92. punktsTādēļ Saeima uzskata, ka nav konstatējams

Tādēļ Saeima uzskata, ka nav konstatējams

1Satversmes 107. pantā noteikto pamattiesību aizskārums.

24. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

3Latvijas Republikas Ministru kabinets, kuru tiesas sēdē

4pārstāvēja Tieslietu ministrijas Tiesu sistēmas politikas

5departamenta direktore Inita Ilgaža, - nepiekrīt Pieteikumu

6iesniedzēju viedoklim un uzskata, ka Noteikumu Nr. 670

78.-12. punkts atbilst Satversmes 64. un

8105. pantam.

94.1. Ministru kabinets, pamatojoties uz

10apsvērumiem, kas ir līdzīgi Saeimas norādītajiem, pauž viedokli,

11ka pieteikums Nr. 170/2012 nav iesniegts Satversmes tiesas

12likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā

13noteiktajā termiņā. Noteikumi Nr. 670 esot stājušies spēkā

14vairāk nekā sešus mēnešus pirms pieteikuma iesniegšanas un visu

15pieteikuma Nr. 170/2012 iesniedzēju tiesības aizskarot jau

16ilgāk nekā sešus mēnešus. Ministru kabinets pauž neizpratni,

17kāpēc tiesu izpildītāju profesijai svarīgi jautājumi netiek

18risināti ar Tieslietu padomes starpniecību, jo tās kompetencē

19ietilpstot visu ar tiesu sistēmas darbību saistīto jautājumu

20risināšana.

214.2. Noteikumi Nr. 670 izdoti, pamatojoties

22uz CPL 567. panta ceturtajā daļā noteikto deleģējumu,

23saskaņā ar kuru Ministru kabinets nosaka izpildu darbību

24veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un maksāšanas kārtību.

25Pirms Noteikumu Nr. 670 spēkā stāšanās izpildu darbību

26veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un maksāšanas kārtību

27regulējuši Ministru kabineta 2004. gada 1. jūnija

28noteikumi Nr. 510 "Noteikumi par izpildu darbību

29veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un to maksāšanas

30kārtību". Tomēr tajos noteiktā izpildu darbību veikšanai

31nepieciešamo izdevumu atlīdzināšanas kārtība bijusi ļoti

32birokrātiska un smagnēja. Turklāt apstākļos, kad valsts budžeta

33līdzekļi bija ļoti ierobežoti, tā neesot spējusi nodrošināt

34izdevumu segšanu no valsts budžeta līdzekļiem faktiskajā apmērā

35visās konkrēto kategoriju izpildu lietās.

36Situācijas risināšanai Ministru kabinets esot pieņēmis

37Noteikumus Nr. 670, saskaņā ar kuriem visi tiesu izpildītāji

38par katru iecirkni, kurā tie pastāvīgi veic amata pienākumus,

39saņem finansējumu kompensācijas veidā un šīs kompensācijas apmērs

40tiek noteikts proporcionāli to pārskata perioda ietvaros tiesu

41izpildītāja lietvedībā no jauna saņemto izpildu lietu skaitam,

42kurās piedzinēji ir atbrīvoti no sprieduma izpildes izdevumu

43samaksas. Tādējādi tiekot nodrošināta finansējuma piešķiršana

44ikvienam tiesu izpildītājam, vienlaikus nodrošinot lielāku

45finansējumu no valsts budžeta līdzekļiem tiem tiesu

46izpildītājiem, kuru lietvedībā ir vairāk izpildu lietu, kurās

47piedzinējs atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas.

48Ministru kabinets uzskata, ka Noteikumu Nr. 670

498.-12. punkts neaizskar Satversmes 105. pantā

50nostiprinātās Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības. Kopš

512003. gada tiesu izpildītāji savu darbību veic atbilstoši

52brīvās juridiskās profesijas principiem. Tiesu izpildītāju amata

53atlīdzības sistēmas reformas ietvaros ar izpildes procesa

54nodrošināšanu saistīto izmaksu segšanas slogs esot pārcelts uz

55procesā iesaistītajām pusēm. Saskaņā ar sprieduma izpildi

56regulējošām tiesību normām sprieduma izpildes izdevumus sedz

57parādnieks. Tādējādi tiesu izpildītāji varot piedzīt visus

58izdevumus no parādnieka un apstrīdētās normas neradot Satversmes

59105. pantā nostiprināto pamattiesību aizskārumu.

60Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts nepārkāpjot

61likumdevēja deleģējumu un atbilstot Satversmes 64. pantam.

62Atbilstoši likumdevēja deleģējumam Ministru kabinets nosaka

63apmēru un kārtību, kādā maksājami izpildu darbību veikšanai

64nepieciešamie izdevumi. Tajā nav precizētas nedz sedzamo izdevumu

65robežas, nedz to noteikšanas kritēriji, nedz arī jebkāda veida

66ierobežojumi vai pamatprincipi izdevumu segšanas mehānisma

67veidošanai. Šie jautājumi atstāti risināšanai valdības izdotos

68normatīvajos aktos. No minētā izrietot secinājums, ka, mainot

69valsts budžeta līdzekļu izmaksāšanas kārtību, proti, pārejot no

70individuālu avansa pieprasījumu un rēķinu apmaksas sistēmas uz

71kompensācijas sistēmu, Noteikumu Nr. 670 8.-12. punktā

72nav pārkāpts CPL 567. panta ceturtajā daļā noteiktā

73deleģējuma apjoms.

745. Pieaicinātā persona - Tieslietu

75ministrija - norāda, ka saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu

76sagatavojusi Ministru kabineta atbildes rakstu, tātad pilnībā

77pievienojas tajā paustajiem argumentiem, kā arī norāda uz papildu

78apsvērumiem.

79Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, ar apstrīdētajām normām

80netiekot ierobežotas tiesu izpildītāju tiesības saņemt amata

81atlīdzību. Tāpat netiekot pārkāptas Satversmes 105. pantā

82paredzētās tiesības uz īpašumu, jo izpildu darbību veikšanai

83nepieciešamie izdevumi lietās, kurās piedzinējs atbrīvots no

84sprieduma izpildes izdevumu samaksas, tiek maksāti kompensācijas

85veidā.

86Valsts esot izpildījusi savu pienākumu radīt tiesu izpildītāju

87darbības strukturālo ietvaru, caur kuru tiekot realizētas arī

88viņu tiesības uz materiālo nodrošinājumu. Tiesu izpildītāju

89darbības finansēšanas modelis esot veidots tādējādi, lai

90nodrošinātu sprieduma izpildi arī tajās lietās, kurās piedzenamās

91summas ir nelielas vai arī sekmīgas piedziņas iespējamība ir

92maza. Turklāt sekmīgas piedziņas gadījumā lietās, kurās

93piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu segšanas,

94visus izdevumus varot piedzīt no parādnieka.

95Neesot pamata uzskatīt, ka Noteikumu Nr. 670

968.-12. punkts pārkāptu CPL 567. panta ceturtajā

97daļā ietvertā deleģējuma apjomu. Likumdevējs esot izdarījis

98izvēli, nosakot gadījumus, kādos piedzinējs atbrīvojams no

99sprieduma izpildes izdevumu segšanas. Savukārt Ministru kabinetam

100esot deleģētas tiesības noteikt kārtību, kādā ar sprieduma

101izpildi saistītie izdevumi tiek segti no valsts budžeta. Tādēļ

102varot uzskatīt, ka tiesības noteikt šādu kārtību ietver arī tādas

103sistēmas izveidi, kurā tiesu izpildītāji saņem kompensāciju,

104nevis pilnīgu izdevumu atlīdzinājumu. Līdz ar to Noteikumu

105Nr. 670 8.-12. punkts atbilstot Satversmes 64. un

106105. pantam.

107Tieslietu ministrijas pārstāve - Tiesu sistēmas politikas

108departamenta juriskonsulte Evija Timpare - tiesas sēdē atzina, ka

109ne visās lietās tiekot segti ar sprieduma izpildi saistītie

110izdevumi, taču Noteikumos Nr. 670 ietvertais modelis esot

111atzīts par taisnīgāko un atbilstošāko maksāšanas sistēmu, ņemot

112vērā Tieslietu ministrijai valsts budžetā pieejamos

113līdzekļus.

1146. Pieaicinātā persona - Tieslietu padome -

115norāda, ka tiesu izpildītāji gan ir institucionāli

116pašnodarbinātas personas, tomēr funkcionāli esot uzskatāmi par

117tiesu sistēmai piederīgām valsts amatpersonām. Tiesu

118izpildītājiem noteiktais pašnodarbināto personu statuss esot

119saistāms vienīgi ar valsts izveidoto finansēšanas modeli.

120Katras tiesu izpildītājiem uzticētās funkcijas izpilde radot

121objektīvi novērtējamas izmaksas, kuru segšanai jāparedz skaidrs

122un stabils finansējums no valsts budžeta vai privātpersonu

123maksājumiem. No tiesiskā regulējuma izrietot nepārprotama

124likumdevēja griba paredzēt finanšu līdzekļus par konkrētu amata

125darbību veikšanu.

126Konkrētajā gadījumā tiekot ierobežotas tiesu izpildītāju

127tiesības saņemt amata atlīdzību lietās, kurās piedzinējs

128atbrīvots no izdevumu segšanas. Negūtā amata atlīdzība tiesu

129izpildītājiem esot jākompensē no citās izpildu lietās gūtajiem

130ienākumiem. Kaut arī šāda "šķērssubsīdija" varētu būt

131piemērots līdzeklis visu privātpersonu un it īpaši sociāli

132atbalstāmo personu tiesību aizsardzības nodrošināšanai, tomēr tai

133vajagot būt samērīgai ar tiesu izpildītāju tiesību ierobežojumiem

134un maksājošajiem piedzinējiem uzlikto papildu slogu. Ņemot vērā

135to lietu lielo īpatsvaru, kurās piedzinējs ir atbrīvots no

136sprieduma izpildes izdevumu segšanas, varot secināt, ka netiek

137nodrošināta samērīga visu iesaistīto personu interešu ievērošana.

138Apstrīdētās normas apdraudot tiesu izpildītāju prakses

139stabilitāti un efektīvas tiesu spriedumu izpildes iespējas.

1407. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

141tiesībsargs, kuru tiesas sēdē pārstāvēja Tiesībsarga biroja

142Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas juriskonsulte

143Monta Tīģere, - uzskata, ka algota darba veikšana ir būtiskākais

144kritērijs, pēc kura tiek noteikts, vai persona ir apveltīta ar

145Satversmes 107. pantā nostiprinātajām tiesībām. Tomēr neesot

146izslēdzama arī atsevišķu pašnodarbināto personu ietveršana

147Satversmes 107. panta subjektu lokā, jo īpaši tad, ja šīs

148personas, neraugoties uz savu tiesisko statusu un darba

149patstāvību, veic noteiktas funkcijas valsts interesēs, to darbību

150reglamentē likums un tās savā darbībā pielīdzināmas valsts

151amatpersonām. Tādējādi Satversmes 107. pantā ietvertās

152pamattiesības esot attiecināmas arī uz tiesu izpildītājiem.

153Kaut arī lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma

154izpildes izdevumu segšanas, attiecīgos izdevumus varot piedzīt no

155parādnieka, tomēr ļoti daudzās šādās lietās piedziņa neesot

156iespējama. Turklāt atsevišķos gadījumos tiesiskais regulējums

157šādu iespēju nemaz neparedzot un tiesu izpildītāji esot spiesti

158veikt darbu bez atlīdzības. Taisnīgu atlīdzību par tiesu

159izpildītāju veiktajām amata darbībām varot nodrošināt, ne vien

160paredzot atlīdzību par katru amata darbību, bet arī ar

161alternatīviem mehānismiem (šķērssubsīdiju princips). Tomēr šādiem

162līdzekļiem vajagot būt efektīviem un vienlīdz pieejamiem visiem

163tiesu izpildītājiem neatkarīgi no prakses vietas.

164CPL 567. panta trešajā daļā noteiktajam pamattiesību

165ierobežojumam neesot konstatējams leģitīms mērķis, un tādēļ šī

166norma esot atzīstama par neatbilstošu Satversmes

167107. pantam.

168Noteikumu Nr. 670 8.-12. punktā ietvertā regulējuma

169mērķis esot nevis pilnībā atlīdzināt tiesu izpildītājiem izpildu

170darbību veikšanai nepieciešamos izdevumus, bet tikai daļēji tos

171kompensēt. Tādējādi tiekot radītas situācijas, kad pārējos ar

172tiesas sprieduma izpildi saistītos izdevumus tiesu izpildītāji ir

173spiesti segt no saviem ienākumiem. Līdz ar to tiekot aizskartas

174Satversmes 105. pantā ietvertās Pieteikuma iesniedzēju

175pamattiesības.

176Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts esot pieņemts ar

177mērķi taupīt valsts budžeta līdzekļus un nodrošināt taisnīgu

178līdzekļu sadali starp visiem tiesu izpildītājiem. Tomēr, ņemot

179vērā, ka Noteikumi Nr. 670 pieņemti 2011. gada

18030. augustā, respektīvi, laikā, kad valsts piedzīvoja

181ekonomisko augšupeju, esot apšaubāms tas, vai šādi apsvērumi var

182tikt atzīti par pamattiesību ierobežojuma leģitīmu mērķi. Turklāt

183šādu mērķi būtu iespējams sasniegt, izmantojot citus, saudzīgākus

184līdzekļus, citastarp nodrošinot to, ka tiesu izpildītāji tiek

185iekļauti to institūciju un amatpersonu lokā, kurām valsts

186deleģētu funkciju izpildei informācija no valsts nozīmes

187publiskajiem reģistriem ir pieejama bez maksas. Tādējādi

188Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts esot atzīstams par

189neatbilstošu Satversmes 105. pantam.

190Tiesībsargs pauž viedokli, ka Ministru kabineta tiesības

191noteikt ar sprieduma izpildi saistīto izdevumu maksāšanas kārtību

192primāri vērtējamas kā tiesības noteikt procesuālo kārtību un

193nevar ietvert materiālas normas, kas ierobežotu pamattiesības.

194Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts esot pieņemts,

195pamatojoties uz CPL 567. panta ceturtajā daļā un

196620.10 panta otrajā daļā ietverto deleģējumu.

197Vērtējot Ministru kabineta pieņemtā akta saturu, secināms, ka

198tajā ietverts ne vien procesuālais regulējums, bet arī materiālo

199tiesību normas, kas samazina tiesu izpildītājiem atlīdzināmo

200izdevumu apmēru. Tādējādi Noteikumi Nr. 670 neatbilstot

201Civilprocesa likumā ietvertajam deleģējumam un Satversmes

20264. pantam.

203Attiecībā uz Satversmes tiesas likuma

20419.2 panta ceturtajā daļā paredzētā sešu mēnešu

205termiņa ievērošanu Tiesībsargs pauž viedokli, ka Pieteikuma

206iesniedzēju pamattiesību aizskārums turpinoties visu laiku, tāpēc

207sešu mēnešu termiņš esot skaitāms no dienas, kad viņu lietvedībā

208nonākusi nevis pirmā, bet gan pēdējā izpildu lieta, kurā

209piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu

210segšanas.

2118. Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu

212tiesu izpildītāju padome (turpmāk - tiesu izpildītāju

213padome), kuru tiesas sēdē pārstāvēja tiesu izpildītāju padomes

214priekšsēdētājs Andris Spore, - norāda, ka, izveidojot tiesu

215izpildītāju profesiju kā brīvo juridisko profesiju, valstij bija

216jāparedz mehānisms, kas ne vien juridiski, bet arī praktiski

217nodrošinātu šīs profesijas pastāvēšanai un tai deleģēto valsts

218funkciju efektīvai īstenošanai nepieciešamo finansējumu. Taču

219apstrīdētās normas neparedzot tiesu izpildītājiem atlīdzību par

220veikto darbu un izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu

221pilnīgu kompensāciju gadījumos, kad piedzinējs ir atbrīvots no

222sprieduma izpildes izdevumu samaksas. Pēc tiesu izpildītāju

223padomes ieskata, tas, ka valsts gadījumos, kad piedzinējs ir

224atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas, savu pienākumu

225finansēt sprieduma izpildi pārlikusi uz tiesu izpildītājiem,

226veidojot pretrunu ar Satversmē garantētajām pamattiesībām. Proti,

227šādos gadījumos, kad atbilstoši CPL 567. panta trešajai

228daļai tiesu izpildītājiem nav paredzēta amata atlīdzība, tiekot

229pārkāptas viņiem Satversmes 107. pantā noteiktās tiesības

230saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu. Savukārt tas, ka

231tiesu izpildītājiem ir jāiegulda personiskie līdzekļi, lai segtu

232faktiskos sprieduma izpildes izdevumus daļā, kurā tos nesedz

233valsts izmaksātā kompensācija, veidojot Satversmes

234105. pantā garantēto īpašuma tiesību aizskārumu.

235Problēmas netiekot atrisinātas arī ar Civilprocesa likumā

236noteiktajām tiesībām piedzīt sprieduma izpildes izdevumus no

237parādnieka, jo atsevišķos gadījumos tiesiskais regulējums šādas

238tiesības nemaz neparedzot, turklāt tiesības piedzīt sprieduma

239izpildes izdevumus no parādnieka vēl nenozīmējot, ka tās

240iespējams īstenot arī praksē. Valsts esot noteikusi augstu

241slieksni īpašumam, uz kuru nevar vērst piedziņu, tādējādi tiesu

242izpildītāju darbības efektivitāte esot atkarīga ne tikai no viņa

243zināšanām, uzcītības un citām personiskajām īpašībām, bet

244galvenokārt no apstākļiem, kurus tas nevar ietekmēt, tādiem kā,

245piemēram, jau minētais parādnieka mantiskais stāvoklis un izpildu

246darbību tiesiskais regulējums.

247Tiesu izpildītāju padome norāda, ka iepriekš bija pieejami

248daži šķērssubsīdiju avoti (procenti no kredītiestāžu depozīta

249kontos esošo naudas līdzekļu glabāšanas, lielāka apmēra amata

250atlīdzības takses), bet pēc Tieslietu ministrijas iniciatīvas tie

251esot likvidēti. Turklāt šķērssubsīdiju sistēma neesot taisnīga

252pret tām personām, kurām saskaņā ar to uzlikts pienākums maksāt

253ne tikai par saņemto pakalpojumu, bet arī par pakalpojumu, kas

254tiek sniegts citām personām, kuras no maksāšanas ir atbrīvotas.

255Līdz ar to tiesu izpildītāju padome uzskata, ka regulējums, kas

256tiesu izpildītājiem uzliek pienākumu veikt tiesas nolēmumu

257izpildi bez atlīdzības un vienlaikus nenodrošina atlīdzību par

258amata darbībām ar alternatīviem mehānismiem, nevar būt

259ilgtspējīgs un taisnīgs.

260CPL 567. panta trešajā daļā neesot paredzēts, ka no

261valsts budžeta līdzekļiem būtu atlīdzināmi izpildu darbību

262veikšanai nepieciešamie izdevumi nepilnā apmērā vai tikai

263atsevišķi izdevumi izlases veidā. Tiesas sēdē tiesu izpildītāju

264padomes priekšsēdētājs A. Spore norādīja, ka dažādās tiesu

265izpildītāju prakses vietās, īpaši ārpus Rīgas esošajos tiesu

266izpildītāju iecirkņos, finansiālais stāvoklis esot ļoti

267atšķirīgs. Šāda situācija varot apdraudēt tiesas nolēmumu

268izpildes kvalitāti.

2699. Pieaicinātā persona - bijušais Latvijas

270Republikas Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, zvērināts

271advokāts Linards Muciņš - pauda viedokli, ka tiesu

272izpildītāji, būdami neatkarīgs tiesu varai piederīgs izpildu

273orgāns un valsts publiskas amatpersonas, reizē darbojas arī kā

274brīvās juridiskās profesijas pārstāvji. Tādējādi tiesu

275izpildītājiem esot tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošo

276samaksu saskaņā ar Satversmes 107. pantā noteikto. Ja valsts

277nolēmusi samazināt takses mazturīgajām personām vai veikusi

278pasākumus kādas mazāk aizsargātas sociālās grupas aizsardzībai,

279tad šis samazinājums esot attiecīgi kompensējams no valsts

280budžeta.

281Paredzot tiesu izpildītāju amata atlīdzību takses formā,

282valstij esot jāvadās pēc noteiktiem kritērijiem. Pirmkārt, šīm

283taksēm esot jāatspoguļo sniegtās juridiskās palīdzības raksturs,

284reālie izdevumi, laika patēriņš un iespējamais risks. Otrkārt,

285takses esot jānosaka atbilstoši sociālajam taisnīgumam, proti,

286samazinot amata atlīdzību par mazajām piedziņas summām vai

287sociāli sensitīvos gadījumos, šim samazinājumam jātiek

288kompensētam, palielinot atlīdzību par lielajām piedziņas summām.

289Treškārt, valsts varot uzdot tiesu izpildītājiem sniegt juridisko

290palīdzību likumā noteiktām personu grupām, atbrīvojot tās no

291izdevumu segšanas vai samazinot takšu apmēru. Tomēr valstij esot

292pienākums segt visu ar šo samazinājumu radīto finansiālo

293iztrūkumu, nevis tikai tiešos izdevumus, jo citādi valsts

294noteiktās takses neatbilstu pirmajos divos punktos minētajām

295prasībām.

296Nenozīmīgās ikmēneša kompensācijas summas liecinot, ka

297Satversmes 107. pants attiecībā uz tiesu izpildītājiem

298netiek ievērots, jo brīvās juridiskās profesijas amatpersonām

299būtu jāsaņem ne tikai veiktajam darbam atbilstoša samaksa, bet

300arī atlīdzība par visiem biroja uzturēšanai un piedziņas

301veikšanai nepieciešamajiem izdevumiem. Tādējādi tiesas spriedumu

302izpilde faktiski tiekot nodrošināta uz tiesu izpidlītāju īpašuma

303rēķina. Ņemot vērā pieteikumā norādīto izpildu lietu apjomu un

304izmaksājamās niecīgās kompensācijas summas, spēkā esošā kārtība

305aizskarot Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz

306īpašumu. Neesot pamata uzskatīt, ka ar ienākumiem no vienām

307izpildu lietām, būtu jāsubsidē sprieduma izpildes veikšana citās

308lietās.

309Secinājumu

310daļa

31110. No lietas materiāliem izriet, ka lietas

312dalībniekiem ir atšķirīgi viedokļi par iespēju turpināt

313tiesvedību šajā lietā. Saeima un Ministru kabinets uzskata, ka

314lietā izvērtējamie jautājumi nevarot tikt izskatīti

315konstitucionālās sūdzības kārtībā, turklāt Pieteikumu iesniedzēji

316esot vērsušies Satversmes tiesā, neievērojot pieteikuma

317iesniegšanas termiņu. Savukārt Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka

318Tieslietu padomes tiesības risināt ar tiesu sistēmu saistītos

319jautājumus pašas par sevi nevarot izslēgt Pieteikumu iesniedzēju

320tiesības vērsties Satversmes tiesā savu pamattiesību

321aizsardzībai, bet procesuālie termiņi nevarot tikt rēķināti no

322apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīža.

323Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka procesuāla rakstura

324jautājumi par tiesvedības izbeigšanu parasti apskatāmi pirms

325tiesību normas konstitucionalitātes izvērtēšanas pēc būtības

326(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

32719. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01

32811. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms

329izvērtēs lietas dalībnieku argumentus par nepieciešamību un

330iespēju turpināt lietas izskatīšanu Satversmes tiesas

331procesā.

33211. Saeima norāda, ka tiesas nolēmumu izpilde kā

333būtisks personas tiesību uz taisnīgu tiesu elements kopsakarā ar

334tiesu izpildītāju atlīdzības jautājumu analizējama saistībā ar

335Satversmes 83. un 92. pantu. Šādā kontekstā vērtējama

336arī CPL 567. panta trešās daļas atbilstība Satversmei. Tādēļ

337neesot pamata apstrīdēto normu vērtēt saistībā ar Satversmes

338107. pantā ietverto pamattiesību aizskārumu. Turklāt

339jautājums par tiesu izpildītāju atlīdzības sistēmas atbilstību

340Satversmes 83. un 92. pantam esot vērtējams kā strīds

341starp valsts varas atzariem un kā tāds varētu tikt vērtēts

342vienīgi pēc Tieslietu padomes iesniegta pieteikuma, nevis

343konstitucionālās sūdzības kārtībā (sk. Saeimas atbildes

344rakstu lietas materiālu 127. lpp.).

34511.1 Satversmes 83. pants paredz: "Tiesneši

346ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti."

347Saeima, atsaucoties uz Satversmes tiesas lietu

348Nr. 2011-10-01, norāda, ka Tieslietu padome pārstāv ne vien

349tiesu intereses, bet arī tiesu varai piederīgo personu

350intereses.

351Saeima pamatoti norāda, ka Satversmes tiesa minētajā lietā

352Satversmes 83. panta kontekstā vērtēja ne vien tiesnešu, bet

353arī prokuroru atlīdzības sistēmu. Tomēr lēmumā par tiesvedības

354izbeigšanu ir norādīts, ka šāda rīcība pamatota vienīgi ar paša

355likumdevēja izvēli piesaistīt prokuroru algas tiesnešu algām.

356Minētajā lietā apstrīdētās normas tika vērtētas, balstoties uz

357tiesnešiem paredzētajām garantijām, savukārt uz prokuroriem tās

358attiecināja, ievērojot likumdevēja noteikto tiesnešu un prokuroru

359atlīdzības sasaisti (sk. Satversmes tiesas

3602012. gada 28. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

361lietā Nr. 2011-10-01 23. punktu).

362Satversmes 83. pants expressis verbis attiecas

363vienīgi uz tiesnešiem, nevis uz visu tiesu varu. Kaut arī tiesu

364izpildītāji ir tiesu sistēmai piederīgas personas, kuras savā

365amata darbībā ir neatkarīgas un pakļautas vienīgi likumam, tomēr

366atšķirībā no tiesnešiem viņi nespriež tiesu un Satversmes