Par Civilprocesa likuma 434. un 464. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 82., 86. un 92. pantam

, kas ietver Latvijas Republikas Augstākās tiesas

1Senāta rīcības sēdes tiesisko regulējumu, lietu ierosināšanas

2brīdī noteica:

3"(1) Senātam iesniegtās kasācijas

4sūdzības un protestus pēc šā likuma 460.panta pirmajā daļā

5paredzētā paskaidrojuma iesniegšanas termiņa izbeigšanās izskata

6rīcības sēdē, lai izlemtu, vai tie atbilst šā likuma 450. -

7454.panta prasībām un vai ir izskatāmi kasācijas instances tiesas

8sēdē.

9(2) Rīcības sēdē civillietu

10izskata Senāta departamenta priekšsēdētāja nozīmēta senatoru

11kolēģija, kuras sastāvā ir trīs senatori.

12(3) Ja senatoru kolēģija

13vienbalsīgi atzīst, ka kasācijas sūdzība neatbilst likuma

14prasībām, tā pieņem lēmumu par kasācijas tiesvedības

15izbeigšanu.

16(4) Ja kaut viens no senatoriem

17uzskata, ka lieta izskatāma kasācijas instancē, senatoru kolēģija

18pieņem lēmumu par lietas nodošanu izskatīšanai kasācijas

19kārtībā.

20(5) Ar senatoru kolēģijas

21vienbalsīgu lēmumu lietu var nodot izskatīšanai kasācijas kārtībā

22paplašinātā Senāta sastāvā.

23(6) Ja lietu nodod Senāta

24izskatīšanai, pēc puses lūguma ar rīcības sēdes lēmumu var

25apturēt sprieduma izpildi šajā lietā.

26(7) Ja Senāta rīcības sēdē

27senatoru kolēģija pieņem lēmumu par jautājuma uzdošanu Eiropas

28Kopienu Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai, tā aptur

29tiesvedību, līdz likumīgā spēkā stājas Eiropas Kopienu Tiesas

30nolēmums."

312. 2007. gada

3231. oktobrī ierosināta lieta pēc sabiedrības ar ierobežotu

33atbildību "Zeltaleja-1" konstitucionālās sūdzības, bet

342007. gada 18. decembrī ierosināta lieta pēc Jāņa

35Kalniņa konstitucionālās sūdzības. Sabiedrības ar ierobežotu

36atbildību "Zeltaleja-1" un Jāņa Kalniņa (turpmāk - Pieteikumu

37iesniedzēji) konstitucionālās sūdzības ir līdzīgas. Lai veicinātu

38abu lietu vispusīgu un ātru iztiesāšanu, saskaņā ar Satversmes

39tiesas likuma 22. panta sesto daļu tās tika apvienotas.

40Konstitucionālajās sūdzībās

41norādīts, ka Civilprocesa likuma 434. un 464. pants

42(turpmāk arī - apstrīdētās normas) aizskarot Pieteikumu

43iesniedzēju tiesības uz taisnīgu tiesu, kas izriet no Latvijas

44Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta, un

45esot pretrunā ar Satversmes 92. pantu kopsakarā ar

46Satversmes 1., 82. un 86. pantu.

472.1. Pieteikumu

48iesniedzēji uzskata, ka Civilprocesa likuma

49434. pantā ietvertais tiesiskais regulējums liedzot īstenot

50Satversmes 92. pantā nostiprinātās tiesības uz taisnīgu

51tiesu. Lai arī pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu,

52tam neesot leģitīma mērķa.

53Apstrīdētā norma, kas paredz

54apelācijas instances sprieduma stāšanos spēkā tā pasludināšanas

55brīdī, neatbilstot arī civilprocesa principiem. Sprieduma

56likumīga spēka elementi esot gan sprieduma neapstrīdamība, gan

57arī sprieduma izpildāmība. Savukārt apstrīdētā norma - ja tiek

58vērtēta kopsakarā ar citām Civilprocesa likumā ietvertajām

59normām, - pieļaujot, ka likumīgā spēkā stājies apelācijas

60instances tiesas spriedums var tikt gan pārsūdzēts kasācijas

61kārtībā, gan arī vēlāk atcelts. Tādējādi tiekot pieļauta tiesas

62sprieduma izpilde, kamēr lieta vēl nav galīgi izspriesta.

63Konstitucionālajās sūdzībās

64uzmanība pievērsta kārtībai, kādā stājas spēkā saīsinātais tiesas

65spriedums, proti, tas stājās spēkā rezolutīvās daļas

66pasludināšanas brīdī. Tādējādi esot iespējama arī tāda sprieduma

67izpilde, kura pilnais teksts vēl nav taisīts. Savukārt atbilstoši

68Civilprocesa likuma 454. pantam spriedumu kasācijas kārtībā

69iespējams pārsūdzēt tikai tad, kad ir saņemts pilns

70spriedums.

71Pieteikumu iesniedzēji pauž

72viedokli, ka apstrīdētā norma neatbilst arī Satversmes 82. un

7386. pantam. No minētajiem Satversmes pantiem izriet, ka

74tiesu var spriest tikai likumā paredzētajā kārtībā. Līdz ar to

75katra tiesu instance varot spriest tiesu tikai tai likumā

76noteiktās kompetences ietvaros un augstākas instances tiesa

77nevarot atcelt jau spēkā stājušos zemākas instances tiesas

78spriedumu.

79Turklāt Civilprocesa

paredz apelācijas instances sprieduma stāšanos

1spēkā tā pasludināšanas brīdī, pats par sevi neesot pretrunā ar

2Satversmes 92. pantu.

3Taču Satversmes 92 .pantu

4vajagot interpretēt saistībā ar tiesiskuma principu, kas

5nostiprināts Satversmes 1. pantā. Viens no tiesiskuma

6principa elementiem esot tiesiskās noteiktības princips, kas

7citastarp prasa arī to, lai netiktu apšaubīti spēkā stājušies

8tiesas spriedumi. Tas nozīmējot, ka nevienam nav tiesību prasīt

9pārskatīt galīgu un spēkā stājušos spriedumu, it īpaši jau

10izpildītu spriedumu. Saprātīgs līdzsvars starp tiesisko

11stabilitāti un taisnīgumu tiktu nodrošināts tikai tad, ja spēkā

12stājušos spriedumu pārskatīšana būtu iespējama vienīgi izņēmuma

13gadījumos.

14Valstij būtu jānodrošina vairāku

15nosacījumu ievērošana, ja lietas izskatīšanu kasācijas instancē

16tā vēlētos uzskatīt par izņēmuma gadījumu, kad taisnīguma

17interesēs tiek pieļauta jau spēkā esoša tiesas sprieduma

18pārskatīšana. Pirmkārt, valstij būtu skaidri jānoteic, ka

19kasācijas sūdzība ir izņēmuma aizsardzības līdzeklis. Otrkārt,

20valstij būtu jānodrošina pienācīga iesaistīto personu interešu

21aizsardzība. Tāpat likumdevējam būtu jāizvērtē, vai ir pamatoti

22attiecībā uz visām lietu kategorijām noteikt, ka apelācijas

23instances spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

247.2. Tiesībsargs norāda, ka

25ne Satversmes 82. pants, ne Satversmes 86. pants

26nenoteic, kādos sastāvos lietas tiek skatītas tiesās. Tāpat

27minētie Satversmes panti nenoteic lietu izskatīšanas kārtību vai

28lietā izlemjamo jautājumu izskatīšanas secību. Šie panti

29ļaujot likumdevējam noteikt, ka vispirms atsevišķā sēdē tiek

30lemts jautājums par kasācijas sūdzības atbilstību likuma prasībām

31un pēc tam, ja tā atbilst šīm prasībām, citā sēdē tiek skatīta

32kasācijas sūdzība pēc būtības. Tiesībsargs uzsver, ka Satversmes

jāvērtē kopsakarā ar citām Satversmes normām un

1principiem, pirmām kārtām tiesiskas valsts principu, kas

2nostiprināts Satversmes 1. pantā (sk. Satversmes

3tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā

4Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 8. punktu). Viens

5no tiesiskuma elementiem ir tiesiskās noteiktības princips, kas

6citastarp prasa to, lai netiktu apšaubīti spēkā stājušies tiesas

7spriedumi.

