26. pants

Satversmes tiesa jau atzina, ka, izvērtējot

personai Satversmes 105. pantā ietverto tiesību uz īpašumu

ierobežojuma attaisnojamību, visupirms nepieciešams izvērtēt, vai

šis ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu

(sk. šā sprieduma 17. un 18. punktu).

26.1. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vārds

"likums" nav interpretējams gramatiski un aptver ne

tikai Saeimas pieņemtus likumus to formālajā nozīmē, bet arī

citus ārējos normatīvos aktus, ja vien tie:

1) izdoti, pamatojoties uz likumu un ievērojot normatīvajos

aktos paredzēto kārtību;

2) ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo

tiesību aktu prasībām;

3) ir pietiekami skaidri formulēti, lai persona varētu izprast

no tiem izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to

piemērošanas sekas, kā arī nodrošina aizsardzību pret to

patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18.

decembra sprieduma lietā Nr. 2016-04-03 20. punktu).

Jebkuram pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā

tiesību normu jaunrades procesā, kas atbilst labas likumdošanas

principam.

26.2. Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir

tiesību normas spēkā esības priekšnoteikums (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-06

10.4. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

2015-03-01 23. punktu). Likumdevējs ar apstrīdēto likuma

normu pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā

nosakāms izlietotās dabasgāzes daudzums un aprēķināma

kompensācija. Apstrīdētā likuma norma Noteikumos Nr. 85 ir

norādīta kā apstrīdēto noteikumu normu izdošanas pamats.

Noteikumi Nr. 85 ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši

normatīvo tiesību aktu prasībām, kā arī pietiekami skaidri

formulēti. Tomēr izskatāmajā lietā izvērtējama arī apstrīdēto

noteikumu normu atbilstība Satversmes 64. pantam.

26.3. Lai izvērtētu izpildvaras izdoto normu atbilstību

Satversmes 64. pantam, jāizvērtē, vai ir ievērota pilnvarošanas

kārtība, proti, jānoskaidro pilnvarojošo normu saturs un mērķis,

bet pēc tam jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot attiecīgās

normas, ir ievērojis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2017-33-01 13. punktu).

Satversmes tiesa, noskaidrojot apstrīdētās likuma normas

saturu un mērķi, jau atzina, ka likumdevējs pats ir noregulējis

tiesiskās attiecības gadījumos, kad enerģijas lietotājs pārkāpis

dabasgāzes lietošanas noteikumus, un skaidri pilnvarojis Ministru

kabinetu noregulēt atsevišķus šo attiecību aspektus (sk. šā

sprieduma 18.3.2. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai

izskatāmajā lietā jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot

apstrīdētās noteikumu normas, ir ievērojis tam likumā noteiktā

pilnvarojuma robežas.

26.4. Noteikumos Nr. 85 norādīts, ka tie izdoti

citstarp saskaņā ar apstrīdēto likuma normu, kas noteic, ka

kārtību, kādā energoapgādes komersants nosaka faktiski patērētās

dabasgāzes daudzumu, kā arī kompensācijas apmēru un aprēķināšanas

kārtību, nosaka Ministru kabinets (sk. arī šā sprieduma 18.3.

punktu). Konkrētajā gadījumā apstrīdētajās noteikumu normās

ir ietverts enerģijas lietotāja pienākums veikt divus savstarpēji

saistītus maksājumus: samaksu par izlietoto dabasgāzi un

kompensāciju. Noteikumu Nr. 85 98. un 99. punktā Ministru

kabinets pienākumu maksāt par izlietoto dabasgāzi ir

konkretizējis, nosakot vairākus veidus, kādos nosakāms tās

daudzums, proti - atkarībā no faktiski patērētās dabasgāzes

daudzuma līdzīgos apstākļos līdzīgā laikposmā, enerģijas

lietotājam atļautā maksimālā dabasgāzes patēriņa stundā,

enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālā iespējamā

dabasgāzes patēriņa stundā vai energoapgādes komersanta

apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes

diferencētajām patēriņa normām. Savukārt Noteikumu Nr. 85 98. un

100. punktā Ministru kabinets konkretizējis kompensācijas

samaksas pienākumu, nosakot to kā Noteikumos Nr. 85 paredzētajā

kārtībā aprēķinātā izlietotās dabasgāzes daudzuma reizinājumu ar

dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā. Tātad

apstrīdētās noteikumu normas detalizētāk regulē apstrīdētās

likuma normas piemērošanu dabasgāzes lietošanas noteikumu

pārkāpuma gadījumā un nerada tādas jaunas tiesiskas attiecības,

kuras neizrietētu no Enerģētikas likuma. Tomēr tas pats par sevi

vēl nenozīmē, ka apstrīdētās noteikumu normas ir izdotas

likumdevēja noteiktā pilnvarojuma robežās.

No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka gadījumos, kad

likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu konkretizēt kāda

jautājuma noregulējumu, Ministru kabinetam nav tiesību pilnvarot

kādu citu subjektu vai institūciju šā jautājuma noregulēšanai

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 21. janvāra spriedumu lietā

Nr. 2001-09-01). Turklāt ārējo normatīvo tiesību aktu

izdošanai atšķirībā no citu izpildvaras darbību veikšanas ir

nepieciešama tam atbilstoša demokrātiska leģitimācija (sk.

Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr.

2015-11-03 21.1. punktu). Proti, demokrātiskā tiesiskā valstī

nav pieļaujama tāda situācija, ka vispārsaistošas tiesību normas

pieņem tiesību subjekts vai institūcija, kura nav demokrātiski

leģitimēta.

Ministru kabinets Noteikumu Nr. 85 99.2. apakšpunktā noteicis,

ka energoapgādes komersants dabasgāzes lietošanas noteikumu

pārkāpuma gadījumā mājsaimniecības lietotājam izlietotās

dabasgāzes daudzumu nosaka saskaņā ar energoapgādes komersanta

apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes

diferencētajām patēriņa normām. Proti, Ministru kabinets ir

pilnvarojis energoapgādes komersantu tā apstiprinātajā norēķinu

kārtībā noteikt diferencētās patēriņa normas un tādējādi

konkretizēt daļu no tādām likumdevēja noregulētām tiesiskajām

attiecībām, kuras ietver mājsaimniecības lietotāja pamattiesību

ierobežojumu. Tātad Ministru kabinets apstrīdēto noteikumu normu

kā vienota tiesiskā regulējuma tiesiskajā sastāvā ietvēris tādu

nosacījumu, kuru nosaka privātpersona bez demokrātiskas

leģitimācijas. Tādējādi apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tās

dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā paredz

mājsaimniecības lietotāja pienākumu maksāt par izlietoto

dabasgāzi atbilstoši energoapgādes komersanta apstiprinātajā

norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes diferencētajām patēriņa

normām, ir izdotas ultra vires un neatbilst Satversmes 64.

pantam. Savukārt tas, vai Ministru kabinets, izdodot apstrīdētās

noteikumu normas, pārējā daļā ir ievērojis tam Saeimas piešķirto

pilnvarojumu, izvērtējams, noskaidrojot, vai apstrīdētajās

noteikumu normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs

(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija sprieduma

lietā Nr. 2019-27-03 24. punktu). Proti, atbilstoši racionāla

likumdevēja principam un tiesību sistēmas vienotības principam

likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas

harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros. Tādēļ,

vērtējot Ministru kabineta noteikumu normu satversmību, jāņem

vērā tas, ka likumdevējs vienmēr uzdod tā noregulētās tiesiskās

attiecības Ministru kabinetam konkretizēt tādā veidā, lai tās

atbilstu vispārējiem tiesību principiem, tostarp samērīguma

principam, un citām Satversmes normām, Eiropas Savienības

tiesībām un starptautiskajām tiesībām.

Tādējādi apstrīdētajās noteikumu

normās, ciktāl tās dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma

gadījumā paredz mājsaimniecības lietotāja pienākumu maksāt par

izlietoto dabasgāzi atbilstoši energoapgādes komersanta

apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes

diferencētajām patēriņa normām, ietvertais pamattiesību

ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un

neatbilst Satversmes 64. un 105. pantam, kā arī apstrīdētajai

likuma normai.