25. pants

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Stambulas

konvencijas 14. pants neatbilst Satversmes 112. pantam.

Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, Stambulas konvencijas 14.

pants uzliek dalībvalstīm pienākumu modificēt mācību saturu tādā

veidā, lai tajā iekļautu vielu par dzimumu līdztiesību un dzimumu

sociālajām lomām, kas nav padarītas par stereotipiem, tostarp

iekļaut izglītības programmās jautājumus par personām, kuru

dzimtes identitāte atšķiras no tām dzimšanas brīdī noteiktā

dzimuma. Šāda norma neatbilstot samērīguma principam, jo esot

pretrunā ar bērna vislabākajām interesēm un vecāku tiesībām uz

viņu bērnu izglītošanu atbilstoši savai reliģiskajai vai

filozofiskajai pārliecībai.

Savukārt Ministru kabinets norāda, ka Stambulas konvencijas

14. pantā paredzētie pasākumi atbilst Satversmes 112. pantā

ietvertajām tiesībām uz izglītību. Proti, minētās normas mērķis

esot panākt to, ka ar izglītības sistēmas palīdzību tiek

veicināta izpratne par dzimumu līdztiesību, savstarpējo cieņu, no

vardarbības brīvām savstarpējām attiecībām, tiesībām uz personīgo

integritāti, kā arī par vardarbību pret sievietēm un vardarbību

ģimenē un nepieciešamību to izskaust.

Lai izvērtētu Stambulas konvencijas 14. panta atbilstību

Satversmes 112. pantā ietvertajām tiesībām uz izglītību,

visupirms nepieciešams noskaidrot, vai šī norma attiecīgās

tiesības ierobežo.

25.1. Satversmes 112. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt

pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir

obligāta."

Satversmes 112. panta pirmais teikums ietver tiesības

pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības

sistēma. Minētā panta otrais teikums paredz pamatlīdzekli tiesību

uz izglītību nodrošināšanai - valsts apmaksātu pamatizglītību un

vidējo izglītību. Savukārt šā panta trešais teikums nosaka

pamatizglītības obligātumu, no kura izriet personas

konstitucionālais pienākums izglītības sistēmas ietvaros apgūt

noteiktas prasmes, citstarp informācijas ieguvē, spriešanā,

kritiskajā domāšanā un racionālā lēmumu pieņemšanā. Šā pienākuma

izpilde ir vērsta uz Latvijas valsts pamatnormā ietvertās

suverēna gribas - dzīvot demokrātiskā tiesiskā valstī -

ilgtspējīgu īstenošanu (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu un 2021.

gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 16.1.

punktu).

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesības uz izglītību

pieļauj zināmu valsts rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu

izglītības sistēmu valsts izveido. Ievērojot gan valstij

pieejamos resursus, gan sabiedrības vajadzības tās konkrētajā

attīstības stadijā, Satversmes 112. pantā ir ietverts pienākums

ievērot, aizsargāt un īstenot tiesības uz izglītību (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr.

2019-20-03 12. punktu). Tomēr valsts rīcībai, veidojot

ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu, jāatbilst

tādām pamatprasībām kā izglītības iespējas, pieejamība,

pieņemamība un pielāgošanās. Izglītības iespējas nozīmē

izglītojamo vajadzībām atbilstoša skaita izglītības iestāžu un

izglītības programmu izveidošanu tādējādi, lai tiktu garantēta

izglītības mērķu īstenošana. Izglītības pieejamība ir

nodrošināma, radot vienlīdzīgas iespējas un novēršot šķēršļus,

kas varētu rasties, izmantojot izglītības iespējas. Izglītības

pieņemamība nodrošināma ar izglītības satura un metožu

pielāgošanu izglītojamo vajadzībām, citstarp nosakot izglītības

standartus un radot apstākļus radošai brīvībai attiecīgo

standartu sasniegšanā noteiktos izglītības posmos, kā arī

paredzot vecāku līdzdalības iespējas. Izglītības pieņemamība

ietver arī bērnu tiesības uz brīvu dalību kultūras dzīvē,

tiesības uz atpūtu, brīvo laiku, kā arī drošus un veselīgus

izglītošanās apstākļus. Savukārt izglītības pielāgošanās spēja

nozīmē pastāvīgu izglītības sistēmas attīstību atbilstoši

mainīgajām sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2019.

gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.

punktu).

