18. pants

Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 15.

punktu).

Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas

procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sal. sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

2018-11-01 18.1. punktu un 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2018-15-01 13.2. punktu).

18.1. Apstrīdētā likuma norma ir pieņemta ar 2008. gada

5. jūnija likumu "Grozījumi Enerģētikas likumā".

Attiecīgais likumprojekts tika izskatīts trijos lasījumos. Likums

tika pieņemts un 2008. gada 20. jūnijā izsludināts oficiālajā

laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 96 normatīvajos

tiesību aktos noteiktajā kārtībā.

18.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normai,

kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt gan saprotamai, gan

paredzamai. Proti, normai jābūt formulētai pietiekami precīzi un

skaidri. Normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri

paredzēt noteikumu piemērošanas jomu un nozīmi (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

2010-60-01 15.2. punktu).

No apstrīdētās likuma normas enerģijas lietotājs varēja

secināt un paredzēt tiesiskās sekas, kādas iestāsies gadījumā, ja

enerģijas lietotājs būs pārkāpis dabasgāzes lietošanas

noteikumus. Proti, energoapgādes komersants no šāda enerģijas

lietotāja var prasīt samaksu par izlietoto dabasgāzi un

kompensāciju. Tādējādi apstrīdētajā likuma normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma formulējums ir pietiekami skaidrs,

persona var izprast šā ierobežojuma saturu un paredzēt tā

piemērošanas sekas.

18.3. Apstrīdētajā likuma normā ir ietverts arī

pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā nosakāms

faktiski patērētās dabasgāzes daudzums, kas nepieciešams samaksas

par izlietoto dabasgāzi aprēķināšanai, kā arī kompensācijas

apmēra aprēķināšanas kārtību.

18.3.1. Atbilstoši Satversmes 64. pantam likumdošanas

tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā

kārtībā un apmēros. Tomēr, lai nodrošinātu efektīvāku valsts

varas īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka

likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī

efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam pašam likumdošanas

procesā noregulējot sabiedrībai svarīgākās tiesiskās attiecības,

bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē

nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanai pilnvarojot Ministru

kabinetu vai citas atbilstošā kārtībā leģitimētas valsts

institūcijas (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta

sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 25.3.1. punktu).

Taču likumdevējam, pilnvarojot Ministru kabinetu izdot ārējos

normatīvos aktus, ir jāievēro valsts varas atzaru savstarpējās

līdzsvara un atsvara attiecības, kā arī citi vispārējie tiesību

principi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.2. punktu). Proti,

atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās

daļas 1. punktam Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos

aktus - noteikumus - tikai tad, ja likumdevējs Ministru kabinetu

tam īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura

virzienus. Tādējādi likumdevējam ir skaidri jānorāda, kādas

likumdevēja noregulētas tiesiskās attiecības Ministru kabinets ir

tiesīgs konkretizēt (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20.

marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 25.3.1. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē:

1) vai likumdevējs pats ir noregulējis sabiedrībai svarīgākās

tiesiskās attiecības;

2) vai likumdevējs apstrīdētajā likuma normā ir skaidri

norādījis, kādas likumdevēja noregulētas tiesiskās attiecības

Ministru kabinets var konkretizēt.

18.3.2. Lai noskaidrotu, vai likumdevējs pats ir

noregulējis sabiedrībai svarīgākās tiesiskās attiecības,

Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro apstrīdētajā likuma normā

ietvertā pilnvarojuma saturs un mērķis.

Ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies

panākt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt kādu

jautājumu. Ar likumdevēja doto pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot

ne tikai viena konkrēta lakoniska tiesību norma, bet paša likuma

būtība un mērķi tiesību sistēmas ietvarā (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2017-02-03 18.1.1. punktu).

No likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem"

1. panta un 2. panta otrās daļas 1. punkta izriet, ka valsts ar

mērķi citstarp nodrošināt iespēju saņemt nepārtrauktus, drošus un

kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru cenas atbilst

ekonomiski pamatotām izmaksām, regulē sabiedrisko pakalpojumu

sniegšanu kā komercdarbību enerģētikas nozarē, nosakot

sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas kārtību un tiesiskās

attiecības sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā. Arī Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka sabiedrisko pakalpojumu regulēšanā vienmēr

jārēķinās ar divām interesēm - pirmkārt, ar piegādātāja interesi

nodrošināt sava uzņēmuma ekonomisko darbību un attīstību un,

otrkārt, ar enerģijas lietotāja interesi saņemt nepārtrauktus,

drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus par samērīgiem

tarifiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 24.

decembra sprieduma lietā Nr. 2002-16-03 5. punktu). Līdz ar

to regulējamo sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un lietotāju

savstarpējās tiesiskās attiecības regulē ne vien vispārīgās

privāto tiesību normas, bet arī speciālās, tajā skaitā publisko

tiesību normas.

Regulējamo pakalpojumu sniegšanā enerģētikas nozarē tiesisko

attiecību objekts ir enerģija - prece ar noteiktu vērtību,

tostarp dabasgāze (sk. Enerģētikas likuma (šeit un turpmāk -

redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam) 1. panta 1.

punktu). Savukārt enerģētikas nozarē veicamā komercdarbība ir

energoapgāde, kuru nepieciešams licencēt vai reģistrēt un kura

ietver citstarp dabasgāzes iepirkšanu, pārveidi, uzglabāšanu,

pārvadi, sadali vai tirdzniecību (sk. Enerģētikas likuma 1.

panta 2. punktu). Tā ir īpaši regulējama, lai nodrošinātu

enerģijas lietotāju efektīvu, drošu un kvalitatīvu apgādi arī ar

dabasgāzi pieprasītajā daudzumā un par pamatotām cenām (sk.

Enerģētikas likuma 3. panta 2. punktu).

Energoapgādes komersantam ir pienākums saskaņā ar licencē

noteiktajām prasībām nodrošināt esoša vai potenciāla enerģijas

lietotāja drošu, pastāvīgu un stabilu apgādi ar citstarp

dabasgāzi ekonomiski pamatoti pieprasītajā daudzumā un kvalitātē

(sk. likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu

regulatoriem" 22. panta pirmo daļu un 24. panta pirmo daļu,

kā arī Enerģētikas likuma 5. panta pirmo daļu).

Savukārt enerģijas lietotājs, kas nav mājsaimniecības lietotājs,

no energoapgādes komersanta pērk un savā komercdarbībā lieto

dabasgāzi (sk. Enerģētikas likuma 1. panta 10. punktu).

Tomēr laikā, kad apstrīdētās normas bija spēkā, Latvijas

dabasgāzes tirgū AS "Latvijas Gāze" bija

monopolstāvoklī. Monopola apstākļos sabiedrības resursi netiek

sadalīti visefektīvākajā veidā un tieši vai pastarpināti tiek

radīts kaitējums arī patērētājiem (sk.: Wish R., Bailey D.

Competition Law. 9th edition. Oxford: Oxford University, 2018, p.

7, 18-20). Proti, monopolstāvoklis ir tirgus nepilnība, kas

kaitē preču un pakalpojumu pircējiem, tostarp dabasgāzes

galalietotājiem, tādēļ likumdevējam ir pienākums regulēt vairākas

tiesiskās attiecības tā, lai monopolstāvoklī esošs komersants

nesamērīgi neierobežotu preču un pakalpojumu pircēju tiesības.

Konkrētajā gadījumā valstij bija pienākums iejaukties Latvijas

dabasgāzes tirgū un līdzsvarot konkrēto tiesisko attiecību

dalībnieku tiesiskās intereses, tajā skaitā nosakot izņēmumus no

privāttiesisko attiecību noregulējuma (sal. sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103

25.3.2. punktu). Šis pienākums ir no demokrātiskas tiesiskas

valsts pamatnormas atvasinātā sociāli atbildīgas valsts principa

konkretizācijas elements un vērsts uz valsts ilgtspējīgas

attīstības nodrošināšanu.

Dabasgāzes piegādes un lietošanas kārtību nosaka Ministru

kabinets (sk. Enerģētikas likuma 42.1 panta pirmo

daļu). Ministru kabinets, kā pamatu norādot citstarp minēto

likuma normu, ir izdevis Noteikumus Nr. 85. Tie noteic, ka

dabasgāzi enerģijas lietotājam piegādā saskaņā ar šiem

noteikumiem un energoapgādes komersanta un enerģijas lietotāja

noslēgto dabasgāzes piegādes līgumu vai sistēmas pakalpojuma

līgumu (sk. Noteikumu Nr. 85 22. punktu). Energoapgādes

komersants nodrošina enerģijas lietotājam dabasgāzes piegādi līdz

dabasgāzes apgādes sistēmas piederības robežai - piederības un

atbildības dalījuma vietai starp energoapgādes komersanta un

enerģijas lietotāja dabasgāzes apgādes sistēmām (sk. Noteikumu

Nr. 85 2.6. apakšpunktu, 22. un 24. punktu). Savukārt

enerģijas lietotājam ir pienākums reģistrēt datus par izlietotās

dabasgāzes daudzumu un ziņot energoapgādes komersantam, kā arī

samaksāt par patērēto dabasgāzi (sk. Noteikumu Nr. 85 67.2.,

67.3., 68.2. un 68.3. apakšpunktu). Patērētās dabasgāzes

daudzums nosakāms pēc norēķinu uzskaites mēraparātu vai

dabasgāzes patēriņa skaitītāju rādījumiem, ar kuriem aprīkota

enerģijas lietotāja dabasgāzes apgādes sistēma.

Apstrīdētā likuma norma regulē gadījumus, kad enerģijas

lietotājs ir pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus.

Likumdevējs izlēmis, ka šādā situācijā energoapgādes komersants

faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu nosaka Ministru kabineta

noteiktajā kārtībā. Proti, faktiski patērētās dabasgāzes apjoms

un arī energoapgādes komersantam nodarīto zaudējumu apmērs

jānosaka pēc konkrētiem kritērijiem. Saeima norāda, ka

energoapgādes komersanta iespējas pārtraukt dabasgāzes piegādi

esot būtiski ierobežotas, jo atkarībā no laika, kad konkrētais

objekts pieslēgts dabasgāzes sadales sistēmai, šīs darbības

veikšanai var būt nepieciešama iekļūšana attiecīgā enerģijas

lietotāja īpašumā, kur izvietoti dabasgāzes skaitītāji, taču tie

enerģijas lietotāji, kuri ir negodprātīgi, šo piekļuvi

nenodrošinot. Tāpat energoapgādes komersants nevarot konstatēt,

kad tieši attiecīgais enerģijas lietotājs veicis prettiesiskās

darbības un kāds dabasgāzes daudzums faktiski izlietots

konkrētajā objektā (sk. Saeimas atbildes rakstu un Sabiedrisko

pakalpojumu regulēšanas komisijas viedokli lietas materiālu 3.

sēj. 69. un 98. lp.).

No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētās likuma normas būtība

un mērķis ir noteikt speciālu samaksas par izlietoto dabasgāzi un

enerģijas lietotāja saistību pastiprināšanas tiesisko regulējumu

gadījumiem, kad faktiski izlietotās dabasgāzes daudzums nav

nosakāms. Turklāt pat tad, ja likumdevēja dotais pilnvarojums

konkrētās tiesību nozares tehniskā rakstura dēļ ir plašs vai

salīdzinoši abstrakts, izpildvarai, interpretējot pilnvarojošo

likuma normu, ir jāievēro likumā ietvertie mērķi un vērtības,

kuru aizsardzībai likums ir pieņemts, un jādarbojas kā likumā

noteikto vadlīniju īstenotājam, ievērojot vispārējos tiesību

principus un citas Satversmes normas (sal. sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03

10.4. punktu). Pretējā gadījumā izpildvara nekad nevarētu

izdot tādas tiesību normas, kas sasniegtu likumdevēja noteikto

mērķi (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 17.1.3. punktu un 2018. gada 12.

decembra sprieduma lietā Nr. 2018-06-0103 18. punktu).

Enerģētikas, tostarp dabasgāzes apgādes, nozare ir tāda, kurā

nepieciešams reglamentēt daudzus tehniska rakstura jautājumus

atbilstoši dabasgāzes apgādes infrastruktūras attīstības pakāpei

un sabiedrības vajadzībām. Tas nozīmē, ka konkrētajā gadījumā

likumdevējs ne vien pats ir izlēmis to, kādā veidā tiek regulētas

tiesiskās attiecības, kuru ietvaros enerģijas lietotājs pārkāpis

dabasgāzes lietošanas noteikumus, bet arī skaidri norādījis,

kādas likumdevēja noregulētas tiesiskās attiecības Ministru

kabinets var konkretizēt.

Līdz ar to apstrīdētajā likuma normā

ietvertais enerģijas lietotāja pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un apstrīdētā

likuma norma atbilst Satversmes 64. pantam.