26. punkts

1Satversmes tiesa jau atzina, ka, izvērtējot

2personai Satversmes 105. pantā ietverto tiesību uz īpašumu

3ierobežojuma attaisnojamību, visupirms nepieciešams izvērtēt, vai

4šis ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu

5(sk. šā sprieduma 17. un 18. punktu).

626.1. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vārds

7"likums" nav interpretējams gramatiski un aptver ne

8tikai Saeimas pieņemtus likumus to formālajā nozīmē, bet arī

9citus ārējos normatīvos aktus, ja vien tie:

101) izdoti, pamatojoties uz likumu un ievērojot normatīvajos

11aktos paredzēto kārtību;

122) ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo

13tiesību aktu prasībām;

143) ir pietiekami skaidri formulēti, lai persona varētu izprast

15no tiem izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to

16piemērošanas sekas, kā arī nodrošina aizsardzību pret to

17patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18.

18decembra sprieduma lietā Nr. 2016-04-03 20. punktu).

19Jebkuram pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā

20tiesību normu jaunrades procesā, kas atbilst labas likumdošanas

21principam.

2226.2. Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir

23tiesību normas spēkā esības priekšnoteikums (sk. Satversmes

24tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-06

2510.4. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

262015-03-01 23. punktu). Likumdevējs ar apstrīdēto likuma

27normu pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā

28nosakāms izlietotās dabasgāzes daudzums un aprēķināma

29kompensācija. Apstrīdētā likuma norma Noteikumos Nr. 85 ir

30norādīta kā apstrīdēto noteikumu normu izdošanas pamats.

31Noteikumi Nr. 85 ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši

32normatīvo tiesību aktu prasībām, kā arī pietiekami skaidri

33formulēti. Tomēr izskatāmajā lietā izvērtējama arī apstrīdēto

34noteikumu normu atbilstība Satversmes 64. pantam.

3526.3. Lai izvērtētu izpildvaras izdoto normu atbilstību

36Satversmes 64. pantam, jāizvērtē, vai ir ievērota pilnvarošanas

37kārtība, proti, jānoskaidro pilnvarojošo normu saturs un mērķis,

38bet pēc tam jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot attiecīgās

39normas, ir ievērojis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas

40(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra

41sprieduma lietā Nr. 2017-33-01 13. punktu).

42Satversmes tiesa, noskaidrojot apstrīdētās likuma normas

43saturu un mērķi, jau atzina, ka likumdevējs pats ir noregulējis

44tiesiskās attiecības gadījumos, kad enerģijas lietotājs pārkāpis

45dabasgāzes lietošanas noteikumus, un skaidri pilnvarojis Ministru

46kabinetu noregulēt atsevišķus šo attiecību aspektus (sk. šā

47sprieduma 18.3.2. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai

48izskatāmajā lietā jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot

49apstrīdētās noteikumu normas, ir ievērojis tam likumā noteiktā

50pilnvarojuma robežas.

5126.4. Noteikumos Nr. 85 norādīts, ka tie izdoti

52citstarp saskaņā ar apstrīdēto likuma normu, kas noteic, ka

53kārtību, kādā energoapgādes komersants nosaka faktiski patērētās

54dabasgāzes daudzumu, kā arī kompensācijas apmēru un aprēķināšanas

55kārtību, nosaka Ministru kabinets (sk. arī šā sprieduma 18.3.

56punktu). Konkrētajā gadījumā apstrīdētajās noteikumu normās

57ir ietverts enerģijas lietotāja pienākums veikt divus savstarpēji

58saistītus maksājumus: samaksu par izlietoto dabasgāzi un

59kompensāciju. Noteikumu Nr. 85 98. un 99. punktā Ministru

60kabinets pienākumu maksāt par izlietoto dabasgāzi ir

61konkretizējis, nosakot vairākus veidus, kādos nosakāms tās

62daudzums, proti - atkarībā no faktiski patērētās dabasgāzes

63daudzuma līdzīgos apstākļos līdzīgā laikposmā, enerģijas

64lietotājam atļautā maksimālā dabasgāzes patēriņa stundā,

65enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālā iespējamā

66dabasgāzes patēriņa stundā vai energoapgādes komersanta

67apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes

68diferencētajām patēriņa normām. Savukārt Noteikumu Nr. 85 98. un

69100. punktā Ministru kabinets konkretizējis kompensācijas

70samaksas pienākumu, nosakot to kā Noteikumos Nr. 85 paredzētajā

71kārtībā aprēķinātā izlietotās dabasgāzes daudzuma reizinājumu ar

72dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā. Tātad

73apstrīdētās noteikumu normas detalizētāk regulē apstrīdētās

74likuma normas piemērošanu dabasgāzes lietošanas noteikumu

75pārkāpuma gadījumā un nerada tādas jaunas tiesiskas attiecības,

76kuras neizrietētu no Enerģētikas likuma. Tomēr tas pats par sevi

77vēl nenozīmē, ka apstrīdētās noteikumu normas ir izdotas

78likumdevēja noteiktā pilnvarojuma robežās.

79No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka gadījumos, kad

80likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu konkretizēt kāda

81jautājuma noregulējumu, Ministru kabinetam nav tiesību pilnvarot

82kādu citu subjektu vai institūciju šā jautājuma noregulēšanai

83(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 21. janvāra spriedumu lietā

84Nr. 2001-09-01). Turklāt ārējo normatīvo tiesību aktu

85izdošanai atšķirībā no citu izpildvaras darbību veikšanas ir

86nepieciešama tam atbilstoša demokrātiska leģitimācija (sk.

87Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr.

882015-11-03 21.1. punktu). Proti, demokrātiskā tiesiskā valstī

89nav pieļaujama tāda situācija, ka vispārsaistošas tiesību normas

90pieņem tiesību subjekts vai institūcija, kura nav demokrātiski

91leģitimēta.

92Ministru kabinets Noteikumu Nr. 85 99.2. apakšpunktā noteicis,

93ka energoapgādes komersants dabasgāzes lietošanas noteikumu

94pārkāpuma gadījumā mājsaimniecības lietotājam izlietotās

95dabasgāzes daudzumu nosaka saskaņā ar energoapgādes komersanta

96apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes

97diferencētajām patēriņa normām. Proti, Ministru kabinets ir

98pilnvarojis energoapgādes komersantu tā apstiprinātajā norēķinu

99kārtībā noteikt diferencētās patēriņa normas un tādējādi

100konkretizēt daļu no tādām likumdevēja noregulētām tiesiskajām

101attiecībām, kuras ietver mājsaimniecības lietotāja pamattiesību

102ierobežojumu. Tātad Ministru kabinets apstrīdēto noteikumu normu

103kā vienota tiesiskā regulējuma tiesiskajā sastāvā ietvēris tādu

104nosacījumu, kuru nosaka privātpersona bez demokrātiskas

105leģitimācijas. Tādējādi apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tās

106dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā paredz

107mājsaimniecības lietotāja pienākumu maksāt par izlietoto

108dabasgāzi atbilstoši energoapgādes komersanta apstiprinātajā

109norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes diferencētajām patēriņa

110normām, ir izdotas ultra vires un neatbilst Satversmes 64.

111pantam. Savukārt tas, vai Ministru kabinets, izdodot apstrīdētās

112noteikumu normas, pārējā daļā ir ievērojis tam Saeimas piešķirto

113pilnvarojumu, izvērtējams, noskaidrojot, vai apstrīdētajās

114noteikumu normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs

115(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija sprieduma

116lietā Nr. 2019-27-03 24. punktu). Proti, atbilstoši racionāla

117likumdevēja principam un tiesību sistēmas vienotības principam

118likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas

119harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros. Tādēļ,

120vērtējot Ministru kabineta noteikumu normu satversmību, jāņem

121vērā tas, ka likumdevējs vienmēr uzdod tā noregulētās tiesiskās

122attiecības Ministru kabinetam konkretizēt tādā veidā, lai tās

123atbilstu vispārējiem tiesību principiem, tostarp samērīguma

124principam, un citām Satversmes normām, Eiropas Savienības

125tiesībām un starptautiskajām tiesībām.

126Tādējādi apstrīdētajās noteikumu

127normās, ciktāl tās dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma

128gadījumā paredz mājsaimniecības lietotāja pienākumu maksāt par

129izlietoto dabasgāzi atbilstoši energoapgādes komersanta

130apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes

131diferencētajām patēriņa normām, ietvertais pamattiesību

132ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un

133neatbilst Satversmes 64. un 105. pantam, kā arī apstrīdētajai

134likuma normai.