107. punktsir attiecināms arī uz tiesu izpildītāju tiesībām

ir attiecināms arī uz tiesu izpildītāju tiesībām

1saņemt amata atlīdzību, savukārt valstij ir pienākums noteikt

2tiesu izpildītāju darbības finansēšanas kārtību.

314. Jēdziens "tiesu izpildītāja amata

4atlīdzība" ir saistīts ar Satversmes 107. pantā

5noteiktajām tiesībām saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu.

6Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka tiesu izpildītājiem nav citu

7ienākumu avotu kā tikai amata atlīdzība. No tās tiesu

8izpildītājiem esot jāsedz biroja uzturēšanas izmaksas, jāalgo

9darbinieki, jāsedz ar profesionālās kvalifikācijas celšanu

10saistītie izdevumi, jāapdrošina savas darbības risks, jāmaksā

11nodokļi, kā arī jāsedz visi citi nepieciešamie izdevumi

12(sk. pieteikumu, lietas materiālu 1. sēj.

133. lpp.). Taču nav tādu konkrētu juridisku kritēriju,

14pēc kuriem varētu noteikt, kādai ir jābūt "veiktajam darbam

15atbilstošajai samaksai".

16Pieteikumu iesniedzēju prasījums nav saistīts ar tiesībām

17saņemt vismaz minimālo algu, nedz arī ar prasību pēc konkrēta

18apmēra amata atlīdzības. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka

19lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes

20izdevumu samaksas un piedziņa no parādnieka nav iespējama, tiesu

21izpildītāji vispār nesaņem amata atlīdzību.

22Satversmes tiesa lietā Nr. 2012-04-03 Satversmes

23107. panta kontekstā vērtēja jautājumu, vai apstrīdētā norma

24neliedz tiesības saņemt darba samaksu pēc būtības

25(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra

26lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03).

27Līdzīgi arī izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai

28CPL 567. panta trešā daļa neliedz tiesu izpildītājiem saņemt

29darba samaksu pēc būtības.

3015. Kā jau iepriekš Satversmes tiesa norādīja,

31atbilstoši Tiesu izpildītāju likuma 79. pantam tiesu

32izpildītāji ir tiesīgi saņemt atlīdzību par katru amata darbību.

33Šī norma var tikt vērtēta kā likumdevēja noteiktais

34pamatprincips, kas regulē tiesu izpildītāju amata atlīdzības

35iekasēšanas kārtību un attiecīgi arī Satversmes 107. pantā

36ietverto tiesu izpildītāju pamattiesību īstenošanu.

37Kaut arī Tiesu izpildītāju likuma 79. pantā ir paredzētas

38tiesības saņemt atlīdzību par katru amata darbību, šīs normas

39tekstu nevar interpretēt tikai gramatiski. Noteikumos

40Nr. 451 ir paredzēta kārtība, kādā izpildu lietā par

41piedziņu ir maksājama amata atlīdzība. Tā veidojas, summējot

42atbilstoši piedzenamajai summai noteikto fiksēto amata atlīdzību,

43kā arī procentuālo amata atlīdzību, kas atkarīga no faktiski

44piedzītajiem finanšu līdzekļiem. Šāda summētā amata atlīdzība

45neietver samaksu par katru atsevišķo amata darbību, bet gan par

46visu izpildu lietā veikto piedziņas darbību kopumu.

47Vadoties no principa a minore ad maius (no mazākā uz

48lielāko), var piekrist Saeimas argumentam, ka tiesu izpildītāju

49amata atlīdzība, kas nodrošinātu visus prakses uzturēšanas

50izdevumus, ir aprēķināma kopumā, ņemot vērā visus ienākumus, kas

51gūti profesionālās darbības laikā, nevis atsevišķi par katru

52veikto darbību vai izpildu lietu.

53Ministru kabinets, Noteikumos Nr. 451 nosakot amata

54atlīdzības takses, ir paredzējis, ka tām jānodrošina ne vien

55samaksa konkrētā piedziņas lietā, bet arī tas, "lai,

56pirmkārt, tiesu izpildītāji varētu segt visus ar viņa praksi

57saistītos izdevumus, otrkārt, lai saņemtā atlīdzība varētu vismaz

58daļēji kompensēt nesaņemtos ienākumus tajās izpildu lietās, kurās

59piedzinēji ir atbrīvoti no sprieduma izpildes izdevumu nomaksas

60un to piedziņa nav iespējama, kā arī lai tā nodrošinātu tiesu

61izpildītāju tādu ienākumu līmeni, kāds ir atbilstošs viņa

62profesijas izglītības un darba pieredzes prasībām un

63atbildībai" (sk. Ministru kabineta noteikumu

64projekta "Noteikumi par zvērinātu tiesu izpildītāju amata

65atlīdzības taksēm" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma

66(anotācijas) 7.-8. lpp.). Līdz ar to Ministru kabinets

67ir ņēmis vērā, ka tiesu izpildītāju iekasētajai amata atlīdzībai

68jānodrošina finansējums arī tajās piedziņas lietās, kurās

69piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu

70samaksas.

71Turklāt CPL 568. panta pirmā daļa nosaka: "Sprieduma

72izpilde notiek uz parādnieka rēķina. Pēc tam, kad izpildu

73dokuments iesniegts izpildei, sprieduma labprātīga izpilde vai

74sprieduma izpilde tieši piedzinējam neatbrīvo parādnieku no

75sprieduma izpildes izdevumu atlīdzināšanas." Saskaņā ar

76minēto normu sprieduma izpildes izdevumus, tostarp arī amata

77atlīdzību, tiesu izpildītājs ir tiesīgs piedzīt no

78parādnieka.

79Tādējādi tiesu izpildītāji saņem amata atlīdzību gan tajās

80lietās, kurās piedzinējs netiek atbrīvots no sprieduma izpildes

81izdevumu samaksas, gan arī tajās lietās, kuras noslēdzas ar

82sekmīgu piedziņu no parādnieka. Šajās lietās iekasētā amata

83atlīdzība nodrošina šķērssubsīdijas tām lietām, kurās tiesu

84izpildītāji amata atlīdzību nesaņem.

85Līdz ar to valsts ir veikusi

86pasākumus Satversmes 107. pantā ietverto pamattiesību

87īstenošanai.

8816. Pieteikumu iesniedzēji norāda uz atsevišķiem

89gadījumiem, kad līdzekļu trūkuma dēļ tiesas sprieduma izpilde

90tikusi kavēta, kā arī uz apsvērumiem par līdzekļu pietiekamības

91lomu kvalitatīvas un efektīvas tiesu izpildītāju darbības

92nodrošināšanā. Tomēr izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzēji nav

93snieguši pierādījumus tam, ka šobrīd finansējuma trūkuma dēļ

94tiesu izpildītāji nespētu nodrošināt savas prakses darbību vai

95būtu apdraudēta pienācīga tiesas nolēmumu izpilde.

96Satversmes tiesai nav pamata izdarīt secinājumu, ka

97likumdevēja radītā sistēma nespētu nodrošināt pienācīgu

98finansējumu tiesu izpildītāju prakses uzturēšanas izdevumu

99segšanai. Tātad Pieteikuma iesniedzējiem ir nodrošināta iespēja

100īstenot savas tiesības vismaz minimālā apmērā.

101Tā kā tiesu izpildītājiem ir tiesības piedzīt sprieduma

102izpildes izdevumus no parādnieka un pastāv šķērssubsīdiju sistēma

103viņi var saņemt amata atlīdzību arī tajās lietās, kurās

104piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas.

105Turklāt nav objektīva pamata uzskatīt, ka likumdevēja izveidotā

106sistēma nespētu nodrošināt finansējumu tiesu izpildītāju prakses

107uzturēšanai un personisko izdevumu segšanai. Tādējādi CPL

108567. panta trešā daļa nerada Satversmes 107. pantā

109nostiprināto pamattiesību aizskārumu.

110Līdz ar to CPL 567. panta

111trešā daļa atbilst Satversmes 107. pantam.

11217. Pieteikumu iesniedzēji apstrīd Noteikumu

113Nr. 670 8.-12. punkta atbilstību Satversmes 64. un

114105. pantam. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, likumdevējs

115esot paredzējis lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no

116sprieduma izpildes izdevumu samaksas, izpildu darbību veikšanai

117nepieciešamos izdevumus pilnā apmērā segt no valsts budžeta.

118Savukārt Noteikumu Nr. 670 8.-12. punktā tiekot

119paredzēta vien daļēja kompensācija par izpildu darbību veikšanai

120nepieciešamajiem izdevumiem. Ministru kabinets neesot ievērojis

121likumdevēja pilnvarojumu un esot rīkojies pretēji Satversmes

12264. pantam. Tādējādi tiekot aizskartas arī Satversmes

123105. pantā nostiprinātās Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz

124īpašumu.

125Satversmes tiesa ir atzinusi, ka par īpašumu var tikt

126uzskatīti ļoti dažādi prasījumi, proti, tādi prasījumi, kuru

127izpildi varētu pieprasīt, jo pastāv skaidrs tiesisks pamats,

128tostarp arī gadījumos, ja ienākumi jau ir nopelnīti vai pastāv

129prasība, kuru var apmierināt (sk., piemēram, Satversmes

130tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā

131Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). CPL 567. panta

132trešā daļa paredz, ka gadījumos, kad piedzinējs ir atbrīvots no

133sprieduma izpildes izdevumu samaksas, izpildu darbību veikšanai

134nepieciešamie izdevumi tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem.

135Šī tiesību norma ir pamats, uz kura tiesu izpildītāji var prasīt

136izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu no

137valsts budžeta, un šis prasījums ir atzīstams par tādu, kuru

138iespējams apmierināt. Šādu tiesību ierobežojums, ciktāl tas

139izriet no Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkta, var tikt

140vērtēts kā Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību

141aizskārums.

142Vērtējot Satversmes 105. pantā nostiprināto pamattiesību

143aizskāruma tiesiskumu, pirmkārt ir jāvērtē, vai ierobežojums ir

144noteikts ar likumu vai arī uz likuma pamata

145(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

14611. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-01

1479. punktu). Tas, vai ierobežojums noteikts uz likuma

148pamata, ir atkarīgs arī no tā, vai apstrīdētās normas pieņemtas

149atbilstoši likumdevēja sniegtajam pilnvarojumam.

150Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta

151pirmās daļas 1. punktam Ministru kabinets var izdot ārējus

152normatīvos aktus - noteikumus, ja likums Ministru kabinetu tam

153īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura

154virzienus. Šāds pilnvarojums izdot apstrīdētās normas ir ietverts

155CPL 567. panta ceturtajā daļā, kas nosaka: "Izpildu

156darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un to maksāšanas

157kārtību nosaka Ministru kabinets." Tādējādi Satversmes

158tiesai jāizvērtē, kāds ir likumā ietvertā pilnvarojuma

159apjoms.

160CPL 567. panta ceturtajā daļā ietvertais pilnvarojums

161attiecas uz visām izpildu lietām, gan tādām, kuras tiek vestas

162vispārējā kārtībā, gan arī tādām, kurās piedzinējs ir atbrīvots

163no sprieduma izpildes izdevumu samaksas. Izskatāmās lietas

164ietvaros izvērtējamie jautājumi ir saistīti tieši ar izmaksām no

165valsts budžeta līdzekļiem, tāpēc likumdevēja sniegtais

166pilnvarojums vērtējams kopsakarā ar CPL 567. panta trešo

167daļu. Minētā norma paredz, ka gadījumos, kad piedzinējs ir

168atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas, izpildu

169darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi tiek segti no valsts

170budžeta līdzekļiem. Tomēr nedz šajā, nedz arī kādā citā tiesību

171normā likumdevējs nav expresis verbis noteicis Ministru

172kabinetam tiesības paredzēt atšķirīgu izpildu darbību veikšanai

173nepieciešamo izdevumu apmēru atkarībā no tā, vai attiecīgos

174izdevumus maksā piedzinējs vai arī tie tiek segti no valsts

175budžeta līdzekļiem.

176Tādējādi tiesu izpildītāji ir

177tiesīgi saņemt izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu

178atlīdzinājumu vienādā apmērā neatkarīgi no tā, vai tos maksā

179piedzinējs vai arī tie tiek segti no valsts budžeta

180līdzekļiem.

18118. Izskatāmās lietas ietvaros ir būtiski nošķirt

182CPL 567. panta ceturtajā daļā lietoto jēdzienu

183"apmērs", kas piešķir tiesības izdot materiāla rakstura

184tiesību normas, no jēdziena "kārtība", kas piešķir

185tiesības izdot procesuāla rakstura tiesību normas.

186Izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu apmērs ir

187regulēts Noteikumu Nr. 670 II nodaļā, savukārt III nodaļā ir

188noteikta izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu

189maksāšanas kārtība. Noteikumu Nr. 670 II nodaļa ir

190attiecināma uz visām piedziņas lietām neatkarīgi no tā, vai

191izpildu darbību veikšanai nepieciešamos izdevumus maksā

192piedzinējs vai arī tie tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem.

193Turklāt tā pēc būtības paredz visu izdevumu segšanu to faktiskajā

194apmērā un par šo regulējumu lietā strīda nav.

195Satversmes tiesa piekrīt, ka Noteikumu Nr. 670 III

196nodaļā, kas ietver arī apstrīdētās normas, Ministru kabinetam,

197iespējams, būtu jānosaka atšķirīga izdevumu segšanas kārtība

198lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes

199izdevumu samaksas. Kārtība, kādā izpildu darbību veikšanai

200nepieciešamos izdevumus sedz piedzinējs, nenoliedzami būs

201atšķirīga no kārtības, kādā šie izdevumi tiek segti no valsts

202budžeta.

203Ministru kabinets pauž viedokli, ka likumdevēja sniegtais

204pilnvarojums neprecizējot ne sedzamo izdevumu robežas, ne to

205noteikšanas kritērijus un neparedzot arī nekāda veida

206ierobežojumus vai pamatprincipus izdevumu segšanas mehānisma

207noteikšanai, bet minētos jautājumus atstājot noregulēšanai

208valdības izdotajos normatīvajos aktos (sk. Ministru

209kabineta atbildes rakstu, lietas materiālu 1. sēj.

210137. lpp.).

211Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka tiesību

212normai, ar kuru likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu noregulēt

213Satversmē noteikto personas pamattiesību īstenošanas kārtību vai

214ierobežojumus šo tiesību īstenošanai, ir jābūt skaidrai un

215precīzai. Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana,

216atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu.

217Ja likumdevēja pilnvarojuma apmērs rada šaubas, Ministru

218kabinetam šis pilnvarojums jāīsteno, iespēju robežās izvairoties

219no personas pamattiesību ierobežošanas, ja uz ierobežojumu

220nepieciešamību nav tieši norādīts pilnvarojošajā normā

221(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra

222sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10. punktu).

223Jēdziens "kārtība" norāda uz Ministru kabineta

224noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras

225izstrādāšanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2262012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03

22713.3. punktu). Tādējādi Ministru kabinetam ir tiesības

228paredzēt dažādus procesuālus nosacījumus, piemēram, noteikt, kādi

229dokumenti tiesu izpildītājam ir jāiesniedz, prasot izdevumu

230segšanu, kādā kārtībā tie tiek izvērtēti, kādā termiņā vai cik

231bieži tiek veikta samaksa, u. tml. Tomēr Ministru kabineta

232noteiktā kārtība, ja tā nav balstīta uz skaidru likumdevēja

233pilnvarojumu, nevar ietvert materiāla rakstura tiesību normas,

234kas ietekmē izdevumu segšanas apmēru.

235Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts pēc būtības ne vien

236nosaka maksāšanas kārtību, bet izveido kompensācijas sistēmu,

237saskaņā ar kuru izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi

238tiek segti tikai nelielā daļā. Tādējādi Ministru kabineta

239noteiktā kārtība ietver ne vien procesuāla rakstura tiesību

240normas, bet arī materiāli tiesisko regulējumu, kas ietekmē

241izmaksājamo līdzekļu apmēru. Tā kā likumdevējs nav pilnvarojis

242Ministru kabinetu noteikt atšķirīgu izpildu darbību veikšanai

243nepieciešamo izdevumu apmēru atkarībā no tā, vai šos izdevumus

244maksā piedzinējs vai arī tie tiek segti no valsts budžeta,

245uzskatāms, ka Ministru kabinets ir rīkojies ultra vires -

246ārpus tam sniegtā pilnvarojuma robežām. Tādējādi arī Satversmes

247105. pantā ietverto Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību

248ierobežojums nav noteikts saskaņā ar likumu.

249Līdz ar to Noteikumu Nr. 670

2508.-12. punkts neatbilst Satversmes 64. un

251105. pantam.

25219. Pieteikumu iesniedzēji lūdz atzīt Noteikumu

253Nr. 670 8.-12. punktu par spēkā neesošu no

254konstitucionālās sūdzības iesniegšanas dienas. Jau pašlaik tiesu

255izpildītāji esot nostādīti netaisnīgā situācijā, kurā viņiem

256papildus amata pienākumu pildīšanai jāspēj rast pietiekami

257līdzekļi, lai šos pienākumus varētu izpildīt. Šādai situācijai

258turpinoties, tiesu izpildītāju amata pienākumu izpilde vairs

259nebūšot iespējama.

260Satversmes tiesas likums piešķir pašai tiesai pilnvaras lemt

261par sprieduma izpildes nodrošināšanu, proti, noteikt savu

262spriedumu tiesiskās sekas. Vienlaikus konstitucionālajai tiesai

263likums ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to,

264lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko

265stabilitāti, skaidrību un mieru (sk. Satversmes tiesas

2662009. gada 21. decembra sprieduma lietā

267Nr. 2009-43-01 35.1. punktu). Satversmes tiesas

268likuma 32. panta trešā daļa paredz pamatprincipu, ka

269apstrīdētā norma zaudē spēku no sprieduma publicēšanas dienas.

270Nosakot citādu apstrīdētās normas spēka zaudēšanas brīdi, ciktāl

271tas nav pamatots jau ar pašā spriedumā ietvertajiem argumentiem,

272Satversmes tiesai savs lēmums ir jāmotivē.

273Satversmes tiesa ir atzinusi Noteikumu Nr. 670

2748.-12. punktu par neatbilstošu Satversmei. Tomēr izskatāmajā

275lietā Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskāruma novēršana

276nav iespējama bez Ministru kabineta rīcības. Proti, Ministru

277kabinetam jāizdara grozījumi Noteikumos Nr. 670, paredzot

278kārtību, kādā atbilstoši likumdevēja izvirzītajam uzdevumam

279izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi tiek segti no

280valsts budžeta līdzekļiem lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots

281no sprieduma izpildes izdevumu segšanas.

282Noteikumu Nr. 670 grozīšanai ir nepieciešams laiks, tādēļ

283lietā piemērotākais risinājums ir apstrīdēto normu atzīšana par

284spēkā neesošām ar konkrētu brīdi nākotnē. Ņemot vērā to, ka

285sprieduma izpildei nepieciešamo izdevumu segšana ir nesaraujami

286saistīta ar valsts budžetā ieplānotajiem līdzekļiem, par

287grozījumu izdarīšanai Noteikumos Nr. 670 piemērotu un nākamā

288gada valsts budžeta spēkā stāšanās datumam atbilstošu termiņu

289uzskatāms 2014. gada 1. janvāris. Šāds risinājums dos

290Ministru kabinetam pietiekamu laiku tiesiskā regulējuma

291pilnveidošanai.

292Līdz ar to Noteikumu Nr. 670

2938.-12. punkts atzīstams par spēkā neesošu no 2014. gada

2941. janvāra.

295Nolēmumu

296daļa

297Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29830. - 32. pantu, Satversmes tiesa

299nosprieda:

3001) atzīt Civilprocesa likuma

301567. panta trešo daļu par atbilstošu Latvijas Republikas

302Satversmes 107. pantam;

3032) atzīt Ministru kabineta

3042011. gada 30. augusta noteikumu

305Nr. 670 "Noteikumi par izpildu darbību veikšanai

306nepieciešamo izdevumu apmēru un to maksāšanas kārtību" 8.,

3079., 10., 11. un 12. punktu par neatbilstošu Latvijas

308Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un spēkā neesošu no

3092014. gada 1. janvāra.

310Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

311Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

312Tiesas sēdes priekšsēdētājs

313G.Kūtris