Par Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Ministru kabineta 2016. gada 9. februāra noteikumu Nr. 85 "Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi" 98. punkta, 99.2. apakšpunkta un 100. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmajai daļai (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam)

25. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam pašam ir

pienākums regulēt tādas tiesiskās attiecības, kurās tiek

ierobežotas personas pamattiesības, tomēr likumdevējs var

pilnvarot Ministru kabinetu šo tiesisko attiecību noregulējumu

konkretizēt. Šādos gadījumos Ministru kabineta noteikumos

ietvertais pamattiesību ierobežojums izriet no attiecīgajā likuma

regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma.

Konkrētajā gadījumā likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu

konkretizēt apstrīdētajā likuma normā noteikto maksājumu apmēru,

tostarp nosakot veidu, kādā aprēķināms faktiski izlietotās

dabasgāzes daudzums. Satversmes tiesa jau atzina, ka personas

naudas līdzekļu, kuri jāiegulda ar apstrīdēto likuma normu

noteikto maksājumu veikšanai, aizsardzība ietilpst Satversmes

105. pantā ietverto tiesību uz īpašumu tvērumā. Tā kā

apstrīdētajā likuma normā noteikto maksājumu veikšanas rezultātā

samazinās enerģijas lietotāja naudas līdzekļi, apstrīdētā likuma

norma ierobežo enerģijas lietotāja tiesības uz īpašumu (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr.

2019-10-0103 22. un 23. punktu un šā sprieduma 15. un 16.

punktu).

Līdz ar to arī apstrīdētās noteikumu

normas ierobežo enerģijas lietotāja tiesības uz īpašumu, kas

ietvertas Satversmes 105. pantā.