Par Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 3. panta "c" punkta, 4. panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes ievadam, 1., 99. un 110. pantam, 4. panta 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un 14. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam

1Stambulas konvencijas 3. panta "c" punkts

2noteic, ka ar terminu "dzimte" tiek saprastas sociālās

3lomas, uzvedība, nodarbes un īpašības, ko konkrēta sabiedrība

4uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem.

5Stambulas konvencijas 4. panta 3. punkts nosaka:

6"Konvencijas dalībvalstis garantē to, ka, īstenojot šīs

7Konvencijas noteikumus, it īpaši veicot vardarbības upuru tiesību

8aizsardzības pasākumus, nenotiek nekāda diskriminācija neatkarīgi

9no tā, vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums, dzimte, rase,

10ādas krāsa, valoda, reliģiskā pārliecība, politiskie vai citi

11uzskati, nacionālā piederība, sociālā izcelsme, piederība

12mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās, seksuālā orientācija,

13dzimtes identitāte, vecums, veselības stāvoklis, invaliditāte,

14ģimenes stāvoklis, migranta vai bēgļa statuss vai cits

15statuss."

16Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts noteic, ka saskaņā ar

17šīs konvencijas noteikumiem par diskrimināciju netiek uzskatīti

18īpašie pasākumi, kas vajadzīgi, lai novērstu dzimtē balstītu

19vardarbību un aizsargātu sievietes no šādas vardarbības.

20Savukārt Stambulas konvencijas 12. panta 1. punkts paredz, ka

21konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai

22veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos

23sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust

24aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras

25pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un

26vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.

27Stambulas konvencijas 14. pants paredz:

28"1. Konvencijas dalībvalstis attiecīgos gadījumus veic

29vajadzīgos pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību

30programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā

31sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimtes lomas, kas nav

32padarītas par stereotipiem, savstarpējā cieņa, nevardarbīga

33konfliktu atrisināšana savstarpējās attiecībās, dzimtē balstīta

34vardarbība pret sievietēm un tiesības uz personas integritāti, un

35lai šī mācību viela būtu pielāgota audzēkņu spēju attīstības

36līmenim.

1Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit viens Saeimas

2deputāts (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - lūdz:

31) atzīt Stambulas konvencijas 3. panta "c" punktu,

44. panta 3. punktu un 12. panta 1. punktu par neatbilstošu

5Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) ievadam, 1.,

699. un 110. pantam;

72) atzīt Stambulas konvencijas 4. panta 4. punktu par

8neatbilstošu Satversmes 91. pantam;

93) atzīt Stambulas konvencijas 14. pantu par neatbilstošu

10Satversmes 112. pantam.

114.1. Atbilstoši Stambulas konvencijas 12. panta 1.

12punktam dalībvalstīm esot pienākums veikt aktīvas darbības, lai

13veicinātu izmaiņas sabiedrības domāšanā un attieksmē pret

14sabiedrībā pastāvošajiem sieviešu un vīriešu uzvedības modeļiem,

15lai izskaustu aizspriedumus, uz ideju par sieviešu nepilnvērtību

16balstītas paražas, tradīcijas un sieviešu un vīriešu lomu

17stereotipus. Turklāt dalībvalstīm, ievērojot Stambulas

18konvencijas 4. panta 3. punktu, vajagot veicināt izmaiņas

19sabiedrības domāšanā un attieksmē, nediskriminējot cilvēkus pēc

20citstarp dzimtes, kuras definīcija sniegta šīs konvencijas 3.

21panta "c" punktā. No minētajām normām Stambulas

22konvencijas dalībvalstīm izrietot pienākums veicināt sabiedrības

23domāšanas un attieksmes izmaiņas arī attiecībā uz tādām personām,

24kurām dzimšanas brīdī noteikts konkrēts dzimums, bet kuras sevi

25ar šo dzimumu neidentificē, piemēram, tādām personām kā

26transdzimtes un transseksuālas personas, pretējā dzimuma apģērba

27nēsātāji, transvestīti un citas tādas personu grupas, kas

28neatbilst priekšstatam, kāds sabiedrībā var būt izveidojies par

29to, kas pieklājas vīrietim vai sievietei.

30Latvijai esot pienākums aizsargāt tās konstitucionālo

31identitāti, kuru aptver Satversmes 1. pants un Satversmes kodols

32un kura ir negrozāma. Latvijas konstitucionālo identitāti

33veidojot citstarp Satversmes ievada piektajā rindkopā minētās

34kristīgās vērtības un ģimene kā vērtība. Atbilstoši kristīgajām

35vērtībām un tradicionālās ģimenes konceptam neesot iedomājams

36tas, ka persona sevi neidentificē ar tai dzimšanas brīdī noteikto

37dzimumu. Tā kā Stambulas konvencijas 3. panta "c"

38punkts, 4. panta 3. punkts un 12. panta 1. punkts prasot

39domāšanas un attieksmes maiņu šajā jautājumā, minētajās Stambulas

40konvencijas normās ietverto pienākumu uzņemšanās pēc būtības

41nozīmētu Latvijas konstitucionālās identitātes un Satversmes

42kodola grozīšanu.

43No Stambulas konvencijas 3. panta "c" punkta, 4.

44panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta izrietošais dalībvalstu

45pienākums veicināt domāšanas un attieksmes maiņu pārkāpjot arī

46Satversmes 99. pantu. Personai esot absolūtas tiesības uzturēt

47noteiktu pārliecību vai uzskatus, un valstij esot aizliegts

48uzspiest saviem iedzīvotājiem kādu noteiktu doktrīnu vai

49ideoloģiju. Turklāt minētajās Stambulas konvencijas normās

50paredzētais pienākums esot pretrunā ar Satversmes 110. pantu, no

51kura izriet valsts pienākums aizsargāt tradicionālo ģimeni,

52proti, tādu ģimeni, kuru veido bērns un viņa māte un tēvs, un

53nemazināt šādas ģimenes lomu.

544.2. Atbilstoši Stambulas konvencijas 4. panta 4.

55punktam dalībvalstīm esot īpašs pienākums nodrošināt tiesības uz

56dzīvi bez vardarbības gan sabiedriskajā, gan privātajā jomā tieši

57sievietēm, jo pārsvarā tieši viņas esot dzimtē balstītas

58vardarbības upuri. Šī norma paredzot dzimtē balstītas vardarbības

59novēršanai veikt īpašus pasākumus, kuri attiecoties vienīgi uz

60sievietēm un tādējādi radot atšķirīgu attieksmi uz dzimuma

61pamata. Šīs atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi - citu cilvēku

62tiesību aizsardzība - esot iespējams sasniegt ar mazāk

63ierobežojošiem līdzekļiem, proti, paredzot šo pasākumu īstenošanu

64uz noteiktu laiku.

654.3. Stambulas konvencijas 14. pants uzliekot

66dalībvalstīm pienākumu modificēt izglītības saturu tādā veidā,

67lai tajā iekļautu mācību vielu par dzimumu līdztiesību un dzimtes

68lomām, kas nav padarītas par stereotipiem. Atbilstoši minētajai

69normai dalībvalstīm esot pienākums iekļaut izglītības programmās

70jautājumus par personām, kuras neidentificē sevi ar tām dzimšanas

71brīdī noteikto dzimumu. Mācot bērniem, ka ir arī šādi cilvēki,

72netiekot nodrošināts pienācīgs izglītības process un tiekot

73ierobežotas Satversmes 112. pantā ietvertās bērnu un viņu vecāku

74tiesības, proti, tiekot apdraudētas bērna vislabākās intereses un

75vecāku tiesības uz viņu bērnu izglītošanu atbilstoši savai

76reliģiskajai vai filozofiskajai pārliecībai.

1Institūcija, kuras pilnvarotais pārstāvis parakstījis

2Stambulas konvenciju, - Ministru kabinets - uzskata,

3ka Stambulas konvencijas 3. panta "c" punkts, 4. panta

43. punkts un 12. panta 1. punkts atbilst Satversmes ievadam, 1.,

599. un 110. pantam, Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts

6atbilst Satversmes 91. pantam, bet Stambulas konvencijas 14.

7pants - Satversmes 112. pantam.

85.1. Satversmes ievadā minētās kristīgās un ģimeniskās

9vērtības neesot saprotamas tā, ka tās būtu pretējas vai

10neatbilstu demokrātiskas tiesiskas valsts centieniem novērst un

11izskaust cilvēktiesību pārkāpumus, kas konkrētajā gadījumā

12izpaužas kā vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē, un ka

13tās jebkādā veidā pieļautu sieviešu cieņas un dzīvības

14apdraudējumu, sieviešu pazemošanu un diskrimināciju.

15Valsts pienākums veikt vispārīgus pasākumus sabiedrībā

16pastāvošo uzvedības modeļu grozīšanai esot attiecināms vienīgi uz

17Stambulas konvencijas ievadā definētajiem mērķiem un to

18īstenošanu, proti, vardarbības pret sievietēm un vardarbības

19ģimenē novēršanu, nevis kādas konkrētas ideoloģijas vai

20stereotipu uzspiešanu. Jebkādi pasākumi vardarbības pret

21sievietēm un vardarbības ģimenē kā cilvēktiesību pārkāpumu

22novēršanai esot definējami vienīgi kā valsts pozitīvo pienākumu

23īstenošana, kas izrietot citstarp no Eiropas Cilvēka tiesību un

24pamatbrīvību aizsardzības konvencijas normām, nevis no kādas

25uzspiestas ideoloģijas.

26Stambulas konvencijas mērķis neesot regulēt laulības institūtu

27vai grozīt no nacionālā regulējuma izrietošo laulības institūta

28izpratni. Tā nedefinējot jēdzienus "laulība" un

29"ģimene" un neprasot pieņemt vai ieviest noteiktu

30laulības vai ģimenes formu. Dalībvalstīm vajagot aizsargāt

31vardarbības upurus, kuri tiek pakļauti riskam savā mājvietā,

32laulībā vai ģimenē vai kurus apdraud ģimenes locekļi, laulātie

33vai partneri. Vienīgais, kas patiesi apdraud ģimeni un laulību,

34esot pati vardarbība - gan fiziska, gan emocionāla -, nevis

35pasākumi, kas vērsti uz vardarbības upuru aizsardzību un

36atbalstu.

375.2. Vienlīdzīga vai neitrāla attieksme pret sievietēm

38un vīriešiem esot uzskatāma par diskrimināciju pret sievietēm, ja

39šādas attieksmes rezultātā sievietēm tiek liegtas tiesību

40īstenošanas iespējas tāpēc, ka netiek atzīts iepriekšējas ar

41dzimumu saistītas sievietēm nelabvēlīgas situācijas pastāvēšanas

42fakts un tas, ka sievietes joprojām saskaras ar nevienlīdzību.

43Šādos apstākļos īpašu pasākumu īstenošana esot pieļaujama.

44Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts neprasot veikt

45speciālus pasākumus, kas attiecas vienīgi uz sievietēm, bet gan

46nosakot, ka tad, ja valsts īsteno īpašus pasākumus sieviešu

47aizsardzībai no vardarbības, citstarp no vardarbības ģimenē, šādi

48pasākumi nav uzskatāmi par diskriminējošiem. Šīs normas

49piemērošanas rezultātā tikšot panākta faktiskās sieviešu un

50vīriešu nevienlīdzības novēršana, bet nekādā gadījumā netikšot

51atcelta vienlīdzība likuma priekšā, leģitimējot vīriešu

52diskrimināciju uz dzimuma pamata.

53Ministru kabinets vērš uzmanību arī uz to, ka konkrētajā

54gadījumā nepieciešamie pasākumi esot īstenojami līdz Stambulas

55konvencijas mērķu sasniegšanai, jo no tā brīža zūdot gan

56faktiskais, gan tiesiskais pamats turpmāku pasākumu

57veikšanai.

585.3. Stambulas konvencijas 14. pantā paredzētie

59pasākumi atbilstot Satversmes 112. pantā ietvertajām tiesībām uz

60izglītību. Proti, Stambulas konvencijas 14. panta mērķis esot

61panākt to, ka ar izglītības sistēmas palīdzību tiek veicināta

62izpratne par vīriešu un sieviešu līdztiesību, savstarpējo cieņu,

63no vardarbības brīvām savstarpējām attiecībām, par dzimtes lomām,

64kas nav padarītas par stereotipiem, tiesībām uz personīgo

65integritāti, vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē un

66nepieciešamību to izskaust. Turklāt šī norma neierobežojot vecāku

67tiesības izglītot viņu bērnus atbilstoši savai reliģiskajai vai

68filozofiskajai pārliecībai.

69Bērnu uzvedības modeļi veidojoties jau agrā bērnībā un tiekot

70nodoti no paaudzes paaudzē. Tomēr dažkārt sabiedrībā pastāvošās

71tradīcijas, paražas un ieradumi esot pretrunā ar meiteņu un

72sieviešu interesēm un tiesībām un pakļaujot viņas vardarbības

73riskam. Izglītība, ko bērni saņem skolā, būtiski ietekmējot to,

74kā viņi domā un uztver paši sevi un kā viņi uzvedas attiecībās ar

75cita dzimuma cilvēkiem. Tāpēc neesot pieļaujama izglītības satura

76papildināšana ar jebko, kas varētu novest pie tā, ka bērni sāktu

77pret sievietēm vērstu diskrimināciju un vardarbību uzskatīt par

78pieņemamu.

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs -

2pievienojas Ministru kabineta atbildes rakstā izteiktajiem

3apsvērumiem un uzskata, ka Stambulas konvencijas 3. panta

4"c" punkts, 4. panta 3. punkts un 12. panta 1. punkts

5atbilst Satversmes ievadam, 1., 99. un 110. pantam, Stambulas

6konvencijas 4. panta 4. punkts atbilst Satversmes 91. pantam, bet

7Stambulas konvencijas 14. pants - Satversmes 112. pantam.

86.1. Tiesībsargs papildus norāda, ka Latvijā baznīca ir

9atdalīta no valsts. Politiskajā ideoloģijā valsts, nevis baznīca

10esot nozīmīgākais likumības, taisnības un cilvēka drošības

11garants, tādēļ neesot pieļaujams tas, ka reliģijā pozicionētais

12vīriešu un sieviešu lomu sadalījums un redzējums par viņu

13identitāti koriģētu sekulāras valsts konstitūcijā nostiprināto

14diskriminācijas aizlieguma un uzskatu daudzveidības aizsardzības

15tvērumu.

16Stambulas konvencija neuzliekot dalībvalstīm pienākumu

17pārskatīt laulības un ģimenes jēdzienus. Pirmkārt, šāds mērķis

18Stambulas konvencijā neesot definēts. Otrkārt, jēdziens

19"laulība" jau esot definēts Satversmes 110. pantā, bet

20jēdziens "ģimene", kas ir plašāks, aptverot arī tādas

21attiecības, kas nav balstītas laulībā. Abas minētās savienības

22valsts esot apņēmusies aizsargāt, tostarp nodrošinot aizsardzību

23pret vardarbību.

246.2. Dzimtes jēdziens esot neatņemama dzimumu

25diskriminācijas jēdziena daļa, jo lielākā daļa diskriminācijas

26gadījumu esot saistīti tieši ar sabiedrības izpratni par dzimumu

27sociālajām lomām. Tādējādi Satversmes 91. pants aptverot

28Stambulas konvencijā norādītos uz dzimumu un dzimti balstītas

29diskriminācijas aizliegumus.

30Ar Stambulas konvenciju vīrieši netikšot nostādīti

31nelabvēlīgākā situācijā. Vardarbība ģimenē esot plaši izplatīta,

32un tā balstoties uz dziļi iesakņotiem stereotipiem par sievietes

33lomu ģimenē un atbilstību apkārtējo gaidām. Īpaši spilgtas šo

34stereotipu izpausmes esot bijušas novērojamas pēdējā gada laikā,

35pandēmijas apstākļos, kad sievietes ģimenē bija spiestas izturēt

36īpašu slodzi un nereti arī varmācību, ko pret tām īstenoja viņu

37partneri. Stambulas konvencijas 4. panta piemērošanas rezultātā

38tikšot novērsta vīriešu un sieviešu faktiskā nevienlīdzība.

396.3. Ietverot izglītības procesā jautājumus par

40cilvēkiem, kuri sevi neidentificē ar viņiem dzimšanas brīdī

41noteikto dzimumu, tiekot nodrošināta kvalitatīva, uz bērna

42attīstību un labklājību vērsta izglītība. Dažādu personu grupu

43domas par šā jautājuma apgūšanu mācību procesa ietvaros varot būt

44pretējas, tomēr šādā gadījumā esot svarīgi izvērtēt, vai šāda

45pieeja, ievērojot bērna tiesību un interešu prioritātes principu,

46ilgtermiņā nāktu bērnam par labu.

47Sabiedrības jauno paaudzi vajagot audzināt, skaidrojot

48cilvēktiesību būtību un cieņpilna dialoga nepieciešamību arī

49konfliktu gadījumos. Šāda pieeja ilgtermiņā veicinot tādu

50harmonisku personu veidošanos, kuras ir spējīgas pieņemt un

51izprast atšķirīgo, un nodrošinot atšķirīgu personu grupu

52cieņpilnu līdzāspastāvēšanu. Lai arī vecākiem ir tiesības

53audzināt savus bērnus pēc savas pārliecības, šīs tiesības neesot

54absolūtas un tās vajagot samērot ar tiesībām uz informāciju un

55diskriminācijas aizliegumu.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Centrs

2MARTA" - norāda, ka vardarbība pret sievietēm un

3vardarbība ģimenē Latvijā ir izplatīta problēma.

4Viena no pazīmēm, kas raksturo vardarbību pret sievietēm un

5vardarbību ģimenē, esot tās latentums, proti, upuri reti kad par

6notikušo ziņojot tiesībaizsardzības iestādēm. Turklāt trūkstot

7visaptverošas statistikas par vardarbību pret sievietēm un šis

8trūkums traucējot novērtēt vardarbības patieso apmēru un

9raksturu.

10Iemesli, kuru dēļ vairumā gadījumu netiek ziņots par intīmā

11partnera varmācību, esot citstarp upura bezspēcības izjūta,

12bailes no stigmatizācijas un tā, ka tiks vainots tieši upuris,

13ticība mītiem par vardarbību, kā arī varmākas izteikti draudi, un

14tie nebūt neesot vienīgie iemesli. Latvijā pastāvot izteikta

15tolerance pret vardarbību, un šī tolerance esot saistīta ar

16nepietiekamo sabiedrības informētību jautājumos par vardarbību

17ģimenē. Turklāt upuri nereti nesagaidot tādu valsts un

18pašvaldības iestāžu rīcību, kas apmierinātu viņu primārās

19vajadzības - tūlītēju drošību un aizsardzību no atkārtotas

20vardarbības, speciālistu sniegtu atbalstu, kas mazinātu gūto

21fizisko un psiholoģisko traumu sekas, un iedrošinājumu uzsākt

22jaunu dzīvi - bez vardarbības.

23Bērniem sasniedzot agrīnu pusaudža vecumu, viņi sākot

24uzņemties jaunas dzimumu lomas, bieži vien nostiprinot jau

25sociāli un kulturāli ierastās dzimumu normas. Šīs lomas

26ietekmējot pusaudžu un jauniešu pieņemtos lēmumus seksuālajās un

27citās savstarpējās attiecībās. Konkrētāk - dzimumu normām

28attiecībā tiklab uz meitenēm, kā arī zēniem esot būtiska ietekme

29uz priekšlaicīgu skolas pamešanu, nevēlamu grūtniecību, HIV un

30seksuāli transmisīvo infekciju risku, garīgās veselības problēmām

31un depresiju, iekļūšanu vardarbīgās attiecībās,

32cilvēktirdzniecības tīklos, narkotisko vielu lietošanu un

33pašnāvības risku.

1Pieaicinātā persona - Lundas Universitātes

2Sociālo zinātņu fakultātes Dzimtes studiju departamenta vecākā

3lektore PhD Irina Šmita (Irina Schmitt) -

4norāda, ka vardarbība ir globāla problēma, kas saistīta ar varu,

5nevienlīdzību, veselību, kapitālu, noziedzību un drošību, un

6būtisks dzimumu līdztiesības šķērslis.

78.1. "Dzimums", "dzimte" un

8"dzimtes identitāte" esot savstarpēji nošķirami, bet

9mijiedarbīgi jēdzieni. Jēdziens "dzimums" attiecoties

10uz personas fizioloģiskajām iezīmēm, proti, hromosomālo un

11endokrinoloģisko uzbūvi, kā arī ķermeņa izskatu. Parastā atbilde

12uz jautājumu par dzimumu esot vai nu "sieviete", vai

13"vīrietis", taču vēstures, medicīnas, tiesību zinātnes

14un citās sociālo zinātņu jomās veiktie pētījumi norādot uz to, ka

15pastāv vairākas nepatoloģiskas cilvēka ķermeņa variācijas, kuras

16tiek dēvētas par starpdzimumu.

17Dzimtes identitāte attiecoties uz sevis kā noteiktas dzimtes

18cilvēka apzināšanos, un šajā ziņā varot izšķirt, piemēram,

19sievietes, vīriešus un arī ārpus binārās identitātes esošas

20personas. Dzimtes identitāte veidojoties konkrētos sociālajos

21ietvaros, kas varot ietekmēt, piemēram, piekļuvi izglītībai un

22veselības aprūpei, līdzdalību apmaksātā darba tirgū, reproduktīvo

23darbu. Personas dzimtes identitāte varot nebūt saistīta ar šīs

24personas dzimumu tādā veidā, kā to sagaida sabiedrība, un

25fizioloģiskās īpašības nenosakot personas dzimtes identitāti.

26Dzimte esot veids, kādā cilvēki izpauž savu dzimtes patību,

27dzimtes identitāti, un šādas izpausmes citstarp esot, piemēram,

28apģērbs, matu sakārtojums, uzvedība, balss modulācija. Dzimtes

29izpausmes izrietot no vietējās un reģionālās kultūras. Tas, kas

30vienā sociālajā kontekstā vai vēstures brīdī tiek uzskatīts par

31vīrišķīgu, citā laikā var tikt uztverts atšķirīgi.

32Diferencēšana pēc dzimuma, dzimtes un dzimtes identitātes esot

33būtiska, jo ļaujot plašāk paraudzīties uz normatīvo dzimtes

34izpratni, kas daudzās sabiedrībās tiek uzskatīta par

35pašsaprotamu. Uzskats par šo pašsaprotamību bieži vien esot

36balstīts uz hierarhisku modeli, kurā privilēģijas tiek piešķirtas

37vīriešiem un tādējādi tiek iesakņota problemātiskā izpratne par

38to, ka vīriešu dominēšana pār sievietēm un vīriešu iesaistīšanās

39dažādu veidu vardarbības aktos esot dabiska. Turklāt šā uzskata

40dēļ sabiedrība varot atstāt novārtā tos cilvēkus, kuri veido

41attiecības ārpus heteronormatīvā ietvara, un ignorēt cilvēku ar

42dzimtes variācijām, tostarp starpdzimuma un transdzimtes cilvēku,

43eksistenci.

448.2. Ar piederību pie kādas grupas saistītas

45vardarbības, piemēram, dzimtē balstītas vardarbības, cēloņi esot

46meklējami kādā no sociālajām hierarhijām, kurās atsevišķas

47cilvēku grupas tiek pozicionētas kā mazāk vērtīgas salīdzinājumā

48ar citām. Par šādām hierarhijām esot uzskatāma citstarp

49homofobija, transfobija, rasisms, vecuma, tostarp bērnu,

50diskriminācija, kā arī cilvēku ar nenormatīvām spējām, tostarp

51personu ar invaliditāti, diskriminācija. Dzimtē balstītas

52vardarbības gadījumā šādas hierarhijas veidojot sociāli

53konstruēta, bet empīriski nekorekta vīrišķības un sievišķības

54izpratne, atbilstoši kurai vīrieši esot spēcīgi, emocionāli

55neatkarīgi un intelektuāli pārāki par sievietēm, bet sievietes

56esot fiziski un intelektuāli vājas, gādīgas būtnes, kas

57prioritizē citu, nevis savas vajadzības.

58Dzimtē balstīta vardarbība esot sastopama visās sabiedrības

59grupās un daļās, tomēr grūti mērāma un salīdzināma ar citiem

60sabiedrībā pastāvošiem vardarbības veidiem. Tas, kā cietušie

61atklāj savu vardarbības pieredzi, esot saistīts ar vardarbības

62konceptualizēšanu, piemēram, ar to, vai izvarošana laulībā vai

63bērnu fiziska sodīšana tiek uzskatīta par vardarbību, kā arī ar

64uzticēšanos valsts iestādēm un reālajām iespējām izkļūt no

65vardarbīgas situācijas, pamest darbavietu vai izbeigt attiecības.

66To ietekmējot arī sabiedrībā pastāvošie strukturālie stereotipi,

67piemēram, fiziskās vardarbības uzskatīšana par vīrišķības

68pazīmi.

698.3. Izglītība nevarot atrisināt visas problēmas, kas

70saistītas ar diskrimināciju un dzimtē balstītu vardarbību, tomēr

71tai varot būt svarīga loma, izskaidrojot sabiedrības centienus

72novērst diskrimināciju un ar dzimti un dzimtes identitāti

73saistītu vardarbību. Bērniem un jauniešiem vajagot zināt, ka

74viņiem ir tiesības netikt diskriminētiem un tiesības uz personas

75neaizskaramību, un iemācīties saskarsmē ar citiem cilvēkiem

76ievērot arī tiem piemītošās cilvēktiesības, neaizskaramību un

77cieņu, kā arī risināt konfliktus nevardarbīgā veidā.

788.4. Vardarbība pret sievietēm un dzimtē balstīta

79vardarbība ietekmējot valsts ilgtspēju. Proti, cilvēku

80savstarpējā vardarbība esot saistīta ar augstām personiskām un

81sociālajām izmaksām, ko prasa, piemēram, neatliekamā medicīniskā

82palīdzība, slimības atvaļinājumi, kā arī ilgtermiņa traumas un

83darbspēju zudumi. Vardarbības novēršanai veicamie pasākumi,

84protams, visupirms esot vērsti pret smagu cilvēktiesību

85pārkāpumu, bet sociālajā aspektā - arī pret minētajām izmaksām.

86Turklāt sociālajās zinātnēs pastāvot viedoklis, ka pasākumi, kas

87vērsti uz dzimumu līdztiesības nostiprināšanu, var stabilizēt

88dzimstību.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2Sociālo zinātņu fakultātes docente Dr. sc. comm. Marita

3Zitmane - uzskata, ka vardarbība pret sievietēm Latvijā ir

4izplatīta problēma.

59.1. Nošķīrums starp jēdzieniem "dzimums" un

6"dzimte" esot būtisks, lai varētu pilnībā izprast pret

7sievietēm vērstas vardarbības cēloņus, kā arī tādēļ, lai

8veiksmīgi strādātu situācijas uzlabošanas virzienā. Jēdziens

9"dzimums" esot balstīts uz bioloģisku raksturojumu, bet

10jēdziens "dzimte" kā laika gaitā mainīga sociāla

11konstrukcija esot veidots kulturāli un simboliski.

12Dzimumi tiekot klasificēti pēc bioloģiskām pazīmēm. Dzimuma

13apzīmējums - vīrietis vai sieviete - tiekot noteikts pēc ārējām

14un iekšējām pazīmēm, piemēram, tādām kā dažādi orgāni un

15hromosomu raksturojums. Līdz triju gadu vecumam lielākā daļa

16bērnu jau apzinoties savu dzimumu. Savukārt dzimtes jēdziens

17tiekot apgūts socializācijas procesā, bērnam augot noteiktā

18sabiedrībā un kultūrā un apzinoties, kādas sociālās gaidas un

19prasības pret viņu kā konkrēta dzimuma pārstāvi tiek vērstas.

20Piemēram, jaunas meitenes, saprotot sabiedrības gaidas, nereti

21cenšoties būt nevis agresīvas, bet laipnas un pieklājīgas,

22turpretī zēnu savstarpējā agresija netiekot mazināta, piemēram,

23grūstīšanās un pat kaušanās tiekot uztverta kā daļa no rotaļas un

24spēlēšanās. Tā rezultātā gan zēni, gan meitenes iemācoties, ka

25būt agresīvam ir daļa no tā, ko nozīmē būt vīrietim.

26Sabiedrība pašos pamatos priekšstatu par sievišķību un

27vīrišķību veidojot, balstoties uz tradicionālajām dzimtes lomām.

28Tradicionālās dzimtes lomas nosakot sievietes dzimti kā sievas un

29mātes lomu, pakārtojot sievieti dzīvei mājās un rūpēm par

30bērniem. Savukārt tradicionālā vīrišķība tiekot konstruēta,

31uzsverot racionalitāti, sāncensību, atlētismu, finansiālos

32panākumus, agresiju, emociju kontroli, kā arī heteroseksualitāti

33kā vīrietim obligāti piemītošas īpašības.

349.2. Latvijas sabiedrībā dominējot dzimtē balstīti

35stereotipi par sieviešu un vīriešu lomām ģimenē un publiskajā

36sfērā. Sabiedrības aptauju rezultātā atklātie vīrišķības un

37sievišķības vērtējumi norādot uz tradicionālo dzimtes lomu

38dominēšanu, kā arī saistot sievišķību ar emociju izrādīšanu,

39atkarību un pasivitāti, bet vīrišķību - ar dominēšanu,

40agresivitāti un emocionālo noslēgtību.

41Atbildot uz jautājumu, kāpēc sabiedrības izpratnē dominē

42tradicionālās dzimtes lomas, vajagot ņemt vērā vēsturisko

43kontekstu. Padomju varas gados dzimumu vienlīdzība esot nivelēta,

44paredzot vīriešiem un sievietēm vienāda darba veikšanu publiskajā

45sfērā, bet saglabājot sievietes kā mātes lomu privātajā sfērā.

46Deviņdesmito gadu sākums, kad Latvijā strauji attīstījās pārmaiņu

47procesi, bijis arī nacionālisma kulminācijas laiks. Nacionālisma

48ideoloģija ietvērusi arī konkrētu ideju par dzimtes lomām,

49tostarp par sievietes uzdevumu uzskatot nacionālās kultūras

50saglabāšanu un nodošanu bērniem, tādējādi noniecinot sieviešu

51dalību ekonomikā un sabiedriskajā dzīvē un uzsverot šķietami

52dabisko mātes lomu nācijas dzīvē.

53Lai gan mūsdienās pieaugusi sabiedrības izpratne par to, ka

54vardarbība pret sievietēm nav pieļaujama, tomēr sabiedrības

55apziņā esot nostiprinājusies aizspriedumaina attieksme, piemēram,

56viedoklis par to, ka vardarbību pret sievietēm bieži vien

57provocējot pašas cietušās. Pašreizējo situāciju būtiski

58ietekmējot arī sabiedrības augstā tolerance pret vardarbību.

599.3. Datus par to gadījumu skaitu, kad sievietes

60piedzīvojušas vardarbību, iegūt esot problemātiski, jo ne vienmēr

61par šādu vardarbību tiekot ziņots tiesību aizsardzības iestādēm

62un sociālo pakalpojumu vai veselības aprūpes pakalpojumu

63sniedzējiem. Iemesli, kuru dēļ cietušās neziņo par pārdzīvoto,

64varot būt, pirmkārt, strukturālas dabas, piemēram, neuzticēšanās

65valsts institūcijām, neinformētība par palīdzības iespējām, kā

66arī palīdzības fiziskā un ģeogrāfiskā nepieejamība. Otrkārt, tie

67varot būt sabiedrībā valdošie priekšstati, piemēram, par to, ka

68vardarbību pret sievietēm bieži provocējot pašas cietušās, ka

69apgalvojumi par notikušu vardarbību vai izvarošanu bieži esot

70izdomāti vai pārspīlēti vai ka vardarbība ģimenē vispār esot

71privāta lieta, ar kuru vajagot tikt galā pašā ģimenē.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2Teoloģijas fakultātes profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas

3korespondētājloceklis Dr. phil. Valdis Tēraudkalns -

4uzskata, ka Stambulas konvencijā paredzētie dalībvalstu pienākumi

5nav pretrunā ar kristīgajām vērtībām.

6Pēc Latvijas valsts dibināšanas praksē esot ievērota norma, ka

7Latvijā neeksistē valsts baznīca. Mūsdienu demokrātijas

8pilnvērtīgai funkcionēšanai esot būtiski tas, lai visi cilvēki

9neatkarīgi no viņu reliģiskajiem un citiem uzskatiem, neatkarīgi

10no tā, vai viņi ir vairākumā vai mazākumā, justos piederīgi savai

11valstij un netiktu diskriminēti. Valsts to varot panākt, nedodot

12priekšroku nevienai iedzīvotāju grupai un tās viedoklim. Praksē

13tas nozīmējot, ka valsts nejaucas reliģiju praktizējošu cilvēku

14privātajā dzīvē un reliģisko organizāciju darbībā, ciktāl tajā

15tiek ievērotas tiesību normas, un ka reliģisko organizāciju

16teoloģiskie pieņēmumi nevar būt obligāti visiem.

17Mūsdienās jēdziens "kristīgās vērtības" bieži tiekot

18ideoloģizēts, tās saistot ar vienu, proti, konservatīvu pozīciju,

19piemēram, verdzības, rasisma un dzimumu līdztiesības jautājumos,

20tomēr šī pozīcija esot tikai viena no daudzajām pozīcijām plašajā

21kristietības ietvaros sastopamo uzskatu spektrā. Turklāt

22specifiski kristīgu vērtību nemaz neesot, jo vērtības, kas ir

23nozīmīgas kristietībā, tostarp mīlestība, līdzcietība, cilvēka

24cieņa un taisnīgums, atbalstot arī sekulārie humānisti un citu

25reliģiju piekritēji. Tās, lai arī dažādos kontekstos atšķirīgi

26saprastas, esot daļa no vispārcilvēciskajām vērtībām. Atsauce uz

27kristīgajām vērtībām Satversmē apliecinot Latvijas piederību

28Eiropas kultūrtelpai.

29Cilvēka cieņa esot kristīgajā teoloģijā akcentēta vērtība.

30Vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē kristietībā

31netiekot atbalstīta. Mūsdienās pašas kristīgās konfesijas esot

32aktualizējušas jautājumu par vardarbību un noziegumiem pret

33citstarp nepilngadīgajiem ticīgo, arī garīdznieku, vidē.

34Stambulas konvencija neesot pretrunā ar šiem centieniem.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2Vēstures un filozofijas fakultātes docents Dr. phil. Artis

3Svece - uzskata, ka Satversmes ievadā minētās vērtības nav

4uzskatāmas par juridiski saistošiem priekšrakstiem.

5Neesot tāda pašsaprotama un vispārpieņemta saraksta, kurā būtu

6uzskaitītas Satversmes ievada piektajā rindkopā minētās latviešu

7un lībiešu tradīcijas, kā arī vispārcilvēciskās un kristīgās

8vērtības. Ja par kristīgām vērtībām atzītu jebkuru abstraktu

9konceptu, piemēram, mīlestību, līdzcietību vai taisnīgumu, tādā

10interpretācijā, kāda kristietības vēsturē ir pastāvējusi, vai

11jebkuru vērtību kopumu, ko kristieši kādā laika posmā vai

12ģeogrāfiskā areālā ir aizstāvējuši, tad šīs vērtības varot nonākt

13cita ar citu pretrunā.

14Lai nodrošinātu to, ka Satversmē nav iekšēju pretrunu,

15Satversmes ievadā minētās vērtības nevarot uzskatīt par tādām,

16kuras noteiktu to, kas Latvijas valstī ir vai nav pieļaujams.

17Atsaukšanās uz kristīgajām vērtībām konkrētajā Satversmes teksta

18daļā esot interpretējama drīzāk kā aicinājums apzināties Latvijas

19vēsturi, tai skaitā vērtību mantojumu.

20Latvijas valsts neesot veidojusies tukšā vietā, un tās

21sabiedrību vienojot ne tikai praktisks izdevīgums vai nejauša

22atrašanās noteiktā teritorijā. Identitātes un piederības apziņa

23esot viens no faktoriem, kas nosaka pilsoņu lojalitāti valstij un

24sabiedrības pastāvēšanu ilgtermiņā. Identitāti veidojot citstarp

25arī pagātnes, tai skaitā sabiedrības kopīgās vēstures,

26apzināšanās.

27Kristietība, tāpat kā pirmskristīgā kultūra Latvijā un Eiropā,

28apgaismības idejas, Eiropas modernitāte un citas idejas esot daļa

29no Latvijas vēstures, un šis kultūras mantojums vēl aizvien

30ietekmējot daudzu Latvijas pilsoņu pasaules skatījumu. Domājot

31par Latvijas šodienas un nākotnes sabiedrību, no šā mantojuma

32nevajagot vairīties. Satversmes ievads norādot koordinātas, kas

33iezīmējot vēstures gaitā veidojušos telpu sabiedrības lēmumu

34pieņemšanai, nevis sliedes, kuras kādreiz kāds būtu uzlicis un pa

35kurām nu sabiedrībai būtu jābrauc par spīti tam, ka katra sliede

36ved uz savu pusi.

37Doma, ka papildus dzimumam pastāv arī dzimte, neesot ne

38kontroversiāla, ne ideoloģiska. Vēsturiski sabiedrības, kurās

39dominējuši vīrieši, esot centušās kā dabiskas pozicionēt tādas

40sociālās normas, kas sievietēm piedēvējušas noteiktu rīcību vai

41īpašības. Daudzi stereotipi par to, kādai jābūt sievietei vai

42vīrietim, esot veidojušies sociāli, un tos visus neesot iespējams

43skaidrot ar iedzimtību.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2Juridiskās fakultātes lektors Mg. iur. Māris Lejnieks

3- norāda, ka situācijās, kad sievietes un vīrieši saistībā ar

4vardarbību ģimenē atrodas atšķirīgos apstākļos, no

5diskriminācijas aizlieguma viedokļa ir nepieciešama atšķirīga

6attieksme.

7Stambulas konvencijas 3. panta "c" punkts

8konvencijas dalībvalstīm neuzliekot konkrētus pienākumus, bet

9definējot jēdzienu "dzimte", lai tas tiktu pareizi

10saprasts tikai un vienīgi konvencijas turpmāko pantu pareizai

11piemērošanai un šīs konvencijas mērķu sasniegšanai. Šī definīcija

12neuzliekot pienākumu izmantot konvencijā lietotā jēdziena

13"dzimte" izpratni ārpus šīs konvencijas piemērošanas

14sfēras.

15Stambulas konvencijas 4. panta 3. punktā dalībvalstīm esot

16noteikts pienākums sasniegt konkrētu mērķi - nepieļaut

17diskrimināciju. Katra dalībvalsts esot tiesīga izvēlēties šā

18mērķa sasniegšanas līdzekļus, kas varot ietvert gan atbilstošu

19normu iestrādāšanu nacionālajos tiesību aktos, gan konkrētu

20rīcības plānu izstrādi valsts pārvaldes līmenī, šo plānu

21īstenošanu un izpildes kontroli.

22Stambulas konvencijas 12. panta 1. punkts neuzliekot tās

23dalībvalstīm pienākumu sasniegt specifiskus rezultātus, bet

24nosakot rīcības modeli - pielikt saprātīgas pūles noteiktu

25aizspriedumu, paražu un tradīciju izskaušanai.

26Stambulas konvencijas 14. pants paredzot, ka ikvienai

27dalībvalstij atbilstoši tajā esošajai situācijai jāizvērtē

28nepieciešamība ieviest konkrētus uzlabojumus izglītības

29programmās un, ja nepieciešams, atbilstoši konvencijas mērķim tos

30arī ieviest. Konkrētu darbību veikšana esot atkarīga no katras

31dalībvalsts situācijas un izglītības sistēmas organizācijas

32īpatnībām.

33Attiecībā uz vardarbību ģimenē esot skaidrs, ka absolūtajā

34vairumā šādu gadījumu vardarbības upuri ir tieši sievietes. Ja

35ģimenēs notiekošas vardarbības upuru vidū sieviešu ir daudz

36vairāk nekā vīriešu, tas nozīmējot, ka šajā ziņā vīrieši un

37sievietes atrodas atšķirīgā situācijā, kas no diskriminācijas

38aizlieguma viedokļa pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi.

39Secinājumu

40daļa

41I

1Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

2izvērtēt Stambulas konvencijas 3. panta "c" punkta, 4.

3panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta atbilstību Satversmes

4ievadam un 1. pantam, kā arī 99. un 110. pantam.

513.1. Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskata, ka

6Stambulas konvencijas 3. panta "c" punkts, 4. panta 3.

7punkts un 12. panta 1. punkts neatbilst Satversmei, jo prasot

8mainīt domāšanu un attieksmi pret personām, kas sevi neidentificē

9ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu. Proti, minētās Stambulas

10konvencijas normas neatbilstot Satversmei kā vienots

11regulējums.

12Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai minētās Stambulas

13konvencijas normas var atzīt par vienotu tiesisko regulējumu.

1413.1.1. Atbilstoši Vīnes konvencijas par starptautisko

15līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes konvencija) 6. pantam katrai

16valstij ir tiesībspēja slēgt līgumus. Ievērojot Vīnes konvencijas

1711. pantā noteikto, valsts piekrišana līguma saistošajam

18raksturam var būt izteikta ar parakstīšanu, līgumu sastādošu

19dokumentu apmaiņu, ratifikāciju, pieņemšanu, apstiprināšanu vai

20pievienošanos vai jebkādā citā veidā, par kuru ir vienošanās.

21Tas, kurš no minētajiem piekrišanas veidiem ir piemērojams

22attiecībā uz konkrētu līgumu, saskaņā ar Vīnes konvencijas

2312.-15. pantu ir atkarīgs citstarp no tā, kādu piekrišanas veidu

24paredz attiecīgais līgums.

25No Stambulas konvencijas 75. panta izriet, ka Stambulas

26konvenciju var parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstis, valstis,

27kas nav Eiropas Padomes dalībvalstis, bet ir piedalījušās šīs

28konvencijas izstrādāšanā, un Eiropas Savienība, taču šī

29konvencija stājas spēkā tikai pēc tās ratifikācijas, pieņemšanas

30vai apstiprināšanas. Tā kā izskatāmajā lietā Satversmes tiesa

31vērtē Stambulas konvencijas normu atbilstību Satversmei, bet

32Stambulas konvencija vēl nav apstiprināta Saeimā, Satversmes

33tiesai jāpārbauda, vai Latvija Stambulas konvenciju ir

34parakstījusi atbilstoši Vīnes konvencijas un likuma "Par

35Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem"

36prasībām.

37Satversmes tiesai nav šaubu par to, ka konkrētajā gadījumā

38Ministru kabinetam bija tiesības pieņemt lēmumu par Stambulas

39konvencijas parakstīšanu.

40Saskaņā ar Vīnes konvencijas 7. panta 1. punktu persona tiek

41uzskatīta par valsti pārstāvošu nolūkā izteikt valsts piekrišanu

42līguma saistošajam raksturam, ja persona uzrāda attiecīgās valsts

43pilnvaras vai no attiecīgo valstu prakses vai no citiem

44apstākļiem izriet, ka to nolūks bijis uzskatīt šo personu kā

45valsti pārstāvošu, nepieprasot pilnvaras. Savukārt likuma

46"Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" 6.

47panta otrā daļa nosaka: ja lēmumu par starptautiskā līguma

48noslēgšanu pieņem Ministru kabinets, pilnvaru sarunu vešanai un

49līguma parakstīšanai izsniedz ar Ministru kabineta lēmumu.

50Ievērojot minēto, Ministru kabineta 2016. gada 10. maija sēdē

51tika nolemts pilnvarot labklājības ministru parakstīt Stambulas

52konvenciju. Tātad labklājības ministram bija tiesības Latvijas

53vārdā parakstīt Stambulas konvenciju.

54Tādējādi Latvija ir parakstījusi Stambulas konvenciju

55atbilstoši Vīnes konvencijā un likumā "Par Latvijas

56Republikas starptautiskajiem līgumiem" noteiktajām

57prasībām.

5813.1.2. Starptautisko līgumu iztulkošanas noteikumi ir

59ietverti Vīnes konvencijā. Atbilstoši Vīnes konvencijas 31. panta

601. punktam starptautisks līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar

61parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un

62atbilstoši tā objektam un mērķim. Savukārt saskaņā ar minētā

63panta 2. un 3. punktu līguma iztulkošanas nolūkā līdz ar tekstu,

64ieskaitot preambulu un pielikumu, izmantojamas citstarp līguma

65dalībnieku vienošanās, kas saistītas ar līguma noslēgšanu,

66piemērošanu un iztulkošanu. Turklāt Vīnes konvencijas 32. pants

67noteic, ka var izmantot papildu iztulkošanas paņēmienus, tostarp

68līguma sagatavošanas materiālus un līguma noslēgšanas apstākļus,

69lai apstiprinātu nozīmi, kas izriet no 31. panta piemērošanas,

70vai lai noteiktu nozīmi, kad iztulkošana saskaņā ar 31. pantu

71piešķir nozīmei divdomīgumu vai neskaidrību vai noved pie

72rezultāta, kas ir klaji absurds vai nesaprātīgs.

73Tādējādi arī izskatāmajā lietā, iztulkojot Stambulas

74konvencijas normas, Satversmes tiesa ņems vērā gan Stambulas

75konvencijas objektu un mērķi, gan tās attiecīgo normu tekstu.

76Turklāt Stambulas konvencijas normu iztulkošanā, ievērojot Vīnes

77konvencijas 32. pantā noteikto, kā papildlīdzeklis attiecīgajā

78gadījumā izmantojams arī ar Stambulas konvenciju vienlaikus

79pieņemtais tās paskaidrojošais ziņojums, kas ir atzīstams par

80Stambulas konvencijas sagatavošanas materiālu.

8113.1.3. Starptautisko tiesību praksē ir atzīts, ka

82starptautiska līguma objekta un mērķa noteikšanā labā ticībā

83jāņem vērā citstarp attiecīgā līguma nosaukums, ievads, līguma

84pamattekstā postulētais attiecīgā līguma mērķis, kā arī līguma

85sagatavošanas materiāli un tā saturs un būtība kopumā (sk.:

86United Nations. Report of the International Law Commission.

87Sixty-third session. New York: United Nations, 2011, pp.

88360-361).

89No Stambulas konvencijas nosaukuma izriet, ka tā ir paredzēta

90vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai un

91apkarošanai. Savukārt Stambulas konvencijas ievadā noteikts, ka

92konvencijas dalībvalstis nosoda jebkādu vardarbību pret sievietēm

93un vardarbību ģimenē, atzīst, ka galvenais veids, kā novērst

94vardarbību pret sievietēm, ir sieviešu un vīriešu līdztiesības

95juridiska un faktiska īstenošana, atzīst, ka vardarbība pret

96sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos nevienlīdzību starp

97sievietēm un vīriešiem, atzīst, ka ar vardarbību pret sievietēm

98viņas tiek nostādītas pakārtotā stāvoklī, atzīst, ka sievietes un

99meitenes bieži tiek pakļautas dažādiem nopietniem vardarbības

100veidiem un tas ir būtisks cilvēktiesību pārkāpums un galvenais

101šķērslis dzimumu līdztiesībai, atzīst, ka sievietes un meitenes

102ir pakļautas lielākam dzimtē balstītas vardarbības riskam nekā

103vīrieši, atzīst, ka vardarbība ģimenē nesamērīgi skar sievietes,

104taču arī vīrieši var kļūt par upuriem, atzīst, ka bērni ir

105vardarbības ģimenē upuri un liecinieki, kā arī tiecas izveidot

106Eiropu, kurā nebūtu vardarbības pret sievietēm un vardarbības

107ģimenē.

108Stambulas konvencijas mērķi ir definēti tās 1. panta 1.

109punktā. Tie ir šādi:

1101) aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības un novērst

111vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, sodīt par to un

112to izskaust;

1132) sekmēt jebkādas vardarbības pret sievietēm izskaušanu un

114veicināt sieviešu un vīriešu faktisku līdztiesību, tostarp

115nodrošinot sieviešu tiesību un iespēju paplašināšanu;

1163) izstrādāt visaptverošu sistēmu, politiku un pasākumus, lai

117aizsargātu visus upurus, kas cietuši no vardarbības pret

118sievietēm un vardarbības ģimenē, un palīdzētu šādas vardarbības

119upuriem;

1204) veicināt starptautisku sadarbību, lai izskaustu vardarbību

121pret sievietēm un vardarbību ģimenē;

1225) nodrošināt atbalstu un palīdzību organizācijām un

123tiesībaizsardzības institūcijām, lai tās varētu efektīvi

124sadarboties, izmantojot vienotu pieeju vardarbības pret sievietēm

125un vardarbības ģimenē izskaušanai.

126Stambulas konvencijas objekta un mērķa noskaidrošanā jāņem

127vērā arī tās materiālā darbības joma. Proti, Stambulas konvencija

128atbilstoši tās 2. panta 1. punktam ir piemērojama attiecībā uz

129jebkāda veida vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību

130ģimenē, kas sievietes ietekmē nesamērīgi. Savukārt Stambulas

131konvencijas 2. panta 2. punktā dalībvalstis tiek aicinātas

132konvenciju piemērot visiem vardarbības ģimenē upuriem. Tādējādi

133Stambulas konvencija tās dalībvalstīm paredz pienākumus tieši

134sieviešu aizsardzībai no vardarbības, tostarp vardarbības ģimenē.

135Lēmums par to, vai Stambulas konvencijā paredzētos pasākumus

136attiecināt uz citiem vardarbības ģimenē upuriem, ir jāpieņem

137konkrētajai dalībvalstij (sk. arī: Council of Europe.

138Explanatory Report to the Council of Europe Convention on

139preventing and combating violence against women and domestic

140violence, para. 37).

141Apkopojot iepriekš izklāstīto, Satversmes tiesa secina, ka

142Stambulas konvencijas objekts un mērķis ir vardarbības pret

143sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana, tādējādi veicinot

144dzimumu līdztiesību. Līdz ar to arī visi ar Stambulas konvenciju

145dalībvalstīm uzliktie pienākumi attiecas vienīgi uz Stambulas

146konvencijas piemērošanas jomu atbilstoši tās objektam un mērķim -

147jautājumiem par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē

148izskaušanu.

14913.1.4. Stambulas konvencijas 12. panta 1. punkts

150paredz konvencijas dalībvalstu pienākumu veikt visus vajadzīgos

151pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras

152noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust

153aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras

154pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un

155vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem. Šīs normas mērķis,

156apzinoties vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē

157izskaušanu kā Stambulas konvencijas objektu un mērķi, ir veicināt

158izmaiņas domāšanā un attieksmē, lai mazinātu dzimtē balstītu

159vardarbību, kas rodas tieši šajā normā minēto uzvedības modeļu

160dēļ (sk. arī: Council of Europe. Explanatory Report to the

161Council of Europe Convention on preventing and combating violence

162against women and domestic violence, paras. 84-85). Stambulas

163konvencijas 4. panta 3. punkts nosaka konvencijas dalībvalstīm

164diskriminācijas aizliegumu konvencijā ietverto pienākumu izpildē

165citstarp uz dzimuma, dzimtes un dzimtes identitātes pamata.

166Proti, Stambulas konvencija tajā ietverto pienākumu izpildē

167aizliedz diskriminēt arī personas, kuras sevi neidentificē ar tām

168dzimšanas brīdī noteikto dzimumu. Savukārt Stambulas konvencijas

1693. panta "c" punktā ir skaidrots jēdziens

170"dzimte", ar to saprotot sociālās lomas, uzvedību,

171nodarbes un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par

172atbilstošām sievietēm un vīriešiem. Par šīs normas saturu lietas

173materiālos rodami atšķirīgi viedokļi (sk. lietas materiālu 1.

174sēj. 4., 53.-54., 90.-95. lp.). Tādēļ šīs normas satura

175noskaidrošanā izmantojams Stambulas konvencijas paskaidrojošais

176ziņojums. Proti, jēdziens "dzimte" Stambulas konvencijā

177iekļauts, lai skaidrotu to, ka atsevišķas sociālās lomas vai

178stereotipi vairo nevēlamas un kaitīgas situācijas, kā arī noved

179pie tā, ka vardarbība pret sievietēm tiek uzskatīta par

180pieņemamu. Ar šo jēdzienu nav paredzēts aizstāt jēdzienus

181"vīrietis" un "sieviete" (sk.: Council of

182Europe. Explanatory Report to the Council of Europe Convention on

183preventing and combating violence against women and domestic

184violence, para. 43).

185Satversmes tiesa atzīst, ka Stambulas konvencijas 12. panta 1.

186punktā paredzētā pienākuma izpildē konvencijas dalībvalstīm

187atbilstoši Stambulas konvencijas 4. panta 3. punktam ir aizliegts

188pieļaut diskrimināciju citstarp uz dzimtes identitātes un dzimtes

189pamata. Jēdziena "dzimte" saturs ir izskaidrots

190Stambulas konvencijas 3. panta "c" punktā. Tādējādi

191minētās Stambulas konvencijas normas paredz valsts pienākumu

192veicināt izmaiņas domāšanā un attieksmē, nediskriminējot citstarp

193tās personas, kuras sevi neidentificē ar tām dzimšanas brīdī

194noteikto dzimumu. Ievērojot pieteikumā paustā prasījuma būtību,

195Stambulas konvencijas 3. panta "c" punkts, 4. panta 3.

196punkts un 12. panta 1. punkts (turpmāk - apstrīdētais regulējums)

197ir atzīstami par savstarpēji cieši saistītiem, tādēļ tie

198izskatāmajā lietā nevar tikt aplūkoti atrauti cits no cita.

199Līdz ar to apstrīdētais regulējums ir vērtējams kā vienots

200tiesiskais regulējums.

20113.2. Gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesiska

202regulējuma atbilstība vairākām Satversmes normām, Satversmes

203tiesai jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības vērtēšanai

204(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra

205sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 14. punktu).

206Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētais regulējums

207uzliktu Latvijai pienākumu veicināt sabiedrības domāšanas un

208attieksmes maiņu attiecībā uz personām, kuras sevi neidentificē

209ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu. Tas būtu pretrunā ar

210Latvijas konstitucionālo identitāti, kuru aptverot Satversmes 1.

211pants un kuras satura atklāšanā esot izmantojamas Satversmes

212ievadā minētās vērtības: ģimene un kristīgās vērtības. Savukārt

213ar to, ka apstrīdētais regulējums paredz domāšanas un attieksmes

214maiņu, tiekot pārkāptas Satversmes 99. pantā ietvertās tiesības

215uz domas un apziņas brīvību. Turklāt apstrīdētajā regulējumā

216noteiktais pienākums veicināt domāšanas un attieksmes maiņu

217apdraudot izpratni par ģimeni, kuru veido bērns un viņa māte un

218tēvs, tādēļ esot pretrunā ar Satversmes 110. pantu.

219Tā kā prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību

220Satversmes ievadam un 1. pantam ir saistīts ar vieniem un tiem

221pašiem Pieteikuma iesniedzēja apsvērumiem par Latvijas

222konstitucionālo identitāti, apstrīdētā regulējuma atbilstība

223Satversmes ievadam un 1. pantam ir vērtējama to kopsakarā. Ņemot

224vērā lietas faktiskos apstākļus un Pieteikuma iesniedzēja

225argumentus par apstrīdētā regulējuma iespējamo neatbilstību

226Satversmei, Satversmes tiesa visupirms vērtēs tā atbilstību

227Satversmes ievadam kopsakarā ar 1. pantu, savukārt pēc tam

228izvērtēs apstrīdētā regulējuma atbilstību attiecīgi Satversmes

22999. pantam un 110. pantam.

1Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

2izvērtēt apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam un

3Satversmes 1. pantam.

4Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskata, ka no Satversmes

5ievada kopsakarā ar tās 1. pantu izriet valsts pienākums

6aizsargāt citstarp to Latvijas valsts konstitucionālās

7identitātes daļu, kuru raksturo kristīgās vērtības un postulāts,

8ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Satversmes ievadā

9minētās kristīgās vērtības un postulāts, ka ģimene ir saliedētas

10sabiedrības pamats, esot Latvijas konstitucionālo identitāti

11veidojoši elementi. Šie elementi to kopsakarā prasot aizsargāt

12tādu ģimeni, kuru veido bērns un viņa māte un tēvs. Sekmējot

13domāšanas un attieksmes maiņu attiecībā uz kristīgajām vērtībām

14un iepriekš minēto izpratni par ģimeni, jo īpaši to, ka persona

15drīkst sevi identificēt tikai ar tai dzimšanas brīdī noteikto

16dzimumu, tiktu grozīta Latvijas konstitucionālā identitāte.

17Savukārt Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētais regulējums

18neskar Satversmes ievadu un 1. pantu. Turklāt Satversmes ievadā

19minētās kristīgās vērtības un postulātu, ka ģimene ir saliedētas

20sabiedrības pamats, nevarot interpretēt tādā veidā, kas nepieļauj

21demokrātiskas tiesiskas valsts centienus novērst un izskaust

22cilvēktiesību pārkāpumus.

2314.1. Ikvienu valsti raksturo tās konstitucionālā

24identitāte, kas palīdz to nošķirt no citām valstīm. Identitātes,

25tostarp konstitucionālās identitātes, veidošanās ir ilgs process,

26kas atkarīgs no vēsturiskiem apstākļiem (sk.: Osipova S.

27Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā uz rītdienu. Rīga: Tiesu

28namu aģentūra, 2020, 27. lpp.; Jacobsohn G. J. Constitutional

29Identity. The Review of Politics. 2006, Vol. 68, No. 3, p.

30363). No tā savukārt izriet, ka konstitucionālā identitāte

31nav statiska.

32Konstitucionālā identitāte aptver konkrētu valsti raksturojošo

33valststiesisko identitāti un valsts iekārtas identitāti. Tā

34atbild gan uz jautājumu par to, kāda ir konkrētā valsts, proti,

35atspoguļo klasiskos starptautiskajās tiesībās atzītos

36konstitutīvos valsts elementus - teritoriju, tautu un suverēnu

37valsts varu -, gan uz jautājumu par to, kāda ir konkrētās valsts

38iekārta. Atspoguļojot valsts teritoriju, tautu un valsts varu

39konstitūcijā, tiek ņemti vērā tādi ārpusjuridiski faktori kā

40vēsture, politika, nacionālie, kultūras un citi faktori, kas

41identificē attiecīgo valsti. Savukārt konkrētās valsts iekārtas

42identitāti nosaka šo valsts iekārtu raksturojošie vispārējie

43tiesību virsprincipi. Tātad konstitucionālā identitāte ir

44saturiski ietilpīgs, plašs fenomens, kas sastāv no pēc savas

45dabas atšķirīgiem elementiem, no kuriem tikai daļa ir

46vispārsaistošas tiesību normas. Tādi, piemēram, ir Latvijas

47valsts iekārtas identitāti noteicošie demokrātijas, tiesiskuma,

48nacionālas un sociāli atbildīgas valsts virsprincipi. Savukārt

49konstitūcijā ietvertās norādes citstarp uz valsts un nācijas

50vēsturi, tradīcijām, valsts dibināšanas apstākļiem, valsts

51mērķiem vai citiem elementiem, kas no konstitucionālo tiesību

52viedokļa palīdz atpazīt konkrēto valsti, piešķirt tai specifisku

53jēgu, to raksturot, ir konkrētās valsts pamatā esošās valsts

54identitātes elementi (sal. sk.: Konstitucionālo tiesību

55komisija. Viedoklis par Latvijas valsts konstitucionālajiem

56pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. 2012. gada 17.

57septembris, 79., 95., 104. un 105. sadaļa). Šie elementi

58ietver norādes gan uz konkrētās valsts tiesību principiem, gan uz

59vērtībām, kas noteica šīs valsts konstitucionālās identitātes

60veidošanās ceļu un tomēr pašas par sevi nav vispārsaistošas

61tiesību normas.

6214.2. Daļa no Latvijas konstitucionālās identitātes ir

63ietverta Satversmes 1. pantā un ievadā.

64Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga

65demokrātiska republika. Savukārt Satversmes ievadā citstarp

66minēts, ka Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš

67senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā

68dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās

69vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts

70valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums,

71darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Šīs

72atziņas raksturo Latvijas tautas kultūras identitātes saknes - šī

73identitāte sakņojas gan latviskajās tradīcijās un dzīvesziņā, gan

74vispārcilvēciskajās vērtībās, kas cēlušās no apgaismības idejām,

75gan visu Eiropas kultūrtelpu ietekmējušās kristīgajās vērtībās.

76Kristīgo vērtību pieminēšana ir atsauce nevis uz reliģiju, bet

77gan piederību Eiropas vai Rietumu civilizācijai. Savukārt atsauce

78uz ģimeni nozīmē to, ka šāda sociālās dzīves forma ir morāli un

79tiesiski atzīstama (sk. arī 11. Saeimai iesniegtā

80likumprojekta Nr. 1075/Lp11 "Grozījums Latvijas Republikas

81Satversmē" anotāciju; Balodis R. Komentārs Latvijas

82Republikas Satversmes ievadam. Grām.: Balodis R. (red.) Latvijas

83Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie

84noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 131.-132.

85lpp.).

86Apspriežot Satversmes ievadu Saeimā, tika norādīts, ka tas

87iezīmē Latvijas valsts pamatus, taču atšķirībā no Satversmes

88pamatdaļas nesatur konkrētu tiesisku regulējumu (sk. 11.

89Saeimas 2014. gada 5. jūnija sēdes stenogrammu). Tas gan

90nenozīmē, ka Satversmes ievadā nevarētu būt ietverti vispārējie

91tiesību principi. Tādējādi Satversmes ievads ir tiesību normu un

92vērtību kopums, no kura valstij izriet noteikti konstitucionāli

93pienākumi (sk.: Balodis R. Komentārs Latvijas Republikas

94Satversmes ievadam. Grām.: Balodis R. (red.) Latvijas Republikas

95Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi.

96Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 93. lpp.). Starp Satversmes

97ievadā atspoguļotajām vērtībām, tostarp kristīgajām un

98vispārcilvēciskajām vērtībām un latvisko dzīvesziņu, un Satversmē

99ietvertajiem vispārējiem tiesību principiem jānodrošina

100harmonija, ievērojot Latvijas suverēna - tautas - gribu dzīvot

101demokrātiskā tiesiskā valstī.

102Gan kristīgās vērtības, gan postulāts, ka ģimene ir saliedētas

103sabiedrības pamats, ir vieni no Latvijas konstitucionālo

104identitāti veidojošajiem elementiem, kuri palīdz identificēt

105Latvijas valsti. Šie elementi ir ārpusjuridiski faktori, kas

106izriet no vēsturiskiem un socioloģiskiem faktiem un atspoguļo

107vērtības, tomēr paši par sevi nav vispārsaistošas tiesību normas.

108Tas nozīmē, ka prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību

109kristīgajām vērtībām un postulātam par to, ka ģimene ir

110saliedētas sabiedrības pamats, nav prasījums par apstrīdētā

111regulējuma atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību

112normām.

11314.3. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 16. panta 2.

114punktam Satversmes tiesa izskata lietas par Latvijas parakstīto

115vai noslēgto starptautisko līgumu (arī līdz attiecīgo līgumu

116apstiprināšanai Saeimā) atbilstību Satversmei. Proti, Satversmes

117tiesas kompetencē ietilpst lietas par Latvijas parakstīto vai

118noslēgto starptautisko līgumu (arī līdz attiecīgo līgumu

119apstiprināšanai Saeimā) atbilstību Satversmē ietvertajām tiesību

120normām. Tā kā Satversmes ievadā minētās kristīgās vērtības un

121postulāts, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, nav

122vispārsaistošas tiesību normas, pieteikumā norādītais prasījums

123par apstrīdētā regulējuma atbilstību šiem Latvijas

124konstitucionālo identitāti veidojošajiem elementiem nav

125piekritīgs Satversmes tiesai.

126Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus un pieteikumā

127ietvertā prasījuma būtību, Satversmes tiesa secina, ka lēmums par

128lietas ierosināšanu daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību

129Satversmes ievadam kopsakarā ar Satversmes 1. pantu neatbilst

130Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 1. punktam un

131izskatāmajā lietā pastāv Satversmes tiesas likuma 29. panta

132pirmās daļas 3. punktā paredzētais pamats tiesvedības

133izbeigšanai.

134Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

135apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam kopsakarā ar

136Satversmes 1. pantu ir izbeidzama.

1Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētais

2regulējums neatbilst Satversmes 99. pantam.

3Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskata, ka apstrīdētais

4regulējums uzliek valstij pienākumu veicināt domāšanas un

5attieksmes maiņu attiecībā uz to personu vienlīdzību, kuras sevi

6neidentificē ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu, un

7nepieciešamību šīs personas aizsargāt no vardarbības. Savukārt

8Ministru kabinets norāda, ka valsts pienākums veikt vispārīgus

9pasākumus sabiedrībā pastāvošo uzvedības modeļu grozīšanai ir

10attiecināms vienīgi uz Stambulas konvencijas ievadā definētajiem

11mērķiem un to īstenošanu, proti, vardarbības pret sievietēm un

12vardarbības ģimenē novēršanu, nevis kādas konkrētas ideoloģijas

13vai stereotipu uzspiešanu.

14Lai izvērtētu apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 99.

15pantā ietvertajām tiesībām uz domas, apziņas un reliģiskās

16pārliecības brīvību, visupirms nepieciešams noskaidrot, vai

17apstrīdētais regulējums attiecīgās tiesības ierobežo.

1815.1. Satversmes 99. pants nosaka: "Ikvienam ir

19tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību.

20Baznīca ir atdalīta no valsts."

21Satversmes tiesa ir atzinusi, ka domas, apziņas un reliģiskās

22pārliecības brīvība ir viena no nozīmīgākajām vērtībām

23demokrātiskā sabiedrībā. Šī brīvība aptver dažāda veida

24reliģiskus, nereliģiskus un ateistiskus uzskatus, kā arī tiesības

25pieņemt reliģiju vai nepiederēt ne pie vienas reliģijas (sk.

26Satversmes tiesas 2011. gada 18. marta sprieduma lietā Nr.

272010-50-03 7.1. punktu).

28Konkretizējot Satversmes 99. pantā ietvertās tiesības, jāņem

29vērā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

30konvencijas 9. pants un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā

31nostiprinātā tā interpretācija (sal. sk. Satversmes tiesas

322018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 18.

33punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka personai ir

34tiesības uz noteiktas pārliecības uzturēšanu un mainīšanu. Šīs

35tiesības ir absolūtas, tādēļ valsts nedrīkst tajās iejaukties,

36piemēram, nosakot, kāda pārliecība personai būtu jāuztur, vai

37vēršot pret personu piespiedu līdzekļus, lai panāktu tās

38pārliecības maiņu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

392007. gada 12. aprīļa sprieduma lietā "Ivanova v.

40Bulgaria", pieteikums Nr. 52436/99, 79. punktu). Tomēr

41minētās tiesības neattiecas uz jebkuru viedokli, proti, šīs

42tiesības aizsargā tikai uzskatus, kurus raksturo noteikta

43skaidrības, nopietnības, saskanības un svarīguma pakāpe (sk.

44Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 15. janvāra sprieduma

45lietā "Eweida and Others v. the United Kingdom",

46pieteikumi Nr. 48420/10 u. c., 81. punktu).

47Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus pret to un arī

48Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka personas uzskati par

49sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, ko šī persona

50uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem, var sasniegt to

51skaidrības, nopietnības, saskanības un svarīguma pakāpi, kāda

52raksturo Satversmes 99. panta tvērumā ietilpstošo domas, apziņas

53un reliģiskās pārliecības brīvību. Ievērojot iepriekš minētos

54apsvērumus, Satversmes tiesa secina, ka turēšanās pie šādiem

55uzskatiem ietilpst Satversmes 99. panta tvērumā.

56Līdz ar to personas tiesības turēties pie saviem uzskatiem par

57sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, kas, pēc šīs

58personas domām, atbilst sievietēm vai vīriešiem, ietilpst

59Satversmes 99. panta tvērumā.

6015.2. Apstrīdētais regulējums pēc būtības uzliek

61Stambulas konvencijas dalībvalstīm pienākumu pielikt saprātīgas

62pūles tādu aizspriedumu, paražu un tradīciju izskaušanai, kuras

63sekmē dzimtē balstītu vardarbību pret sievietēm, un šā pienākuma

64īstenošanā nepieļauj diskrimināciju. Proti, apstrīdētajā

65regulējumā paredzētais pienākums neprasa no dalībvalstīm

66konkrētus sasniedzamos rezultātus, bet nosaka vispārīgu rīcības

67modeli.

68Satversmes tiesa uzsver, ka demokrātiskā tiesiskā valstī nav

69pieļaujams tas, ka valsts uzspiež indivīdam kādu konkrētu

70pārliecību. Tomēr, apzinoties ikvienas personas tiesības uz

71domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, valstij ir

72pienākums veikt plašus un vispusīgus pasākumus, kuru mērķis ir

73mazināt sabiedrības toleranci pret vardarbību un izskaidrot

74vardarbības sekas visām personām (sal. sk. Satversmes tiesas

752021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 19.3.2.

76punktu). Proti, valstij ir pienākums saprātīgam un izglītotam

77indivīdam piedāvāt informāciju par vardarbību un to izraisošiem

78faktoriem, lai tādējādi šādu vardarbību novērstu. Tas attiecas

79arī uz dzimtē balstītu vardarbību. Tas vien, ka šāda informācija

80indivīdiem tiek piedāvāta, nenozīmē, ka viņiem tiktu uzlikts

81pienākums uzturēt noteiktu pārliecību. Šāds secinājums izriet

82citstarp no tā, ka apstrīdētais regulējums neparedz piespiedu

83līdzekļu vēršanu pret personu nolūkā panākt, lai tā maina savu

84pārliecību.

85Satversmes tiesa vērš uzmanību arī uz to, ka vairākos Latvijai

86saistošos starptautiskajos līgumos jau šobrīd ir paredzēti

87pienākumi, kas saistīti ar domāšanas un attieksmes maiņas

88veicināšanu nolūkā mazināt cilvēktiesību pārkāpumus. Piemēram,

89Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu

90(turpmāk - Konvencija par sieviešu diskriminācijas izskaušanu) 5.

91pants uzliek tās dalībvalstīm pienākumu veikt visus attiecīgos

92pasākumus nolūkā mainīt vīriešu un sieviešu izturēšanās sociālos

93un kultūras modeļus, lai panāktu aizspriedumu izskaušanu, tādu

94paražu un jebkuras citas prakses likvidēšanu, kuras pamatojas uz

95ideju par viena dzimuma nepilnvērtību vai pārākumu vai vīriešu un

96sieviešu stereotipiskajām lomām. Savukārt Konvencijas par personu

97ar invaliditāti tiesībām 4. panta 1. punkta "b"

98apakšpunkts uzliek tās dalībvalstīm pienākumu veikt visus

99nepieciešamos, tostarp likumdošanas, pasākumus, lai grozītu vai

100atceltu pastāvošos likumus, noteikumus, paražas un praksi, kas

101diskriminē personas ar invaliditāti.

102Tādējādi apstrīdētais regulējums personai neierobežo

103Satversmes 99. pantā ietvertās tiesības uz domas, apziņas un

104reliģiskās pārliecības brīvību un pastāv Satversmes tiesas likuma

10529. panta pirmās daļas 6. punktā minētais pamats tiesvedības

106izbeigšanai.

107Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

108apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 99. pantam ir

109izbeidzama.

1Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētais

2regulējums neatbilst arī Satversmes 110. pantam.

3Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, no Satversmes 110. panta

4izriet valsts pienākums aizsargāt tādu ģimeni, kuru veido bērns

5un viņa māte un tēvs. Apstrīdētais regulējums šādu aizsardzību

6mazinot. Savukārt Ministru kabinets uzsver, ka Stambulas

7konvencijas mērķis nav regulēt vai definēt jēdzienu

8"laulība" un "ģimene" saturu un tā neveicina

9un neuzspiež kādu īpašu laulības vai ģimenes formu pieņemšanu vai

10ieviešanu.

11Lai izvērtētu apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 110.

12pantā ietvertajam valsts pienākumam aizsargāt ģimeni,

13nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētais regulējums attiecīgo

14pienākumu skar.

1516.1. Satversmes 110. pants nosaka: "Valsts

16aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un

17sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz

18bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai

19cietuši no varmācības."

20Satversmes tiesa jau atzinusi, ka Satversmes 110. panta

21pirmajā teikumā ir ietverts valsts pienākums nodrošināt ikvienas

22ģimenes juridisko aizsardzību, kā arī ekonomiskās un sociālās

23aizsardzības un atbalsta pasākumus, šā pienākuma izpildē

24nepieļaujot diskrimināciju. Likumdevēja pienākums nodrošināt

25ģimenes juridisko aizsardzību prasa noteikt sociālajā realitātē

26pastāvošo ģimenes attiecību tiesisko regulējumu, proti, noteikt

27šo attiecību dalībnieku personiskās un mantiskās attiecības.

28Savukārt pienākumu nodrošināt ģimenes sociālo un ekonomisko

29atbalstu likumdevējs var izpildīt, konkretizējot likumā ģimenes

30tiesības uz īpašu aizsardzību un atbalstu, proti, paredzot likumā

31dažādus ģimenes aizsardzības un atbalsta pasākumus (sk.

32Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr.

332019-33-01 12.3. punktu un 2021. gada 8. aprīļa sprieduma lietā

34Nr. 2020-34-03 9.2. punktu).

35Ģimene ir sociāla institūcija, kas balstās uz sociālajā

36realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru pamatā ir

37sapratne un cieņa. Pat nepastāvot bioloģiskai saiknei vai

38juridiski atzītām bērna un vecāka attiecībām, starp bērnu un

39personu, kas šo bērnu aprūpējusi, var pastāvēt faktiskas ģimenes

40attiecības. Ciešu personisku saišu pastāvēšana starp personām

41izriet no to noslēgtās laulības vai radniecības fakta, tomēr

42sociālajā realitātē ciešas personiskas saites rodas arī citos

43veidos (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma

44lietā Nr. 2019-01-01 16.2.2. punktu un 2020. gada 12. novembra

45sprieduma lietā Nr. 2019-33-01 12.1. punktu). Arī tādas

46ģimenes aizsardzība, kuru veido bērns un viņa māte un tēvs,

47ietilpst Satversmes 110. panta pirmā teikuma tvērumā.

48Līdz ar to Satversmes 110. panta pirmais teikums prasa, lai

49likumdevējs nodrošina ikvienas ģimenes, tai skaitā tādas ģimenes,

50kuru veido bērns un viņa māte un tēvs, juridisko aizsardzību, kā

51arī ekonomiskās un sociālās aizsardzības un atbalsta

52pasākumus.

5316.2. Apstrīdētajā regulējumā paredzētais Stambulas

54konvencijas dalībvalstu pienākums nediskriminējošā veidā

55nodrošināt tādu aizspriedumu, paražu, tradīciju un citas tādas

56prakses izzušanu, kuras pamatā ir ideja par sieviešu

57nepilnvērtību, pats par sevi neskar valsts pienākumu nodrošināt

58ģimenes aizsardzību. Satversmes 110. panta pirmajā teikumā

59ietvertais valsts pienākums pamatā attiecas uz ģimenes kā

60kolektīvas sociālas vienības aizsardzību, bet apstrīdētajā

61regulējumā ietvertie pienākumi atbilstoši Stambulas konvencijas

622. pantā definētajam konvencijas materiālajam tvērumam vispārīgā

63gadījumā ir vērsti uz indivīdu - sieviešu - aizsardzību no

64vardarbības.

65Satversmes tiesa vērš uzmanību arī uz to, ka Stambulas

66konvencijas piemērošanas joma aptver tikai vardarbības pret

67sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanu un apstrīdētais

68regulējums neuzspiež nekādu īpašu laulības vai ģimenes formu

69pieņemšanu vai ieviešanu. Līdzīgu viedokli pauž arī Eiropas

70Padomes komisija "Demokrātija caur tiesībām" (sk.:

71Opinion on the constitutional implications of the ratification of

72the Council of Europe Convention on preventing and combating

73violence against women and domestic violence (Istanbul

74Convention) adopted by the Venice Commission at its 120th Plenary

75Session (Venice, 11-12 October 2019), para. 71).

76Tādējādi apstrīdētais regulējums neskar Satversmes 110. panta

77pirmajā teikumā ietverto valsts pienākumu aizsargāt ģimeni un

78pastāv Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktā

79minētais pamats tiesvedības izbeigšanai.

80Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

81apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 110. pantam ir

82izbeidzama.

83II

1Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Stambulas

2konvencijas 4. panta 4. punkts neatbilst Satversmes 91.

3pantam.

4Satversmes 91. pants nosaka: "Visi cilvēki Latvijā ir

5vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek

6īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Šajā pantā ir

7ietverti divi savstarpēji cieši saistīti principi: vienlīdzības

8princips - panta pirmajā teikumā - un diskriminācijas aizlieguma

9princips - otrajā teikumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas

102018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9.

11punktu).

12Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienlīdzības princips ir

13vērsts uz vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšanu. Tā uzdevums ir

14nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā

15likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu

16piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk. Satversmes tiesas

172019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 16.

18punktu). Savukārt diskriminācijas aizlieguma princips

19papildina, precizē un palīdz piemērot vienlīdzības principu

20konkrētās situācijās. Tā mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu

21attieksmi, kas balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju, un

22novērst iespēju, ka demokrātiskā tiesiskā valstī, pamatojoties uz

23kādu nepieļaujamu kritēriju, tiktu ierobežotas personas

24pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

25sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu un 2020. gada 10.

26jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-36-01 9. punktu).

27Ņemot vērā to, ka abi Satversmes 91. pantā ietvertie principi

28ir cieši saistīti un panta otrajā teikumā ietvertais

29diskriminācijas aizlieguma princips papildina pirmajā teikumā

30ietverto vienlīdzības principu, Satversmes tiesa izvērtēs

31Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkta atbilstību Satversmes

3291. pantam. Lai to izdarītu, Satversmes tiesai jānoskaidro:

331) vai un kuras personas (personu grupas) ir salīdzināmas un

34vai tās atrodas vienādos vai atšķirīgos apstākļos;

352) vai apstrīdētā norma paredz vienādu attieksmi pret

36atšķirīgos apstākļos esošām personām vai atšķirīgu attieksmi pret

37vienādos apstākļos esošām personām;

383) vai šāda attieksme ir noteikta ar pienācīgā kārtībā

39pieņemtu tiesību normu;

404) vai šāda attieksme ir attaisnojama, proti, vai tai ir

41objektīvs un saprātīgs pamats (sal. sk. Satversmes tiesas

422020. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-27-03 10. punktu un

432020. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2020-14-01 8.

44punktu).

1Satversmes tiesa ir atzinusi: lai noteiktu, vai un

2kuras personu grupas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem

3salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast galveno šīs grupas

4vienojošo pazīmi. Divas situācijas nekad nav identiskas, tādēļ

5salīdzināšanai ir jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai

6vairāki kopīgi elementi ar pārbaudāmo situāciju. Kopējam

7elementam ir jāapvieno abas situācijas zem viena virsjēdziena

8(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā

9Nr. 2020-14-01 9. punktu).

10Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskata, ka konkrētajā

11gadījumā salīdzināmos apstākļos atrodas vīrieši un sievietes. Ne

12Ministru kabinets, ne lietā pieaicinātās personas šādu viedokli

13neapstrīd.

14Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, vērtējot tiesību normas

15atbilstību Satversmes 91. pantam, jāņem vērā tiesiskās

16attiecības, ko šī norma regulē (sk., piemēram, Satversmes

17tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2020-05-01 9.

18punktu).

19Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts konkretizē Stambulas

20konvencijas 4. panta 1. punktā paredzēto pienākumu veicināt un

21aizsargāt ikviena tiesības uz dzīvi bez vardarbības un attiecas

22uz noteiktas personu grupas - sieviešu - aizsardzību no dzimtē

23balstītas vardarbības. Saskaņā ar Stambulas konvencijas 3. panta

24"a" punktu šāda vardarbība ietver darbības, kuru

25rezultātā var tikt nodarīts fizisks, seksuāls, psiholoģisks vai

26ekonomisks kaitējums vai ciešanas, tostarp piedraudējumu veikt

27šādas darbības. Tātad Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts

28attiecas uz tiesiskajām attiecībām starp valsti un indivīdu

29vardarbības novēršanā.

30No Satversmes 93. pantā ietvertajām tiesībām uz dzīvību izriet

31valsts pienākums sargāt personas dzīvību ne vien no valsts pašas

32darbībām, bet arī no citu personu darbībām (sk. Satversmes

33tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 18.2.

34punktu). Satversmes 95. pants ietver spīdzināšanas un citādas

35cietsirdīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās aizliegumu, kas

36liedz citstarp tādu rīcību, kas var radīt cietušajam baiļu,

37ciešanu un mazvērtības sajūtu (sk. Satversmes tiesas 2010.

38gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 8.1.

39punktu). Savukārt Satversmes 111. pantā ietvertais valsts

40pienākums aizsargāt cilvēku veselību nozīmē citstarp pienākumu

41aizsargāt personu no citu privātpersonu iejaukšanās tās

42pamattiesību realizācijā gan attiecībā uz fizisko, gan garīgo

43veselību (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 9. marta

44sprieduma lietā Nr. 2009-69-03 8.1. punktu).

45Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka valstij ir

46pienākums preventīvi rīkoties, lai aizsargātu identificējamas

47personas no tādām citu personu darbībām, kas apdraud dzīvību vai

48ir cietsirdīgas vai necilvēcīgas (sk., piemēram, Eiropas

49Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 9. jūnija sprieduma lietā

50"Opuz v. Turkey", pieteikums Nr. 33401/02, 129. un

51159.-160. punktu). Savukārt ANO Ekonomikas, kultūras un

52sociālo tiesību komiteja norādījusi, ka no Starptautiskā pakta

53par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12. panta 1.

54punktā ietvertajām tiesībām sasniegt visaugstāko fiziskās un

55garīgās veselības līmeni izriet dalībvalstu pienākums aizsargāt

56indivīdus no vardarbības (sk.: CESCR General Comment No. 14:

57The Right to the Highest Attainable Standard of Health (Art. 12),

58para. 21 and 35). Arī Pasaules veselības asambleja ir

59atzinusi, ka vardarbība var radīt ar personas veselību saistītas

60sekas, tostarp nāvi, invaliditāti, miesas bojājumus, ietekmi uz

61garīgo, seksuālo un reproduktīvo veselību, kā arī sociālas sekas

62(sk.: World Health Assembly. Strengthening the role of the

63health system in addressing violence, in particular against women

64and girls, and against children. 24 May 2014, A67/VR/9).

65Konkretizējot Satversmes normas kopsakarā ar starptautiskajos

66līgumos ietvertajām cilvēktiesību normām, ir jānodrošina šo normu

67savstarpēja harmonija. Tātad arī Satversmes 93., 95. un 111.

68panta tvērumā ietilpst valsts pienākums aizsargāt ikvienu no

69vardarbības, kas var apdraudēt personas dzīvību vai fizisko un

70garīgo veselību, kā arī pakļaut personu spīdzināšanas un

71cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam. Šis valsts

72pienākums attiecas uz visām valsts jurisdikcijā esošajām personām

73- kā vīriešiem, tā sievietēm. Tātad konkrētajā gadījumā

74Pieteikuma iesniedzēja identificētās grupas vienojošā pazīme ir

75tiesības uz aizsardzību no vardarbības.

76Līdz ar to vīrieši un sievietes, kam

77ir tiesības uz aizsardzību no vardarbības, atrodas vienādos un

78pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

1Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts paredz, ka

2saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem par diskrimināciju netiek

3uzskatīti īpašie pasākumi, kas vajadzīgi, lai novērstu dzimtē

4balstītu vardarbību un aizsargātu sievietes no šādas

5vardarbības.

6Minētā tiesību norma nolūkā nodrošināt sieviešu tiesības uz

7aizsardzību no vardarbības pieļauj tādu īpašu pasākumu

8īstenošanu, kuri netiktu attiecināti uz vīriešiem. Proti, šī

9norma pieļauj atšķirību valsts pienākuma - nodrošināt personu

10aizsardzību no vardarbības uz personas dzimuma pamata -

11izpildē.

12Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka dzimums ir viens no

13kritērijiem, kas var būt diskriminējošas atšķirīgās attieksmes

14pamatā (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra

15sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 22.3. punktu). Latvijas

16tiesību sistēmā dzimumu diskriminācijas aizliegums ne vien ietver

17aizliegumu diskriminēt personu uz tās anatomisko dzimuma pazīmju

18pamata, bet arī tiek attiecināts uz sociālajām lomām, uzvedību,

19nodarbēm un īpašībām, ko sabiedrība uzskata par atbilstošām

20sievietēm un vīriešiem (sal. sk.: Dupate K. Konvencija atbilst

21Satversmei un Latvijas tiesību sistēmai. Jurista Vārds,

2207.06.2016., Nr. 23, 37.-40. lpp.).

23Tādējādi ar Stambulas konvencijas 4.

24panta 4. punktu ir pieļauta atšķirīga attieksme pret vienādos

25apstākļos esošām personu grupām uz dzimuma pamata.

1Secinot, ka apstrīdētā norma rada atšķirīgu

2attieksmi pret vienādos apstākļos esošām personu grupām,

3Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai šāda attieksme ir noteikta ar

4pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

5Lietas dalībnieki neapšauba to, ka ar Stambulas konvencijas 4.

6panta 4. punktu radītā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar

7pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Tomēr Satversmes tiesas

8procesu raksturo objektīvās izmeklēšanas princips, atbilstoši

9kuram Satversmes tiesai ir pienākums pārliecināties par to, ka

10tās izskatāmajā lietā apstrīdētā norma atbilst tiesību normu

11kvalitātes kritērijiem. Tas nozīmē, ka izskatāmajā lietā

12Satversmes tiesai, īstenojot preventīvo konstitucionālo kontroli,

13ir jāpārliecinās par to:

141) vai Stambulas konvencija ir parakstīta atbilstoši Vīnes

15konvencijā un likumā "Par Latvijas Republikas

16starptautiskajiem līgumiem" noteiktajām prasībām;

172) vai Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts ir pietiekami

18skaidri formulēts, lai būtu saprotams no tā izrietošo tiesību un

19pienākumu saturs.

20Satversmes tiesa jau secināja, ka Latvija ir parakstījusi

21Stambulas konvenciju atbilstoši Vīnes konvencijā un likumā

22"Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem"

23noteiktajām prasībām (sk. šā sprieduma 13.1. punktu),

24tādēļ ir jāpārbauda, vai Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts

25ir pietiekami skaidrs.

26Stambulas konvencijas 4. panta 4. punktā dalībvalstīm ietverto

27tiesību un pienākumu satura noskaidrošanai šī norma ir jāiztulko

28atbilstoši Vīnes konvencijas prasībām attiecībā uz starptautisku

29līgumu iztulkošanu, ņemot vērā Stambulas konvencijas objektu un

30mērķi (sk. arī šā sprieduma 13.1. punktu). No Stambulas

31konvencijas 4. panta 4. punkta var secināt: ja dalībvalstis

32nolemj īstenot īpašus pasākumus tieši sieviešu aizsardzībai no

33dzimtē balstītas vardarbības, tad šādi pasākumi nebūtu uzskatāmi

34par diskrimināciju Stambulas konvencijas izpratnē (sk. arī šā

35sprieduma 19. punktu). Šāda pieeja atbilst Stambulas

36konvencijas objektam un mērķim - aizsargāt sievietes no

37vardarbības.

38Satversmes tiesa secina, ka Stambulas konvencijas 4. panta 4.

39punkts ir pietiekami skaidrs un no tā izrietošo tiesību un

40pienākumu saturu ir iespējams izprast.

41Līdz ar to atšķirīga attieksme pret

42vienādos apstākļos esošām personu grupām ir noteikta ar pienācīgā

43kārtībā pieņemtu tiesību normu.

1Konstatējot, ka atšķirīga attieksme ir noteikta ar

2pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, Satversmes tiesai

3jāpārliecinās par to, vai šāda attieksme ir attaisnojama.

421.1. Kritēriji, uz kuriem tiek balstīta atšķirīga

5attieksme, ir dažādi. Atkarībā gan no attiecīgā kritērija

6specifikas, gan arī konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem var

7atšķirties kritērija izmantošanas attaisnojamība. Proti, pastāv

8tādi kritēriji, kuru izmantošana nav attaisnojama, kā arī tādi

9kritēriji, kuru izmantošanu noteiktos gadījumos var attaisnot

10(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 10. jūlija

11sprieduma lietā Nr. 2019-36-01 14.1. punktu).

12Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka valstij ir

13nepieciešams norādīt uz ļoti būtiskiem iemesliem, lai varētu tikt

14attaisnota atšķirīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm

15(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1985. gada 28. maija

16sprieduma lietā "Abdulaziz, Cabales and Balkandali v. the

17United Kingdom", pieteikums Nr. 9214/80 u. c., 78. punktu un

182019. gada 24. oktobra sprieduma lietā "J. D. and A. v. the

19United Kingdom", pieteikums Nr. 32949/17 u. c., 89.

20punktu).

2121.2. Konvencijas par sieviešu diskriminācijas

22izskaušanu 3. pants noteic, ka dalībvalstis veic visās jomās, it

23īpaši politiskajā, sociālajā, ekonomiskajā un kultūras jomā,

24visus attiecīgos pasākumus, arī likumdošanas pasākumus, sieviešu

25vispusīgas attīstības un progresa nodrošināšanai, lai garantētu

26viņām iespējas īstenot un izmantot cilvēka tiesības un

27pamatbrīvības, pamatojoties uz vienlīdzību ar vīriešiem. Turklāt

28atbilstoši minētās konvencijas 4. panta 1. punktam tādu

29dalībvalsts pagaidu īpašo pasākumu veikšana, kuru mērķis ir

30paātrināt vīriešu un sieviešu faktiskas vienlīdzības sasniegšanu,

31nav uzskatāma par diskriminējošu, taču tā nekādā ziņā nedrīkst

32izraisīt nelīdztiesīgu vai diferencētu standartu saglabāšanos;

33šie pasākumi jāatceļ, kad būs sasniegti mērķi, proti, vienādas

34iespējas un vienāda attieksme.

35Satversmes tiesa, atsaucoties uz starptautisko cilvēktiesību

36aizsardzības organizāciju praksi, jau ir atzinusi, ka valsts

37drīkst izturēties pret salīdzināmām grupām atšķirīgi, lai labotu

38to faktisko nevienlīdzību, turklāt noteiktos apstākļos par

39pārkāpumu var tikt atzīts tas, ka valsts necenšas šo

40nevienlīdzību novērst ar atšķirīgu attieksmi. Proti, atsevišķos

41gadījumos valstij var būt pienākums veikt īpašus pasākumus, lai

42mazinātu diskrimināciju veicinošus apstākļus. Šādi pasākumi ir

43likumīgi, ciktāl tie ir saprātīgi, objektīvi un proporcionāli

44diskriminācijas mazināšanas līdzekļi un tie tiek atcelti līdz ar

45vienlīdzības sasniegšanu pēc būtības (sk. Satversmes tiesas

462020. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-36-01 14.2.

47punktu).

48Arī ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja (turpmāk

49- Komiteja) ir atzinusi, ka, ievērojot starp vīriešiem un

50sievietēm pastāvošās ne vien bioloģiskās, bet arī sociāli un

51kulturāli izveidojušās atšķirības, atsevišķos gadījumos

52attieksmei pret vīriešiem un sievietēm jābūt atšķirīgai. Pagaidu

53īpašie pasākumi tiek noteikti uz laiku, kāds nepieciešams īpašā

54mērķa - vīriešu un sieviešu faktiskas vienlīdzības nodrošināšana

55- sasniegšanai. Šādi pasākumi var ietvert plaša spektra

56likumdošanas, administratīvus un citus instrumentus, politikas un

57prakses, tostarp atbalsta programmas, resursu piešķiršanu vai

58pārdali, labvēlīgu attieksmi, mērķētu nodarbinātības attiecību

59nodibināšanu vai paaugstināšanu amatā un kvotu sistēmas (sk.:

60UN Committee on the Elimination of Discrimination Against Women,

61General Recommendation No. 25: Article 4, paragraph 1, of the

62Convention (temporary special measures), UN Doc. A/59/38 (supp),

6318 March 2004, paras. 8, 20-22).

6421.3. Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts attiecas

65uz īpašajiem pasākumiem, kurus konvencijas dalībvalstis var

66īstenot, lai uzlabotu sieviešu aizsardzību no dzimtē balstītas

67vardarbības, un kuri sniegtu labumu tikai sievietēm. Stambulas

68konvencijas paskaidrojošajā ziņojumā norādīts, ka šādai

69atšķirīgai attieksmei esot objektīvs un saprātīgs pamats, jo

70sievietes par dzimtē balstītas vardarbības upuriem kļūstot daudz

71biežāk nekā vīrieši (sk.: Council of Europe. Explanatory

72Report to the Council of Europe Convention on preventing and

73combating violence against women and domestic violence, para.

7455).

75Atbilstoši Stambulas konvencijas 3. panta "d"

76punktam dzimtē balstīta vardarbība pret sievietēm nozīmē

77vardarbību, kas ir vērsta pret sievieti tāpēc, ka viņa ir

78sieviete, vai kas nesamērīgi ietekmē tieši sievietes. Šī

79vardarbība ietver jebkādu kaitējumu, kas tiek nodarīts sievietei

80un kas ir gan iemesls, gan sekas sieviešu un vīriešu varas

81nevienlīdzīgam sadalījumam, kura pamatā ir starp sievietēm un

82vīriešiem saskatītās atšķirības, kas nostādījušas sievietes

83pakārtotā stāvoklī gan privātajā, gan sabiedriskajā dzīvē. Dzimtē

84balstīta vardarbība var būt dziļi iesakņojusies sociālajās un

85kultūras sistēmās, normās un vērtībās, kas valda sabiedrībā, un

86to bieži sekmē noliegšanas un klusēšanas kultūra (sal. sk.

87arī: Council of Europe. Explanatory Report to the Council of

88Europe Convention on preventing and combating violence against

89women and domestic violence, para. 44).

90Lai atzītu, ka atšķirīgā attieksme ir daļa no īpašajiem

91pasākumiem, vajag izvērtēt, vai šī atšķirīgā attieksme ir vērsta

92uz sieviešu un vīriešu faktiskās līdztiesības nodrošināšanu un

93vai sievietēm no tās var rasties īpašo pasākumu mērķim atbilstošs

94ieguvums.

95Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai atšķirīga

96attieksme pret vīriešiem un sievietēm ir vērsta uz sieviešu un

97vīriešu faktiskās līdztiesības sasniegšanu.

1Vērtējot, vai Stambulas konvencijas 4. panta 4.

2punktā paredzētā atšķirīgā attieksme ir vērsta uz faktiskas

3dzimumu līdztiesības sasniegšanu Latvijā, Satversmes tiesai

4jāpārbauda:

51) vai Latvijā pastāv tādi apstākļi, kas pieļauj īpašu

6pasākumu īstenošanu attiecībā uz sievietēm, paredzot pret viņām

7atšķirīgu attieksmi;

82) vai atšķirīgā attieksme pēc būtības ir vērsta uz šādu

9apstākļu novēršanu.

1Lai izskatāmajā lietā pārbaudītu, vai Latvijā

2pastāv tādi apstākļi, kas prasa īpašu pasākumu īstenošanu,

3Satversmes tiesa pārliecināsies par to, vai sabiedrībā pastāv

4tādi stereotipi, kas atspoguļo varas un resursu nevienlīdzīgu

5sadalījumu sieviešu un vīriešu starpā, nostādot sievietes

6pakārtotā stāvoklī un pakļaujot viņas dzimtē balstītas

7vardarbības riskam. Šai nolūkā izskatāmajā lietā ir jāņem vērā

8dzimumu līdztiesības izpratnes vēsturiskais konteksts.

9Līdz 20. gadsimta sākumam lielākajā daļā pasaules valstu

10sievietes netika uzskatītas par pilntiesīgām sabiedrības loceklēm

11un sabiedrība kopumā bija patriarhāla. Gan par vīriešu, gan par

12sieviešu lomu sabiedrībā bija iesakņojušies noteikti stereotipi.

13Sieviešu loma tradicionāli tika saistīta ar bērnu audzināšanu un

14ģimenes aprūpi. Sievietēm bija mazāk iespēju īstenot savas

15tiesības nekā vīriešiem. Citstarp sabiedrībā valdošās izpratnes

16maiņu par sieviešu faktisku līdztiesību ilustrē arī cīņa par

17vēlēšanu tiesību piešķiršanu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

187. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 22.1. punktu).

19Dzimumu politiskā līdztiesība Latvijā tika atzīta jau valsts

20dibināšanas laikā. 1918. gada 17. novembrī Tautas padomes

21pieņemtajā tās politiskajā platformā bija paredzēts, ka

22Satversmes sapulces ievēlēšana notiks, "piedaloties abiem

23dzimumiem". Šis princips tika nostiprināts arī Latvijas

24Republikas Tautas padomes pieņemtajā 1919. gada 19. augusta

25Satversmes sapulces vēlēšanu likumā. Tomēr atsevišķi stereotipi

26par vīriešu un sieviešu lomu sabiedrībā ir saglabājušies līdz pat

27mūsdienām, tātad sieviešu formālā līdztiesība tomēr nav bijusi

28pietiekama vīriešu un sieviešu faktiskas līdztiesības

29nodrošināšanai Latvijas sabiedrībā.

30Vēl jo vairāk - Latvijā ir viens no visaugstākajiem

31vardarbības pret sievietēm rādītājiem Eiropā (sk.: Vardarbība

32pret sievietēm un bērniem Latvijā. Situācijas pārskats par

33statistiku un publiski pieejamajiem kvantitatīvajiem datiem,

1Pieejams: antropologija.lu.lv). Arī ANO Sieviešu

2diskriminācijas izskaušanas komiteja ir paudusi bažas par dzimtē

3balstītas vardarbības lielo izplatību Latvijā (sk.: Committee

4on the Elimination of Discrimination against Women. Concluding

5observations on the combined fourth to seventh periodic reports

6of Latvia. 10 March 2020, para. 23). Turklāt Latvijā ir

7problēmas ar palīdzības sniegšanu dzimtē balstītas vardarbības

8upuriem, piemēram, nav pietiekami daudz par vardarbības upuriem

9kļuvušu sieviešu patvēruma centru un seksuālās vardarbības upuru

10patvēruma centru. Tāpat Latvijas sabiedrība nav pietiekami

11informēta par organizācijām un speciālistiem, kas sniedz

12palīdzību no vardarbības cietušām sievietēm (sk. arī biedrības

13"Centrs MARTA" viedokli lietas materiālu 1. sēj.

14143.-146. lp.).

15Satversmes tiesa secina, ka dzimtē balstīta vardarbība Latvijā

16vēl aizvien ir saglabājusies un visbiežāk skar tieši

17sievietes.

18Līdz ar to Latvijā pašlaik pastāv

19tādi apstākļi, kas pieļauj īpašu pasākumu īstenošanu attiecībā uz

20sievietēm, paredzot pret viņām atšķirīgu attieksmi.

1Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts neuzliek

2konvencijas dalībvalstīm pienākumu īstenot konkrētus īpašos

3pasākumus. Atbilstoši Stambulas konvencijas 2. panta 2. punktam

4un 4. panta 1. punktam dalībvalstis tiek aicinātas aizsargāt

5ikvienu personu no vardarbības un piemērot šo konvenciju visiem

6vardarbības ģimenē upuriem. Tādējādi Stambulas konvencija lēmumu

7par to, vai dalībvalstij ir jāīsteno īpašie pasākumi, atstāj

8pašas dalībvalsts ziņā, norādot vien to, ka īpašie pasākumi

9sieviešu aizsardzībai no dzimtē balstītas vardarbības nav

10uzskatāmi par diskrimināciju šīs konvencijas izpratnē.

11Tā kā Latvijā pastāv tādi apstākļi, kas pieļauj atšķirīgas

12attieksmes noteikšanu pret sievietēm, lai novērstu dzimtē

13balstītu vardarbību un nodrošinātu faktisku dzimumu līdztiesību,

14secināms, ka īpašo pasākumu īstenošana ir vērsta uz mērķa -

15vīriešu un sieviešu faktiska līdztiesība - sasniegšanu.

16Likumdevējam ir zināma rīcības brīvība, lemjot par šādu īpašo

17pasākumu veidu un raksturu, tomēr šādai rīcības brīvības

18izmantošanai ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem un citām

19Satversmes normām, kā arī starptautiskajām un Eiropas Savienības

20tiesību normām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 18.

21aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-16-03 15.1. punktu).

22Stambulas konvencijas 4. panta 4. punktā pieļautā atšķirīgā

23attieksme pēc būtības sekmē to, ka tiek novērsta dzimtē balstīta

24vardarbība - proti, tiek novērsti tie apstākļi, kas prasa īpašu

25pasākumu īstenošanu attiecībā uz sievietēm. Tomēr Satversmes

26tiesa vērš uzmanību uz to, ka šādi īpašie pasākumi jāveic tādā

27veidā, lai nevairotu dzimtē balstītas vardarbības pamatā esošos

28stereotipus (sk.: Otto D. Gender, Violence and Human Rights.

29In: Shepherd L. J. (Ed.) Handbook on Gender and Violence.

30Cheltenham, Northampton: Elgar, 2019, pp. 363-364).

31Tādējādi Stambulas konvencijas 4. panta 4. punktā pieļautajai

32atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats.

33Līdz ar to Stambulas konvencijas 4.

34panta 4. punkts atbilst Satversmes 91. pantam.

35III

1Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Stambulas

2konvencijas 14. pants neatbilst Satversmes 112. pantam.

3Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, Stambulas konvencijas 14.

4pants uzliek dalībvalstīm pienākumu modificēt mācību saturu tādā

5veidā, lai tajā iekļautu vielu par dzimumu līdztiesību un dzimumu

6sociālajām lomām, kas nav padarītas par stereotipiem, tostarp

7iekļaut izglītības programmās jautājumus par personām, kuru

8dzimtes identitāte atšķiras no tām dzimšanas brīdī noteiktā

9dzimuma. Šāda norma neatbilstot samērīguma principam, jo esot

10pretrunā ar bērna vislabākajām interesēm un vecāku tiesībām uz

11viņu bērnu izglītošanu atbilstoši savai reliģiskajai vai

12filozofiskajai pārliecībai.

13Savukārt Ministru kabinets norāda, ka Stambulas konvencijas

1414. pantā paredzētie pasākumi atbilst Satversmes 112. pantā

15ietvertajām tiesībām uz izglītību. Proti, minētās normas mērķis

16esot panākt to, ka ar izglītības sistēmas palīdzību tiek

17veicināta izpratne par dzimumu līdztiesību, savstarpējo cieņu, no

18vardarbības brīvām savstarpējām attiecībām, tiesībām uz personīgo

19integritāti, kā arī par vardarbību pret sievietēm un vardarbību

20ģimenē un nepieciešamību to izskaust.

21Lai izvērtētu Stambulas konvencijas 14. panta atbilstību

22Satversmes 112. pantā ietvertajām tiesībām uz izglītību,

23visupirms nepieciešams noskaidrot, vai šī norma attiecīgās

24tiesības ierobežo.

2525.1. Satversmes 112. pants nosaka: "Ikvienam ir

26tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt

27pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir

28obligāta."

29Satversmes 112. panta pirmais teikums ietver tiesības

30pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības

31sistēma. Minētā panta otrais teikums paredz pamatlīdzekli tiesību

32uz izglītību nodrošināšanai - valsts apmaksātu pamatizglītību un

33vidējo izglītību. Savukārt šā panta trešais teikums nosaka

34pamatizglītības obligātumu, no kura izriet personas

35konstitucionālais pienākums izglītības sistēmas ietvaros apgūt

36noteiktas prasmes, citstarp informācijas ieguvē, spriešanā,

37kritiskajā domāšanā un racionālā lēmumu pieņemšanā. Šā pienākuma

38izpilde ir vērsta uz Latvijas valsts pamatnormā ietvertās

39suverēna gribas - dzīvot demokrātiskā tiesiskā valstī -

40ilgtspējīgu īstenošanu (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada

4123. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu un 2021.

42gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 16.1.

43punktu).

44Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesības uz izglītību

45pieļauj zināmu valsts rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu

46izglītības sistēmu valsts izveido. Ievērojot gan valstij

47pieejamos resursus, gan sabiedrības vajadzības tās konkrētajā

48attīstības stadijā, Satversmes 112. pantā ir ietverts pienākums

49ievērot, aizsargāt un īstenot tiesības uz izglītību (sk.

50Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr.

512019-20-03 12. punktu). Tomēr valsts rīcībai, veidojot

52ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu, jāatbilst

53tādām pamatprasībām kā izglītības iespējas, pieejamība,

54pieņemamība un pielāgošanās. Izglītības iespējas nozīmē

55izglītojamo vajadzībām atbilstoša skaita izglītības iestāžu un

56izglītības programmu izveidošanu tādējādi, lai tiktu garantēta

57izglītības mērķu īstenošana. Izglītības pieejamība ir

58nodrošināma, radot vienlīdzīgas iespējas un novēršot šķēršļus,

59kas varētu rasties, izmantojot izglītības iespējas. Izglītības

60pieņemamība nodrošināma ar izglītības satura un metožu

61pielāgošanu izglītojamo vajadzībām, citstarp nosakot izglītības

62standartus un radot apstākļus radošai brīvībai attiecīgo

63standartu sasniegšanā noteiktos izglītības posmos, kā arī

64paredzot vecāku līdzdalības iespējas. Izglītības pieņemamība

65ietver arī bērnu tiesības uz brīvu dalību kultūras dzīvē,

66tiesības uz atpūtu, brīvo laiku, kā arī drošus un veselīgus

67izglītošanās apstākļus. Savukārt izglītības pielāgošanās spēja

68nozīmē pastāvīgu izglītības sistēmas attīstību atbilstoši

69mainīgajām sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2019.

70gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.

71punktu).

72Satversmes 112. pants ir konkretizējams un piemērojams

73kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

74konvencijas Pirmā protokola 2. pantu, kas nosaka: "Nevienam

75nedrīkst liegt tiesības uz izglītību. Veicot funkcijas, kuras tā

76uzņemas attiecībā uz izglītību un mācībām, valsts ievēro vecāku

77tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas

78ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem

79uzskatiem." Šajā sakarā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

80atzinusi, ka šīs tiesības gan neliedz valstij mācību saturā

81ietvert arī informāciju vai zināšanas par reliģiskiem vai

82filozofiskiem jautājumiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

831976. gada 7. decembra sprieduma lietā "Kjeldsen, Busk

84Madsen and Pedersen v. Denmark", pieteikums Nr. 5095/71 u.

85c., 53. punktu). Vēl jo vairāk - arī izglītojamo bērnu

86vecākiem nav tiesību iebilst pret šādas informācijas iekļaušanu

87izglītības saturā, ciktāl šī informācija izglītības saturā tiek

88iekļauta objektīvā, kritiskā un plurālistiskā veidā, tādējādi

89veicinot kritiskās domāšanas attīstību (sk. Eiropas

90Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2011. gada 18. marta

91sprieduma lietā "Lautsi and Others v. Italy",

92pieteikums Nr. 30814/06, 62. punktu).

93Līdz ar to izglītības satura pielāgošana noteiktām mainīgām

94sabiedrības vajadzībām, atzīstot un pēc iespējas respektējot

95vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un

96mācības, kas ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un

97filozofiskajiem uzskatiem, ietilpst Satversmes 112. panta

98tvērumā.

9925.2. Stambulas konvencijas 14. pants uzliek

100dalībvalstīm pienākumu atbilstoši situācijai tajās izvērtēt

101nepieciešamību veikt konkrētus pasākumus izglītības programmu

102pārveidošanai un konvencijas mērķim atbilstošu izglītojošu

103materiālu izplatīšanai neformālās izglītības ieguves vietās, kā

104arī sporta, kultūras, atpūtas vietās un plašsaziņas līdzekļos un,

105ja nepieciešams, atbilstoši konvencijas mērķim veikt šādus

106pasākumus. Konkrētie pasākumi ir atkarīgi no katras dalībvalsts

107situācijas un izglītības sistēmas organizācijas īpatnībām

108(sk.: Council of Europe. Explanatory Report to the Council of

109Europe Convention on preventing and combating violence against

110women and domestic violence, para. 95; sk. arī Mg. iur. Māra

111Lejnieka viedokli lietas materiālu 2. sēj. 20.-21. lp.).

112Pirms likumdevējs ir izvērtējis to, vai Latvijā nepieciešams

113veikt konkrētus pasākumus izglītības sistēmas pārveidošanai, un

114attiecīgi veicis šādus pasākumus, nav iespējams pārbaudīt to, vai

115šie pasākumi atbilst Latvijas sabiedrības vajadzībām, proti, vai

116izglītības saturs atbilst no Satversmes 112. pantā ietvertajām

117tiesībām uz izglītību izrietošajai prasībai par izglītības

118pielāgošanās spēju. Turklāt tikmēr, kamēr nav veikts konkrēts

119pētījums par nepieciešamību veikt Stambulas konvencijas 14. pantā

120minētos pasākumus Latvijas izglītības sistēmā un ieviest

121konkrētus uzlabojumus izglītības programmās, nav iespējams

122izvērtēt, vai un kā tie skar vecāku tiesības audzināt bērnus

123atbilstoši savai reliģiskajai vai filozofiskajai pārliecībai. Tas

124nozīmē, ka Stambulas konvencijas 14. pants pats par sevi nevienai

125personu grupai neierobežo Satversmes 112. pantā ietvertās

126tiesības uz izglītību.

127Satversmes tiesa atgādina, ka lietās, kas ierosinātas pēc

128Saeimas deputātu pieteikuma, veicama abstraktā tiesību normu

129kontrole. Šādā gadījumā pieteikuma iesniedzējam nav nepieciešams

130pamatot kādas konkrētas personas pamattiesību aizskāruma esību.

131Tomēr prasījuma juridiskajai argumentācijai par normas

132neatbilstību Satversmē ietvertajām pamattiesībām ir jāietver

133pamatojums tam, ka starptautiska līguma norma tā ratifikācijas

134gadījumā ierobežos kādas personu grupas tiesības, kā arī tam, ka

135pastāv cēloņsakarība starp apstrīdēto normu un personām radītajām

136negatīvajām sekām (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 13.

137februāra sprieduma lietā Nr. 2012-12-01 10. punktu). Turklāt

138abstraktā konstitucionālā kontrole nenozīmē to, ka Satversmes

139tiesas kompetencē ietilptu pienākums izteikt apsvērumus par

140iespējamo tiesiskā regulējuma alternatīvu atbilstību

141Satversmei.

142Tādējādi pastāv Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

143daļas 6. punktā minētais pamats tiesvedības izbeigšanai.

144Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

145Stambulas konvencijas 14. panta atbilstību Satversmes 112. pantam

146ir izbeidzama.

147Nolēmumu

148daļa

149Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.-32. pantu,

150Satversmes tiesa

151nosprieda: