11. pants

Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām

Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās

lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja tās satversmības

izvērtēšanai (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta

sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 11. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma viņam

aizskar Satversmes 101. pantā garantētās pamattiesības, proti,

tiesības pildīt valsts dienestu, un Satversmes 106. pantā

noteiktās pamattiesības, proti, tiesības izvēlēties nodarbošanos

un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. No

pieteikuma nepārprotami izriet, ka tā iesniedzējs lūdz izvērtēt

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai

daļai un 106. panta pirmajam teikumam. Līdz ar to Satversmes

tiesai izskatāmajā lietā ir jāizvērtē Satversmes 101. panta

pirmās daļas un 106. panta pirmā teikuma tvērums.

11.1. Satversmes 101. panta pirmā daļa nosaka:

"Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā

veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt

valsts dienestu."

Tiesības pildīt valsts dienestu ietver tiesības uz vienlīdzīgu

pieeju valsts dienestam, tiesības turpināt valsts dienestu, ja

vien nepastāv saprātīgs un objektīvs pamats atbrīvošanai no

valsts dienesta (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 13. punktu).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 101. pants

neuzliek valstij pienākumu nodrošināt katrai personai, kura to

vēlas, iespēju pildīt valsts dienestu. Satversmes 101. panta

pirmā daļa nevis noteic absolūtas tiesības personai pildīt valsts

dienestu, bet norāda uz to, ka šīs tiesības īstenojamas

"likumā paredzētā veidā". Tātad šo tiesību izmantošanas

veids nosakāms ar likumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 10.

maija sprieduma lietā Nr. 2006-29-0103 17. punktu).

Lai noteiktu, vai personas ir piederīgas pie valsts dienesta

Satversmes 101. panta izpratnē, jāizvērtē gan funkcijas, ko pilda

personas, veicot amata pienākumus, gan arī ierobežojumi, kas tām

noteikti sakarā ar amata pienākumu pildīšanu (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 10.

punktu).

Saskaņā ar Ministru kabineta 2005. gada 18. janvāra noteikumu

Nr. 46 "Valsts policijas nolikums" 1. un 2. punktu

Valsts policija ir iekšlietu ministra pārraudzībā esoša tiešās

pārvaldes iestāde, kas atbilstoši kompetencei īsteno valsts

politiku noziedzības apkarošanas un sabiedriskās kārtības un

drošības aizsardzībā, kā arī personu tiesību un likumīgo interešu

aizsardzībā. Savukārt atbilstoši Dienesta gaitas likuma 2. panta

pirmajai daļai dienests Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs,

tostarp Valsts policijā, ir valsts dienesta veids, kuru pilda

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes amatpersona, kam ir

speciālā dienesta pakāpe.

Tādējādi Valsts policijas amatpersonas ar speciālajām dienesta

pakāpēm ir uzskatāmas par piederīgām pie valsts dienesta

Satversmes 101. panta izpratnē.

11.2. Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai."

Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 106. panta

pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz darbu, bet gan

tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Tiesības

brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver arī tādu būtisku elementu kā

tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, kas savukārt ietver

tiesības turpināt šo nodarbošanos arī nākotnē (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

2015-03-01 14.2. punktu un 2021. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2020-36-01 12. punktu).

Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos aizsargā personu pret

valsts darbībām, kas ierobežo brīvību izvēlēties nodarbošanos.

Tomēr šīs tiesības neliedz valstij noteikt prasības, kas personai

jāizpilda, lai tā konkrētu nodarbošanos varētu īstenot.

Likumdevējam ir rīcības brīvība izvirzīt prasības attiecībā uz

konkrētu profesionālo darbību, ciktāl tas nepieciešams

sabiedrības interesēs. Valstij ir pienākums arī atturēties no

tādu tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu personai

īstenot tās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos (sal. sk.

Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr.

2020-36-01 12. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ar Satversmes 106. panta

pirmajā teikumā ietverto jēdzienu "nodarbošanās"

saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un

kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši

saistīta ar katra indivīda personību kopumā. Jēdziens

"nodarbošanās" Satversmes 106. panta pirmā teikuma

izpratnē ir attiecināms uz nodarbinātību gan privātajā, gan

publiskajā sektorā, turklāt arī uz tādām profesijām, kurās darba

tiesiskās attiecības netiek dibinātas uz Darba likumā regulētā

darba līguma pamata (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 18.

decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 7. punktu un 2021. gada

25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 12. punktu).

Līdz ar to Satversmes 106. panta pirmais teikums aizsargā

personas tiesības brīvi izvēlēties un saglabāt nodarbošanos un

aptver arī nodarbinātību Valsts policijā.

11.3. Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta

atziņa, ka Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas

tulkojamas sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2.

novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14. punktu).

Gadījumos, kad Satversmes 106. pantā noteikto tiesību

īstenošana notiek valsts dienesta ietvaros, šīm tiesībām

noteiktie ierobežojumi izvērtējami kopsakarā ar Satversmes 101.

pantu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 10. maija sprieduma

lietā Nr. 2006-29-0103 16. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka valstij ir plaša

rīcības brīvība, nosakot pieeju nodarbinātībai publiskajā

sektorā, kā arī nosakot šādas nodarbinātības nosacījumus.

Funkcionālu un institucionālu apsvērumu dēļ publiskajā un

privātajā sektorā strādājošie var tikt pakļauti būtiskām

tiesiskām un faktiskām atšķirībām (sal. sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2017. gada 5. septembra

sprieduma lietā "Fábián v. Hungary", pieteikums

Nr. 78117/13, 122. punktu).

No pieteikumā ietvertajiem argumentiem un citiem lietas

materiāliem izriet, ka izskatāmās lietas pamatjautājums ir par

to, vai valstij ir leģitīmas tiesības personām, kas pilda

dienestu Valsts policijā, to statusa dēļ izvirzīt īpašas

prasības, kas attiecas uz personas izdarītu tīšu noziedzīgu

nodarījumu neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Līdz

ar to izskatāmajā lietā īpaša nozīme ir izvērtējumam par

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai

daļai. Saskaņā ar Satversmes 101. panta pirmo daļu valstij,

izstrādājot prasības personām, kuras ieņem amatus valsts

dienestā, ir pienākums gan aizsargāt demokrātiskas tiesiskas

valsts vērtības, gan arī nodrošināt tiesības pildīt valsts

dienestu personām, kuras ieņem vai vēlas ieņemt amatu valsts

dienestā.

Apkopojot visu iepriekš minēto, secināms, ka izskatāmajā lietā

ir apstrīdēta tādas tiesību normas atbilstība Satversmei, kura

liedz pildīt dienestu Valsts policijā. Satversmes 101. panta

pirmajā daļā un 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības

aptver arī tiesības iestāties dienestā un turpināt pildīt

dienestu Valsts policijā. Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes

tiesa izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101.

panta pirmajai daļai kopsakarā ar Satversmes 106. panta pirmo

teikumu.