20. pants

Izvērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to,

vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

Likumdevēja uzdevums ir samērīgi līdzsvarot tiesvedības

procesā iesaistīto personu tiesības. Tādēļ Satversmes tiesai ir

jānoskaidro, kurām tiesībām izskatāmajā lietā piešķirama lielāka

nozīme: darbinieka tiesībām paturēt vai darba devēja tiesībām

atgūt ar atcelto tiesas spriedumu piedzītos naudas līdzekļus.

20.1. No taisnīgas tiesas jēdziena izrietošais

procesuālās līdztiesības princips noteic, ka lietas izskatīšanas

gaitā procesa dalībnieku tiesībām jābūt taisnīgi līdzsvarotām,

proti, katram procesa dalībniekam jābūt nodrošinātām adekvātām

iespējām izmantot procesuālos līdzekļus un neviens procesa

dalībnieks nedrīkst tikt nepamatoti nostādīts nelabvēlīgākā

situācijā kā citi procesa dalībnieki. Tomēr atsevišķos gadījumos

(vai atsevišķu kategoriju lietās) procesuālās līdztiesības

princips neliedz vienam procesa dalībniekam piešķirt Satversmei

atbilstošas papildu tiesības, kas tam garantētu efektīvu

procesuālo aizsardzību.

20.2. Darbinieks ir tāda persona, kurai nepieciešama

īpaša tiesiska aizsardzība. Šā iemesla dēļ likumdevējs tiesību

aktos, kas regulē tiesvedību lietās par darba strīdiem,

darbiniekam paredzējis virkni dažāda rakstura īpašu procesuālu

garantiju.

Tā saskaņā ar Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 1.

punktu darbinieks ir atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas valsts

ienākumos prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem

darbinieka prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām

attiecībām vai ir ar tām saistīti. Ar Darba likuma 125. pantu

darbinieks ir atbrīvots no pierādīšanas pienākuma, uzliekot darba

devējam pienākumu pierādīt, ka darba līguma uzteikums ir tiesiski

pamatots un atbilst noteiktajai darba līguma uzteikšanas

kārtībai. Atbilstoši Darba likuma 127. panta pirmajai daļai un

Civilprocesa likuma 205. panta pirmās daļas 2. punktam tiesa pēc

darbinieka lūguma var noteikt, ka spriedums par darba samaksas un

vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu ir

izpildāms nekavējoties. Tāpat arī Maksātnespējas likumā un citos

tiesību aktos darbiniekam ir noteiktas īpašas tiesības.

20.3. Satversmes tiesa norāda, ka šādas papildu

tiesības atbilstoši to jēgai procesa dalībniekiem ir piešķiramas,

lai panāktu taisnīgu tiesvedības procesa rezultātu. Kā jau tika

minēts iepriekš, tiesvedības process pēc sava rakstura ir vērsts

uz tiesību subjektu civiltiesiska strīda pilnīgu atrisinājumu,

tas ir, galīgā tiesas nolēmuma pieņemšanu un izpildīšanu. Brīdī,

kad šāds tiesas nolēmums ir pieņemts, tam ir jābūt

izpildāmam.

Līdzīgi ir veidots Civilprocesa likuma 41. - 44. panta

regulējums, proti, ja darbinieka, kurš saskaņā ar likumu ir

atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, prasība

tiek noraidīta, no viņa atbildētāja labā ir piedzenami

atbildētāja samaksātie tiesas izdevumi un ar lietas vešanu

saistītie izdevumi.

20.4. Iepretim šā sprieduma 20.2. punktā norādītajām

darbiniekam piešķirtajām procesuālajām garantijām darba devēja

tiesības uz sprieduma izpildīšanas pagriezienu (tiesības atgūt no

darbinieka tos naudas līdzekļus, uz kuriem darbiniekam nav

tiesību) ir atkarīgas vienīgi no tādiem apstākļiem, kurus darba

devējs nevar ietekmēt, proti, no tā, vai darbinieks ir sniedzis

tiesai nepatiesas ziņas vai iesniedzis viltotus dokumentus. Ņemot

vērā minēto, varētu būt tā, ka nekavējoties izpildīta sprieduma

pārsūdzēšanai attiecībā uz naudas līdzekļu atgūšanu vairs nav

nozīmes, un tas nenodrošinātu lietā iesaistīto personu tiesību

aizsardzību.

Civilprocesa likums neparedz procesuālu mehānismu, kas darba

strīdos samazinātu darba devēja risku, ka tas var neatgūt ar

nekavējoties izpildītu tiesas spriedumu piedzīto, un apstrīdētā

norma liedz atbildētājam celt jaunu prasību, pamatojoties uz

Civillikuma normām par atprasījumu netaisnas iedzīvošanās dēļ. Šo

iemeslu dēļ atbildētāja tiesības sprieduma izpildīšanas

pagrieziena rezultātā atgūt ar nekavējoties izpildītu spriedumu

bez tiesiska pamata piedzītos naudas līdzekļus ir ierobežotas

tiktāl, ka var uzskatīt, ka šīs tiesības ir atņemtas pēc būtības.

Šādā situācijā citas atbildētājam Civilprocesa likumā

nodrošinātās taisnīgas tiesas garantijas ir uzskatāmas par

neefektīvām, jo faktiski atbildētājs nevar panākt sev labvēlīga

taisnīga sprieduma izpildīšanu.

Ņemot vērā minēto, apstrīdētā norma pēc būtības liedz darba

devējam tā tiesību efektīvu aizsardzību un tātad arī nelīdzsvaro

no taisnīgas tiesas jēdziena izrietošās tiesības uz sprieduma

efektīvu izpildi, no vienas puses, un darbinieka tiesību saņemt

nepieciešamos iztikas līdzekļus aizsardzību, no otras puses.

Civilprocesa mērķis ir aizskarto tiesību atjaunošana un

taisnīga tiesas sprieduma pieņemšana, un tas atbilst visas

sabiedrības interesēm. Savukārt apstrīdētajā normā ietvertais

regulējums nenovērš nepamatota sprieduma sekas.

Tādējādi labums, ko konkrētajā situācijā līdz ar darbinieka

tiesību aizsardzību iegūst sabiedrība, ir mazāks par personas -

darba devēja (atbildētāja) - tiesībām un likumiskajām interesēm

nodarīto zaudējumu.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.