19. pants

1Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums

2ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

3iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu

4ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt

5arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir

6nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

7sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.

8Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

92004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2014. gada 28.

10novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2. punktu).

11Vienlaikus Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai

12nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

13pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes

14tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.

15punktu).

1619.1. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētajā

17normā ietvertā ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšana varētu būt

18iespējama, izveidojot darbiniekam nepieciešamo iztikas līdzekļu

19kompensācijas mehānismu vai atbildētāja izmaksu kompensācijas

20mehānismu. Tomēr šādā gadījumā valstij būtu jārada jauna,

21bezdarba gadījumam paredzēta sociālās apdrošināšanas kārtība vai

22jāpārskata jau esošo funkciju īstenošana.

23Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi: ja kāds

24iespējamais alternatīvais līdzeklis noved pie salīdzinoši liela

25darba apjoma pieauguma valsts institūcijām, tad nav iespējams

26apgalvot, ka šāds regulējums sasniegtu leģitīmo mērķi tieši tādā

27pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta

28sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 18.3.2. punktu un 2014. gada 7.

29jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28. punktu).

3019.2. Personu sociālā aizsardzība ir valsts funkcija,

31tādējādi darbinieka sociālo aizsardzību pēc darba devēja

32uzteikuma garantē arī valsts izveidotā sociālās drošības sistēma,

33kas ietver gan valsts obligātās sociālās apdrošināšanas

34pakalpojumus, gan sociālo palīdzību (sk. Labklājības

35ministrijas viedokli lietas materiālu 160. lpp.).

36Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

371. panta 17. punktam tiesības saņemt sociālo palīdzību attiecas

38uz situāciju, kad personām trūkst līdzekļu pamatvajadzību

39apmierināšanai. Teorētiski pastāvoša iespēja personai lūgt

40sociālo palīdzību nav uzskatāma par saudzējošāku līdzekli, ar

41kuru leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē

42(sal.: Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

43sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 30.2.2. punkts).

44Atbilstoši Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma,

45likuma "Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam" un

46Ministru kabineta 2008.gada 21.oktobra noteikumu Nr.866

47"Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība

48bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai un bezdarbnieka pabalsta

49un apbedīšanas pabalsta piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas

50kārtība" regulējumam personai, kura ieguvusi bezdarbnieka

51statusu un kurai ir piešķirts bezdarbnieka pabalsts, Valsts

52sociālās apdrošināšanas aģentūra pabalstu izmaksā pat tad, ja

53tajā laikā notiek tiesvedība par darba tiesisko attiecību

54atjaunošanu. Tomēr pašreiz atbilstoši likuma "Par

55apdrošināšanu bezdarba gadījumam" 5. pantam tiesības uz

56bezdarbnieka pabalstu nevar iegūt visi atlaistie darbinieki.

57Tiesības uz bezdarbnieka pabalstu persona var iegūt, ja tai ir

58piešķirts bezdarbnieka statuss, tās kopējais apdrošināšanas

59(darba) stāžs ir ne mazāks par vienu gadu un par to ir veiktas

60obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam ne

61mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā pirms

62bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas. Tātad atlaistais

63darbinieks nevar iegūt tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, ja šīs

64likuma prasības nav izpildītas.

65Līdz ar to pašreiz valsts izveidotā sociālās apdrošināšanas

66sistēma, kas paredzēta bezdarba gadījumam, neparedz ikvienai

67personai tādus līdzekļus, ar kuriem apstrīdētajā normā ietvertā

68pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz

69tādā pašā kvalitātē.

70Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā

71pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar

72citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk

73ierobežojošiem līdzekļiem.