83. pants
uz viņiem nav attiecināms.

11.2 Satversmes 92. pants paredz: "Ikviens

var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā

tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav

atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā

ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir

tiesības uz advokāta palīdzību."

No tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet arī tiesības uz efektīvu

tiesas sprieduma izpildi (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 22. jūnija sprieduma

lietā "Pini and Others v. Romania", pieteikumi

Nr. 78028/01 un 78030/01, 174.-189. punktu). Tomēr

tiesības uz efektīvu tiesas sprieduma izpildi ir personai, kura

vērsusies tiesā savu aizskarto interešu aizstāvībai, nevis tiesu

izpildītājam, kas izpilda attiecīgo tiesas nolēmumu. Satversmes

tiesas kolēģija uz to norādīja, pieņemot lēmumu par atteikšanos

ierosināt lietu attiecīgajā prasījuma daļā

(sk. Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2012. gada

15. novembra lēmuma par lietas ierosināšanu 8. punktu,

lietas materiālu 1. sēj. 33. lpp.). Pieteikumu

iesniedzēji ir tiesīgi vērsties Satversmes tiesā vienīgi savu,

nevis citu personu aizskarto pamattiesību aizsardzībai.

Var piekrist Saeimas norādītajam, ka Tieslietu padome būtu

tiesīga iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu par tiesu

izpildītāju atlīdzības sistēmas jautājumiem. Vienlaikus šāds

apsvērums nevar ierobežot tiesu izpildītāju individuālās tiesības

vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā savu Satversmes

107. pantā ietverto pamattiesību aizsardzībai.

Līdz ar to Pieteikumu iesniedzēji ir tiesīgi iesniegt

pieteikumu par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 107.

pantam.

12. Saeima un Ministru kabinets pauž viedokli, ka

pieteikums Nr. 170/2012 iesniegts, neievērojot Satversmes

tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrajā

teikumā paredzēto sešu mēnešu termiņu. Pamattiesību aizskārums

esot radies brīdī, kad Pieteikumu iesniedzēji kļuvuši par tiesu

izpildītājiem un viņu lietvedībā nonākusi pirmā izpildu lieta,

kurā piedzinējs atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu

samaksas. Apstrīdētās normas esot attiecināmas uz visiem

pieteikuma Nr. 170/2012 iesniedzējiem ilgāk nekā sešus

mēnešus (sk. Saeimas un Ministru kabineta atbildes

rakstus, lietas materiālu 1. sēj. 125. un

131. lpp.). Savukārt Pieteikumu iesniedzēji nepiekrīt

šim viedoklim paužot vairākus argumentus:

Pirmkārt, Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskārums

turpinoties, viņiem saņemot katru nākamo izpildu lietu, kurā

piedzinējs atbrīvots no tiesas sprieduma izpildes izdevumu

segšanas. Ilgstoša pamattiesību aizskāruma gadījumā noilguma

termiņš rēķināms no aizskāruma izbeigšanās brīža.

Otrkārt, tieši laikā pirms pieteikuma iesniegšanas tiesu

izpildītājiem kompensējamās summas esot strauji samazinātas,

vienlaikus ierobežojot viņu iespējas gūt ienākumus citās izpildu

lietās, un līdz ar to samazinājušies tiesu izpildītāju kopējie

ieņēmumi. Tostarp 2012. gada 1. septembrī spēkā

stājušies Noteikumi Nr. 451, ar kuriem ievērojami samazināts

tiesu izpildītāju amata atlīdzības apmērs. Tādējādi pēdējo sešu

mēnešu laikā pirms pieteikuma iesniegšanas Satversmes tiesā esot

konstatējamas būtiskas apstākļu izmaiņas, kas kalpojušas par

atskaites punktu noilguma termiņa rēķināšanai.

Treškārt, apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā tiekot

apdraudēta spriedumu izpilde, tādējādi negatīvi ietekmējot

iespējas īstenot piedzinēju tiesības uz taisnīgu tiesu. Līdz ar

to izskatāmā lieta esot atzīstama par vispārsvarīgu Satversmes

tiesas likuma 19.2 panta trešās daļas izpratnē

(sk. Pieteikumu iesniedzēju papildu paskaidrojumus,

lietas materiālu 2. sēj. 141.-146. lpp.).