Satversmes 112. pants ir konkretizējams un piemērojams

kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas Pirmā protokola 2. pantu, kas nosaka: "Nevienam

nedrīkst liegt tiesības uz izglītību. Veicot funkcijas, kuras tā

uzņemas attiecībā uz izglītību un mācībām, valsts ievēro vecāku

tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas

ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem

uzskatiem." Šajā sakarā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

atzinusi, ka šīs tiesības gan neliedz valstij mācību saturā

ietvert arī informāciju vai zināšanas par reliģiskiem vai

filozofiskiem jautājumiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1976. gada 7. decembra sprieduma lietā "Kjeldsen, Busk

Madsen and Pedersen v. Denmark", pieteikums Nr. 5095/71 u.

c., 53. punktu). Vēl jo vairāk - arī izglītojamo bērnu

vecākiem nav tiesību iebilst pret šādas informācijas iekļaušanu

izglītības saturā, ciktāl šī informācija izglītības saturā tiek

iekļauta objektīvā, kritiskā un plurālistiskā veidā, tādējādi

veicinot kritiskās domāšanas attīstību (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2011. gada 18. marta

sprieduma lietā "Lautsi and Others v. Italy",

pieteikums Nr. 30814/06, 62. punktu).

Līdz ar to izglītības satura pielāgošana noteiktām mainīgām

sabiedrības vajadzībām, atzīstot un pēc iespējas respektējot

vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un

mācības, kas ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un

filozofiskajiem uzskatiem, ietilpst Satversmes 112. panta

tvērumā.

25.2. Stambulas konvencijas 14. pants uzliek

dalībvalstīm pienākumu atbilstoši situācijai tajās izvērtēt

nepieciešamību veikt konkrētus pasākumus izglītības programmu

pārveidošanai un konvencijas mērķim atbilstošu izglītojošu

materiālu izplatīšanai neformālās izglītības ieguves vietās, kā

arī sporta, kultūras, atpūtas vietās un plašsaziņas līdzekļos un,

ja nepieciešams, atbilstoši konvencijas mērķim veikt šādus

pasākumus. Konkrētie pasākumi ir atkarīgi no katras dalībvalsts

situācijas un izglītības sistēmas organizācijas īpatnībām

(sk.: Council of Europe. Explanatory Report to the Council of

Europe Convention on preventing and combating violence against

women and domestic violence, para. 95; sk. arī Mg. iur. Māra

Lejnieka viedokli lietas materiālu 2. sēj. 20.-21. lp.).

Pirms likumdevējs ir izvērtējis to, vai Latvijā nepieciešams

veikt konkrētus pasākumus izglītības sistēmas pārveidošanai, un

attiecīgi veicis šādus pasākumus, nav iespējams pārbaudīt to, vai

šie pasākumi atbilst Latvijas sabiedrības vajadzībām, proti, vai

izglītības saturs atbilst no Satversmes 112. pantā ietvertajām

tiesībām uz izglītību izrietošajai prasībai par izglītības

pielāgošanās spēju. Turklāt tikmēr, kamēr nav veikts konkrēts

pētījums par nepieciešamību veikt Stambulas konvencijas 14. pantā

minētos pasākumus Latvijas izglītības sistēmā un ieviest

konkrētus uzlabojumus izglītības programmās, nav iespējams

izvērtēt, vai un kā tie skar vecāku tiesības audzināt bērnus

atbilstoši savai reliģiskajai vai filozofiskajai pārliecībai. Tas

nozīmē, ka Stambulas konvencijas 14. pants pats par sevi nevienai

personu grupai neierobežo Satversmes 112. pantā ietvertās

tiesības uz izglītību.

Satversmes tiesa atgādina, ka lietās, kas ierosinātas pēc

Saeimas deputātu pieteikuma, veicama abstraktā tiesību normu

kontrole. Šādā gadījumā pieteikuma iesniedzējam nav nepieciešams

pamatot kādas konkrētas personas pamattiesību aizskāruma esību.

Tomēr prasījuma juridiskajai argumentācijai par normas

neatbilstību Satversmē ietvertajām pamattiesībām ir jāietver

pamatojums tam, ka starptautiska līguma norma tā ratifikācijas

gadījumā ierobežos kādas personu grupas tiesības, kā arī tam, ka

pastāv cēloņsakarība starp apstrīdēto normu un personām radītajām

negatīvajām sekām (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 13.

februāra sprieduma lietā Nr. 2012-12-01 10. punktu). Turklāt

abstraktā konstitucionālā kontrole nenozīmē to, ka Satversmes

tiesas kompetencē ietilptu pienākums izteikt apsvērumus par

iespējamo tiesiskā regulējuma alternatīvu atbilstību

Satversmei.

Tādējādi pastāv Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 6. punktā minētais pamats tiesvedības izbeigšanai.

Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

Stambulas konvencijas 14. panta atbilstību Satversmes 112. pantam

ir izbeidzama.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda: