14. pants

1Izskatāmajā lietā ir apstrīdēts Civilprocesa likuma

2regulējums, kas personai liedz tiesības vērsties vispārējās

3jurisdikcijas tiesā, lai apstrīdētu šķīrējtiesas kompetenci lemt

4par konkrētā civiltiesiskā strīda pakļautību gadījumā, kad

5persona nav piekritusi lietas izskatīšanai šķīrējtiesā.

614.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šķīrējtiesa

7nepieder pie tiesu varas sistēmas, kas noteikta Satversmē un

8likumā "Par tiesu varu". Arī Satversmes 92. panta

9pirmajā teikumā lietotais termins "tiesa" nav

10attiecināms uz šķīrējtiesu.

11Personas tiesības piekrist šķīrējtiesas līguma noslēgšanai

12izriet no dispozitivitātes principa. Šķīrējtiesas līguma

13noslēgšanas gadījumā personas brīvi paustā griba ir izteikta

14tiesiska darījuma formā, un tas ir piemērots labprātīga

15pamattiesību ierobežojuma pieļaujamības kritērijs. Nedz

16likumdevēja, nedz Satversmes tiesas uzdevums nav aizstāt personas

17brīvi pausto gribu ar savu vērtējumu par tās rīcības

18saprātīgumu.

19Lai arī valsts nav atbildīga par šķīrējtiesas procesu un

20persona ar savu brīvi pausto gribu var labprātīgi atteikties no

21konkrētā civiltiesiskā strīda izskatīšanas vispārējās

22jurisdikcijas tiesā, tomēr personas brīvība atteikties no

23Satversmē garantētajām pamattiesībām sniedzas vienīgi tiktāl,

24ciktāl tā ir savienojama ar tiesiskas un demokrātiskas valsts

25tiesību sistēmas pamatprincipiem.

26Satversmes 92. panta pirmais teikums paredz gan valsts

27pienākumu radīt efektīvu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu

28iespēju novērst šķīrējtiesas procesā notikušus būtiskus

29procesuālos pārkāpumus, gan arī pienākumu neatzīt tāda

30šķīrējtiesas procesa rezultātu, kurā šādi pārkāpumi ir notikuši

31(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā

32Nr. 2004-10-01 5., 8. un 9. punktu).

3314.2. Turklāt, noskaidrojot Satversmē noteikto

34pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības

35cilvēktiesību jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.

36gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 8.1.

37punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš Satversmes 92. pantu

38attiecībā uz šķīrējtiesu darbības jomu ir interpretējusi

39kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

40konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantu (sk. Satversmes

41tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 7.1.

42punktu). Līdz ar to Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk -

43ECT) nolēmumos ietvertie secinājumi par Konvencijas 6. pantu

44attiecībā uz šķīrējtiesu ir izmantojami, lai noskaidrotu

45Satversmes 92. panta pirmā teikuma saturu.

46Attiecībā uz šķīrējtiesām ECT ir norādījusi, ka Konvencijas 6.

47pants neliedz izveidot šķīrējtiesas, lai risinātu komerciāla

48rakstura strīdus starp privātpersonām (sk. ECT 2010. gada 28.

49oktobra sprieduma lietā "Suda v. the Czech Republic",

50iesniegums Nr. 1643/06, 48. punktu un 2008. gada 3. aprīļa

51sprieduma lietā "Regent Company v. Ukraine", iesniegums

52Nr. 773/03, 54. punktu). Personai ir tiesības atteikties no

53lietas izskatīšanas vispārējās jurisdikcijas tiesā, un

54Konvencijas 6. pants pieļauj šādu brīvi izteiktu atteikšanos

55(sk. ECT 1999. gada 23. februāra lēmumu lietā "Suovaniemi

56and Others v. Finland", iesniegums Nr. 31737/96).

57ECT arī atzinusi, ka izvēlei strīdu nodot izskatīšanai

58šķīrējtiesā jābūt brīvai, atbilstošai likumam, kā arī

59viennozīmīgai. Ja strīdu izskatīšana notiek šķīrējtiesā,

60pamatojoties uz likumu, nevis pušu brīvu gribu, šķīrējtiesas

61procesam jāatbilst visām Konvencijas 6. panta prasībām (sk.

62ECT 2010. gada 28. oktobra sprieduma lietā "Suda v. the

63Czech Republic", iesniegums Nr. 1643/06, 48. un 49.

64punktu). Tātad gadījumos, kad puses ir brīvi izvēlējušās

65nodot strīdu izskatīšanai šķīrējtiesā, tiek prezumēts, ka tās

66atsakās no Konvencijas 6. pantā ietverto tiesību ievērošanas

67šķīrējtiesas procesā.

68Valsts nav atbildīga par lietu izskatīšanas taisnīgumu

69šķīrējtiesās, tomēr gadījumos, kad vispārējās jurisdikcijas tiesa

70kontrolē šķīrējtiesas procesu, tai jāpārliecinās, ka tiesvedība

71šķīrējtiesā bijusi taisnīga (sk. Eiropas Cilvēktiesību

72komisijas 1991. gada 2. decembra lēmumu lietā "Jakob BOSS

73Söhne KG v. Germany", iesniegums Nr. 18479/91).

74Valsts kontrole pār šķīrējtiesu darbību var izpausties divos

75veidos: pirmkārt, valsts var noteikt, ka šķīrējtiesa izveidojama

76un tai jādarbojas atbilstoši Konvencijas 6. panta prasībām;

77otrkārt, valsts var paredzēt, ka šķīrējtiesu darbību kontrolē

78tiesa, kas izveidota un darbojas saskaņā ar Konvencijas 6.

79pantu.

80Tādējādi no Satversmes 92. panta

81pirmā teikuma un Latvijai saistošiem starptautiskajiem

82dokumentiem izriet valsts pienākums radīt tiesisku mehānismu

83izvērtēšanai, vai persona ir labprātīgi atteikusies no savām

84tiesībām uz taisnīgu tiesu.