12.1. Procesuālo termiņu aprēķināšanas kārtību

Satversmes tiesa ir skaidrojusi spriedumā lietā

Nr. 2012-16-01: ja personai nav iespēju aizstāvēt savas

tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem,

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās

daļas otrajā teikumā noteiktais sešu mēnešu termiņš sākas

pamattiesību aizskāruma brīdī. Proti, persona nevar iesniegt

konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā, ja no aizskāruma

rašanās brīža ir pagājis ilgāks laiks nekā seši mēneši.

Šā termiņa noteikšanas galvenais mērķis ir nodrošināt tiesisko

stabilitāti un aizsargāt citu personu tiesisko paļāvību. Laika

gaitā citu personu iegūtās tiesības var kļūt svarīgākas par

nelabvēlīgajām sekām, ko apstrīdētā norma radījusi

konstitucionālās sūdzības iesniedzējam. Šis termiņš ir noteikts

arī tādēļ, lai personas Satversmes tiesā vērstos tikai reāla savu

pamattiesību aizskāruma gadījumā. Jau pirms Satversmes tiesas

likuma 19.2 panta ceturtās daļas papildināšanas

ar otro teikumu Satversmes tiesas praksē bija nostiprināta

atziņa: "[..] jo persona ilgāk pacieš savu tiesību

aizskārumu, jo tā ir mazāk ieinteresēta savu konstitucionālo

tiesību aizsargāšanā" (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 26. novembra sprieduma lietā

Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu). Nosakot

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās

daļas otrajā teikumā sešu mēnešu termiņu, likumdevējs ir

paredzējis, ka gadījumā, ja apstrīdētā norma (akts) personai rada

būtisku pamattiesību aizskārumu, tā nekavējoties vērsīsies

Satversmes tiesā. Ja sešu mēnešu laikā pēc aizskāruma rašanās

persona to nav darījusi, tad aizskārums, visdrīzāk, nav būtisks

(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija

sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 22.3. punktu).

Gadījumos, kad iespējamais pamattiesību aizskārums rodas jau

tiesību normas spēkā stāšanās brīdī vai arī brīdī, kad persona

pirmo reizi nokļūst situācijā, kurā uz to var tikt attiecināta

konkrēta tiesību norma, Satversmes tiesas likuma

19.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā

noteiktais sešu mēnešu termiņš parasti sākas tai pašā brīdī. Ja

persona šo termiņu neievēro, tā zaudē tiesības vērsties

Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas 2013. gada

10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01

22.4. punktu).

12.2. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, tas, ka

ilgstoša tiesību aizskāruma gadījumā termiņš skaitāms nevis no

tiesību aizskāruma sākuma, bet gan no beigu laika, esot atzīstams

par vispārējo tiesību principu. To pamatojot Pieteikuma

iesniedzēji norāda uz piemēriem no Eiropas Cilvēktiesību tiesas

prakses (sk. Pieteikumu iesniedzēju papildu

paskaidrojumus, lietas materiālu 2. sēj.

141.-142. lpp.).

Satversmes tiesas procesā tiek vērtēta tiesību normas

atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Tiesību

normas ir attiecināmas uz nenoteiktu personu loku un regulē

abstraktu situāciju ilgstošā periodā. Tādējādi ikviena tiesību

norma var ilgstoši skart personas tiesības, tomēr tas nenozīmē,

ka noilgums pieteikuma iesniegšanai neiestātos nekad.

Konstitucionālās tiesas procesā īpaša nozīme ir tiesiskās

stabilitātes principam un nepieciešamībai aizsargāt citu personu

tiesisko paļāvību uz normatīvā regulējuma spēkā esamību. Tādējādi

no personas ir sagaidāma aktīva savu tiesību aizsardzība,

apstrīdot tiesību normas konstitucionalitāti uzreiz pēc

aizskāruma rašanās, nevis pēc vairākus gadus ilgušas

bezdarbības.

Ar šādu mērķi 2009. gada 10. decembrī Satversmes

tiesas likums tika papildināts ar 19.3 pantu, kas

attiecībā uz atsevišķām lietu kategorijām nosaka pieteikuma

iesniegšanas termiņus, kuri aprēķināmi no apstrīdētā akta spēkā

stāšanās dienas (sk. likumprojekta Nr. 1445/Lp9

"Grozījumi Satversmes tiesas likumā" anotāciju).

Tādējādi tiesiskās stabilitātes un citu personu tiesiskās

paļāvības aizsardzība normatīvā regulējuma spēkā esamības laikā

uzskatāma par būtisku apstākli, kura dēļ noilguma aprēķināšanas

kārtība Satversmes tiesas procesā var atšķirties no citiem

tiesvedības procesiem.

12.3. Vienlaikus Satversmes tiesa norāda, ka

ikvienā lietā ir jāņem vērā konkrētas lietas apstākļi.

Neviena tiesību norma nepastāv ārpus tiesību sistēmas un

faktiskajiem apstākļiem, kuros tā tiek piemērota

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas

4. punktu). Mainoties vienam tiesību sistēmas elementam

vai objektīviem ārējiem apstākļiem, pastāv iespējamība, ka

tiesību norma, kura iepriekš neaizskāra personas tiesības vai

kuras radītais aizskārums personai šķita maznozīmīgs, konkrētā

brīdī sāk ietekmēt personas pamattiesības tādā veidā, ka liek tai

izjust būtisku aizskārumu. Attiecīgi par pamattiesību aizskāruma

brīdi un atskaites punktu pieteikuma iesniegšanas termiņa

aprēķināšanai var tikt uzskatīts brīdis, kad persona izjutusi

šādu aizskārumu.

Satversmes tiesa atzīst, ka persona ir tiesīga vērsties ar

pieteikumu Satversmes tiesā, sniedzot attiecīgu pamatojumu un

pierādījumus, kas apliecina, ka pēdējo sešu mēnešu laikā pirms

pieteikuma iesniegšanas ir konstatējamas objektīvas tiesisko vai

faktisko apstākļu izmaiņas, kuru dēļ persona izjūt no konkrētas

tiesību normas izrietošu aizskārumu.

Pieteikumu iesniedzēji ir snieguši šādu pamatojumu, norādot,

ka pēdējo sešu mēnešu laikā pirms pieteikuma iesniegšanas spēkā

stājušies Noteikumi Nr. 451, ar kuriem samazinātas tiesu

izpildītāju amata atlīdzības takses. Var piekrist Pieteikumu

iesniedzēju paustajam viedoklim, ka šādas izmaiņas ietekmē arī

tiesu izpildītāju iespējas segt dažādus izdevumus piedziņas

lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes

izdevumu segšanas. Tās ir uzskatāmas par objektīvām tiesiskā

regulējuma un faktisko apstākļu izmaiņām, kas attiecas uz visiem

pieteikuma Nr. 170/2012 iesniedzējiem, un var kalpot par

atskaites punktu Satversmes tiesas likuma

19.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā

paredzētā sešu mēnešu termiņa aprēķināšanai.

Līdz ar to pieteikums ir iesniegts,

ievērojot Satversmes tiesas likumā noteikto termiņu.

13. Satversmes 107. pants nosaka:

"Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam

atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu,

kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu

atvaļinājumu." No lietas materiāliem izriet, ka šajā lietā

vērtējama CPL 567. panta trešās daļas atbilstība tieši

Satversmes 107. pantā ietvertajām tiesībām saņemt veiktajam

darbam atbilstošu samaksu.

Ņemot vērā tiesu izpildītāju statusu, nepieciešams izvērtēt,

vai Satversmes 107.pantā garantētās tiesības ir attiecināmas uz

tiesu izpildītājiem.

13.1. Pirmkārt, tiesu izpildītāji bauda visas

Satversmē noteiktās pamattiesības tāpat kā jebkura cita

persona.

Attiecībā uz tiesībām saņemt "veiktajam darbam atbilstošu

samaksu" Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka tai jābūt

samērīgai ar amata atbildību un noslodzi, neatkarības prasībām,

no amata izrietošajiem ierobežojumiem, kā arī amata rangu

konstitucionāli tiesiskajā iekārtā (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2009-12-01 21. punktu). Tomēr Satversmes tiesa

ir arī norādījusi, ka Satversmes 107. pants neuzliek valstij

pienākumu nodrošināt darbinieka vēlmēm atbilstošu darba samaksu

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03

17.2. punktu). Šie apsvērumi jāņem vērā, nosakot darba

samaksu, bet tie per se nenosaka skaidrus juridiskus

kritērijus, kas ļautu personai prasīt konkrēta apmēra atlīdzību

vai arī atlīdzības palielināšanu.

Satversmes 107. pants galvenokārt attiecas uz darba

tiesiskajām attiecībām - tādām attiecībām, kuras uz darba līguma

pamata radušās starp darba ņēmēju un darba devēju un kuras

reglamentē Darba likums (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 21. maija sprieduma lietā

Nr. 2003-23-01 10. punktu). Tomēr minētais

neizslēdz iespēju attiecināt Satversmes 107. pantu arī uz

citām personām, piemēram, tiesnešiem, civildienesta ierēdņiem, kā

arī vēlētām valsts amatpersonām. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

Satversmes 107. pantā noteikts pamattiesību apjoms

nodarbinātības jomā, kas precizēts normatīvajos aktos un

attiecināms uz ikvienu personu, kura strādā algotu darbu

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 8.3. punktu).

Atbilstoši Tiesu izpildītāju likuma 79. pantam tiesu

izpildītāji ir tiesīgi saņemt atlīdzību par katru amata darbību.

Šī norma var tikt vērtēta kā likumdevēja noteiktais

pamatprincips, kas regulē tiesu izpildītāju amata atlīdzības

iekasēšanas kārtību un attiecīgi arī Satversmes 107. pantā

ietverto tiesu izpildītāju pamattiesību realizāciju. Tādējādi

Satversmes 107. pants ir attiecināms arī uz tiesu

izpildītāju tiesībām saņemt atlīdzību par veikto darbu.

13.2. Otrkārt, tiesu izpildītāji ir brīvās

juridiskās profesijas pārstāvji.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2001. gada 27. marta

noteikumu Nr. 150 "Noteikumi par nodokļu maksātāju un

nodokļu maksātāju struktūrvienību reģistrāciju Valsts ieņēmumu

dienestā" 4.1.3. apakšpunktu un likuma "Par valsts

sociālo apdrošināšanu" 1. panta 3. punkta

"k" apakšpunktu tiesu izpildītāji ir

pašnodarbinātas personas, kuras reģistrējas Valsts ieņēmumu

dienestā kā saimnieciskās darbības veicēji. Savukārt Tiesu

izpildītāju likuma 137. panta otrā daļa paredz, ka savā

profesionālajā darbībā tiesu izpildītāji ir finansiāli

patstāvīgi.

Brīvo juridisko profesiju pārstāvji kā finansiāli patstāvīgas

pašnodarbinātās personas paši ir atbildīgi par ienākumu gūšanu,

tostarp rūpējoties arī par personisko izdevumu segšanai

nepieciešamajiem ienākumiem un uzņemoties zināmu finansiālo risku

par savām profesionālajām saistībām. Tomēr jāņem vērā arī tas

apstāklis, ka tiesu izpildītāji nav tiesīgi patvaļīgi noteikt

sniedzamo pakalpojumu takses vai arī vienoties par tām ar

piedzinēju. Tiesas nolēmumu izpildes nodrošināšana ir valsts

pienākums. Līdz ar to tiesu izpildītāju finansiālā patstāvība

neizslēdz valsts pienākumu noteikt kārtību, kādā tiesu

izpildītāji iekasē amata atlīdzību.

13.3. Treškārt, atbilstoši Tiesu izpildītāju

likuma 134. panta pirmajai daļai tiesu izpildītāju

profesionālās darbības (prakses) mērķis nav peļņas gūšana. Tomēr

šo normu nevar interpretēt ārpus sociālās realitātes.

Minētās normas formulējums neizslēdz to, ka tiesu

izpildītājiem ir nepieciešams finansējums prakses uzturēšanai,

darbinieku algošanai, tiesas nolēmumu izpildes nodrošināšanai, kā

arī līdzekļi savu ikdienas izdevumu segšanai. Ja likumdevējs

neparedzētu kārtību, kādā tiesu izpildītāji var gūt tiem

nepieciešamos finanšu līdzekļus, Zvērinātu tiesu izpildītāju

institūta funkcionēšana nebūtu iespējama un tiktu apdraudētas

tiesas procesā iesaistīto personu tiesības uz efektīvu tiesas

nolēmuma izpildi. Tādējādi likumdevējam ir jānosaka kārtība, kādā

tiesu izpildītāji var gūt savai ikdienas darbībai nepieciešamos

līdzekļus un vienlaikus tiktu nodrošinātas arī Satversmes

107. pantā ietvertās pamattiesības.

Līdz ar to Satversmes