19. pants

Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums

ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt

arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir

nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2014. gada 28.

novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2. punktu).

Vienlaikus Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai

nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.

punktu).

19.1. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētajā

normā ietvertā ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšana varētu būt

iespējama, izveidojot darbiniekam nepieciešamo iztikas līdzekļu

kompensācijas mehānismu vai atbildētāja izmaksu kompensācijas

mehānismu. Tomēr šādā gadījumā valstij būtu jārada jauna,

bezdarba gadījumam paredzēta sociālās apdrošināšanas kārtība vai

jāpārskata jau esošo funkciju īstenošana.

Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi: ja kāds

iespējamais alternatīvais līdzeklis noved pie salīdzinoši liela

darba apjoma pieauguma valsts institūcijām, tad nav iespējams

apgalvot, ka šāds regulējums sasniegtu leģitīmo mērķi tieši tādā

pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta

sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 18.3.2. punktu un 2014. gada 7.

jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28. punktu).

19.2. Personu sociālā aizsardzība ir valsts funkcija,

tādējādi darbinieka sociālo aizsardzību pēc darba devēja

uzteikuma garantē arī valsts izveidotā sociālās drošības sistēma,

kas ietver gan valsts obligātās sociālās apdrošināšanas

pakalpojumus, gan sociālo palīdzību (sk. Labklājības

ministrijas viedokli lietas materiālu 160. lpp.).

Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

1. panta 17. punktam tiesības saņemt sociālo palīdzību attiecas

uz situāciju, kad personām trūkst līdzekļu pamatvajadzību

apmierināšanai. Teorētiski pastāvoša iespēja personai lūgt

sociālo palīdzību nav uzskatāma par saudzējošāku līdzekli, ar

kuru leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē

(sal.: Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 30.2.2. punkts).

Atbilstoši Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma,

likuma "Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam" un

Ministru kabineta 2008.gada 21.oktobra noteikumu Nr.866

"Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība

bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai un bezdarbnieka pabalsta

un apbedīšanas pabalsta piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas

kārtība" regulējumam personai, kura ieguvusi bezdarbnieka

statusu un kurai ir piešķirts bezdarbnieka pabalsts, Valsts

sociālās apdrošināšanas aģentūra pabalstu izmaksā pat tad, ja

tajā laikā notiek tiesvedība par darba tiesisko attiecību

atjaunošanu. Tomēr pašreiz atbilstoši likuma "Par

apdrošināšanu bezdarba gadījumam" 5. pantam tiesības uz

bezdarbnieka pabalstu nevar iegūt visi atlaistie darbinieki.

Tiesības uz bezdarbnieka pabalstu persona var iegūt, ja tai ir

piešķirts bezdarbnieka statuss, tās kopējais apdrošināšanas

(darba) stāžs ir ne mazāks par vienu gadu un par to ir veiktas

obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam ne

mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā pirms

bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas. Tātad atlaistais

darbinieks nevar iegūt tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, ja šīs

likuma prasības nav izpildītas.

Līdz ar to pašreiz valsts izveidotā sociālās apdrošināšanas

sistēma, kas paredzēta bezdarba gadījumam, neparedz ikvienai

personai tādus līdzekļus, ar kuriem apstrīdētajā normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz

tādā pašā kvalitātē.

Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar

citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem.