25. pants

1Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Stambulas

2konvencijas 14. pants neatbilst Satversmes 112. pantam.

3Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, Stambulas konvencijas 14.

4pants uzliek dalībvalstīm pienākumu modificēt mācību saturu tādā

5veidā, lai tajā iekļautu vielu par dzimumu līdztiesību un dzimumu

6sociālajām lomām, kas nav padarītas par stereotipiem, tostarp

7iekļaut izglītības programmās jautājumus par personām, kuru

8dzimtes identitāte atšķiras no tām dzimšanas brīdī noteiktā

9dzimuma. Šāda norma neatbilstot samērīguma principam, jo esot

10pretrunā ar bērna vislabākajām interesēm un vecāku tiesībām uz

11viņu bērnu izglītošanu atbilstoši savai reliģiskajai vai

12filozofiskajai pārliecībai.

13Savukārt Ministru kabinets norāda, ka Stambulas konvencijas

1414. pantā paredzētie pasākumi atbilst Satversmes 112. pantā

15ietvertajām tiesībām uz izglītību. Proti, minētās normas mērķis

16esot panākt to, ka ar izglītības sistēmas palīdzību tiek

17veicināta izpratne par dzimumu līdztiesību, savstarpējo cieņu, no

18vardarbības brīvām savstarpējām attiecībām, tiesībām uz personīgo

19integritāti, kā arī par vardarbību pret sievietēm un vardarbību

20ģimenē un nepieciešamību to izskaust.

21Lai izvērtētu Stambulas konvencijas 14. panta atbilstību

22Satversmes 112. pantā ietvertajām tiesībām uz izglītību,

23visupirms nepieciešams noskaidrot, vai šī norma attiecīgās

24tiesības ierobežo.

2525.1. Satversmes 112. pants nosaka: "Ikvienam ir

26tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt

27pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir

28obligāta."

29Satversmes 112. panta pirmais teikums ietver tiesības

30pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības

31sistēma. Minētā panta otrais teikums paredz pamatlīdzekli tiesību

32uz izglītību nodrošināšanai - valsts apmaksātu pamatizglītību un

33vidējo izglītību. Savukārt šā panta trešais teikums nosaka

34pamatizglītības obligātumu, no kura izriet personas

35konstitucionālais pienākums izglītības sistēmas ietvaros apgūt

36noteiktas prasmes, citstarp informācijas ieguvē, spriešanā,

37kritiskajā domāšanā un racionālā lēmumu pieņemšanā. Šā pienākuma

38izpilde ir vērsta uz Latvijas valsts pamatnormā ietvertās

39suverēna gribas - dzīvot demokrātiskā tiesiskā valstī -

40ilgtspējīgu īstenošanu (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada

4123. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu un 2021.

42gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 16.1.

43punktu).

44Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesības uz izglītību

45pieļauj zināmu valsts rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu

46izglītības sistēmu valsts izveido. Ievērojot gan valstij

47pieejamos resursus, gan sabiedrības vajadzības tās konkrētajā

48attīstības stadijā, Satversmes 112. pantā ir ietverts pienākums

49ievērot, aizsargāt un īstenot tiesības uz izglītību (sk.

50Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr.

512019-20-03 12. punktu). Tomēr valsts rīcībai, veidojot

52ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu, jāatbilst

53tādām pamatprasībām kā izglītības iespējas, pieejamība,

54pieņemamība un pielāgošanās. Izglītības iespējas nozīmē

55izglītojamo vajadzībām atbilstoša skaita izglītības iestāžu un

56izglītības programmu izveidošanu tādējādi, lai tiktu garantēta

57izglītības mērķu īstenošana. Izglītības pieejamība ir

58nodrošināma, radot vienlīdzīgas iespējas un novēršot šķēršļus,

59kas varētu rasties, izmantojot izglītības iespējas. Izglītības

60pieņemamība nodrošināma ar izglītības satura un metožu

61pielāgošanu izglītojamo vajadzībām, citstarp nosakot izglītības

62standartus un radot apstākļus radošai brīvībai attiecīgo

63standartu sasniegšanā noteiktos izglītības posmos, kā arī

64paredzot vecāku līdzdalības iespējas. Izglītības pieņemamība

65ietver arī bērnu tiesības uz brīvu dalību kultūras dzīvē,

66tiesības uz atpūtu, brīvo laiku, kā arī drošus un veselīgus

67izglītošanās apstākļus. Savukārt izglītības pielāgošanās spēja

68nozīmē pastāvīgu izglītības sistēmas attīstību atbilstoši

69mainīgajām sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2019.

70gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.

71punktu).

72Satversmes 112. pants ir konkretizējams un piemērojams

73kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

74konvencijas Pirmā protokola 2. pantu, kas nosaka: "Nevienam

75nedrīkst liegt tiesības uz izglītību. Veicot funkcijas, kuras tā

76uzņemas attiecībā uz izglītību un mācībām, valsts ievēro vecāku

77tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas

78ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem

79uzskatiem." Šajā sakarā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

80atzinusi, ka šīs tiesības gan neliedz valstij mācību saturā

81ietvert arī informāciju vai zināšanas par reliģiskiem vai

82filozofiskiem jautājumiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

831976. gada 7. decembra sprieduma lietā "Kjeldsen, Busk

84Madsen and Pedersen v. Denmark", pieteikums Nr. 5095/71 u.

85c., 53. punktu). Vēl jo vairāk - arī izglītojamo bērnu

86vecākiem nav tiesību iebilst pret šādas informācijas iekļaušanu

87izglītības saturā, ciktāl šī informācija izglītības saturā tiek

88iekļauta objektīvā, kritiskā un plurālistiskā veidā, tādējādi

89veicinot kritiskās domāšanas attīstību (sk. Eiropas

90Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2011. gada 18. marta

91sprieduma lietā "Lautsi and Others v. Italy",

92pieteikums Nr. 30814/06, 62. punktu).

93Līdz ar to izglītības satura pielāgošana noteiktām mainīgām

94sabiedrības vajadzībām, atzīstot un pēc iespējas respektējot

95vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un

96mācības, kas ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un

97filozofiskajiem uzskatiem, ietilpst Satversmes 112. panta

98tvērumā.

9925.2. Stambulas konvencijas 14. pants uzliek

100dalībvalstīm pienākumu atbilstoši situācijai tajās izvērtēt

101nepieciešamību veikt konkrētus pasākumus izglītības programmu

102pārveidošanai un konvencijas mērķim atbilstošu izglītojošu

103materiālu izplatīšanai neformālās izglītības ieguves vietās, kā

104arī sporta, kultūras, atpūtas vietās un plašsaziņas līdzekļos un,

105ja nepieciešams, atbilstoši konvencijas mērķim veikt šādus

106pasākumus. Konkrētie pasākumi ir atkarīgi no katras dalībvalsts

107situācijas un izglītības sistēmas organizācijas īpatnībām

108(sk.: Council of Europe. Explanatory Report to the Council of

109Europe Convention on preventing and combating violence against

110women and domestic violence, para. 95; sk. arī Mg. iur. Māra

111Lejnieka viedokli lietas materiālu 2. sēj. 20.-21. lp.).

112Pirms likumdevējs ir izvērtējis to, vai Latvijā nepieciešams

113veikt konkrētus pasākumus izglītības sistēmas pārveidošanai, un

114attiecīgi veicis šādus pasākumus, nav iespējams pārbaudīt to, vai

115šie pasākumi atbilst Latvijas sabiedrības vajadzībām, proti, vai

116izglītības saturs atbilst no Satversmes 112. pantā ietvertajām

117tiesībām uz izglītību izrietošajai prasībai par izglītības

118pielāgošanās spēju. Turklāt tikmēr, kamēr nav veikts konkrēts

119pētījums par nepieciešamību veikt Stambulas konvencijas 14. pantā

120minētos pasākumus Latvijas izglītības sistēmā un ieviest

121konkrētus uzlabojumus izglītības programmās, nav iespējams

122izvērtēt, vai un kā tie skar vecāku tiesības audzināt bērnus

123atbilstoši savai reliģiskajai vai filozofiskajai pārliecībai. Tas

124nozīmē, ka Stambulas konvencijas 14. pants pats par sevi nevienai

125personu grupai neierobežo Satversmes 112. pantā ietvertās

126tiesības uz izglītību.

127Satversmes tiesa atgādina, ka lietās, kas ierosinātas pēc

128Saeimas deputātu pieteikuma, veicama abstraktā tiesību normu

129kontrole. Šādā gadījumā pieteikuma iesniedzējam nav nepieciešams

130pamatot kādas konkrētas personas pamattiesību aizskāruma esību.

131Tomēr prasījuma juridiskajai argumentācijai par normas

132neatbilstību Satversmē ietvertajām pamattiesībām ir jāietver

133pamatojums tam, ka starptautiska līguma norma tā ratifikācijas

134gadījumā ierobežos kādas personu grupas tiesības, kā arī tam, ka

135pastāv cēloņsakarība starp apstrīdēto normu un personām radītajām

136negatīvajām sekām (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 13.

137februāra sprieduma lietā Nr. 2012-12-01 10. punktu). Turklāt

138abstraktā konstitucionālā kontrole nenozīmē to, ka Satversmes

139tiesas kompetencē ietilptu pienākums izteikt apsvērumus par

140iespējamo tiesiskā regulējuma alternatīvu atbilstību

141Satversmei.

142Tādējādi pastāv Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

143daļas 6. punktā minētais pamats tiesvedības izbeigšanai.

144Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

145Stambulas konvencijas 14. panta atbilstību Satversmes 112. pantam

146ir izbeidzama.

147Nolēmumu

148daļa

149Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.-32. pantu,

150Satversmes tiesa

151nosprieda: