83. punktsuz viņiem nav attiecināms.

uz viņiem nav attiecināms.

111.2 Satversmes 92. pants paredz: "Ikviens

2var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā

3tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav

4atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā

5ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir

6tiesības uz advokāta palīdzību."

7No tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet arī tiesības uz efektīvu

8tiesas sprieduma izpildi (sk., piemēram, Eiropas

9Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 22. jūnija sprieduma

10lietā "Pini and Others v. Romania", pieteikumi

11Nr. 78028/01 un 78030/01, 174.-189. punktu). Tomēr

12tiesības uz efektīvu tiesas sprieduma izpildi ir personai, kura

13vērsusies tiesā savu aizskarto interešu aizstāvībai, nevis tiesu

14izpildītājam, kas izpilda attiecīgo tiesas nolēmumu. Satversmes

15tiesas kolēģija uz to norādīja, pieņemot lēmumu par atteikšanos

16ierosināt lietu attiecīgajā prasījuma daļā

17(sk. Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2012. gada

1815. novembra lēmuma par lietas ierosināšanu 8. punktu,

19lietas materiālu 1. sēj. 33. lpp.). Pieteikumu

20iesniedzēji ir tiesīgi vērsties Satversmes tiesā vienīgi savu,

21nevis citu personu aizskarto pamattiesību aizsardzībai.

22Var piekrist Saeimas norādītajam, ka Tieslietu padome būtu

23tiesīga iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu par tiesu

24izpildītāju atlīdzības sistēmas jautājumiem. Vienlaikus šāds

25apsvērums nevar ierobežot tiesu izpildītāju individuālās tiesības

26vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā savu Satversmes

27107. pantā ietverto pamattiesību aizsardzībai.

28Līdz ar to Pieteikumu iesniedzēji ir tiesīgi iesniegt

29pieteikumu par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 107.

30pantam.

3112. Saeima un Ministru kabinets pauž viedokli, ka

32pieteikums Nr. 170/2012 iesniegts, neievērojot Satversmes

33tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrajā

34teikumā paredzēto sešu mēnešu termiņu. Pamattiesību aizskārums

35esot radies brīdī, kad Pieteikumu iesniedzēji kļuvuši par tiesu

36izpildītājiem un viņu lietvedībā nonākusi pirmā izpildu lieta,

37kurā piedzinējs atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu

38samaksas. Apstrīdētās normas esot attiecināmas uz visiem

39pieteikuma Nr. 170/2012 iesniedzējiem ilgāk nekā sešus

40mēnešus (sk. Saeimas un Ministru kabineta atbildes

41rakstus, lietas materiālu 1. sēj. 125. un

42131. lpp.). Savukārt Pieteikumu iesniedzēji nepiekrīt

43šim viedoklim paužot vairākus argumentus:

44Pirmkārt, Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskārums

45turpinoties, viņiem saņemot katru nākamo izpildu lietu, kurā

46piedzinējs atbrīvots no tiesas sprieduma izpildes izdevumu

47segšanas. Ilgstoša pamattiesību aizskāruma gadījumā noilguma

48termiņš rēķināms no aizskāruma izbeigšanās brīža.

49Otrkārt, tieši laikā pirms pieteikuma iesniegšanas tiesu

50izpildītājiem kompensējamās summas esot strauji samazinātas,

51vienlaikus ierobežojot viņu iespējas gūt ienākumus citās izpildu

52lietās, un līdz ar to samazinājušies tiesu izpildītāju kopējie

53ieņēmumi. Tostarp 2012. gada 1. septembrī spēkā

54stājušies Noteikumi Nr. 451, ar kuriem ievērojami samazināts

55tiesu izpildītāju amata atlīdzības apmērs. Tādējādi pēdējo sešu

56mēnešu laikā pirms pieteikuma iesniegšanas Satversmes tiesā esot

57konstatējamas būtiskas apstākļu izmaiņas, kas kalpojušas par

58atskaites punktu noilguma termiņa rēķināšanai.

59Treškārt, apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā tiekot

60apdraudēta spriedumu izpilde, tādējādi negatīvi ietekmējot

61iespējas īstenot piedzinēju tiesības uz taisnīgu tiesu. Līdz ar

62to izskatāmā lieta esot atzīstama par vispārsvarīgu Satversmes

63tiesas likuma 19.2 panta trešās daļas izpratnē

64(sk. Pieteikumu iesniedzēju papildu paskaidrojumus,

65lietas materiālu 2. sēj. 141.-146. lpp.).

6612.1. Procesuālo termiņu aprēķināšanas kārtību

67Satversmes tiesa ir skaidrojusi spriedumā lietā

68Nr. 2012-16-01: ja personai nav iespēju aizstāvēt savas

69tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem,

70Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās

71daļas otrajā teikumā noteiktais sešu mēnešu termiņš sākas

72pamattiesību aizskāruma brīdī. Proti, persona nevar iesniegt

73konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā, ja no aizskāruma

74rašanās brīža ir pagājis ilgāks laiks nekā seši mēneši.

75Šā termiņa noteikšanas galvenais mērķis ir nodrošināt tiesisko

76stabilitāti un aizsargāt citu personu tiesisko paļāvību. Laika

77gaitā citu personu iegūtās tiesības var kļūt svarīgākas par

78nelabvēlīgajām sekām, ko apstrīdētā norma radījusi

79konstitucionālās sūdzības iesniedzējam. Šis termiņš ir noteikts

80arī tādēļ, lai personas Satversmes tiesā vērstos tikai reāla savu

81pamattiesību aizskāruma gadījumā. Jau pirms Satversmes tiesas

82likuma 19.2 panta ceturtās daļas papildināšanas

83ar otro teikumu Satversmes tiesas praksē bija nostiprināta

84atziņa: "[..] jo persona ilgāk pacieš savu tiesību

85aizskārumu, jo tā ir mazāk ieinteresēta savu konstitucionālo

86tiesību aizsargāšanā" (sk. Satversmes tiesas

872002. gada 26. novembra sprieduma lietā

88Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu). Nosakot

89Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās

90daļas otrajā teikumā sešu mēnešu termiņu, likumdevējs ir

91paredzējis, ka gadījumā, ja apstrīdētā norma (akts) personai rada

92būtisku pamattiesību aizskārumu, tā nekavējoties vērsīsies

93Satversmes tiesā. Ja sešu mēnešu laikā pēc aizskāruma rašanās

94persona to nav darījusi, tad aizskārums, visdrīzāk, nav būtisks

95(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija

96sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 22.3. punktu).

97Gadījumos, kad iespējamais pamattiesību aizskārums rodas jau

98tiesību normas spēkā stāšanās brīdī vai arī brīdī, kad persona

99pirmo reizi nokļūst situācijā, kurā uz to var tikt attiecināta

100konkrēta tiesību norma, Satversmes tiesas likuma

10119.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā

102noteiktais sešu mēnešu termiņš parasti sākas tai pašā brīdī. Ja

103persona šo termiņu neievēro, tā zaudē tiesības vērsties

104Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas 2013. gada

10510. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01

10622.4. punktu).

10712.2. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, tas, ka

108ilgstoša tiesību aizskāruma gadījumā termiņš skaitāms nevis no

109tiesību aizskāruma sākuma, bet gan no beigu laika, esot atzīstams

110par vispārējo tiesību principu. To pamatojot Pieteikuma

111iesniedzēji norāda uz piemēriem no Eiropas Cilvēktiesību tiesas

112prakses (sk. Pieteikumu iesniedzēju papildu

113paskaidrojumus, lietas materiālu 2. sēj.

114141.-142. lpp.).

115Satversmes tiesas procesā tiek vērtēta tiesību normas

116atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Tiesību

117normas ir attiecināmas uz nenoteiktu personu loku un regulē

118abstraktu situāciju ilgstošā periodā. Tādējādi ikviena tiesību

119norma var ilgstoši skart personas tiesības, tomēr tas nenozīmē,

120ka noilgums pieteikuma iesniegšanai neiestātos nekad.

121Konstitucionālās tiesas procesā īpaša nozīme ir tiesiskās

122stabilitātes principam un nepieciešamībai aizsargāt citu personu

123tiesisko paļāvību uz normatīvā regulējuma spēkā esamību. Tādējādi

124no personas ir sagaidāma aktīva savu tiesību aizsardzība,

125apstrīdot tiesību normas konstitucionalitāti uzreiz pēc

126aizskāruma rašanās, nevis pēc vairākus gadus ilgušas

127bezdarbības.

128Ar šādu mērķi 2009. gada 10. decembrī Satversmes

129tiesas likums tika papildināts ar 19.3 pantu, kas

130attiecībā uz atsevišķām lietu kategorijām nosaka pieteikuma

131iesniegšanas termiņus, kuri aprēķināmi no apstrīdētā akta spēkā

132stāšanās dienas (sk. likumprojekta Nr. 1445/Lp9

133"Grozījumi Satversmes tiesas likumā" anotāciju).

134Tādējādi tiesiskās stabilitātes un citu personu tiesiskās

135paļāvības aizsardzība normatīvā regulējuma spēkā esamības laikā

136uzskatāma par būtisku apstākli, kura dēļ noilguma aprēķināšanas

137kārtība Satversmes tiesas procesā var atšķirties no citiem

138tiesvedības procesiem.

13912.3. Vienlaikus Satversmes tiesa norāda, ka

140ikvienā lietā ir jāņem vērā konkrētas lietas apstākļi.

141Neviena tiesību norma nepastāv ārpus tiesību sistēmas un

142faktiskajiem apstākļiem, kuros tā tiek piemērota

143(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra

144sprieduma lietā Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas

1454. punktu). Mainoties vienam tiesību sistēmas elementam

146vai objektīviem ārējiem apstākļiem, pastāv iespējamība, ka

147tiesību norma, kura iepriekš neaizskāra personas tiesības vai

148kuras radītais aizskārums personai šķita maznozīmīgs, konkrētā

149brīdī sāk ietekmēt personas pamattiesības tādā veidā, ka liek tai

150izjust būtisku aizskārumu. Attiecīgi par pamattiesību aizskāruma

151brīdi un atskaites punktu pieteikuma iesniegšanas termiņa

152aprēķināšanai var tikt uzskatīts brīdis, kad persona izjutusi

153šādu aizskārumu.

154Satversmes tiesa atzīst, ka persona ir tiesīga vērsties ar

155pieteikumu Satversmes tiesā, sniedzot attiecīgu pamatojumu un

156pierādījumus, kas apliecina, ka pēdējo sešu mēnešu laikā pirms

157pieteikuma iesniegšanas ir konstatējamas objektīvas tiesisko vai

158faktisko apstākļu izmaiņas, kuru dēļ persona izjūt no konkrētas

159tiesību normas izrietošu aizskārumu.

160Pieteikumu iesniedzēji ir snieguši šādu pamatojumu, norādot,

161ka pēdējo sešu mēnešu laikā pirms pieteikuma iesniegšanas spēkā

162stājušies Noteikumi Nr. 451, ar kuriem samazinātas tiesu

163izpildītāju amata atlīdzības takses. Var piekrist Pieteikumu

164iesniedzēju paustajam viedoklim, ka šādas izmaiņas ietekmē arī

165tiesu izpildītāju iespējas segt dažādus izdevumus piedziņas

166lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes

167izdevumu segšanas. Tās ir uzskatāmas par objektīvām tiesiskā

168regulējuma un faktisko apstākļu izmaiņām, kas attiecas uz visiem

169pieteikuma Nr. 170/2012 iesniedzējiem, un var kalpot par

170atskaites punktu Satversmes tiesas likuma

17119.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā

172paredzētā sešu mēnešu termiņa aprēķināšanai.

173Līdz ar to pieteikums ir iesniegts,

174ievērojot Satversmes tiesas likumā noteikto termiņu.

17513. Satversmes 107. pants nosaka:

176"Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam

177atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu,

178kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu

179atvaļinājumu." No lietas materiāliem izriet, ka šajā lietā

180vērtējama CPL 567. panta trešās daļas atbilstība tieši

181Satversmes 107. pantā ietvertajām tiesībām saņemt veiktajam

182darbam atbilstošu samaksu.

183Ņemot vērā tiesu izpildītāju statusu, nepieciešams izvērtēt,

184vai Satversmes 107.pantā garantētās tiesības ir attiecināmas uz

185tiesu izpildītājiem.

18613.1. Pirmkārt, tiesu izpildītāji bauda visas

187Satversmē noteiktās pamattiesības tāpat kā jebkura cita

188persona.

189Attiecībā uz tiesībām saņemt "veiktajam darbam atbilstošu

190samaksu" Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka tai jābūt

191samērīgai ar amata atbildību un noslodzi, neatkarības prasībām,

192no amata izrietošajiem ierobežojumiem, kā arī amata rangu

193konstitucionāli tiesiskajā iekārtā (sk. Satversmes tiesas

1942010. gada 18. janvāra sprieduma lietā

195Nr. 2009-12-01 21. punktu). Tomēr Satversmes tiesa

196ir arī norādījusi, ka Satversmes 107. pants neuzliek valstij

197pienākumu nodrošināt darbinieka vēlmēm atbilstošu darba samaksu

198(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra

199lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03

20017.2. punktu). Šie apsvērumi jāņem vērā, nosakot darba

201samaksu, bet tie per se nenosaka skaidrus juridiskus

202kritērijus, kas ļautu personai prasīt konkrēta apmēra atlīdzību

203vai arī atlīdzības palielināšanu.

204Satversmes 107. pants galvenokārt attiecas uz darba

205tiesiskajām attiecībām - tādām attiecībām, kuras uz darba līguma

206pamata radušās starp darba ņēmēju un darba devēju un kuras

207reglamentē Darba likums (sk. Satversmes tiesas

2082004. gada 21. maija sprieduma lietā

209Nr. 2003-23-01 10. punktu). Tomēr minētais

210neizslēdz iespēju attiecināt Satversmes 107. pantu arī uz

211citām personām, piemēram, tiesnešiem, civildienesta ierēdņiem, kā

212arī vēlētām valsts amatpersonām. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

213Satversmes 107. pantā noteikts pamattiesību apjoms

214nodarbinātības jomā, kas precizēts normatīvajos aktos un

215attiecināms uz ikvienu personu, kura strādā algotu darbu

216(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra

217sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 8.3. punktu).

218Atbilstoši Tiesu izpildītāju likuma 79. pantam tiesu

219izpildītāji ir tiesīgi saņemt atlīdzību par katru amata darbību.

220Šī norma var tikt vērtēta kā likumdevēja noteiktais

221pamatprincips, kas regulē tiesu izpildītāju amata atlīdzības

222iekasēšanas kārtību un attiecīgi arī Satversmes 107. pantā

223ietverto tiesu izpildītāju pamattiesību realizāciju. Tādējādi

224Satversmes 107. pants ir attiecināms arī uz tiesu

225izpildītāju tiesībām saņemt atlīdzību par veikto darbu.

22613.2. Otrkārt, tiesu izpildītāji ir brīvās

227juridiskās profesijas pārstāvji.

228Saskaņā ar Ministru kabineta 2001. gada 27. marta

229noteikumu Nr. 150 "Noteikumi par nodokļu maksātāju un

230nodokļu maksātāju struktūrvienību reģistrāciju Valsts ieņēmumu

231dienestā" 4.1.3. apakšpunktu un likuma "Par valsts

232sociālo apdrošināšanu" 1. panta 3. punkta

233"k" apakšpunktu tiesu izpildītāji ir

234pašnodarbinātas personas, kuras reģistrējas Valsts ieņēmumu

235dienestā kā saimnieciskās darbības veicēji. Savukārt Tiesu

236izpildītāju likuma 137. panta otrā daļa paredz, ka savā

237profesionālajā darbībā tiesu izpildītāji ir finansiāli

238patstāvīgi.

239Brīvo juridisko profesiju pārstāvji kā finansiāli patstāvīgas

240pašnodarbinātās personas paši ir atbildīgi par ienākumu gūšanu,

241tostarp rūpējoties arī par personisko izdevumu segšanai

242nepieciešamajiem ienākumiem un uzņemoties zināmu finansiālo risku

243par savām profesionālajām saistībām. Tomēr jāņem vērā arī tas

244apstāklis, ka tiesu izpildītāji nav tiesīgi patvaļīgi noteikt

245sniedzamo pakalpojumu takses vai arī vienoties par tām ar

246piedzinēju. Tiesas nolēmumu izpildes nodrošināšana ir valsts

247pienākums. Līdz ar to tiesu izpildītāju finansiālā patstāvība

248neizslēdz valsts pienākumu noteikt kārtību, kādā tiesu

249izpildītāji iekasē amata atlīdzību.

25013.3. Treškārt, atbilstoši Tiesu izpildītāju

251likuma 134. panta pirmajai daļai tiesu izpildītāju

252profesionālās darbības (prakses) mērķis nav peļņas gūšana. Tomēr

253šo normu nevar interpretēt ārpus sociālās realitātes.

254Minētās normas formulējums neizslēdz to, ka tiesu

255izpildītājiem ir nepieciešams finansējums prakses uzturēšanai,

256darbinieku algošanai, tiesas nolēmumu izpildes nodrošināšanai, kā

257arī līdzekļi savu ikdienas izdevumu segšanai. Ja likumdevējs

258neparedzētu kārtību, kādā tiesu izpildītāji var gūt tiem

259nepieciešamos finanšu līdzekļus, Zvērinātu tiesu izpildītāju

260institūta funkcionēšana nebūtu iespējama un tiktu apdraudētas

261tiesas procesā iesaistīto personu tiesības uz efektīvu tiesas

262nolēmuma izpildi. Tādējādi likumdevējam ir jānosaka kārtība, kādā

263tiesu izpildītāji var gūt savai ikdienas darbībai nepieciešamos

264līdzekļus un vienlaikus tiktu nodrošinātas arī Satversmes

265107. pantā ietvertās pamattiesības.

266Līdz ar to Satversmes