8Eiropas Cilvēktiesību tiesa

9norādījusi, ka tiesas sprieduma izpilde ir neatņemama tiesību uz

10taisnīgu tiesu sastāvdaļa (sk., piemēram, ECT spriedumu lietā:

11Marini v. Albania, judgement of 18 December 2007,

12para. 126). Uz nepieciešamību nodrošināt otrās instances

13tiesas sprieduma izpildi norādīts arī Eiropas Padomes

14rekomendācijā Nr. R (95) 5. Viens no tās pamatmērķiem ir

15veicināt galīgā sprieduma pieņemšanu pēc iespējas zemākā tiesas

16instancē, bet sprieduma pārsūdzēšanas iespēju noteikt drīzāk kā

17izņēmumu, nevis vispārējo kārtību. Šīs pašas rekomendācijas

187. panta "e" punktā norādīts, ka otrās instances spriedumiem

19vajadzētu būt izpildāmiem, ja vien otrās vai trešās instances

20tiesa neaptur sprieduma izpildi vai arī sūdzības iesniedzējs

21nesniedz pietiekamas garantijas sprieduma izpildes iespējamībai.

22No rekomendācijas izriet, ka likumā jābūt noteiktiem efektīviem

23sprieduma izpildes apturēšanas mehānismiem, ja tajā ir paredzēta

24sprieduma pārsūdzības iespēja.

25Atbilstoši Civilprocesa likumā

26ietvertajam tiesiskajam regulējumam kasācijas kārtībā lieta tiek

27izskatīta, kad apelācijas instances tiesas spriedums jau ir

28stājies likumīgā spēkā un dažreiz jau ir izpildīts vai tiek

29izpildīts (sk.: Dudelis M. Civilprocesa likuma

30450. panta komentārs. Civilprocesa likuma komentāri.

31Trešais papildinātais izdevums. Autoru kolektīvs prof.

32K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. - Rīga: Tiesu

33namu aģentūra, 2006, 616. lpp.). Līdz ar to jāizvērtē,

34vai likumdevējs ir nodrošinājis efektīvu indivīda tiesību

35aizsardzību gadījumā, kad ar kasācijas instances spriedumu tiek

36atcelts likumīgā spēkā stājies apelācijas instances

37spriedums.

3816.4. Saeima atbildes

39rakstā norādījusi, ka Civilprocesa likumā ir ietverti mehānismi,

40kas nodrošina iespēju apelācijas instances tiesas sprieduma

41izpildes sekas mazināt (sk. lietas materiālu 1. sējuma

4287. un 164. lpp.). Pirmkārt, to nodrošinot Civilprocesa

43likuma 464. panta sestajā daļā paredzētā iespēja apturēt

44sprieduma izpildi. Otrkārt, to nodrošinot Civilprocesa

45634. pantā paredzētais sprieduma izpildīšanas

46pagrieziens.

47Civilprocesa 464. panta

48sestajā daļā paredzēta iespēja pēc puses lūguma apturēt sprieduma

49izpildi, ja lieta nodota izskatīšanai kasācijas kārtībā. Tomēr

50likumdevējs nav nodrošinājis iespēju lietā iesaistītajām pusēm

51nodrošināt savu interešu aizsardzību, ja apelācijas instances

52tiesas spriedums jau ir izpildīts līdz kasācijas sūdzības un

53tātad arī lūguma par sprieduma izpildes apturēšanu izvērtēšanai

54Senāta rīcības sēdē.

55Apelācijas instances tiesas

56sprieduma izpildes seku mazināšana ne vienmēr var tikt uzskatīta

57par pietiekami efektīvu līdzekli, jo laika posms starp apelācijas

58sprieduma pasludināšanu un Senāta rīcības sēdi var būt pietiekami

59ilgs, lai pastāvētu iespēja, ka apelācijas tiesas spriedums jau

60ir izpildīts.

61Saeima par pietiekami efektīvu

62līdzekli izpildīta un vēlāk atcelta apelācijas instances tiesas

63sprieduma seku mazināšanai uzskata arī 634. pantā noteikto

64procedūru. Proti, ja izpildītu spriedumu atceļ un pēc lietas

65jaunas izskatīšanas taisa spriedumu par prasības noraidīšanu vai

66pieņem lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā vai par lietas

67atstāšanu bez izskatīšanas, atbildētājam tiek atdots atpakaļ

68viss, kas no viņa piedzīts prasītāja labā pēc atceltā sprieduma

69(sprieduma izpildīšanas pagrieziens). Ja atdot atpakaļ mantu

70natūrā nav iespējams, tiesas spriedumā vai lēmumā tiek paredzēta

71šīs mantas vērtības atlīdzināšana. Satversmes tiesa tomēr piekrīt

72prof. J. Rozenberga paustajam viedoklim (sk. lietas

73materiālu 1. sējuma 91. - 92. lpp.), ka

neparedz pietiekamas iespējas sprieduma

1izpildīšanas pagriezienu nodrošināt ar atbilstošiem tiesiskiem

2līdzekļiem.

3Līdz ar to netiek panākta

4līdztiesība starp pusēm gan likuma, gan tiesas priekšā.

5Prasītājam Civilprocesa likumā tiek piešķirtas plašas iespējas

6savu prasību nodrošināt ar dažādiem tiesiskiem līdzekļiem kā

7pirms prasības celšanas tiesā, tā arī jebkurā procesa stadijā

8(sk. Civilprocesa likuma 19. nodaļu). Turpretī

9atbildētājam likumā nav paredzētas tiesības prasīt nodrošināt

10sprieduma izpildes pagriezienu, ja izpilde uzsākta saskaņā ar

11Civilprocesa likuma 434. pantu, neraugoties uz to, ka

12apelācijas instances spriedums tiek pārsūdzēts kasācijas

13kārtībā.

14Šāds tiesiskais regulējums vienai

15pusei var radīt būtiskus zaudējumus, ja apelācijas instances

16spriedums vēlāk pilnībā vai daļēji tiek atcelts ar kasācijas

17instances tiesas spriedumu. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

18taisnīgas tiesas jēdziens ietver arī pušu līdzvērtīgu iespēju

19principu, kas citastarp liedz kādai no lietā iesaistītajām pusēm

20piešķirt būtiskas priekšrocības (sk. Satversmes tiesas

212003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

22Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6. punktu).

23Kasācijas sūdzības apmierināšanas rezultātā tai lietā

24iesaistītajai pusei, kas iegūtu tiesības uz sprieduma

25izpildīšanas pagriezienu, netiek nodrošinātas pilnvērtīgi

26īstenojamas tiesības uz taisnīgu tiesu.

27Tādējādi nevar piekrist Saeimas

28viedoklim, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums nodrošina

29adekvātu un efektīvu personas tiesisko interešu aizsardzību, ja

30ar kasācijas instances tiesas spriedumu tiek atcelts jau spēkā

31stājies un pilnībā vai daļēji izpildīts apelācijas instances

32tiesas spriedums. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums var

33radīt tādu situāciju, ka apelācijas instances sprieduma

34pārsūdzēšana kasācijas kārtībā kļūst bezjēdzīga un neveicina

35lietā iesaistīto personu interešu aizsardzību.

36Līdz ar to apstrīdētā norma

37redakcijā, kāda bija spēkā lietu ierosināšanas brīdī, nenodrošina

38līdzsvaru starp tiesas procesa efektivitāti un personas tiesību

39aizsardzību. Tātad noteiktais ierobežojums nav iespējami

40saudzējošākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai.

41Satversmes tiesa jau norādījusi,

42ka tiesiskā valstī tiesības ne tikai jādeklarē, bet arī ir

43jānodrošina to praktiska īstenošana (sk. Satversmes tiesas

442003. gada 6. oktobra sprieduma lietā

45Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 5. punktu). Līdz ar

46to nepieciešams nodrošināt, lai lietas izskatīšana kasācijas

47instancē būtu efektīva un nekļūtu tikai formāla. Tiesību

48aizsardzības mehānismu nevar uzskatīt par efektīvu, ja tas

49nenodrošina pilnvērtīgu un atbilstošu personas tiesību

50aizsardzību.

51Tādējādi

52ierobežojums nav samērīgs ar leģitīmo mērķi un apstrīdētā norma

53nesamērīgi ierobežo Satversmes 92. pantā nostiprinātās

54tiesības uz taisnīgu tiesu.

5517. Satversmes tiesa

56konstatē, ka sprieduma taisīšanas laikā, 2008. gada 22.

57maijā, Saeimā tika pieņemti grozījumi Civilprocesa likumā,

58izsakot tā 434. pantu jaunā redakcijā.

5917.1. Satversmes tiesas

60likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību

61lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes

62tiesas lēmumu, ja apstrīdētā norma (akts) ir zaudējusi spēku.

63Minētais vērsts uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa

64ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās,

65kurās strīds vairs nepastāv. Tomēr Satversmes tiesas likuma 29.

66panta pirmā daļa paredz Satversmes tiesas tiesības izbeigt

67tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt (sk. Satversmes tiesas

682007. gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

692007-06-03 11. punktu). Līdz ar to, konstatējot šajā normā

70paredzētos apstākļus, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai tomēr

71nepastāv apsvērumi, kas nosaka nepieciešamību turpināt

72tiesvedību.

73Saeimas pieņemtie grozījumi

74Civilprocesa likumā citastarp noteic, ka 434. panta jaunā

75redakcija par kārtību, kādā stājas likumīgā spēkā un ir izpildāms

76apelācijas instances tiesas spriedums, stājas spēkā

772008. gada 1. jūlijā. Līdz ar to sprieduma pieņemšanas

78brīdī apstrīdētā norma vēl nav zaudējusi spēku un tiesvedība

79lietā nav izbeidzama.

8017.2. Saskaņā ar Satversmes

81tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību normas, kuras

82Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošām augstāka juridiskā

83spēka tiesību normām, uzskatāmas par spēkā neesošām no Satversmes

84tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav

85noteikusi citādi.

86Satversmes tiesa jau vairākkārt

87norādījusi, ka atsevišķos gadījumos ir pieļaujams, ka Satversmei

88neatbilstošā tiesību norma vēl zināmu laiku paliek spēkā, lai

89likumdevējam būtu iespēja rast tādu situācijas risinājumu, kurā

90tiek ievērotas gan sabiedrības, gan atsevišķu personu intereses

91(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa

92sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 22. punktu un Satversmes

93tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā

94Nr. 2002-04-02 secinājumu daļas 3. punktu).

95Konkrētajā lietā, atceļot apstrīdēto normu no sprieduma

96pasludināšanas brīža, nebūtu skaidra tiesiskā noregulējuma

97kārtība, kādā apelācijas instances tiesas spriedums stājas

98spēkā.

99Tiesību zinātnē, skaidrojot

100procesuālā likuma piemērošanu laikā, norādīts, ka "jaunais

101procesuālais likums, tiklīdz tas stājies spēkā, tūliņ arī

102piemērojams turpmākajām procesuālajām darbībām, kaut arī prasības

103lieta iesākta pirms jaunā likuma izdošanas. Nepieciešams vienīgi,

104lai jaunais procesuālais likums nepārgrozītu un neatņemtu pusei

105procesā tādas procesuālās tiesības, kuras viņai bijušas lietas

106iesākšanas brīdī tiesā" (sk.: Bukovskis V. Civilprocesa

107mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 128.lpp.).

108Tādējādi apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu, pirms

109stājusies spēkā likumdevēja pieņemtā 434. panta redakcija,

110neradītu Pieteikumu iesniedzējiem labvēlīgāku tiesisko situāciju.

111Turklāt neviens no Pieteikumu iesniedzējiem nav lūdzis atzīt

112Civilprocesa 434. pantu par spēkā neesošu no tā pieņemšanas

113brīža.

114Tādējādi konkrētajā gadījumā ir

115pieļaujams, ka apstrīdētā norma paliek spēkā līdz brīdim, kad

116likumīgā spēkā stājas Saeimas pieņemtie grozījumi Civilprocesa

117likuma 434. pantā.

11818. Pieteikumu iesniedzēji

119lūdz izvērtēt, vai Civilprocesa likuma 464. pants, kas

120noteic Senāta rīcības sēdes tiesisko regulējumu, atbilst

121Satversmes 92. pantam.

12218.1. Lieta ierosināta par

123visa Civilprocesa likuma 464. panta atbilstību Satversmes

124normām. Tomēr no konstitucionālajām sūdzībām izriet, ka tiek

125apstrīdēta Civilprocesa likuma 464. panta trešā daļa, kas

126noteic: "Ja senatoru kolēģija vienbalsīgi atzīst, ka kasācijas

127sūdzība neatbilst likuma prasībām, tā pieņem lēmumu par kasācijas

128tiesvedības izbeigšanu."

129Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka

130ar šo normu tiek ierobežotas viņu tiesības uz taisnīgu tiesu, jo

131tajā nav paredzēta iespēja pārsūdzēt Senāta rīcības sēdes lēmumu

132par tiesvedības izbeigšanu lietā. Tajā pašā laikā Pieteikumu

133iesniedzēji norāda, ka pārsūdzības neiespējamība neesot tieši

134noteikta Civilprocesa likuma 464. pantā, bet drīzāk izriet

135no Civilprocesa likumā ietvertā tiesiskā regulējuma kopumā.

136No konstitucionālajām sūdzībām

137izriet, ka Pieteikumu iesniedzēji par neatbilstošu Satversmei

138uzskata to, ka Senāta rīcības sēde, izskatot kasācijas sūdzību,

139esot rīkojusies ultra vires, tas ir, pieņēmusi lēmumu

140ārpus likumā noteiktajām kompetences robežām. Senāta rīcības sēde

141esot lēmusi par jautājumiem, kurus varot skatīt vienīgi kasācijas

142instances tiesas sēdē. Līdz ar to konstitucionālajās sūdzībās

143būtībā ir ietverts prasījums par Civilprocesa likuma

144464. panta trešās daļas piemērošanas atbilstību Satversmes

14592. pantā noteiktajām tiesībām uz taisnīgu tiesu, nevis par

146pašas normas atbilstību Satversmei.

147No konstitucionālajās sūdzībās

148minētajiem argumentiem un tām pievienotajiem materiāliem var

149secināt, ka Civilprocesa 464. panta piemērošanas prakse nav

150vienveidīga, taču tas nav pietiekams pamats, lai izvērtētu

151apstrīdētās normas atbilstību Satversmes normām un lemtu par šīs

152normas spēkā esamību. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka tās

153pamatuzdevums nav izlemt to, kā katrā konkrētajā gadījumā pareizi

154piemērojamas tiesību normas (sk. Satversmes tiesas

1552005. gada 4. janvāra sprieduma lietā

156Nr. 2004-16-01 17. punktu).

157Satversmes tiesas kompetence ir

158noteikta Satversmes 85. pantā, kā arī Satversmes tiesas

159likuma 1. un 16. pantā. Satversmes tiesas

160kompetencē neietilpst tiesību normu piemērošanas vērtēšana

161(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 21. oktobra

162sprieduma lietā Nr. 2002-05-010306 secinājumu daļas

1637. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa nav tiesīga

164pārvērtēt Civilprocesa ietvaros pieņemtos tiesas nolēmumus.

165Satversmes tiesa nav tiesīga lemt par to, vai vispārējās

166jurisdikcijas tiesa, izskatot konkrētu lietu, pareizi pievērojusi

167materiālās un procesuālās normas. Satversmes tiesas kompetencē

168neietilpst Senāta rīcības sēdes lēmuma tiesiskuma izvērtēšana.

169Tādēļ tiesvedība par Civilprocesa likuma 464. panta trešās

170daļas atbilstību Satversmes pantiem ir izbeidzama.

17118.2. No Civilprocesa

172likumā ietvertā tiesiskā regulējuma izrietošās sekas, proti, ka

173Senāta rīcības sēdes lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz

174Civilprocesa likuma 464. panta trešo daļu, nav pārsūdzams,

175jāvērtē kopsakarā ar kasācijas instances tiesas lomu civilprocesa

176ietvaros.

177Kasācijas instances tiesa Latvijā

178ir Senāts. Senāta kompetencē neietilpst lietas faktisko apstākļu

179pārbaude un vērtēšana. Kasācijas instances tiesā tiek skatīti

180tikai quaestiones iuris, proti, jautājumi par materiālo un

181procesuālo normu piemērošanas pareizību. Kasācijas principam ir

182publiski tiesisks raksturs, jo tas ir vērsts uz tiesību normu

183vienveidīgu piemērošanu un iztulkošanu visā valstī (sk.

184Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

185Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 2.1. punktu).

186Pieejama un saprotama judikatūra, kasācijas instances tiesas

187sniegtā problēmjautājumu analīze un interpretācija ir būtisks

188instruments vienveidīgas judikatūras veidošanai, kā arī tiesību

189attīstības nodrošināšanai.

190Satversmes tiesa uzskata, ka

191Latvijā pastāvošā kasācijas institūta būtiska iezīme, īpaši

192civilprocesa ietvaros, ir tā, ka kasācijas instancē izšķirošā

193nozīme ir publiski tiesiskajām interesēm, jo strīds starp pusēm

194tiek skatīts, civillietu pēc būtības caurlūkojot pirmajās divās

195instancēs (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

19627. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

197daļas 2.1. punktu).

198Lai kasācijas instances tiesa

199varētu pienācīgi veikt savu darbu, proti, izlemt principiālus

200materiālo un procesuālo normu piemērošanas jautājumus,

201likumdevējam iespēju robežās tā ir jāatslogo no nepamatotu

202sūdzību izskatīšanas (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

20327. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

204daļas 2.1. punktu un Satversmes tiesas 2006. gada

20514. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

20613.1.punktu).

207Likumdevējs Civilprocesa likuma

208464. panta pirmajā daļā noteicis, ka "Senātam iesniegtās

209kasācijas sūdzības un protestus pēc šā likuma 460.panta pirmajā

210daļā paredzētā paskaidrojuma iesniegšanas termiņa izbeigšanās

211izskata rīcības sēdē, lai izlemtu, vai tie atbilst šā likuma 450.

212- 454.panta prasībām un vai ir izskatāmi kasācijas instances

213tiesas sēdē". Līdz ar to Senāta rīcības sēdē tiek pārbaudīts, vai

214persona ir tiesīga iesniegt kasācijas sūdzību, vai kasācijas

215sūdzība ir sastādīta atbilstoši likuma prasībām un vai tā

216iesniegta likumā noteiktajā termiņā.

217Pie tam Civilprocesa

218464. pantā noteiktā Senāta rīcības sēdes lēmumu pieņemšanas

219kārtība kopumā uzskatāma par tādu, kas tiesību uz taisnīgu tiesu

220īstenošanu nepadara neefektīvu. Senāta rīcības sēde var pieņemt

221lēmumu par kasācijas tiesvedības izbeigšanu tikai un vienīgi tad,

222ja senatoru kolēģijas lēmums par to, ka kasācijas sūdzība

223neatbilst likuma prasībām, ir vienbalsīgs. Savukārt tad, ja kaut

224viens no senatoriem uzskata, ka lieta izskatāma kasācijas

225instancē, senatoru kolēģija pieņem lēmumu par lietas nodošanu

226izskatīšanai kasācijas kārtībā. Pastāvot šaubām par to, vai lieta

227nododama izskatīšanai kasācijas instancē, lēmums tiek pieņemts

228par labu lietas izskatīšanai kasācijas kārtībā.

229Tādējādi likumdevējs ir parūpējies

230par to, ka tiek veicināta arī citu personu interešu aizsardzība

231un nodrošināšana, jo kasācijas instancei jāsniedz materiālo un

232procesuālo tiesību normu interpretācija, kas var būtiski ietekmēt

233daudzu personu tiesības dažādos tiesas procesos. Senāta rīcības

234sēdes mērķis citastarp ir nodrošināt, lai kasācijas instances

235tiesa izskatītu lietas, kurās strīdīgs ir tieši tiesību normu

236interpretācijas jautājums, kā arī novērst atsevišķu personu

237bezmērķīgu tiesāšanos un vēršanos tiesā ar nepamatotām prasībām,

238kas varētu aizskart citu personu tiesības uz taisnīgu tiesu.

239Satversmes tiesa norāda, ka

240Satversmes 92. pants negarantē ikviena lēmuma pārsūdzēšanu

241lietas izskatīšanas ietvaros. Šādas tiesības negarantē arī

242Konvencijas 6. pants. Satversmes tiesa, analizējot ECT

243spriedumus par Konvencijas 6. pantā noteiktajām tiesībām,

244norādījusi, ka valstīm ir rīcības brīvība noteikt pārsūdzības

245principa apjomu saskaņā ar savu tiesību sistēmu (sk.

246Satversmes tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma

247lietā Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 3. punktu un

248Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā

249Nr. 2001-17-0106 secinājumu daļas 5. punktu).

250Līdz ar to likumdevēja noteiktā

251kasācijas sūdzību un protestu sākotnējā izvērtēšana Senāta

252rīcības sēdē ir atbilstoši izraudzīts līdzeklis kasācijas

253instances pienācīgas darbības nodrošināšanai.

25418.3. Normatīvo regulējumu

255vienmēr var pilnveidot. Īpaši tas nepieciešams gadījumos, kas

256saistīti ar pamattiesību nodrošināšanu. Satversmes tiesa vērš

257uzmanību uz to, ka Civilprocesa likumā vajadzētu precizēt

258tiesisko regulējumu, kas noteic Senāta rīcības sēdes kompetenci,

259lemjot par lietas nodošanu izskatīšanai kasācijas kārtībā.

260Salīdzinošā aspektā norādāms, ka

261Administratīvā procesa likuma 338.1 pantā ir

262konkretizēti gadījumi, kas var būt par pamatu atteikumam

263ierosināt kasācijas tiesvedību administratīvā procesa ietvaros.

264Senatoru kolēģija atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja

265kasācijas sūdzība neatbilst noteiktām Administratīvā procesa

266likuma prasībām vai iesniegta par tiesas spriedumu, kas saskaņā

267ar likumu nav pārsūdzams. Tāpat senatoru kolēģija var atteikties

268ierosināt kasācijas tiesvedību, ja jautājumā par kasācijas

269sūdzībā norādīto materiālo vai procesuālo tiesību normu

270pārkāpumiem attiecībā uz šo tiesību normu interpretāciju un

271piemērošanu Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumos

272citās līdzīgās lietās ir izveidojusies judikatūra un apelācijas

273instances tiesas spriedums atbilst tai. Kasācijas tiesvedība tiek

274atteikta arī tad, ja nerodas šaubas par apelācijas instances

275tiesas sprieduma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav nozīmes

276judikatūras veidošanā.

277Sprieduma taisīšanas laikā,

2782008.gada 22.maijā, Civilprocesa likuma 464. pants izteikts

279jaunā redakcijā, kā arī likums papildināts ar 464.1

280pantu. Taču šā sprieduma ietvaros pieņemto grozījumu atbilstība

281Satversmes normām nav vērtējama.

282Nolēmumu

283daļa

284Pamatojoties uz Satversmes tiesas

285likuma 29.panta pirmās daļas 3.punktu, 30. - 32. pantu,

286Satversmes tiesa nosprieda:

2871. Atzīt Civilprocesa likuma

288434. pantu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

28992. pantam un spēkā neesošu no 2008. gada 1.

290jūlija.

2912. Izbeigt tiesvedību daļā par

292Civilprocesa likuma 464. panta trešās daļas atbilstību

293Latvijas Republikas Satversmes 1., 82., 86. un

29492. pantam.

295Spriedums ir galīgs un

296nepārsūdzams.

297Spriedums stājas spēkā tā

298publicēšanas dienā.

299Tiesas sēdes priekšsēdētājs

300J.Jelāgins