6. pants

Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija

- uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. pantam.

Izskatāmajā lietā esot nepieciešams izvērtēt divus aspektus -

vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam un vai pašreizējā tiesu prakse apstrīdētās normas

piemērošanā ir pareiza. Apstrīdētā norma pati par sevi neesot

pretrunā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu. Pieteikumu iesniedzēju

minētās problēmas esot saistītas ar darba samaksas jēdziena

izpratni kontekstā ar dažādajām to reglamentējošām normām un

apstrīdētās normas piemērošanu praksē. Saeimas norādītie Senāta

secinājumi esot pamatoti un pilnībā saskanot ar Darba likuma 59.

pantā iekļauto definīciju. Tomēr atsevišķos gadījumos, jo īpaši

citu tiesību normu kontekstā, darba samaksas jēdziens esot

interpretējams atbilstoši konkrētiem lietas apstākļiem.

Būtiska nozīme esot tam, ka apstrīdētā norma stājusies spēkā

1999. gada 1. martā, savukārt Darba likums, kurā ietverta darba

samaksas definīcija, stājies spēkā 2002. gada 1. jūnijā. Līdz ar

to darba samaksas jēdziena izpratne apstrīdētās normas

pieņemšanas brīdī varējusi atšķirties no Darba likumā dotās

definīcijas, jo tolaik darba tiesiskās attiecības esot regulējis

Latvijas Darba likumu kodekss, kurā ar darba samaksu saprasta

atlīdzība par faktiski veiktu darbu vai atsevišķos gadījumos par

attaisnotas prombūtnes laiku, proti, darba alga, piemaksas un

prēmijas.

Apstrīdētās normas mērķis esot atsevišķos gadījumos aizsargāt

darbinieka intereses attiecībā uz darba samaksu, kas nodrošinot

darbiniekam pienācīgus dzīves apstākļus. Normas mērķim

neatbilstot tāda situācija, ka darbinieks iegūst finanšu

līdzekļus, kas viņam atbilstoši taisnprātības apsvērumiem

nepienākas. Darba likums nodrošinot taisnīgu risinājumu

situācijās, kad darbinieks darbu neveic attaisnojošu iemeslu dēļ,

un uzliekot darba devējam pienākumu maksāt darba samaksu par

attiecīgo laiku, bet tas nebūtu attiecināms uz darba samaksu, kas

faktiski ir nopelnīta, veicot darbu, kaut arī darba līguma

uzteikums ir atzīts par spēkā esošu.

Darbinieka sociālo aizsardzību pēc darba devēja uzteikuma

garantējot arī valstī izveidotā visaptverošā sociālās drošības

sistēma. Tāpat arī sprieduma izpildīšana nekavējoties neesot

imperatīva, un vispārējās jurisdikcijas tiesas varot vērtēt

konkrētus apstākļus un konsekvences, kas var izrietēt no

sprieduma izpildīšanas nekavējoties. Uz darba samaksas daļu, kas

tiek maksāta par faktiski veiktu darbu, nebūtu attiecināms

sprieduma izpildīšanas pagrieziens.

Izskatāmajā lietā neesot konstatējams nepamatots tiesību

aizskārums, tādējādi esot izslēgta arī nepieciešamība apsvērt

jautājumu par atbilstošas atlīdzības nodrošināšanu Satversmes 92.

panta trešā teikuma izpratnē. Darba devēja interese esot atgūt

bez tiesiska pamata samaksātos naudas līdzekļus, tādējādi papildu

atlīdzinājuma noteikšana šajā gadījumā neesot nepieciešama.