107. pants
ir attiecināms arī uz tiesu izpildītāju tiesībām

saņemt amata atlīdzību, savukārt valstij ir pienākums noteikt

tiesu izpildītāju darbības finansēšanas kārtību.

14. Jēdziens "tiesu izpildītāja amata

atlīdzība" ir saistīts ar Satversmes 107. pantā

noteiktajām tiesībām saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu.

Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka tiesu izpildītājiem nav citu

ienākumu avotu kā tikai amata atlīdzība. No tās tiesu

izpildītājiem esot jāsedz biroja uzturēšanas izmaksas, jāalgo

darbinieki, jāsedz ar profesionālās kvalifikācijas celšanu

saistītie izdevumi, jāapdrošina savas darbības risks, jāmaksā

nodokļi, kā arī jāsedz visi citi nepieciešamie izdevumi

(sk. pieteikumu, lietas materiālu 1. sēj.

3. lpp.). Taču nav tādu konkrētu juridisku kritēriju,

pēc kuriem varētu noteikt, kādai ir jābūt "veiktajam darbam

atbilstošajai samaksai".

Pieteikumu iesniedzēju prasījums nav saistīts ar tiesībām

saņemt vismaz minimālo algu, nedz arī ar prasību pēc konkrēta

apmēra amata atlīdzības. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka

lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes

izdevumu samaksas un piedziņa no parādnieka nav iespējama, tiesu

izpildītāji vispār nesaņem amata atlīdzību.

Satversmes tiesa lietā Nr. 2012-04-03 Satversmes

107. panta kontekstā vērtēja jautājumu, vai apstrīdētā norma

neliedz tiesības saņemt darba samaksu pēc būtības

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra

lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03).

Līdzīgi arī izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai

CPL 567. panta trešā daļa neliedz tiesu izpildītājiem saņemt

darba samaksu pēc būtības.

15. Kā jau iepriekš Satversmes tiesa norādīja,

atbilstoši Tiesu izpildītāju likuma 79. pantam tiesu

izpildītāji ir tiesīgi saņemt atlīdzību par katru amata darbību.

Šī norma var tikt vērtēta kā likumdevēja noteiktais

pamatprincips, kas regulē tiesu izpildītāju amata atlīdzības

iekasēšanas kārtību un attiecīgi arī Satversmes 107. pantā

ietverto tiesu izpildītāju pamattiesību īstenošanu.

Kaut arī Tiesu izpildītāju likuma 79. pantā ir paredzētas

tiesības saņemt atlīdzību par katru amata darbību, šīs normas

tekstu nevar interpretēt tikai gramatiski. Noteikumos

Nr. 451 ir paredzēta kārtība, kādā izpildu lietā par

piedziņu ir maksājama amata atlīdzība. Tā veidojas, summējot

atbilstoši piedzenamajai summai noteikto fiksēto amata atlīdzību,

kā arī procentuālo amata atlīdzību, kas atkarīga no faktiski

piedzītajiem finanšu līdzekļiem. Šāda summētā amata atlīdzība

neietver samaksu par katru atsevišķo amata darbību, bet gan par

visu izpildu lietā veikto piedziņas darbību kopumu.

Vadoties no principa a minore ad maius (no mazākā uz

lielāko), var piekrist Saeimas argumentam, ka tiesu izpildītāju

amata atlīdzība, kas nodrošinātu visus prakses uzturēšanas

izdevumus, ir aprēķināma kopumā, ņemot vērā visus ienākumus, kas

gūti profesionālās darbības laikā, nevis atsevišķi par katru

veikto darbību vai izpildu lietu.

Ministru kabinets, Noteikumos Nr. 451 nosakot amata

atlīdzības takses, ir paredzējis, ka tām jānodrošina ne vien

samaksa konkrētā piedziņas lietā, bet arī tas, "lai,

pirmkārt, tiesu izpildītāji varētu segt visus ar viņa praksi

saistītos izdevumus, otrkārt, lai saņemtā atlīdzība varētu vismaz

daļēji kompensēt nesaņemtos ienākumus tajās izpildu lietās, kurās

piedzinēji ir atbrīvoti no sprieduma izpildes izdevumu nomaksas

un to piedziņa nav iespējama, kā arī lai tā nodrošinātu tiesu

izpildītāju tādu ienākumu līmeni, kāds ir atbilstošs viņa

profesijas izglītības un darba pieredzes prasībām un

atbildībai" (sk. Ministru kabineta noteikumu

projekta "Noteikumi par zvērinātu tiesu izpildītāju amata

atlīdzības taksēm" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma

(anotācijas) 7.-8. lpp.). Līdz ar to Ministru kabinets

ir ņēmis vērā, ka tiesu izpildītāju iekasētajai amata atlīdzībai

jānodrošina finansējums arī tajās piedziņas lietās, kurās

piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu

samaksas.

Turklāt CPL 568. panta pirmā daļa nosaka: "Sprieduma

izpilde notiek uz parādnieka rēķina. Pēc tam, kad izpildu

dokuments iesniegts izpildei, sprieduma labprātīga izpilde vai

sprieduma izpilde tieši piedzinējam neatbrīvo parādnieku no

sprieduma izpildes izdevumu atlīdzināšanas." Saskaņā ar

minēto normu sprieduma izpildes izdevumus, tostarp arī amata

atlīdzību, tiesu izpildītājs ir tiesīgs piedzīt no

parādnieka.

Tādējādi tiesu izpildītāji saņem amata atlīdzību gan tajās

lietās, kurās piedzinējs netiek atbrīvots no sprieduma izpildes

izdevumu samaksas, gan arī tajās lietās, kuras noslēdzas ar

sekmīgu piedziņu no parādnieka. Šajās lietās iekasētā amata

atlīdzība nodrošina šķērssubsīdijas tām lietām, kurās tiesu

izpildītāji amata atlīdzību nesaņem.

Līdz ar to valsts ir veikusi

pasākumus Satversmes 107. pantā ietverto pamattiesību

īstenošanai.

16. Pieteikumu iesniedzēji norāda uz atsevišķiem

gadījumiem, kad līdzekļu trūkuma dēļ tiesas sprieduma izpilde

tikusi kavēta, kā arī uz apsvērumiem par līdzekļu pietiekamības

lomu kvalitatīvas un efektīvas tiesu izpildītāju darbības

nodrošināšanā. Tomēr izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzēji nav

snieguši pierādījumus tam, ka šobrīd finansējuma trūkuma dēļ

tiesu izpildītāji nespētu nodrošināt savas prakses darbību vai

būtu apdraudēta pienācīga tiesas nolēmumu izpilde.

Satversmes tiesai nav pamata izdarīt secinājumu, ka

likumdevēja radītā sistēma nespētu nodrošināt pienācīgu

finansējumu tiesu izpildītāju prakses uzturēšanas izdevumu

segšanai. Tātad Pieteikuma iesniedzējiem ir nodrošināta iespēja

īstenot savas tiesības vismaz minimālā apmērā.

Tā kā tiesu izpildītājiem ir tiesības piedzīt sprieduma

izpildes izdevumus no parādnieka un pastāv šķērssubsīdiju sistēma

viņi var saņemt amata atlīdzību arī tajās lietās, kurās

piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas.

Turklāt nav objektīva pamata uzskatīt, ka likumdevēja izveidotā

sistēma nespētu nodrošināt finansējumu tiesu izpildītāju prakses

uzturēšanai un personisko izdevumu segšanai. Tādējādi CPL

567. panta trešā daļa nerada Satversmes 107. pantā

nostiprināto pamattiesību aizskārumu.

Līdz ar to CPL 567. panta

trešā daļa atbilst Satversmes 107. pantam.

17. Pieteikumu iesniedzēji apstrīd Noteikumu

Nr. 670 8.-12. punkta atbilstību Satversmes 64. un

105. pantam. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, likumdevējs

esot paredzējis lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no

sprieduma izpildes izdevumu samaksas, izpildu darbību veikšanai

nepieciešamos izdevumus pilnā apmērā segt no valsts budžeta.

Savukārt Noteikumu Nr. 670 8.-12. punktā tiekot

paredzēta vien daļēja kompensācija par izpildu darbību veikšanai

nepieciešamajiem izdevumiem. Ministru kabinets neesot ievērojis

likumdevēja pilnvarojumu un esot rīkojies pretēji Satversmes

64. pantam. Tādējādi tiekot aizskartas arī Satversmes

105. pantā nostiprinātās Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz

īpašumu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka par īpašumu var tikt

uzskatīti ļoti dažādi prasījumi, proti, tādi prasījumi, kuru

izpildi varētu pieprasīt, jo pastāv skaidrs tiesisks pamats,

tostarp arī gadījumos, ja ienākumi jau ir nopelnīti vai pastāv

prasība, kuru var apmierināt (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā

Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). CPL 567. panta

trešā daļa paredz, ka gadījumos, kad piedzinējs ir atbrīvots no

sprieduma izpildes izdevumu samaksas, izpildu darbību veikšanai

nepieciešamie izdevumi tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem.

Šī tiesību norma ir pamats, uz kura tiesu izpildītāji var prasīt

izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu no

valsts budžeta, un šis prasījums ir atzīstams par tādu, kuru

iespējams apmierināt. Šādu tiesību ierobežojums, ciktāl tas

izriet no Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkta, var tikt

vērtēts kā Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību

aizskārums.

Vērtējot Satversmes 105. pantā nostiprināto pamattiesību

aizskāruma tiesiskumu, pirmkārt ir jāvērtē, vai ierobežojums ir

noteikts ar likumu vai arī uz likuma pamata

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

11. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-01

9. punktu). Tas, vai ierobežojums noteikts uz likuma

pamata, ir atkarīgs arī no tā, vai apstrīdētās normas pieņemtas

atbilstoši likumdevēja sniegtajam pilnvarojumam.

Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta

pirmās daļas 1. punktam Ministru kabinets var izdot ārējus

normatīvos aktus - noteikumus, ja likums Ministru kabinetu tam

īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura

virzienus. Šāds pilnvarojums izdot apstrīdētās normas ir ietverts

CPL 567. panta ceturtajā daļā, kas nosaka: "Izpildu

darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un to maksāšanas

kārtību nosaka Ministru kabinets." Tādējādi Satversmes

tiesai jāizvērtē, kāds ir likumā ietvertā pilnvarojuma

apjoms.

CPL 567. panta ceturtajā daļā ietvertais pilnvarojums

attiecas uz visām izpildu lietām, gan tādām, kuras tiek vestas

vispārējā kārtībā, gan arī tādām, kurās piedzinējs ir atbrīvots

no sprieduma izpildes izdevumu samaksas. Izskatāmās lietas

ietvaros izvērtējamie jautājumi ir saistīti tieši ar izmaksām no

valsts budžeta līdzekļiem, tāpēc likumdevēja sniegtais

pilnvarojums vērtējams kopsakarā ar CPL 567. panta trešo

daļu. Minētā norma paredz, ka gadījumos, kad piedzinējs ir

atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas, izpildu

darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi tiek segti no valsts

budžeta līdzekļiem. Tomēr nedz šajā, nedz arī kādā citā tiesību

normā likumdevējs nav expresis verbis noteicis Ministru

kabinetam tiesības paredzēt atšķirīgu izpildu darbību veikšanai

nepieciešamo izdevumu apmēru atkarībā no tā, vai attiecīgos

izdevumus maksā piedzinējs vai arī tie tiek segti no valsts

budžeta līdzekļiem.

Tādējādi tiesu izpildītāji ir

tiesīgi saņemt izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu

atlīdzinājumu vienādā apmērā neatkarīgi no tā, vai tos maksā

piedzinējs vai arī tie tiek segti no valsts budžeta

līdzekļiem.

18. Izskatāmās lietas ietvaros ir būtiski nošķirt

CPL 567. panta ceturtajā daļā lietoto jēdzienu

"apmērs", kas piešķir tiesības izdot materiāla rakstura

tiesību normas, no jēdziena "kārtība", kas piešķir

tiesības izdot procesuāla rakstura tiesību normas.

Izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu apmērs ir

regulēts Noteikumu Nr. 670 II nodaļā, savukārt III nodaļā ir

noteikta izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu

maksāšanas kārtība. Noteikumu Nr. 670 II nodaļa ir

attiecināma uz visām piedziņas lietām neatkarīgi no tā, vai

izpildu darbību veikšanai nepieciešamos izdevumus maksā

piedzinējs vai arī tie tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem.

Turklāt tā pēc būtības paredz visu izdevumu segšanu to faktiskajā

apmērā un par šo regulējumu lietā strīda nav.

Satversmes tiesa piekrīt, ka Noteikumu Nr. 670 III

nodaļā, kas ietver arī apstrīdētās normas, Ministru kabinetam,

iespējams, būtu jānosaka atšķirīga izdevumu segšanas kārtība

lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes

izdevumu samaksas. Kārtība, kādā izpildu darbību veikšanai

nepieciešamos izdevumus sedz piedzinējs, nenoliedzami būs

atšķirīga no kārtības, kādā šie izdevumi tiek segti no valsts

budžeta.

Ministru kabinets pauž viedokli, ka likumdevēja sniegtais

pilnvarojums neprecizējot ne sedzamo izdevumu robežas, ne to

noteikšanas kritērijus un neparedzot arī nekāda veida

ierobežojumus vai pamatprincipus izdevumu segšanas mehānisma

noteikšanai, bet minētos jautājumus atstājot noregulēšanai

valdības izdotajos normatīvajos aktos (sk. Ministru

kabineta atbildes rakstu, lietas materiālu 1. sēj.

137. lpp.).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka tiesību

normai, ar kuru likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu noregulēt

Satversmē noteikto personas pamattiesību īstenošanas kārtību vai

ierobežojumus šo tiesību īstenošanai, ir jābūt skaidrai un

precīzai. Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana,

atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu.

Ja likumdevēja pilnvarojuma apmērs rada šaubas, Ministru

kabinetam šis pilnvarojums jāīsteno, iespēju robežās izvairoties

no personas pamattiesību ierobežošanas, ja uz ierobežojumu

nepieciešamību nav tieši norādīts pilnvarojošajā normā

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra

sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10. punktu).

Jēdziens "kārtība" norāda uz Ministru kabineta

noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras

izstrādāšanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03

13.3. punktu). Tādējādi Ministru kabinetam ir tiesības

paredzēt dažādus procesuālus nosacījumus, piemēram, noteikt, kādi

dokumenti tiesu izpildītājam ir jāiesniedz, prasot izdevumu

segšanu, kādā kārtībā tie tiek izvērtēti, kādā termiņā vai cik

bieži tiek veikta samaksa, u. tml. Tomēr Ministru kabineta

noteiktā kārtība, ja tā nav balstīta uz skaidru likumdevēja

pilnvarojumu, nevar ietvert materiāla rakstura tiesību normas,

kas ietekmē izdevumu segšanas apmēru.

Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts pēc būtības ne vien

nosaka maksāšanas kārtību, bet izveido kompensācijas sistēmu,

saskaņā ar kuru izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi

tiek segti tikai nelielā daļā. Tādējādi Ministru kabineta

noteiktā kārtība ietver ne vien procesuāla rakstura tiesību

normas, bet arī materiāli tiesisko regulējumu, kas ietekmē

izmaksājamo līdzekļu apmēru. Tā kā likumdevējs nav pilnvarojis

Ministru kabinetu noteikt atšķirīgu izpildu darbību veikšanai

nepieciešamo izdevumu apmēru atkarībā no tā, vai šos izdevumus

maksā piedzinējs vai arī tie tiek segti no valsts budžeta,

uzskatāms, ka Ministru kabinets ir rīkojies ultra vires -

ārpus tam sniegtā pilnvarojuma robežām. Tādējādi arī Satversmes

105. pantā ietverto Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību

ierobežojums nav noteikts saskaņā ar likumu.

Līdz ar to Noteikumu Nr. 670

8.-12. punkts neatbilst Satversmes 64. un

105. pantam.

19. Pieteikumu iesniedzēji lūdz atzīt Noteikumu

Nr. 670 8.-12. punktu par spēkā neesošu no

konstitucionālās sūdzības iesniegšanas dienas. Jau pašlaik tiesu

izpildītāji esot nostādīti netaisnīgā situācijā, kurā viņiem

papildus amata pienākumu pildīšanai jāspēj rast pietiekami

līdzekļi, lai šos pienākumus varētu izpildīt. Šādai situācijai

turpinoties, tiesu izpildītāju amata pienākumu izpilde vairs

nebūšot iespējama.

Satversmes tiesas likums piešķir pašai tiesai pilnvaras lemt

par sprieduma izpildes nodrošināšanu, proti, noteikt savu

spriedumu tiesiskās sekas. Vienlaikus konstitucionālajai tiesai

likums ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to,

lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko

stabilitāti, skaidrību un mieru (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2009-43-01 35.1. punktu). Satversmes tiesas

likuma 32. panta trešā daļa paredz pamatprincipu, ka

apstrīdētā norma zaudē spēku no sprieduma publicēšanas dienas.

Nosakot citādu apstrīdētās normas spēka zaudēšanas brīdi, ciktāl

tas nav pamatots jau ar pašā spriedumā ietvertajiem argumentiem,

Satversmes tiesai savs lēmums ir jāmotivē.

Satversmes tiesa ir atzinusi Noteikumu Nr. 670

8.-12. punktu par neatbilstošu Satversmei. Tomēr izskatāmajā

lietā Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskāruma novēršana

nav iespējama bez Ministru kabineta rīcības. Proti, Ministru

kabinetam jāizdara grozījumi Noteikumos Nr. 670, paredzot

kārtību, kādā atbilstoši likumdevēja izvirzītajam uzdevumam

izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi tiek segti no

valsts budžeta līdzekļiem lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots

no sprieduma izpildes izdevumu segšanas.

Noteikumu Nr. 670 grozīšanai ir nepieciešams laiks, tādēļ

lietā piemērotākais risinājums ir apstrīdēto normu atzīšana par

spēkā neesošām ar konkrētu brīdi nākotnē. Ņemot vērā to, ka

sprieduma izpildei nepieciešamo izdevumu segšana ir nesaraujami

saistīta ar valsts budžetā ieplānotajiem līdzekļiem, par

grozījumu izdarīšanai Noteikumos Nr. 670 piemērotu un nākamā

gada valsts budžeta spēkā stāšanās datumam atbilstošu termiņu

uzskatāms 2014. gada 1. janvāris. Šāds risinājums dos

Ministru kabinetam pietiekamu laiku tiesiskā regulējuma

pilnveidošanai.

Līdz ar to Noteikumu Nr. 670

8.-12. punkts atzīstams par spēkā neesošu no 2014. gada

1. janvāra.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1) atzīt Civilprocesa likuma

567. panta trešo daļu par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 107. pantam;

2) atzīt Ministru kabineta

2011. gada 30. augusta noteikumu

Nr. 670 "Noteikumi par izpildu darbību veikšanai

nepieciešamo izdevumu apmēru un to maksāšanas kārtību" 8.,

9., 10., 11. un 12. punktu par neatbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un spēkā neesošu no

2014. gada 1. janvāra.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris