Par Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Ministru kabineta 2016. gada 9. februāra noteikumu Nr. 85 "Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi" 98. punkta, 99.2. apakšpunkta un 100. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmajai daļai (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam)

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētā likuma norma

3atbilst Satversmes 64. un 105. pantam, bet apstrīdētās noteikumu

4normas - Satversmes 64. un 105. pantam, kā arī apstrīdētajai

5likuma normai.

6Kārtība, kādā aprēķina izlietotās dabasgāzes daudzumu, esot

7reglamentēta Noteikumos Nr. 85, nevis energoapgādes komersanta

8noteikta. Proti, šajos noteikumos neesot ietverts deleģējums

9energoapgādes komersantam noteikt norēķinu kārtību izlietotās

10dabasgāzes daudzuma aprēķināšanai, bet gan paredzēts, ka

11izlietotās dabasgāzes daudzuma aprēķinā tiek izmantoti

12energoapgādes komersanta norēķinu kārtības pielikumā norādītie

13raksturlielumi (vērtības). Izlietotās dabasgāzes daudzuma

14aprēķināšanā tiekot izmantots vēsturisks vai analoģisks patēriņa

15datu profils, bet gadījumos, kad energoapgādes komersanta rīcībā

16nav precīzu un konkrētā laikposmā uzskaitītu dabasgāzes patēriņa

17datu, - enerģijas lietotājam atļautais maksimālais dabasgāzes

18patēriņš stundā vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu

19maksimālais iespējamais dabasgāzes patēriņš stundā.

20Apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

21leģitīmie mērķi esot, pirmkārt, nodrošināt energoapgādes sistēmu

22drošu, efektīvu un operatīvu darbību visas sabiedrības interesēs,

23otrkārt, aizsargāt enerģijas lietotājus pret dominējošā stāvoklī

24esošiem komersantiem, treškārt un galvenokārt, atlīdzināt

25energoapgādes komersantam un citiem enerģijas lietotājiem

26iespējamos zaudējumus un izdevumus, ko izraisījušas enerģijas

27lietotāja darbības, ar kurām tas samazinājis uzskaitīto

28dabasgāzes patēriņa apjomu vai radījis iespēju patērēt gāzi bez

29maksas.

30Noteikumos Nr. 85 noteiktā kompensācija esot piemērots

31līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo ar to tiekot

32atlīdzināti visi iespējamie zaudējumi un izdevumi, kuriem varētu

33būt ietekme uz dabasgāzes tarifiem. Zaudējumu nodarīšanas faktu

34esot grūti konstatēt ar tīkla īpatnībām saistītā komercuzskaites

35mēraparātu izvietojuma dēļ. Proti, dabasgāzes uzskaites

36mēraparāti esot izvietoti dzīvokļos daudzdzīvokļu namos vai

37individuālā objekta īpašniekam piederošā nekustamajā īpašumā, bet

38attiecīgie īpašnieki nenodrošinot piekļuvi šiem objektiem.

39Turklāt energoapgādes komersantam neesot iespējams precīzi

40konstatēt, cik liela apmēra zaudējumi tam ir nodarīti.

41Apstrīdētajās normās paredzētā kompensācija pēc sava rakstura

42esot zaudējumus atlīdzinoša, nevis sodoša, tāpēc neesot pamata to

43vērtēt kontekstā ar Civillikumā ietverto līgumsoda regulējumu.

44Turklāt dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā

45norēķināšanās trīskāršā tarifa apmērā esot samērīga. Tā kā esot

46iespējami arī tādi energoapgādes komersanta zaudējumi, kas

47saistīti ar sprādzienbīstamību, dabasgāzes piegādes apturēšanu

48citiem enerģijas lietotājiem, sadales sistēmas apsekošanu un

49remontdarbiem, neesot samērīgi prasīt, lai enerģijas lietotājs

50sedz tikai izdevumus par patērēto dabasgāzi.

1Pieaicinātā persona - Sabiedrisko pakalpojumu

2regulēšanas komisija - norāda, ka nevienu no Noteikumu Nr. 85

399. punktā noteiktajām dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metodēm

4nevar uzskatīt par tādu, kas visos gadījumos nodrošinātu iespēju

5pārkāpuma periodā patērētās dabasgāzes daudzumu noteikt iespējami

6tuvu faktiski patērētajam dabasgāzes daudzumam.

7Faktiski patērētā dabasgāzes daudzuma precīzu uzskaiti

8nodrošinot tikai mēraparāts un tikai ar nosacījumu, ka nav

9veiktas Noteikumu Nr. 85 98. punktā minētās darbības. Tomēr

10pārkāpuma periodā faktiski patērētās dabasgāzes daudzums varētu

11būt mazāks nekā daudzums, kas aprēķināts, ņemot vērā līgumā

12atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā vai dabasgāzes

13iekārtu maksimālo iespējamo patēriņu stundā. Savukārt aprēķins,

14kas veikts, ņemot vērā faktiski patērēto dabasgāzi līdzīgos

15apstākļos līdzīgā laikposmā vai energoapgādes komersanta

16apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktās dabasgāzes diferencētās

17patēriņa normas, esot tuvāks faktiskajam dabasgāzes patēriņam

18pārkāpuma periodā. Turklāt Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas

19komisija vai tiesa kontrolējot to, vai konkrētā pārkāpuma

20gadījumā energoapgādes komersants ir izvēlējies atbilstošāko

21dabasgāzes daudzuma noteikšanas metodi un vai tā tiek piemērota

22atbilstoši.

1Pieaicinātā persona - Patērētāju tiesību

2aizsardzības centrs - norāda, ka ir iespējamas tādas

3situācijas, kad potenciālu apstrīdētajās normās paredzēto

4pārkāpumu gadījumā energoapgādes komersants tiek nepamatoti

5atbrīvots no pierādīšanas pienākuma, nepierādot konkrētā

6enerģijas lietotāja vainu un cēloņsakarību starp radītajiem

7zaudējumiem un enerģijas lietotāja darbību vai bezdarbību.

8Par visprecīzāko no Noteikumu Nr. 85 99. punktā minētajām

9metodēm esot uzskatāma metode, atbilstoši kurai aprēķinā izmanto

10faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu līdzīgos apstākļos līdzīgā

11laikposmā, jo pēc šīs metodes aprēķins tiekot veikts individuāli

12katram enerģijas lietotājam, ņemot vērā dabasgāzes lietošanas

13paradumus. Savukārt visneprecīzākās metodes esot tās, atbilstoši

14kurām aprēķinā tiek izmantots enerģijas lietotājam atļautais

15maksimālais dabasgāzes patēriņš stundā vai enerģijas lietotāja

16dabasgāzes iekārtu maksimālais iespējamais patēriņš stundā.

17Izmantojot šīs metodes, aprēķinātais dabasgāzes daudzums varot

18būt nesamērīgi liels.

19Ja enerģijas lietotājs veicis darbības dabasgāzes patērēšanai

20bez maksas, ar gāzes skaitītājiem, kuros ir iebūvēta attālinātās

21nolasīšanas sistēma, varot precīzāk noteikt pārkāpuma brīdi. Tā

22kā sadzīves gāzes patēriņa skaitītājiem verifikācijas termiņš ir

23vismaz 15 gadus ilgs, esot iespējama nejaušība, proti, laika

24gaitā varot rasties skrāpējumi uz skaitītāja korpusa vai

25metroloģiskās aizsargplombas. Tāpat bojājumi skaitītājiem varot

26tikt nodarīti arī prettiesiskas trešo personu rīcības rezultātā.

27Turklāt praksē esot konstatētas tādas situācijas, kad

28energoapgādes komersants aprīkojis enerģijas lietotāja objektu ar

29normatīvajos tiesību aktos noteiktajām prasībām neatbilstošu

30mēriekārtu.

1Pieaicinātā persona - AS "Latvijas

2Gāze" - uzskata, ka apstrīdētās noteikumu normas atbilst

3Satversmei, bet tiesvedība lietā daļā par apstrīdētās likuma

4normas atbilstību Satversmei ir izbeidzama.

5Vērtējot Noteikumu Nr. 85 99. punktā paredzētās patērētās

6dabasgāzes daudzuma aprēķina metodes, vajagot ņemt vērā, ka

7dabasgāzes patēriņa apjomu līdzīgā laikposmā kā pamatu patērētās

8dabasgāzes daudzuma noteikšanai neesot iespējams izmantot tad, ja

9datu par attiecīgo laikposmu nav vai arī tie nav ticami. Savukārt

10atbilstoši metodei, pēc kuras dabasgāzes patēriņa aprēķinā tiek

11izmantots enerģijas lietotājam atļautais maksimālais dabasgāzes

12patēriņš stundā, tiekot uzskaitīts tikai šis daudzums, pat ja,

13apejot būvniecības noteikumus, objektā uzstādītas iekārtas ar

14daudzkārt lielāku patēriņu.

15Patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metode, kas

16balstīta uz enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimāli

17iespējamo dabasgāzes patēriņu stundā, esot atkarīga no tā, vai

18energoapgādes komersanta rīcībā ir ziņas par dabasgāzi

19patērējošajām iekārtām objektā. Šai informācijai vajagot ietvert

20konkrētās iekārtas identifikācijas datus, tās ražošanas laiku un

21laiku, kad iekārtas atradušās objektā, kā arī katras iekārtas

22tehnisko dokumentāciju. Parasti šādas informācijas energoapgādes

23komersantam neesot. Savukārt metode, atbilstoši kurai minētajā

24aprēķinā tiek izmantotas diferencētās patēriņa normas, esot

25balstīta zinātnisku pētījumu rezultātos. Ar šo metodi izlietotās

26dabasgāzes daudzums tiekot noteikts iespējami tuvu faktiski

27patērētajam dabasgāzes daudzumam. Citu metožu, ar kurām patērēto

28dabasgāzes daudzumu būtu iespējams noteikt efektīvāk un vēl tuvāk

29faktiski patērētajam dabasgāzes daudzumam, neesot. Izdarot izvēli

30starp minētajām metodēm, AS "Latvijas Gāze" ņēmusi vērā

31attiecīgās metodes izmantošanai nepieciešamo pierādījumu esību un

32piemērojusi enerģijas lietotājam labvēlīgāko patērētās dabasgāzes

33daudzuma noteikšanas metodi.

34Dabasgāzes patēriņa uzskaites rādītāju samazināšana vai

35panākta iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas vienmēr esot

36saistīta ar nesankcionētu iejaukšanos dabasgāzes apgādes sistēmā

37un varot izraisīt dabasgāzes noplūdi vai sprādzienu. Tādējādi

38apstrīdētās normas nodrošinot citu cilvēku dzīvības, veselības,

39mantas un visas sabiedrības drošības aizsardzību.

40Apstrīdētās normas esot piemērotas minēto mērķu sasniegšanai,

41un šos mērķus neesot iespējams sasniegt ar citiem, personas

42tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Kompensācija atlīdzinot

43energoapgādes komersantam neuzskaitītās, bet patērētās dabasgāzes

44iztrūkumu un kalpojot ekonomiskās ekvivalences nodrošināšanai.

45Turklāt, vērtējot apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību

46ierobežojuma samērīgumu, vajagot ņemt vērā to, ka Noteikumu Nr.

4785 101. punktā noteiktais maksimālais divu gadu termiņa

48ierobežojums patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķinā esot atsvars

49apstrīdētajās normās noteiktajai kompensācijai.

1Pieaicinātā persona - akciju sabiedrība

2"Gaso" - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

3Satversmei. Akciju sabiedrības "Gaso" argumenti ir

4līdzīgi AS "Latvijas Gāze" izteiktajiem argumentiem,

5kas norādīti šā sprieduma 9. punktā.

1Pieaicinātā persona - SIA "V&V VentMet

2laboratorija" (turpmāk - VentMet) - informē, ka tā veic

3citstarp dabasgāzes patēriņa skaitītāju verificēšanu nacionālajā

4tirgū, vērtēšanu Eiropas Savienības tirgū, kā arī kalibrēšanu

5nereglamentētajā un reglamentētajā sfērā. Tomēr VentMet neesot

6specializējusies dabasgāzes uzskaites norēķinu mēraparātu

7aprīkošanā ar telemetrijas vai telemehānikas sistēmu datu

8automatizētai attālinātai nolasīšanai.

1Pieaicinātā persona - Rīgas Tehniskās

2universitātes Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju institūta

3direktors profesors Dr. habil. sc. ing. Egīls

4Dzelzītis - norāda, ka enerģijas lietotāji, kas nav

5mājsaimniecības lietotāji, dabasgāzes apgādes sistēmu būvē tādām

6jaudām, kādas plānots izmantot attiecīgā enerģijas lietotāja

7saimnieciskajām vajadzībām, tādēļ nepieciešamās dabasgāzes

8daudzuma noteikšanas metodes šiem enerģijas lietotājiem

9atšķiroties no mājsaimniecības lietotājiem piemērojamām

10metodēm.

11Attiecībā uz enerģijas lietotājiem, kas nav mājsaimniecības

12lietotāji, patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķina metodes,

13atbilstoši kurām tiek izmantots enerģijas lietotājam atļautais

14maksimālais dabasgāzes patēriņš stundā vai enerģijas lietotāja

15dabasgāzes iekārtu maksimālais iespējamais dabasgāzes patēriņš

16stundā, esot tādas, bet metode, kura balstīta uz līdzīgā

17laikposmā faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu, neesot tāda, ar

18kuru patērētās dabasgāzes daudzums tiek noteikts iespējami tuvu

19faktiski patērētajam dabasgāzes daudzumam.

20Attiecībā uz mājsaimniecības lietotājiem patērētās dabasgāzes

21daudzuma aprēķina metode, kas balstīta uz enerģijas lietotāja

22dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu

23stundā, esot tāda, ar kuru patērētās dabasgāzes daudzums tiek

24noteikts iespējami tuvu faktiski patērētajam dabasgāzes

25daudzumam. Savukārt metode, atbilstoši kurai tiek izmantotas

26energoapgādes komersanta apstiprinātajā kārtībā noteiktās

27dabasgāzes diferencētās patēriņa normas, esot tāda, ar kuru

28patērētās dabasgāzes daudzums tiek noteikts iespējami tuvu

29vidusmēra enerģijas lietotāja patērētajam dabasgāzes

30daudzumam.

31Viedais skaitītājs, kas darbojas viedās uzskaites sistēmā,

32varot energoapgādes komersantam palīdzēt ātrāk noteikt netipiskus

33uzskaites rādījumus atsevišķu enerģijas lietotāju dabasgāzes

34patēriņa uzskaitē. Tomēr tas vēl nenozīmējot, ka šī netipiskā

35patēriņa iemesls ir enerģijas lietotāja ļaunprātīga rīcība.

36Secinājumu

37daļa

1Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 5.

2punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

3pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja ir pasludināts

4spriedums citā lietā par to pašu prasījuma priekšmetu. Šī norma

5ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa

6ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās,

7kurās strīds vairs nepastāv (sal. sk. Satversmes tiesas 2007.

8gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

92007-06-03 11.2. punktu).

10Vairākas Pieteikumu iesniedzējas ir lūgušas atzīt apstrīdēto

11likuma normu par neatbilstošu Satversmes 64. un 105. pantam.

12Apstrīdētā likuma norma attiecas uz enerģijas lietotājiem:

13mājsaimniecības lietotāju un lietotāju, kas nav mājsaimniecības

14lietotājs. Mājsaimniecības lietotājs ir tāds enerģijas lietotājs,

15kas pērk un izlieto enerģiju, tostarp dabasgāzi, savā

16mājsaimniecībā paša vajadzībām, izņemot komercdarbības vai cita

17veida profesionālās darbības vajadzības (sk. Enerģētikas

18likuma (šeit un turpmāk - redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016.

19gada 7. martam) 1. panta 1., 10., 38. un 39. punktu).

20Pieteikumu iesniedzēju izskatīšanā ir civillietas, kurās celtas

21prasības gan pret enerģijas lietotājiem, kas ir mājsaimniecības

22lietotāji, gan pret enerģijas lietotājiem, kas nav

23mājsaimniecības lietotāji.

24Ar spriedumu lietā Nr. 2019-10-0103 Satversmes tiesa atzina

25apstrīdēto likuma normu, ciktāl tā attiecas uz mājsaimniecības

26lietotāju, par atbilstošu Satversmes 64. un 105. pantam. Tātad

27lietā Nr. 2019-37-0103 Pieteikumu iesniedzējas ir izteikušas tādu

28prasījumu, kas jau ticis izspriests lietā Nr. 2019-10-0103.

29Proti, prasījuma priekšmets lietā Nr. 2019-37-0103 attiecībā uz

30apstrīdēto likuma normu, ciktāl tā attiecas uz mājsaimniecības

31lietotāju, ir identisks tam, par kuru jau pasludināts spriedums

32lietā Nr. 2019-10-0103. Tādējādi pastāv Satversmes tiesas likuma

3329. panta pirmās daļas 5. punktā paredzētais pamats tiesvedības

34izbeigšanai šajā lietā daļā par apstrīdētās likuma normas, ciktāl

35tā attiecas uz mājsaimniecības lietotāju, atbilstību Satversmes

3664. un 105. pantam. Savukārt pārējā daļā, proti, daļā par

37apstrīdētās likuma normas, ciktāl tā attiecas uz enerģijas

38lietotāju, kas nav mājsaimniecības lietotājs, atbilstību

39Satversmes 64. un 105. pantam, tiesvedība lietā ir turpināma.

40Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

41lietā daļā par apstrīdētās likuma normas, ciktāl tā attiecas uz

42mājsaimniecības lietotāju, atbilstību Satversmes 64. un 105.

43pantam ir izbeidzama, bet pārējā daļā - turpināma.

1Pieteikumos norādīts, ka apstrīdētā likuma norma

2neatbilst Satversmes 64. un 105. pantam, bet apstrīdētās

3noteikumu normas - Satversmes 64. un 105. pantam, kā arī

4apstrīdētajai likuma normai.

5Ja ir apstrīdēta vairāku dažāda juridiska spēka tiesību normu

6atbilstība vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai,

7ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā

8pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk. Satversmes tiesas

92020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 21.

10punktu).

1114.1. Pieņemot apstrīdēto likuma normu, likumdevējs

12izlēmis, ka gadījumā, kad enerģijas lietotājs ir pārkāpis

13Ministru kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi un lietošanu

14vai līgumu par dabasgāzes piegādi, samazinot uzskaitīto

15dabasgāzes patēriņa apjomu vai radot iespēju dabasgāzi patērēt

16bez maksas, enerģijas lietotājam ir pienākums samaksāt par

17izlietoto dabasgāzi, kā arī samaksāt kompensāciju. Savukārt kā

18apstrīdēto noteikumu normu izdošanas pamats Noteikumos Nr. 85 ir

19norādīta apstrīdētā likuma norma.

20Satversmes tiesa atzinusi, ka likuma un tā īstenošanai dzīvē

21nepieciešamo Ministru kabineta noteikumu atbilstība Satversmei ir

22cieši saistīta. Proti, ja likuma norma neatbilst Satversmei, arī

23uz šīs normas pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi

24neatbilst Satversmei (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20.

25marta sprieduma lietā Nr. 2019‑10‑0103 21.1. punktu).

26Tādējādi gadījumos, kad apstrīdēta likuma normas un uz tās pamata

27izdotas Ministru kabineta noteikumu normas atbilstība Satversmei,

28attiecīgās likuma normas atbilstība Satversmei ir vērtējama

29visupirms.

3014.2. Satversmes tiesa, pēc tiesas pieteikuma izskatot

31lietu par likuma normas atbilstību Satversmes 64. pantam un citai

32Satversmes VIII nodaļā ietvertai normai, šīs normas atbilstību

33Satversmes 64. pantam ir vērtējusi, nosakot, vai apstrīdētajā

34normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu

35(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā

36Nr. 2008-09-0106 6. punktu un 2020. gada 20. marta sprieduma

37lietā Nr. 2019-10-0103 21.2. punktu).

38Arī izskatāmajā lietā vairākas Pieteikumu iesniedzējas ir

39lūgušas Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdētās likuma normas

40atbilstību Satversmes 64. un 105. pantam. Tādējādi Satversmes

41tiesa izvērtēs apstrīdētās likuma normas atbilstību Satversmes

42105. pantam, citstarp pārbaudot, vai iespējamais Satversmes 105.

43pantā ietverto pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

44kārtībā pieņemtu likumu, tajā skaitā atbilstoši Satversmes 64.

45pantam.

46Līdz ar to Satversmes tiesa

47izskatāmajā lietā visupirms izvērtēs, vai apstrīdētā likuma norma

48atbilst Satversmei.

1Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

2tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

3sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

4saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

5vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

6likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

715.1. Gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas

8atbilstība visam Satversmes 105. pantam, bet apstrīdētā norma

9neparedz īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām,

10izvērtējama vienīgi šīs normas atbilstība Satversmes 105. panta

11pirmajiem trim teikumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas

122020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 16.1.

13punktu).

14Apstrīdētajā likuma normā paredzēto maksājumu veikšanas

15pienākums nozīmē enerģijas lietotāja naudas līdzekļu samazinājumu

16tad, ja enerģijas lietotājs pārkāpis dabasgāzes lietošanas

17noteikumus (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20.

18marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 22.1. punktu). Ņemot

19vērā iepriekš minēto, secināms, ka izskatāmā lieta neattiecas uz

20īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, tāpēc

21apstrīdētā likuma norma vērtējama Satversmes 105. panta pirmā,

22otrā un trešā teikuma tvērumā.

2315.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105.

24pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī

25valsts iespēju sabiedrības interesēs ierobežot šīs tiesības.

26Tādējādi minētais pants, no vienas puses, ietver valsts pienākumu

27veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt tādus

28likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču, no otras

29puses, dod valstij arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā

30iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā (sal. sk. Satversmes

31tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103

3222.2. punktu). Ar "tiesībām uz īpašumu" Satversmes

33105. panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības,

34kuras persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

35rīkoties pēc savas gribas, piemēram, īpašums Civillikuma 927.

36panta izpratnē. Arī personas naudas līdzekļi ir tiesību uz

37īpašumu objekts.

38Līdz ar to personas naudas līdzekļu

39aizsardzība, kuri izlietojami ar apstrīdēto likuma normu noteikto

40maksājumu veikšanai, ietilpst Satversmes 105. pantā ietverto

41tiesību uz īpašumu tvērumā.

1Lai izvērtētu apstrīdētās likuma normas atbilstību

2Satversmes 105. pantam, jānoskaidro, vai tā ierobežo enerģijas

3lietotāja pamattiesības.

4Apstrīdētā likuma norma pēc būtības nosaka: ja energoapgādes

5komersants konstatē, ka enerģijas lietotājs pārkāpis Ministru

6kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi un lietošanu vai

7līgumu par dabasgāzes piegādi (turpmāk - dabasgāzes lietošanas

8noteikumi) un šā pārkāpuma rezultātā enerģijas lietotājam ir

9samazināts uzskaitītais dabasgāzes patēriņa daudzums vai radīta

10iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas, enerģijas lietotājs samaksā

11energoapgādes komersantam par izlietoto dabasgāzi, kuras daudzuma

12noteikšanas kārtību energoapgādes komersantam nosaka Ministru

13kabinets (turpmāk - samaksa par izlietoto dabasgāzi), un

14kompensāciju, kuras apmērs aprēķināts Ministru kabineta

15noteiktajā kārtībā (turpmāk - kompensācija).

16Normatīvajos tiesību aktos noteikts obligāta, citstarp

17apstrīdētajā likuma normā noteiktā, maksājuma veikšanas pienākums

18vienmēr nozīmē tiesību uz īpašumu ierobežojumu (sal. sk.

19Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr.

202019-10-0103 23. punktu). Konkrētāk - apstrīdētajā likuma

21normā noteiktais pienākums veikt tajā paredzētos maksājumus

22aizskar personas īpašumu, proti, samazina tās naudas līdzekļu

23apmēru, un tādējādi apstrīdētā likuma norma ietver īpašuma

24tiesību ierobežojumu Satversmes 105. panta izpratnē.

25Līdz ar to apstrīdētā likuma norma

26ierobežo personas - enerģija lietotāja, kas nav mājsaimniecības

27lietotājs, - pamattiesības, kas ietvertas Satversmes 105.

28pantā.

1Lai izvērtētu Satversmes 105. pantā ietverto

2pamattiesību ierobežojuma satversmību, jānoskaidro:

31) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

4kārtībā pieņemtu likumu;

52) vai šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

63) vai šis ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi

7(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija

8sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 14. punktu).

1Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir

2noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda:

31) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

4paredzēto kārtību;

52) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

6normatīvo aktu prasībām;

73) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

8varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

9paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

10tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 15.

11punktu).

12Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas

13procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sal. sk.

14Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

152018-11-01 18.1. punktu un 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā

16Nr. 2018-15-01 13.2. punktu).

1718.1. Apstrīdētā likuma norma ir pieņemta ar 2008. gada

185. jūnija likumu "Grozījumi Enerģētikas likumā".

19Attiecīgais likumprojekts tika izskatīts trijos lasījumos. Likums

20tika pieņemts un 2008. gada 20. jūnijā izsludināts oficiālajā

21laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 96 normatīvajos

22tiesību aktos noteiktajā kārtībā.

2318.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normai,

24kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt gan saprotamai, gan

25paredzamai. Proti, normai jābūt formulētai pietiekami precīzi un

26skaidri. Normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri

27paredzēt noteikumu piemērošanas jomu un nozīmi (sk., piemēram,

28Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

292010-60-01 15.2. punktu).

30No apstrīdētās likuma normas enerģijas lietotājs varēja

31secināt un paredzēt tiesiskās sekas, kādas iestāsies gadījumā, ja

32enerģijas lietotājs būs pārkāpis dabasgāzes lietošanas

33noteikumus. Proti, energoapgādes komersants no šāda enerģijas

34lietotāja var prasīt samaksu par izlietoto dabasgāzi un

35kompensāciju. Tādējādi apstrīdētajā likuma normā ietvertā

36pamattiesību ierobežojuma formulējums ir pietiekami skaidrs,

37persona var izprast šā ierobežojuma saturu un paredzēt tā

38piemērošanas sekas.

3918.3. Apstrīdētajā likuma normā ir ietverts arī

40pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā nosakāms

41faktiski patērētās dabasgāzes daudzums, kas nepieciešams samaksas

42par izlietoto dabasgāzi aprēķināšanai, kā arī kompensācijas

43apmēra aprēķināšanas kārtību.

4418.3.1. Atbilstoši Satversmes 64. pantam likumdošanas

45tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā

46kārtībā un apmēros. Tomēr, lai nodrošinātu efektīvāku valsts

47varas īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka

48likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī

49efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam pašam likumdošanas

50procesā noregulējot sabiedrībai svarīgākās tiesiskās attiecības,

51bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē

52nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanai pilnvarojot Ministru

53kabinetu vai citas atbilstošā kārtībā leģitimētas valsts

54institūcijas (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta

55sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 25.3.1. punktu).

56Taču likumdevējam, pilnvarojot Ministru kabinetu izdot ārējos

57normatīvos aktus, ir jāievēro valsts varas atzaru savstarpējās

58līdzsvara un atsvara attiecības, kā arī citi vispārējie tiesību

59principi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra

60sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.2. punktu). Proti,

61atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās

62daļas 1. punktam Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos

63aktus - noteikumus - tikai tad, ja likumdevējs Ministru kabinetu

64tam īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura

65virzienus. Tādējādi likumdevējam ir skaidri jānorāda, kādas

66likumdevēja noregulētas tiesiskās attiecības Ministru kabinets ir

67tiesīgs konkretizēt (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20.

68marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 25.3.1. punktu).

69Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē:

701) vai likumdevējs pats ir noregulējis sabiedrībai svarīgākās

71tiesiskās attiecības;

722) vai likumdevējs apstrīdētajā likuma normā ir skaidri

73norādījis, kādas likumdevēja noregulētas tiesiskās attiecības

74Ministru kabinets var konkretizēt.

7518.3.2. Lai noskaidrotu, vai likumdevējs pats ir

76noregulējis sabiedrībai svarīgākās tiesiskās attiecības,

77Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro apstrīdētajā likuma normā

78ietvertā pilnvarojuma saturs un mērķis.

79Ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies

80panākt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt kādu

81jautājumu. Ar likumdevēja doto pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot

82ne tikai viena konkrēta lakoniska tiesību norma, bet paša likuma

83būtība un mērķi tiesību sistēmas ietvarā (sk., piemēram,

84Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

852017-02-03 18.1.1. punktu).

86No likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem"

871. panta un 2. panta otrās daļas 1. punkta izriet, ka valsts ar

88mērķi citstarp nodrošināt iespēju saņemt nepārtrauktus, drošus un

89kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru cenas atbilst

90ekonomiski pamatotām izmaksām, regulē sabiedrisko pakalpojumu

91sniegšanu kā komercdarbību enerģētikas nozarē, nosakot

92sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas kārtību un tiesiskās

93attiecības sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā. Arī Satversmes

94tiesa ir atzinusi, ka sabiedrisko pakalpojumu regulēšanā vienmēr

95jārēķinās ar divām interesēm - pirmkārt, ar piegādātāja interesi

96nodrošināt sava uzņēmuma ekonomisko darbību un attīstību un,

97otrkārt, ar enerģijas lietotāja interesi saņemt nepārtrauktus,

98drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus par samērīgiem

99tarifiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 24.

100decembra sprieduma lietā Nr. 2002-16-03 5. punktu). Līdz ar

101to regulējamo sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un lietotāju

102savstarpējās tiesiskās attiecības regulē ne vien vispārīgās

103privāto tiesību normas, bet arī speciālās, tajā skaitā publisko

104tiesību normas.

105Regulējamo pakalpojumu sniegšanā enerģētikas nozarē tiesisko

106attiecību objekts ir enerģija - prece ar noteiktu vērtību,

107tostarp dabasgāze (sk. Enerģētikas likuma (šeit un turpmāk -

108redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam) 1. panta 1.

109punktu). Savukārt enerģētikas nozarē veicamā komercdarbība ir

110energoapgāde, kuru nepieciešams licencēt vai reģistrēt un kura

111ietver citstarp dabasgāzes iepirkšanu, pārveidi, uzglabāšanu,

112pārvadi, sadali vai tirdzniecību (sk. Enerģētikas likuma 1.

113panta 2. punktu). Tā ir īpaši regulējama, lai nodrošinātu

114enerģijas lietotāju efektīvu, drošu un kvalitatīvu apgādi arī ar

115dabasgāzi pieprasītajā daudzumā un par pamatotām cenām (sk.

116Enerģētikas likuma 3. panta 2. punktu).

117Energoapgādes komersantam ir pienākums saskaņā ar licencē

118noteiktajām prasībām nodrošināt esoša vai potenciāla enerģijas

119lietotāja drošu, pastāvīgu un stabilu apgādi ar citstarp

120dabasgāzi ekonomiski pamatoti pieprasītajā daudzumā un kvalitātē

121(sk. likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu

122regulatoriem" 22. panta pirmo daļu un 24. panta pirmo daļu,

123kā arī Enerģētikas likuma 5. panta pirmo daļu).

124Savukārt enerģijas lietotājs, kas nav mājsaimniecības lietotājs,

125no energoapgādes komersanta pērk un savā komercdarbībā lieto

126dabasgāzi (sk. Enerģētikas likuma 1. panta 10. punktu).

127Tomēr laikā, kad apstrīdētās normas bija spēkā, Latvijas

128dabasgāzes tirgū AS "Latvijas Gāze" bija

129monopolstāvoklī. Monopola apstākļos sabiedrības resursi netiek

130sadalīti visefektīvākajā veidā un tieši vai pastarpināti tiek

131radīts kaitējums arī patērētājiem (sk.: Wish R., Bailey D.

132Competition Law. 9th edition. Oxford: Oxford University, 2018, p.

1337, 18-20). Proti, monopolstāvoklis ir tirgus nepilnība, kas

134kaitē preču un pakalpojumu pircējiem, tostarp dabasgāzes

135galalietotājiem, tādēļ likumdevējam ir pienākums regulēt vairākas

136tiesiskās attiecības tā, lai monopolstāvoklī esošs komersants

137nesamērīgi neierobežotu preču un pakalpojumu pircēju tiesības.

138Konkrētajā gadījumā valstij bija pienākums iejaukties Latvijas

139dabasgāzes tirgū un līdzsvarot konkrēto tiesisko attiecību

140dalībnieku tiesiskās intereses, tajā skaitā nosakot izņēmumus no

141privāttiesisko attiecību noregulējuma (sal. sk. Satversmes

142tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103

14325.3.2. punktu). Šis pienākums ir no demokrātiskas tiesiskas

144valsts pamatnormas atvasinātā sociāli atbildīgas valsts principa

145konkretizācijas elements un vērsts uz valsts ilgtspējīgas

146attīstības nodrošināšanu.

147Dabasgāzes piegādes un lietošanas kārtību nosaka Ministru

148kabinets (sk. Enerģētikas likuma 42.1 panta pirmo

149daļu). Ministru kabinets, kā pamatu norādot citstarp minēto

150likuma normu, ir izdevis Noteikumus Nr. 85. Tie noteic, ka

151dabasgāzi enerģijas lietotājam piegādā saskaņā ar šiem

152noteikumiem un energoapgādes komersanta un enerģijas lietotāja

153noslēgto dabasgāzes piegādes līgumu vai sistēmas pakalpojuma

154līgumu (sk. Noteikumu Nr. 85 22. punktu). Energoapgādes

155komersants nodrošina enerģijas lietotājam dabasgāzes piegādi līdz

156dabasgāzes apgādes sistēmas piederības robežai - piederības un

157atbildības dalījuma vietai starp energoapgādes komersanta un

158enerģijas lietotāja dabasgāzes apgādes sistēmām (sk. Noteikumu

159Nr. 85 2.6. apakšpunktu, 22. un 24. punktu). Savukārt

160enerģijas lietotājam ir pienākums reģistrēt datus par izlietotās

161dabasgāzes daudzumu un ziņot energoapgādes komersantam, kā arī

162samaksāt par patērēto dabasgāzi (sk. Noteikumu Nr. 85 67.2.,

16367.3., 68.2. un 68.3. apakšpunktu). Patērētās dabasgāzes

164daudzums nosakāms pēc norēķinu uzskaites mēraparātu vai

165dabasgāzes patēriņa skaitītāju rādījumiem, ar kuriem aprīkota

166enerģijas lietotāja dabasgāzes apgādes sistēma.

167Apstrīdētā likuma norma regulē gadījumus, kad enerģijas

168lietotājs ir pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus.

169Likumdevējs izlēmis, ka šādā situācijā energoapgādes komersants

170faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu nosaka Ministru kabineta

171noteiktajā kārtībā. Proti, faktiski patērētās dabasgāzes apjoms

172un arī energoapgādes komersantam nodarīto zaudējumu apmērs

173jānosaka pēc konkrētiem kritērijiem. Saeima norāda, ka

174energoapgādes komersanta iespējas pārtraukt dabasgāzes piegādi

175esot būtiski ierobežotas, jo atkarībā no laika, kad konkrētais

176objekts pieslēgts dabasgāzes sadales sistēmai, šīs darbības

177veikšanai var būt nepieciešama iekļūšana attiecīgā enerģijas

178lietotāja īpašumā, kur izvietoti dabasgāzes skaitītāji, taču tie

179enerģijas lietotāji, kuri ir negodprātīgi, šo piekļuvi

180nenodrošinot. Tāpat energoapgādes komersants nevarot konstatēt,

181kad tieši attiecīgais enerģijas lietotājs veicis prettiesiskās

182darbības un kāds dabasgāzes daudzums faktiski izlietots

183konkrētajā objektā (sk. Saeimas atbildes rakstu un Sabiedrisko

184pakalpojumu regulēšanas komisijas viedokli lietas materiālu 3.

185sēj. 69. un 98. lp.).

186No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētās likuma normas būtība

187un mērķis ir noteikt speciālu samaksas par izlietoto dabasgāzi un

188enerģijas lietotāja saistību pastiprināšanas tiesisko regulējumu

189gadījumiem, kad faktiski izlietotās dabasgāzes daudzums nav

190nosakāms. Turklāt pat tad, ja likumdevēja dotais pilnvarojums

191konkrētās tiesību nozares tehniskā rakstura dēļ ir plašs vai

192salīdzinoši abstrakts, izpildvarai, interpretējot pilnvarojošo

193likuma normu, ir jāievēro likumā ietvertie mērķi un vērtības,

194kuru aizsardzībai likums ir pieņemts, un jādarbojas kā likumā

195noteikto vadlīniju īstenotājam, ievērojot vispārējos tiesību

196principus un citas Satversmes normas (sal. sk. Satversmes

197tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03

19810.4. punktu). Pretējā gadījumā izpildvara nekad nevarētu

199izdot tādas tiesību normas, kas sasniegtu likumdevēja noteikto

200mērķi (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija

201sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 17.1.3. punktu un 2018. gada 12.

202decembra sprieduma lietā Nr. 2018-06-0103 18. punktu).

203Enerģētikas, tostarp dabasgāzes apgādes, nozare ir tāda, kurā

204nepieciešams reglamentēt daudzus tehniska rakstura jautājumus

205atbilstoši dabasgāzes apgādes infrastruktūras attīstības pakāpei

206un sabiedrības vajadzībām. Tas nozīmē, ka konkrētajā gadījumā

207likumdevējs ne vien pats ir izlēmis to, kādā veidā tiek regulētas

208tiesiskās attiecības, kuru ietvaros enerģijas lietotājs pārkāpis

209dabasgāzes lietošanas noteikumus, bet arī skaidri norādījis,

210kādas likumdevēja noregulētas tiesiskās attiecības Ministru

211kabinets var konkretizēt.

212Līdz ar to apstrīdētajā likuma normā

213ietvertais enerģijas lietotāja pamattiesību ierobežojums ir

214noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un apstrīdētā

215likuma norma atbilst Satversmes 64. pantam.

1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

2apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

4labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra

5sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 18. punktu).

6Satversmes tiesa lietā Nr. 2019-10-0103 atzina, ka

7mājsaimniecības lietotāja tiesību uz īpašumu ierobežojums ir

8noteikts sabiedrības interesēs, lai novērstu energoapgādes

9sistēmas kā sabiedriski nozīmīga pakalpojuma sniegšanas

10priekšnoteikuma funkcionēšanas traucējumus, kā arī nodrošinātu

11mājsaimniecības lietotāju tiesību aizsardzību, veicinot pušu

12vienlīdzību mājsaimniecības lietotāja un monopolstāvoklī esoša

13energoapgādes komersanta tiesiskajās attiecībās (sk.

14Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr.

152019-10-0103 26. punktu). Lai arī starp mājsaimniecības

16lietotāja un enerģijas lietotāja, kas nav mājsaimniecības

17lietotājs, dabasgāzes apgādes sistēmām pastāv būtiskas

18funkcionālas atšķirības tajās izmantojamās jaudas dēļ un

19izrietoši atšķirīga avārijas iestāšanās varbūtība, dabasgāzes

20lietošanas noteikumu pārkāpums vienmēr ir saistīts ar

21sprādzienbīstamību vai paaugstinātu risku (sk. Saeimas

22atbildes rakstu un Dr. habil. sc. ing. Egīla Dzelzīša un AS

23"Latvijas Gāze" viedokļus lietas materiālu 9. sēj. 41.

24un 50. lp., 10. sēj. 43. lp.). Turklāt no sociāli atbildīgas

25valsts principa izrietošais likumdevēja pienākums veicināt

26tiesisko attiecību dalībnieku interešu līdzsvaru tādās

27tiesiskajās attiecībās, kurās viens no dalībniekiem ir

28monopolstāvoklī esošs komersants, nav atkarīgs no tā, vai

29konkrētais enerģijas lietotājs ir mājsaimniecības lietotājs.

30Tādējādi lietā Nr. 2019-10-0103 Satversmes tiesas izteiktās

31atziņas par apstrīdētajā likuma normā ietvertā mājsaimniecības

32lietotāja pamattiesību ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem ir

33attiecināmas arī uz enerģijas lietotāju, kas nav mājsaimniecības

34lietotājs.

35Līdz ar to apstrīdētajā likuma normā

36ietvertajam enerģijas lietotāja pamattiesību ierobežojumam ir

37leģitīmi mērķi - citu personu tiesību un sabiedrības labklājības

38aizsardzība.

1Noskaidrojot, vai apstrīdētajā normā ietvertais

2pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa izvērtē,

3vai ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai

4mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības

5mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un vai labums, ko gūst sabiedrība

6no noteiktā ierobežojuma, ir lielāks par indivīdam nodarīto

7kaitējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tajā

8ietvertais pamattiesību ierobežojums neatbilst kaut vienam no

9šiem kritērijiem, apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam

10un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018.

11gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 17.

12punktu).

1Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

2apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā

3mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek

4sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 28.

5novembra sprieduma lietā Nr. 2011-02-01 15. punktu).

6Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka ar civiltiesiskas sankcijas

7noteikšanu varētu sasniegt mērķi disciplinēt enerģijas lietotāju

8un novērst enerģijas lietotāja iejaukšanos dabasgāzes patēriņa

9uzskaitē, tādējādi sekmējot sabiedrības drošības aizsardzību

10(sk. pieteikumus lietas materiālu 2. sēj. 17., 87. un 123.

11lp., 3. sēj. 30. lp. un 9. sēj. 98. lp.). Savukārt Saeima

12norāda, ka tās izraudzītie līdzekļi ir piemēroti apstrīdētajā

13likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu

14sasniegšanai. Pienākums maksāt kompensāciju energoapgādes

15komersantam nodrošinot tam gan zaudējumu atlīdzināšanu saistībā

16ar faktiski izlietoto dabasgāzi, gan kompensāciju par līguma vai

17Ministru kabineta noteikumu pārkāpumu (sk. Saeimas atbildes

18rakstu lietas materiālu 3. sēj. 67. lp.).

1921.1. Dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma

20gadījumā, kad enerģijas lietotājs ir prettiesiski iejaucies

21dabasgāzes patēriņa skaitītāja darbībā, patērētās dabasgāzes

22daudzumu un energoapgādes komersanta iespējamo zaudējumu apmēru

23faktiski nav iespējams noteikt. Tas saistīts ar to, ka patērētās

24dabasgāzes daudzuma noteikšanā vienmēr jāņem vērā iespējamie

25zudumi (sk. AS "Latvijas Gāze" un Dr. habil. sc.

26ing. Egīla Dzelzīša viedokļus lietas materiālu 9. sēj. 35., 36.,

2749. un 51. lp.). Turklāt dabasgāzes skaitītāji var būt

28uzstādīti gan enerģijas lietotājam piederošā īpašumā, gan ārpus

29tā, bet iekļūt enerģijas lietotāja īpašumā energoapgādes

30komersants drīkst tikai ar enerģijas lietotāja piekrišanu (sk.

31Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas viedokli lietas

32materiālu 3. sēj. 97. un 98. lp.).

33Enerģijas lietotājam ir pienākums nodrošināt energoapgādes

34komersanta pilnvaroto pārstāvju netraucētu piekļūšanu enerģijas

35lietotāja dabasgāzes apgādes sistēmām, norēķinu uzskaites

36mēraparātiem un dabasgāzes patēriņa skaitītājiem (sk.

37Noteikumu Nr. 85 67.1. un 68.1. apakšpunktu, 78. un 79.

38punktu). Tomēr sociālajā realitātē enerģijas lietotāji, kas

39pārkāpuši dabasgāzes lietošanas noteikumus, var būt ieinteresēti

40šo pienākumu nepildīt, lai varētu dabasgāzi patērēt bez maksas

41pēc iespējas ilgāk (sk. arī AS "Gaso" viedokli

42lietas materiālu 3. sēj. 153. un 154. lp.). Ja enerģijas

43lietotājs šo pienākumu nepilda, energoapgādes komersantam ir

44tiesības pārtraukt dabasgāzes piegādi enerģijas lietotāja

45objektam (sk. Noteikumu Nr. 85 71. punktu). Tomēr

46energoapgādes komersants šīs tiesības var izmantot tikai tad, ja

47enerģijas lietotājs tam nodrošina iespēju piekļūt noslēgierīcei,

48kuru aizverot dabasgāzes piegāde konkrētajam enerģijas lietotājam

49tiek pārtraukta, vai arī tad, ja noslēgierīce neatrodas

50attiecīgajam enerģijas lietotājam piederošā īpašumā (sk. arī

51Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas viedokli lietas

52materiālu 3. sēj. 98. lp.).

53Apstrīdētajā likuma normā noteiktais pienākums samaksāt par

54izlietoto dabasgāzi nodrošina energoapgādes komersantam atlīdzību

55par enerģijas lietotājam piegādāto dabasgāzi arī tad, ja tās

56faktiskā daudzuma noteikšana ir apgrūtināta. Šāds tiesiskais

57regulējums ir vērsts uz energoapgādes sistēmas nepārtrauktu,

58drošu un kvalitatīvu funkcionēšanu, ļaujot energoapgādes

59komersantam par piegādāto dabasgāzi saņemto atlīdzību izmantot

60energoapgādes sistēmas - sabiedriski nozīmīga pakalpojuma

61sniegšanas priekšnoteikuma - uzturēšanai, tostarp kvalitātes un

62drošuma prasību ievērošanai. Tādējādi šis pienākums ir piemērots

63līdzeklis citu enerģijas lietotāju tiesību aizsargāšanai un

64sabiedrības labklājības veicināšanai.

6521.2. Papildus pienākumam samaksāt par izlietoto

66dabasgāzi likumdevējs enerģijas lietotājam ir noteicis arī

67pienākumu samaksāt energoapgādes komersantam kompensāciju

68dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā.

69Satversmes tiesa jau atzinusi, ka kompensācija pēc tās

70juridiskās dabas ir pielīdzināma līgumsodam. Ja tiesību normā kā

71kompensācija tiek definēta konstanta summa, ko aprēķina pēc

72noteiktas formulas, tad tie nav zaudējumi, jo zaudējumi ir katra

73konkrētā pārkāpuma gadījumā individuāli vērtējams un nosakāms

74kaitējums. Pretējā gadījumā ikviena līguma slēdzēji varētu apiet

75līgumsoda apmēra ierobežojumus, lietojot jēdzienu

76"kompensācija" jēdziena "līgumsods" vietā.

77Proti, kompensācija ir līdzeklis dabasgāzes lietošanas noteikumos

78un līgumā par dabasgāzes piegādi noteikto enerģijas lietotāja

79saistību pastiprināšanai (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20.

80marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 28.2. punktu).

81Kompensācija kā enerģijas lietotāja saistību pastiprināšanas

82līdzeklis motivē enerģijas lietotāju ievērot dabasgāzes

83lietošanas noteikumus un līgumu par dabasgāzes piegādi un sekmē

84dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumu prevenciju, tādējādi

85veicinot kvalitatīvu un drošu sabiedrisko pakalpojumu

86sniegšanu.

87Kompensācijas apmēra ierobežošana Ministru kabineta noteiktajā

88kārtībā veicina enerģijas lietotāju aizsardzību tiesiskajās

89attiecībās ar monopolstāvoklī esošu energoapgādes komersantu, lai

90tas nevarētu līgumā par dabasgāzes piegādi ietvert nesamērīgus

91noteikumus. Tādējādi konkrētajā gadījumā arī apstrīdētajā likuma

92normā ietvertais enerģijas lietotāja pienākums maksāt

93kompensāciju ir piemērots līdzeklis enerģijas lietotāju tiesību

94aizsargāšanai un sabiedrības labklājības veicināšanai.

95Līdz ar to likumdevēja izraudzītie

96līdzekļi ir piemēroti apstrīdētajā likuma normā ietvertā

97pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai.

1Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

2nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa

3pārbauda, vai leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem,

4indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu

5tikpat iedarbīgi.

6Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka alternatīvi līdzekļi

7apstrīdētajā likuma normā noteiktajam enerģijas lietotāja

8pienākumam dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā ir

9vispārīgā Civillikuma regulējuma piemērošana un sodi, kas

10piemēroti saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu

11vai Krimināllikumu. Turpretī Saeima norāda, ka neviens no

12minētajiem līdzekļiem nav piemērots un tikpat efektīvs līdzeklis

13apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

14leģitīmā mērķa sasniegšanai.

15Satversmes tiesa attiecībā uz mājsaimniecības lietotājiem jau

16atzina, ka vispārīgā Civillikuma regulējuma piemērošana nav

17alternatīvs līdzeklis ne apstrīdētajā likuma normā ietvertajam

18mājsaimniecības lietotāja pienākumam samaksāt par izlietoto

19dabasgāzi, ne pienākumam maksāt kompensāciju, jo nesasniedz

20pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē.

21Pienākumu samaksāt par izlietoto dabasgāzi apstrīdētajā likuma

22normā minētā pārkāpuma gadījumā ir nepieciešams regulēt, jo nav

23zināms faktiski izlietotās dabasgāzes daudzums. Savukārt,

24nepastāvot normatīvi noteiktam kompensācijas samaksas pienākumam,

25tiktu apdraudēta kompensācijas funkciju - pārkāpumu prevencija,

26kompensēšana un sodīšana - īstenošana (sk. Satversmes tiesas

272020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 29.1.

28punktu).

29Līdzīgi Satversmes tiesa attiecībā uz mājsaimniecības

30lietotājiem jau ir secinājusi, ka alternatīvs līdzeklis

31apstrīdētajā likuma normā ietvertajam kompensācijas maksāšanas

32pienākumam nav arī kriminālatbildības vai administratīvās

33atbildības piemērošana. Proti, kompensācija disciplinē

34mājsaimniecības lietotāju, motivējot viņu ievērot kā Ministru

35kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi, tā arī ar

36energoapgādes komersantu noslēgto līgumu par dabasgāzes piegādi.

37Tas nozīmē, ka apstrīdētajā likuma normā noteiktais pienākums

38maksāt kompensāciju skar un nodrošina arī energoapgādes

39komersanta kā sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja intereses.

40Turpretī likumdevēja noteikta kriminālatbildība un administratīvā

41atbildība dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā

42energoapgādes komersanta interešu aizsardzību tiešā veidā

43neveicinātu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta

44sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 29.2. punktu).

45Vispārīgā Civillikuma regulējuma piemērošanā mājsaimniecības

46lietotājam un enerģijas lietotājam, kas nav mājsaimniecības

47lietotājs, nav būtisku atšķirību. Līdzīgi gadījumos, kad

48dabasgāzes lietošanas noteikumus pārkāpis enerģijas lietotājs,

49kas nav mājsaimniecības lietotājs, - fiziskā vai juridiskā

50persona -, tam atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu

51kodeksa 98.1 un 99. pantam varēja iestāties

52administratīvā atbildība tāpat kā mājsaimniecības lietotājam.

53Savukārt dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā

54enerģijas lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs, -

55fiziskajai personai - varēja iestāties kriminālatbildība par

56Krimināllikuma 182. un 182.1 pantā paredzētajiem

57noziedzīgajiem nodarījumiem vai - juridiskajai personai - tikt

58piemēroti Krimināllikuma VIII1 nodaļā noteiktie

59piespiedu ietekmēšanas līdzekļi. Tātad Pieteikumu iesniedzēju

60norādīto apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību

61ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanas alternatīvo līdzekļu

62tiesiskās sekas mājsaimniecības lietotājam un enerģijas

63lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs, būtiski

64neatšķiras.

65Ņemot vērā minēto, ir pamats lietā Nr. 2019-10-0103 Satversmes

66tiesas izdarītos secinājumus par apstrīdētajā likuma normā

67ietvertā mājsaimniecības lietotāja pamattiesību ierobežojuma

68nepieciešamību attiecināt arī uz enerģijas lietotāju, kas nav

69mājsaimniecības lietotājs. Tādējādi Civillikuma vispārīgā

70regulējuma piemērošana nav uzskatāma par alternatīvu apstrīdētajā

71likuma normā noteiktajam enerģijas lietotāja pienākumam samaksāt

72par izlietoto dabasgāzi Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un

73kompensācijas maksāšanas pienākumam. Tāpat kriminālatbildības vai

74administratīvās atbildības piemērošana nav uzskatāma par

75alternatīvu līdzekli apstrīdētajā likuma normā noteiktajam

76enerģijas lietotāja kompensācijas maksāšanas pienākumam.

77Līdz ar to nepastāv citi,

78saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajā likuma normā

79ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus būtu

80iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

1Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

2leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

3sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

4rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

5sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās

6intereses un tas, kurai no šīm interesēm un tiesībām būtu

7piešķirama prioritāte (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.

8gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15.

9punktu).

10Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums, lemjot par enerģijas

11lietotāja pienākumu tad, ja tas pārkāpis dabasgāzes lietošanas

12noteikumus, samaksāt par izlietoto dabasgāzi, kuras daudzums

13nosakāms atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai, un

14samaksāt kompensāciju, bija pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas

15nodrošinātu līdzsvaru starp dabasgāzes lietošanas noteikumus

16pārkāpušā enerģijas lietotāja tiesībām uz īpašumu,

17monopolstāvoklī esoša energoapgādes komersanta tiesībām uz

18īpašumu un sabiedrības interesēm uz drošu, nepārtrauktu un

19kvalitatīvu dabasgāzes apgādes sistēmas darbību.

20Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto

21likuma normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm tiesībām un

22likumīgajām interesēm.

2323.1. Likumdevējs, nosakot enerģijas lietotājam

24pienākumu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā

25samaksāt par izlietoto dabasgāzi, kā arī samaksāt kompensāciju,

26ir centies veicināt nepārtrauktu, drošu un kvalitatīvu dabasgāzes

27apgādes sistēmas darbību, nodrošinot energoapgādes komersantam

28iespēju saņemt atlīdzību par piegādāto dabasgāzi un paredzot

29kompensāciju kā enerģijas lietotāja saistības pastiprinošu

30līdzekli par labu energoapgādes komersantam.

31Gan enerģijas lietotāja pienākumam samaksāt par izlietoto

32dabasgāzi, gan pienākumam samaksāt kompensāciju ir disciplinējošs

33raksturs, un šie pienākumi vispār ir vērsti uz dabasgāzes

34lietošanas noteikumu pārkāpumu novēršanu. Minētie pārkāpumi var

35novest ne vien pie dabasgāzes, proti, ierobežota resursa,

36bezatlīdzības patērēšanas un no tās izrietošas tarifu

37paaugstināšanās, bet arī pie dabasgāzes apgādes sistēmas

38funkcionāliem traucējumiem. Tā kā nepārtraukta, droša un

39kvalitatīva energoapgādes sistēmas darbība ir svarīga valsts

40ilgtspējas nodrošināšanai, likumdevējam, apzinot un izvērtējot

41sociālos, ekonomiskos un ekoloģiskos faktorus, bija pienākums

42veikt pasākumus, lai nodrošinātu taisnīgas tiesiskas sekas

43gadījumā, kad enerģijas lietotājs pārkāpis dabasgāzes lietošanas

44noteikumus.

45Konkrētajā gadījumā likumdevējs, īstenojot savu rīcības

46brīvību noteikt speciālu energoapgādes komersanta un enerģijas

47lietotāja - attiecīgi sabiedriskā pakalpojuma sniedzēja un

48saņēmēja - tiesisko attiecību noregulējumu, izlēmis, ka

49dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā enerģijas

50lietotājs samaksā par izlietoto dabasgāzi, kā arī samaksā

51kompensāciju energoapgādes komersantam. Ar apstrīdēto likuma

52normu šo maksājumu apmērs ir ierobežots, paredzot, ka tas tiks

53precizēts Ministru kabineta noteikumos. Tādējādi tiek veicināts

54tiesisko attiecību dalībnieku interešu līdzsvars tādās

55tiesiskajās attiecībās, kurās viens no dalībniekiem ir

56monopolstāvoklī. Proti, likumdevējam, jo īpaši dabasgāzes apgādes

57nozarē pastāvošā monopola apstākļos, ir no sociāli atbildīgas

58valsts principa izrietošs pienākums sekmēt valsts ilgtspējīgu

59attīstību, sabiedrības resursus sadalot iespējami labākajā

60veidā.

6123.2. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka pati

62kompensācija esot pielīdzināma krimināltiesiska rakstura sodam un

63tādējādi esot pārkāpts dubultās sodīšanas nepieļaujamības

64princips (sk. pieteikumus lietas materiālu 2. sēj. 18. lp. un

6510. sēj. 91. lp.).

66Likumdevējs apstrīdētajā likuma normā minētā pārkāpuma

67gadījumā līdztekus kriminālatbildībai var noteikt un pieļaut arī

68administratīvo atbildību un ārējā normatīvajā aktā noteiktas

69imperatīvas civiltiesiskas sekas, ciktāl tam nav krimināltiesiska

70rakstura (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 8.

71jūnija sprieduma lietā "Engel and others v. The

72Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71, 5101/71, 5102/71 un

73530/72, 82. punktu un Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 26.

74februāra sprieduma lietā Nr. C‑617/10 "Åkerberg

75Fransson" 34.-35. punktu) un tas nav pretrunā ar

76vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām,

77starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesībām. Kompensācija ir

78noteikta kā civiltiesiskas sekas, un tai pašai par sevi nav

79krimināltiesiska rakstura. Proti, apstrīdētajā likuma normā

80noteiktais kompensācijas samaksas pienākums, kamēr tas nav

81saistīts ar ārkārtīgi augstu tās apmēru, nenozīmē, ka

82kompensācijai būtu tāda smaguma pakāpe, ka kompensācija iegūtu

83krimināltiesisku raksturu.

84Ņemot vērā šajā punktā izklāstīto, Satversmes tiesa secina, ka

85sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā likuma normā ietvertā

86ierobežojuma ir lielāks nekā nelabvēlīgās sekas, kas dabasgāzes

87lietošanas noteikumus pārkāpušajiem enerģijas lietotājiem rodas

88to pamattiesību ierobežojuma dēļ.

89Līdz ar to apstrīdētajā likuma normā

90ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam

91un apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes 105. pantam.

1Pieteikumu iesniedzējas lūdz vērtēt arī apstrīdēto

2noteikumu normu atbilstību Satversmes 64. un 105. pantam, kā arī

3apstrīdētajai likuma normai.

424.1. Izskatot lietu, kas ierosināta pēc tiesas

5pieteikuma, Satversmes tiesai jāņem vērā Satversmes tiesas likuma

6prasības un situācija jāizvērtē tiktāl, ciktāl tas nepieciešams

7konkrētās civillietas izspriešanai. Tomēr Satversmes tiesai ir

8jānodrošina arī lietas vispusīga un objektīva izskatīšana, kā arī

9procesuālā ekonomija un tādas tiesību sistēmas pastāvēšana, kurā

10pēc iespējas pilnīgāk tiek novērsts Satversmei vai citām augstāka

11juridiska spēka normām neatbilstošs tiesiskais regulējums (sk.

12Satversmes tiesas 2017. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr.

132017-08-01 10. punktu). Proti, noteiktos gadījumos var tikt

14paplašinātas prasījuma robežas jau ierosinātās lietās (sk.,

15piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 29. decembra sprieduma

16lietā Nr. 2014-06-03 17. punktu).

17Lai secinātu, vai kādā konkrētā gadījumā prasījuma robežas ir

18iespējams un nepieciešams paplašināt, jānoskaidro, pirmkārt, vai

19tā norma, attiecībā uz kuru prasījums tiek paplašināts, ir tik

20cieši saistīta ar lietā apstrīdēto normu, ka tās izvērtēšana

21iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās

22lietas izlemšanai un, otrkārt, vai prasījuma robežu paplašināšana

23ir nepieciešama Satversmes tiesas procesa principu ievērošanai

24(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 12. februāra sprieduma lietā

25Nr. 2014-08-03 9.2. punktu).

26Apstrīdētajās noteikumu normās norādīts uz apstrīdētajā likuma

27normā noteikto enerģijas lietotāja pienākumu dabasgāzes

28lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā samaksāt par izlietoto

29dabasgāzi, kā arī samaksāt kompensāciju. Proti, šis pienākums

30atkārtoti uzsvērts Noteikumu Nr. 85 98. punktā. Savukārt to pašu

31noteikumu 99. punkts nosaka dabasgāzes lietošanas noteikumu

32pārkāpuma rezultātā izlietotās dabasgāzes daudzuma noteikšanas

33kārtību, bet 100. punkts - kompensācijas apmēra aprēķināšanas

34kārtību. Turklāt Noteikumu Nr. 85 99. punkta kārtībā noteiktais

35izlietotās dabasgāzes daudzums ir izmantojams arī kompensācijas

36apmēra aprēķināšanā.

37Noteikumu Nr. 85 99. punktā ir paredzētas patērētās dabasgāzes

38daudzuma noteikšanas metodes mājsaimniecības lietotājam un

39enerģijas lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs. Tomēr

40Pieteikumu iesniedzējas ir apstrīdējušas Noteikumu Nr. 85 99.2.

41apakšpunktu, bet ne 99.1. apakšpunktu.

42Noteikumu Nr. 85 99.1. apakšpunkts paredz, ka energoapgādes

43komersants šo noteikumu 98. punktā minētā pārkāpuma dēļ patērētās

44dabasgāzes daudzumu enerģijas lietotājam, kas nav mājsaimniecības

45lietotājs, aprēķina, ņemot vērā faktiski patērētās dabasgāzes

46daudzumu līdzīgos apstākļos līdzīgā laikposmā vai pamatojoties uz

47enerģijas lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā

48vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo

49dabasgāzes patēriņu stundā, ja tas pārsniedz enerģijas lietotājam

50atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā.

51Vienas pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā ir civillieta, kurā

52energoapgādes komersants cēlis prasību pret enerģijas lietotāju,

53kas nav mājsaimniecības lietotājs, un tādēļ patērētās dabasgāzes

54daudzuma noteikšanā ir piemērojams Noteikumu Nr. 85 99.1.

55apakšpunkts. Ministru kabineta atbildes rakstos nav sniegti

56apsvērumi par to, vai Noteikumu Nr. 85 99.1. apakšpunktā

57noteiktās patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metodes

58atbilst Satversmei. Tomēr lietas sagatavošanas laikā ir iegūti

59papildu paskaidrojumi no Saeimas un Ministru kabineta, kā arī

60pieaicināto personu - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas

61komisijas, Patērētāju tiesību aizsardzības centra, AS

62"Latvijas Gāze", AS "Gaso" un Dr. habil.

63Sc. ing. Egīla Dzelzīša - viedokļi par Noteikumu Nr. 85 99.

64punktā noteiktajām patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas

65metodēm. Tādējādi lietā esošie materiāli ir pietiekami Noteikumu

66Nr. 85 99. punkta satversmības izvērtēšanai un, lai sekmētu

67lietas vispusīgu un objektīvu izskatīšanu, ievērojot Satversmes

68tiesas procesa ekonomijas principu, ir iespējams un nepieciešams

69paplašināt prasījumu izskatāmajā lietā.

70Līdz ar to Satversmes tiesa izskatāmajā lietā vērtēs, vai

71Noteikumu Nr. 85 98., 99. un 100. punkts (turpmāk - apstrīdētās

72noteikumu normas) atbilst Satversmes 64. un 105. pantam, kā arī

73apstrīdētajai likuma normai.

7424.2. Izskatāmajā lietā apstrīdēto normu atbilstība

75Satversmes 64. pantam izvērtējama, pārbaudot, vai iespējamais

76Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību ierobežojums ir

77noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu (sk. šā

78sprieduma 14.2. punktu).

79Satversmes tiesa, pārbaudot Ministru kabineta noteikumu normu

80atbilstību Satversmes 64. pantam, izvērtē citstarp to, vai

81Ministru kabinets ir ievērojis likumdevēja noteiktā pilnvarojuma

82robežas, proti, vai konkrētās Ministru kabineta noteikumu normas

83atbilst likuma normai, uz kuras pamata tās izdotas (sal. sk.

84Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr.

852019-10-0103 32.3. punktu). Konkrētajā gadījumā Pieteikumu

86iesniedzējas pēc būtības uzskata, ka apstrīdētās noteikumu normas

87neatbilst apstrīdētajai likuma normai, jo tās neatbilstot

88Satversmes 64. pantam. Tādējādi, pārliecinoties par Ministru

89kabineta noteikumu normu atbilstību Satversmes 64. pantam, šo

90normu atbilstība likuma normai, uz kuras pamata tās izdotas, nav

91atsevišķi vērtējama.

92Līdz ar to Satversmes tiesa izskatāmajā lietā noskaidros, vai

93apstrīdētās noteikumu normas atbilst Satversmes 64. pantam un

94105. panta pirmajiem trim teikumiem, bet atsevišķi nevērtēs to

95atbilstību apstrīdētajai likuma normai.

9624.3. Apstrīdētajās noteikumu normās ir ietverti

97vairāki uz enerģijas lietotāju un energoapgādes komersantu

98attiecināmi pienākumi. Tā kā atbilstoši apstrīdētajām noteikumu

99normām energoapgādes komersanta pienākums noteikt izlietotās

100dabasgāzes daudzumu un aprēķināt kompensācijas apmēru var

101iestāties tikai dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma

102gadījumā, apstrīdētās noteikumu normas ir savstarpēji cieši

103saistītas un nevar tikt aplūkotas atrauti cita no citas.

104Līdz ar to apstrīdētās noteikumu

105normas ir vērtējamas kā vienots tiesiskais regulējums.

1Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam pašam ir

2pienākums regulēt tādas tiesiskās attiecības, kurās tiek

3ierobežotas personas pamattiesības, tomēr likumdevējs var

4pilnvarot Ministru kabinetu šo tiesisko attiecību noregulējumu

5konkretizēt. Šādos gadījumos Ministru kabineta noteikumos

6ietvertais pamattiesību ierobežojums izriet no attiecīgajā likuma

7regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma.

8Konkrētajā gadījumā likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu

9konkretizēt apstrīdētajā likuma normā noteikto maksājumu apmēru,

10tostarp nosakot veidu, kādā aprēķināms faktiski izlietotās

11dabasgāzes daudzums. Satversmes tiesa jau atzina, ka personas

12naudas līdzekļu, kuri jāiegulda ar apstrīdēto likuma normu

13noteikto maksājumu veikšanai, aizsardzība ietilpst Satversmes

14105. pantā ietverto tiesību uz īpašumu tvērumā. Tā kā

15apstrīdētajā likuma normā noteikto maksājumu veikšanas rezultātā

16samazinās enerģijas lietotāja naudas līdzekļi, apstrīdētā likuma

17norma ierobežo enerģijas lietotāja tiesības uz īpašumu (sk.

18Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr.

192019-10-0103 22. un 23. punktu un šā sprieduma 15. un 16.

20punktu).

21Līdz ar to arī apstrīdētās noteikumu

22normas ierobežo enerģijas lietotāja tiesības uz īpašumu, kas

23ietvertas Satversmes 105. pantā.

1Satversmes tiesa jau atzina, ka, izvērtējot

2personai Satversmes 105. pantā ietverto tiesību uz īpašumu

3ierobežojuma attaisnojamību, visupirms nepieciešams izvērtēt, vai

4šis ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu

5(sk. šā sprieduma 17. un 18. punktu).

626.1. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vārds

7"likums" nav interpretējams gramatiski un aptver ne

8tikai Saeimas pieņemtus likumus to formālajā nozīmē, bet arī

9citus ārējos normatīvos aktus, ja vien tie:

101) izdoti, pamatojoties uz likumu un ievērojot normatīvajos

11aktos paredzēto kārtību;

122) ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo

13tiesību aktu prasībām;

143) ir pietiekami skaidri formulēti, lai persona varētu izprast

15no tiem izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to

16piemērošanas sekas, kā arī nodrošina aizsardzību pret to

17patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18.

18decembra sprieduma lietā Nr. 2016-04-03 20. punktu).

19Jebkuram pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā

20tiesību normu jaunrades procesā, kas atbilst labas likumdošanas

21principam.

2226.2. Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir

23tiesību normas spēkā esības priekšnoteikums (sk. Satversmes

24tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-06

2510.4. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

262015-03-01 23. punktu). Likumdevējs ar apstrīdēto likuma

27normu pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā

28nosakāms izlietotās dabasgāzes daudzums un aprēķināma

29kompensācija. Apstrīdētā likuma norma Noteikumos Nr. 85 ir

30norādīta kā apstrīdēto noteikumu normu izdošanas pamats.

31Noteikumi Nr. 85 ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši

32normatīvo tiesību aktu prasībām, kā arī pietiekami skaidri

33formulēti. Tomēr izskatāmajā lietā izvērtējama arī apstrīdēto

34noteikumu normu atbilstība Satversmes 64. pantam.

3526.3. Lai izvērtētu izpildvaras izdoto normu atbilstību

36Satversmes 64. pantam, jāizvērtē, vai ir ievērota pilnvarošanas

37kārtība, proti, jānoskaidro pilnvarojošo normu saturs un mērķis,

38bet pēc tam jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot attiecīgās

39normas, ir ievērojis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas

40(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra

41sprieduma lietā Nr. 2017-33-01 13. punktu).

42Satversmes tiesa, noskaidrojot apstrīdētās likuma normas

43saturu un mērķi, jau atzina, ka likumdevējs pats ir noregulējis

44tiesiskās attiecības gadījumos, kad enerģijas lietotājs pārkāpis

45dabasgāzes lietošanas noteikumus, un skaidri pilnvarojis Ministru

46kabinetu noregulēt atsevišķus šo attiecību aspektus (sk. šā

47sprieduma 18.3.2. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai

48izskatāmajā lietā jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot

49apstrīdētās noteikumu normas, ir ievērojis tam likumā noteiktā

50pilnvarojuma robežas.

5126.4. Noteikumos Nr. 85 norādīts, ka tie izdoti

52citstarp saskaņā ar apstrīdēto likuma normu, kas noteic, ka

53kārtību, kādā energoapgādes komersants nosaka faktiski patērētās

54dabasgāzes daudzumu, kā arī kompensācijas apmēru un aprēķināšanas

55kārtību, nosaka Ministru kabinets (sk. arī šā sprieduma 18.3.

56punktu). Konkrētajā gadījumā apstrīdētajās noteikumu normās

57ir ietverts enerģijas lietotāja pienākums veikt divus savstarpēji

58saistītus maksājumus: samaksu par izlietoto dabasgāzi un

59kompensāciju. Noteikumu Nr. 85 98. un 99. punktā Ministru

60kabinets pienākumu maksāt par izlietoto dabasgāzi ir

61konkretizējis, nosakot vairākus veidus, kādos nosakāms tās

62daudzums, proti - atkarībā no faktiski patērētās dabasgāzes

63daudzuma līdzīgos apstākļos līdzīgā laikposmā, enerģijas

64lietotājam atļautā maksimālā dabasgāzes patēriņa stundā,

65enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālā iespējamā

66dabasgāzes patēriņa stundā vai energoapgādes komersanta

67apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes

68diferencētajām patēriņa normām. Savukārt Noteikumu Nr. 85 98. un

69100. punktā Ministru kabinets konkretizējis kompensācijas

70samaksas pienākumu, nosakot to kā Noteikumos Nr. 85 paredzētajā

71kārtībā aprēķinātā izlietotās dabasgāzes daudzuma reizinājumu ar

72dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā. Tātad

73apstrīdētās noteikumu normas detalizētāk regulē apstrīdētās

74likuma normas piemērošanu dabasgāzes lietošanas noteikumu

75pārkāpuma gadījumā un nerada tādas jaunas tiesiskas attiecības,

76kuras neizrietētu no Enerģētikas likuma. Tomēr tas pats par sevi

77vēl nenozīmē, ka apstrīdētās noteikumu normas ir izdotas

78likumdevēja noteiktā pilnvarojuma robežās.

79No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka gadījumos, kad

80likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu konkretizēt kāda

81jautājuma noregulējumu, Ministru kabinetam nav tiesību pilnvarot

82kādu citu subjektu vai institūciju šā jautājuma noregulēšanai

83(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 21. janvāra spriedumu lietā

84Nr. 2001-09-01). Turklāt ārējo normatīvo tiesību aktu

85izdošanai atšķirībā no citu izpildvaras darbību veikšanas ir

86nepieciešama tam atbilstoša demokrātiska leģitimācija (sk.

87Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr.

882015-11-03 21.1. punktu). Proti, demokrātiskā tiesiskā valstī

89nav pieļaujama tāda situācija, ka vispārsaistošas tiesību normas

90pieņem tiesību subjekts vai institūcija, kura nav demokrātiski

91leģitimēta.

92Ministru kabinets Noteikumu Nr. 85 99.2. apakšpunktā noteicis,

93ka energoapgādes komersants dabasgāzes lietošanas noteikumu

94pārkāpuma gadījumā mājsaimniecības lietotājam izlietotās

95dabasgāzes daudzumu nosaka saskaņā ar energoapgādes komersanta

96apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes

97diferencētajām patēriņa normām. Proti, Ministru kabinets ir

98pilnvarojis energoapgādes komersantu tā apstiprinātajā norēķinu

99kārtībā noteikt diferencētās patēriņa normas un tādējādi

100konkretizēt daļu no tādām likumdevēja noregulētām tiesiskajām

101attiecībām, kuras ietver mājsaimniecības lietotāja pamattiesību

102ierobežojumu. Tātad Ministru kabinets apstrīdēto noteikumu normu

103kā vienota tiesiskā regulējuma tiesiskajā sastāvā ietvēris tādu

104nosacījumu, kuru nosaka privātpersona bez demokrātiskas

105leģitimācijas. Tādējādi apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tās

106dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā paredz

107mājsaimniecības lietotāja pienākumu maksāt par izlietoto

108dabasgāzi atbilstoši energoapgādes komersanta apstiprinātajā

109norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes diferencētajām patēriņa

110normām, ir izdotas ultra vires un neatbilst Satversmes 64.

111pantam. Savukārt tas, vai Ministru kabinets, izdodot apstrīdētās

112noteikumu normas, pārējā daļā ir ievērojis tam Saeimas piešķirto

113pilnvarojumu, izvērtējams, noskaidrojot, vai apstrīdētajās

114noteikumu normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs

115(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija sprieduma

116lietā Nr. 2019-27-03 24. punktu). Proti, atbilstoši racionāla

117likumdevēja principam un tiesību sistēmas vienotības principam

118likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas

119harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros. Tādēļ,

120vērtējot Ministru kabineta noteikumu normu satversmību, jāņem

121vērā tas, ka likumdevējs vienmēr uzdod tā noregulētās tiesiskās

122attiecības Ministru kabinetam konkretizēt tādā veidā, lai tās

123atbilstu vispārējiem tiesību principiem, tostarp samērīguma

124principam, un citām Satversmes normām, Eiropas Savienības

125tiesībām un starptautiskajām tiesībām.

126Tādējādi apstrīdētajās noteikumu

127normās, ciktāl tās dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma

128gadījumā paredz mājsaimniecības lietotāja pienākumu maksāt par

129izlietoto dabasgāzi atbilstoši energoapgādes komersanta

130apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes

131diferencētajām patēriņa normām, ietvertais pamattiesību

132ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un

133neatbilst Satversmes 64. un 105. pantam, kā arī apstrīdētajai

134likuma normai.

1Tas, vai pārējā daļā apstrīdētajās noteikumu normās

2ietvertais pamattiesību ierobežojums ir satversmīgs un noteikts

3ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tiks noskaidrots, vērtējot,

4vai apstrīdētajās noteikumu normās ietvertajam pamattiesību

5ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai tas atbilst samērīguma

6principam.

7Satversmes tiesa jau atzina, ka ikvienam pamattiesību

8ierobežojumam jābūt noteiktam leģitīma mērķa labad (sk. šā

9sprieduma 19. punktu).

10Tā kā apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais pamattiesību

11ierobežojums izriet no apstrīdētajā likuma normā ietvertā

12pamattiesību ierobežojuma, to leģitīmie mērķi sakrīt. Konkrētajā

13gadījumā apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību

14ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu personu tiesību un

15sabiedrības labklājības aizsardzība. Tādējādi tas ir arī

16apstrīdētajās noteikumu normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

17leģitīmais mērķis.

18Līdz ar to apstrīdētajās noteikumu

19normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir

20citu personu tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība.

1Apstrīdētajās noteikumu normās ietvertajam

2pamattiesību ierobežojumam jāatbilst samērīguma principam.

3Izpildvaras izdotajos ārējos normatīvajos aktos ietvertajam

4pamattiesību ierobežojumam izrietot no likumdevēja pieņemtā normā

5ietverta pamattiesību ierobežojuma, pirmā ierobežojuma

6piemērotība un nepieciešamība leģitīmā mērķa sasniegšanai izriet

7no otrā ierobežojuma. Tieši likumdevējs, regulējot tādas

8tiesiskās attiecības, kurās ir ietverts pamattiesību

9ierobežojums, un pilnvarojot Ministru kabinetu tās konkretizēt,

10nosaka, kādēļ pamattiesību ierobežojums ir piemērots un

11nepieciešams tā leģitīmā mērķa sasniegšanai.

12Satversmes tiesa jau atzinusi, ka konkrētajā gadījumā

13apstrīdētajā likuma normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

14piemērots un nepieciešams tā leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk.

15Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr.

162019-10-0103 28. un 29. punktu un šā sprieduma 21. un 22.

17punktu). Proti, ar apstrīdētajā likuma normā noteikto

18enerģijas lietotāja pienākumu dabasgāzes lietošanas noteikumu

19pārkāpuma gadījumā samaksāt par izlietoto dabasgāzi un samaksāt

20kompensāciju tiek aizsargātas citu personu tiesības un

21sabiedrības labklājība un tādējādi tiek sasniegti apstrīdētajā

22likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie

23mērķi.

24Vispārīgā Civillikuma regulējuma piemērošana dabasgāzes

25lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā pieļautu tādas

26situācijas, ka energoapgādes komersantam tad, ja zaudējumu apmēra

27noteikšana ir objektīvi apgrūtināta vai pat neiespējama, būtu

28jāpierāda tam nodarīto zaudējumu apmērs, kompensācija nesasniegtu

29savu mērķi un tiktu apdraudēta droša un nepārtraukta dabasgāzes

30piegādes pakalpojuma nodrošināšana (sk. Satversmes tiesas

312020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 29.1.

32punktu un šā sprieduma 22. punktu). Savukārt sodi, kas varēja

33tikt piemēroti saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu

34kodeksu vai Krimināllikumu, visupirms ir vērsti uz sabiedrības kā

35abstrakta indivīdu kopuma interešu aizsardzību, taču tiešā veidā

36neveicina energoapgādes komersanta kā sabiedrisko pakalpojumu

37sniedzēja interešu aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2020.

38gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 29.2. punktu un

39šā sprieduma 22. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa atzina,

40ka nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajā

41likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma mērķus būtu

42iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē.

43Līdz ar to arī apstrīdētajās

44noteikumu normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

45piemērots un nepieciešams tā leģitīmo mērķu sasniegšanai.

1Pārliecinoties par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas

2enerģijas lietotājam rodas tā pamattiesību ierobežojuma

3rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

4sabiedrība kopumā, Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētajās

5noteikumu normās paredzētās metodes izlietotās dabasgāzes

6daudzuma noteikšanai un kompensācijas apmēra aprēķināšanai.

729.1. Noteikumu Nr. 85 99. punktā ir noteiktas vairākas

8patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metodes gadījumam, kad

9dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma dēļ faktiski patērētās

10dabasgāzes daudzumu nav iespējams noteikt (sk. šā sprieduma

1121.1. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka šīs metodes

12ir balstītas zinātniski tehniskos apsvērumos un ka ir iespējami

13dažādi veidi, kādos iepriekš aprakstītajā situācijā nosakāms

14faktiski patērētās dabasgāzes daudzums (sk. Sabiedrisko

15pakalpojumu regulēšanas komisijas un Dr. habil. sc. ing. Egīla

16Dzelzīša viedokļus lietas materiālu 9. sēj. 53. un 82. lp.).

17Savukārt tas nozīmē, ka šo metožu noteikšana ir saistīta ar

18zināmu tiesību normas izdevēja rīcības brīvību, lemjot par labu

19kādam no iespējamiem veidiem. Tomēr šāda rīcības brīvība nav

20neierobežota, proti, tā nevar tikt izmantota patvaļīgi, pretēji

21vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, kā arī

22starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesībām (sal. sk.

23Satversmes tiesas 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr.

242018-16-03 15.1. punktu).

25Apstrīdētajās noteikumu normās ietvertās metodes faktiski

26patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanai konkretizē likumdevēja

27izraudzīto enerģijas lietotāja un energoapgādes komersanta

28privāttiesisko attiecību noregulējumu. Vispārīgā gadījumā

29enerģijas lietotāja un energoapgādes komersanta tiesisko

30attiecību pamatā ir dabasgāzes piegādes līgums, ar kuru

31energoapgādes komersants uzņemas pienākumu piegādāt enerģijas

32lietotājam dabasgāzi, bet enerģijas lietotājs - pienākumu par to

33samaksāt. Šādā veidā civiltiesiskajā apgrozībā tiek nodrošināta

34ekonomiskā ekvivalence, kas ir no demokrātiskas tiesiskas valsts

35pamatnormas atvasinātā taisnīguma principa konkretizācijas

36elements. Proti, ekonomiskās ekvivalences apstākļos neviens no

37tiesisko attiecību dalībniekiem nepamatoti neiedzīvojas uz cita

38šo tiesisko attiecību dalībnieka rēķina (sk.: Torgāns K.

39Līgumsoda piemērošanas prakse un regulējuma grozījumi

40Civillikumā. Grām.: Torgāns K. (zin. red.), Kārkliņš J., Bitāns

41A. Līgumu un deliktu problēmas Eiropas Savienībā un Latvijā.

42Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 148. lpp.). Arī

43apstrīdētajās noteikumu normās noteiktajām patērētās dabasgāzes

44daudzuma aprēķināšanas metodēm jābūt tādām, kas atbilstoši

45taisnīguma principam nodrošina energoapgādes tiesisko attiecību

46dalībnieku ekonomisko ekvivalenci un to, ka patērētās dabasgāzes

47daudzums tiek noteikts iespējami tuvu tam, kas patērēts

48faktiski.

49Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētajās

50noteikumu normās noteiktās patērētās dabasgāzes daudzuma

51aprēķināšanas metodes atbilstoši taisnīguma principam nodrošina

52ekonomisko ekvivalenci.

5329.1.1. Vairākas pieaicinātās personas ir uzsvērušas,

54ka faktiski patērētā dabasgāzes daudzuma uzskaiti nodrošina tikai

55mēraparāts, kura darbība nav traucēta ar prettiesisku

56iejaukšanos. Citos gadījumos, piemēram, tad, kad noticis

57dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpums, ir iespējams noteikt

58tikai maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu (sk. Sabiedrisko

59pakalpojumu regulēšanas komisijas un Dr. habil. sc. ing. Egīla

60Dzelzīša viedokļus lietas materiālu 9. sēj. 50. un 83. lp.).

61Tāpat vairākas pieaicinātās personas apgalvo, ka apstrīdētajās

62noteikumu normās paredzētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas

63metodes ir saistītas ar energoapgādes komersanta rīcībā esošajiem

64datiem par attiecīgā enerģijas lietotāja patērēto dabasgāzes

65daudzumu līdzīgā laikposmā līdzīgos apstākļos vai enerģijas

66lietotāja objektā uzstādītajām dabasgāzi patērējošajām iekārtām

67(sk. Dr. habil. sc. ing. Egīla Dzelzīša un AS "Latvijas

68Gāze" viedokļus lietas materiālu 9. sēj. 36., 51., 52. un

6953. lp.).

70Noteikumu Nr. 85 99.1. apakšpunktā paredzētā metode,

71atbilstoši kurai enerģijas lietotājam, kas nav mājsaimniecības

72lietotājs, patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanā tiek

73izmantots faktiski patērētās dabasgāzes daudzums līdzīgos

74apstākļos līdzīgā laikposmā, ir izmantojama, ja energoapgādes

75komersanta rīcībā ir dati par faktisko dabasgāzes patēriņu

76noteiktā pietiekami ilgā laikposmā, kad gaisa temperatūra un

77spiediens gāzes vados ir līdzīgs šiem pašiem rādītājiem

78salīdzināmā laikposmā. Lietas materiālos esošos dokumentos pausts

79viedoklis, ka šī metode ir izmantojama gadījumos, kad enerģijas

80lietotājs, kas nav mājsaimniecības lietotājs, dabasgāzi izmanto

81telpu apsildīšanai, bet ne ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas

82vajadzībām. Ja dabasgāze tiek izmantota ražošanas vai pakalpojumu

83sniegšanas vajadzībām, tad ir daudz grūtāk identificēt apstākļus,

84kas uzskatāmi par salīdzināmiem apstrīdēto noteikumu normu

85izpratnē, jo enerģijas lietotāja objektā faktiski patērētās

86dabasgāzes daudzums ir atkarīgs no ražošanas vai pakalpojumu

87apjoma salīdzināmajos laikposmos (sk. Sabiedrisko pakalpojumu

88regulēšanas komisijas viedokli lietas materiālu 9. sēj. 80.

89lp.). Tomēr tas vien, ka minētās metodes piemērošana ir

90sarežģīta, nenozīmē, ka tā nenodrošinātu energoapgādes tiesisko

91attiecību dalībnieku ekvivalenci.

92Atbilstoši likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu

93regulatoriem" 32. panta pirmajai daļai Sabiedrisko

94pakalpojumu regulēšanas komisija kā ārpustiesas instance izskata

95strīdus starp sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un enerģijas

96lietotāju vai starp sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem par to

97tiesībām un pienākumiem, kas izriet no šā likuma vai regulējamās

98nozares speciālajiem normatīvajiem aktiem. Turklāt saskaņā ar

99minētā panta trešo daļu sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam un

100enerģijas lietotājam ir tiesības strīdu risināt tiesā

101Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, nevēršoties Sabiedrisko

102pakalpojumu regulēšanas komisijā ar iesniegumu par strīda

103izskatīšanu. Tas nozīmē: ja energoapgādes komersants, nosakot

104faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu, izmanto datus par

105patērētās dabasgāzes daudzumu līdzīgos apstākļos līdzīgā

106laikposmā, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija vai tiesa

107īsteno kontroli pār energoapgādes komersanta noteiktā dabasgāzes

108daudzuma pamatotību un tiesiskumu, ņemot vērā katras situācijas

109individuālos apstākļus. Turklāt no Ministru kabineta sniegtajiem

110papildu apsvērumiem izriet, ka šīs metodes izmantošana var būt

111balstīta ne vien vēsturiskos, bet arī analoģiskos dabasgāzes

112patēriņa datos (sk. Ministru kabineta papildu apsvērumus

113lietas materiālu 9. sēj. 83. lp.). Tādējādi pat tad, ja

114energoapgādes komersanta rīcībā nav vēsturisku datu par konkrētā

115enerģijas lietotāja dabasgāzes patēriņu, ir iespējams izmantot

116datus par analogu situāciju, kuri saprātīgi var tikt attiecināti

117arī uz konkrēto enerģijas lietotāju.

118Līdz ar to apstrīdētajās noteikumu normās paredzētā patērētās

119dabasgāzes daudzuma noteikšanas metode, saskaņā ar kuru tiek

120izmantots faktiski patērētās dabasgāzes daudzums līdzīgā

121laikposmā līdzīgos apstākļos, nodrošina ekonomisko ekvivalenci.

122Tādēļ personas pamattiesību aizskārums ir mazāks nekā labums, ko

123sabiedrība gūst šīs metodes izmantošanas rezultātā, un

124apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais pamattiesību

125ierobežojums šajā daļā atbilst samērīguma principam.

12629.1.2. Energoapgādes komersants dabasgāzes lietošanas

127noteikumu pārkāpuma dēļ patērētās dabasgāzes daudzumu enerģijas

128lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs, var aprēķināt,

129pamatojoties uz enerģijas lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes

130patēriņu stundā vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu

131maksimālo iespējamo patēriņu stundā. Šīs metodes ir aplūkojamas

132kopumā, jo iekārtu summārā patēriņa metodi pieļaujams izmantot

133vienīgi tad, ja uzstādīto iekārtu maksimālais patēriņš pārsniedz

134līgumiski pieļaujamo stundas patēriņu. Savukārt gadījumos, kad

135dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumu izdarījis

136mājsaimniecības lietotājs, energoapgādes komersants faktiski

137patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanā var izmantot tikai

138iekārtu maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu stundā. Abos

139gadījumos minēto metožu mērķis ir identificēt maksimālo iespējamo

140dabasgāzes patēriņu konkrētā pārkāpuma laikā.

141Atbilstoši Noteikumu Nr. 85 2.2. apakšpunktam atļautais

142maksimālais dabasgāzes patēriņš stundā ir lielākais dabasgāzes

143daudzums, ko enerģijas lietotājs drīkst izmantot saskaņā ar

144energoapgādes komersanta un enerģijas lietotāja noslēgto

145dabasgāzes piegādes līgumu. No Noteikumu Nr. 85 2.5. un 2.7.

146apakšpunkta izriet, ka dabasgāzes iekārtu maksimālais iespējamais

147dabasgāzes patēriņš stundā ir maksimālais dabasgāzes daudzums,

148kuru vienā stundā tehniski iespējams sadedzināt, ievērojot

149konkrētās iekārtas tehniskos parametrus. Sociālajā realitātē

150vairumā gadījumu enerģijas lietotāja, kas nav mājsaimniecības

151lietotājs, objektā šī iekārta ir gāzes apkures katls vai

152tehnoloģiskās iekārtas, kurās dabasgāzi lieto, lai nodrošinātu

153preču ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu, bet mājsaimniecības

154lietotāja objektā - gāzes plīts un gāzes apkures katls (sk.

155Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas viedokli lietas

156materiālu 9. sēj. 82. lp.).

157Kaut arī dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā ir

158iespējams, ka enerģijas lietotājs pārsniedzis līgumā noteikto

159atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā, tas visbiežāk ir

160lielāks nekā enerģijas lietotājam faktiski ikdienā nepieciešamais

161dabasgāzes patēriņš stundā (sk. arī Sabiedrisko pakalpojumu

162regulēšanas komisijas viedokli lietas materiālu 9. sēj.

16382. lp.). Līdzīgs viedoklis pausts arī apstrīdēto noteikumu

164normu izstrādes procesā, norādot, ka šāda patērētās dabasgāzes

165daudzuma aprēķināšanas metode ir pārmērīga un netaisnīga (sk.

166Konkurences padomes 2014. gada 22. septembra atzinumu lietas

167materiālu 7. sēj. 82. lp.). Satversmes tiesa atzīst, ka šīs

168metodes pamatā ir prezumpcija par nepārtrauktu dabasgāzes

169patēriņu līgumā noteiktajā atļautajā maksimālajā daudzumā.

170Atbilstoši līgumā noteiktajam atļautajam maksimālajam dabasgāzes

171patēriņam stundā noteiktais patērētās dabasgāzes daudzums vairumā

172gadījumu patiešām varētu būt lielāks nekā enerģijas lietotājam

173ikdienā nepieciešamais dabasgāzes daudzums, jo tas tiek noteikts,

174pieņemot, ka enerģijas lietotājs visā pārkāpuma periodā 24

175stundas diennaktī patērē dabasgāzi līgumā noteiktajā atļautajā

176maksimālajā apmērā.

177Arī dabasgāzes iekārtu maksimālais iespējamais dabasgāzes

178patēriņš stundā visbiežāk ir lielāks nekā faktiskais dabasgāzes

179patēriņš stundā enerģijas lietotāja objektā. Dabasgāzes

180lietošanas noteikumu pārkāpuma dēļ patērētās dabasgāzes daudzuma

181noteikšana, pamatojoties uz dabasgāzes iekārtu maksimālo

182iespējamo dabasgāzes patēriņu stundā, ir balstīta prezumpcijā, ka

183enerģijas lietotājs divu gadu garumā nepārtraukti izmantojis

184dabasgāzes iekārtas, patērējot maksimāli iespējamo dabasgāzes

185daudzumu. Tomēr sociālajā realitātē gāzes plītīm parasti ir

186vairāki degļi un visbiežāk tās faktiski netiek izmantotas ar

187maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu stundā. Gāzes apkures

188katli atkarībā no āra gaisa temperatūras, apsildāmās platības,

189telpās izraudzītās temperatūras un citiem apstākļiem visbiežāk

190netiek izmantoti ar maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu

191stundā. Arī ražošanā un pakalpojumu sniegšanā izmantojamie

192dabasgāzes aparāti parasti netiek nepārtraukti izmantoti ar pilnu

193jaudu. Tādējādi, lai gan sociālajā realitātē varētu rasties tādas

194situācijas, kad tehniski iespējamais dabasgāzes patēriņš ir tuvs

195faktiskajam patēriņam, vispārīgā gadījumā dabasgāzes patēriņš,

196kas aprēķināts pēc šīm metodēm, ir lielāks par faktisko

197dabasgāzes patēriņu.

198Līdz ar to apstrīdētajās noteikumu normās paredzētās metodes

199dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma dēļ patērētās

200dabasgāzes daudzuma noteikšanai, pamatojoties uz enerģijas

201lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā vai

202enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo

203patēriņu stundā, nenodrošina ekonomisko ekvivalenci un ir

204acīmredzami nesamērīgas, tādēļ personas pamattiesību aizskārums

205ir lielāks nekā labums, ko sabiedrība gūst šo metožu izmantošanas

206rezultātā, un apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais

207pamattiesību ierobežojums šajā daļā neatbilst samērīguma

208principam.

20929.2. Noteikumu Nr. 85 100. punktā ir noteikts, ka

210energoapgādes komersants kompensācijas apmēru nosaka, reizinot šo

211noteikumu 99. punktā noteiktajā kārtībā aprēķināto patērētās

212dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā

213apmērā. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, šāds kompensācijas

214apmērs ir nesamērīgs un neatbilst civiltiesiskās atbildības

215mērķim. Turpretī Ministru kabinets uzskata, ka kompensācijas

216apmērs ir samērīgs.

217Satversmes tiesa jau atzinusi, ka kompensācija pēc tās

218juridiskās dabas ir pielīdzināma līgumsodam (sk. Satversmes

219tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103

22028.2. punktu un šā sprieduma 21.2. punktu). Līgumsodam ir

221sodīšanas funkcija, un tiesiskajās attiecībās, kurās piemērojami

222sodoša rakstura tiesiskie līdzekļi, jāievēro no taisnīguma

223principa atvasinātais soda samērīguma princips. Proti, līgumsoda

224mērķis nedrīkst būt iedzīvošanās uz cita tiesisko attiecību

225dalībnieka rēķina, un tam jābūt samērīgam ar konkrēto tiesisko

226attiecību sākotnējo ekonomisko interesi (sk. arī: Kārkliņš J.,

227Buls L. Līgumsoda reforma. Jurista Vārds, 2013. gada 3.

228decembris, Nr. 49, 34.-35. lpp.). Arī izskatāmajā lietā

229Satversmes tiesai jāpārbauda, vai kompensācijas apmēra

230aprēķināšanas metode nepieļauj energoapgādes komersanta

231iedzīvošanos uz enerģijas lietotāja rēķina un ir samērīga ar

232dabasgāzes apgādes tiesisko attiecību sākotnējo ekonomisko

233interesi.

234Apstrīdēto noteikumu normu izdošanas procesā vērtējot tajās

235noteiktās kompensācijas apmēra aprēķināšanas metodes samērīgumu,

236Ministru kabinets norādīja, ka norēķināšanās trīskāršā patērētās

237dabasgāzes tarifa apmērā ir samērīga, jo dabasgāzes lietošanu bez

238maksas, dabasgāzes uzskaites mēraparāta ļaunprātīgu bojāšanu,

239rādījumu izmainīšanu vai patvaļīgu pieslēgšanos dabasgāzes

240apgādes sistēmai, apejot skaitītāju, nevar atzīt par maznozīmīgu

241pārkāpumu (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta Nr. TA‑156

242"Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi"

243anotāciju. Pieejama: tap.mk.gov.lv). Turklāt atbildes

244rakstā Ministru kabinets uzsver, ka nebūtu samērīgi prasīt, lai

245enerģijas lietotājs sedz tikai izdevumus par patērēto dabasgāzi,

246neņemot vērā energoapgādes komersanta iespējamos zaudējumus

247saistībā ar sprādzienbīstamību, dabasgāzes piegādes apturēšanu

248citiem enerģijas lietotājiem, sadales sistēmas apsekošanu un

249remontdarbiem (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas

250materiālu 1. sēj. 66. lp.).

251Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka šāds

252Ministru kabineta viedoklis būtu pamatots, jo, vērtējot

253kompensācijas apmēra atbilstību soda samērīguma principam, jāņem

254vērā kompensācijas mērķis, kas ir uzskatāms par energoapgādes

255tiesisko attiecību sākotnējo ekonomisko interesi. Proti,

256kompensācija visupirms ir dabasgāzes lietošanas noteikumos un

257dabasgāzes piegādes līgumā noteikto enerģijas lietotāja saistību

258pastiprināšanas līdzeklis (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

25920. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 28.2. punktu un šā

260sprieduma 21.2. punktu). Tātad kompensācijai jābūt noteiktai

261tādā apmērā, lai sekmētu dabasgāzes lietošanas noteikumu un

262dabasgāzes piegādes līguma pārkāpumu prevenciju. Tas nozīmē, ka

263kompensācijas kā līgumsodam pielīdzināma maksājuma apmēram jābūt

264pielāgojamam iespējamā pārkāpuma apstākļiem (plašāk sk.:

265Gordley J. Foundations of Private Law. Property, Tort, Contract,

266Unjust Enrichment. Oxford: Oxford University, 2006, pp.

267374-375). Vispārsaistošā veidā nosakot kompensācijas apmēra

268aprēķināšanas metodi, nav pamata kompensācijas apmēru saistīt ar

269tādiem iespējamiem energoapgādes komersanta zaudējumiem, kuru

270apmēra noteikšana dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma

271gadījumā nav objektīvi apgrūtināta, tostarp zaudējumiem saistībā

272ar sprādzienbīstamību, dabasgāzes piegādes apturēšanu citiem

273enerģijas lietotājiem, sadales sistēmas apsekošanu un

274remontdarbiem. Vēl jo vairāk - kompensācijas apmēra noteikšanas

275metodes izvēlē jāņem vērā tas, vai līgumsoda piedziņa nekaitētu

276parādniekiem tik lielā mērā, ka varētu tikt skartas visas

277sabiedrības intereses, kā arī tas, vai ar konkrēta apmēra

278kompensāciju tiek nodrošināts taisnīgs rezultāts (sk.: Torgāns

279K. Līgumsoda piemērošanas prakse un regulējuma grozījumi

280Civillikumā. Grām.: Torgāns K. (zin. red.), Kārkliņš J., Bitāns

281A. Līgumu un deliktu problēmas Eiropas Savienībā un Latvijā.

282Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 155. lpp.).

283Pieteikumu iesniedzējas ir norādījušas, ka apstrīdētās

284noteikumu normas neiederas Latvijas tiesību sistēmā. Proti,

285atbilstoši apstrīdētajām noteikumu normām mājsaimniecības

286lietotājam aprēķinātais kompensācijas apmērs ir pretrunā ar

287Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 4.

288punktu, jo šīs normas paredz neproporcionāli liela maksājuma

289veikšanu par energoapgādes tiesisko attiecību saistību

290nepildīšanu.

291Saskaņā ar minēto Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normu

292par netaisnīgiem ir uzskatāmi tādi līguma noteikumi, kas uzliek

293patērētājam, kurš neizpilda vai nepienācīgi izpilda

294līgumsaistības, neproporcionāli lielu līgumsodu vai citu

295kompensāciju par līgumsaistību neizpildi vai nepienācīgu izpildi

296salīdzinājumā ar līgumsaistību neizpildīšanas vai nepienācīgas

297izpildīšanas rezultātā radīto zaudējumu vai ņemot vērā citus

298apstākļus. Tomēr konkrētajā gadījumā dabasgāzes lietošanas

299noteikumos un dabasgāzes piegādes līgumā noteikto enerģijas

300lietotāja saistību neizpilde kā kompensācijas piemērošanas pamats

301nemaz nevar tikt saistīta ar energoapgādes komersanta iespējamiem

302zaudējumiem, kas saistīti ar sprādzienbīstamības situāciju,

303dabasgāzes piegādes apturēšanu citiem enerģijas lietotājiem un

304remontdarbiem, jo šādu iespējamu, bet nepierādītu zaudējumu

305atlīdzināšana nav kompensācijas mērķis (sal. sk. šā sprieduma

30621.2. punktu). Tas nozīmē, ka apstrīdētajās noteikumu normās

307noteiktajā kārtībā aprēķināto kompensācijas apmēru ar iepriekš

308minētajiem iespējamiem, bet nepierādītiem energoapgādes

309komersanta zaudējumiem nemaz nevar salīdzināt. Proti, situācijā,

310kad energoapgādes komersanta rīcībā ir pierādījumi par konkrētiem

311zaudējumiem, kurus enerģijas lietotājs tam nodarījis, un šo

312zaudējumu apmēru, šie pierādījumi ir attiecīgi izmantojami,

313prasot zaudējumu atlīdzību Civillikumā noteiktajā kārtībā.

314Tādējādi kompensācijas apmēra aprēķināšanas metode, saskaņā ar

315kuru kompensācijas apmērs tiek noteikts divkāršā dabasgāzes

316tirdzniecības tarifa apmērā atbilstoši apstrīdētajās noteikumu

317normās paredzētajā kārtībā noteiktajam dabasgāzes daudzumam, ir

318acīmredzami nesamērīga un netaisnīga.

319Turklāt arī tad, ja dabasgāzes lietošanas noteikumu un

320dabasgāzes piegādes līguma pārkāpumu izdarījis enerģijas

321lietotājs, kas nav mājsaimniecības lietotājs, kompensācijai kā

322līgumsodam pielīdzināmam maksājumam jāatbilst soda

323individualizācijas principam, proti, soda apmēram katrā

324konkrētajā gadījumā jābūt samērojamam ar personas izdarīto

325nodarījumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta

326sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 32.3.1. punktu). Vēl jo

327vairāk - apstrīdēto noteikumu normu izdošanas laikā likumdevējs

328jau bija konkretizējis samērīguma principu, Civillikuma 1717.

329pantā nosakot, ka līgumsodam jābūt samērīgam un atbilstošam

330godīgai darījumu praksei. Nepastāvot saistībai starp

331apstrīdētajās noteikumu normās paredzēto kompensācijas apmēra

332noteikšanas metodi un iespējamiem pierādāmiem, bet nepierādītiem

333energoapgādes komersanta zaudējumiem, arī gadījumos, kad

334enerģijas lietotājs nav mājsaimniecības lietotājs, apstrīdētajās

335noteikumu normās noteiktā kompensācijas apmēra aprēķināšanas

336metode ir acīmredzami nesamērīga un netaisnīga.

337Iepriekš izklāstītajos apstākļos apstrīdētajās noteikumu

338normās paredzētajā veidā noteiktais kompensācijas apmērs nav

339samērīgs ar energoapgādes tiesisko attiecību sākotnējo ekonomisko

340interesi. Ņemot vērā minēto, apstrīdētajās noteikumu normās

341noteiktā kompensācijas apmēra aprēķināšanas metode pieļāva

342energoapgādes komersanta iedzīvošanos uz enerģijas lietotāja

343rēķina. Tādējādi apstrīdētajās noteikumu normās paredzētā

344kompensācijas apmēra noteikšanas metode neatbilst soda samērīguma

345principam, personas pamattiesību aizskārums ir lielāks nekā

346labums, ko sabiedrība gūst tās piemērošanas rezultātā, un

347apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais pamattiesību

348ierobežojums šajā daļā neatbilst samērīguma principam.

34929.3. Īstenojot likumdevēja noteikto pilnvarojumu,

350Ministru kabinets izpilda likumdevēja pieņemto tiesību normu,

351tādēļ Ministru kabinetam šajā procesā ir pienākums izmantot tādas

352juridiskās metodes, kas respektē valsts varas dalīšanā pastāvošās

353līdzsvara un atsvara attiecības. Proti, Ministru kabinetam,

354apzinoties un izmantojot tiesību avotu daudzveidību, ir jāveic ne

355tikai gramatiska, bet arī sistēmiska, vēsturiska un teleoloģiska

356pilnvarojošās normas interpretācija. Tas izriet ne vien no

357tiesiskuma un varas dalīšanas principiem kā demokrātiskas

358tiesiskas valsts esības pamata, bet arī no racionāla likumdevēja

359principa. Proti, Ministru kabinetam, raugoties, vai tā izdotās

360tiesību normas atbilst likuma normā ietvertajam likumdevēja

361pilnvarojumam, jāņem vērā, ka likumdevējs pieņem savstarpēji

362saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību

363sistēmas ietvaros. Turklāt dažādos normatīvajos aktos ietvertas

364tiesību normas ir jāinterpretē kā vienotu tiesību sistēmu

365veidojošas. Tikai interpretējot likumdevēja doto pilnvarojumu

366visas tiesību sistēmas ietvarā, Ministru kabinets var izdot

367ilgtspējīgu tiesisko regulējumu, kas citstarp tādējādi atbilst

368labas likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

36920. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 32.3.1.

370punktu).

371Ministru kabinetam ir jāveic arī pilnvarojošās normas augstākā

372un zemākā kritika, pārbaudot tās atbilstību augstāka juridiska

373spēka tiesību normām un spēkā esību, ja nepieciešams, izmantojot

374Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 4. punktā

375noteiktās Ministru kabineta tiesības iesniegt pieteikumu

376Satversmes tiesā. Turklāt Ministru kabinets drīkst izdot tikai

377tādas normas, kas sasniedz likumdevēja noteikto mērķi un nav

378pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes

379normām, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, kā

380arī citiem likumiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20.

381marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 32.3.1. punktu).

382Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta otrajai

383daļai noteikumu izstrādes procesā to projektam pievienojama

384pamatota informācija par izstrādātā projekta nepieciešamību un

385ietekmes izvērtējumu, kam jāatbilst labas likumdošanas principam

386(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā

387Nr. 2019-20-03 24. punktu).

388Saeima, piešķirot Ministru kabinetam pilnvarojumu noteikt

389kārtību, kādā energoapgādes komersants nosaka faktiski patērētās

390dabasgāzes daudzumu, kā arī kompensācijas apmēru un aprēķināšanas

391kārtību, nevarēja būt vēlējusies, lai Ministru kabinets Saeimas

392noregulētās tiesiskās attiecības konkretizētu tādā veidā, kas

393paredz acīmredzami nesamērīgu enerģijas lietotāja pamattiesību

394ierobežojumu. Tā kā Ministru kabinets, izdodot apstrīdētās

395noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās dabasgāzes

396daudzuma aprēķināšanas metode, kas balstīta uz enerģijas

397lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā vai

398enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo

399patēriņu stundā, un ciktāl kompensācijas apmērs nosakāms,

400reizinot apstrīdētajās noteikumu normās noteiktajā kārtībā

401aprēķināto patērētās dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes

402tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā, nav rīkojies atbilstoši

403samērīguma principam, apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais

404pamattiesību ierobežojums šajā daļā nav satversmīgs un nav

405noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

406Līdz ar to apstrīdētās noteikumu

407normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās dabasgāzes daudzuma

408noteikšanas metode, kas balstīta uz faktiski patērēto dabasgāzes

409daudzumu līdzīgos apstākļos līdzīgā laikposmā, atbilst Satversmes

41064. un 105. pantam, kā arī apstrīdētajai likuma normai. Savukārt

411apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās

412dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metode, kas balstīta uz

413enerģijas lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā

414vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo

415patēriņu stundā, neatbilst Satversmes 64. un 105. pantam, kā arī

416apstrīdētajai likuma normai. Tāpat apstrīdētās noteikumu normas,

417ciktāl kompensācijas apmērs nosakāms, reizinot tajās noteiktajā

418kārtībā aprēķināto patērētās dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes

419tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā, neatbilst Satversmes 64. un

420105. pantam, kā arī apstrīdētajai likuma normai.

1Ņemot vērā to, ka apstrīdētās noteikumu normas ir

2zaudējušas spēku, Satversmes tiesai tās nav jāatzīst par spēku

3zaudējušām. Taču Pieteikumu iesniedzējas attiecībā uz enerģijas

4lietotājiem, kas ir atbildētāji to izskatīšanā esošajās

5civillietās, lūdz atzīt apstrīdētās noteikumu normas par spēkā

6neesošām no šo enerģijas lietotāju pamattiesību aizskāruma

7rašanās brīža. Turklāt vairākos pieteikumos norādīts, ka

8apstrīdētās noteikumu normas ir piemērojamas ne vien Pieteikumu

9iesniedzēju izskatīšanā esošajās civillietās, bet arī virknē citu

10civillietu, kas atrodas dažādās iztiesāšanas stadijās (sk.

11pieteikumus lietas materiālu 1. sēj. 3., 24. un 78. lp. un 2.

12sēj. 121. lp.).

13Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku,

14Satversmes tiesa katrā konkrētajā lietā līdzsvaro tiesiskās

15drošības principu, no vienas puses, un atsevišķu personu

16pamattiesības, no otras puses. Līdz ar to Satversmes tiesai ir

17jāapsver, vai izskatāmajā lietā pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ

18apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās

19dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metode, kas balstīta uz

20enerģijas lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā

21vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo

22patēriņu stundā, vai energoapgādes komersanta apstiprinātajā

23norēķinu kārtībā noteiktajām diferencētajām patēriņa normām, un

24ciktāl kompensācijas apmērs nosakāms, reizinot apstrīdētajās

25noteikumu normās paredzētajā kārtībā noteikto patērētās

26dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā

27apmērā, atzīstamas par spēkā neesošām no kāda brīža pagātnē.

2830.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normas,

29kas pieņemtas ultra vires, ir atzīstamas par prettiesiskām

30un spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža (sk. Satversmes

31tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98)

32secinājumu daļu un 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr.

332007-04-03 25. punktu). Attiecībā uz šādiem gadījumiem

34prezumējams, ka antikonstitucionāla tiesību norma nekad nav

35bijusi spēkā, jo nav pieņemta pienācīgā kārtībā un tāpēc arī

36nevar radīt tiesiskas sekas (sk. Satversmes tiesas 2014. gada

3712. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 13. punktu).

38Izņēmuma gadījumos varētu tikt pieļautas atkāpes no šīs

39prezumpcijas. Tomēr šādos gadījumos Satversmes tiesai būtu

40jākonstatē būtiski apstākļi, kas pamatotu minētā izņēmuma

41noteikšanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra

42sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 13. punktu un 2016. gada 12.

43februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 17. punktu).

44Apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās

45dabasgāzes daudzuma noteikšanas metode, kas balstīta uz

46energoapgādes komersanta apstiprinātajā norēķinu kārtībā

47noteiktajām diferencētajām patēriņa normām, ir izdotas ultra

48vires. Satversmes tiesa izskatāmajā lietā nav konstatējusi

49tādus būtiskus apstākļus, kuri varētu pamatot izņēmumu no

50prezumpcijas par apstrīdēto noteikumu normu, ciktāl tajās

51paredzēta patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metode, kas

52balstīta uz energoapgādes komersanta apstiprinātajā norēķinu

53kārtībā noteiktajām diferencētajām patēriņa normām, spēkā neesību

54no to spēkā stāšanās brīža. Līdz ar to apstrīdētās noteikumu

55normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās dabasgāzes daudzuma

56noteikšanas metode, kas balstīta uz energoapgādes komersanta

57apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām diferencētajām

58patēriņa normām, attiecībā uz personām, kam tās piemērotas vai

59būtu jāpiemēro tiesā, atzīstamas par spēkā neesošām no to spēkā

60stāšanās brīža.

6130.2. Atsevišķos gadījumos, kad apstrīdētās normas

62atzīšana par spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās brīža vai cita

63brīža pagātnē uzliktu tiesām pienākumu pārvērtēt jau nodibinātas

64tiesiskās attiecības, Satversmes tiesa, ievērojot tiesiskās

65drošības principu, ir atzinusi, ka apstrīdētajai normai nevar

66noteikt vispārēju atpakaļvērstu spēku (sal. sk. Satversmes

67tiesas 2017. gada 18. maija sprieduma lietā Nr. 2016-12-01 15.1.

68punktu). Tomēr tad, ja apstrīdētās normas pieņemšanas vai

69izdošanas rezultātā ir būtiski aizskartas personu pamattiesības,

70Satversmes tiesai ir uzdevums šo aizskārumu mazināt, citstarp

71atzīstot attiecīgās tiesību normas par spēkā neesošām no to spēkā

72stāšanās brīža (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 6.

73jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-25-01 21. punktu). Vēl jo

74vairāk - gadījumos, kad spēkā stājušies tiesas nolēmumi var tikt

75uzskatīti par netaisnīgiem, priekšroka dodama taisnīguma

76principam, nevis tiesiskās noteiktības principam. Līdz ar to ir

77iespējami gadījumi, kad tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanas

78labad ir jāatjauno tiesvedība lietā, kurā jau pieņemts galīgs

79nolēmums (sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa

80sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 12.3. punktu).

81Satversmes tiesa izskatāmajā lietā ir atzinusi, ka apstrīdētās

82noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās dabasgāzes

83daudzuma aprēķināšanas metode, kas balstīta uz enerģijas

84lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā vai

85enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo

86patēriņu stundā, un ciktāl kompensācijas apmērs nosakāms,

87reizinot tajās noteiktajā kārtībā noteikto patērētās dabasgāzes

88daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā, ir

89acīmredzami nesamērīgas. Proti, konkrētajā gadījumā apstrīdētās

90noteikumu normas šajā daļā būtiski aizskāra enerģijas lietotāja

91pamattiesības. Tomēr tās tika piemērotas virknē civillietu, kurās

92jau stājies spēkā galīgs nolēmums.

93Apstrīdēto noteikumu normu piemērošanas rezultāts ietekmēja

94divu energoapgādes tiesisko attiecību, proti, privāttiesisku

95attiecību dalībnieku - gan enerģijas lietotāja, gan energoapgādes

96komersanta - tiesiskās intereses. Apstrīdēto noteikumu normu

97atzīšana par spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža varētu

98aizskart energoapgādes komersanta paļāvību uz tiesiskā regulējuma

99noteiktību un ietekmēt tā uzticēšanos valstij un tiesībām.

100Satversmes tiesa atzīst: lai arī tiesiskās drošības princips ir

101saistīts ar personu uzticēšanos valstij un tiesībām, tomēr nav

102pieļaujamas tādas situācijas, ka personu uzticēšanās valstij un

103tiesībām ir balstīta uz tādām tiesību normām, kurās ietvertais

104pamattiesību ierobežojums ir acīmredzami nesamērīgs.

105Līdz ar to apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tajās

106paredzēta patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metode, kas

107balstīta uz enerģijas lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes

108patēriņu stundā vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu

109maksimālo iespējamo patēriņu stundā, attiecībā uz personām, kurām

110šīs normas piemērotas vai būtu jāpiemēro tiesā, ir atzīstamas par

111spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža. Tāpat apstrīdētās

112noteikumu normas, ciktāl tās paredz, ka kompensācijas apmērs

113nosakāms, reizinot tajās noteiktajā kārtībā noteikto patērētās

114dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā

115apmērā, attiecībā uz personām, kurām tās piemērotas vai būtu

116jāpiemēro tiesā, ir atzīstamas par spēkā neesošām no to spēkā

117stāšanās brīža.

11830.3. Satversmes tiesas likums uzliek Satversmes tiesai

119atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē

120nodrošinātu citstarp skaidrību (sk. Satversmes tiesas 2010.

121gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 30.

122punktu).

123Satversmes tiesa lietā Nr. 2019-10-0103 apstrīdētajām

124noteikumu normām līdzīgu tiesisko regulējumu ir atzinusi par

125spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža (sal. sk. Satversmes

126tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 34.

127punktu). Izskatāmajā lietā pausts viedoklis, ka pēc šāda

128nolēmuma spēkā stāšanās attiecībā uz tiesiskajām attiecībām

129noteiktā laikposmā esot izveidojusies tāda situācija, ka

130likumdevējs ir paredzējis mājsaimniecības lietotāja obligātu

131pienākumu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā

132maksāt kompensāciju, bet šīs kompensācijas apmēra noteikšanas

133kārtība neeksistē (sk. Saeimas vēstuli par papildu apsvērumu

134sniegšanu lietas materiālu 9. sēj. 29. lp.).

135Satversmes tiesa atgādina, ka Satversmei atbilstoša tiesību

136normu piemērošana ietver sevī pareizās tiesību normas atrašanu un

137atbilstošu interpretēšanu, intertemporālās un hierarhiskās

138piemērojamības izvērtēšanu, atbilstošās judikatūras izmantošanu,

139kā arī tiesību tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas 2005.

140gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 17. punktu).

141Turklāt demokrātiskā tiesiskā valstī tiesību normu piemērošanas

142procesu raksturo aksioma, ka tiesību sistēma ir objektīvi

143pilnīga. Tātad tas vien, ka konkrēts jautājums netiek regulēts ar

144rakstītajām tiesību normām, vēl nenozīmē, ka tas vispār netiktu

145regulēts.

146Izskatot konkrētu civillietu, vispārējās jurisdikcijas tiesai

147atbilstoši Civilprocesa likuma 8. panta pirmajai daļai

148jānoskaidro lietas apstākļi, kuri ietilpst pierādīšanas

149priekšmetā, - prasības pamata fakti un atbildētāja iebildumu

150pamata fakti. Ievērojot to, ka Satversmes tiesa par Satversmei

151atbilstošu ir atzinusi tikai vienu no apstrīdētajās noteikumu

152normās paredzētajām patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas

153metodēm, tiesai, pārbaudot pušu iesniegtos pierādījumus, ir

154jānoskaidro arī apstākļi par faktiski patērēto dabasgāzes

155daudzumu līdzīgos apstākļos vai analogā situācijā līdzīgā

156laikposmā. Ja puses nav iesniegušas pierādījumus par pierādīšanas

157priekšmetā ietilpstošajiem apstākļiem, tiesa, pamatojoties uz

158Civilprocesa likuma 93. panta ceturto daļu, paziņo par to pusēm

159un, ja nepieciešams, nosaka termiņu pierādījumu iesniegšanai.

160Pušu iesniegtos pierādījumus tiesa novērtē atbilstoši

161Civilprocesa likuma 97. pantam, proti, tiesai katrā gadījumā

162jāpārbauda, vai iesniegtie dati patiešām atbilst dabasgāzes

163daudzumam, kas patērēts līdzīgos apstākļos vai analogā situācijā

164līdzīgā laikposmā. Ja izņēmuma gadījumā energoapgādes komersanta

165rīcībā ir pierādījumi tam, ka enerģijas lietotājs ir patērējis

166lielāku dabasgāzes daudzumu, šie pierādījumi ir izmantojami,

167nosakot patērētās dabasgāzes daudzumu un par to veicamās samaksas

168apmēru. Savukārt kompensācijas apmēra aprēķināšanā ir ievērojams

169kompensācijas mērķis, kā arī tas, ka kompensācijas apmēram jābūt

170samērīgam. Tā kā kompensācija pēc tās juridiskās dabas ir

171pielīdzināma līgumsodam, tās samērīga apmēra noteikšanai

172izmantojami kritēriji, kurus vispārējās jurisdikcijas tiesas

173atbilstoši no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

174atvasinātajam samērīguma principam un Civillikuma 1717. pantam

175izmanto līgumsoda apmēra samērīguma noteikšanā.

176Līdz ar to dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma dēļ

177patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanā un kompensācijas apmēra

178aprēķināšanā ir tieši piemērojams Satversmes 105. pants un šajā

179spriedumā ietvertās atziņas.

1Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir

2pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais

3regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai

4tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams (sk., piemēram, Satversmes

5tiesas 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 18.3.

6punktu un 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 13.

7punktu). Tehnoloģiju attīstības rezultātā tiesiskais

8regulējums, kas savulaik bijis atbilstošs augstāka juridiska

9spēka tiesību normām, var novecot un galu galā pat pārkāpt

10personas pamattiesības (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada

1111. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-30-01 19. punktu).

12Informācijas tehnoloģiju straujās attīstības dēļ vairākos

13gadījumos varētu būt paplašinājušās energoapgādes komersanta

14iespējas konstatēt dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma

15sākuma brīdi. Proti, vairākas pieaicinātās personas ir

16norādījušas, ka, aprīkojot patērētās dabasgāzes uzskaites

17mēraparātus ar telemetrijas vai telemehānikas sistēmu datu

18automatizētai attālinātai nolasīšanai vai uzstādot šādus

19mēraparātus enerģijas lietotāju objektos ar noteiktu dabasgāzes

20gada patēriņu, apstrīdētajās normās norādīto pārkāpumu sākuma

21brīdi varētu noteikt precīzāk. Lai arī šāds risinājums pilnībā

22nenovērstu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma risku, viedo

23elektronisko skaitītāju izmantošana tomēr apgrūtinātu enerģijas

24lietotāja iespējamu iejaukšanos mēraparāta darbībā (sk.

25Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas, Patērētāju tiesību

26aizsardzības centra, AS "Latvijas Gāze" un Dr. habil.

27sc. ing. Egīla Dzelzīša viedokļus lietas materiālu 9. sēj. 39.,

2858., 74., 85. un 86. lp.).

29Turklāt no Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija

30direktīvas 2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz

31dabasgāzes iekšējo tirgu un par direktīvas 2003/55/EK atcelšanu

32ievada 52. apsvēruma, 3. panta 3. un 8. punkta un I pielikuma 2.

33punkta izriet valsts pienākums, pamatojoties uz ekonomisko

34izvērtējumu, apsvērt iespēju ieviest viedo mēraparātu sistēmu,

35lai veicinātu energoefektivitāti un patērētāju aktīvu dalību

36dabasgāzes piegādes tirgū, kā arī aizsargātu enerģijas lietotāju.

37Apzinoties iepriekš minēto, gan energoefektivitātes veicināšana,

38gan enerģijas lietotāju aizsardzība ir tādi mērķi, kuru

39īstenošanai var būt vajadzīgs periodiski atkārtoti izvērtēt

40viedās mēraparātu sistēmas ieviešanas nepieciešamību un

41ekonomisko pamatotību.

42Nolēmumu

43daļa

44Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.-32. pantu,

45Satversmes tiesa

46nosprieda: