634. pants
neparedz pietiekamas iespējas sprieduma

izpildīšanas pagriezienu nodrošināt ar atbilstošiem tiesiskiem

līdzekļiem.

Līdz ar to netiek panākta

līdztiesība starp pusēm gan likuma, gan tiesas priekšā.

Prasītājam Civilprocesa likumā tiek piešķirtas plašas iespējas

savu prasību nodrošināt ar dažādiem tiesiskiem līdzekļiem kā

pirms prasības celšanas tiesā, tā arī jebkurā procesa stadijā

(sk. Civilprocesa likuma 19. nodaļu). Turpretī

atbildētājam likumā nav paredzētas tiesības prasīt nodrošināt

sprieduma izpildes pagriezienu, ja izpilde uzsākta saskaņā ar

Civilprocesa likuma 434. pantu, neraugoties uz to, ka

apelācijas instances spriedums tiek pārsūdzēts kasācijas

kārtībā.

Šāds tiesiskais regulējums vienai

pusei var radīt būtiskus zaudējumus, ja apelācijas instances

spriedums vēlāk pilnībā vai daļēji tiek atcelts ar kasācijas

instances tiesas spriedumu. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

taisnīgas tiesas jēdziens ietver arī pušu līdzvērtīgu iespēju

principu, kas citastarp liedz kādai no lietā iesaistītajām pusēm

piešķirt būtiskas priekšrocības (sk. Satversmes tiesas

2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6. punktu).

Kasācijas sūdzības apmierināšanas rezultātā tai lietā

iesaistītajai pusei, kas iegūtu tiesības uz sprieduma

izpildīšanas pagriezienu, netiek nodrošinātas pilnvērtīgi

īstenojamas tiesības uz taisnīgu tiesu.

Tādējādi nevar piekrist Saeimas

viedoklim, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums nodrošina

adekvātu un efektīvu personas tiesisko interešu aizsardzību, ja

ar kasācijas instances tiesas spriedumu tiek atcelts jau spēkā

stājies un pilnībā vai daļēji izpildīts apelācijas instances

tiesas spriedums. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums var

radīt tādu situāciju, ka apelācijas instances sprieduma

pārsūdzēšana kasācijas kārtībā kļūst bezjēdzīga un neveicina

lietā iesaistīto personu interešu aizsardzību.

Līdz ar to apstrīdētā norma

redakcijā, kāda bija spēkā lietu ierosināšanas brīdī, nenodrošina

līdzsvaru starp tiesas procesa efektivitāti un personas tiesību

aizsardzību. Tātad noteiktais ierobežojums nav iespējami

saudzējošākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Satversmes tiesa jau norādījusi,

ka tiesiskā valstī tiesības ne tikai jādeklarē, bet arī ir

jānodrošina to praktiska īstenošana (sk. Satversmes tiesas

2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 5. punktu). Līdz ar

to nepieciešams nodrošināt, lai lietas izskatīšana kasācijas

instancē būtu efektīva un nekļūtu tikai formāla. Tiesību

aizsardzības mehānismu nevar uzskatīt par efektīvu, ja tas

nenodrošina pilnvērtīgu un atbilstošu personas tiesību

aizsardzību.

Tādējādi

ierobežojums nav samērīgs ar leģitīmo mērķi un apstrīdētā norma

nesamērīgi ierobežo Satversmes 92. pantā nostiprinātās

tiesības uz taisnīgu tiesu.

17. Satversmes tiesa

konstatē, ka sprieduma taisīšanas laikā, 2008. gada 22.

maijā, Saeimā tika pieņemti grozījumi Civilprocesa likumā,

izsakot tā 434. pantu jaunā redakcijā.

17.1. Satversmes tiesas

likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību

lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes

tiesas lēmumu, ja apstrīdētā norma (akts) ir zaudējusi spēku.

Minētais vērsts uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa

ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās,

kurās strīds vairs nepastāv. Tomēr Satversmes tiesas likuma 29.

panta pirmā daļa paredz Satversmes tiesas tiesības izbeigt

tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2007-06-03 11. punktu). Līdz ar to, konstatējot šajā normā

paredzētos apstākļus, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai tomēr

nepastāv apsvērumi, kas nosaka nepieciešamību turpināt

tiesvedību.

Saeimas pieņemtie grozījumi

Civilprocesa likumā citastarp noteic, ka 434. panta jaunā

redakcija par kārtību, kādā stājas likumīgā spēkā un ir izpildāms

apelācijas instances tiesas spriedums, stājas spēkā

2008. gada 1. jūlijā. Līdz ar to sprieduma pieņemšanas

brīdī apstrīdētā norma vēl nav zaudējusi spēku un tiesvedība

lietā nav izbeidzama.

17.2. Saskaņā ar Satversmes

tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību normas, kuras

Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošām augstāka juridiskā

spēka tiesību normām, uzskatāmas par spēkā neesošām no Satversmes

tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav

noteikusi citādi.

Satversmes tiesa jau vairākkārt

norādījusi, ka atsevišķos gadījumos ir pieļaujams, ka Satversmei

neatbilstošā tiesību norma vēl zināmu laiku paliek spēkā, lai

likumdevējam būtu iespēja rast tādu situācijas risinājumu, kurā

tiek ievērotas gan sabiedrības, gan atsevišķu personu intereses

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 22. punktu un Satversmes

tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2002-04-02 secinājumu daļas 3. punktu).

Konkrētajā lietā, atceļot apstrīdēto normu no sprieduma

pasludināšanas brīža, nebūtu skaidra tiesiskā noregulējuma

kārtība, kādā apelācijas instances tiesas spriedums stājas

spēkā.

Tiesību zinātnē, skaidrojot

procesuālā likuma piemērošanu laikā, norādīts, ka "jaunais

procesuālais likums, tiklīdz tas stājies spēkā, tūliņ arī

piemērojams turpmākajām procesuālajām darbībām, kaut arī prasības

lieta iesākta pirms jaunā likuma izdošanas. Nepieciešams vienīgi,

lai jaunais procesuālais likums nepārgrozītu un neatņemtu pusei

procesā tādas procesuālās tiesības, kuras viņai bijušas lietas

iesākšanas brīdī tiesā" (sk.: Bukovskis V. Civilprocesa

mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 128.lpp.).

Tādējādi apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu, pirms

stājusies spēkā likumdevēja pieņemtā 434. panta redakcija,

neradītu Pieteikumu iesniedzējiem labvēlīgāku tiesisko situāciju.

Turklāt neviens no Pieteikumu iesniedzējiem nav lūdzis atzīt

Civilprocesa 434. pantu par spēkā neesošu no tā pieņemšanas

brīža.

Tādējādi konkrētajā gadījumā ir

pieļaujams, ka apstrīdētā norma paliek spēkā līdz brīdim, kad

likumīgā spēkā stājas Saeimas pieņemtie grozījumi Civilprocesa

likuma 434. pantā.

18. Pieteikumu iesniedzēji

lūdz izvērtēt, vai Civilprocesa likuma 464. pants, kas

noteic Senāta rīcības sēdes tiesisko regulējumu, atbilst

Satversmes 92. pantam.

18.1. Lieta ierosināta par

visa Civilprocesa likuma 464. panta atbilstību Satversmes

normām. Tomēr no konstitucionālajām sūdzībām izriet, ka tiek

apstrīdēta Civilprocesa likuma 464. panta trešā daļa, kas

noteic: "Ja senatoru kolēģija vienbalsīgi atzīst, ka kasācijas

sūdzība neatbilst likuma prasībām, tā pieņem lēmumu par kasācijas

tiesvedības izbeigšanu."

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka

ar šo normu tiek ierobežotas viņu tiesības uz taisnīgu tiesu, jo

tajā nav paredzēta iespēja pārsūdzēt Senāta rīcības sēdes lēmumu

par tiesvedības izbeigšanu lietā. Tajā pašā laikā Pieteikumu

iesniedzēji norāda, ka pārsūdzības neiespējamība neesot tieši

noteikta Civilprocesa likuma 464. pantā, bet drīzāk izriet

no Civilprocesa likumā ietvertā tiesiskā regulējuma kopumā.

No konstitucionālajām sūdzībām

izriet, ka Pieteikumu iesniedzēji par neatbilstošu Satversmei

uzskata to, ka Senāta rīcības sēde, izskatot kasācijas sūdzību,

esot rīkojusies ultra vires, tas ir, pieņēmusi lēmumu

ārpus likumā noteiktajām kompetences robežām. Senāta rīcības sēde

esot lēmusi par jautājumiem, kurus varot skatīt vienīgi kasācijas

instances tiesas sēdē. Līdz ar to konstitucionālajās sūdzībās

būtībā ir ietverts prasījums par Civilprocesa likuma

464. panta trešās daļas piemērošanas atbilstību Satversmes

92. pantā noteiktajām tiesībām uz taisnīgu tiesu, nevis par

pašas normas atbilstību Satversmei.

No konstitucionālajās sūdzībās

minētajiem argumentiem un tām pievienotajiem materiāliem var

secināt, ka Civilprocesa 464. panta piemērošanas prakse nav

vienveidīga, taču tas nav pietiekams pamats, lai izvērtētu

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes normām un lemtu par šīs

normas spēkā esamību. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka tās

pamatuzdevums nav izlemt to, kā katrā konkrētajā gadījumā pareizi

piemērojamas tiesību normas (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-16-01 17. punktu).

Satversmes tiesas kompetence ir

noteikta Satversmes 85. pantā, kā arī Satversmes tiesas

likuma 1. un 16. pantā. Satversmes tiesas

kompetencē neietilpst tiesību normu piemērošanas vērtēšana

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 21. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2002-05-010306 secinājumu daļas

7. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa nav tiesīga

pārvērtēt Civilprocesa ietvaros pieņemtos tiesas nolēmumus.

Satversmes tiesa nav tiesīga lemt par to, vai vispārējās

jurisdikcijas tiesa, izskatot konkrētu lietu, pareizi pievērojusi

materiālās un procesuālās normas. Satversmes tiesas kompetencē

neietilpst Senāta rīcības sēdes lēmuma tiesiskuma izvērtēšana.

Tādēļ tiesvedība par Civilprocesa likuma 464. panta trešās

daļas atbilstību Satversmes pantiem ir izbeidzama.

18.2. No Civilprocesa

likumā ietvertā tiesiskā regulējuma izrietošās sekas, proti, ka

Senāta rīcības sēdes lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz

Civilprocesa likuma 464. panta trešo daļu, nav pārsūdzams,

jāvērtē kopsakarā ar kasācijas instances tiesas lomu civilprocesa

ietvaros.

Kasācijas instances tiesa Latvijā

ir Senāts. Senāta kompetencē neietilpst lietas faktisko apstākļu

pārbaude un vērtēšana. Kasācijas instances tiesā tiek skatīti

tikai quaestiones iuris, proti, jautājumi par materiālo un

procesuālo normu piemērošanas pareizību. Kasācijas principam ir

publiski tiesisks raksturs, jo tas ir vērsts uz tiesību normu

vienveidīgu piemērošanu un iztulkošanu visā valstī (sk.

Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 2.1. punktu).

Pieejama un saprotama judikatūra, kasācijas instances tiesas

sniegtā problēmjautājumu analīze un interpretācija ir būtisks

instruments vienveidīgas judikatūras veidošanai, kā arī tiesību

attīstības nodrošināšanai.

Satversmes tiesa uzskata, ka

Latvijā pastāvošā kasācijas institūta būtiska iezīme, īpaši

civilprocesa ietvaros, ir tā, ka kasācijas instancē izšķirošā

nozīme ir publiski tiesiskajām interesēm, jo strīds starp pusēm

tiek skatīts, civillietu pēc būtības caurlūkojot pirmajās divās

instancēs (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

daļas 2.1. punktu).

Lai kasācijas instances tiesa

varētu pienācīgi veikt savu darbu, proti, izlemt principiālus

materiālo un procesuālo normu piemērošanas jautājumus,

likumdevējam iespēju robežās tā ir jāatslogo no nepamatotu

sūdzību izskatīšanas (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

daļas 2.1. punktu un Satversmes tiesas 2006. gada

14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

13.1.punktu).

Likumdevējs Civilprocesa likuma

464. panta pirmajā daļā noteicis, ka "Senātam iesniegtās

kasācijas sūdzības un protestus pēc šā likuma 460.panta pirmajā

daļā paredzētā paskaidrojuma iesniegšanas termiņa izbeigšanās

izskata rīcības sēdē, lai izlemtu, vai tie atbilst šā likuma 450.

- 454.panta prasībām un vai ir izskatāmi kasācijas instances

tiesas sēdē". Līdz ar to Senāta rīcības sēdē tiek pārbaudīts, vai

persona ir tiesīga iesniegt kasācijas sūdzību, vai kasācijas

sūdzība ir sastādīta atbilstoši likuma prasībām un vai tā

iesniegta likumā noteiktajā termiņā.

Pie tam Civilprocesa

464. pantā noteiktā Senāta rīcības sēdes lēmumu pieņemšanas

kārtība kopumā uzskatāma par tādu, kas tiesību uz taisnīgu tiesu

īstenošanu nepadara neefektīvu. Senāta rīcības sēde var pieņemt

lēmumu par kasācijas tiesvedības izbeigšanu tikai un vienīgi tad,

ja senatoru kolēģijas lēmums par to, ka kasācijas sūdzība

neatbilst likuma prasībām, ir vienbalsīgs. Savukārt tad, ja kaut

viens no senatoriem uzskata, ka lieta izskatāma kasācijas

instancē, senatoru kolēģija pieņem lēmumu par lietas nodošanu

izskatīšanai kasācijas kārtībā. Pastāvot šaubām par to, vai lieta

nododama izskatīšanai kasācijas instancē, lēmums tiek pieņemts

par labu lietas izskatīšanai kasācijas kārtībā.

Tādējādi likumdevējs ir parūpējies

par to, ka tiek veicināta arī citu personu interešu aizsardzība

un nodrošināšana, jo kasācijas instancei jāsniedz materiālo un

procesuālo tiesību normu interpretācija, kas var būtiski ietekmēt

daudzu personu tiesības dažādos tiesas procesos. Senāta rīcības

sēdes mērķis citastarp ir nodrošināt, lai kasācijas instances

tiesa izskatītu lietas, kurās strīdīgs ir tieši tiesību normu

interpretācijas jautājums, kā arī novērst atsevišķu personu

bezmērķīgu tiesāšanos un vēršanos tiesā ar nepamatotām prasībām,

kas varētu aizskart citu personu tiesības uz taisnīgu tiesu.

Satversmes tiesa norāda, ka

Satversmes 92. pants negarantē ikviena lēmuma pārsūdzēšanu

lietas izskatīšanas ietvaros. Šādas tiesības negarantē arī

Konvencijas 6. pants. Satversmes tiesa, analizējot ECT

spriedumus par Konvencijas 6. pantā noteiktajām tiesībām,

norādījusi, ka valstīm ir rīcības brīvība noteikt pārsūdzības

principa apjomu saskaņā ar savu tiesību sistēmu (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 3. punktu un

Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-17-0106 secinājumu daļas 5. punktu).

Līdz ar to likumdevēja noteiktā

kasācijas sūdzību un protestu sākotnējā izvērtēšana Senāta

rīcības sēdē ir atbilstoši izraudzīts līdzeklis kasācijas

instances pienācīgas darbības nodrošināšanai.

18.3. Normatīvo regulējumu

vienmēr var pilnveidot. Īpaši tas nepieciešams gadījumos, kas

saistīti ar pamattiesību nodrošināšanu. Satversmes tiesa vērš

uzmanību uz to, ka Civilprocesa likumā vajadzētu precizēt

tiesisko regulējumu, kas noteic Senāta rīcības sēdes kompetenci,

lemjot par lietas nodošanu izskatīšanai kasācijas kārtībā.

Salīdzinošā aspektā norādāms, ka

Administratīvā procesa likuma 338.1 pantā ir

konkretizēti gadījumi, kas var būt par pamatu atteikumam

ierosināt kasācijas tiesvedību administratīvā procesa ietvaros.

Senatoru kolēģija atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja

kasācijas sūdzība neatbilst noteiktām Administratīvā procesa

likuma prasībām vai iesniegta par tiesas spriedumu, kas saskaņā

ar likumu nav pārsūdzams. Tāpat senatoru kolēģija var atteikties

ierosināt kasācijas tiesvedību, ja jautājumā par kasācijas

sūdzībā norādīto materiālo vai procesuālo tiesību normu

pārkāpumiem attiecībā uz šo tiesību normu interpretāciju un

piemērošanu Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumos

citās līdzīgās lietās ir izveidojusies judikatūra un apelācijas

instances tiesas spriedums atbilst tai. Kasācijas tiesvedība tiek

atteikta arī tad, ja nerodas šaubas par apelācijas instances

tiesas sprieduma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav nozīmes

judikatūras veidošanā.

Sprieduma taisīšanas laikā,

2008.gada 22.maijā, Civilprocesa likuma 464. pants izteikts

jaunā redakcijā, kā arī likums papildināts ar 464.1

pantu. Taču šā sprieduma ietvaros pieņemto grozījumu atbilstība

Satversmes normām nav vērtējama.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 29.panta pirmās daļas 3.punktu, 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa nosprieda:

1. Atzīt Civilprocesa likuma

434. pantu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

92. pantam un spēkā neesošu no 2008. gada 1.

jūlija.

2. Izbeigt tiesvedību daļā par

Civilprocesa likuma 464. panta trešās daļas atbilstību

Latvijas Republikas Satversmes 1., 82., 86. un

92. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

J.Jelāgins