20. pants

1Izvērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

2ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to,

3vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

4ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

5ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

6Likumdevēja uzdevums ir samērīgi līdzsvarot tiesvedības

7procesā iesaistīto personu tiesības. Tādēļ Satversmes tiesai ir

8jānoskaidro, kurām tiesībām izskatāmajā lietā piešķirama lielāka

9nozīme: darbinieka tiesībām paturēt vai darba devēja tiesībām

10atgūt ar atcelto tiesas spriedumu piedzītos naudas līdzekļus.

1120.1. No taisnīgas tiesas jēdziena izrietošais

12procesuālās līdztiesības princips noteic, ka lietas izskatīšanas

13gaitā procesa dalībnieku tiesībām jābūt taisnīgi līdzsvarotām,

14proti, katram procesa dalībniekam jābūt nodrošinātām adekvātām

15iespējām izmantot procesuālos līdzekļus un neviens procesa

16dalībnieks nedrīkst tikt nepamatoti nostādīts nelabvēlīgākā

17situācijā kā citi procesa dalībnieki. Tomēr atsevišķos gadījumos

18(vai atsevišķu kategoriju lietās) procesuālās līdztiesības

19princips neliedz vienam procesa dalībniekam piešķirt Satversmei

20atbilstošas papildu tiesības, kas tam garantētu efektīvu

21procesuālo aizsardzību.

2220.2. Darbinieks ir tāda persona, kurai nepieciešama

23īpaša tiesiska aizsardzība. Šā iemesla dēļ likumdevējs tiesību

24aktos, kas regulē tiesvedību lietās par darba strīdiem,

25darbiniekam paredzējis virkni dažāda rakstura īpašu procesuālu

26garantiju.

27Tā saskaņā ar Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 1.

28punktu darbinieks ir atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas valsts

29ienākumos prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem

30darbinieka prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām

31attiecībām vai ir ar tām saistīti. Ar Darba likuma 125. pantu

32darbinieks ir atbrīvots no pierādīšanas pienākuma, uzliekot darba

33devējam pienākumu pierādīt, ka darba līguma uzteikums ir tiesiski

34pamatots un atbilst noteiktajai darba līguma uzteikšanas

35kārtībai. Atbilstoši Darba likuma 127. panta pirmajai daļai un

36Civilprocesa likuma 205. panta pirmās daļas 2. punktam tiesa pēc

37darbinieka lūguma var noteikt, ka spriedums par darba samaksas un

38vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu ir

39izpildāms nekavējoties. Tāpat arī Maksātnespējas likumā un citos

40tiesību aktos darbiniekam ir noteiktas īpašas tiesības.

4120.3. Satversmes tiesa norāda, ka šādas papildu

42tiesības atbilstoši to jēgai procesa dalībniekiem ir piešķiramas,

43lai panāktu taisnīgu tiesvedības procesa rezultātu. Kā jau tika

44minēts iepriekš, tiesvedības process pēc sava rakstura ir vērsts

45uz tiesību subjektu civiltiesiska strīda pilnīgu atrisinājumu,

46tas ir, galīgā tiesas nolēmuma pieņemšanu un izpildīšanu. Brīdī,

47kad šāds tiesas nolēmums ir pieņemts, tam ir jābūt

48izpildāmam.

49Līdzīgi ir veidots Civilprocesa likuma 41. - 44. panta

50regulējums, proti, ja darbinieka, kurš saskaņā ar likumu ir

51atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, prasība

52tiek noraidīta, no viņa atbildētāja labā ir piedzenami

53atbildētāja samaksātie tiesas izdevumi un ar lietas vešanu

54saistītie izdevumi.

5520.4. Iepretim šā sprieduma 20.2. punktā norādītajām

56darbiniekam piešķirtajām procesuālajām garantijām darba devēja

57tiesības uz sprieduma izpildīšanas pagriezienu (tiesības atgūt no

58darbinieka tos naudas līdzekļus, uz kuriem darbiniekam nav

59tiesību) ir atkarīgas vienīgi no tādiem apstākļiem, kurus darba

60devējs nevar ietekmēt, proti, no tā, vai darbinieks ir sniedzis

61tiesai nepatiesas ziņas vai iesniedzis viltotus dokumentus. Ņemot

62vērā minēto, varētu būt tā, ka nekavējoties izpildīta sprieduma

63pārsūdzēšanai attiecībā uz naudas līdzekļu atgūšanu vairs nav

64nozīmes, un tas nenodrošinātu lietā iesaistīto personu tiesību

65aizsardzību.

66Civilprocesa likums neparedz procesuālu mehānismu, kas darba

67strīdos samazinātu darba devēja risku, ka tas var neatgūt ar

68nekavējoties izpildītu tiesas spriedumu piedzīto, un apstrīdētā

69norma liedz atbildētājam celt jaunu prasību, pamatojoties uz

70Civillikuma normām par atprasījumu netaisnas iedzīvošanās dēļ. Šo

71iemeslu dēļ atbildētāja tiesības sprieduma izpildīšanas

72pagrieziena rezultātā atgūt ar nekavējoties izpildītu spriedumu

73bez tiesiska pamata piedzītos naudas līdzekļus ir ierobežotas

74tiktāl, ka var uzskatīt, ka šīs tiesības ir atņemtas pēc būtības.

75Šādā situācijā citas atbildētājam Civilprocesa likumā

76nodrošinātās taisnīgas tiesas garantijas ir uzskatāmas par

77neefektīvām, jo faktiski atbildētājs nevar panākt sev labvēlīga

78taisnīga sprieduma izpildīšanu.

79Ņemot vērā minēto, apstrīdētā norma pēc būtības liedz darba

80devējam tā tiesību efektīvu aizsardzību un tātad arī nelīdzsvaro

81no taisnīgas tiesas jēdziena izrietošās tiesības uz sprieduma

82efektīvu izpildi, no vienas puses, un darbinieka tiesību saņemt

83nepieciešamos iztikas līdzekļus aizsardzību, no otras puses.

84Civilprocesa mērķis ir aizskarto tiesību atjaunošana un

85taisnīga tiesas sprieduma pieņemšana, un tas atbilst visas

86sabiedrības interesēm. Savukārt apstrīdētajā normā ietvertais

87regulējums nenovērš nepamatota sprieduma sekas.

88Tādējādi labums, ko konkrētajā situācijā līdz ar darbinieka

89tiesību aizsardzību iegūst sabiedrība, ir mazāks par personas -

90darba devēja (atbildētāja) - tiesībām un likumiskajām interesēm

91nodarīto zaudējumu.

92Līdz ar to apstrīdētā norma

93neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.