64civilprocesā samaksātās valsts nodevas atmaksas termiņu ir

65noteicis likumdevējs. Taču Civilprocesa likumā šā termiņa

66atjaunošana tiešā tekstā nav paredzēta. Atbilstoši Civilprocesa

67likuma 5. panta sestajai daļai tiesa, piemērojot tiesību normas,

68ņem vērā judikatūru. Augstākās tiesas Senāts atzinis, ka

69Civilprocesa likuma 37. panta otrajā daļā noteiktais termiņš,

70kurā jāiesniedz pieteikums par valsts nodevas atmaksu, ir

71prekluzīvs (sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu

72departamenta 2012. gada 14. novembra lēmumu lietā Nr.

73SKC-1915/2012).

74Civilprocesa likumā ir paredzēti vairāki termiņa veidi,

75tostarp procesuāli termiņi, kas noteikti ar kādu tiesību

76īstenošanu saistītu procesuālo tiesību izmantošanai. Tie ir

77noteikti likumā, vai arī tos paredz tiesa vai tiesnesis. Tiesas

78vai tiesneša noteikto termiņu ir iespējams pēc personas motivēta

79lūguma pagarināt, iekams tas nav nokavēts, vai atjaunot, bet

80likumā noteiktu termiņu pēc personas motivēta lūguma ir iespējams

81vienīgi atjaunot. Turklāt termiņa atjaunošana pieļaujama vienīgi

82tad, ja konstatējami kādi attaisnojoši apstākļi, kuru dēļ termiņš

83nokavēts. Tāpat likumā ir paredzēti arī materiāltiesiski termiņi,

84kas atšķirībā no procesuālajiem termiņiem tiek noteikti pašu

85konkrēto tiesību, nevis ar tām saistīto procesuālo darbību

86īstenošanai. Turklāt atsevišķiem procesuālajiem un

87materiāltiesiskajiem termiņiem ir prekluzīvs raksturs.

88Prekluzīvs termiņš noteic tiesību pastāvēšanu laikā. Ar tā

89noslēgšanos izbeidzas tiesības, kuras persona varēja īstenot.

90Prekluzīvā termiņa ilgumu noteic likumdevējs, izvērtējot šāda

91tiesību ierobežojuma samērīgumu. Tāpēc prekluzīvs termiņš pēc

92vispārīgā principa nav atjaunojams.

93Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs nav

94paredzējis apstrīdētajā normā noteiktā termiņa atjaunošanas

95iespēju.

966.4. Apstrīdētā norma skaidri paredz, ka tiesības

97iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu personai ir trīs

98gadus pēc valsts nodevas samaksas. Turklāt Satversmes tiesa

99atzinusi, ka par tiesvedību civilprocesā samaksātā valsts nodeva

100vispārīgi nav atmaksājama un tās atmaksa paredzēta tikai izņēmuma

101gadījumos, kuri nav interpretējami un piemērojami paplašināti

102(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā

103Nr. 2020-05-01 10. punktu).

104Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēju gadījums ir

105atzīstams par netipisku, jo likumdevēja mērķis nav bijis liegt

106valsts nodevas atmaksu personai tādos gadījumos, kad tai

107tiesvedības procesa ilguma dēļ nav bijusi iespēja iesniegt

108pieteikumu par valsts nodevas atmaksu triju gadu laikā pēc tās

109samaksas. Apstrīdētā norma esot grozīta, pagarinot tajā noteikto

110viena gada termiņu līdz trim gadiem, tāpēc, ka tiesvedības bieži

111vien bijušas ilgākas par vienu gadu un līdz ar to nodevas

112atmaksas institūtu neesot bijis iespējams izmantot.

113Kaut arī apstrīdētā norma pēc Grozījumu spēkā stāšanās paredz

114garāku termiņu pieteikuma par valsts nodevas atmaksu

115iesniegšanai, tomēr arī ar to nav novērstas un nevarēja tikt

116novērstas tādas situācijas, kad tiesvedības ilgums šo termiņu

117pārsniedz, jo termiņa sākuma brīdis ir saistīts nevis ar konkrēto

118tiesvedību, bet gan ar nodevas samaksas brīdi.

