Par Civilprocesa likuma 567.panta trešās daļas, ciktāl tā neparedz zvērināta tiesu izpildītāja amata atlīdzības segšanu no valsts budžeta gadījumos, kad piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 107.pantam un Ministru kabineta 2011.gada 30.augusta noteikumu Nr.670 "Noteikumi par izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un to maksāšanas kārtību" 8., 9., 10., 11. un 12.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105.pantam

Tādēļ Saeima uzskata, ka nav konstatējams

1Satversmes 107. pantā noteikto pamattiesību aizskārums.

24. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

3Latvijas Republikas Ministru kabinets, kuru tiesas sēdē

4pārstāvēja Tieslietu ministrijas Tiesu sistēmas politikas

5departamenta direktore Inita Ilgaža, - nepiekrīt Pieteikumu

6iesniedzēju viedoklim un uzskata, ka Noteikumu Nr. 670

78.-12. punkts atbilst Satversmes 64. un

8105. pantam.

94.1. Ministru kabinets, pamatojoties uz

10apsvērumiem, kas ir līdzīgi Saeimas norādītajiem, pauž viedokli,

11ka pieteikums Nr. 170/2012 nav iesniegts Satversmes tiesas

12likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā

13noteiktajā termiņā. Noteikumi Nr. 670 esot stājušies spēkā

14vairāk nekā sešus mēnešus pirms pieteikuma iesniegšanas un visu

15pieteikuma Nr. 170/2012 iesniedzēju tiesības aizskarot jau

16ilgāk nekā sešus mēnešus. Ministru kabinets pauž neizpratni,

17kāpēc tiesu izpildītāju profesijai svarīgi jautājumi netiek

18risināti ar Tieslietu padomes starpniecību, jo tās kompetencē

19ietilpstot visu ar tiesu sistēmas darbību saistīto jautājumu

20risināšana.

214.2. Noteikumi Nr. 670 izdoti, pamatojoties

22uz CPL 567. panta ceturtajā daļā noteikto deleģējumu,

23saskaņā ar kuru Ministru kabinets nosaka izpildu darbību

24veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un maksāšanas kārtību.

25Pirms Noteikumu Nr. 670 spēkā stāšanās izpildu darbību

26veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un maksāšanas kārtību

27regulējuši Ministru kabineta 2004. gada 1. jūnija

28noteikumi Nr. 510 "Noteikumi par izpildu darbību

29veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un to maksāšanas

30kārtību". Tomēr tajos noteiktā izpildu darbību veikšanai

31nepieciešamo izdevumu atlīdzināšanas kārtība bijusi ļoti

32birokrātiska un smagnēja. Turklāt apstākļos, kad valsts budžeta

33līdzekļi bija ļoti ierobežoti, tā neesot spējusi nodrošināt

34izdevumu segšanu no valsts budžeta līdzekļiem faktiskajā apmērā

35visās konkrēto kategoriju izpildu lietās.

36Situācijas risināšanai Ministru kabinets esot pieņēmis

37Noteikumus Nr. 670, saskaņā ar kuriem visi tiesu izpildītāji

38par katru iecirkni, kurā tie pastāvīgi veic amata pienākumus,

39saņem finansējumu kompensācijas veidā un šīs kompensācijas apmērs

40tiek noteikts proporcionāli to pārskata perioda ietvaros tiesu

41izpildītāja lietvedībā no jauna saņemto izpildu lietu skaitam,

42kurās piedzinēji ir atbrīvoti no sprieduma izpildes izdevumu

43samaksas. Tādējādi tiekot nodrošināta finansējuma piešķiršana

44ikvienam tiesu izpildītājam, vienlaikus nodrošinot lielāku

45finansējumu no valsts budžeta līdzekļiem tiem tiesu

46izpildītājiem, kuru lietvedībā ir vairāk izpildu lietu, kurās

47piedzinējs atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas.

48Ministru kabinets uzskata, ka Noteikumu Nr. 670

498.-12. punkts neaizskar Satversmes 105. pantā

50nostiprinātās Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības. Kopš

512003. gada tiesu izpildītāji savu darbību veic atbilstoši

52brīvās juridiskās profesijas principiem. Tiesu izpildītāju amata

53atlīdzības sistēmas reformas ietvaros ar izpildes procesa

54nodrošināšanu saistīto izmaksu segšanas slogs esot pārcelts uz

55procesā iesaistītajām pusēm. Saskaņā ar sprieduma izpildi

56regulējošām tiesību normām sprieduma izpildes izdevumus sedz

57parādnieks. Tādējādi tiesu izpildītāji varot piedzīt visus

58izdevumus no parādnieka un apstrīdētās normas neradot Satversmes

59105. pantā nostiprināto pamattiesību aizskārumu.

60Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts nepārkāpjot

61likumdevēja deleģējumu un atbilstot Satversmes 64. pantam.

62Atbilstoši likumdevēja deleģējumam Ministru kabinets nosaka

63apmēru un kārtību, kādā maksājami izpildu darbību veikšanai

64nepieciešamie izdevumi. Tajā nav precizētas nedz sedzamo izdevumu

65robežas, nedz to noteikšanas kritēriji, nedz arī jebkāda veida

66ierobežojumi vai pamatprincipi izdevumu segšanas mehānisma

67veidošanai. Šie jautājumi atstāti risināšanai valdības izdotos

68normatīvajos aktos. No minētā izrietot secinājums, ka, mainot

69valsts budžeta līdzekļu izmaksāšanas kārtību, proti, pārejot no

70individuālu avansa pieprasījumu un rēķinu apmaksas sistēmas uz

71kompensācijas sistēmu, Noteikumu Nr. 670 8.-12. punktā

72nav pārkāpts CPL 567. panta ceturtajā daļā noteiktā

73deleģējuma apjoms.

745. Pieaicinātā persona - Tieslietu

75ministrija - norāda, ka saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu

76sagatavojusi Ministru kabineta atbildes rakstu, tātad pilnībā

77pievienojas tajā paustajiem argumentiem, kā arī norāda uz papildu

78apsvērumiem.

79Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, ar apstrīdētajām normām

80netiekot ierobežotas tiesu izpildītāju tiesības saņemt amata

81atlīdzību. Tāpat netiekot pārkāptas Satversmes 105. pantā

82paredzētās tiesības uz īpašumu, jo izpildu darbību veikšanai

83nepieciešamie izdevumi lietās, kurās piedzinējs atbrīvots no

84sprieduma izpildes izdevumu samaksas, tiek maksāti kompensācijas

85veidā.

86Valsts esot izpildījusi savu pienākumu radīt tiesu izpildītāju

87darbības strukturālo ietvaru, caur kuru tiekot realizētas arī

88viņu tiesības uz materiālo nodrošinājumu. Tiesu izpildītāju

89darbības finansēšanas modelis esot veidots tādējādi, lai

90nodrošinātu sprieduma izpildi arī tajās lietās, kurās piedzenamās

91summas ir nelielas vai arī sekmīgas piedziņas iespējamība ir

92maza. Turklāt sekmīgas piedziņas gadījumā lietās, kurās

93piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu segšanas,

94visus izdevumus varot piedzīt no parādnieka.

95Neesot pamata uzskatīt, ka Noteikumu Nr. 670

968.-12. punkts pārkāptu CPL 567. panta ceturtajā

97daļā ietvertā deleģējuma apjomu. Likumdevējs esot izdarījis

98izvēli, nosakot gadījumus, kādos piedzinējs atbrīvojams no

99sprieduma izpildes izdevumu segšanas. Savukārt Ministru kabinetam

100esot deleģētas tiesības noteikt kārtību, kādā ar sprieduma

101izpildi saistītie izdevumi tiek segti no valsts budžeta. Tādēļ

102varot uzskatīt, ka tiesības noteikt šādu kārtību ietver arī tādas

103sistēmas izveidi, kurā tiesu izpildītāji saņem kompensāciju,

104nevis pilnīgu izdevumu atlīdzinājumu. Līdz ar to Noteikumu

105Nr. 670 8.-12. punkts atbilstot Satversmes 64. un

106105. pantam.

107Tieslietu ministrijas pārstāve - Tiesu sistēmas politikas

108departamenta juriskonsulte Evija Timpare - tiesas sēdē atzina, ka

109ne visās lietās tiekot segti ar sprieduma izpildi saistītie

110izdevumi, taču Noteikumos Nr. 670 ietvertais modelis esot

111atzīts par taisnīgāko un atbilstošāko maksāšanas sistēmu, ņemot

112vērā Tieslietu ministrijai valsts budžetā pieejamos

113līdzekļus.

1146. Pieaicinātā persona - Tieslietu padome -

115norāda, ka tiesu izpildītāji gan ir institucionāli

116pašnodarbinātas personas, tomēr funkcionāli esot uzskatāmi par

117tiesu sistēmai piederīgām valsts amatpersonām. Tiesu

118izpildītājiem noteiktais pašnodarbināto personu statuss esot

119saistāms vienīgi ar valsts izveidoto finansēšanas modeli.

120Katras tiesu izpildītājiem uzticētās funkcijas izpilde radot

121objektīvi novērtējamas izmaksas, kuru segšanai jāparedz skaidrs

122un stabils finansējums no valsts budžeta vai privātpersonu

123maksājumiem. No tiesiskā regulējuma izrietot nepārprotama

124likumdevēja griba paredzēt finanšu līdzekļus par konkrētu amata

125darbību veikšanu.

126Konkrētajā gadījumā tiekot ierobežotas tiesu izpildītāju

127tiesības saņemt amata atlīdzību lietās, kurās piedzinējs

128atbrīvots no izdevumu segšanas. Negūtā amata atlīdzība tiesu

129izpildītājiem esot jākompensē no citās izpildu lietās gūtajiem

130ienākumiem. Kaut arī šāda "šķērssubsīdija" varētu būt

131piemērots līdzeklis visu privātpersonu un it īpaši sociāli

132atbalstāmo personu tiesību aizsardzības nodrošināšanai, tomēr tai

133vajagot būt samērīgai ar tiesu izpildītāju tiesību ierobežojumiem

134un maksājošajiem piedzinējiem uzlikto papildu slogu. Ņemot vērā

135to lietu lielo īpatsvaru, kurās piedzinējs ir atbrīvots no

136sprieduma izpildes izdevumu segšanas, varot secināt, ka netiek

137nodrošināta samērīga visu iesaistīto personu interešu ievērošana.

138Apstrīdētās normas apdraudot tiesu izpildītāju prakses

139stabilitāti un efektīvas tiesu spriedumu izpildes iespējas.

1407. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

141tiesībsargs, kuru tiesas sēdē pārstāvēja Tiesībsarga biroja

142Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas juriskonsulte

143Monta Tīģere, - uzskata, ka algota darba veikšana ir būtiskākais

144kritērijs, pēc kura tiek noteikts, vai persona ir apveltīta ar

145Satversmes 107. pantā nostiprinātajām tiesībām. Tomēr neesot

146izslēdzama arī atsevišķu pašnodarbināto personu ietveršana

147Satversmes 107. panta subjektu lokā, jo īpaši tad, ja šīs

148personas, neraugoties uz savu tiesisko statusu un darba

149patstāvību, veic noteiktas funkcijas valsts interesēs, to darbību

150reglamentē likums un tās savā darbībā pielīdzināmas valsts

151amatpersonām. Tādējādi Satversmes 107. pantā ietvertās

152pamattiesības esot attiecināmas arī uz tiesu izpildītājiem.

153Kaut arī lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma

154izpildes izdevumu segšanas, attiecīgos izdevumus varot piedzīt no

155parādnieka, tomēr ļoti daudzās šādās lietās piedziņa neesot

156iespējama. Turklāt atsevišķos gadījumos tiesiskais regulējums

157šādu iespēju nemaz neparedzot un tiesu izpildītāji esot spiesti

158veikt darbu bez atlīdzības. Taisnīgu atlīdzību par tiesu

159izpildītāju veiktajām amata darbībām varot nodrošināt, ne vien

160paredzot atlīdzību par katru amata darbību, bet arī ar

161alternatīviem mehānismiem (šķērssubsīdiju princips). Tomēr šādiem

162līdzekļiem vajagot būt efektīviem un vienlīdz pieejamiem visiem

163tiesu izpildītājiem neatkarīgi no prakses vietas.

164CPL 567. panta trešajā daļā noteiktajam pamattiesību

165ierobežojumam neesot konstatējams leģitīms mērķis, un tādēļ šī

166norma esot atzīstama par neatbilstošu Satversmes

167107. pantam.

168Noteikumu Nr. 670 8.-12. punktā ietvertā regulējuma

169mērķis esot nevis pilnībā atlīdzināt tiesu izpildītājiem izpildu

170darbību veikšanai nepieciešamos izdevumus, bet tikai daļēji tos

171kompensēt. Tādējādi tiekot radītas situācijas, kad pārējos ar

172tiesas sprieduma izpildi saistītos izdevumus tiesu izpildītāji ir

173spiesti segt no saviem ienākumiem. Līdz ar to tiekot aizskartas

174Satversmes 105. pantā ietvertās Pieteikuma iesniedzēju

175pamattiesības.

176Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts esot pieņemts ar

177mērķi taupīt valsts budžeta līdzekļus un nodrošināt taisnīgu

178līdzekļu sadali starp visiem tiesu izpildītājiem. Tomēr, ņemot

179vērā, ka Noteikumi Nr. 670 pieņemti 2011. gada

18030. augustā, respektīvi, laikā, kad valsts piedzīvoja

181ekonomisko augšupeju, esot apšaubāms tas, vai šādi apsvērumi var

182tikt atzīti par pamattiesību ierobežojuma leģitīmu mērķi. Turklāt

183šādu mērķi būtu iespējams sasniegt, izmantojot citus, saudzīgākus

184līdzekļus, citastarp nodrošinot to, ka tiesu izpildītāji tiek

185iekļauti to institūciju un amatpersonu lokā, kurām valsts

186deleģētu funkciju izpildei informācija no valsts nozīmes

187publiskajiem reģistriem ir pieejama bez maksas. Tādējādi

188Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts esot atzīstams par

189neatbilstošu Satversmes 105. pantam.

190Tiesībsargs pauž viedokli, ka Ministru kabineta tiesības

191noteikt ar sprieduma izpildi saistīto izdevumu maksāšanas kārtību

192primāri vērtējamas kā tiesības noteikt procesuālo kārtību un

193nevar ietvert materiālas normas, kas ierobežotu pamattiesības.

194Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts esot pieņemts,

195pamatojoties uz CPL 567. panta ceturtajā daļā un

196620.10 panta otrajā daļā ietverto deleģējumu.

197Vērtējot Ministru kabineta pieņemtā akta saturu, secināms, ka

198tajā ietverts ne vien procesuālais regulējums, bet arī materiālo

199tiesību normas, kas samazina tiesu izpildītājiem atlīdzināmo

200izdevumu apmēru. Tādējādi Noteikumi Nr. 670 neatbilstot

201Civilprocesa likumā ietvertajam deleģējumam un Satversmes

20264. pantam.

203Attiecībā uz Satversmes tiesas likuma

20419.2 panta ceturtajā daļā paredzētā sešu mēnešu

205termiņa ievērošanu Tiesībsargs pauž viedokli, ka Pieteikuma

206iesniedzēju pamattiesību aizskārums turpinoties visu laiku, tāpēc

207sešu mēnešu termiņš esot skaitāms no dienas, kad viņu lietvedībā

208nonākusi nevis pirmā, bet gan pēdējā izpildu lieta, kurā

209piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu

210segšanas.

2118. Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu

212tiesu izpildītāju padome (turpmāk - tiesu izpildītāju

213padome), kuru tiesas sēdē pārstāvēja tiesu izpildītāju padomes

214priekšsēdētājs Andris Spore, - norāda, ka, izveidojot tiesu

215izpildītāju profesiju kā brīvo juridisko profesiju, valstij bija

216jāparedz mehānisms, kas ne vien juridiski, bet arī praktiski

217nodrošinātu šīs profesijas pastāvēšanai un tai deleģēto valsts

218funkciju efektīvai īstenošanai nepieciešamo finansējumu. Taču

219apstrīdētās normas neparedzot tiesu izpildītājiem atlīdzību par

220veikto darbu un izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu

221pilnīgu kompensāciju gadījumos, kad piedzinējs ir atbrīvots no

222sprieduma izpildes izdevumu samaksas. Pēc tiesu izpildītāju

223padomes ieskata, tas, ka valsts gadījumos, kad piedzinējs ir

224atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas, savu pienākumu

225finansēt sprieduma izpildi pārlikusi uz tiesu izpildītājiem,

226veidojot pretrunu ar Satversmē garantētajām pamattiesībām. Proti,

227šādos gadījumos, kad atbilstoši CPL 567. panta trešajai

228daļai tiesu izpildītājiem nav paredzēta amata atlīdzība, tiekot

229pārkāptas viņiem Satversmes 107. pantā noteiktās tiesības

230saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu. Savukārt tas, ka

231tiesu izpildītājiem ir jāiegulda personiskie līdzekļi, lai segtu

232faktiskos sprieduma izpildes izdevumus daļā, kurā tos nesedz

233valsts izmaksātā kompensācija, veidojot Satversmes

234105. pantā garantēto īpašuma tiesību aizskārumu.

235Problēmas netiekot atrisinātas arī ar Civilprocesa likumā

236noteiktajām tiesībām piedzīt sprieduma izpildes izdevumus no

237parādnieka, jo atsevišķos gadījumos tiesiskais regulējums šādas

238tiesības nemaz neparedzot, turklāt tiesības piedzīt sprieduma

239izpildes izdevumus no parādnieka vēl nenozīmējot, ka tās

240iespējams īstenot arī praksē. Valsts esot noteikusi augstu

241slieksni īpašumam, uz kuru nevar vērst piedziņu, tādējādi tiesu

242izpildītāju darbības efektivitāte esot atkarīga ne tikai no viņa

243zināšanām, uzcītības un citām personiskajām īpašībām, bet

244galvenokārt no apstākļiem, kurus tas nevar ietekmēt, tādiem kā,

245piemēram, jau minētais parādnieka mantiskais stāvoklis un izpildu

246darbību tiesiskais regulējums.

247Tiesu izpildītāju padome norāda, ka iepriekš bija pieejami

248daži šķērssubsīdiju avoti (procenti no kredītiestāžu depozīta

249kontos esošo naudas līdzekļu glabāšanas, lielāka apmēra amata

250atlīdzības takses), bet pēc Tieslietu ministrijas iniciatīvas tie

251esot likvidēti. Turklāt šķērssubsīdiju sistēma neesot taisnīga

252pret tām personām, kurām saskaņā ar to uzlikts pienākums maksāt

253ne tikai par saņemto pakalpojumu, bet arī par pakalpojumu, kas

254tiek sniegts citām personām, kuras no maksāšanas ir atbrīvotas.

255Līdz ar to tiesu izpildītāju padome uzskata, ka regulējums, kas

256tiesu izpildītājiem uzliek pienākumu veikt tiesas nolēmumu

257izpildi bez atlīdzības un vienlaikus nenodrošina atlīdzību par

258amata darbībām ar alternatīviem mehānismiem, nevar būt

259ilgtspējīgs un taisnīgs.

260CPL 567. panta trešajā daļā neesot paredzēts, ka no

261valsts budžeta līdzekļiem būtu atlīdzināmi izpildu darbību

262veikšanai nepieciešamie izdevumi nepilnā apmērā vai tikai

263atsevišķi izdevumi izlases veidā. Tiesas sēdē tiesu izpildītāju

264padomes priekšsēdētājs A. Spore norādīja, ka dažādās tiesu

265izpildītāju prakses vietās, īpaši ārpus Rīgas esošajos tiesu

266izpildītāju iecirkņos, finansiālais stāvoklis esot ļoti

267atšķirīgs. Šāda situācija varot apdraudēt tiesas nolēmumu

268izpildes kvalitāti.

2699. Pieaicinātā persona - bijušais Latvijas

270Republikas Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, zvērināts

271advokāts Linards Muciņš - pauda viedokli, ka tiesu

272izpildītāji, būdami neatkarīgs tiesu varai piederīgs izpildu

273orgāns un valsts publiskas amatpersonas, reizē darbojas arī kā

274brīvās juridiskās profesijas pārstāvji. Tādējādi tiesu

275izpildītājiem esot tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošo

276samaksu saskaņā ar Satversmes 107. pantā noteikto. Ja valsts

277nolēmusi samazināt takses mazturīgajām personām vai veikusi

278pasākumus kādas mazāk aizsargātas sociālās grupas aizsardzībai,

279tad šis samazinājums esot attiecīgi kompensējams no valsts

280budžeta.

281Paredzot tiesu izpildītāju amata atlīdzību takses formā,

282valstij esot jāvadās pēc noteiktiem kritērijiem. Pirmkārt, šīm

283taksēm esot jāatspoguļo sniegtās juridiskās palīdzības raksturs,

284reālie izdevumi, laika patēriņš un iespējamais risks. Otrkārt,

285takses esot jānosaka atbilstoši sociālajam taisnīgumam, proti,

286samazinot amata atlīdzību par mazajām piedziņas summām vai

287sociāli sensitīvos gadījumos, šim samazinājumam jātiek

288kompensētam, palielinot atlīdzību par lielajām piedziņas summām.

289Treškārt, valsts varot uzdot tiesu izpildītājiem sniegt juridisko

290palīdzību likumā noteiktām personu grupām, atbrīvojot tās no

291izdevumu segšanas vai samazinot takšu apmēru. Tomēr valstij esot

292pienākums segt visu ar šo samazinājumu radīto finansiālo

293iztrūkumu, nevis tikai tiešos izdevumus, jo citādi valsts

294noteiktās takses neatbilstu pirmajos divos punktos minētajām

295prasībām.

296Nenozīmīgās ikmēneša kompensācijas summas liecinot, ka

297Satversmes 107. pants attiecībā uz tiesu izpildītājiem

298netiek ievērots, jo brīvās juridiskās profesijas amatpersonām

299būtu jāsaņem ne tikai veiktajam darbam atbilstoša samaksa, bet

300arī atlīdzība par visiem biroja uzturēšanai un piedziņas

301veikšanai nepieciešamajiem izdevumiem. Tādējādi tiesas spriedumu

302izpilde faktiski tiekot nodrošināta uz tiesu izpidlītāju īpašuma

303rēķina. Ņemot vērā pieteikumā norādīto izpildu lietu apjomu un

304izmaksājamās niecīgās kompensācijas summas, spēkā esošā kārtība

305aizskarot Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz

306īpašumu. Neesot pamata uzskatīt, ka ar ienākumiem no vienām

307izpildu lietām, būtu jāsubsidē sprieduma izpildes veikšana citās

308lietās.

309Secinājumu

310daļa

31110. No lietas materiāliem izriet, ka lietas

312dalībniekiem ir atšķirīgi viedokļi par iespēju turpināt

313tiesvedību šajā lietā. Saeima un Ministru kabinets uzskata, ka

314lietā izvērtējamie jautājumi nevarot tikt izskatīti

315konstitucionālās sūdzības kārtībā, turklāt Pieteikumu iesniedzēji

316esot vērsušies Satversmes tiesā, neievērojot pieteikuma

317iesniegšanas termiņu. Savukārt Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka

318Tieslietu padomes tiesības risināt ar tiesu sistēmu saistītos

319jautājumus pašas par sevi nevarot izslēgt Pieteikumu iesniedzēju

320tiesības vērsties Satversmes tiesā savu pamattiesību

321aizsardzībai, bet procesuālie termiņi nevarot tikt rēķināti no

322apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīža.

323Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka procesuāla rakstura

324jautājumi par tiesvedības izbeigšanu parasti apskatāmi pirms

325tiesību normas konstitucionalitātes izvērtēšanas pēc būtības

326(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

32719. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01

32811. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms

329izvērtēs lietas dalībnieku argumentus par nepieciešamību un

330iespēju turpināt lietas izskatīšanu Satversmes tiesas

331procesā.

33211. Saeima norāda, ka tiesas nolēmumu izpilde kā

333būtisks personas tiesību uz taisnīgu tiesu elements kopsakarā ar

334tiesu izpildītāju atlīdzības jautājumu analizējama saistībā ar

335Satversmes 83. un 92. pantu. Šādā kontekstā vērtējama

336arī CPL 567. panta trešās daļas atbilstība Satversmei. Tādēļ

337neesot pamata apstrīdēto normu vērtēt saistībā ar Satversmes

338107. pantā ietverto pamattiesību aizskārumu. Turklāt

339jautājums par tiesu izpildītāju atlīdzības sistēmas atbilstību

340Satversmes 83. un 92. pantam esot vērtējams kā strīds

341starp valsts varas atzariem un kā tāds varētu tikt vērtēts

342vienīgi pēc Tieslietu padomes iesniegta pieteikuma, nevis

343konstitucionālās sūdzības kārtībā (sk. Saeimas atbildes

344rakstu lietas materiālu 127. lpp.).

34511.1 Satversmes 83. pants paredz: "Tiesneši

346ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti."

347Saeima, atsaucoties uz Satversmes tiesas lietu

348Nr. 2011-10-01, norāda, ka Tieslietu padome pārstāv ne vien

349tiesu intereses, bet arī tiesu varai piederīgo personu

350intereses.

351Saeima pamatoti norāda, ka Satversmes tiesa minētajā lietā

352Satversmes 83. panta kontekstā vērtēja ne vien tiesnešu, bet

353arī prokuroru atlīdzības sistēmu. Tomēr lēmumā par tiesvedības

354izbeigšanu ir norādīts, ka šāda rīcība pamatota vienīgi ar paša

355likumdevēja izvēli piesaistīt prokuroru algas tiesnešu algām.

356Minētajā lietā apstrīdētās normas tika vērtētas, balstoties uz

357tiesnešiem paredzētajām garantijām, savukārt uz prokuroriem tās

358attiecināja, ievērojot likumdevēja noteikto tiesnešu un prokuroru

359atlīdzības sasaisti (sk. Satversmes tiesas

3602012. gada 28. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

361lietā Nr. 2011-10-01 23. punktu).

362Satversmes 83. pants expressis verbis attiecas

363vienīgi uz tiesnešiem, nevis uz visu tiesu varu. Kaut arī tiesu

364izpildītāji ir tiesu sistēmai piederīgas personas, kuras savā

365amata darbībā ir neatkarīgas un pakļautas vienīgi likumam, tomēr

366atšķirībā no tiesnešiem viņi nespriež tiesu un Satversmes

uz viņiem nav attiecināms.

111.2 Satversmes 92. pants paredz: "Ikviens

2var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā

3tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav

4atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā

5ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir

6tiesības uz advokāta palīdzību."

7No tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet arī tiesības uz efektīvu

8tiesas sprieduma izpildi (sk., piemēram, Eiropas

9Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 22. jūnija sprieduma

10lietā "Pini and Others v. Romania", pieteikumi

11Nr. 78028/01 un 78030/01, 174.-189. punktu). Tomēr

12tiesības uz efektīvu tiesas sprieduma izpildi ir personai, kura

13vērsusies tiesā savu aizskarto interešu aizstāvībai, nevis tiesu

14izpildītājam, kas izpilda attiecīgo tiesas nolēmumu. Satversmes

15tiesas kolēģija uz to norādīja, pieņemot lēmumu par atteikšanos

16ierosināt lietu attiecīgajā prasījuma daļā

17(sk. Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2012. gada

1815. novembra lēmuma par lietas ierosināšanu 8. punktu,

19lietas materiālu 1. sēj. 33. lpp.). Pieteikumu

20iesniedzēji ir tiesīgi vērsties Satversmes tiesā vienīgi savu,

21nevis citu personu aizskarto pamattiesību aizsardzībai.

22Var piekrist Saeimas norādītajam, ka Tieslietu padome būtu

23tiesīga iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu par tiesu

24izpildītāju atlīdzības sistēmas jautājumiem. Vienlaikus šāds

25apsvērums nevar ierobežot tiesu izpildītāju individuālās tiesības

26vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā savu Satversmes

27107. pantā ietverto pamattiesību aizsardzībai.

28Līdz ar to Pieteikumu iesniedzēji ir tiesīgi iesniegt

29pieteikumu par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 107.

30pantam.

3112. Saeima un Ministru kabinets pauž viedokli, ka

32pieteikums Nr. 170/2012 iesniegts, neievērojot Satversmes

33tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrajā

34teikumā paredzēto sešu mēnešu termiņu. Pamattiesību aizskārums

35esot radies brīdī, kad Pieteikumu iesniedzēji kļuvuši par tiesu

36izpildītājiem un viņu lietvedībā nonākusi pirmā izpildu lieta,

37kurā piedzinējs atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu

38samaksas. Apstrīdētās normas esot attiecināmas uz visiem

39pieteikuma Nr. 170/2012 iesniedzējiem ilgāk nekā sešus

40mēnešus (sk. Saeimas un Ministru kabineta atbildes

41rakstus, lietas materiālu 1. sēj. 125. un

42131. lpp.). Savukārt Pieteikumu iesniedzēji nepiekrīt

43šim viedoklim paužot vairākus argumentus:

44Pirmkārt, Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskārums

45turpinoties, viņiem saņemot katru nākamo izpildu lietu, kurā

46piedzinējs atbrīvots no tiesas sprieduma izpildes izdevumu

47segšanas. Ilgstoša pamattiesību aizskāruma gadījumā noilguma

48termiņš rēķināms no aizskāruma izbeigšanās brīža.

49Otrkārt, tieši laikā pirms pieteikuma iesniegšanas tiesu

50izpildītājiem kompensējamās summas esot strauji samazinātas,

51vienlaikus ierobežojot viņu iespējas gūt ienākumus citās izpildu

52lietās, un līdz ar to samazinājušies tiesu izpildītāju kopējie

53ieņēmumi. Tostarp 2012. gada 1. septembrī spēkā

54stājušies Noteikumi Nr. 451, ar kuriem ievērojami samazināts

55tiesu izpildītāju amata atlīdzības apmērs. Tādējādi pēdējo sešu

56mēnešu laikā pirms pieteikuma iesniegšanas Satversmes tiesā esot

57konstatējamas būtiskas apstākļu izmaiņas, kas kalpojušas par

58atskaites punktu noilguma termiņa rēķināšanai.

59Treškārt, apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā tiekot

60apdraudēta spriedumu izpilde, tādējādi negatīvi ietekmējot

61iespējas īstenot piedzinēju tiesības uz taisnīgu tiesu. Līdz ar

62to izskatāmā lieta esot atzīstama par vispārsvarīgu Satversmes

63tiesas likuma 19.2 panta trešās daļas izpratnē

64(sk. Pieteikumu iesniedzēju papildu paskaidrojumus,

65lietas materiālu 2. sēj. 141.-146. lpp.).

6612.1. Procesuālo termiņu aprēķināšanas kārtību

67Satversmes tiesa ir skaidrojusi spriedumā lietā

68Nr. 2012-16-01: ja personai nav iespēju aizstāvēt savas

69tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem,

70Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās

71daļas otrajā teikumā noteiktais sešu mēnešu termiņš sākas

72pamattiesību aizskāruma brīdī. Proti, persona nevar iesniegt

73konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā, ja no aizskāruma

74rašanās brīža ir pagājis ilgāks laiks nekā seši mēneši.

75Šā termiņa noteikšanas galvenais mērķis ir nodrošināt tiesisko

76stabilitāti un aizsargāt citu personu tiesisko paļāvību. Laika

77gaitā citu personu iegūtās tiesības var kļūt svarīgākas par

78nelabvēlīgajām sekām, ko apstrīdētā norma radījusi

79konstitucionālās sūdzības iesniedzējam. Šis termiņš ir noteikts

80arī tādēļ, lai personas Satversmes tiesā vērstos tikai reāla savu

81pamattiesību aizskāruma gadījumā. Jau pirms Satversmes tiesas

82likuma 19.2 panta ceturtās daļas papildināšanas

83ar otro teikumu Satversmes tiesas praksē bija nostiprināta

84atziņa: "[..] jo persona ilgāk pacieš savu tiesību

85aizskārumu, jo tā ir mazāk ieinteresēta savu konstitucionālo

86tiesību aizsargāšanā" (sk. Satversmes tiesas

872002. gada 26. novembra sprieduma lietā

88Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu). Nosakot

89Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās

90daļas otrajā teikumā sešu mēnešu termiņu, likumdevējs ir

91paredzējis, ka gadījumā, ja apstrīdētā norma (akts) personai rada

92būtisku pamattiesību aizskārumu, tā nekavējoties vērsīsies

93Satversmes tiesā. Ja sešu mēnešu laikā pēc aizskāruma rašanās

94persona to nav darījusi, tad aizskārums, visdrīzāk, nav būtisks

95(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija

96sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 22.3. punktu).

97Gadījumos, kad iespējamais pamattiesību aizskārums rodas jau

98tiesību normas spēkā stāšanās brīdī vai arī brīdī, kad persona

99pirmo reizi nokļūst situācijā, kurā uz to var tikt attiecināta

100konkrēta tiesību norma, Satversmes tiesas likuma

10119.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā

102noteiktais sešu mēnešu termiņš parasti sākas tai pašā brīdī. Ja

103persona šo termiņu neievēro, tā zaudē tiesības vērsties

104Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas 2013. gada

10510. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01

10622.4. punktu).

10712.2. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, tas, ka

108ilgstoša tiesību aizskāruma gadījumā termiņš skaitāms nevis no

109tiesību aizskāruma sākuma, bet gan no beigu laika, esot atzīstams

110par vispārējo tiesību principu. To pamatojot Pieteikuma

111iesniedzēji norāda uz piemēriem no Eiropas Cilvēktiesību tiesas

112prakses (sk. Pieteikumu iesniedzēju papildu

113paskaidrojumus, lietas materiālu 2. sēj.

114141.-142. lpp.).

115Satversmes tiesas procesā tiek vērtēta tiesību normas

116atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Tiesību

117normas ir attiecināmas uz nenoteiktu personu loku un regulē

118abstraktu situāciju ilgstošā periodā. Tādējādi ikviena tiesību

119norma var ilgstoši skart personas tiesības, tomēr tas nenozīmē,

120ka noilgums pieteikuma iesniegšanai neiestātos nekad.

121Konstitucionālās tiesas procesā īpaša nozīme ir tiesiskās

122stabilitātes principam un nepieciešamībai aizsargāt citu personu

123tiesisko paļāvību uz normatīvā regulējuma spēkā esamību. Tādējādi

124no personas ir sagaidāma aktīva savu tiesību aizsardzība,

125apstrīdot tiesību normas konstitucionalitāti uzreiz pēc

126aizskāruma rašanās, nevis pēc vairākus gadus ilgušas

127bezdarbības.

128Ar šādu mērķi 2009. gada 10. decembrī Satversmes

129tiesas likums tika papildināts ar 19.3 pantu, kas

130attiecībā uz atsevišķām lietu kategorijām nosaka pieteikuma

131iesniegšanas termiņus, kuri aprēķināmi no apstrīdētā akta spēkā

132stāšanās dienas (sk. likumprojekta Nr. 1445/Lp9

133"Grozījumi Satversmes tiesas likumā" anotāciju).

134Tādējādi tiesiskās stabilitātes un citu personu tiesiskās

135paļāvības aizsardzība normatīvā regulējuma spēkā esamības laikā

136uzskatāma par būtisku apstākli, kura dēļ noilguma aprēķināšanas

137kārtība Satversmes tiesas procesā var atšķirties no citiem

138tiesvedības procesiem.

13912.3. Vienlaikus Satversmes tiesa norāda, ka

140ikvienā lietā ir jāņem vērā konkrētas lietas apstākļi.

141Neviena tiesību norma nepastāv ārpus tiesību sistēmas un

142faktiskajiem apstākļiem, kuros tā tiek piemērota

143(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra

144sprieduma lietā Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas

1454. punktu). Mainoties vienam tiesību sistēmas elementam

146vai objektīviem ārējiem apstākļiem, pastāv iespējamība, ka

147tiesību norma, kura iepriekš neaizskāra personas tiesības vai

148kuras radītais aizskārums personai šķita maznozīmīgs, konkrētā

149brīdī sāk ietekmēt personas pamattiesības tādā veidā, ka liek tai

150izjust būtisku aizskārumu. Attiecīgi par pamattiesību aizskāruma

151brīdi un atskaites punktu pieteikuma iesniegšanas termiņa

152aprēķināšanai var tikt uzskatīts brīdis, kad persona izjutusi

153šādu aizskārumu.

154Satversmes tiesa atzīst, ka persona ir tiesīga vērsties ar

155pieteikumu Satversmes tiesā, sniedzot attiecīgu pamatojumu un

156pierādījumus, kas apliecina, ka pēdējo sešu mēnešu laikā pirms

157pieteikuma iesniegšanas ir konstatējamas objektīvas tiesisko vai

158faktisko apstākļu izmaiņas, kuru dēļ persona izjūt no konkrētas

159tiesību normas izrietošu aizskārumu.

160Pieteikumu iesniedzēji ir snieguši šādu pamatojumu, norādot,

161ka pēdējo sešu mēnešu laikā pirms pieteikuma iesniegšanas spēkā

162stājušies Noteikumi Nr. 451, ar kuriem samazinātas tiesu

163izpildītāju amata atlīdzības takses. Var piekrist Pieteikumu

164iesniedzēju paustajam viedoklim, ka šādas izmaiņas ietekmē arī

165tiesu izpildītāju iespējas segt dažādus izdevumus piedziņas

166lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes

167izdevumu segšanas. Tās ir uzskatāmas par objektīvām tiesiskā

168regulējuma un faktisko apstākļu izmaiņām, kas attiecas uz visiem

169pieteikuma Nr. 170/2012 iesniedzējiem, un var kalpot par

170atskaites punktu Satversmes tiesas likuma

17119.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā

172paredzētā sešu mēnešu termiņa aprēķināšanai.

173Līdz ar to pieteikums ir iesniegts,

174ievērojot Satversmes tiesas likumā noteikto termiņu.

17513. Satversmes 107. pants nosaka:

176"Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam

177atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu,

178kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu

179atvaļinājumu." No lietas materiāliem izriet, ka šajā lietā

180vērtējama CPL 567. panta trešās daļas atbilstība tieši

181Satversmes 107. pantā ietvertajām tiesībām saņemt veiktajam

182darbam atbilstošu samaksu.

183Ņemot vērā tiesu izpildītāju statusu, nepieciešams izvērtēt,

184vai Satversmes 107.pantā garantētās tiesības ir attiecināmas uz

185tiesu izpildītājiem.

18613.1. Pirmkārt, tiesu izpildītāji bauda visas

187Satversmē noteiktās pamattiesības tāpat kā jebkura cita

188persona.

189Attiecībā uz tiesībām saņemt "veiktajam darbam atbilstošu

190samaksu" Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka tai jābūt

191samērīgai ar amata atbildību un noslodzi, neatkarības prasībām,

192no amata izrietošajiem ierobežojumiem, kā arī amata rangu

193konstitucionāli tiesiskajā iekārtā (sk. Satversmes tiesas

1942010. gada 18. janvāra sprieduma lietā

195Nr. 2009-12-01 21. punktu). Tomēr Satversmes tiesa

196ir arī norādījusi, ka Satversmes 107. pants neuzliek valstij

197pienākumu nodrošināt darbinieka vēlmēm atbilstošu darba samaksu

198(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra

199lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03

20017.2. punktu). Šie apsvērumi jāņem vērā, nosakot darba

201samaksu, bet tie per se nenosaka skaidrus juridiskus

202kritērijus, kas ļautu personai prasīt konkrēta apmēra atlīdzību

203vai arī atlīdzības palielināšanu.

204Satversmes 107. pants galvenokārt attiecas uz darba

205tiesiskajām attiecībām - tādām attiecībām, kuras uz darba līguma

206pamata radušās starp darba ņēmēju un darba devēju un kuras

207reglamentē Darba likums (sk. Satversmes tiesas

2082004. gada 21. maija sprieduma lietā

209Nr. 2003-23-01 10. punktu). Tomēr minētais

210neizslēdz iespēju attiecināt Satversmes 107. pantu arī uz

211citām personām, piemēram, tiesnešiem, civildienesta ierēdņiem, kā

212arī vēlētām valsts amatpersonām. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

213Satversmes 107. pantā noteikts pamattiesību apjoms

214nodarbinātības jomā, kas precizēts normatīvajos aktos un

215attiecināms uz ikvienu personu, kura strādā algotu darbu

216(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra

217sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 8.3. punktu).

218Atbilstoši Tiesu izpildītāju likuma 79. pantam tiesu

219izpildītāji ir tiesīgi saņemt atlīdzību par katru amata darbību.

220Šī norma var tikt vērtēta kā likumdevēja noteiktais

221pamatprincips, kas regulē tiesu izpildītāju amata atlīdzības

222iekasēšanas kārtību un attiecīgi arī Satversmes 107. pantā

223ietverto tiesu izpildītāju pamattiesību realizāciju. Tādējādi

224Satversmes 107. pants ir attiecināms arī uz tiesu

225izpildītāju tiesībām saņemt atlīdzību par veikto darbu.

22613.2. Otrkārt, tiesu izpildītāji ir brīvās

227juridiskās profesijas pārstāvji.

228Saskaņā ar Ministru kabineta 2001. gada 27. marta

229noteikumu Nr. 150 "Noteikumi par nodokļu maksātāju un

230nodokļu maksātāju struktūrvienību reģistrāciju Valsts ieņēmumu

231dienestā" 4.1.3. apakšpunktu un likuma "Par valsts

232sociālo apdrošināšanu" 1. panta 3. punkta

233"k" apakšpunktu tiesu izpildītāji ir

234pašnodarbinātas personas, kuras reģistrējas Valsts ieņēmumu

235dienestā kā saimnieciskās darbības veicēji. Savukārt Tiesu

236izpildītāju likuma 137. panta otrā daļa paredz, ka savā

237profesionālajā darbībā tiesu izpildītāji ir finansiāli

238patstāvīgi.

239Brīvo juridisko profesiju pārstāvji kā finansiāli patstāvīgas

240pašnodarbinātās personas paši ir atbildīgi par ienākumu gūšanu,

241tostarp rūpējoties arī par personisko izdevumu segšanai

242nepieciešamajiem ienākumiem un uzņemoties zināmu finansiālo risku

243par savām profesionālajām saistībām. Tomēr jāņem vērā arī tas

244apstāklis, ka tiesu izpildītāji nav tiesīgi patvaļīgi noteikt

245sniedzamo pakalpojumu takses vai arī vienoties par tām ar

246piedzinēju. Tiesas nolēmumu izpildes nodrošināšana ir valsts

247pienākums. Līdz ar to tiesu izpildītāju finansiālā patstāvība

248neizslēdz valsts pienākumu noteikt kārtību, kādā tiesu

249izpildītāji iekasē amata atlīdzību.

25013.3. Treškārt, atbilstoši Tiesu izpildītāju

251likuma 134. panta pirmajai daļai tiesu izpildītāju

252profesionālās darbības (prakses) mērķis nav peļņas gūšana. Tomēr

253šo normu nevar interpretēt ārpus sociālās realitātes.

254Minētās normas formulējums neizslēdz to, ka tiesu

255izpildītājiem ir nepieciešams finansējums prakses uzturēšanai,

256darbinieku algošanai, tiesas nolēmumu izpildes nodrošināšanai, kā

257arī līdzekļi savu ikdienas izdevumu segšanai. Ja likumdevējs

258neparedzētu kārtību, kādā tiesu izpildītāji var gūt tiem

259nepieciešamos finanšu līdzekļus, Zvērinātu tiesu izpildītāju

260institūta funkcionēšana nebūtu iespējama un tiktu apdraudētas

261tiesas procesā iesaistīto personu tiesības uz efektīvu tiesas

262nolēmuma izpildi. Tādējādi likumdevējam ir jānosaka kārtība, kādā

263tiesu izpildītāji var gūt savai ikdienas darbībai nepieciešamos

264līdzekļus un vienlaikus tiktu nodrošinātas arī Satversmes

265107. pantā ietvertās pamattiesības.

266Līdz ar to Satversmes

ir attiecināms arī uz tiesu izpildītāju tiesībām

1saņemt amata atlīdzību, savukārt valstij ir pienākums noteikt

2tiesu izpildītāju darbības finansēšanas kārtību.

314. Jēdziens "tiesu izpildītāja amata

4atlīdzība" ir saistīts ar Satversmes 107. pantā

5noteiktajām tiesībām saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu.

6Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka tiesu izpildītājiem nav citu

7ienākumu avotu kā tikai amata atlīdzība. No tās tiesu

8izpildītājiem esot jāsedz biroja uzturēšanas izmaksas, jāalgo

9darbinieki, jāsedz ar profesionālās kvalifikācijas celšanu

10saistītie izdevumi, jāapdrošina savas darbības risks, jāmaksā

11nodokļi, kā arī jāsedz visi citi nepieciešamie izdevumi

12(sk. pieteikumu, lietas materiālu 1. sēj.

133. lpp.). Taču nav tādu konkrētu juridisku kritēriju,

14pēc kuriem varētu noteikt, kādai ir jābūt "veiktajam darbam

15atbilstošajai samaksai".

16Pieteikumu iesniedzēju prasījums nav saistīts ar tiesībām

17saņemt vismaz minimālo algu, nedz arī ar prasību pēc konkrēta

18apmēra amata atlīdzības. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka

19lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes

20izdevumu samaksas un piedziņa no parādnieka nav iespējama, tiesu

21izpildītāji vispār nesaņem amata atlīdzību.

22Satversmes tiesa lietā Nr. 2012-04-03 Satversmes

23107. panta kontekstā vērtēja jautājumu, vai apstrīdētā norma

24neliedz tiesības saņemt darba samaksu pēc būtības

25(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra

26lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03).

27Līdzīgi arī izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai

28CPL 567. panta trešā daļa neliedz tiesu izpildītājiem saņemt

29darba samaksu pēc būtības.

3015. Kā jau iepriekš Satversmes tiesa norādīja,

31atbilstoši Tiesu izpildītāju likuma 79. pantam tiesu

32izpildītāji ir tiesīgi saņemt atlīdzību par katru amata darbību.

33Šī norma var tikt vērtēta kā likumdevēja noteiktais

34pamatprincips, kas regulē tiesu izpildītāju amata atlīdzības

35iekasēšanas kārtību un attiecīgi arī Satversmes 107. pantā

36ietverto tiesu izpildītāju pamattiesību īstenošanu.

37Kaut arī Tiesu izpildītāju likuma 79. pantā ir paredzētas

38tiesības saņemt atlīdzību par katru amata darbību, šīs normas

39tekstu nevar interpretēt tikai gramatiski. Noteikumos

40Nr. 451 ir paredzēta kārtība, kādā izpildu lietā par

41piedziņu ir maksājama amata atlīdzība. Tā veidojas, summējot

42atbilstoši piedzenamajai summai noteikto fiksēto amata atlīdzību,

43kā arī procentuālo amata atlīdzību, kas atkarīga no faktiski

44piedzītajiem finanšu līdzekļiem. Šāda summētā amata atlīdzība

45neietver samaksu par katru atsevišķo amata darbību, bet gan par

46visu izpildu lietā veikto piedziņas darbību kopumu.

47Vadoties no principa a minore ad maius (no mazākā uz

48lielāko), var piekrist Saeimas argumentam, ka tiesu izpildītāju

49amata atlīdzība, kas nodrošinātu visus prakses uzturēšanas

50izdevumus, ir aprēķināma kopumā, ņemot vērā visus ienākumus, kas

51gūti profesionālās darbības laikā, nevis atsevišķi par katru

52veikto darbību vai izpildu lietu.

53Ministru kabinets, Noteikumos Nr. 451 nosakot amata

54atlīdzības takses, ir paredzējis, ka tām jānodrošina ne vien

55samaksa konkrētā piedziņas lietā, bet arī tas, "lai,

56pirmkārt, tiesu izpildītāji varētu segt visus ar viņa praksi

57saistītos izdevumus, otrkārt, lai saņemtā atlīdzība varētu vismaz

58daļēji kompensēt nesaņemtos ienākumus tajās izpildu lietās, kurās

59piedzinēji ir atbrīvoti no sprieduma izpildes izdevumu nomaksas

60un to piedziņa nav iespējama, kā arī lai tā nodrošinātu tiesu

61izpildītāju tādu ienākumu līmeni, kāds ir atbilstošs viņa

62profesijas izglītības un darba pieredzes prasībām un

63atbildībai" (sk. Ministru kabineta noteikumu

64projekta "Noteikumi par zvērinātu tiesu izpildītāju amata

65atlīdzības taksēm" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma

66(anotācijas) 7.-8. lpp.). Līdz ar to Ministru kabinets

67ir ņēmis vērā, ka tiesu izpildītāju iekasētajai amata atlīdzībai

68jānodrošina finansējums arī tajās piedziņas lietās, kurās

69piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu

70samaksas.

71Turklāt CPL 568. panta pirmā daļa nosaka: "Sprieduma

72izpilde notiek uz parādnieka rēķina. Pēc tam, kad izpildu

73dokuments iesniegts izpildei, sprieduma labprātīga izpilde vai

74sprieduma izpilde tieši piedzinējam neatbrīvo parādnieku no

75sprieduma izpildes izdevumu atlīdzināšanas." Saskaņā ar

76minēto normu sprieduma izpildes izdevumus, tostarp arī amata

77atlīdzību, tiesu izpildītājs ir tiesīgs piedzīt no

78parādnieka.

79Tādējādi tiesu izpildītāji saņem amata atlīdzību gan tajās

80lietās, kurās piedzinējs netiek atbrīvots no sprieduma izpildes

81izdevumu samaksas, gan arī tajās lietās, kuras noslēdzas ar

82sekmīgu piedziņu no parādnieka. Šajās lietās iekasētā amata

83atlīdzība nodrošina šķērssubsīdijas tām lietām, kurās tiesu

84izpildītāji amata atlīdzību nesaņem.

85Līdz ar to valsts ir veikusi

86pasākumus Satversmes 107. pantā ietverto pamattiesību

87īstenošanai.

8816. Pieteikumu iesniedzēji norāda uz atsevišķiem

89gadījumiem, kad līdzekļu trūkuma dēļ tiesas sprieduma izpilde

90tikusi kavēta, kā arī uz apsvērumiem par līdzekļu pietiekamības

91lomu kvalitatīvas un efektīvas tiesu izpildītāju darbības

92nodrošināšanā. Tomēr izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzēji nav

93snieguši pierādījumus tam, ka šobrīd finansējuma trūkuma dēļ

94tiesu izpildītāji nespētu nodrošināt savas prakses darbību vai

95būtu apdraudēta pienācīga tiesas nolēmumu izpilde.

96Satversmes tiesai nav pamata izdarīt secinājumu, ka

97likumdevēja radītā sistēma nespētu nodrošināt pienācīgu

98finansējumu tiesu izpildītāju prakses uzturēšanas izdevumu

99segšanai. Tātad Pieteikuma iesniedzējiem ir nodrošināta iespēja

100īstenot savas tiesības vismaz minimālā apmērā.

101Tā kā tiesu izpildītājiem ir tiesības piedzīt sprieduma

102izpildes izdevumus no parādnieka un pastāv šķērssubsīdiju sistēma

103viņi var saņemt amata atlīdzību arī tajās lietās, kurās

104piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas.

105Turklāt nav objektīva pamata uzskatīt, ka likumdevēja izveidotā

106sistēma nespētu nodrošināt finansējumu tiesu izpildītāju prakses

107uzturēšanai un personisko izdevumu segšanai. Tādējādi CPL

108567. panta trešā daļa nerada Satversmes 107. pantā

109nostiprināto pamattiesību aizskārumu.

110Līdz ar to CPL 567. panta

111trešā daļa atbilst Satversmes 107. pantam.

11217. Pieteikumu iesniedzēji apstrīd Noteikumu

113Nr. 670 8.-12. punkta atbilstību Satversmes 64. un

114105. pantam. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, likumdevējs

115esot paredzējis lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no

116sprieduma izpildes izdevumu samaksas, izpildu darbību veikšanai

117nepieciešamos izdevumus pilnā apmērā segt no valsts budžeta.

118Savukārt Noteikumu Nr. 670 8.-12. punktā tiekot

119paredzēta vien daļēja kompensācija par izpildu darbību veikšanai

120nepieciešamajiem izdevumiem. Ministru kabinets neesot ievērojis

121likumdevēja pilnvarojumu un esot rīkojies pretēji Satversmes

12264. pantam. Tādējādi tiekot aizskartas arī Satversmes

123105. pantā nostiprinātās Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz

124īpašumu.

125Satversmes tiesa ir atzinusi, ka par īpašumu var tikt

126uzskatīti ļoti dažādi prasījumi, proti, tādi prasījumi, kuru

127izpildi varētu pieprasīt, jo pastāv skaidrs tiesisks pamats,

128tostarp arī gadījumos, ja ienākumi jau ir nopelnīti vai pastāv

129prasība, kuru var apmierināt (sk., piemēram, Satversmes

130tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā

131Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). CPL 567. panta

132trešā daļa paredz, ka gadījumos, kad piedzinējs ir atbrīvots no

133sprieduma izpildes izdevumu samaksas, izpildu darbību veikšanai

134nepieciešamie izdevumi tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem.

135Šī tiesību norma ir pamats, uz kura tiesu izpildītāji var prasīt

136izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu no

137valsts budžeta, un šis prasījums ir atzīstams par tādu, kuru

138iespējams apmierināt. Šādu tiesību ierobežojums, ciktāl tas

139izriet no Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkta, var tikt

140vērtēts kā Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību

141aizskārums.

142Vērtējot Satversmes 105. pantā nostiprināto pamattiesību

143aizskāruma tiesiskumu, pirmkārt ir jāvērtē, vai ierobežojums ir

144noteikts ar likumu vai arī uz likuma pamata

145(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

14611. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-01

1479. punktu). Tas, vai ierobežojums noteikts uz likuma

148pamata, ir atkarīgs arī no tā, vai apstrīdētās normas pieņemtas

149atbilstoši likumdevēja sniegtajam pilnvarojumam.

150Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta

151pirmās daļas 1. punktam Ministru kabinets var izdot ārējus

152normatīvos aktus - noteikumus, ja likums Ministru kabinetu tam

153īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura

154virzienus. Šāds pilnvarojums izdot apstrīdētās normas ir ietverts

155CPL 567. panta ceturtajā daļā, kas nosaka: "Izpildu

156darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un to maksāšanas

157kārtību nosaka Ministru kabinets." Tādējādi Satversmes

158tiesai jāizvērtē, kāds ir likumā ietvertā pilnvarojuma

159apjoms.

160CPL 567. panta ceturtajā daļā ietvertais pilnvarojums

161attiecas uz visām izpildu lietām, gan tādām, kuras tiek vestas

162vispārējā kārtībā, gan arī tādām, kurās piedzinējs ir atbrīvots

163no sprieduma izpildes izdevumu samaksas. Izskatāmās lietas

164ietvaros izvērtējamie jautājumi ir saistīti tieši ar izmaksām no

165valsts budžeta līdzekļiem, tāpēc likumdevēja sniegtais

166pilnvarojums vērtējams kopsakarā ar CPL 567. panta trešo

167daļu. Minētā norma paredz, ka gadījumos, kad piedzinējs ir

168atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas, izpildu

169darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi tiek segti no valsts

170budžeta līdzekļiem. Tomēr nedz šajā, nedz arī kādā citā tiesību

171normā likumdevējs nav expresis verbis noteicis Ministru

172kabinetam tiesības paredzēt atšķirīgu izpildu darbību veikšanai

173nepieciešamo izdevumu apmēru atkarībā no tā, vai attiecīgos

174izdevumus maksā piedzinējs vai arī tie tiek segti no valsts

175budžeta līdzekļiem.

176Tādējādi tiesu izpildītāji ir

177tiesīgi saņemt izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu

178atlīdzinājumu vienādā apmērā neatkarīgi no tā, vai tos maksā

179piedzinējs vai arī tie tiek segti no valsts budžeta

180līdzekļiem.

18118. Izskatāmās lietas ietvaros ir būtiski nošķirt

182CPL 567. panta ceturtajā daļā lietoto jēdzienu

183"apmērs", kas piešķir tiesības izdot materiāla rakstura

184tiesību normas, no jēdziena "kārtība", kas piešķir

185tiesības izdot procesuāla rakstura tiesību normas.

186Izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu apmērs ir

187regulēts Noteikumu Nr. 670 II nodaļā, savukārt III nodaļā ir

188noteikta izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu

189maksāšanas kārtība. Noteikumu Nr. 670 II nodaļa ir

190attiecināma uz visām piedziņas lietām neatkarīgi no tā, vai

191izpildu darbību veikšanai nepieciešamos izdevumus maksā

192piedzinējs vai arī tie tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem.

193Turklāt tā pēc būtības paredz visu izdevumu segšanu to faktiskajā

194apmērā un par šo regulējumu lietā strīda nav.

195Satversmes tiesa piekrīt, ka Noteikumu Nr. 670 III

196nodaļā, kas ietver arī apstrīdētās normas, Ministru kabinetam,

197iespējams, būtu jānosaka atšķirīga izdevumu segšanas kārtība

198lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes

199izdevumu samaksas. Kārtība, kādā izpildu darbību veikšanai

200nepieciešamos izdevumus sedz piedzinējs, nenoliedzami būs

201atšķirīga no kārtības, kādā šie izdevumi tiek segti no valsts

202budžeta.

203Ministru kabinets pauž viedokli, ka likumdevēja sniegtais

204pilnvarojums neprecizējot ne sedzamo izdevumu robežas, ne to

205noteikšanas kritērijus un neparedzot arī nekāda veida

206ierobežojumus vai pamatprincipus izdevumu segšanas mehānisma

207noteikšanai, bet minētos jautājumus atstājot noregulēšanai

208valdības izdotajos normatīvajos aktos (sk. Ministru

209kabineta atbildes rakstu, lietas materiālu 1. sēj.

210137. lpp.).

211Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka tiesību

212normai, ar kuru likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu noregulēt

213Satversmē noteikto personas pamattiesību īstenošanas kārtību vai

214ierobežojumus šo tiesību īstenošanai, ir jābūt skaidrai un

215precīzai. Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana,

216atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu.

217Ja likumdevēja pilnvarojuma apmērs rada šaubas, Ministru

218kabinetam šis pilnvarojums jāīsteno, iespēju robežās izvairoties

219no personas pamattiesību ierobežošanas, ja uz ierobežojumu

220nepieciešamību nav tieši norādīts pilnvarojošajā normā

221(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra

222sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10. punktu).

223Jēdziens "kārtība" norāda uz Ministru kabineta

224noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras

225izstrādāšanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2262012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03

22713.3. punktu). Tādējādi Ministru kabinetam ir tiesības

228paredzēt dažādus procesuālus nosacījumus, piemēram, noteikt, kādi

229dokumenti tiesu izpildītājam ir jāiesniedz, prasot izdevumu

230segšanu, kādā kārtībā tie tiek izvērtēti, kādā termiņā vai cik

231bieži tiek veikta samaksa, u. tml. Tomēr Ministru kabineta

232noteiktā kārtība, ja tā nav balstīta uz skaidru likumdevēja

233pilnvarojumu, nevar ietvert materiāla rakstura tiesību normas,

234kas ietekmē izdevumu segšanas apmēru.

235Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts pēc būtības ne vien

236nosaka maksāšanas kārtību, bet izveido kompensācijas sistēmu,

237saskaņā ar kuru izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi

238tiek segti tikai nelielā daļā. Tādējādi Ministru kabineta

239noteiktā kārtība ietver ne vien procesuāla rakstura tiesību

240normas, bet arī materiāli tiesisko regulējumu, kas ietekmē

241izmaksājamo līdzekļu apmēru. Tā kā likumdevējs nav pilnvarojis

242Ministru kabinetu noteikt atšķirīgu izpildu darbību veikšanai

243nepieciešamo izdevumu apmēru atkarībā no tā, vai šos izdevumus

244maksā piedzinējs vai arī tie tiek segti no valsts budžeta,

245uzskatāms, ka Ministru kabinets ir rīkojies ultra vires -

246ārpus tam sniegtā pilnvarojuma robežām. Tādējādi arī Satversmes

247105. pantā ietverto Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību

248ierobežojums nav noteikts saskaņā ar likumu.

249Līdz ar to Noteikumu Nr. 670

2508.-12. punkts neatbilst Satversmes 64. un

251105. pantam.

25219. Pieteikumu iesniedzēji lūdz atzīt Noteikumu

253Nr. 670 8.-12. punktu par spēkā neesošu no

254konstitucionālās sūdzības iesniegšanas dienas. Jau pašlaik tiesu

255izpildītāji esot nostādīti netaisnīgā situācijā, kurā viņiem

256papildus amata pienākumu pildīšanai jāspēj rast pietiekami

257līdzekļi, lai šos pienākumus varētu izpildīt. Šādai situācijai

258turpinoties, tiesu izpildītāju amata pienākumu izpilde vairs

259nebūšot iespējama.

260Satversmes tiesas likums piešķir pašai tiesai pilnvaras lemt

261par sprieduma izpildes nodrošināšanu, proti, noteikt savu

262spriedumu tiesiskās sekas. Vienlaikus konstitucionālajai tiesai

263likums ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to,

264lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko

265stabilitāti, skaidrību un mieru (sk. Satversmes tiesas

2662009. gada 21. decembra sprieduma lietā

267Nr. 2009-43-01 35.1. punktu). Satversmes tiesas

268likuma 32. panta trešā daļa paredz pamatprincipu, ka

269apstrīdētā norma zaudē spēku no sprieduma publicēšanas dienas.

270Nosakot citādu apstrīdētās normas spēka zaudēšanas brīdi, ciktāl

271tas nav pamatots jau ar pašā spriedumā ietvertajiem argumentiem,

272Satversmes tiesai savs lēmums ir jāmotivē.

273Satversmes tiesa ir atzinusi Noteikumu Nr. 670

2748.-12. punktu par neatbilstošu Satversmei. Tomēr izskatāmajā

275lietā Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskāruma novēršana

276nav iespējama bez Ministru kabineta rīcības. Proti, Ministru

277kabinetam jāizdara grozījumi Noteikumos Nr. 670, paredzot

278kārtību, kādā atbilstoši likumdevēja izvirzītajam uzdevumam

279izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi tiek segti no

280valsts budžeta līdzekļiem lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots

281no sprieduma izpildes izdevumu segšanas.

282Noteikumu Nr. 670 grozīšanai ir nepieciešams laiks, tādēļ

283lietā piemērotākais risinājums ir apstrīdēto normu atzīšana par

284spēkā neesošām ar konkrētu brīdi nākotnē. Ņemot vērā to, ka

285sprieduma izpildei nepieciešamo izdevumu segšana ir nesaraujami

286saistīta ar valsts budžetā ieplānotajiem līdzekļiem, par

287grozījumu izdarīšanai Noteikumos Nr. 670 piemērotu un nākamā

288gada valsts budžeta spēkā stāšanās datumam atbilstošu termiņu

289uzskatāms 2014. gada 1. janvāris. Šāds risinājums dos

290Ministru kabinetam pietiekamu laiku tiesiskā regulējuma

291pilnveidošanai.

292Līdz ar to Noteikumu Nr. 670

2938.-12. punkts atzīstams par spēkā neesošu no 2014. gada

2941. janvāra.

295Nolēmumu

296daļa

297Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29830. - 32. pantu, Satversmes tiesa

299nosprieda:

3001) atzīt Civilprocesa likuma

301567. panta trešo daļu par atbilstošu Latvijas Republikas

302Satversmes 107. pantam;

3032) atzīt Ministru kabineta

3042011. gada 30. augusta noteikumu

305Nr. 670 "Noteikumi par izpildu darbību veikšanai

306nepieciešamo izdevumu apmēru un to maksāšanas kārtību" 8.,

3079., 10., 11. un 12. punktu par neatbilstošu Latvijas

308Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un spēkā neesošu no

3092014. gada 1. janvāra.

310Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

311Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

312Tiesas sēdes priekšsēdētājs

313G.Kūtris