92. pants
Tādēļ Saeima uzskata, ka nav konstatējams

Satversmes 107. pantā noteikto pamattiesību aizskārums.

4. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Latvijas Republikas Ministru kabinets, kuru tiesas sēdē

pārstāvēja Tieslietu ministrijas Tiesu sistēmas politikas

departamenta direktore Inita Ilgaža, - nepiekrīt Pieteikumu

iesniedzēju viedoklim un uzskata, ka Noteikumu Nr. 670

8.-12. punkts atbilst Satversmes 64. un

105. pantam.

4.1. Ministru kabinets, pamatojoties uz

apsvērumiem, kas ir līdzīgi Saeimas norādītajiem, pauž viedokli,

ka pieteikums Nr. 170/2012 nav iesniegts Satversmes tiesas

likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā

noteiktajā termiņā. Noteikumi Nr. 670 esot stājušies spēkā

vairāk nekā sešus mēnešus pirms pieteikuma iesniegšanas un visu

pieteikuma Nr. 170/2012 iesniedzēju tiesības aizskarot jau

ilgāk nekā sešus mēnešus. Ministru kabinets pauž neizpratni,

kāpēc tiesu izpildītāju profesijai svarīgi jautājumi netiek

risināti ar Tieslietu padomes starpniecību, jo tās kompetencē

ietilpstot visu ar tiesu sistēmas darbību saistīto jautājumu

risināšana.

4.2. Noteikumi Nr. 670 izdoti, pamatojoties

uz CPL 567. panta ceturtajā daļā noteikto deleģējumu,

saskaņā ar kuru Ministru kabinets nosaka izpildu darbību

veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un maksāšanas kārtību.

Pirms Noteikumu Nr. 670 spēkā stāšanās izpildu darbību

veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un maksāšanas kārtību

regulējuši Ministru kabineta 2004. gada 1. jūnija

noteikumi Nr. 510 "Noteikumi par izpildu darbību

veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un to maksāšanas

kārtību". Tomēr tajos noteiktā izpildu darbību veikšanai

nepieciešamo izdevumu atlīdzināšanas kārtība bijusi ļoti

birokrātiska un smagnēja. Turklāt apstākļos, kad valsts budžeta

līdzekļi bija ļoti ierobežoti, tā neesot spējusi nodrošināt

izdevumu segšanu no valsts budžeta līdzekļiem faktiskajā apmērā

visās konkrēto kategoriju izpildu lietās.

Situācijas risināšanai Ministru kabinets esot pieņēmis

Noteikumus Nr. 670, saskaņā ar kuriem visi tiesu izpildītāji

par katru iecirkni, kurā tie pastāvīgi veic amata pienākumus,

saņem finansējumu kompensācijas veidā un šīs kompensācijas apmērs

tiek noteikts proporcionāli to pārskata perioda ietvaros tiesu

izpildītāja lietvedībā no jauna saņemto izpildu lietu skaitam,

kurās piedzinēji ir atbrīvoti no sprieduma izpildes izdevumu

samaksas. Tādējādi tiekot nodrošināta finansējuma piešķiršana

ikvienam tiesu izpildītājam, vienlaikus nodrošinot lielāku

finansējumu no valsts budžeta līdzekļiem tiem tiesu

izpildītājiem, kuru lietvedībā ir vairāk izpildu lietu, kurās

piedzinējs atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas.

Ministru kabinets uzskata, ka Noteikumu Nr. 670

8.-12. punkts neaizskar Satversmes 105. pantā

nostiprinātās Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības. Kopš

2003. gada tiesu izpildītāji savu darbību veic atbilstoši

brīvās juridiskās profesijas principiem. Tiesu izpildītāju amata

atlīdzības sistēmas reformas ietvaros ar izpildes procesa

nodrošināšanu saistīto izmaksu segšanas slogs esot pārcelts uz

procesā iesaistītajām pusēm. Saskaņā ar sprieduma izpildi

regulējošām tiesību normām sprieduma izpildes izdevumus sedz

parādnieks. Tādējādi tiesu izpildītāji varot piedzīt visus

izdevumus no parādnieka un apstrīdētās normas neradot Satversmes

105. pantā nostiprināto pamattiesību aizskārumu.

Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts nepārkāpjot

likumdevēja deleģējumu un atbilstot Satversmes 64. pantam.

Atbilstoši likumdevēja deleģējumam Ministru kabinets nosaka

apmēru un kārtību, kādā maksājami izpildu darbību veikšanai

nepieciešamie izdevumi. Tajā nav precizētas nedz sedzamo izdevumu

robežas, nedz to noteikšanas kritēriji, nedz arī jebkāda veida

ierobežojumi vai pamatprincipi izdevumu segšanas mehānisma

veidošanai. Šie jautājumi atstāti risināšanai valdības izdotos

normatīvajos aktos. No minētā izrietot secinājums, ka, mainot

valsts budžeta līdzekļu izmaksāšanas kārtību, proti, pārejot no

individuālu avansa pieprasījumu un rēķinu apmaksas sistēmas uz

kompensācijas sistēmu, Noteikumu Nr. 670 8.-12. punktā

nav pārkāpts CPL 567. panta ceturtajā daļā noteiktā

deleģējuma apjoms.

5. Pieaicinātā persona - Tieslietu

ministrija - norāda, ka saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu

sagatavojusi Ministru kabineta atbildes rakstu, tātad pilnībā

pievienojas tajā paustajiem argumentiem, kā arī norāda uz papildu

apsvērumiem.

Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, ar apstrīdētajām normām

netiekot ierobežotas tiesu izpildītāju tiesības saņemt amata

atlīdzību. Tāpat netiekot pārkāptas Satversmes 105. pantā

paredzētās tiesības uz īpašumu, jo izpildu darbību veikšanai

nepieciešamie izdevumi lietās, kurās piedzinējs atbrīvots no

sprieduma izpildes izdevumu samaksas, tiek maksāti kompensācijas

veidā.

Valsts esot izpildījusi savu pienākumu radīt tiesu izpildītāju

darbības strukturālo ietvaru, caur kuru tiekot realizētas arī

viņu tiesības uz materiālo nodrošinājumu. Tiesu izpildītāju

darbības finansēšanas modelis esot veidots tādējādi, lai

nodrošinātu sprieduma izpildi arī tajās lietās, kurās piedzenamās

summas ir nelielas vai arī sekmīgas piedziņas iespējamība ir

maza. Turklāt sekmīgas piedziņas gadījumā lietās, kurās

piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu segšanas,

visus izdevumus varot piedzīt no parādnieka.

Neesot pamata uzskatīt, ka Noteikumu Nr. 670

8.-12. punkts pārkāptu CPL 567. panta ceturtajā

daļā ietvertā deleģējuma apjomu. Likumdevējs esot izdarījis

izvēli, nosakot gadījumus, kādos piedzinējs atbrīvojams no

sprieduma izpildes izdevumu segšanas. Savukārt Ministru kabinetam

esot deleģētas tiesības noteikt kārtību, kādā ar sprieduma

izpildi saistītie izdevumi tiek segti no valsts budžeta. Tādēļ

varot uzskatīt, ka tiesības noteikt šādu kārtību ietver arī tādas

sistēmas izveidi, kurā tiesu izpildītāji saņem kompensāciju,

nevis pilnīgu izdevumu atlīdzinājumu. Līdz ar to Noteikumu

Nr. 670 8.-12. punkts atbilstot Satversmes 64. un

105. pantam.

Tieslietu ministrijas pārstāve - Tiesu sistēmas politikas

departamenta juriskonsulte Evija Timpare - tiesas sēdē atzina, ka

ne visās lietās tiekot segti ar sprieduma izpildi saistītie

izdevumi, taču Noteikumos Nr. 670 ietvertais modelis esot

atzīts par taisnīgāko un atbilstošāko maksāšanas sistēmu, ņemot

vērā Tieslietu ministrijai valsts budžetā pieejamos

līdzekļus.

6. Pieaicinātā persona - Tieslietu padome -

norāda, ka tiesu izpildītāji gan ir institucionāli

pašnodarbinātas personas, tomēr funkcionāli esot uzskatāmi par

tiesu sistēmai piederīgām valsts amatpersonām. Tiesu

izpildītājiem noteiktais pašnodarbināto personu statuss esot

saistāms vienīgi ar valsts izveidoto finansēšanas modeli.

Katras tiesu izpildītājiem uzticētās funkcijas izpilde radot

objektīvi novērtējamas izmaksas, kuru segšanai jāparedz skaidrs

un stabils finansējums no valsts budžeta vai privātpersonu

maksājumiem. No tiesiskā regulējuma izrietot nepārprotama

likumdevēja griba paredzēt finanšu līdzekļus par konkrētu amata

darbību veikšanu.

Konkrētajā gadījumā tiekot ierobežotas tiesu izpildītāju

tiesības saņemt amata atlīdzību lietās, kurās piedzinējs

atbrīvots no izdevumu segšanas. Negūtā amata atlīdzība tiesu

izpildītājiem esot jākompensē no citās izpildu lietās gūtajiem

ienākumiem. Kaut arī šāda "šķērssubsīdija" varētu būt

piemērots līdzeklis visu privātpersonu un it īpaši sociāli

atbalstāmo personu tiesību aizsardzības nodrošināšanai, tomēr tai

vajagot būt samērīgai ar tiesu izpildītāju tiesību ierobežojumiem

un maksājošajiem piedzinējiem uzlikto papildu slogu. Ņemot vērā

to lietu lielo īpatsvaru, kurās piedzinējs ir atbrīvots no

sprieduma izpildes izdevumu segšanas, varot secināt, ka netiek

nodrošināta samērīga visu iesaistīto personu interešu ievērošana.

Apstrīdētās normas apdraudot tiesu izpildītāju prakses

stabilitāti un efektīvas tiesu spriedumu izpildes iespējas.

7. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs, kuru tiesas sēdē pārstāvēja Tiesībsarga biroja

Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas juriskonsulte

Monta Tīģere, - uzskata, ka algota darba veikšana ir būtiskākais

kritērijs, pēc kura tiek noteikts, vai persona ir apveltīta ar

Satversmes 107. pantā nostiprinātajām tiesībām. Tomēr neesot

izslēdzama arī atsevišķu pašnodarbināto personu ietveršana

Satversmes 107. panta subjektu lokā, jo īpaši tad, ja šīs

personas, neraugoties uz savu tiesisko statusu un darba

patstāvību, veic noteiktas funkcijas valsts interesēs, to darbību

reglamentē likums un tās savā darbībā pielīdzināmas valsts

amatpersonām. Tādējādi Satversmes 107. pantā ietvertās

pamattiesības esot attiecināmas arī uz tiesu izpildītājiem.

Kaut arī lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma

izpildes izdevumu segšanas, attiecīgos izdevumus varot piedzīt no

parādnieka, tomēr ļoti daudzās šādās lietās piedziņa neesot

iespējama. Turklāt atsevišķos gadījumos tiesiskais regulējums

šādu iespēju nemaz neparedzot un tiesu izpildītāji esot spiesti

veikt darbu bez atlīdzības. Taisnīgu atlīdzību par tiesu

izpildītāju veiktajām amata darbībām varot nodrošināt, ne vien

paredzot atlīdzību par katru amata darbību, bet arī ar

alternatīviem mehānismiem (šķērssubsīdiju princips). Tomēr šādiem

līdzekļiem vajagot būt efektīviem un vienlīdz pieejamiem visiem

tiesu izpildītājiem neatkarīgi no prakses vietas.

CPL 567. panta trešajā daļā noteiktajam pamattiesību

ierobežojumam neesot konstatējams leģitīms mērķis, un tādēļ šī

norma esot atzīstama par neatbilstošu Satversmes

107. pantam.

Noteikumu Nr. 670 8.-12. punktā ietvertā regulējuma

mērķis esot nevis pilnībā atlīdzināt tiesu izpildītājiem izpildu

darbību veikšanai nepieciešamos izdevumus, bet tikai daļēji tos

kompensēt. Tādējādi tiekot radītas situācijas, kad pārējos ar

tiesas sprieduma izpildi saistītos izdevumus tiesu izpildītāji ir

spiesti segt no saviem ienākumiem. Līdz ar to tiekot aizskartas

Satversmes 105. pantā ietvertās Pieteikuma iesniedzēju

pamattiesības.

Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts esot pieņemts ar

mērķi taupīt valsts budžeta līdzekļus un nodrošināt taisnīgu

līdzekļu sadali starp visiem tiesu izpildītājiem. Tomēr, ņemot

vērā, ka Noteikumi Nr. 670 pieņemti 2011. gada

30. augustā, respektīvi, laikā, kad valsts piedzīvoja

ekonomisko augšupeju, esot apšaubāms tas, vai šādi apsvērumi var

tikt atzīti par pamattiesību ierobežojuma leģitīmu mērķi. Turklāt

šādu mērķi būtu iespējams sasniegt, izmantojot citus, saudzīgākus

līdzekļus, citastarp nodrošinot to, ka tiesu izpildītāji tiek

iekļauti to institūciju un amatpersonu lokā, kurām valsts

deleģētu funkciju izpildei informācija no valsts nozīmes

publiskajiem reģistriem ir pieejama bez maksas. Tādējādi

Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts esot atzīstams par

neatbilstošu Satversmes 105. pantam.

Tiesībsargs pauž viedokli, ka Ministru kabineta tiesības

noteikt ar sprieduma izpildi saistīto izdevumu maksāšanas kārtību

primāri vērtējamas kā tiesības noteikt procesuālo kārtību un

nevar ietvert materiālas normas, kas ierobežotu pamattiesības.

Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts esot pieņemts,

pamatojoties uz CPL 567. panta ceturtajā daļā un

620.10 panta otrajā daļā ietverto deleģējumu.

Vērtējot Ministru kabineta pieņemtā akta saturu, secināms, ka

tajā ietverts ne vien procesuālais regulējums, bet arī materiālo

tiesību normas, kas samazina tiesu izpildītājiem atlīdzināmo

izdevumu apmēru. Tādējādi Noteikumi Nr. 670 neatbilstot

Civilprocesa likumā ietvertajam deleģējumam un Satversmes

64. pantam.

Attiecībā uz Satversmes tiesas likuma

19.2 panta ceturtajā daļā paredzētā sešu mēnešu

termiņa ievērošanu Tiesībsargs pauž viedokli, ka Pieteikuma

iesniedzēju pamattiesību aizskārums turpinoties visu laiku, tāpēc

sešu mēnešu termiņš esot skaitāms no dienas, kad viņu lietvedībā

nonākusi nevis pirmā, bet gan pēdējā izpildu lieta, kurā

piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu

segšanas.

8. Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu

tiesu izpildītāju padome (turpmāk - tiesu izpildītāju

padome), kuru tiesas sēdē pārstāvēja tiesu izpildītāju padomes

priekšsēdētājs Andris Spore, - norāda, ka, izveidojot tiesu

izpildītāju profesiju kā brīvo juridisko profesiju, valstij bija

jāparedz mehānisms, kas ne vien juridiski, bet arī praktiski

nodrošinātu šīs profesijas pastāvēšanai un tai deleģēto valsts

funkciju efektīvai īstenošanai nepieciešamo finansējumu. Taču

apstrīdētās normas neparedzot tiesu izpildītājiem atlīdzību par

veikto darbu un izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu

pilnīgu kompensāciju gadījumos, kad piedzinējs ir atbrīvots no

sprieduma izpildes izdevumu samaksas. Pēc tiesu izpildītāju

padomes ieskata, tas, ka valsts gadījumos, kad piedzinējs ir

atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas, savu pienākumu

finansēt sprieduma izpildi pārlikusi uz tiesu izpildītājiem,

veidojot pretrunu ar Satversmē garantētajām pamattiesībām. Proti,

šādos gadījumos, kad atbilstoši CPL 567. panta trešajai

daļai tiesu izpildītājiem nav paredzēta amata atlīdzība, tiekot

pārkāptas viņiem Satversmes 107. pantā noteiktās tiesības

saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu. Savukārt tas, ka

tiesu izpildītājiem ir jāiegulda personiskie līdzekļi, lai segtu

faktiskos sprieduma izpildes izdevumus daļā, kurā tos nesedz

valsts izmaksātā kompensācija, veidojot Satversmes

105. pantā garantēto īpašuma tiesību aizskārumu.

Problēmas netiekot atrisinātas arī ar Civilprocesa likumā

noteiktajām tiesībām piedzīt sprieduma izpildes izdevumus no

parādnieka, jo atsevišķos gadījumos tiesiskais regulējums šādas

tiesības nemaz neparedzot, turklāt tiesības piedzīt sprieduma

izpildes izdevumus no parādnieka vēl nenozīmējot, ka tās

iespējams īstenot arī praksē. Valsts esot noteikusi augstu

slieksni īpašumam, uz kuru nevar vērst piedziņu, tādējādi tiesu

izpildītāju darbības efektivitāte esot atkarīga ne tikai no viņa

zināšanām, uzcītības un citām personiskajām īpašībām, bet

galvenokārt no apstākļiem, kurus tas nevar ietekmēt, tādiem kā,

piemēram, jau minētais parādnieka mantiskais stāvoklis un izpildu

darbību tiesiskais regulējums.

Tiesu izpildītāju padome norāda, ka iepriekš bija pieejami

daži šķērssubsīdiju avoti (procenti no kredītiestāžu depozīta

kontos esošo naudas līdzekļu glabāšanas, lielāka apmēra amata

atlīdzības takses), bet pēc Tieslietu ministrijas iniciatīvas tie

esot likvidēti. Turklāt šķērssubsīdiju sistēma neesot taisnīga

pret tām personām, kurām saskaņā ar to uzlikts pienākums maksāt

ne tikai par saņemto pakalpojumu, bet arī par pakalpojumu, kas

tiek sniegts citām personām, kuras no maksāšanas ir atbrīvotas.

Līdz ar to tiesu izpildītāju padome uzskata, ka regulējums, kas

tiesu izpildītājiem uzliek pienākumu veikt tiesas nolēmumu

izpildi bez atlīdzības un vienlaikus nenodrošina atlīdzību par

amata darbībām ar alternatīviem mehānismiem, nevar būt

ilgtspējīgs un taisnīgs.

CPL 567. panta trešajā daļā neesot paredzēts, ka no

valsts budžeta līdzekļiem būtu atlīdzināmi izpildu darbību

veikšanai nepieciešamie izdevumi nepilnā apmērā vai tikai

atsevišķi izdevumi izlases veidā. Tiesas sēdē tiesu izpildītāju

padomes priekšsēdētājs A. Spore norādīja, ka dažādās tiesu

izpildītāju prakses vietās, īpaši ārpus Rīgas esošajos tiesu

izpildītāju iecirkņos, finansiālais stāvoklis esot ļoti

atšķirīgs. Šāda situācija varot apdraudēt tiesas nolēmumu

izpildes kvalitāti.

9. Pieaicinātā persona - bijušais Latvijas

Republikas Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, zvērināts

advokāts Linards Muciņš - pauda viedokli, ka tiesu

izpildītāji, būdami neatkarīgs tiesu varai piederīgs izpildu

orgāns un valsts publiskas amatpersonas, reizē darbojas arī kā

brīvās juridiskās profesijas pārstāvji. Tādējādi tiesu

izpildītājiem esot tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošo

samaksu saskaņā ar Satversmes 107. pantā noteikto. Ja valsts

nolēmusi samazināt takses mazturīgajām personām vai veikusi

pasākumus kādas mazāk aizsargātas sociālās grupas aizsardzībai,

tad šis samazinājums esot attiecīgi kompensējams no valsts

budžeta.

Paredzot tiesu izpildītāju amata atlīdzību takses formā,

valstij esot jāvadās pēc noteiktiem kritērijiem. Pirmkārt, šīm

taksēm esot jāatspoguļo sniegtās juridiskās palīdzības raksturs,

reālie izdevumi, laika patēriņš un iespējamais risks. Otrkārt,

takses esot jānosaka atbilstoši sociālajam taisnīgumam, proti,

samazinot amata atlīdzību par mazajām piedziņas summām vai

sociāli sensitīvos gadījumos, šim samazinājumam jātiek

kompensētam, palielinot atlīdzību par lielajām piedziņas summām.

Treškārt, valsts varot uzdot tiesu izpildītājiem sniegt juridisko

palīdzību likumā noteiktām personu grupām, atbrīvojot tās no

izdevumu segšanas vai samazinot takšu apmēru. Tomēr valstij esot

pienākums segt visu ar šo samazinājumu radīto finansiālo

iztrūkumu, nevis tikai tiešos izdevumus, jo citādi valsts

noteiktās takses neatbilstu pirmajos divos punktos minētajām

prasībām.

Nenozīmīgās ikmēneša kompensācijas summas liecinot, ka

Satversmes 107. pants attiecībā uz tiesu izpildītājiem

netiek ievērots, jo brīvās juridiskās profesijas amatpersonām

būtu jāsaņem ne tikai veiktajam darbam atbilstoša samaksa, bet

arī atlīdzība par visiem biroja uzturēšanai un piedziņas

veikšanai nepieciešamajiem izdevumiem. Tādējādi tiesas spriedumu

izpilde faktiski tiekot nodrošināta uz tiesu izpidlītāju īpašuma

rēķina. Ņemot vērā pieteikumā norādīto izpildu lietu apjomu un

izmaksājamās niecīgās kompensācijas summas, spēkā esošā kārtība

aizskarot Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz

īpašumu. Neesot pamata uzskatīt, ka ar ienākumiem no vienām

izpildu lietām, būtu jāsubsidē sprieduma izpildes veikšana citās

lietās.

Secinājumu

daļa

10. No lietas materiāliem izriet, ka lietas

dalībniekiem ir atšķirīgi viedokļi par iespēju turpināt

tiesvedību šajā lietā. Saeima un Ministru kabinets uzskata, ka

lietā izvērtējamie jautājumi nevarot tikt izskatīti

konstitucionālās sūdzības kārtībā, turklāt Pieteikumu iesniedzēji

esot vērsušies Satversmes tiesā, neievērojot pieteikuma

iesniegšanas termiņu. Savukārt Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka

Tieslietu padomes tiesības risināt ar tiesu sistēmu saistītos

jautājumus pašas par sevi nevarot izslēgt Pieteikumu iesniedzēju

tiesības vērsties Satversmes tiesā savu pamattiesību

aizsardzībai, bet procesuālie termiņi nevarot tikt rēķināti no

apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīža.

Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka procesuāla rakstura

jautājumi par tiesvedības izbeigšanu parasti apskatāmi pirms

tiesību normas konstitucionalitātes izvērtēšanas pēc būtības

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01

11. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms

izvērtēs lietas dalībnieku argumentus par nepieciešamību un

iespēju turpināt lietas izskatīšanu Satversmes tiesas

procesā.

11. Saeima norāda, ka tiesas nolēmumu izpilde kā

būtisks personas tiesību uz taisnīgu tiesu elements kopsakarā ar

tiesu izpildītāju atlīdzības jautājumu analizējama saistībā ar

Satversmes 83. un 92. pantu. Šādā kontekstā vērtējama

arī CPL 567. panta trešās daļas atbilstība Satversmei. Tādēļ

neesot pamata apstrīdēto normu vērtēt saistībā ar Satversmes

107. pantā ietverto pamattiesību aizskārumu. Turklāt

jautājums par tiesu izpildītāju atlīdzības sistēmas atbilstību

Satversmes 83. un 92. pantam esot vērtējams kā strīds

starp valsts varas atzariem un kā tāds varētu tikt vērtēts

vienīgi pēc Tieslietu padomes iesniegta pieteikuma, nevis

konstitucionālās sūdzības kārtībā (sk. Saeimas atbildes

rakstu lietas materiālu 127. lpp.).

11.1 Satversmes 83. pants paredz: "Tiesneši

ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti."

Saeima, atsaucoties uz Satversmes tiesas lietu

Nr. 2011-10-01, norāda, ka Tieslietu padome pārstāv ne vien

tiesu intereses, bet arī tiesu varai piederīgo personu

intereses.

Saeima pamatoti norāda, ka Satversmes tiesa minētajā lietā

Satversmes 83. panta kontekstā vērtēja ne vien tiesnešu, bet

arī prokuroru atlīdzības sistēmu. Tomēr lēmumā par tiesvedības

izbeigšanu ir norādīts, ka šāda rīcība pamatota vienīgi ar paša

likumdevēja izvēli piesaistīt prokuroru algas tiesnešu algām.

Minētajā lietā apstrīdētās normas tika vērtētas, balstoties uz

tiesnešiem paredzētajām garantijām, savukārt uz prokuroriem tās

attiecināja, ievērojot likumdevēja noteikto tiesnešu un prokuroru

atlīdzības sasaisti (sk. Satversmes tiesas

2012. gada 28. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2011-10-01 23. punktu).

Satversmes 83. pants expressis verbis attiecas

vienīgi uz tiesnešiem, nevis uz visu tiesu varu. Kaut arī tiesu

izpildītāji ir tiesu sistēmai piederīgas personas, kuras savā

amata darbībā ir neatkarīgas un pakļautas vienīgi likumam, tomēr

atšķirībā no tiesnešiem viņi nespriež tiesu un Satversmes