14. pants

Izskatāmajā lietā ir apstrīdēts Civilprocesa likuma

regulējums, kas personai liedz tiesības vērsties vispārējās

jurisdikcijas tiesā, lai apstrīdētu šķīrējtiesas kompetenci lemt

par konkrētā civiltiesiskā strīda pakļautību gadījumā, kad

persona nav piekritusi lietas izskatīšanai šķīrējtiesā.

14.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šķīrējtiesa

nepieder pie tiesu varas sistēmas, kas noteikta Satversmē un

likumā "Par tiesu varu". Arī Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā lietotais termins "tiesa" nav

attiecināms uz šķīrējtiesu.

Personas tiesības piekrist šķīrējtiesas līguma noslēgšanai

izriet no dispozitivitātes principa. Šķīrējtiesas līguma

noslēgšanas gadījumā personas brīvi paustā griba ir izteikta

tiesiska darījuma formā, un tas ir piemērots labprātīga

pamattiesību ierobežojuma pieļaujamības kritērijs. Nedz

likumdevēja, nedz Satversmes tiesas uzdevums nav aizstāt personas

brīvi pausto gribu ar savu vērtējumu par tās rīcības

saprātīgumu.

Lai arī valsts nav atbildīga par šķīrējtiesas procesu un

persona ar savu brīvi pausto gribu var labprātīgi atteikties no

konkrētā civiltiesiskā strīda izskatīšanas vispārējās

jurisdikcijas tiesā, tomēr personas brīvība atteikties no

Satversmē garantētajām pamattiesībām sniedzas vienīgi tiktāl,

ciktāl tā ir savienojama ar tiesiskas un demokrātiskas valsts

tiesību sistēmas pamatprincipiem.

Satversmes 92. panta pirmais teikums paredz gan valsts

pienākumu radīt efektīvu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu

iespēju novērst šķīrējtiesas procesā notikušus būtiskus

procesuālos pārkāpumus, gan arī pienākumu neatzīt tāda

šķīrējtiesas procesa rezultātu, kurā šādi pārkāpumi ir notikuši

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-10-01 5., 8. un 9. punktu).

14.2. Turklāt, noskaidrojot Satversmē noteikto

pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.

gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 8.1.

punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš Satversmes 92. pantu

attiecībā uz šķīrējtiesu darbības jomu ir interpretējusi

kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantu (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 7.1.

punktu). Līdz ar to Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk -

ECT) nolēmumos ietvertie secinājumi par Konvencijas 6. pantu

attiecībā uz šķīrējtiesu ir izmantojami, lai noskaidrotu

Satversmes 92. panta pirmā teikuma saturu.

Attiecībā uz šķīrējtiesām ECT ir norādījusi, ka Konvencijas 6.

pants neliedz izveidot šķīrējtiesas, lai risinātu komerciāla

rakstura strīdus starp privātpersonām (sk. ECT 2010. gada 28.

oktobra sprieduma lietā "Suda v. the Czech Republic",

iesniegums Nr. 1643/06, 48. punktu un 2008. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā "Regent Company v. Ukraine", iesniegums

Nr. 773/03, 54. punktu). Personai ir tiesības atteikties no

lietas izskatīšanas vispārējās jurisdikcijas tiesā, un

Konvencijas 6. pants pieļauj šādu brīvi izteiktu atteikšanos

(sk. ECT 1999. gada 23. februāra lēmumu lietā "Suovaniemi

and Others v. Finland", iesniegums Nr. 31737/96).

ECT arī atzinusi, ka izvēlei strīdu nodot izskatīšanai

šķīrējtiesā jābūt brīvai, atbilstošai likumam, kā arī

viennozīmīgai. Ja strīdu izskatīšana notiek šķīrējtiesā,

pamatojoties uz likumu, nevis pušu brīvu gribu, šķīrējtiesas

procesam jāatbilst visām Konvencijas 6. panta prasībām (sk.

ECT 2010. gada 28. oktobra sprieduma lietā "Suda v. the

Czech Republic", iesniegums Nr. 1643/06, 48. un 49.

punktu). Tātad gadījumos, kad puses ir brīvi izvēlējušās

nodot strīdu izskatīšanai šķīrējtiesā, tiek prezumēts, ka tās

atsakās no Konvencijas 6. pantā ietverto tiesību ievērošanas

šķīrējtiesas procesā.

Valsts nav atbildīga par lietu izskatīšanas taisnīgumu

šķīrējtiesās, tomēr gadījumos, kad vispārējās jurisdikcijas tiesa

kontrolē šķīrējtiesas procesu, tai jāpārliecinās, ka tiesvedība

šķīrējtiesā bijusi taisnīga (sk. Eiropas Cilvēktiesību

komisijas 1991. gada 2. decembra lēmumu lietā "Jakob BOSS

Söhne KG v. Germany", iesniegums Nr. 18479/91).

Valsts kontrole pār šķīrējtiesu darbību var izpausties divos

veidos: pirmkārt, valsts var noteikt, ka šķīrējtiesa izveidojama

un tai jādarbojas atbilstoši Konvencijas 6. panta prasībām;

otrkārt, valsts var paredzēt, ka šķīrējtiesu darbību kontrolē

tiesa, kas izveidota un darbojas saskaņā ar Konvencijas 6.

pantu.

Tādējādi no Satversmes 92. panta

pirmā teikuma un Latvijai saistošiem starptautiskajiem

dokumentiem izriet valsts pienākums radīt tiesisku mehānismu

izvērtēšanai, vai persona ir labprātīgi atteikusies no savām

tiesībām uz taisnīgu tiesu.