119Arī Augstākā tiesa uzsvērusi, ka likumdevējs gan ir vēlējies

120ar Grozījumiem novērst tādus gadījumus, kad lietas dalībniekam

121nav iespējams atgūt samaksāto nodevu, jo tiesvedības bieži vien

122turpinās ilgāk par vienu gadu, tomēr apzināti pieļāvis to, ka

123nodeva nebūs atgūstama gadījumos, kad tiesvedība ilgs vairāk nekā

124trīs gadus.

125Satversmes tiesa secina, ka likumdevēja mērķis bija nodrošināt

126paredzamību valsts budžeta administrēšanā, nosakot konkrētu

127termiņu, kādā valsts nodeva var tikt atmaksāta, un vienlaikus

128paplašināt personu iespējas izmantot tiesības uz valsts nodevas

129atmaksu.

130Turklāt Grozījumi un Augstākās tiesas judikatūra, ar kuru

131apstrīdētajā normā noteiktais termiņš atzīts par prekluzīvu, bija

132saistīti ar tādu valsts nodevas atmaksas pamatu, kas var būt

133atkarīgs no procesa dalībnieku gribas, proti, ar izlīguma

134noslēgšanu civilprocesā. Šādos gadījumos prekluzīvam termiņam var

135būt papildu mērķis - veicināt pušu izlīguma noslēgšanu pēc

136iespējas agrākā tiesvedības procesa stadijā (sk.

137likumprojekta "Grozījumi Civilprocesa likumā"

138(Nr. 1078/Lp 11) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu

139(anotāciju) un Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta

1402012. gada 14. novembra lēmumu lietā Nr. SKC-1915/2012).

141Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesību normu nevar izprast

142ārpus tās piemērošanas prakses (sk., piemēram, Satversmes

143tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 16.2.

144punktu). Vispārējās jurisdikcijas tiesas arī citos gadījumos

145atsaka valsts nodevas atmaksu, ja tāds tiesas nolēmums, kas var

146būt par pamatu valsts nodevas atmaksai atbilstoši Civilprocesa

147likuma 37. panta pirmajai daļai, pieņemts pēc apstrīdētajā normā

148noteiktā termiņa (sk., piemēram, Rīgas apgabaltiesas

149Civillietu tiesas kolēģijas 2016. gada 11. oktobra lēmumu lietā

150Nr. C04356910). Arī Augstākā tiesa viedoklī Satversmes tiesai

151norādījusi, ka apstrīdētajā normā noteiktais termiņš ierobežo

152tiesības uz valsts nodevas atmaksu laikā un, izbeidzoties pats,

153izbeidz arī šīs tiesības. Apstrīdētās normas piemērošanas prakse,

154kā arī Augstākās tiesas sniegtā informācija apliecina, ka šī

155norma tiek interpretēta un piemērota tādējādi, ka tā liedz

156personai tiesības uz valsts nodevas atmaksu, ja tās atmaksai

157noteiktais triju gadu termiņš ir beidzies tādu no šīs personas

158neatkarīgu apstākļu dēļ kā, piemēram, tiesvedības ilgums.

159Likumdevējs ar apstrīdēto normu ir noteicis galīgu termiņu,

160kādā izmantojamas tiesības uz valsts nodevas atmaksu. Apstrīdētās

161normas teksts atbilst tam mērķim, kuru likumdevējs tiecās

162sasniegt ar Grozījumu pieņemšanu. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēju

163pamattiesību aizskārums izriet no apstrīdētās normas.

164Līdz ar to tiesvedība lietā ir

165turpināma.

1Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām

2Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās

3lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja satversmības

4izvērtēšanai (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta

5sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 14.2. punktu).

6Pieteikuma iesniedzēji pamatā iebilst pret to, ka viņiem,

7iepretim citām personām, tiesības uz civillietā samaksātās valsts

8nodevas atmaksu ir liegtas no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ.

9Proti, Pieteikuma iesniedzējiem tiesības uz valsts nodevas

10atmaksu liegtas tādēļ, ka brīdī, kad radās tiesiskais pamats tās

11atmaksai, bija pagājuši vairāk nekā trīs gadi kopš nodevas

12iemaksas valsts budžetā, turpretim citām personām, kurām

13tiesiskais pamats valsts nodevas atmaksas saņemšanai radies

14noteiktajā termiņā - triju gadu laikā -, šādas tiesības ir

15paredzētas.

16Tādējādi lietas pamatjautājums ir par apstrīdētās normas

17iespējamo neatbilstību tiesiskās vienlīdzības principam. Līdz ar

18to Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdētās normas

19atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Savukārt tas,

20vai lietā nepieciešams vērtēt apstrīdētās normas atbilstību

21Satversmes 105. pantam, ir atkarīgs no lietas pamatjautājuma

22atrisinājuma.

1Satversmes 91. panta pirmais teikums noteic:

2"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

3priekšā." Tajā ir ietverts tiesiskās vienlīdzības princips,

4kas garantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšanu. Tā uzdevums

5ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība

6kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu

7piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk. Satversmes tiesas

82019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 16.

9punktu). Likumā nav iespējams noregulēt katras personas

10konkrēto situāciju, tomēr likumam būtu jānodrošina pietiekami

11diferencēta attieksme, lai tā norma atšķirīgā tiesiskā un

12faktiskā situācijā neizraisītu neatbilstību Satversmes 91. panta

13pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam

14(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma

15lietā Nr. 2016-14-01 27.3. punktu).

16Tiesiskās vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

17izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

18attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

19kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Šis princips arī pieļauj un

20pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas

21atšķirīgos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

2216. jūlija sprieduma lietā Nr. 2020‑05-01 8. punktu). Tikai

23tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv objektīvs un saprātīgs pamats,

24tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

25personām, kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi

26pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos (sk.

27Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

282004-18-0106 secinājumu daļas 13. punktu, 2006. gada 15. jūnija

29sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.1. punktu un 2020.

30gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 22.

31punktu).

32Līdz ar to, izvērtējot, vai apstrīdētā norma atbilst

33Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai

34jānoskaidro:

351) vai un kuras personas (personu grupas) ir salīdzināmas un

36vai tās atrodas vienādos vai atšķirīgos apstākļos;

372) vai apstrīdētā norma paredz vienādu attieksmi pret

38atšķirīgos apstākļos esošām personām vai arī atšķirīgu attieksmi

39pret vienādos apstākļos esošām personām;

403) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

41paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

424) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

43proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

44princips (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29.

45jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 11. punktu un 2020. gada

4619. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 22.-26.

47punktu).

1Satversmes tiesa ir atzinusi: lai noteiktu, vai un

2kuras personu grupas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem

3salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast galveno šīs grupas

4vienojošo pazīmi (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020.

5gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019‑36‑01 11. punktu).

6Divas situācijas nekad nav pilnīgi identiskas. Tādēļ

7salīdzināšanai ir jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai

8vairāki kopīgi elementi ar pārbaudāmo situāciju. Kopējam

9elementam ir jāapvieno abas situācijas zem viena virsjēdziena

10(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā

11Nr. 2006-13-0103 7. punktu). Turklāt Satversmes tiesai ir

12jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas

13norāda, ka šādas personu grupas neatrodas savstarpēji

14salīdzināmos apstākļos (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada

159. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-14-03 17.2. punktu).

16Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka salīdzināmos apstākļos

17atrodas visas personas, kuras likumā noteiktajā kārtībā

18samaksājušas valsts nodevu par prasības pieteikumu civilprocesā

19un apelācijas sūdzību un attiecībā uz kurām tiesa atzinusi, ka

20uzsāktās civillietas izskatīšana nav pakļauta tiesai. Tādējādi

21Pieteikuma iesniedzēji atrodoties salīdzināmos apstākļos ar

22prasītājiem tādās civillietās, kuras izbeigtas uz tā pamata, ka

23lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai, pirms tam, kad ir

24beidzies triju gadu termiņš, kas noteikts pieteikuma par valsts

25nodevas atmaksu iesniegšanai.

26Apstrīdētā norma paredz, ka valsts nodevu atmaksā, ja

27pieteikums par tās atmaksu iesniegts triju gadu laikā no valsts

28nodevas samaksas, neatkarīgi no tā brīža, kad rodas tiesiskais

29pamats valsts nodevas atmaksai, un neatkarīgi no tā, kuras

30instances tiesa nolemj tiesvedību lietā izbeigt uz tā pamata, ka

31lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai.

32Civillietu izskatīšanas vidējais ilgums no 2015. gada līdz

332019. gadam pirmajā instancē bijis 8,1-10 mēneši, bet apelācijas

34instancē 3,8-4,4 mēneši (Lietu izskatīšanas ilgums pa

35instancēm. Pieejams: https://dati.ta.gov.lv). Savukārt lietu

36izskatīšanas vidējais ilgums Senāta Civillietu departamentā tajā

37pašā laikā bijis 7,3-15 mēneši (Publiskie pārskati par

38Augstākās tiesas darbu 2015.-2019. gadā. Pieejami:

39www.at.gov.lv). Tātad vidējais tiesvedības ilgums civillietā

40Grozījumu pieņemšanas laikā un pēc to spēkā stāšanās nepārsniedz

41trīs gadus.

42Tomēr nav izslēgta un ir jāņem vērā iespēja, ka civillieta

43tiek izskatīta ilgākā laika periodā. Arī Augstākā tiesa

44norādījusi, ka par netipisku nevar uzskatīt gadījumu, kad

45nolēmums par tiesvedības izbeigšanu pieņemts vēlāk nekā triju

46gadu laikā no valsts nodevas iemaksas valsts budžetā.

47Tiesu vai tiesnesi lietas izskatīšanā civilprocesā neierobežo

48noteikts termiņš. Tiesnešu neatkarības princips ļauj tiesnešiem

49patstāvīgi plānot lietu izskatīšanas laiku, ievērojot lietu

50sarežģītību un kopējo izskatīšanas ilgumu tiesā. Tādējādi, lai

51arī šobrīd vidējais tiesvedības ilgums civillietā nepārsniedz

52trīs gadus, nav pamata pieņēmumam, ka atsevišķa tiesvedība

53civillietā iekļausies noteiktajā termiņā vai noslēgsies triju

54gadu laikā no valsts nodevas samaksas un tiesvedības uzsākšanas

55pirmās instances vai apelācijas instances tiesā.

56Tādējādi Pieteikuma iesniedzējus kā prasītājus civillietā ar

57prasītājiem tādās civillietās, kurās tiesvedība pirms

58apstrīdētajā normā noteiktā termiņa beigām izbeigta uz tā pamata,

59ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai, vieno gan lietas

60dalībnieka statuss, gan tiesvedības izbeigšanas tiesiskais

61pamats. Līdz ar to šīs personu grupas ir savstarpēji

62salīdzināmas.

63Savukārt tas apstāklis, kas šīs personu grupas nostāda būtiski

64atšķirīgās situācijās, ir tiesvedības ilgums. Prasītājiem, kuru

65lietās tiesvedības ilgums nav pārsniedzis trīs gadus, ir iespēja

66iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu. Savukārt tiem

67prasītājiem, kuru lietās tiesvedības ilgums no viņiem neatkarīgu

68apstākļu dēļ ir pārsniedzis trīs gadus, apstrīdētajā normā

69noteiktais termiņš izbeidzas jau pirms tam, kad viņiem varētu

70rasties iespēja izmantot tiesības iesniegt pieteikumu par valsts

71nodevas atmaksu.

72Tātad prasītāji civillietās, kurās

73tiesvedība izbeigta tādēļ, ka lietas izskatīšana nav pakļauta

74tiesai, pirms triju gadu termiņa beigām, un prasītāji

75civillietās, kurās tiesvedība izbeigta uz tā paša pamata, bet pēc

76triju gadu termiņa beigām, atrodas atšķirīgos apstākļos.

1Civilprocesa likuma 37. panta pirmā daļa paredz, ka

2samaksātā valsts nodeva atmaksājama pilnīgi vai daļēji šādos

3gadījumos:

41) ja iemaksāta lielāka nodeva, nekā to nosaka likums;

52) ja tiesa atsakās pieņemt pieteikumu;

63) ja izbeidz lietā tiesvedību uz tā pamata, ka lietas

7izskatīšana nav pakļauta tiesai;

84) ja prasību atstāj bez izskatīšanas uz tā pamata, ka

9ieinteresētā persona, kas griezusies tiesā, nav ievērojusi

10attiecīgajai lietu kategorijai noteikto lietas ārpustiesas

11izskatīšanas kārtību, vai pieteikumu iesniegusi civilprocesuāli

12rīcībnespējīga persona;

135) ja tiesa apstiprinājusi izlīgumu, - 50 procentu apmērā no

14iemaksātās valsts nodevas tiesvedībai attiecīgās instances

15tiesā;

166) ja tiesa saskaņā ar šā likuma 440.8 panta

17septīto daļu atsakās ierosināt apelācijas tiesvedību, - 50

18procentu apmērā no iemaksātās valsts nodevas;

197) ja tiesvedības izbeigšanas pamats ir prasītāja atteikšanās

20no prasības, jo ir panākta mediācijas vienošanās, kuru apliecina

21mediatora izsniegts rakstveida apliecinājums par mediācijas

22rezultātu, - 50 procentu apmērā no iemaksātās valsts nodevas.

23Apstrīdētā norma attiecas uz ikvienu personu, kurai radies

24kāds no minētajiem pilnīgas vai daļējas valsts nodevas atmaksas

25tiesiskajiem pamatiem. Proti, apstrīdētā norma paredz, ka

26ikvienai personai termiņš, kurā tai ir tiesības prasīt valsts

27nodevas atmaksu, beidzas pēc trim gadiem no brīža, kad nodeva

28iemaksāta valsts budžetā. Ar apstrīdēto normu ir noteikts viens

29un tas pats tiesību īstenošanas termiņš gan personai, kuras lietā

30lēmums par tiesvedības izbeigšanu pieņemts minētajā triju gadu

31termiņā, gan personai, kuras lietā šāds lēmums pieņemts pēc

32minētā triju gadu termiņa beigām.

33Civilprocesa likumā nav paredzēta nedz šā valsts nodevas

34atmaksas termiņa atjaunošanas iespēja, nedz arī kādi izņēmumi no

35šā termiņa aprēķina gadījumos, kad tiesvedība civillietā izbeigta

36vēlāk nekā triju gadu laikā no valsts nodevas samaksas.

37Tātad apstrīdētā norma attiecībā uz termiņu, kādā iesniedzams

38pieteikums par valsts nodevas atmaksu, paredz vienādu attieksmi

39pret ikvienu prasītāju civillietā, kurā tiesvedība izbeigta uz tā

40pamata, ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai. Apstrīdētā

41norma noteic, ka ikvienai no šīm personām ir tiesības prasīt

42valsts nodevas atmaksu vienīgi triju gadu laikā no nodevas

43iemaksas valsts budžetā.

44Tādējādi apstrīdētā norma paredz

45vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām personu

46grupām.

1Secinot, ka apstrīdētā norma rada vienādu attieksmi

2pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām, Satversmes

3tiesai ir jāizvērtē, vai šāda attieksme ir noteikta ar

4normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu

5(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija

6sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 24. punktu).

7Civilprocesa likuma sākotnējā redakcijā ietvertā 37. panta

8otrā daļa, kas paredzēja, ka valsts nodevu atmaksā ar noteikumu,

9ka pieteikums par tās atmaksāšanu iesniegts tiesā gada laikā no

10summas iemaksas valsts budžetā, šādā redakcijā bija spēkā līdz

112015. gada 2. decembrim. Ar Grozījumu 2. panta otro daļu

12Civilprocesa likuma 37. panta otrajā daļā vārds "gada"

13tika aizstāts ar vārdiem "triju gadu". Priekšlikums

14grozīt šajā normā noteikto termiņu tika iekļauts likumprojekta

15"Grozījumi Civilprocesa likumā" (Nr. 1078/Lp 11)

16sākotnējā redakcijā. Likumprojekta sākotnējā novērtējuma ziņojumā

17(anotācijā) norādīts: noslēdzot izlīgumu, valsts nodevas atmaksa

1850 procentu apmērā ir ierobežota, jo to atmaksā, ja pieteikums

19iesniegts gada laikā no nodevas iemaksas valsts budžetā, taču

20tiesu procesi bieži vien ir ilgāki un līdz ar to nodevas atmaksas

21tiesības nav iespējams izmantot, turklāt Civilprocesa likumā

22noteiktais valsts nodevas atmaksas termiņš atšķiras no likuma

23"Par nodokļiem un nodevām" 16. panta 10. punktā un

24Zemesgrāmatu likuma 106.1 pantā noteiktā regulējuma,

25atbilstoši kuram valsts nodevu atmaksā, ja pieteikums iesniegts

26triju gadu laikā no tās iemaksas valsts budžetā. Likumprojekts

27tika izskatīts trijos lasījumos, un likums tika pieņemts 2015.

28gada 29. oktobrī. Grozījumi līdz ar apstrīdēto normu tās

29pašreizējā redakcijā stājās spēkā 2015. gada 3. decembrī.

30Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus pret apstrīdētās

31normas pieņemšanas un izsludināšanas kārtību, un arī Satversmes

32tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un

33izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

34kārtībā, ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām un

35pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās

36izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās

37piemērošanas sekas.

38Līdz ar to vienāda attieksme pret

39atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām ir noteikta ar

40normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

1Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienādai

2attieksmei pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ir

3nepieciešams leģitīms mērķis. Likumdevējam ir pienākums izstrādāt

4tādas normas, kas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

5atrodas atšķirīgos apstākļos, ja vien nav kādu saprātīgu un

6objektīvu iemeslu paredzēt vienādu attieksmi pret visām personām,

7kuras aptver konkrētais regulējums (sk. Satversmes tiesas

82020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑20-03 22. un 25.

9punktu). Tādējādi no tiesiskās vienlīdzības principa var

10izrietēt likumdevēja pienākums noteikt diferencētāku, smalkāku

11noregulējumu, ja pārāk vienādi tiek regulētas divas pārāk

12atšķirīgas situācijas (sk.: Levits E. 91. panta komentārs.

13Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes

14komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas

15Vēstnesis, 2011, 117. lpp.).

16Saeima atbildes rakstā norāda, ka ar apstrīdēto normu

17likumdevējs ir garantējis tiesisko drošību un paredzamību

18gadījumos, kad personas izmanto tiesības uz valsts nodevas

19atmaksu. Saeima nav izteikusies par to, kāds varētu būt

20objektīvais un saprātīgais iemesls tam, ka ar apstrīdēto normu

21citstarp izskatāmajā gadījumā ir pieļauta vienāda attieksme pret

22atšķirīgos apstākļos esošām personām.

23Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka prasītājiem civillietā nav

24iespēju ietekmēt termiņu, kādā tiesa pieņem lēmumu par

25tiesvedības izbeigšanu. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējiem no

26viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ tiekot liegtas tiesības uz valsts

27nodevas atmaksu.

28Satversmes tiesa jau atzinusi, ka par pieteikumu vai

29apelācijas sūdzību valsts budžetā iemaksājamā valsts nodeva ir

30viens no valsts budžetu veidojošiem līdzekļiem un ka tās mērķis

31ir atturēt varbūtējos prāvniekus no nepamatotu tiesvedības

32ierosināšanas pamatā esošo procesuālo dokumentu iesniegšanas un

33darboties kā saprātīgam ieturējumam par tiesu varas nodarbināšanu

34(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā

35Nr. 2020-05-01 10. punktu). Savukārt valsts nodevas atmaksas

36termiņa ierobežojums vispār ir vērsts uz tiesisko paredzamību

37valsts budžeta administrēšanā. Taču Satversmes tiesai ir

38jānoskaidro, vai attiecībā uz termiņa notecējumu pastāv saprātīgs

39un objektīvs pamats vienādai attieksmei pret visām personām,

40kuras skar apstrīdētā norma.

41Demokrātiskā tiesiskā valstī tiesībām ir jāveicina tiesiskā

42drošība, tostarp jāgarantē paredzama tiesiskā vide. Arī

43likumdevēja noteiktie termiņi kalpo tiesiskās drošības principa

44elementa - tiesiskās stabilitātes - nodrošināšanai, ja tie ir

45atbilstoši ierobežoti laikā.

46Tiesiskās drošības princips izriet no tiesiskas valsts

47principa pieprasītās personu autonomijas. Lai personas varētu

48baudīt autonomiju, tām jābūt spējīgām ar zināmu noteiktību plānot

49savu darbību un tādējādi arī paredzēt tās sekas. Tātad normatīvie

50tiesību akti un to piemērotāji ir pakļauti paredzamības un

51noteiktības prasībām. Savukārt no paredzamības un noteiktības

52prasībām tiek atvasināta prasība pēc vienlīdzības. Ja netiek

53ievērota vienlīdzība, tad tiesības kļūst patvaļīgas un līdz ar to

54arī neparedzamas un nenoteiktas (sk.: Rezevska D. Tiesiskās

55drošības un tiesiskās paļāvības principi - būtiski tiesiskas

56valsts principa elementi. Grām.: Balodis R. (zin. red.)

57Vispārējie tiesību principi: Tiesiskā drošība un tiesiskā

58paļāvība. Valsts pārvalde. Bizness. Jurisprudence. Rīga: Tiesu

59namu aģentūra, 2017, 23.-24. lpp.). Vājas tiesiskās drošības

60apstākļos personas kļūst pārlieku un lieki piesardzīgas, zūd

61personu uzticēšanās valsts institūcijām un valstij kopumā

62(sk.: Kārkliņš J. Civiltiesības: tiesiskās drošības princips

63privāttiesībās. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Vispārējie tiesību

64principi: Tiesiskā drošība un tiesiskā paļāvība. Valsts pārvalde.

65Bizness. Jurisprudence. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 99.-100.

66lpp.).

67Civilprocesa likumā personai ir paredzētas tiesības uz valsts

68nodevas atmaksu gadījumā, kad tiesvedība izbeigta tādēļ, ka

69lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai. Apstrīdētā norma paredz,

70ka šīs tiesības ikvienai personai ir iespēja izmantot triju gadu

71laikā no valsts nodevas iemaksas valsts budžetā. Tādējādi

72personas iespēja īstenot minētās tiesības var būt atkarīga

73vienīgi no tiesvedības ilguma attiecīgajā civillietā. Tas nozīmē,

74ka apstrīdētā norma ignorē to, vai personai vispār ir bijusi

75iespēja izmantot tiesības uz valsts nodevas atmaksu. Rezultātā

76rodas tāda situācija, ka vienai personu grupai ir bijusi iespēja

77izmantot šīs tiesības laika posmā, kas nav pārsniedzis trīs gadus

78no valsts nodevas samaksas, taču ir arī otra personu grupa, kurai

79piederīgās personas atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos, jo tām

80vispār nav bijusi iespēja izmantot šīs tiesības no pašām personām

81gluži neatkarīgu apstākļu dēļ. Tā tas ir arī izskatāmajā

82gadījumā, kad tiesvedības ilguma dēļ Pieteikuma iesniedzējiem

83tiesības uz valsts nodevas atmaksu ir zudušas, lai gan viņiem

84vispār nav radusies iespēja tās izmantot.

85Likumdevējs apstrīdētajā normā ir paredzējis pieteikuma par

86valsts nodevas atmaksu iesniegšanas termiņa notecējumu. Taču

87termiņa notecējuma jēgai un taisnīguma principam pretēja ir tāda

88situācija, ka noteiktai personu grupai šis termiņš izbeidzas jau

89pirms tam, kad varētu rasties iespēja attiecīgās tiesības

90izmantot.

91Tādējādi norma, kas noteiktai personu grupai tiesību

92izmantošanas termiņu padara atkarīgu no tādiem apstākļiem, kurus

93šīs personas faktiski nevar ietekmēt, ir uzskatāma par patvaļīgu,

94jo tā nav saistīta ar apstākļiem, kuri šīs personas būtiski

95atšķir no citiem šīs normas subjektiem. Šāda norma ir pretēja arī

96taisnīguma un tiesiskās drošības principiem.

97Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa nekonstatē, ka attiecībā

98uz pieteikuma par valsts nodevas atmaksu iesniegšanas termiņa

99notecējumu būtu objektīvs un saprātīgs pamats ar apstrīdēto normu

100noteiktajai vienādajai attieksmei pret personām, kurām ir iespēja

101iesniegt šo pieteikumu, jo valsts nodevas atmaksas pamats radies

102pirms triju gadu termiņa beigām vai bijis tieši atkarīgs no šo

103personu rīcības, un būtiski atšķirīgos apstākļos esošām personām,

104kurām šāda iespēja nav bijusi, jo valsts nodevas atmaksas pamats

105no to gribas neatkarīgu apstākļu dēļ triju gadu laikā nemaz nav

106radies.

107Satversmes tiesas judikatūrā ir rodama atziņa, ka Satversmes

10891. pantā nostiprinātās tiesības pieprasa vienlīdzīgu attieksmi,

109bet pašas par sevi neatklāj, ar kādiem līdzekļiem un kādu

110regulējumu šī attieksme ir sasniedzama (sal. sk., piemēram,

111Satversmes tiesas 2018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr.

1122018‑06-0103 12.1. punktu). Tādējādi likumdevējam ir rīcības

113brīvība izvēlēties piemērotāko risinājumu valsts nodevas atmaksas

114termiņa un tā notecējuma aprēķināšanai, ciktāl šis risinājums

115atbilst tostarp tiesiskās vienlīdzības principam. Tas nozīmē, ka

116likumdevējam ir jāparedz visām personām, ievērojot to būtiski

117atšķirīgos apstākļus, nevis formāli vienādas, bet pēc būtības

118vienlīdzīgas tiesības uz valsts nodevas atmaksu.

119Līdz ar to apstrīdētā norma

120neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

1Konstatējot apstrīdētās normas neatbilstību kaut

2vienam Satversmes pantam, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā

3neesošu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma

4lietā Nr. 2017-18-01 26. punktu).

5Tā kā apstrīdētā norma ir atzīta par neatbilstošu Satversmes

691. panta pirmajam teikumam, nav nepieciešams papildus vērtēt tās

7atbilstību arī Satversmes 105. pantam.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

2daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

6Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu gadījumā, kad

7Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst par neatbilstošu

8augstāka juridiska spēka tiesību normai, tai jānosaka brīdis, ar

9kuru attiecīgā norma zaudē spēku.

10Pieteikuma iesniedzēji lūguši apstrīdēto normu atzīt par spēkā

11neesošu no viņu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

12Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru

13apstrīdētā norma zaudē spēku, pēc konstitucionālās sūdzības

14ierosinātā lietā jāņem vērā tas, ka tiesas uzdevums ir pēc

15iespējas novērst personas pamattiesību aizskārumu (sk.

16Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr.

172005‑12‑0103 25. punktu). Vienlaikus tiesai jāgādā arī par

18to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā

19norma zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē noteikto

20pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu

21valsts vai sabiedrības interesēm (sal. sk. Satversmes tiesas

222011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 26. punktu

23un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22.

24punktu).

25Apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu no

26pamattiesību aizskāruma rašanās dienas attiecībā uz Pieteikuma

27iesniedzējiem ir vienīgā iespēja aizsargāt šo personu

28pamattiesības. Tādēļ apstrīdētā norma attiecībā uz Pieteikuma

29iesniedzējiem ir atzīstama par spēkā neesošu no viņu pamattiesību

30aizskāruma rašanās brīža. Par aizskāruma rašanās brīdi ir

31uzskatāma diena, kad pirmās instances tiesa, pamatojoties uz

32apstrīdēto normu, nolēma atteikt Pieteikuma iesniedzējiem valsts

33nodevas atmaksu.

34Attiecībā uz citām personām apstrīdētā norma zaudē spēku no šā

35sprieduma publicēšanas dienas. Līdz brīdim, kad stāsies spēkā

36regulējums, ar kuru likumdevējs būs paredzējis tiesiskās

37vienlīdzības principam atbilstošu valsts nodevas atmaksas

38termiņu, tiesību piemērotājam ir jāņem vērā šajā spriedumā

39izteiktās atziņas. Ievērojot tiesiskās drošības principu un līdz

40šim pastāvējušo tiesisko kārtību, tiesību piemērotājam ir

41jāraugās, lai visām personām termiņa notecējums būtu vienlīdzīgs

42pēc būtības. Tas nozīmē, ka tiesības iesniegt pieteikumu par

43valsts nodevas atmaksu var tikt ierobežotas ar triju gadu

44termiņu, taču šis termiņš ir skaitāms no dienas, kad radies

45valsts nodevas atmaksas tiesiskais pamats, nevis no dienas, kad

46nodeva iemaksāta valsts budžetā.

47Tiesības prasīt civilprocesā samaksātās valsts nodevas atmaksu

48likumdevējs ir tiesīgs ierobežot ar termiņu, bet tādā gadījumā

49likumdevējam ir jāievēro samērīguma un tiesiskās vienlīdzības

50principi un par atskaites punktu termiņa aprēķināšanai jāpieņem

51brīdis, no kura persona var izmantot savas tiesības.

52Nolēmumu

53daļa

54Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

55Satversmes tiesa

56nosprieda: